Lieldienu brīvdienas palaidu Īrijā, turklāt nebiju ciemos pie radiem vai draugiem, bet paskatīties, kā tur izskatās un kā mūsējiem dzīvojas. Diemžēl piecās tur pavadītajās dienās ne reizes negadījās dzirdēt ne krievu, ne latviešu valodu,ja neskaita lidmašīnā. Laikam tas būs mīts,ka Īrija ir tāda kā latviešu zeme numur divi. Arī daži citi mani personīgie mīti sagruva šajā braucienā.

Piemēram, ka Īrija ir zaļā sala ziema vai vasara, tātad tur ir viss viens,kādā gadalaikā brauc, vienmēr ir zaļš un vienmēr līst, jo „pie mums nelīst tikai pabos”- tā izteicās Iveta, mana draudzene draugos.lv. Par to lietu taisnība. Varbūt man pat paveicās, jo no 5 dienām īsti lietainas bija tikai 3, lai gan saulītei atspīdot debesis neatvērās pavasarīgā gaišumā kā pie mums notiek jau janvāra beigās. Tās te likās vienmēr piedrūvējušās smagiem mākoņiem, kas arī likās pats būtiskākais sliktums īru zemē. Par zaļumu-marta un aprīļa mijā pilsētā ir gana ok. Apstādījumos saplaukuši krūmiņi, zied pa kādam baltam kociņam, narcises (kuru te pilnas sētmales) pilnā plaukumā un hiacintes un prīmulas arī zied.

. Braucot cauri visai zemei uz dienvidiem un rietumiem no Dublinas, paveras agra pavasara ainava. Kokiem lapas vēl nav plaukušas (skuju koku te maz un citu mūžzaļo augu vēl mazāk), lielāko zaļumu vietām dod ap stumbriem apvijušās efejas, zālīte svaigi klāj zemi mauriņos vai apkoptās platībās, bet savvaļas nepļautās platības un kalnus klāj veca pelēka pērnā kūla. Zied vienīgi kāds dzeltens pilns ziedu krūms asām skujiņām, varbūt līdzīgs paeglim, bet ļoti bagātīgi klāj gan piekalnes, gan laukmales un ir jauka rota šajā gadalaikā. Kopumā vēlējos pateikt,ka dabas baudītājam uz Īriju jābrauc vasaras sezonā, ne agrāk par maiju!

Tagad ķeršos pie ceļojuma gaitas no sākuma līdz beigām. Dublinas lidosta izrādījās lielāka nekā domāju, un līdz izejai jāiet minūtes 15 pa vairākām slīdlentām. Uz pasu kontroli rindā bija liels pulks ļaužu,bet kurš izvēlējās biometrisko kontroli,tas tika cauri minūtes laikā. Nezin kāpēc vairums cilvēku tomēr drūzmējās parastajā,vai tiešām vēl nav pieraduši pie biometriskās? Patīkami pārsteidza milzīgais autoostas placis lidostas priekšā. No lidostas vai nu pa tiešo, vai ar organizētiem precīziem savienojumiem var nokļūt uz jebkuru vietu un pilsētu, nebraucot caur Dublinas centru. Informācijas centrā laipni paskaidroja,ka uz Killarney varu tikt no 16. stāvvietas. Un tiešām, te autobuss zaļā krāsā, kas pieder firmai Doublin couch, ar ērtu pārsēšanos sarkanās metro līnijas galapunktā, aizved teju 300 km uz dienvidiem. Nepaveicās gan tajā ziņā, ka uz ceļiem bija pirmssvētku sastrēgumi un autobuss galapunktā nokļuva ar 2 stundu nokavēšanos. Toties paveicās, ka vispār tiku autobusā, jo kā pirmos ielaida online biļešu īpašniekus, un no pārējo dažu vidus laimējās man. Izrādījās,ka lielākā braucēju masa izkāpa jau pēc nepilnas stundas un Kilarniju sasniedzām tikai kādi 7 pasažieri. Gudri biju izvēlējusies hosteli pašā centrā, celu parādīja ginesa baudītāji pie pirmā paba un pēc 5 min. jau biju hostelī, noliku somu un varēju palūkot, kas darās ielās.

Kilarney ir ne visai liela pilsēta ar kompaktu un aktīvu centru,kur jau bija sākusi sist vilni pirmssvētku uzdzīve. Kurš gan gavē un lūdz dievu, ja pat īri Lieldienas notriec pabos? Tomēr Kilarney pievilcība neslēpjas pabos. Šurp sabrauc aktīvā tūrisma piekritēji, lai pastaigātu pa takām, apmeklētu nacionālo parku un izbrauktu vai izietu slaveno Ring of Kerry. Tā dēļ arī es še ierados, jo Ring of Kerry bija punkts numur 1 manā plānā. Ceļojumu pa šo teju 200 km garo apli biju nopirkusi jau online kādā Lonely planet ieteiktā firmā Corcortour, atlika tikai rītā laikus būt ofisā. Un tiešām 10.00 mazais ūķītis bija vaļā un iekšā grozījās resns vīrs,kurš sākumā neticīgi aplūkoja manu izdruku, bet pēc pārbaudes datorā apliecināja,ka viss kārtībā. Pēc brīža piebrauca mikriņš, un mēs ar trim spāņu meitenēm noteiktā laikā devāmies ceļā. Kad kādi kilometri bija nobraukti, šoferim piezvanīja, un viņš devās atpakaļ pēc trim amerikānietēm. Pa ceļam vēl iekāpa norvēģu pārītis,kas tika nogādāts uz noteiktu vietu, kā arī uz brīdi paņēmām divas franču stopotājas. Tas mūsu šoferim-gidam deva iespēju demonstrēt no 10 vārdiem sastāvošās franču valodas zināšanas. Arī krieviski viņš dažus vārdus pieprata, jo kaimiņiene esot krieviete Nataša (kura ne vārda nerunājot angliski, tāpēc viņš tai sakot : zdrastvujete, dobroje utro), bet sieva- lietuviete,kura agrāk dzīvojusi Latvijā un kuras tēvs Edgars esot krievs. Savā ziņā ekskursijas vadītājs parādīja īriem piemītošo vienkāršību un lojalitāti pret visiem cilvēkiem un tautām, kas acīmredzot ļauj labi uzņemt un pieņemt Austrumeiropas viesstrādniekus. Jau no šā piemēra vien (un ne tikai) sapratu, ka stāsti par īru fermeriem kā baigiem ekspluatatoriem gan ir salti meli un ka šie ļaudis ir gluži jauki, vienkārši cilvēki, ko pirms gadiem pašus apspieduši kolonizatori briti. Tāpēc par kaut kādu augstprātīgu attieksmi no iedzimto puses Īrijā nevar būt ne runas.

Tātad pati ekskursija sastāvēja no kalnu un okeāna piekrastes skatiem un ciematiņiem. Ja kalni būtu zaļi, nevis pērnās zāles klāti, skats tiešām būtu kā pēc Danielas Stīlas uzņemtajās filmās,bet šitajā gada laikā drusku neaizvilka līdz pilnai romantikai. Tomēr bija skaisti. Kalni nekādi augstie nav. Šoferis rādīja arī valsts augstāko virsotni un minēja tās augstumu pēdās, laikam lai skanētu iespaidīgāk, jo tad sanāca vairāk par 4000. Metros vai jūdzēs nebūtu ne 1000. Kas patīkami, te pārsvarā attālumus mēra kā pie cilvēkiem, nevis britiem, t.i., kilometros. Bet braukt gan turpina kā briti iesākuši, pa kreiso pusi. Ja pie stūres neesi, puslīdz vienalga ir, ielas pārejot jau ātri sajūti,kur jāskatās. Es gan vairāk skatījos uz mašīnām, nevis look left vai look right, kas te sarakstīti pie katras pārejas tāpat kā Lielbritānijā. Vispār tāda sajūta, ka īriem britu perfekcijas paradumi dzīves kārtībā nākuši par labu, un kopā ar īru vienkāršību un arī Ziemeļāfrikas arābu nelielo skaitu dara dzīves vidi ļoti jauku. No dzeltenās rases visvairāk te dzīvo ķīniešu, bet tie tādi integrējušies un, kā liekas, neveido nošķirtas kopienas. Gidi mums, tūristiem, uzsvēra, ka Īrijā pie divām valsts valodām pirmā, galvenā un svarīgākā esot gēlu, bet angļu sekundāra. Uzraksti visur ir abās, bet dzīve ielās gan liecināja, ka faktiski prevelē angļu valoda. Neprotot pēc sejas pantiem īsti atšķirt īru no iebraucēja, tomēr kaut kā ļoti maz bija saklausāma gēlu valoda, radot iespaidu, ka to dzīvē lieto varbūt laucinieki vai kādā kaktā. Labi jau tas vien,ka attieksme pašiem ir vērsta uz savas kultūras saglabāšanu, kas ļauj cerēt,ka gēlu valoda neizputēs tāpat kā daudzas mazās valodas. Tiesa, izruna apkalpotājiem drusku atšķiras no britu lauzītās runas, lai gan nevar jau īsti zināt, kādas tautības cilvēks tev veikalā vai viesnīcā stāv pretī – polis, krievs, lietuvietis, rumānis vai varbūt pat latvietis. Atgriežoties pie ekskursijas pa Kerijas apli, faktiski nav daudz ko rakstīt, jo nemitīgi jau neskandināsi: ak, cik jauki! Šajā braucienā ieveda kādā lauku kafejnīcā, kur pirmoreiz dzīvē nobaudīju īru kafiju. Ir laba! Viskija stiprumu īpaši nejūt, to notušē krēmīgums, bet tomēr tas viskijs piešķir pikantumu. Kaut kas līdzīgs kafijas liķierim varbūt, tikai karsts. Vienu brīdi braucot bija redzama arī Dingle pussalas piekraste. Ja būtu vairāk laika, arī uz šo pussalu varētu ņemt tūri, bet es nepaspēju. Pēc ekskursijas šoferis vispirms izlaida amerikānietes, tad aizveda uz autobusu spānietes un beidzot man vēl parādīja vietu, kur rīt zaļais autobuss piestāj un ved uz Dublinu.

Hosteļa istabā,kur vakar bijām tikai daži, rosījās divas francūzietes, krāsojot ģīmjus un skrullējot matus. Kad ieradās bariņš smuku jaunekļu, visi devās prom un es nolēmu atgulties, bet miers ātri beidzās. Ieradās smagi piedzēries Londonas indietis un būdams tādā kondīcijā, kad vairs neatšķir jaunu sievieti no vecas, sāka piesieties man, lai gan bija jauns un skaists. Kā vēlāk pastāstīja francūzietes, tā tukšā litrīgā viskija pudele, kas mētājās istabā, esot viņa pirmīt turpat hostelī iztukšota. Kad francūzietes pēc tusiņa atgriezās, indietis tualetē vēma un vēl pēc tam rīstījās gultā. Citādi nakts pirms Lieldienām pagāja mierīgi, ielās gan nebiju aiz noguruma.

Lieldienu rītā nobaudījusi hosteļa kafiju, izčekojos un devos pastaigā uz Nacionālo parku. Bija mērķis aiziet līdz ūdenskritumam (6 km), pēc tam ja būs spēks, varbūt uzkāpt Torc kalnā un pēcpusdienā atgriezties zaļā autobusa pieturā. Pa ceļam uz parku atklāju zaļā autobusa galapunktu kādus 2 km uz parka pusi, kas man dos iespēju nemērot ceļu atpakaļ uz pilsētu. Lieliski! Parks nelika vilties. Koki te ļoti veci, daudzi apvīti efejām un lai gan vēl bez lapām,iespaids bija visnotaļ pilnīgs. Skatam bonusu deva ezeri ar saliņām, gar kuru krastu iešana. Pa ezeru var arī pavizināties laivās, bet braukātājus gan neko neredzēja. Ļaudis vairāk izvēlējās iešanas prieku, daži arī brauca karietēs, sevišķi veci cilvēki un ģimenes ar bērniem. Pa ceļam uz ūdenskritumu apskatāma skaista abateja un Mhukroi māja (pils) ar milzīgu koptu arborētumu. Ūdenskritumu sasniedzu pēc pāris stundām, ejot lēnām. Tas īpaši nepārsteidza ar lielumu, bet ir garš, kā strauts tekošs no kalna, līdzīgi Krimlas, tikai, protams, daudz mazāks. No ūdenskrituma var gar Torc kalnu iziet trīs dažāda garuma apļveida takas, bet taku uz virsotni gan neredzēju. Kalns ir apaudzis ar mežu, bet gan jau iespēja tajā uzkāpt bija, jo par to lasīju ceļvedī. Es izgāju vieglāko, dzelteno taku, kas tiešām ļāva iekļauties 40 min. un veda pa meža ceļiņu. Tā izpriecājusies pa parku sasniedzu zaļā autobusa pieturu, kur nebija kur paēst, izņemot tikai Spar pie benzīntanka. Tur tad izsalkumu remdēju ar gardu sendviču un kapučīno. Jāpiebilst, ka laiks bija apmācies un līņāja, tomēr es iztiku bez lietussarga un autobusā miklās bikses un berete līdz Dublinai bija izžuvuši, bet jaka nemaz nebija pārmirkusi. Kad braucu Ring of Kerry, vispār diena pagāja bez lietus, tā ka pa lielam Īrijas debesis bija līdz šim pret mani saudzīgas. Toties braucot autobusā sijāja lietus un arī Dublinā bez tā neiztika.

Kad pēc iečekošanās hostelī izgāju ielās, iedomājos, ka derēja uzrakstīt Ivetai un ja viņa būtu brīva, kopā pasēdēt pabā. Arī savai Daugavpils draudzenei Taņai nepiezvanīju un neļāvos baudīt viņas Dublinā dzīvojošā dēla viesmīlību. Vienai kaut kā negribējās iet pabā. Bet ne Taņa, ne Iveta nebija sakontaktētas un atlika vien par to domāt un paēst ķīniešu ēdnīcā. Tur par 10 eiro var ēst, cik lien, un bija gana gardi. Tad vēl izpētīju,kur rītā pus 7 ir starta vieta online iegādātajai tūrei uz Cliffs of Moher, lai pēcāk ieritinātos hosteļa gultiņā un klausītos, kā aiz loga Lieldienas svin tauta.

Pusseptiņos rītā lija riktīgi, bet poļu šoferītis piebrauca laicīgi un salaida siltā autobusā. Piekāpa pilns, bet visi bija pa divi vai vairāk, grupa kopā nekādu draudzību un vienotību neuzturēja. Šoreiz bija arī kārtīgs gids, kurš savā mīļajā Dublinā dzīvojot cauri nesaskaitāmām paaudzēm. Tā ka stāsti neļāva iemigt pēc caurā miegā pārlaistās nakts, jo zemapziņā bija bailes nokavēt tūri un arī Lieldienu svinēju lustes neaprima vai līdz rītam. Ja uz Kilarneju braucot iznāca šķērsot gandrīz visu Īriju gareniski dienvidu virzienā, tad šoreiz šķērseniski braucām no austrumu krasta uz rietumiem, kur pie okeāna mūs gaidīja slavenās Mohēras klintis. Ceļš veda pa līdzeniem laukiem, daba likās plakanāka, jo uz dienvidiem braucot bija pauguraināks reljefs un tālumā vīdēja kalni. Lai gan kalni, kā sapratu, Īrijā ir gar okeāna krastiem, pa vidu virsma ir līdzena vai viegli pauguraina, daudz maz līdzīga Latvijai, tikai bez vērā ņemamiem mežiem. Atšķirībā no Lielbritānijas, kur īpašumus atdala brīnumskaistie akmens žogi, te kā īpašumu robežjoslas dominē krūmu stādījumi, dzīvžogi vai vienkārši aploki, kur ganās aitas vai govis. Lopu pulki te arī nešķita tik lieli kā Skotijā un Anglijā, bet var jau būt,ka tie no lietus sildījās kūtiņās.

Pēc pāris stundu braukuma sasniedzām klosteri no kāda 14.gadsimta, patiesībā klosteris jau pirms gadiem savu darbību izbeidzis, lai gan kapsētā vēl bija arī svaigi ziedi. Pēc klostera apskates vēl pēc kādas stundas braukuma nonācām okeāna krastā, kur laukumā jau stāvēja daži desmiti autobusu un pāris simti autiņu, apliecinot objekta nozīmību. Gids deva 2 h laika,kur varējām sildīties kafejnīcās un muzejā, vai arī doties pastaigā gar klintīm, kas stiepjas 8 km garumā. Divu minūšu laikā biju caurplūsta kā nekad dzīvē, jo tādu aukainu un mitru vēju ar lietu nezinu,vai vispār jebkad biju piedzīvojusi. Izrādās, gids zināja, ko dara, paņemot līdzi kažokādas ausaini. Ja viņš būtu devies mums līdzi staigāt, būtu droši vien arī kažoks, kurš vienīgais varbūt kaut cik glābtu no pārvēršanās lāstekā. Nezinu,kā tie citi, bet es parādīju īstu varonību, bradādama gar krastu pa dubļainajiem ceļiņiem vismaz stundas garumā. Klintīm jau nebija ne vainas, smukas, zaļām sūnām apaugušas. Tomēr televizora vai datora ekrānā siltās čībās tās laikam ir baudāmākas. Pēc pastaigas ļoti sildoša šķita baltā tumīgā zivju zupa – īpatnējs, bet sātīgs un gards paēdiens. Tālāk kādas divas stundas braucām pa mežonīgo rietumu ceļu gar okeāna krastu, kas klāts akmens plātnēm. Skaista, tiešām mežonīga vieta, maz apdzīvota, jo šur tur bija tikai pa retai viensētai, kā arī kādi ciematiņi. Arī Galveja, ar kuru beidzās pieokeāna maršruts, atrodas pie okeāna. Par spīti skarbajam klimatam, pilsēta jautra, krāsaina un koša, katrs nams savā krāsā. Laikam ļaudīm tas dod prieku, trūkstošo sauli aizstājot ar priecīgām krāsām. Kad ap astoņiem vakarā sasniedzām Dublinu, lietus turpināja savu līšanu, tā ka Dublinas apskati nolēmu veikt rīta gaismā, bet no domas par pabu biju jau atvadījusies.

8 rītā izejot no hosteļa, lietus atkal mani sveicināja, bet kad pāri upei biju aizgājusi līdz katedrālei un sasniegusi Sv. Patrika baznīcu, sākās riktīgāks gāziens, no kura paglābos baznīcā. Ar to tad dieviņš savas asaras bija izšāvis ārā, jo pamazām noskaidrojās un ceļā uz lidostu mani pavadīja pat saule, laikam lai pierādītu, ka nemaz jau tik bēdīgi raudošas tās Īrijas debesis nav. Varbūt Dublina nav ļoti unikāla vieta, bet gluži jauka gan. Bez abām minētajām baznīcām ļoti skaista ir pils, kurā iekšā gan neiegāju laika trūkuma dēļ, bet kur tāpat kā mūsu pilī notiekot jauno prezidentu iesvētīšanas. Jauka ēka ir arī City hall, kas atrodas turpat blakus pilij. Te gan tālāk par foajē nelaiž, bet arī foajē ar svarīgu vīru skulptūrām ir gana interesants. Bet visdižākā laikam gan ir Trinity college – mācību iestāde no kāda 16. gadsimta, kur ir ne tikai daudz jauniešu, bet arī pilni plašie pagalmi tūristu, kas bauda vareno ēku skaistumu. Koledžas dārzs gan drīzāk atgādina sporta laukumu. Šim dārzam pāri devos uz Merrion skvēru, lai apskatītu Oskara Vailda pieminekli. Piemineklis tiešām pārspēj gan mūsu Tiidemani, gan Irbīti, un dižais īru ģēnijs te brīvi atslējies pret akmens aizmuguri visā savā dendijiskā spožumā. Labs piemineklis. Kā parks no redzētajiem man tomēr labāk patika St. Stephens Green – ļoti romantisks dārzs ar garenu ezeriņu, tiltiņu, mākslīgu saliņu, eksotiskiem kokiem un krūmiem, hiacinšu-prīmulu dobi pašā centrā. Tas apmēram viss, ko apskatīju Dublinā. Varbūt kādu būtisku objektu palaidu garām, arī viskija muzeju apmeklēt nesanāca laika. Bet dzīvē jau nekad cilvēks nevar paspēt visu!

Un tā pirms trijiem stāvēju uz ielas iepretī O’Connel bridge, gaidot lidostas autobusu un turot rokā 7 eur biļetei. Pienāca nevis aerport link, bet vienkārši 16.autobuss, uz kura bija rakstīts, ka iet uz lidostu. Iekāpu es vienīgā, pārējie gaidītāji ar čemodāniem šo busu ignorēja. Kad neticīgi jautāju šoferim, vai tiešām viņš brauc uz lidostu, un kāpēc tie citi nekāpj iekšā, viņš atbildēja, ka viņi gribot braukt dārgāk. Pie viņa biļete maksājot 3,50 eur (droši vien ar iepriekš nopirktu talonu vēl lētāk). Ne internetā, ne hostelī neviens par šāda autobusa eksistenci nedeva ziņu, visur tikai ekspreši par 7 eur. Bizness tomēr visur valda un vada dzīvi, pat ja kapitālisms īru zemē neizskatās pārāk mežonīgs. Kopumā varu teikt, ka man Īrijā patika, kaut arī ne tieši tādā veidā,kā biju gaidījusi. Ļaudis jauki, vienkārši, laipni un atsaucīgi, dzīve iekārtota pēc angļu perfektuma likumiem, bet bez angļu snobisma, ēdiens labs. Cenas gan nav zemas, bet vakaros pie ēdiena var tikt lētāk, ja iemanās, bet drēbes veikalos vispār savādākas kā pie mums un lētākas. Vienīgi tas lietus un tās smagās debesis-tas ir tas, kā dēļ tur negribētos dzīvot, pat ja no mīļās Latvijas būtu jāaizbrauc spaidu kārtā. Ceru, ka ar mani tā nenotiks, jo laimes zeme, lai kāda, ir un paliek visskaistākā un vislabākā!