Stambulā ielidoju no Nevšehiras uz vienu dienu, lai apmeklētu Sofijas katedrāli un baudītu Sultanahmed laukumu un ēku lielisko austrumniecisko šarmu. No jaunās Stambulas lidostas, kas atrodoties 50 km no pilsētas, autobuss atved ļoti ātri. Izbraucis cauri skaistiem kalnainiem laukiem, parādoties jaunajai pilsētai un beidzot nokļūstot uz tilta un tad jau apstājoties laukumā tieši pretī Zilajai mošejai un Sofijas katedrālei, tas to visu paveic kādās 40-50 minūtēs. Apbrīnojami ātri! No turkiem varētu pamācīties, kā būvēt jaunas milzīgas un pārskatāmas lidostas un organizēt satiksmi uz pilsētu.

Pie Sofijas katedrāles arī nekādas rindas. Pirms kasēm turkiem parastā biznesa stilā rosās divi aktīvisti ar biļešu paciņām rokās. Izvēlējos tomēr oficiālo pirkšanas vietu, biļete izrādījās tāda pati un par identisku cenu kā pie aktīvistiem. Atlika tikai baudīt seno templi (kurš gan remontu dēļ lielā daļā apmeklētājiem nav pieejams), tomēr vispār ir iespēja gan aplūkot centrālo daļu, gan uzkāpt augšējā stāvā.

Pēc Sofijas apskates uzstādīju maps.me karti, kura aizveda uz hotelīti pārsimt metru attālumā. Pēc Nevsehiras, kur ēdiena nebija ļoti daudz, pārsteidza kafejnīcu un citu ēšanas iestādījumu vilinājums, sevišķi daudzkrāsainie saldumu skatlogi. Vienu tādu ar koši zaļām drupačiņām pildītu pīrāgu pasūtīju kopā ar dievišķo ābolu tēju. Pēc maltītes jutos kā ar cukuru pielieta.

Diena bija karsta un smacīga, tāpēc nolēmu pastaigāt gar jūru. Promenāde klusa, vairāk redzami makšķernieki, ārzemnieku maz. Laikam esmu kādā nomalē, bet to īsti nezinu. Bet man te labi-no jūras atsvaidzinoši pūš, gar promenādi zied baltais āboliņš un kaut kādu mazu rozā puķīšu klājiens.

Izstaigājusi Topkapi pils dārzus, atgriezos pie strūklakām pilsētas sirdī. Klausoties strūklakas nomierinošajās čalās, sadzirdēju mūziku netālu aiz kokiem.

Nolēmu iet palūkoties, kas tiek spēlēts. Jā, garajā laukumā, kur senos laikos bija stadions, uzstādīta skatuve. Uz tās varonīgs un brašs ansamblis tērpies sarkani dragā enerģijas pilnas dziesmas. Tā kā priekšnesums bija turciski un arī koncerta vadītājs tulkots netika, runāto un dziedāto nesapratu. Bet mūzika bija ļoti uzlādējoša, tikai žēl,ka drīz beidzās. Klausītāju tūkstoši, pilns laukums.

Vēlāk sapratu, ka Zilās mošejas organizētas pasāciens veltīts ramadānam, par ko vēstīja uzraksts uz skatuves un tālākie notikumi. Jo izrādījās, ka gareniski pāri visam puskilometrīgajam laukumam saliktas divas galdu rindas, pie kurām sasēdušies ļaudis ar ēdienu. Mūzikai beidzoties, visi izlika bagātīgo mielastu un gan ģimenes, gan draugi un paziņas, gan vientuļnieki un pāri, kaislīgi metās virsū maltītei.

Šķita, te sapulcējusies visa Stambula, cilvēku tūkstoši, ja ne miljons. Ēda visur -piknikoja uz zālājiem, akmeņiem, soliņiem, apmalēm, strūklaku aplodām, zem kokiem, kur nu kurš. Tādu ēšanas neprātu, kad miljoni vienojas mielastā, man nekad dzīvē nebija gadījies redzēt. Protams, netrūka arī ēdiena un dzēriena iznēsātāju, gadījumā, ja nu kāds ko piemirsis paņemt līdzi. Tomēr ne tirgoņu, ne pircēju nebija daudz, jo bagātīgā ēdmaņa laikam tikusi pa dienu rūpīgi gatavota un atnesta šurp.

Nenoskaidroju, vai tāds notikums te ir katru vakaru, bet šķiet, ka bija ramadāna atklāšana, pirmā diena. Paēduši daudzi ļaudis devās mājās, bet lielākā daļa palika pastaigājoties un patusējot. Uz skatuves sāka rādīt multeni bērniem. Vēl ilgi aiz viesnīcas loga lustes neļāva aizmigt ne tikai trokšņa dēļ, bet arī aiz gandarījuma, ka nejaušība man ļāva piedzīvot tik interesantu notikumu, es teiktu, īstu šovu.

No rīta vēl aizgāju uz Zilo mošeju, lai atsvaidzinātu kādreiz gūtos iespaidus.

Pēc tam aizstaigāju līdz universitātei un tāpat baudīju pilsētu, nu jau mierīgu, jo turki visu dienu strādās un tirgosies tukšiem vēderiem, un gaidīs vakaru, lai ĒSTU.

Ardievu, Stambula, uz redzēšanos, viesmīlīgie un drusku uzmācīgie, tomēr šarmantie turki, līdz nākamajai reizei.