Mandalaja (Mandalay) atrodas apmēram valsts vidū. Uz austrumiem no tās stiepjas kalni, bet uz ziemeļiem vēl augstāki kalni un pie Ķīnas robežas arī Himalaji ar aptuveni 5000 m augstām virsotnēm. Kalni - mana lielā mīlestība, tomēr šoreiz to aprises redzēju tikai pa gabalu. No Mandalajas uz kalniem ziemeļaustrumu virzienā čunčina vilcieniņš, kas atiet no stacijas plkst.4.00 un ap pl. 8-9 ir nonācis pirmajā ievērojamākā pilsētā savā ceļā, uzbraucis nedaudz virs 1000 augstumā un nogājis ap 60 km. Ja dienu veltītu čunčināšanai vilcieniņā, būtu jāupurē šis tas no Mandalajas, kuru tomēr vēlējos apskatīt - kā nekā tradicionāla Birmas lielpilsēta, kur redzama birmiešu dzīve, tradīcijas, turklāt tiek uzskatīta par ievērojamāko budisma centru varbūt pat visas Āzijas mērogā.

Vakarā izmetot loku austrumnieciska haosa pilnajās ielās, devāmies apskatīt tirgu, taču līdz galam netikām. Iešanu traucē kā satiksme, tā tirgotavu un ielas virtuvju pārbāztie trotuāri, bet nāsīs sitas ēdiena, nabadzības un benzīna smārds, tā ka apnika baudīt ielu. Viesnīca, kur pamanot mūs ejam, divi zēni naski metas atvērt durvis un ielaižot stāv kā goda sardzē, šķita jauka oāze. Svaigi izgulējušās un baudījušas labas brokastis, devāmies uz stacijas laukumu viesnīcai pretī, kur drūzmējās braucamie, pārsvarā takši un tuktuki, un to vadītāji gaidīja klientus. Te laikam valda zināma kārtība, jo sarunu vedējs bija kāds priekšnieks, kas arī prata diezgan labi angliski. Man iepatikās puisis sarkanā jaciņā ar auseklīšiem uz muguras, to tad arī nolīgām. Par 30 000 kjatiem (20 usd) viņš uz visu dienu būs mūsu rīcībā, izvadājot pa objektiem, ko vēlamies aplūkot un pats gaidot aiz stūra, kamēr baltajām kundzēm labpatiks virzīties tālāk .

Vispirms, vējam gar ausīm svilpojot, aizpukšķinājām uz karaļa pili. Lai gan vecā pils nodedzināta 2.pasaules kara laikā, pēcāk tā rekonstruēta un pat tiek rūpīgi policistu apsargāta, jo lielu daļu teritorijas apdzīvo karavīri. Tūristiem atļauts izmantot galvenos ceļus. Salīdzinājumā ar jau redzētajien tempļiem, šī pils nelikās kas sevišķs. Interesantākais man bija muzejs, jo te atrodas vairākas vitrīnas ar Indoķīnas valstīm raksturīgajām grāmatām un dokumentiem uz palmu lapām, citi sakārtoti kaudzītē un aptverti ar dēlīti, citi tāpat vaļēji. Bibliotēkā LV, kur strādāju, ir tikai divas poēmas no Šrilankas, bet redz, še, tādas eksotiskas mantas pa pilnam. Šķiet, papīru te vispār iepazinuši tikai 19.gadsimtā. Nacionālajā muzejā Jangonā bija uz papīra rakstīti Birmas vietvalža vēstījumi angļu kungiem.

Katdovan pagoda atrodas turpat netālu no pils, un tajā mērķis bija apskatīt pasaulē lielāko grāmatu, kas šajā pagodā esaot. Pagoda tiešām diža, balta, grezns arī centrālais templis, tikai viss jau apskatīts, bet grāmata - kur ir tā?. Izrādījās, tā nav kaut kur vitrīnā vai pie sienas pieslieta, bet atrodas baltajos namiņos, kas kā gatves stiepjas vairāku eju malās. Patiesībā visa pagoda ir GRĀMATA! Pagalma centrā atrodas namiņu makets, kas veido grāmatu ar svarīgākajiem budistu noteikumiem. Katrā namiņā atrodas viena grāmatas lapa, tas ir, metāla plāksne ar tajā iegravētu tekstu. Caur restotajiem lodziņiem teksts ir izlasāms, protams, birmiešu valodas zinātājam. Pavisam grāmatai ir 780 lapas.

Tiešām īsts piemineklis grāmatai un piemineklis Budas mācībai.

Mandalajas tempļu teritorijās ir arī veci koki, daudzi nepazīstami, jo Mjanmas flora stipri atšķiras no tās, kas Eiropas dienvidos.

Kad bijām gana brīnījušās par lielo grāmatu un tās brīnišķīgo konstruktīvo ideju, sēdāmies atkal tuktukā un puisis jaciņā ar auseklīšiem uz muguras naski vien pukšķināja cauri visai Mandalajai uz nelielu pilsētiņu Inwa. Pie upes tuktuks bija sasniedzis galamērķi, jo pāri tikt varēja tikai ar laivu. Atstājušas tuktuku gaidām, kāpām laivā un pēc nedaudz minūtēm bijām jau Invā. kur tūristus sagaida pajūgu rinda, agresīvi piedāvājot pakalpojumu -izvadāt pa tempļiem. Brauciens paredzēts 1,5 h, ja vēlas kavēties ilgāk, jāpiemaksā pie standarta cenas. Man kaut kas tajā pajūgu biznesā nepatika, laikam iestājās pretreakcija kaut kam uzspiestam, tāpēc vienā pagalmā pie kādas vietējo ģimenes salīgu riteni. Lai gan ritenis izrādījās draņķīgs, ar apdauzītu ceļgalu, bet veseliem kauliem izdevās apbraukāt tempļus,kas ir patiešām tā vērti un atšķiras no tiem, kas Baganā. Te tie kopti vēl mazāk, vēl vairāk ieauguši zālē, vismaz tie,kas neskaitās galvenie. Vienam pretī tieši Buda statujai bija piesiets teļš. Turpretim tirdzniecība gan neiztrūkstoši plaukst visur,kur vien parādās kāds tūrists.

Ar zirgierm tiek apmeklēti 4 tempļi, es ar riteni paviesojos arī vēl dažos, kas nav iekļauti top četriniekā.

Pa ceļam starp tempļiem varēja vērot interesantas sadzīves ainas, birmiešu zemniekus darbā, piemēram, rīsu novākšanā. Varēja arī novērot dabu,kāda tā ir savā īstajā veidolā, un tad jau klāt bija nākamais templis, krasi atšķirīgs no iepriekšējā.

Invas tempļi būvēti gan no koka, gan ķieģeļiem un ir arī šādi balti, kā šis ar teļiņu.

Birmā reizēm tempļi veido veselu mežu.

Budistu mūku Mjanmā visur ir ļoti daudz, sevišķi skolas vecuma jauniešu un bērnu, jo šeit viņi iegūstot izglītību budistu skolās. Tas nebūt nenozīmē, ka jāpaliek par mūku uz mūžu. Pēc tam jaunieši atgriežas laicīgajā dzīvē. Mūki šeit ir visai draudzīgi, neiebilst,ja tos fotografē, un šie te pat paši palūdza,lai es ar viņiem kopā nobildējos.

Šis klosteris ar veco namu,uz kura jumta varēja uzkāpt, un ar torni man gandrīz vai patika vislabāk no visiem Invā.

No Invas pārcēlāmies upei pāri atpakaļ pie tuktuka un devāmies Mandalajas virzienā uz Amarapuru. Šī pilsētiņa faktiski saplūst kopā ar Mandalaju un ir it kā tās nomale, lai gan ceļvežos rakstīts, ka atrodoties 11 km no Mandalajas. Amarapurā tūristu uzmanību saista pasaulē garākais koka tilts. Mēs šajā vietā nolēmām pakavēties līdz saulrietam, jo saulrieta sagaidīšana uz tilta vai laivā tās tuvumā skaitās īpašais ar tiltu saistītais ikvakara notikums, uz kuru sapulcējas simtiem tūristu - gan balto, gan vietējo, gan arī paši birmieši sapošas un nāk te pastaigāties.

Tilts neved pāri upei,kā varētu domāt, bet pāri ezeram, ar ko arī izskaidrojams tā garums. Staigājot pa tiltu, var vērot, kā vietējie zvajnieki rosās uz ezera un kāda dzīve notiek tā purvainajās malās sacelto namiņu apkaimē. Pats tilts ir bez margām un tikai Āzijā var būt tāda situācija, ka drošības apsvērumu dēļ netiek lslēgta iespēja pa tiltu staigāt. Bet leiegts netiks droši vien, līdz tiltu laika zobs būs sagandējis. Vietām tā bojātās daļas tiek atjaunotas, arī ar betona konstrukcijām, nedomājot par iederīgiem materiāliem,tomēr šobrīd vēl izskats ir autentisks un interesants. Tilts ir viena no nedaudzajām vietām, kur no ārzemniekiem netiek iekasēta dalības maksa. Pelna vienīgi laivinieki, kas ikvienu gribētāju uz saulrieta laiku ieved ezerā, lai tas varētu noķert labākus skatus savam objektīvam. Stundas izbrauciens maksā 10 usd.

Kā jau visur, kur apgrozās ļaudis, arī tilta tuvumā darbojas liels tirgus ar ēdamām un neēdamām lietām, kā arī dažādas ēstuves.

Viesnīcā nonācām jau tumsā. Nākamajai dienai nebija nekāda konkrēta plāna, kā vienīgi apskatīt kaut ko no Mandalajas. Zinājām, ka obligāti jāuzkāpj Mandalai hill, bet daudz ko citu meklēt negribējās, jo bija jau ceļojuma pēdējā diena un iestājies tāds kā pagurums. Tādēļ arī nolēmām nebraukt uz Mingun- vēl vienu senuma apdvestu mandalajas piepilsētu. No rīta aizgājām uz kādu faktoriju-veikalu, kur notiek juvelierizstrādājumu ražošana no zelta un kur varēja arī noskatīties darbā ar zeltu. Pēc tam nolēmu vienkārši daudz staigāt pa pilsētu, jo man patīk klīst pa pilsētām bez mērķa vai ar nedaudziem mērķiem. Mandalay hill atrodas kādus 6 km no viesnīcas, tajā virzienā arī devos. Pēc kāda laika sasniedzu pils mūri, un pils ar mūri un kanālu iežogotā teritorija izrādās ļoti plaša. Bet pastaiga pa kanāla malu un ar aleju ir ļoti spirdzinoša, un tā es nogāju gar divām pils žoga malām, līdz pils beidzās un tālāk jau gājums bija pa parastu ielu. Ceļā sastapu gan tirdziņu, kur plastmasas maisiņos pārdeva dažādas lielākas un mazākas zivis visādās krāsās, gan arī dārzu, kur varēja iegādāties stādus un arī gleznus māla traukus.

Ietves Mandalajā, kā arī vispār Birmā, ir neprognozējamas, jo gājāja priekšā var atvērties dažādi caurumi un smirdīgi kanāli, pildīti ar atkritumiem vai ūdeni. Reizēm nezini,kur labāk pārvietoties - pa caurumaino ietvi vai braucamo daļu satiksmes apdraudējumā. Šķērsot šaubīgu tiltiņu iedrošināja vietējie, un tiešām, pinums manu svaru izturēja.

Birmā, it īpaši tempļu teritorijā, jauniešiem, bērniem un kādreiz pat mūkiem patīk nofotografēties kopā ar baltajiem cilvēkiem. Es arī viņus labprāt nofotografēju, un pozēt tiem ļoti patīk.

Mandalay hill lēnā gaitā, ik pa laikam pasēžot, pafotografējot un apskatot tempļus, var uzkāpt kādas stundas laikā. Kāpiens ir pa trepēm, kurām līdzās ir kalns un trepju malai arī pa kādai vietējo mītnei, jo par mājām tās īsti saukt negribētos, bet kas tomēr ir mājas nojumju vai būdeļu veidolā.

Novirzīties no trepēm nevar arī tāpēc, ka basām kājām kalna zeme ir asa un klāta nezināmiem, asiem augiem, un arī iespēja novirzīties nost ir tikai nedaudzās vietās. Tā ka kāpiens notiek nevis pa dabisku kalnu, bet budistu iekārtotu ceļu,kas droši vien skaitās svēts, tāpat kā kalns. Dīvaini viņiem tiek izprasta svētvieta, jo tieši pretī kādam Budam bērni spēlēja futbolu. Par ieturēšanos Budam aiz muguras nemaz nerunājot. Acīmredzot viņu Dievs ir ļoti saprotošs.

Jo augstāk kāp, jo tempļi greznāki, un pašā augšā ir tiešām ļoti skaisti. Turklāt ik pa laikam paveras skati pār pilsētu. Arī Mandalay hill nagla skaitās saulrieta laiks, kad to vērot ierodas lieli cilvēku pūļi. Dienā te staigā tikai maz cilvēku.

Tik samērā maz cilvēku, ka tie netraucē citus nosnausties. Birmieši vispār neiespringst par vietu,ko izraudzīties atpūtai, un robeža starp vidējo cilvēku un bomzi te ir ļoti relatīva, ja tāda vispār eksistē. Šī sieviete ar bērniņu diendusā noteikti ir parasta vidēja Mjanmas iedzīvotāja.

Visbiežāk Budas attēloti sēdoši vai stāvoši, un katrai pozai ir sava jēga. Ļaudis pauž cieņu Budam, noliekot tam ziedus, ko var iegādāties turpat pagodas teritorijā. Arī šis Buda ir saņēmis ziedus un augļus, banānu ķekarus, ko viņiem populāri nolikt. Visvisādu Budu gan pa vienam, gan grupās brauciena laikā redzēju simtiem, ka vai acis apžilba no to spožuma.

Ejot mājās no kalna gar pretējo pils pusi, varēja vērot diezgan labas dzīvojamās mājas. Redzams, Birmā dzīvo dažāda turības līmeņa cilvēki. Lai viņiem visiem veicas iekārtoties šādos namos!

Bet es apgāju apkārt karaļa pilij! Tas sastāda vairāk par 10 km, bet vispār šajā dienā nogāju kādus 15-20.