Tātad kādā saulaini vējainā dienā, lai netracinātu izolācijas fanus, vienītī nolēmu apskatīt Ezernieku karsta kritalas, kas atrodas netālu no Allažiem. Šis dabas fenomens atrodams tikai kādās 3-4 vietās Latvijā, populārākās un laikam plašākās ir Skaistkalnē un tai blakus esošajā Lietuvas teritorijā. Karsta kritalas veidojas tad, kad īpaša zemes ģeoloģiskā sastāva dēļ zemes iekšienē veidojas tukšumi. Šie tukšumi aizpildās, iebrūkot zemes virskārtai, kā rezultātā veidojas dažādas formas bedres vai caurumi, bieži vien piltuves formā. Šie caurumi aizpildoties ar ūdeni veido tādas kā slīkšņas vai peļķes nespeciālista skatījumā, vai arī nelielus ezerus, ko arī sauc par kritalām.

No Juglas devos Siguldas virzienā, nogriežoties Garkalnē uz Mālpils ceļa. Pēc kādas pusstundas braukuma pa egļu ieskautu ceļu, kas ienesa patīkamu pārmaiņu pēc jūrmalā baudītajām priedēm, sasniedzu Allažmuižu. Jāpiebilst, ka kādus 5-7 km pirms Allažmuižas, ja ir vēlēšanās, var izbraukt cauri Mazajiem Kangariem. Ceļš pa tiem iet puslīdz paralēli šosejai, bet ir ar grants segumu, tāpēc es šoreiz Mazos Kangarus ignorēju. Pašā Allažmuižas sākumā piestāju pie parka, kuram izskrēju cauri - te aug skuju un lapu koki, kuri vēl nebija saplaukuši, tāpēc parkā nav jēgas iedziļināties. Tālāk izbraucot nelielajam miestiņam cauri, jāpagriežas pa kreisi uz Allažiem. Labajā pusē paliek zviedru baznīcas drupas un daži ezeriņi. Tīri smuki, bet es neizkāpjot braucu tālāk, līdz aiz Allažiem sasniedzu krustojumu, kurā pagriezos pa kreisi virzienā uz Inčukalnu. Uz stabiņa ir arī norāde par manis meklēto objektu - kritalām.

Atstājusi mašīnu kādā egļu meža piekalnītē, nolēmu patrenēt ierūsējušās kājas un pie autiņa atgriezties, kad viss Allažos piedāvātais būs apsekots. Putniņi čivina, egles smaržo. Nepagāju ne kilometru, kad klāt ir kritalas. Nezinu, kā speciālistam, bet vienkāršam cilvēkam tās izskatās kā peļķes slapjā mežā. Nu vismaz zinu, kādas ir. Bet par ezeriņiem, kas izveidojušies karsta procesu rezultātā, varu teikt tikai labāko. Tie ir pavisam trīs - divus sauc Linezers (tajā senāk esot mērcēti lini) un vienu Vecezers (vai varbūt otrādi). Interesantākais ir laikam tas, kurš Linezers, tālākais, ko ieskauj egļu mežs un apkārt kuram ved taciņa ar informācijas plāksnītēm. Ūdens ezerā ir dziļdomīgi mels, tā ka neatliek šaubu par ezera īpašo dabu. Pretējā krastā ir vieta un norāde - ūdensrijējs. Te ūdens aiziet pazemē - citreiz lēnām un pakāpeniski, citreiz atkal caurumi pēkšņi ierijot visu ūdeni, ezera vietā atstājot sausu bedri. Par laimi, pazemes gari gan ūdeni pēc laika atdod atpakaļ. Nezinu, cik stundu, dienu vai mēnešu būtu jānostāv ezera krastā, lai šo dabas brīnumu redzētu savām acīm. Tā kā es tur biju vien minūtes, manīju tikai vietu, kur ūdens tāds kā gaišāks un tā kā midžinās. Tur tas briesmonis laikam dzīvo. No ezeriņa smuka taciņa pa egļu mežu caur sūnām un mellenājiem aizved uz Pandu purvu, kur arī aplūkojama kritala - tāds pasekls neliels ezeriņš. Vispār purvs nav zems, ar gumijas zābakiem varētu paēst dzērvenes pat tagadējā laikā.

Atgriežoties uz šosejas ņēmu vagu tālāk Inčukalna virzienā un drīz sasniedzu Čerņausku (vai Ezernieku) lielo dižakmeni, kas ieņem 79.vietu Latvijā lielo akmeņu sarakstā. Esot it kā upurēts, pie lielas gribas varbūt te var atrast zīmīgas švīkas vai iedobes, bet pa lielam cilvēkam, kas nepētas katru nieku, akmens kā akmens.

Virzoties vēl uz priekšu nonācu līdz krustojumam. Norādītājs pa labi vedināja apskatīt Čerņausku dižozolu un Kaļķugravas avotus. Kāpēc gan ne? Ozolu sasniedzu pēc kādām 15 min., tas aug pašā ceļmalā un ir tiešām vecs un resns, vairāk par 7 m apkārt, kas ļauj šo koku iekļaut dižozolu kategorijā. Nebija gan norādīts, ka milzis ieņemtu kādu vietu Latvijas topā, tāpēc piedod, zemzari, pieņēmu, ka tādu tas neieņem.

Paejot vēl mazliet garām divām sētām ar skaistiem nosaukumiem Kūkiņi un Dziedoņi, jāpagriežas pa kreisi pa ceļu, uz kura nav norāžu (ja par tādu nevar uzskatīt kāda labdara kokā iesietu lentīti). Šis skaistais ceļš aizved tieši uz Kaļķugravas avotiem un atduras pret lielāku ceļu tieši šajā vietā.

Tā ir tiešām super vieta. Avots nav viens vien, bet kādi 5 vai 7 varbūt, tie smukās gravās strautiņu veidā čalo starp sūnām vai vedo nelielus ūdenskritumus. Visapkārt zied baltās un zilās vizbulītes, putniņi čivina, taciņas jaukas, ūdens avotos gards, nu taisni kā Dieva ausī. Izstaigāties te var, cik tīk, vai pasēdēt uz soliņiem, dzerot vēso atspirdzinošo dabas zelteri. Ir apskatāmas arī dzirnavas, kas savulaik piederējušas Teodora Zaļkalna tēvabrālim. Tēlnieks arī vasarās te padzīvojies, par ko viņam uzstādīts piemiņas akmens. Sievietes meklēja arī kaļķakmens raktuves, kurās ņemts materiāls Brīvības piemineklim. Nezināja ne vietējie ļaudis, ne ceļveži ko vēstīja. Domāju jau, ka turp jāsūta Šerloks Holmss, bet viena mana laba paziņa, kas ģeogrāfe, zina to vietu. Tā ka ja vēlaties redzēt, jautājiet viņai.

No avotiņiem ceļš veda uz Stīveriem, kur atrodas Kundziņa projektētā luterāņu baznīca, kas esot celta tā kā rijas formā. Vērtējiet paši, vai tā ir!

Tālāk līdz mašīnai kādi 2-3 km bija gan tāds patukšs gabals, bet kas vainas nelūkoties Latvijas ārēs ar skaistiem sakoptiem namiem, cīruļa dziesmām, stārķu ligzdām un pavasara vēju. Pavisam nogāju 9,8 km. Ja kuram netīk staigāt, katram objektam var ērti piebraukt pa labiem ceļiem - daži ir gan grants seguma, bet nav ne akmeņaini, ne ar trepīti. Lai jums prieks un iedvesma apceļot Latviju!