. Solo ceļojums kalnos. Dienasgrāmata

Pagājušā vasarā ļoti smuki un veiksmīgi izgāju TMB, un šogad skatījos pēc līdzīgas grūtības pakāpes, bet vēl gleznaināka un iespaidīgāka apļveida maršruta, kas ietvertu arī sen kārotos skatus uz Materhornu. Kopš izlasīti daži Anšlava Eglīša stāsti, vēlme redzēt šo kalnu tikai augusi augumā. Pēc ilgākiem garo distanču maršrutu pētījumiem mājas lapā zermatt.ch apstājos pie Monte Rosso trail, kas izejams kādās astoņās dienās. Izdomāju, ka sākšu maršrutu nevis Cermatē, bet Itālijā, Macugnana Staffa, un tad lēniņām virzīšos pretēji pulksteņa rādītājiem uz Šveici, Saas Fee un tālāk. Mulsināja vienīgi ap 3200 m augstā Teodul pass, ko klāj ledājs un kura, kā rakstīts maršruta norādēs, ejama sasaistē. Bet es eju solo. Bailes no šī Itālijas un Šveices robežpunkta lika pārdomāt un mainīt maršrutu. Un labi, ka tā. Beigās sapratu, ka šis maršruts sievietei manos gados un ar maniem spēkiem būtu gan par grūtu. Sākuma lokācija palika Macugnana, virzienā uz Cermati iešu 4 dienas, vienlaikus ietverot Monte Rossa trail un Europa weg, bet pāc tam padzīvošos Cermates rajonā, izejot vai nu atsevišķas īsās takas, vai Hōhenweg. Pašās beigās vēl palika diena pāri, ko nolēmu izmantot, apskatot Alečas ledāju, kas ir lielākais Alpos. Lielos vilcienos šādi 8 dienu pastaigas Šveices Alpos arī notika. Kā man kurā dienā veicās un klājās, vēstīšu pa dienām.

25. jūlijs

Bergamo ielidoju priekšpusdienā. Milānā anomāls karstums. Stacijā nopirku biļeti uz Domodosolo, vilciens tikai 15.25, bet paspēšu, līdz Mačugnanas autobusam starpā 40 minūtes. Pastaigāju pa sakarsēto pilsētu, nopirku kebabu par eur 1.50, un tā būs pēdējā lētā ēdmaņa šajā ceļā. Gaidu, kad uz tablo parādīsies, uz kura ceļa piestās Domodossolo vilciens. Bet 10 min. pirms paredzamās atiešanas parādās uzraksts „Cancellato”. Skraidu šurp, skraidu turp, beidzot kāds norāda uz kaut kuru peronu. Izrādās, tur ir vilciens uz Porto Garibaldi, bet no Porto Garibaldi atiešot uz Domodossolo. Pēc pusstundas esam Porto Garibaldi un arī vajadzīgais vilciens ir, sakāpjam vesels bars uztrauktu ļaužu, bet norādītajā laikā vilciens nekust. Pēc brīža itāliski paziņo (un man kāda meitene pārtulko), ka vilciens tomēr nebrauks, bet pēc 40 min. būs cits vilciens no cita perona. Jā, Itālijā taču transportstrādnieku streiks, kā dzirdēju jau Rīgā. Vai arī neviens negrib karstumā strādāt. Ar trešo piegājienu tomēr viss notiek, kustam. Bet puslīdz skaidrs, ka pēdējais autobuss uz Macugnana nokavēts. Vilciens, kad atstājis Milānas priekšpilsētas, kādu stundu iet gar skaistu ezeru, izrādās Lago Magiore. Nezināju, ka tas tik liels un kūrortīgs. Varētu tak tas ezers ātrāk beigties un vilciens ienākt Domodossolo agrāk, un autobuss nokavēties. Bet brīnumi nenotika, ne vilciens pasteidzās, ne autobuss aizkavējās.

Tā grozījos ap 19.00 mazajā ciematiņā un domāju, ko darīt. Līdz Macugnana ap 45 km uz kalnu pusi. Beidzot ieraudzīju plakātu ar 2 autobusiem, kas kaut kur vēl šodien ved. Izpētot izrādījās, ka viens no tiem var mani aizvest 7-8 km tuvāk mērķim, līdz krustojumam, kur sākas ieleja, kas pa taisno iet gar upi uz Macugnana. No turienes varētu sākt stopēt. Pirmais itāļu senjors aizveda kādus 10 km. Nākamais kādus varbūt 7-8. Bet visvairāk paveicās ar trešo mašīnu. Tajā itāļu pārītim esot rezervērts galdiņš tieši tajā viesu nama restorānā , kur man rezervētas naktsmājas. Sieviete perfekti runāja angliski, ļoti omulīgi runājoties, sasniedzām viesu namu un sirsnīgi atvadījāmies. Jā, itāļi mēdz būt ļoti jauki un atsaucīgi, ja palīdzot otram viņiem nav pārāk sūri jānopūlas. Paldies, mīļie cilvēki, gadiem nebiju stopējusi, bet izrādās – viss notiek!!!!

26.jūlijs

No rīta sakārojās kafiju, lejā atradu meiteni un painteresējos, vai nevar dabūt kafiju. Izrādās, cenā iekļautas brokastis, tas taču asot B&B, man laipni paskaidroja un ieveda ēdamzālē. Lieliska kafija, plūmes un aprikozes kā tikko no dārza. Pēc brokastīm izmetu līkumiņu pa ciematu – skaists, bet tūristu maz. Izrādās, te ir arī vairākas interesantas takas, kuras varētu iziet, bet nākamā rezervācija ir jau Saas Fee, kas ir 8 h gājums no šejienes, ko cerams izdosies saīsināt, ja Monte Moro pacēlājs kursēs un nebūs pārāk dārgs. Gribējās te pakavēties, apskatīju vecu baznīciņu, taisni pie pacēlājiem sestdienas tirdziņš. Tur atradu nūju par 7 eur, nopirku un laimīga, jo nūjas no Rīgas nevarēju paņemt, jo Ryanair rokas bagāžai manējās par garām. Monte Moro- 2900 m apmēram, Itālijas un Šveices robeža. Pacēlāju dabūju par 14 eur-vēl Itālijas ceniņa.

Augšā tukšs, tikai puiši pirms pašas valstu robežzīmes kaļ āķus un montē ķēdi, kur pieturēties. Viņi arī parāda man pareizo taku uz Saas Fee, kad esmu pagrozījusies augstākajā pārejas punktā un nofotografējusi valstu robežzīmi. Virziens uz to, lūk ezeriņu Saas ielejā, tepat pēc 5 min. būšu klāt. Spīd saulīte, urdz strauti, dažs pat ūdenskrituma lielumā, nedaudz sniegs un daudz akmeņu. Noeja nav viegla un ezeriņu sasniedzu pēc pāris stundām. Pretimnācējus satiku rikai dažus. Redzams, Monte Rossa trail nav iecienīts, ne tuvu kā TMB.

Visi ļaudis bija pie ezera, desmitiem un simtiem ar suņiem un bērniem kājoja vieglā pastaigā pa ceļu tam apkārt, līdz ezera viņam galam atbraukuši ar mašīnām. Te arī skaisti, mirdz zilumā ezers, vienā vietā jāiet pa tiltiņu gan varenu ūdens kritumu, tad pa tuneli. Zied puķes, spīd saulīte. Ezera viņā galā restorāns, sāka drusku smidzināt un radās neliels sajukums ar takām, liekas, izgāju nevajadzīgus līkumus, bet uz priekšu kūlos. Visi jau te brauc ar mašīnām uz Saas Almagel, Saas Grund un Saas Fee (pēdējā ir car free). Kad jau taka bija iemīta, tā gāja vairāk pa mežu, viens posms pat ar nepatīkamiem akmeņu krāvumiem, beigās tieku uz taisnas taciņas gar šosejas malu un ap 16.00 esmu Saas Almagel. Drusku līņā, tāpēc ieeju veikalā, sapērkos jogurtu un uz soliņa paēdu. Viss dārgs, izņemot pienu un šokolādi. Tā atpūšoties arī lietus ir mitējies.

Līdz Saas Fee jāiet pa līdzenu meža ceļu. Viegli, jauki, patīkami. Pēc stundas nesteidzīgā gaitā emu tur. Viesnīcas šeit dārgas, numuriņš ir ok, bet 65 eur bez brokastīm, plus vēl 7 eur pilsētas nodeva, bet par to dabūju pilsētnieka karti, ar kuru varot braukt par brīvu ar visiem autobusiem un pacēlājiem. Nu nezinu, vai tas man ko dod, jo rītdienas maršrutā nav ne autobusu, ne pacēlāju. Pilsētiņa – viesnīcas, restorāni, pa kādam veikalam. Restorānos ēdiens sākot no 30-40 fr., alus 8 fr. (100 fr= apm.90 eur). Veikali ciet. Izdodas dabūt burgeri par 12 fr. Nu varu mājā dzert tīro Šveices ūdeni un kalt rītdienas plānus.

27.jūlijs

Viennozīmīgi vissmagākā diena šajā ceļojumā. Bet rīts sākās brīnišķīģi. Sinoptiķu solītajam lietum par spīti skaists skaidrs rīts. Vakarā izpētīju, ka Saas Fee ir lielisks kalnu tūrisma centrs, kur vasarā kursē vairāki pacēlāji, viens pat ap 3500, bet tā kā tas pašlaik nedarbojās, nolēmu ar pašu pirmo vagoniņu 9.00 uzbraukt Lāngfluh, kas ir ap 3000 m. Tiešām, skati augšā pasakaini, ledājs acu priekšā. Pajūsmojusi devos lejā un pirms 11 izčekojos no viesnīcas. Nezinu, kāda stulbuma vadīta nolēmu Grāchen virzienā drusku pabraukties ar autobusu. Rezultātā autobuss noveda ap 400 augstuma metrus uz leju, ko pēc tam dabūju kāpt augšā. Stabiņš rādīja, ka jāiet 7h30. Nekas, līdz 20.00, kad jāiečekojas viesnīcā, aiziešu mierīgi, un sāku kāpt pa meža taciņu. Zig zag pa smilšainām takām, pa akmeņainām takām. Saule spiež kā negudra un kā tāda traka. Sviedri līst, galva dulla. Kāds tur brīnums, ka kādā atpūtas vietā aizmirsu nūju. Vai, vai, bet atpakaļ neiešu. Būs jāmeklē mežā kāds egles zars, jo Šveices Inter Sportā nūjas bez 100 fr. nedabūsi, un arī Intersporta te mežā nava. Taka, kad bija sasniegusi noteiktu augstumu (ap 2200-2400 m), sāka virzīties it kā pa kalna krauju ar skatiem uz pretējo krauju un lejā uz ciematiņiem. Ap 13.00 sāka ducināt pērkons. Beidzot satiku vienu vīrieti, pirmo šai takā. Tā kā biju prātojusi par griešanos atpakaļ, apjautājos, vai tālāk taka grūta. Nē, tāda kā te esot, tikai negaiss nākot. Bet tobrīd bija smuka zālaina līdzena puslīdz taciņa. Melis, melis! Nolēmu turpināt.

Bet virzīšanās nebija vienmērīga, jo kalna muguru regulāri šķēla masīvu klinšu mēles, starp kurām urdzēja no augšas nākoši strauti. Sākās lietus un pērkons, un slapjā taka kļuva slidena. Zābaciņi žļakstēja un slapjās bikses tinās gar stilbiem, kas knapi spēja noturēt bezspēcīgo ķermeni. Reti lūdzu dievu, bet šoreiz piespiedos pie klints muguras un skaļi skaitīju: Dieviņ, Dieviņ, paglāb mani no pērkona spērieniem, sargi un saudzē mani šajā vietā! Briesmīgie akmeņi, citi kustīgi kā ūdens un citi īsti milži, kam rāpus jārāpjas pāri. Pāri putojošiem strautiņiem parasti bija tiltiņi, bet vienam nebija. Bet strauts iekļauts kustīgu akmeņu krastos. Tikai brīnums mani tur nosargāja no iekrišanas strautā un bojā ejas kustīgo akmeņu apbērtai, pietika nelaimes ar to, ka piesmēlu jau tā slapjo zābaciņu. Ko līdz tas uzraksts: Dangerous- ja esi bezizejā , palīdzība nav uzstādīta un uz priešu jātiek. Tā bija visbriesmīgākā vieta, lai arī tālāk bija gana nedroši atrasties uz slapjas slidenas takas pie pašas zālainas nogāzes kraujas, pa kuru veļoties noteikti dabūtu galu. Daudz posmu, kur jāturas pie ķēdēm, jo spraukšanās gar klintīm. Lieki piebilsts, ka visā garajā ceļā nav neviena kalnu namiņa, vispār nekādas dzīvības. Pēc vairākām stundām pērkons sāka pieklust un pēc 4-5 h līšanas arī laiks noskaidrojās. Gāju gar leknām pļavām, kur ganīgās kazu bariņi, mani ieraugot tās blēja dīvainās balsīs. Kādu akmeni noturēju par vilku, bet tad mierināju sevi, ka kazas gan te mierīgi neganītos, ja tur sēdētu vilks. Tā jau pēc lietus bija ļoti svaigi un skaisti., cik nu nogurums un slapjās drēbes ļāva skaistumu sajust. Ap 19.00 pamirusī taka bija nomocīta, un sasniedzu pacēlāju staciju. Tas gan nedeva neko, jo pacēlāji sen nekursē, jāiet tagad no kalna lejā uz Greheni kāda stunda.

Hostelī recepcijā biju pēdējā minūtē, bet tāpat neviena nav. Jāzvanot, rakstīts. Zvanu, bet tieši tobrīd uzrodas francūziete un ierāda dormitoriju. Apakšējos stāvos istabas, bet augšā liels dormitorijs, kurā bez manis tikai viens japānis. Žāvējām drēbes katrs savā stūrī un laimīgi, ka sausumā. Graužu no Latvijas paņemos riekstiņus. Pilsētiņa skaista, bet ap 9-10 vakarā te nav pat nevienas ēstuves. Tikai afišas vēsta, ka rīt galvenajā laukumā būs kaut kādi svētki un atrakcijas. Tad arī visi ēdīs uz urrā.

28. jūlijā

Rītā Greheni klāja bieza migla un smidzināja sīks lietelis. Zandalēs izgāju pameklēt barību, un atradu veikalu, kas bija vaļā jau ap 8, lai gan bija svētdiena. Sapirkos olas, pienu, desas, augļus un dāzeņus un devos uz virtuvi vārīt kafiju un likt galdā ēdamlietas. Paēdu ar baudu, kā sen nebiju ēdusi (vakar taču iztiku ar riekstiņiem).

Ne ne, šodien traka nebūšu. Uz Randu tikšu pa vieglo, nevar taču pieļaut, lai kājas pārtrūkst kā diegi un pati nokrītu ceļmalā. Japānis atpūtīšoties un žavēšoties visu dienu turpat dormitorijā. Es gan salieku papīrus mitrajos zābaciņos , somā no brokastīm palikušās aprikozes, tomātus un desiņas un eju uz autobusu pieturu. Ar pilsētas autobusu uz St. Niklaus. Un tur jau izdomāšu, kā tālāk – iešus vai braukšus ar vilcienu.

St. Niklaus lietus sijāja tikai drusciņ. Migla ierāvusies kalnos un veidoja skaistus mākoņu plīvurus to korēs. Tādi romantiski skati man patīk. Nolēmu pa ieleju lēnā pastaigas solī doties Randas virzienā, tur ir pat oficiāla gājēju taka! Easy trail, ha. Tieši kā man šodien. Ceļš veda pa Cermat ieleju gar dzelzceļa sliedēm un upi. Gāju, veroties kalnos, no kuriem palaikam gāzās ūdenskritumi un veidoja straujas upes. Mitrie zābaki drusku rīvēja kājas un mugursoma vilka plecus, citādi nekāda vaina. Lietus līņāšana pamazām aprima. Palaikam apsēdos uz kāda sola zem kokiem vai uz akmens, uzēdu aprikozes vai tāpat baudīju šo dienu.

Ap pl.15 biju Randā. Viesnīca atradās 1 km tālāk uz Tesch pusi. Tā bija istaba restorāna ēkā, kas atradās blakus lielam kempingam. Viesnīcniece neatrada manu rezervāciju, bet istaba tomēr atradās, liela un ar 2 gultām, tikai bez TV, kas šodien būtu noderējis. Alus gan te lēts, dabūju kārtīgu glāzi par 3,50 fr., arī ēdiena smarža plūda laba, bet man bija jāapēd tomāti un desiņas, lai rīt netaisa somā smagumu, tāpēc šejienes virtuve izpalika. Apkārt rosās ļaudis, laiks noskaidrojies, bet man patīk istabā žāvēties, laiskoties un risināt krustvārdu mīklas. Rīt mēģināšu atgriezties uz grūtā ceļa un noiet posmu līdz Cermatei, kas ir reizē gan Monte Rossa tūre, gan Europa weg.

29.jūlijā

Pirms 8 viss vēl ciet, devos ceļā bez kafijas. No Randas ceļu uz Eiropā garāko suspensijas tiltu varot veikt 1h50, vēstīja stabiņš. Kāpšana augšup, domāju, līdz tiltam kādi 600 augstuma metri, bet esmu atpūtusies, saule vēl nespiež un pa mežu teku kā stirna. Pirms 11 biju pie tilta. Tilts kā visi tādi tilti, tikai garš patiešām, savieno divas kalna kraujas. Un skati no tilta uz sniegotām galotnēm arī iespaidīgi. Kaut kur netālu ir Eiropas hūtte, kur vajadzētu nakšņot šīs takas gājējiem (nekad nekāpiet uz Randu lejā, tas ir liels un grūts papildus gabals). Kad par tiltu biju izpriecājusies, devos pa Europa weg Cermates virzienā, stabiņš solīja, ka var noiet 6h. Nu, redzēs.

14.15 (ietas 3h) nebiju nogājusi pusi (puse ir pie Tesch Alp kalnu namiņa), bet bija jau ļoti grūti, kā nekā ceļā no 8 rītā, prasījās atpūtu. Skati gan šeit ik pa laikam ļoti smuki, uz sniegotajām galotnēm, labāk nekā aizvakar, bet tomēr nav arī viegli. Kāpiens līdzīgs aizvakarējam, nu, varbūt bišķi vieglāks. Bet tāpat daudz krauju, akmeņu, arī zemes taciņas ciku caku, kraujas nogāzes, tā ka tādam, kam reibst galva, te nebūtu jālien. Bija arī kādi trīs ļoti savdabīgi, iekšpusē izvelvēti gājējiem paredzēti tunelīši, pagari. Vispār man nepatīk šāda tipa gājieni pa kalna muguru, jo neredz iešanas progresu. Pārvarot grūtības un patērējot daudz spēka, kāpjot lejup, lai pēc brīža šo pašu kāpumu kompensētu ar virzību augšup, visu laiku paliec aptuveni tajā pašā augstuma līmenī un redzi principā radniecīgu ainavu. Pavisam cita lieta, kad virzies pa ieleju arvien augstāk un augstāk uz pārejas pusi, kamēr esi to sasniedzis, baudi ainavui un jūties kā varonis. Monblāna tūrē ir tieši šādi iekārtots maršruts, un lai gan pārejas nav augstas (ap 2500-2700 max), tomēr piemīt dinamika. Tour Monte Rosso ir gan dažas pārejas, bet tās nava posmā starp Greheni un Cermati. Tā ka šo uzskatu par tukšu niekošanos un spēku šķiešanu, ko mierīgi varētu kompensēt ar jēdzīgākiem posmiem. Šādi augšā lejā riņķojot un neredzot savu pūļu rezultātu , ap 15 biju jau nogurusi. Tāpēc nolēmu sekot divu vācu sieviešu piemēram, kas pirms manis pagriezās virzienā uz Tesch. Tātad lejā. Arī uz Tesch bija 1h30 paredzēta, tā arī gāju, bet kāpiens bija ļoti stāvus uz leju un pusdienas laikā karstumā nebūt ne viegls, tāpēc kad biju sasniegusi Tesch, neprasījās pēc vēl iešanas, bet ēst. Iepirkos lielveikalā un papiknikoju zālītē, tad devos uz vilcienu un pa dārgo (8,20 fr. par 10 min.braucienu, bet tādi ir Šveices dzelzceļa tarifi) ierados Cermatē. Pavisam cita gaisotne nekā Šamonī, kur valda alpīnisti un kalnu tūristi. Vilciens pilns ar japāņu grupām. Te aunu bari ierodas blenzt uz Materhornu un ēst un dzert restorānos, kalnos kāpēji mazītiņi sarāvušies pavisam maliņā un pilsētā varbūt būs redzami agri rītā, kad dosies takās.

Materhorn Zermat hostel, pašu lētāko, ko atradu, sasniedzu smuki ejot pa galveno ielu, pēc tam gabaliņu gar upi. Man vienai ierādīja atsevišķu istabiņu ar divām gultām, bet ko tas dos, ja istabiņa atradās pretī virtuvei un blakus tualetei, kur līdz nakts vidum cirkulēja jaunieši, durvis dauzīdami.

30. jūlijā

Gulējusi negulējusi, rītā devos ko nobaudīt. Apēdu gulaša zupu maizē (zupa ielieta no maizes izveidotā bļodiņā, kas apēdama kopā ar zupu). Interesanti, bet gulaša zupa nebija tik garda kā Vācijā, par Ungāriju nemaz nerunājot. Nezinu, kā citur, tāda tradīcija vai pavārs tāds, bet citu gulaša zupu te nepaēdu, lai gan šur tur to piedāvā un gulaša zupa ir mana favorīte zupu jomā. Nesanāca. Pēc zupas nedaudz apskatīju pilsētas kvartālu, kas sastāvēja no mazām etnogrāfiskām koka mājiņām un nebija tik izskaistināts kā visa Cermate, un pafotografēju salātu dārziņus, lai parādītu kolēģei, kā vajag apsaimniekot zemi pie pierīgas privātmājas. No Cermates arī labi redzams Materhorns, vismaz tā virsotne, tā ka slinkākam ķeksīšu vilcējam varētu pietikt ar kalna redzējumu no restorāna terases. Tad sapirkos kūkas, ar tām mielojos hostelī, kur pati varēju uzvārīt kafiju.

Tālākā dienas daļa bija burvīga, pati labākā šajā ceļojumā. Izčekojusies no viesnīcas, devos meklēt taku uz Furi, jo taupības nolūkos biju nolēmusi pirmo pacēlāja posmu noiet kājām un iekāpt Furi, lai aizbrauktu uz Trockener Steg (2939 m). Taupības nolūkos nolēmu nebraukt uz Matterhorn Glacier Paradise (3838 m), bet no Trockener Steg uzreiz ņemt taku uz Schwarzsee, kas iet gar ledājiem un izskatījās ne sevišķi grūta. Schwarzsee (2583) biju norezervējusi kalnu viesnīcu palikšanai pa nakti. Plānotais arī izpildījās, izņemot to, ka Cermatē noklīdu no takas un Furi virziena vietā iegadījos pie pacēlāju stacijas. Tur noskaidrojās, ka pacēlāja cenas starpība no Furi būs tikai daži eiro, tāpēc šķīros no 56 fr. un devos uz pacēlāju, kas Trockener Steg sasniedza, pieturot Furi un arī Schwarzsee, tā ka pa kabīnes logu francūziete, ar kuru runājāmies, iesaucās: rekur jūsu šīs nakts hotelītis! Jā, tur tas stāvēja vientuļi kalna galā.

Likās, ka neviens nekāps ārā, bet tomēr Trockener Steg ļaužu netrūka. Kā nu ne, vieta vienkārši pasakaina, kā tāda ļoti liela bļoda pirms ledāju valstības, kurai gar malām slejas nesaskaitāmas varenākās Alpu virsotnes. Nu, dažas nav saskatāmas, arī Monblāns ne. Vislabāk redzams Mazais Materhorns, uz kura pusi ledāja skatu apjūsmotājus ved pacēlājs, kā arī tam līdzās stāvošā Breithorna apaļā cepure, teju ar roku aizsniedzama. Starpā vairāki mazāki četrtūkšnieki rindā, līdz acis atduras pret divām Monte Rossa virsotnēm, kas te ir augstākais punkts. Žēl, ka neiešu caur Teodul pass un nevarēšu aplūkot to tuvāk. Varbūt nevajadzēja atteikties. Kāds vienkāršs pārītis, lūk, aizgāja ledāja virzienā ar tīri mazām somām, ne viņiem virvju, ne ledus cirtņu, ne pavadoņa. Materhorns stāv viens pats it kā uzkāpis uz sienas, no citiem atsevišķi, un ietinies miglā. Tas pagaidām, vēlāk migla izklīdīs un spilgtā saule, kuru bez brillēm nevar izturēt, pārņems visu klajumu. Varat iedomāties, vēl vakar šeit sinoptiķi prognozēja lietainu dienu. Līdz šim domāju, ka kalnos prognozes ir precīzas, bet izrādās – kā visur. Ilgi vēros virsotnēs un jutos tā, it kā beidzot būtu sasniegusi to vietu uz zemeslodes, kas radīta tieši man. Pakāpos arī nedaudz uz augšu līdz Gundeg hūtte un pavēros ledāju valstībā, kā arī aiz kalnu namiņa atradu mētājamies lielisku bambusa nūju, piemērotu tieši manam garumam. Šo laikam man dieviņš atsūtījis, jo te jau mežu nav un nebūtu uz kā atsperties, bet te lūk – ir. Pie tam gluda, kā novirpota, nemaz ne sliktāka par tām, ko pārdod Inter Sport. Nūja ir, var ņemt ieplānoto Matterhorn glacier trail, kas saskaņā ar uzrakstu uz stabiņa, izejama 2 h. (Es gāju 4h). Taka ved gar ledājiem, maziem ezeriņiem, un ar skatu pret Materhornu, kurš vairs nav miglā, bet nu var izpētīt to no visām pusēm (īstenībā tikai no vienas puses gan). Pieeja pa klints muguru ko vien prasītu, bet uzrāpties pa pilnīgi piramidālo šķautni no šīs puses (kas laikam skaitās dienvidu siena varbūt)- kā to var? Un tomēr Materhornā ir uzkāpts no visām tā pusēm. Vakarā hotelī redzēšu gan amerikāņus, gan krievus, kas gatavojas kāpienam. Hotel Schwarzsee laikam ir tā kā bāzes punkts tālākam ceļam virsotnes virzienā. Krievi teica, ka esot plāns vienā dienā tikt līdz augšai. Nu, neticu, bet lai viņiem veicas.

Taka ļoti jauka, un arī staigātāju netrūkst, pat arī ar bērniem un suņiem. Nav grūta un izejama tiešām 2-3h ar fotopauzēm, bet es gāju baudīdama, jo zināju, ka tāpat tālāk par Schwarzsee šodien neiešu. Pirms Švarczē jāveic diezgan krass nokāpiens lejup, kur arī vīd vietas nosaukuma vaininieka melnā acs - ezeriņš viens kā mēnestiņa formā, cits apaļš (jā, ir pat divi). Pirms krasā nokāpiena viena taciņa aiziet uz Hōrnlihūtte. Ha, man dullajai bija doma tur pakāpties. Taka iet gandrīz vertikāli un laikam tas knapi saredzamais namiņš, pieplacis pie klints kā suņu būdiņa, ir pēdējais bāzes punkts Materhoirna virsotnes iekarotājiem. Tur tādām sievietītēm kā man, kam aizsitas elpa no krasāka kāpiena augšup, līst vis nav ko. Šāds augstums, ap 2,5 km ir taisni mans. Šodien elpu ciet nesita, somas siksnas nespieda un mugurene pie zemes nevilka, un kājas nu ir kā kājas, nevis no papīra. Laikam būšu aklimatizējusies, šī bija piektā diena kalnos.

Sēžot viesnīcas terasītāē un rakstot šos iespaidus, jutos kā nonākusi tur, kur man vajadzētu būt vienmēr. Labsajūtas ziņā šo var salīdzināt vienīgi ar to Latgales ciemu, kurā esmu dzimusi. Tātad vienīgi kalni ir tā vide, kas līdzinās mājām. Dormitorijā (atsevišķu numuriņu te nav) esmu kopā ar vīriem, tālāk divi pusķīniešu jaunieši (viens no viņiem blonds), man blakus amerikāņi, kas šķiro ekipējumu, kas aizņem pusi telpas, jo rīt kāps Materhornā. Mana gulta ir 2.stāvā, tai blakus lodziņš ar skatu uz kalniem un redzams mazais Materhorns, pie kura virsotnes mirgo sarkana zvaigznīte, bet tuvumā tieši aiz loga ganās aitas.

Vakariņas ir lieliskas un pasniegtas franciskā smalkumā (dīvaini, ap Cermati it kā ir vācu Šveice, bet tradīcijas un valoda tomēr ļoti franču). Ēdam ievadēdienu, kas ir siers ar tomātiem, pamatēdienā es pasūtu milanese ar kartupeļiem un salātiņiem, bet deserts atkal ir visiem vienāds (debešķīgs krēms). Dzērieni jāpasūta, bet es iztieku ar ūdeni. Vispār te, Šveicē, esmu izdzērusi tikai dažus alus un dažas kafijas, kā arī veikalā iegādājusies mazu vīna pudelīti. Vienkārši esmu no tiem cilvēkiem, kas uz dārgām lietām pārāk netērējas, bet paciešos, kamēr to pašu varēs dabūt daudz lētāk. Tā arī ar alkoholu, varu iztikt bez tā, jo 100 g vīna par 8-10 eur mani kaut kā nekārdina. Esmu par daudz praktiska? Varbūt, bet es naudu nopelnu darbā, nevis taisu to.

31.jūlijā

Rīts uzausa ap plkst.5-6, bet visa apkaime tīta biezā jo biezā miglā, kas pēc brokastīm nekļuva retāka. Pa miglu uz takām cilvēku rēgi, jo taku un norāžu stabiņus izlasīt var, arī akmeņu pie kājām un dažu puķīti ceļmalā, bet tālumā redzamība labi ja daži metri. Kaut kur miglā čīkst pirmie pacēlāji, bet pretī iznirst baikeru silueti. Brauc jau augšup no nez kuras vietas. Varu tikai minēt, kādi skati būtu baudāmi nokāpiena laikā, jo apmēram līdz Stafel neredzēju neko. Migla sāka palikt retāka ap 10-11 un ap 12 bija jau izklīdusi pavisam, dodot vietu skaidrai, saulainai dienai. Nonācu pie ezeriņa, kas izveidots, apturot no kalniem skrejošās skaistās upes gaitu. Tālāk ceļš ved uz Zmut un tad jau drīz Cermate, bet vēl gribēju kalnus, tāpēc pagriezos pa ļoti gleznaino Ēdelveisu ceļu Schōnbielhūtte virzienā. Gājēju arī netrūka, kas tikai liecina, ka ceļš skaists. Daudzi devās uz Švarczē pa šo maršrutu. Taciņa ļoti viegla un mīlīga. Lejāk šalc upe, pa labi varenas klintis un pa ziedošo nogāzi izsvaidīti akmeņi. Atpakaļ ejot, izvēlējos taku, kas ved nevis pa leju, bet uzveda augstāk kraujā, atklājot brīnišķīgus skatus uz četrtūkstošniekiem, ledājiem un sniegiem. Pa zāli skraidīja kādi melni dzīvnieciņi, bet šiverēja tik ātri, ka nezinu, kas tie bija- žurkas, murkšķi vai kas cits. Viss būtu jauki, tikai sajutu, ka aizmugurē smeldz kakls. Apdedzis, zieķējot seju, par to netiku parūpējusies.

Ap 5 iečekojos jaunatnes hostelī – liela daudzstāvu māja ar labu mūsdienīgu un tīru iekārtojumu. Man tika gultiņa mansarda stūrītī, bez otrā stāva. Lieliski, pašai sava pasaulīte. Kad biju izpakojusies un nomazgājusies, izgāju ielās palūkoties, kā tiek svinēti Nacionālie svētki. Jā, visi laukumi un galvenā iela pieslānīti ar galdiem, kas pat apklāti ar sarkaniem galdautiem, un cilvēku tik, ka vietām aiz sastrēgumiem netiek uz priekšu. Ēdiens mazliet lētāks kā parasti, laikam daudzi restorāni piemēro svētku atlaides. Ir arī speciāli ēdinātāji, kas piedāvā nacionālos ēdienus, kas sastāv no siera, kartupeļiem un vēl šā un tā. No restorānu vaļējām durvīm plūst mūzika, bet dzīvās nekur nav, pat nekādas skatuves ar uzrunām vai priekšnesumiem. Izņemot tikai vienu vecāku vīru trio, kas kādā ielas stūrī rāva vaļā šlāgerveidīgas dziesmas akordeona pavadībā. Tātad visa svinēšana sastāv te no izēšanās. Vakarā būšot feierverks, un patiešām jau gultā dzirdēju troksni. Bet es jau diemžēl biju pasteigusies nopirkt lielo kebabu (mazo nebija) un alus skārdeni, un ieņēmu vietu pie koka galda. Kad tas apēsts, vairs nav vietas nacionālajiem labumiem. Visa svinēšana koncentrējās galvenajā ielā, bet citās mazajās ieliņās varēja mierīgi pastaigāt un pasēdēt kādā skvēriņā starp puķēm, ko arī darīju, sūcot vīnu no veikalā nopirktās pudelītes. Pudelīti piebeidzu hosteļa pagalmiņā, un laikam vīna dēļ vai tāpat, gulēju šoreiz labi.

1.augustā

Arī šī bija laba saulaina diena. Plānā bija iziet taku 5Sehenweg, pēc tam ar vilcienu doties uz Brig, kur rezervēta viesnīca pēdējām 2 naktīm Šveicē. Rītā devos uz pacēlāju staciju, lai uzbrauktu uz Sunnega un no turienes ieņemtu startu 5 ezeru apskatei. Nejauši un aiz pārpratuma pacēlāja vietā nokļuvu modīgā kalnu vilcienā, kas kā pa kapsulu aizrāva uz Sunnega. Smalka ietaise, tikai apkārtējā ainava iet zudumā. Pacēlājus, kas turpat blakus kursēja, pamanīju tikai augšā.

Taka izrādījās ļoti skaista, un tāpēc arī ļaužu pilna. Pirmais ezeriņš –Leisee laistījās jau turpat pacēlāja nogāzītē. Ejot priecēja ne tikai ezeru dzidrums, bet arī burvīgi skati uz sniegotajām virsotnēm, tostarp Materhornu. Pēdējais ezers bija Stellisee ap 2500 m, turpat blakus Fluhalp kalnu namiņš ar restorānu un tālāk taka uz ledāju valstību. Pa to aizvirzījās nedaudzi. Es devos Blauhed virzienā, pa ceļam lasot informatīvās plāksnes- par murmuļiem, sniega kukaiņiem, kazām, un lūk, tās mazās baltās puķītes, kas man tā iepatikās, esot kalnu neaizmirstulītes. Puķu klājiens te gana bagātīgs, bet pat ne murkšķus nemanīja. Kāda meitene pat ielīda ar rokām dziļi alā, mēģinot kādu dabūt rokā, bet nesekmīgi. Murkšķu taka bez murkšķiem, ko darīt? No Blauhead nokāpu smuki līdz Sunnega atpakaļ un tad atkal ar modīgo vilcienu, agrā pēcpusdienā biju Cermatē.

Te valdīja dienas vidus miers, svētku otrā diena sāksies vakarā, bet es to pieredzēšu jau Brig. No Cermates uz Brig ar vilcienu jābrauc kādu stundu. Pilsētiņa patīkami iepriecēja, tā ir parasta cilvēku dzīves vieta, nevis uztaisīta tūristu meka. Mana viesnīca – Sv. Urzulas viesnīca- atradās vēsturiskā ēkā blakus baznīcai un pilij. Uzņēma kungs typisch deutsch, runāja ļoti skaisti un arī mani uzteica par labu vācu valoda. Beidzot esmu vācu vidē, nevis franču, kas neprot ne vārda vāciski, lai gan šī tur ir viena no valsts valodām un tiek mācīta skolā. Kungs paskaidroja, ka frančiem grūtības pastāvot iekš tam, ka skolā viņi mācoties hochdeutsch, bet vietējier cilvēki runājot dialektu. Tā franči runā ļoti labi angliski, bet nemaz vāciski. Arī ielās valda vācisks gars. Šodien arī te svin nacionālos svētkos. Te galvenajā laukumā cilvēki sēž āra restorānos, bet papildus galdu nav daudz. Visumā tik ļoti nejūt izēšanās gaisotni, kāda valdīja Cermatē. Varbūt tāpēc, ka vispār cilvēku nav tik ļoti daudz, vairāk vietējie, un tūristi šur tur, bet Alpu kāpēji, nevis japāņu dāmītes ar fotoaparātiem. Tomēr vietas pietiek visiem. Uz skatuves notiek koncerts ar dažāda veida dziedātājiem, bet vāciski un drusku šlāgerīgi, palaikam roķīģi. Arī es pasēdēju restorānā, apēdu porciju rōsti (sīki sacepti kartupeļi ar sieru, ar garšas pēc nedaudz pievienotiem tomātiem un šķiņķi), izdzēru aliņu. Tumsā notika uguņošana, ko skatījos pa viesnīcas logu, šāva un petardēja visās malās kā pie mums jaungadā.

Stiprajā saulē apdedzinātais kakls sāp, smērēju visādus krēmus. Rīt paredzēts lietus, bet man tik ļoti gribētos , lai neatlaidīgi konsekventās prognozes pieviltu, un varētu apskatīt Grosser Aletschgletscher. Esmu daudz vājāka nekā pērn, tāpēc pēdējās dienās labprāt ņemu dzeltenās, nevis mokošās sarkanās takas. Uz augšu nepatīk elpai, uz leju-kājām. Nākamgad laikam apmetīšos vienā vietā un ņemšu īsos pārgājienus bez mugursomas. Lielajiem maršrutiem laikam esmu jau par švaku.

2.augustā

Rītā lietus blēņojās, stipri nelija, bet pa druskai niekojās. Nopirku rītdienai biļeti uz Milānu, uz dārgo starppilsētu vilcienu. Ar pārsēšanos jau pazīstamajā Domodosolo būtu lētāk, bet nolēmu neriskēt, jo ap 5iem lidoju mājās no Bergamo. Tad pastaigāju pa veikaliem, par 10 fr. izpārdošanā nopirku blūzīti, būs atmiņai no ceļojuma, tad atradu lielu supermārketu. Atceroties pērkona pilno gājienu ceļojuma pirmajā dienā, uz Alečas ledāju doties vilcinājos. Beigās nolēmu lēnām vērojot laika apstākļus aiziet kājām uz Mōrel, un tad jau redzēs, vai braukt ar pacēlāju augšā, gājiens paredzēts 2h. Izgāju smuki no pilsētas, bet tad iznāca sajukums ar takām, un beigās nokāpu lejā it kā Mōrel virzienā, bet īstenībā atgriezos atpakaļ pie Brig stacijas. Lietus bija pavisam mitējies, tāpēc nopirku biļeti un sagaidīju nākamo vilcienu. Ar pacēlāju Riederalp biju uzbraukusi augšā ap 14-15.

Skaists plato, takas dažādas, no ledāja ne smakas. Beigās atradu tādu finiša punktu: Gletscherblick. Tātad jābūt skatam uz ledāju, un dodamās šai virzienā, nebiju kļūdījusies. Bija jāiziet cauri Gletschervald (egļu mežam), un tad tur arī bija šis skata punkts, no kura varēja redzēt lielā ledāja mēles apakšējo daļu. Protams, ne tuvu visu ledāju, citi skatu punkti varbūt būtu labāki, bet arī šis bija vairāk nekā nekas. Izrādās, citi ledāja skatu cienītāji nebija lietus bailīgi, vairums jau devās atpakaļ un neviens uz ledāju. Tā pa mežu kājoju viena. Taka nav grūta, un skats tiešām ir labs, gan uz ledāju, gan varenajiem sniegotajiem kalniem tam apkārt. Izpriecājusies devos atpakaļ pa puslīdz paralēlu taku, bet citu. Cilvēka neviena, juta tuvojamies vakaru. Krūmos kaut kas čaukstēja. Pāri takai pārstiepās kāds oranžs zvērs un pazuda krūmos. Kādā pļaviņā ganījās kazas. Kļuva drusku baisi, un jutu lielu atvieglojumu, izejot no meža. Turp-atpakaļ ceļš prasīja apmēram 3h, bez sevišķi garām atpūtas un foto pauzēm. Varēju atķeksēt, ka lielākais Alpu ledājs redzēts, lai arī kā.

Atlika nokāpt līdz pacēlājam, kas izrādās tagad kursēja pēc saraksta, un arī biļetes vairs nepārdeva. Labi, ka mani aizveda avansā. Vēl pirms tumsas biju viesnīcā, ēdu makaronus un skaistajā dārzā dzēru vīnu. Bija mazliet skumji, ka tas nu ir pēdējais vakars Šveicē. Rīt 9 vilciens uz Milānu.

3.augustā

Vilciens ienāca Milānas stacijā tikai ar kādu 40 min. nokavēšanos. Man šoreiz tas nekas, jo uz lidostu braukšu ap 14. Vispirms izmetīšu līkumiņu pa pilsētu un apēdīšu kādu picu, kas Milānā ir ļoti gardas. Uzdūros ielu tirdziņam, kā jau sestdienā. Itāļi tirgo klaigādami pārsvarā dārza mantas, bet arī šo to citu ēdamu un neēdamu. Jautri. Iekārdināja dzeltenās plūmes par 1 eur kg. Nopirku veselu kastīti, mazliet pasvārstījusies, vai nepirkt aprikozes par identisku cenu (Šveicē aprikozes maksā 7.50 fr.). Pārēdusies plūmes, iegādājos arī picu, bet pica man izjuka kāpjot Bergamo autobusā, nokrītot kastītei. Tā ka vēl lidostā mielojos ar plūmēm, i ta nepiebeidzu, dažas vēl atceļoja uz Rīgu. Kopā ar kalnu emocijām, kas pakāpeniski nosēdās arvien dziļāk pagātnē. Jāplāno atkal kas jauns!

Attēli galerijā: Pārvarot sevi. Šveices Alpos