Vientuļās pastaigās no darba brīvajos pusdienlaikos, pievakarēs vai brīvdienās izlodāti Juglas kaktu kakti. Jugla ir kā tādi blīvi apdzīvoti lauki, kuru lielu daļu klāj meži un ezeri. Es dzīvoju tieši blakus Bābelītim, kurš jau iepazīts līdz pēdējam vilnītim un cinītim. Krīzes sākumā nospraudu mērķi apiet apkārt visiem Juglas apkārtnes ezeriem. Nepārsniedzot stundas laiku, var apkājot jau minētajam Bābelītim, Dambjapurva ezeram un Velnezeram, kā arī Gaiļezeram. No mazajiem ezeriņiem vēl neesmu atradusi mežā paslēpušos Linezeru, bet līdz krīzes beigām vēl paspēšu. Baltezeram apiet traucē pašos krastos saceltās kungu mājas. Ķīšezers ir tāds gigants, īsta jūra, kura apiešana tāds ciets rieksts ir.

Cita lieta - Juglas ezers. Lai to apietu vienā dienā, vajag daudz spēka un kilometrāža salasās itin prāva, bet ja uzdevumu cenšas pieveikt pa gabaliņam, tad tā lieta iet. Kā jau tas bieži ar ezeriem gadās, Juglas ezera krasti ne viscauri ir cieti un ejami pa smuki iestaigātu taciņu, ne vienā vietā vien slīkšņas vai citi šķēršļi liek mest lielu līkumu tiem apkārt. Traucē arī ezerā ietekošās upītes.

Un tā - ja gājienu sāk stūrī pie Brīvības ielas un turpina Berģu virzienā, drīz vien jāatduras pret Brīvdabas muzeja mūra sētu, kas iestiepjas labu gabalu ūdenī. Toties ejot pretējā virzienā taciņa ved gar krastu, pēc kāda kilometra vai diviem atduroties kādā kanālā vai upītē, liekot gājējam mainīt virzienu un virzīties uz 4..trolejbusa galapunktu. No šejienes nākamo pieeju ezeram atradu zvēraudzētavas ciematā. Diermžēl drīz aiz ciemata jāmet līkums, apejot slīkšņas un pēc tam nonākot sausā priežu mežā. Mežam seko pļaviņas, taču šoreiz šķērslis ir privātīpašums - kādam datormagnātam piederoša muižīņa ar plašu teritoriju. Kad tā apieta, atkal nonākam pie ezera, bet prieki līkumojot pa ceļiņiem nav mūžīgi, jo ceļu aizšķērso Pičurga. Tiltiņš pār šo upīti ir tikai uz Biķernieku ielas, tāpēc pāris kilometri jākājo pa Pičurgas niedrēm un zāli klātajiem krastiem.

Pa Biķernieku ielu braucot vai ejot caur priežu mežu, nokļūstam Brekšu kaktā - tas ir tāds kā ezera līcis, kura krastā izvietojies Papīrfabrikas ciemats. Brekšu kakta posmā starp Pičurgu un Lielo Juglu, kas ietek ezerā Berģu sākumā, nebiju. Bet šodien izgāju posmu no L.Juglas ietekas līdz Brīvdabas muzejam un vēl arī pa to līdz Kurzemes zvejnieku ciemam.

Lai ejot caur pilsētu sevi nenogurdinātu, līdz Berģu beigām atbraucu ar auto, kuru novietoju netālu no Mašēnu ezeriņa.

Kad gar Mašēnu vedošā taciņa atdūrās kādu māju sētā, devos tālāk pa priežu ieskautu meža ceļiņu Juglas upes virzienā , zaļi pelēko ainavu vietām atsvaidzināja ziedošas aličas. Agrāk nezināju, ka mēs esam tik aličām bagāti.

Drīz vien tiku arī līdz upei.

Laikam upe zivīm bagāta, spaiņos gozējās tādas ap kilogramu. Upes grīva ieaugusi slapjā purvainā pļavā, tāpēc ietekas punktu no šīs puses īsti apskatīt nevar. Bet uz pretējo pusi gar ezera krastu cieta grunts un ved skaista taciņa, vienu brīdi pat promenādes ceļš. Vienā pusē ezers, otrā priežu mežs vai labi koptu māju fasādes.

Paejot garām skaistai aličai, bija sasniegts Brīvdabas muzeja žogs.

Taciņa jauka, gāju tikai gar ezeru, tik nekaunīga nebiju, lai bez biļetes iegrieztos pablenzt uz muzeja namiņiem.

Aizgāju līdz Kurzemes zvejnieku ciemam un ar bildi atzīmējos.

Atpakaļ pa to pašu ceļu, bet ieraugot šo to jaunu, piemēram, tādu koku. Nezinu, kas tas ir, bet skaists.

Bagāta, skaista un saulaina pavasara diena. Iepazīts Juglas ezera krasts ap 5 km garumā. Noieti 8,9 km.