Pirmdienas dienā, kad mežos un purvos citi ļaudis netraucē distancēšanās priekus, nolēmu pastaigāt pa Gaujas lejām. Nospraudu mērķi noiet gabalu no Gaujas ciemata līdz Ziedleju klintīm, pa ceļam apskatot Katlapu iezi un baudot Gaujas upes pavasarīgo plūdumu. Mašīnu atstāju jau ciemata sākumā un devos uz labu laimi pa Gaujaslīču ielu. Patiesībā vajadzēja braukt līdz ielas galam, tur ir arī labs bezmaksas parkings. Tad garām mājām ar ziedošu mārpuķīšu dārzu un mežā iekšā.

Pavaicājusi jauniešiem, vai pa priekšā vedošo ceļu nokļūšu līdz Katlapu iezim un saņēmusi pārliecinošu jā, devos mežā iekšā. Mani apņēma staltas egles un klusums. Nevienas dvēseles, pat ne putnu. Ceļam marķējumu neredzēju, bet droši tik soļoju uz priekšu.

Starp eglēm zilo un balto vizbulīšu paklājs, un šur tur arī vēl pa citam pavasara ziediņam. Pēc laika vizbulītes nomainīja zaķkāpostu klājiens. Bērnības garša, tādu pat labākais šefpavārs varētu pievienot gurmē porcijai.

Pēc laiciņa ceļa vienā pusē parādījās kādas mājas, bet ceļa malās uzradās norādes ar bultām un zaļu ozollapiņu - velosipēdistu ceļš. Tomēr drīz tās lapiņas no redzesloka pazuda, toties ceļš pārvērtās par taku un beidzot atdūrās Egļupītes krastā. Griezos atpakaļ un nolēmu pa taciņu pāri laukam doties taisni virzienā uz Gauju. Sasniedzot mežu, atkal uzradās upīte. Izlauzusies caur brikšņiem upīti pārgāju pa kritušu koku. Taka pazuda, tikai kokos šur tur rotājās sarkanu krāsu iezīmēti aplīši. Kaut kur mežā brēca stirnas. Nolēmu griezties atpakaļ. Kad nonācu atpakaļ uz ceļa, kā tādu laimes vēstnesi ieraudzīju kādu vīrieti. Viņš parādīja ceļiņu (ne uz Gaujas, bet pretējo pusi), pa kuru ejot, sasniegšu smuku tiltiņu pār Egļupīti. Tā arī bija, bija tiltiņš un pat meitene ar suni. Tātad dziļajā mežā, kas jau sāka likties baiss, nebiju viena. Parādījās arī zīmes ar ozollapiņu. Biju uz velosipēdistu ceļa un turpmāk man tas vairs nepazuda. Pēc laiciņa pa smuko meža ceļu egļu goda sardzes apņemta sasniedzu Gauju tieši tur, kur Katlapu iezis.

Pastaigāju pa taciņām, nokāpu līdz vietai, kur iezi var aplūkot no lejas, aplaidu acis pār Gaujas plūdumu uz visām pusēm. Pasēdēju pie koka galda, padzēros, paskatījos, cik kilometrus esmu nogājusi (ar visu maldīšanos sanāca 5) un devos tālāk.

Ceļš turpinājās atkal pa sūnainu egļu mežu un daudz zaķkāpostiem, kurus pa laikam noplūcu c vitamīna rezervju atjaunošanai. Pēc kāda laika skatam atvērās upe. Re, pat mašīna pašā krastā un tālāk viens mētā spiningu.

Labu laiku ceļš turpiunājās tuvu upei man par prieku. Pēc kāda laika nonācu līdz ūdens tūristu atpūtas vietai "Lielais akmens". Pretējā krastā rosījās vairāki cilvēki, arī šajā piebrauca divas meitenes ar riteņiem. Dzēru ūdeni un prātoju, vai pietiks spēka aiziet līdz Ziedleju klintīm un vēl atpakaļ. Arī lielo akmeni pašu savā godībā neredzēju. Pagāju kādu gabaliņu pa saulainu ceļiņu. Sāk ziedēt pienenes un parādījās aličas, tālāk piekalnītē kādas mājas, pāri gaujai stiepjas trekni elektrības vadi.

Nolēmu, ka tomēr došos atpakaļ. Nākamreiz apskatīšu Ziedleju klintis un Lorupes gravu. Un pareizi vien bija darīts. Atpakaļ gāju tikai taisni pa meža ceļu, bez sānceļiem, skaistumtaciņām un maldu ceļiem. Tomēr kad sasniedzu auto, kopējā kilometrāža izrādījās teju 14 km. Iešanas laiks 4-5 stundas. Tieši tik, lai būtu noguris, bet nebūtu pārmocījies. Varbūt nākamreiz jau ziedēs ievas!