Ar itāļiem nav tik vienkārši

26.10.2017
8 min lasīšanai
11 foto

Daudzkārt dzirdēts sakām: man patīk Itālija, bet nepatīk itāļi. Tam ir savs pamats, jo bez Itālijas nu nekur- tajā var atrast saglabātas senās Eiropas kultūras vērtības biezākā slānī nekā kurā katrā citā valstī, koptā vai nekoptā veidā te mijas tūkstošgadīga arhitektūra ar simtgadīgu, kas ļauj visu valsti baudīt kā muzeju. Bet tie itāļi patiesi, ar viņiem nebūt nav tik vienkārši kā ar laipnajiem portugāļiem, sirsnīgajiem spāņiem, špāsīgajiem frančiem, kārtībniekiem vāciešiem vai pieklājīgajiem angļiem. Itālijas ļaudis no smalka un inteliģenta kultūras zinātāja līdz melnīgsnējam ubagam uz ielas stūra veido gluži īpašu ļaužu pasugu, kas uz ātru roku neatkožama, aiz atvērtā dienvidnieku temperamenta slēpj savu raksturiņu. Saskaitīju, ka Itālija ir manis apmeklēto valstu topa pašā augšgalā, jo esmu tur pabijusi septiņas reizes. Un tikai tagad radusies sajūta, ka mazliet sāku šo tautu un viņas paradumus iepazīt vai saprast. Un apjaust,kas un kāpēc mani pie viņiem kaitina un kāpēc viņi tā dara. Tā nu mēģināšu izvirzīt dažus savus pieņēmumus un tos pakomentēt. 1. Itāļi ir stulbi, jo nezina,kas ir aiz paša mājas stūra. Savas apkārtnes nezināšanā ar itāļiem var sacensties vienīgi ķīniešu imigranti (esmu piedzīvojusi,ka kafejnīcas darbiniece nezina,uz kādas ielas atrodas viņas uzņēmums). Par to gan nav daudz ko brīnīties, jo ej nu tu aizej līdz ielas sākumam, lai noskaidrotu tās nosaukumu, jo pie katra nama var ieraudzīt labākā gadījumā numuru,bet parasti īpašnieka vārdu. Nez kāpēc kā adreses booking.com un citur tomēr tiek uzrādītas ielas, nevis "Casa Kamelia" vai "Villa Giusy".

Savas "kasas" nezinu kā visas pilsētas mērogā, bet tuvīnākie zina labāk nekā ielas. Varbūt tas liecina par cieņu pret personu un viņas īpašumu, ignorējot tautai nepieņemamu adresu grāmatvedību? Arī ārpus pilsētas dabā viņu interese sniedzas vien līdz sava rūpīgi uzraudzītā īpašuma robežai. Ja 100 metrus no tā ir kāda taka vai objekts -nezinās! Piedzīvoju, uz Sentiera dei degli takas Amalfi piekrastē, ka vesels bars mājas iemītnieku nezināja virzienus, uz kuriem aiziet divās daļās sazarotā taka. Ieteica pajautāt angļu tūristiem,kas lūk tur aizejot. Itālija ir vienīgā valsts pasaulē, kur jautāti par kādu objektu, cilvēki uz ielas mēdz ieteikt griezties tūrisma informācijas centrā, lai gan paši nevar pateikt,kā atrast šo pilsētā vienīgo iestādi.

2. Itāļi nevēlas palīdzēt tūristam, nav laipni, bet cenšas no viņa izdabūt pēc iespējas vairāk naudas Nevēlēšanās palīdzēt, iespējams, itālim saistīta ar dabisku slinkumu, jo ja viņš ko bez domāšanas saprot un zina, tad arī pasaka. Lai gan uz teikto ne vienmēr var paļauties, dažs atbāž,kas uz mēles. Līdzko jāpiepūlas, tā viņam zūd interese par tavu problēmu. Nekādas sirsnības un atvērtības, atšūts tiec itin naski. Ātri viņi arī uz piedabūšanu pirkt. Neesi pat vēl piebremzējis pie vitrīnas ar picām, pietiek pagriezt galvu to virzienā, lai atskanētu uzstājīgs "Prego!" Pērc, vai arī nelūri! Bet ja esi iegājis ēstuvē iekšā, pateicis "Bondžorno", aplūkojis bulciņas un tomēr neesi nopircis, tiec pavadīts ar vislielāko nicinājumu.

3. Itāļi runā tikai itāliski, angliski viņi ne prot, ne grib runāt. Tur nu mēs no viņiem varētu pamācīties pašcieņu. Ja arī mūsu valoda tik skaista nav, tā ir veca un būtu pelnījusi vairāk cieņas no mūsu pašu,latviešu vidus. Ja mēs tik labprāt runātu latviski kā itāļi itāliski, mūsu krieviem nebūtu jāmaksā par kursiem un eksāmenos jāsvīst. Tātad uz anglisku uzrunu 90% itāļu atbildēs ar garu un izsmeļošu informāciju itāliski. Bet ir vēl ap 10%: kādi starp jauno paaudzi, tūrisma biroju un satiksmes kasēs sēdošu, restorānu un kafejnīcu apkalpotāju, kas labāk vai sliktāk runā angliski. Tikai nedomājiet, ka katrā ēstuvē jūs apkalpos angliski, taču nē! Bet kas meklē,tas atrod. Tomēr ja uz Itāliju aizbraukšu vēl septiņas reizes, pastāv cerība, ka angļu valodu man tur vairs nevajadzēs. 4. Veikalos un citās tirgotavās itāļu pieklājības vienīgais motīvs ir vēlme pārdot. Prego, gracias, sinjora un bondžorno - šie dežurvārdiņi te skan ik uz soļa, it īpaši, ja pērc. Itāļu pārdevēja nekad sapņaini neskatīsies tālumā (kā pie mums), kad bodē ienācis potenciāls naudas pienesējs. Tie Narvesen pārdevēji,kas piedāvā kafiju, pirms vēl iedevuši prasīto o karti, noteikti skolojušies Itālijā! Kad naudiņa no tava maciņa pārceļojusi uz viņējo,interese zūd. 5. Itāļi slēpj cenas, lai varētu apšmaukt vai noplēst vairāk, ko arī pēc iespējas dara Lielākajā daļā kafejnīcu, ielas ēstuvju un viņiem tik raksturīgo mazo pārtikas veikalu cenas netiek norādītas. Ja vēlēsies uzzināt cenu angliski, izliksies nesaprotam, ja pateiksi "precia", plaši stāstīs par preces īpašībām, vārdu sakot,pat pie sienas piespiests, cenu atklās tikai ar zobenu pie krūtīm. Tam ir iemesls -varbūt ne vienmēr, bet ļoti bieži pērkot bez iepriekšējas informācijas par cenu, maksāsi krietni vairāk nekā parasti par attiecīgu lietu līdzīga līmeņa pārdotavā. Piemēram, ja visās vidusmēra kafejnīcās "kafe amerikano" maksā 1,50 eur, tad nožēlojamā ūķī,kur pērc bez aptaujas pārliecībā,ka te jau nu nebūs dārgi, noplēsīs 2,50 eur par šķidru suslu. Vai ja paņemsi no vitrīnas ūdens pudelīti,kura visur maksā ap 30 centu, tās cena tieši šeit izrādīsies 80 centi. 6. Pie normālas kafijas latvieša lielajam vēderam Itālijā netikt Nemūžam nepratīšu saprast un novērtēt, kā var pietikt ar vienu malciņu, kur normālam cilvēkam pat šņabja prasās krietni vairāk. Ne tikai tievie, arī varenie plecīgie vīri,kādu dienvidu daļā papilnam, jūtas gandarīti ar sīksīko espreso piņģerotiņu. Gan tik daudz saprot, ka tādu esenci vajag aizdzert, tāpēc klāt nāk glāzīte auksta ūdens. Kad es palūdzu "hot aqua" - arī iedod, bet auksto tad paņem atpakaļ, abi būtu par daudz! Americano daudzums Dienviditālijā veido pusi no mūsu tasītes apjoma, bet ziemeļos ir drusku dāsnāki. Ir vēl visādi citi kafiju veidi, piemēram, mochito tāds kā kapučino espreso variants, ir tīri baudāms,ja būtu vairāk par 2-3 malkiem. Kafijas itāļu modi nekādi nav iespējams tur ignorēt, jo hosteļos ļoti reti ir dota iespēja pašam ko uzvārīt. Tāpēc Itālijā ir grūtības tikt pie vislabākās kafijas pasaulē- tās,ko vāru pati. Ar vīniem situācija ir labāka, un ja palaimēsies, pārdevējs pat zinās informēt, kāds ir vīns, nu vismaz, skābs vai salds. Ar limončello ir pavisam labi, tie nav dārgi (ja vien nepērk tūristu suvenīrveikalā) un ir labi.

7. Picu un makaronu augstā kvalitāte ir mīts Labas picas Itālijā jāpameklē un jāzina. Tās,ko var nopirkt uz katra stūra un ko pasilda mirkoviļņu krāsnī, nav nemaz pārākas par Rīgas picām. Arī picu restorānā vari dabūt picu ar melnu apakšu. Tikpat labi kādā ieskrietuvē īstajā laikā, ap 12-13, vari noķert tikko izceptu smaržojošu un mutē kūstošu gabalu. Laimes spēle. Ar pastām tas pats. Ja nav kāds vietējais,kas aizved uz labu vietu, restorānā var iegrābties pat vēl drīzāk, nekā kulinārijā,kur par pāris eiro nopirksi trauciņu ar pastu tomātu mērcē. Tāda var vūt ļoti garda un var būt ne tik garda. Kā paveiksies. Turklāt jāuzmanās arī ar sieriem vai citām piedevām, kas latvieša izpratnē var izrādīties puvekļi, nevis ēdiens.

8. Kārtības un tīrības mīlestība itāļos mirst, aizverot savas mājas durvis Atverot apskrituša nama durvis, nonāksi pavisam citā pasaulē. Marmora grīdas, plaša vannas istaba ar lielu logu, klasiskas smagas mēbeles, 50 gadus veci žurnāli... Itāļiem patīk tradīcijas un stabilas vērtības. Pat graustu viņi pataisīs par izsmalcinātu mājokli ar visu nepieciešamo mūsdienīgo komfortu.

Bet aiz mājas durvīm beidzas itāļa kārtības un tīrības mīlestība, jo tas vairs nav viņa īpašums. Papīri un atkritumi var droši krāties ne tikai kādā kalnu alā vai nomaļā stūrī, bet arī ielas malā. Taču... itāļi pat nolaistības modē meklē un atrod peļņas iespējas. Pat no graustiem šie prot izsist labumu. Kā piemēram Materas graustus pataisot par tūrisma objektu pasaules mērogā. Tie vairs nav grausti, bet sasi.

9. Itāļi ir savtīgākie privātīpašnieki pasaulē Angļi nav tie kas visvairāk norobežo savas teritorijas, tie ir itāļi, kas neatstāj brīvu pat krūmu, kur ceļiniekam pačurāt. Visur priekšā žogs vai vismaz svētumu sargājošais uzraksts: Privato. Dabiskās vajadzības nokārtot nav kur. Piemēram, Makdonaldu podi slēpjas aiz deviņām atslēgām. Pie zilās grotas, kur ne tikai plēš brangu naudu par biļeti, bet arī laivinieks vēl pieprasa dzerambnaudu, jau pa lielu gabalu pamanāms plakāts: WC 0,50 eur. Ja līdīsi privātīpašumā, suņi nories un gaiļi noknābās. Lai gan suņi tur ir tikpat laiski kā cilvēki un diez vai spējīgi kost. Bet kaķi mīlīgi un labi pabaroti. Dzīvniekus viņi laikam mīl tāpat kā savus izlaistos bērnus.

10. Itālijas bomži, ubagi un izspiedēji sit pušu pat indiešus Kādi tik visāda kalibra izspiedēji un ubagi te nedarbojas, gandrīz vai tiek līdzi Indijai vai savā daudzveidībā varbūt pat to pārspēj. Un tie nav vis uz ielas izmesti imigranti, kā varētu domāt, bet labi dzīvei pielāgojušies nekauņas un blēži. Sieviete ar bērnu uz rokas līferējas tieši klāt un tevī raugās žēluma pilnām govs acīm. Cits no stūra lūr, lai uzķertu mirkli,kad izvilksi maku maksāšanai, tūlīt ir klāt un lūkojas taisni makā, bet roku nebāž, gaida,ka pats apžēlosies. Vilcienā māte stāv tamborā un vēro, kā maza meitenīte dejo tieši tādā stilā kā mums tante ar magnetofonu pie Krievu drāmas teātra un kā eiromonētas birst cepurē. Veikls nēģeris taisa trikus un gaida,ka tavās acīs atspīdēs prieka dzirkstelīte. Un kur nu vēl marokāņi ar rožu pušķiem! Smirdīgie bomži, kas sēž vai zviln papīru un lupatu kaudzēs, jau ir dieva dāvana, jo virsū gluži nelien, ja pats tiem netuvosies. Esot arī ceļotāji, kam izrautas somas un maki, bet pati ar šādiem veikliem zeļļiem līdz šim saskārusies neesmu. Redzot visus tos kriminālos ģīmjus Neapoles ielās, somu turu cieši sānam piespiestu. Ko Neapoles, arī Milānas stacijā nav labāk. Miers iestājas vien,kad esi laimīgi ticis lidostā. Laikam ne bez pamata Neapolē tai pretī stāv divi ar izslietiem automātiem, kas ir zināms garants pret blēžiem un ubagiem pagaidām vismaz lidostā. 11. Itāļi ir pļāpīgi, bet - tikai itāliski. Ja zini itāļu valodu, būsi gaidītākais viesis un droši vien dzirdēsi daudz jauka un interesanta, jo itāļu runas slūžas vaļā vienmēr.Pļāpā viņi arī ar spāņiem, bet ar frančiem gan lāga nevedas. Ar mums latviešiem arī runā dikti un gari, ja vien ko saprast varētu. Bet tas jau reto uztrauc. Nezinu,kam viņi runā - klausītājam vai sev. Pļāpīgumā ar itāļiem var sacensties vienīgi grieķi. Ne grieķu, ne itāļu sieva nespēs nobraukt autobusā divas pieturas bez sarunu biedrenes pie sāna. 12. Jo mazāka pilsēta, jo lielāka siesta Lielās pilsētās jau cauru dienu uziesi kādu nieciņu, kaut nelielu picēriju, kur remdēt izsalkumu ar laikus nepārdotu picas gabalu. Bet kārtīgu ēdienu gan starp 13 (vai ilgākais 14-15)-17 (vai pat 18) dabūt nav ko cerēt. Tukšajos restorānos, ja durvis vaļā, dod kafiju (bez kūkas), vīnu vai ūdeni. Viss. Mazās pilsētiņās, kuras nav arī tūristu mekas, aina ir vispār kā tuksnesī. Visiem veikaliem slēģi ciet, pat cilvēki īpaši apkārt nevazājas. Tikt pie jebkāda ēdiena pilnīgs bezceris. Toties nez kāpēc bižutērijas, apavu bodes un citas rūpniecības preces daudzi tirgo uz nebēdu. Atmini nu viņu loģiku! Laikam ja ko nepērk, to pārdod i dienu, i nakti.

13. Itāļi ir nesalīdzināmi skopāki par skotiem, viņiem trūkst dāsnuma kā tāda un par velti šie pat nesmaida Ja itālis tev saka: senjora, senjora un vispār ir laipnības kalngals, viņš noteikti grib kaut ko pārdot. Piemēram, tūri, kura maksā 20 eur, iesmērēt par 30 eur. Visvairāk viņu skopums izpaužas viesnīcu biznesa lētajā nišā. Itālijas hosteļi ir štruntīgākie Eiropā. Ja Anglijā tevi hostelī sagaida ar tēju un kafiju, bet Austrijā pat ar vīna glāzi, tad Itālijā labākajā gadījumā paziņo, ka kafija un tēja jāgādā pašam. Un vēl labi, ka ir dota iespēja to uzvārīt, ļoti bieži tādas nav, jo tiek traupīta enerģija un trauki. Hostelis bez kičena-tāda lieta iespējama tikai Itālijā, un visai bieži. Nav ko ļaut pašiem vārīt kafiju, dzeriet mūsu espreso! Taupa arī uz tualetēm. Piemēram, ir dormitorija numurs ar 6 gultām un vannas istabu kopā ar tualeti. Mazgājas sterila amerikāniete 2 stundas, bet tu kaut uz tuvāko makdonaldu skrien un lūdz,lai par maksu ielaiž. Lieki teikt,ka kopīgo atpūtas telpu pārsvarā hosteļos nav, tā ka ja istabā visi guļ, nekas cits neattliek, kā arī gulēt. Nevienā citā valstī neesmu piedzīvojusi,ka jau tā piebāztā istabā ar 10 gultām vēl saimnieks atrod pleķīti uz grīgas, kur uz matrača novietot vienpadsmito gulētāju. Un blaktis. Vai jūs esat sastapušies ar tām kaut kur Eiropas viesnīcā? Es jā, un tas bija smalkajā Sorrento! Ja cerat kaut kur Itālijas laukos vai dārzos noplūkt kādu savvaļas augli, tad esat vienkārši vientiesis. Nav jau Vācija, kur vīnogas var ēst cik tik lien. Viņu apelsīni iestiepti starp deviņdrāšu dzeloņstieplēm, pat sīvās olīves apsargā kā kādu vērtību.

14. un vēl un vēl..... Ir vēl daudz nejēdzību, par ko varētu vēstīt - piemēram, par desmit autoostām vienā pilsētā, jo katrai firmai sava. Par to, ka biļete no Materas līdz Pompejai maksā 22 eur, bet līdz Neapolei (kas ir tālāk) tikai 2 eur. Bet pietiek.Stāstam turpinājumu šajā vietā piedomājiet paši. Lai jums jauki ceļojumi pa brīnišķīgo Itāliju!

Ar itāļiem nav tik vienkārši

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem