Snoudons iekarots

  • 4 min lasīšanai
  • 5 foto
Ik pa laikam gribas aizbraukt uz Angliju, just dzīves sakārtotību un perfektumu. Apmeklējot Skotiju, pirms vairākiem gadiem sāku atklāt Anglijas laukus un kalnus. Kalni te gan nav nekādi dižie, bet to izskats un forma sniedz pilnu iespaidu, ka esi kalnos, ļaujot ne visai stipram cilvēkam izbaudīt trekinga jaukumus. Pēc Skotijas iecerēju uzkāpt otrajā augstākajā Anglijas un pirmajā augstākajā Velsas virsotnē Snoudonā, kas atrodas attiecīga kalnu masīva centrā. Tomēr pa vidam vēl iespruka Lace district, kamēr nu iekrita rinda Snoudonijai, īsti labā un piemērotā laikā,pašā vasaras viducī. Internetā biju noskatījusies klipiņu par to,kā puisis mokās, braukdams kalnā ar riteni,kamēr meitene pa to laiku apmeklē frizētavu un uzbrauc kalnā ar vilcieniņu. Salasījos arī brīdinājumus, cik ļoti jāuzmanās no dažādām briesmām, īpaši slikta laika, dodoties šajā grūtajā un draudīgajā kalnu ceļā. Tās visas izrādās pupu mizas. Katrs normāls cilvēks vasaras dienā tur var uziet sporta čībiņās un šortos. Tikai angļi katrai pastaigai raduši labi sagatavoties, neaizmirstot par izcilas kvalitātes trekinga zābakiem, ūdens necaurlaidīgām jakām un biksēm. Ko tādam var padarīt lietus un migla? Staigāt pa takām viņiem patīk, vismaz pietiekami daudz ir tādu,kas pat darbdienās piepilda pilnus parkingus un takas. Ārzemniekus tur dzird un jūt diezgan maz.
Snoudonijas nacionālā parka teritorijas infrastruktūra un pastaigu takas iekārtotas tā, ka visi ceļi ved uz Romu, tas ir Snoudona virsotni. Uz pārejām, ja tās par tādām var saukt, kalnos ar augstāko smaili ap 1000 m, var uzbraukt pa labiem asfaltētiem ceļiem. Pa tiem kursē speciālas firmas Sherpa autobusi, iznāk tā kā puslīdz pa apli ap kanu masīvu, ar tiem var sasniegt visu sešu taku sākuma punktus. Ar šiem autobusiem arī var apbraukāt un iepazīt šejienes skaistos kalnu ciematiņus un arī sasniegt dažas tuvējās pilsētiņas. Snoudonijā ir arī citu firmu autobusi,ar kuriem var aizbraukt uz pilsētiņām, tā ka var iztikt arī bez mašīnas īres, ja nepatīk tā ceļa kreisā puse. No taku sākuma punktiem līdz virsotnei attālums ir ap 6-8 km, un turp-atpakaļ tas ir pieveicams 5-6 stundās, ejot mierīgi savā nodabā un ieskaitot arī fotopauzes. Takas ir bez marķējuma, tomēr sākumā pat uztaisītas kā ceļi vai izbruģētas ar akmeņiem un labi nostaigātas, nomaldīties nevar. Lai izdomātu, pa kuru taku iekarot virsotni, visur, arī internetā, ir pieejamas kartes un shēmas, kur norādīti taku sākuma punkti un arī redzams puslīdz,kādus dabas jaukumus taka piedāvās. Pati populārākā un, manuprāt, arī skaistākā un grūtākā ir Pig trail. Taka pilnīgi attaisno savu nosaukumu, piedāvā vienu otru tādu cūcību,kā lielu akmeņu krāvumus, kuriem jārāpjas un jākāpelē pāri, kā arī ir ļoti mitra salīdzinājumā ar citām sausajām takām. Pig trail sākas vietā, kas saucas Pen y Pass. Uz šīs pārejas var nokļūt ar Sherpa busu no vairākiem ciemiem, bet te nekas cits neatrodas, kā vien tikai jauniešu hostelis un kafejnīca, kā arī parkings.
Man bieži gadās, ka saprašana par to,kā būtu bijis labi un pareizi darīt, nāk ar nelielu aizkavēšanos. Arī šoreiz izvēlējos nepareizo starta punktu Snoudona iekarošanai. Tā kā biju apmetusies Llanberys ciemā, no kura arī sākas viena taka, jau 7 rītā devos uz tās sākuma punktu. Pa šo taku kājotāju ir ļoti maz, jo no Llanberys augšup dodas vājinieki un slinkie ar vilcienu. Daži vilcieni arī mani apsteidza, jo taka iet tuvu sliedēm. Taka ir viegla - sākumā tas ir ceļš, kura apkārtējās nogāzes klāj paparžu lauki, ko nomaina stiebraini zālāji ar aitu ganāmpulkiem. Vēlāk sīkiem akmentiņiem un smiltīm klātais ceļš pāriet takā un arī augu valsts kļūst nabadzīgāka, tomēr aitām ir ko grauzt gandrīz līdz pašai virsotnei. Viņas arī to dara, drosmīgi rāpjoties pāri klintīm kā tādas kazas, ceļā redzēju arī vienu nokritušu un nositušos. Krauju stāvumu, kur kājām just un elpai aizrauties, nav daudz, tomēr tādi ir. Objekts, kur acīm pamieloties, jau zem virsotnes, ir neliels apaļš ezeriņš. Pirms virsotnes uz takas sakāpa daudz tūristu, jo Llanberys taka savienojās ar Pig trail un Minevras taku (abas atiet no Pen y Pass) un tad jau jautri sasniedzām virsotni gandrīz barā, jo pienāca arī viens vilciens un uz kalna bija bija pārāk biezs. Skati gan ir skaisti no augšas zilajās tālēs, kā jau vienmēr no virsotnēm, pat ja tās nav pārāk augstas. Nevarētu teikt, ka šoreiz būtu pārvarētas tādas grūtības, kas dotu uzvaras sajūtu par iekarojumu, drīzāk tā bija nopietna pastaiga.
Atpakaļ nolēmu kāpt pa Pig trail, lai nebūtu garlaicīgi iet pa to pašu ceļu, Tur arī dabūju to sajūtu,kas ir grūti. Man vispār nepatīk kāpt lejup, jo tas sit pa apakšstilbu muskuļiem. Uz šīs stāvās un akmeņainās takas tas tiešām bija izteikti. Stāvuma un dabīgo šķēršļu dēļ šī taka piemērota kāpšanai augšup, nevis lejup. Vairums tūristu tā arī dara-lejup viņi iet pa Minevras taku, kas arī sākas pie Pen y Pass un ir daudz lēzenāka un nav klāta akmeņiem, bet labi izstrādāta tāpat kā Llanberys taka. Minevras taku iemēģināju nākamajā dienā, bet tiku apmēram līdz tai vietai, kur tā pieiet ļoti tuvu Pig trail, kad sākās lietus un dzina griezties atpakaļ. Šajā maršrutā ir divi ezeriņi, kas visu laiku ļauj ar sevi pamielot acis, un arī slīpā virsotnes šķautne, noaugusi zaļām sūnām, greznojas acu priekšā. Tā ka kāpiens ir skaistāks nekā pa Llanberys taku.
Par pārējām trim takām nezinu neko teikt, tās sākas citā kalnu masīva pusē. Ezeriņi tur nebija iezīmēti, tāpēc man šķita, ka nav tik labas kā Pig trail. Tai pašā dienā Sherpa busā braucot uz Portmadogas pilsētu, satiku dažus jauniešus, kas devās izstaigāt kādu no tām citām takām tās pašas dienas pēcpusdienā. Tā ka ja neesi švakmanis, tad, iespējams, pat vienā vai divās dienās jau nu noteikti var apgūt visas Snoudona takas. Llanberys ciematā ir liels skaists ezers un daži apskates objekti. Electric mounten muzejs laikam rāda, kā ražo elektrību, izmantojot ezera ūdeni, bet es neaizgāju uz muzeju un tātad nezinu par to neko vairāk. Vēl te ir ūdenskritums, gan nekāds dižais, un pils, kas patiesībā ir tikai drupas. Jo saglabājies tikai tornis,kurā var drusku pakāpties. Apkārtnē, tas ir Ziemeļvelsā, ir kādas desmit vai vairāk daudz labākas pilis. Es apmeklēju Caernarfon, kura ir labi saglabājusies no 13.gadsimta Eduarda I pils. Arī pilsētas mūris ir labi saglabājies un pati pilsētiņa vērtējama kā viennozīmīgi izcila. Portmadog salīdzinājumā ar to ir nulle. Vienīgi netālu no Portmadog ir Portmeiron ciematiņš, ko uzprojektējis kāds arhitekts un kas attēlos izskatās izskaistināts kā konfekte, bet man neiznāca turp aizdoties. Vēl pa ceļam redzēju, ka netālu no skaistā Betws y Coed ciematiņa atrodas Swollow fall - ievērojamāks ūdenskritums nekā tas,kas Llanberys, taču arī tur nebiju. Tomēr zaudējuma sajūtas trūkst, jo domāju, ka šā reģiona ūdenskritumi nav sevišķi diži.
Snoudonijā tāpat kā vispār Velsā ļoti jūt atšķirību no angļiem. Angļi teica, ka viņiem tāpat kā man esot grūti uztverami velsiešu vietvārdi. Visi uzraksti, iespieddarbi u.c. te ir paralēli abās valodās. Diez vai anglis sapratīs velsieti, jo atšķirības starp valodām, cik nu es no viņām saprotu, šķita nesalīdzināmi lielākas nekā starp latviešu literāro un latgaliešu valodu. Bet paši velsieši man patika, vienkārši un atsaucīgi ļaudis, varbūt nedaudz skarbāki par kādiem citiem Anglijā, tomēr visumā sabiedrības attieksme tur iebraucējam ļauj justies labi un pa pilnam izbaudīt Velsas ēdienus, dzīvošanas ērtības, dabas jaukumus un arhitektūras īpatnības.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais