Lidojot uz Bangkoku, vienu dienu sanāca uzkavēties Helsinkos. Kaut kā līdz šim bija maz intereses par šo zemi - meži, sniegi, stāsti par ziemeļbriežiem un Ziemassvētku vecīti, ziemeļnieciski slāviskas pilsētas -gandrīz kā nožēlojama Pēterburgas atblāzma, ļaudis, kas gandrīz igauņi, vienīgi Sibeliusa pieminekli derētu apskatīt, bet vai nu tādēļ lidosi uz Helsinkiem? Helsinku vizīte klišejas krietni iedragāja. Tā ir vieta ar savu stilu, garšu, atmosfēru, tie ir autentiski ļaudis, kādi nav nekur citur. Nu, ja runā par arhitektūru, tad pāris galvenās katedrāles nav nekas īpašs. Tomēr pilsētai ir sava seja. Ielas gan maz sanāca izbaudīt, jo novembra beigās agri satumst, un tumsā, kā zināms, visi kaķi pelēki. Turklāt paplānās jaciņās tērptam, asais vējš kavē baudīt pilsētu. Kas mani īpaši saviļņoja - Helsinku un šejienes cilvēku lēnums. Tāda sajūta, ka stress un steiga atstāti ais robežas. Tāds miers, kas līdzinās ziemas snaudai, nav pārņēmis nevienā pasaules vietā. Un tomēr šajā mierā viss ir paspēts izdarīt. To sanāca pārbaudīt, kad atpakaļceļā Bangkokas lidmašīna nokavējās un pusstundas laikā nācās izskriet lidostu, pa starpām veicot nepieciešamās pārbaudes. 5 min. pirms lidojuma tikām sagaidītas mierīgi, it kā vēl mūžība būtu priekšā, un mikrofonā tika sasaukti vēl daži bāriņā aizkavējušies ceļotāji. Un arī somas Rīgā uz lentas atripoja - paspēts. Sajūta, ka tā dzīvot ir ērti, droši, uzticami, mentāli tuvi mums.

Un tomēr neskatoties uz miermīlīgumu, somi ir varonīgi cīnītāji, ja vajag aizstāvēt savu auksto zemi. Par to var pārliecināties, ar kuģīti aizbraucot uz Soumenlinna salu, kur izvietoti nocietinājumi un dažādas citas militāras būves un relikvijas. Lielgabali, zemnīcas, barakas, nocietinājuma mūri, pozīcijas ienaidnieka atvairīšanai, muzeji un izstāžu zāles. Ja nevilktu tik ledains vējš, pastaiga pa vēstures saliņu būtu visai omulīga. Vasarā te ir paradīze!

Jo uz saliņas var sajust arī dabas klātbūtni, zāli, kokus (novembrī kailus), to zaru sasaukšanos ar Baltijas jūras vēja elpu. Bet ja šķiet,ka tūlīt pārvērtīsies lāstekā, var ieiet kafejnīcā uz tēju. Arī te ir miers, un nekas neliecina, ka pēc 5 min. to laiks slēgt- nevienu nesteidzina, nedzen ārā, neizslēdz gaismas... It kā priekšā būtu mūžība gara.

Kad atbraucām atpakaļ uz pilsētu, sārtā pamale melnēja, metās jau tumšs.

Sibeliusa piemineklis atrodas kādā parkā dažus kilometrus no centra, kurp aizbraucām ar tramvaju. Ielas jau tērptas Ziemassvētku gaismiņās, liekot tumsai ierauties kaktā. Pilsētas centrs aicinošs un svinīgs, un priecīgs. No tramvaja pieturas līdz piemineklim labs gabals cauri parkam ejam. Un te nu tas mirdz tālumā kā zvaigzne. Milzīgi liela un īpaša zvaigzne. Mirdz tālumā, mirdz tuvumā. Tiešām pārsteidzošs un reti oriģināls veidojums. Un dabā nemaz nav salīdzināms ar to, ko esi attēlos redzējis. Katra stabule ir mākslas darbs, filigrāni izstrādāts. Smalks un vērienīgs vienlaicīgi. Noteikti dižā mūzikas ģēnija cienīgs.

Kaut kā Helsinkos stāvēja klāt veiksme, cik nu tur biju. Ejot atpakaļ uz centru, nolēmām aiziet līdz alu baznīcai (Temppeliaucio Church), lai gan tā jau sen slēgta un viņai jābūt slēgtai. Bet bija citādi, jo tieši tovakar notika kaut kādas baznīcas draudzes amatpersonu vēlēšanas, un cilvēki rindā vien nāca pie urnām, Nejaušus tūristus prom arī neraidīja, bet ļāva uzkāpt 2.stāvā un sajust šo svēto vietu. Svēto un grezno, mirdzošo smalkās un košās ziemeļu gaismās. Jutos nevis kā zvētnīcā, bet kā Ziemeļmeitas pilī.

Vakara noslēgumā vēl gribējās ēst. Vienkāršās kafejnīcas jau slēgtas, smalkāko maz un dārgas. Beigās izvēlējāmies pašu dārgāko - Michelin restorānu. Porcijas mazas, bet interesantas, skandināvu minimālisms. Pie zupas un otrā ēdiena, ko katra bijām pasūtījušas, tika atnesti kumosiņi no šefa ar kaut ko interesantu. Beigās uzēsts bija, baudījums bija dabūts, gan jau vēderi taps pilnāki pēc pusnakts Bangkokas lidmašīnā.

Nebija ne pusnakts, kad laimīgas tikām lidostas veikalos un mīkstajos sēdekļos, omulīgi, jo te līdz kaulam nevilka vējš un nekoda aukstums. "Nekas, rīt Taizemes sutā varbūt šo saltumu atcerēsimies ar prieku", teicu savai ceļabiedrei. Saltumam ir savs šarms, to saku kā latviete un kā ziemeļmeita. Un it kā snaudošajai Somijas galvaspilsētai šarma netrūkst. Aizbrauciet paši, redzēsiet un sajutīsiet.