Mūsu, divu sieviešu privātais Mjanmas ceļojums ietvēra četras populārākās vietas šajā valstī: Jangona (ko aplūkoju 1.fotostāsta daļā ), Inle lace (sk. galeriju manā profilā), Bagana un Mandalaja. Viesnīcas tajās un pārbraucienus nodrošināja firma Asian tour, bet uz vietas varējām pašas izvēlēties, ko darīt. No Jangonas uz Inle lace, kas ir īpaša aizsargājama teritorija ar iebraukšanas maksu 10 usd ārzemniekam, atbraucām ar komfortablu nakts autobusu. Plašais ezers ir apdzīvots, uz ūdens iekārtotas dzīvojamās mājas, darbnīcas, veikali, tempļi, klosteris, tiek audzēti dārzeņi un rīsi. Kā ekskursantam apbraukājot ezeru ar laivu, interesanti vērot dzīvi uz ezera, kā tas nodrošina izdzīvošanu tā iedzīvotājiem-tiek zvejotas zivis, vilkti no dzīlēm ūdens augi, uz krastu pārdošanai tiek pārvesti tomāti, bet kādā pakrastē ganās govju bariņš. Lai gan mehānisko roku darbu arvien vairāk izstumj motorlaivas, pietiekamā daudzumā redzamas arī parastās vietējo laivas ar īpašu airēšanas stilu, turot vienu kāju laivā, otru uz irkla. Zvejnieki labi zina, ka viņu laivošanas māksla ir unikāla, tāpēc balto tūristu motorlaivām labprāt pozē, sagaidot pretī dzeramnaudu, bet samierinoties arī ar tās neesamību. Inle lace ietver kalni, un šeit var noorganizēt pārgājienus, taču tam vajadzīgs vietējais gids, jo kā sapratu, takas un ceļiņi nav tik labi iezīmēti, lai pastaigā bez briesmām dotos bez pavadoņa. Mums nebija laika pārgājienam, toties nedaudz iepazinām ezera apkaimi, ar viesnīcā izsniegtiem riteņiem apmeklējot it kā ļoti veselīgos karstos avotus (peldes notiek slēgtos baseinos), kādu senu klosteri un ļoti labiekārtotu vīna muižu. Trešās dienas rīta agrumā mūs no viesnīcas savāca firmas mašīna- braucām uz Heho lidostu, lai lidotu uz Baganu.

Ja vēlas aptuveni lēst, cik daudz balto tūristu apmeklē Birmu, jābrauc uz Baganu Tā ir arheoloģiskā zona, kur dabā izkaisīti neskaitāmi , ap 2000, senie tempļi. Kādreiz šajā vietā bijusi Birmas galvaspilsēta, tempļi celti pārsvarā ap 12.gadsimtu, ir arī jaunāki. Senvieta ņemta JUNESKO aizsardzībā, bagātās valstis, piemēram, Vācija, sniedz Birmai ne mazu materiālo atbalstu pieminekļu uzturēšanai, tomēr pagaidām vēl daudz darāmā, lai apkārtne izskatītos civilizēta. Ceļiņi starp tempļiem (izņemot galvenos ceļus) nav asfaltēti, tā ka dienas laikā esi klāts ar krietnu putekļu kārtu, tempļus ieskauj asa zāle, jo pļauts nekas netiek, atkritumi gan tempļu zonā izkaisīti netiek, gods kam gods. Tūristi te dodas tāpat kā uz Angkorvatu Kambodžā, un tiešām, tie ir salīdzināmi lielumi, lai gan stilistiski atšķirīgi.

Baganas tempļu zonai blakus ir divas mūsdienīgas pilsētas daļas– jaunā Bagana un Nyaung U, kur var apmesties un paēst. Tiesa, arī pie galvenajiem tempļiem iekārtotas mantu pārdotavas un ielu ēdinātavas.

Paēst garšīgu ēdienu Baganā un vispār Mjanmā var ļoti lēti, pat mazāk par dolāru. Ēdiena pamatā tiek piedāvāti lieliski pagatavoti rīsi vai makaroni, klāt ņemot kaut ko no gaļas vai zivīm, kas tiek uzdrupināts rīsiem. Lielus gaļas gabalus te parasti neēd. Pārtikas pagatavošanai plaši tiek izmantoti dažādi zaļie augi, ko gan pievieno rīsiem un makaroniem, gan atsevišķi, gan iecep pīrādziņos kopā ar garšvielu buķeti. Tiesa, restorānos visu var dabūt. Piemēram, Inle lace restorānā ēdu veselu zivi, kas bija pildīta ar asi apstrādātiem sasmalcinātiem dārzeņiem. Kā šķiet, svaigā veidā vietējie dārzeņus nelieto, viesnīcās gan tiek piedāvāti dažādi zaļie salāti, bet arī ne visās. Cita lieta- augļi, populārākie, šķiet, ir banāni, kas arī redzami augam daudzās vietās.

Arheoloģiskajā zonā šur tur ir apdzīvotas vietas – ciematiņi, kur blīvi viens pie otra dzīvo vietējie iedzīvotāji. Ir vērts iegriezties kādā no šiem ciematiņiem, pavērot viņu apstākļus, kā arī paēst. Tempļu teritorija ir ļoti plaša, apiet to nav iespējams. Grupas brauc autobusos, lepnākie individuālie taksometros vai tuktukos, bet lielais vairums- uz skūterim līdzīga elektriskā riteņa. Tas ir perfekts braucamais šim mērķim, taču man neizdevās piešauties pie ātrumu regulēšanas principa (puisis, kas to piedāvāja, angliski nemācēja un paskaidrot nevarēja), tāpēc ne bez grūtībām tiku pie parastā velosipēda, ar kuru tad arī divās dienās biju gana piesātinājusies ar tempļu skatiem.

Mūsu viesnīca atradās ārpus apdzīvotām vietām netālu no lidostas, brīnišķīgā dabas vietā, ar skaistu āra baseinu un restorānu, taču tālu no civilizācijas iespējām un ar angliski nerunājošu personālu. Pēdējā Baganas dienā bijām sarunājušas taksometru braucienam uz Popa kalnu. Taču noteiktajā stundā taksis nepiebrauca. Griezos pie viesnīcas apsarga, vai viņš nevar mums palīdzēt tikt pie cita braucamā. Apsargs ieraudzīja ceļmalā stāvošu mašīnu un lieta minūtes laikā bija atrisināta. Rodas iespaids, ka simtiem vietējo te stāv un gaida, lai varētu pakalpot kādam baltajam un dabūt iespēju nopelnīt. Pa ceļu pilsētā nav iespējams mierīgi iet, jo ik pa mirklim piesienas kāds grūti atšujams vest gribētājs. Brauciens ar taksi uz Popa kalnu izmaksāja nedaudz virs 20 usd uz abām. Tam tērējām pus dienu, jo kalns atrodas ap 60 km no Baganas, turklāt šoferis vēl pieturēja dažos ciematiņos un gaidīja, kamēr kāpjam kalnā.

Popa kalns ir vulkānisks kalns gandrīz līdzenā vietā, kalnu masīva malā, bet tas nav gluži parasts kalns- te ierīkota svētvieta ar klosteri. Kāpšana tajā notiek pa trepēm, kas aprīkotas ar tempļiem, bet apakšējos slāņos tiek arī pārdots. Augšā tad ir pagodu torņi, zvani, lūgšanu rats, tātad galvenā svētvieta. Lieki piebilst, ka apavi jāatstāj jau pakājē. Apavus var ielikt maisiņā vai somā, bet vienkārši tāpat savas sandales rokā nest neļauj, bet var arī atstāt tāpat vai skapītī, kuru it kā kāds sargā, sagaidot par to samaksu. Kalnu, sevišķi tā pakājes daļu, apdzīvo pērtiķi, kuriem garšo banāni. Tā mana ceļabiedrene pieredzēja, cik zibenīgā ķērienā tika pakampti viņas banāni ar visu maisiņu.

Popa kalnu varbūt zināmā mērā pēc idejas var salīdzināt ar Meteoras klosteriem, tikai stils ir savādāks. Tas senāk bijis un joprojām ir budistu svētvieta. Braucot turp, ceļa malas bija pilnas ar vietējiem balsotājiem, bet tā kā mūsu šoferis angliski nerunāja, neuzzinājām, vai tie vēlas doties uz Popa kalnu vai kur citur.

Vai vērts braukt uz Popa kalnu? Ja ir laiks, aizbraukt var. Interesanti arī bija ciematiņi, vienā no tiem liels augļu tirgus, kur arī nopirku ļoti garšīgu augli (bildē tas rozīgais), kurš pēcāk iztīrīja zarnu traktu. Laikam par stipru ārzemniekam! Vēlāk uzdzēru maigo un ārstējošo Mandalay rum, un varēja atsākt gardo rīsu ēšanu.

Pēc 3 dienu atpūtas Baganā un peldēm baseinā atkal tumšā naktī pēc mums ieradās šoferis un šoreiz aizveda uz ostu. Pa mazu dēļu laipiņu uzkāpām uz kuģīša, lai dotos visas dienas braucienā uz Mandalaju. Man atsvaidzinošais brauciens patika. Vietējo dzīvi upes krastos gan vērot nebija iespējams upes varenā platuma dēļ .

Bet uz kuģīša tikām ēdināti, dzirdīti ar kafiju, tā lutināti pievakarē sasniedzām Mandalajas ostu.