Divas Kipras

Lilia Limane 26.09.2016 8 min lasīšanai 9 foto

Ziemeļkipra - kas tā tāda?

Ceļojumu nodaļu pēdējā laikā okupējušas tūrisma firmas savu pasākumu reklāmai, tomēr neskatoties uz to nolēmu uzrakstīt iespaidus par Kipru. Apraksts it kā saliek visus punktus uz i un pabeidz ceļojumu.

Tātad biju Kipras salā un divās valstīs. Jo Kiprai ar brīvību un neatkarību gājis vēl bēdīgāk kā mums. Pēc osmaņu, franču, venēciešu, angļu u.c. kundzībām 1964.gadā pēc angļu kolonizatoru aiziešanas pavērās iespēja veidot savu valsti, tomēr tā vietā lai draudzīgi celtu gaišu nākotni, sākās asiņaini konflikti starp pirms tam draudzīgajiem pamatiedzīvotājiem turkiem un grieķiem. Pēc 10 gadus ilgušiem nemieriem Turcija nolēma glābt savus tautiešus un ieveda salā karaspēku. Kāds ietekmīgs politiķis kartē ar zaļu zīmuli uz labu laimi novilka līniju, sadalot valsti turku ziemeļu un grieķu dienvidu daļā. Robežu tādēļ dēvē par zaļo līniju un neskatoties uz kipriešu vēlmi apvienoties, jau 40 gadus pastāv divas valstis: tāda kā kreisā - vienīgi Turcijas un Abhāzijas autonomā apgabala atzītā Ziemelkipras turku republika un Kipras Republika – dienvidu daļa, ko apdzīvo grieķi un ko pazīstam kā ES dalībvalsti. Ziemeļkipra kā starptautiski neatzīta uztur ekonomiskus sakarus vienīgi ar Turciju, kura to pa daļai uztur un aizsargā, tomēr valsts ir mazāk attīstīta par grieķu Kipru, kur jūtama lielāka rosība un iniciatīva. Gadījās, ka nezinot paņēmu ceļazīmi tieši uz turku Kipru. Uz Erdžanu var aizlidot vienīgi caur Stambulu, jo neviena cita valsts uz starptautiski neatzīto valsti savus lidaparātus nelaiž. Neskatoties uz politisko situāciju, tūristam šeit neklājas slikti, apmēram kā Antālijas viesnīcās.

Nedēļas garumā mana apmešanās vieta bija smalka viesnīca jūras krastā netālu no romiešu senpilsētas Salamis. Pati šādu atpūtas kombinātu neizvēlētos, bet tūrisma operatoram patīk smalkas vietas ar labu ēšanu. Hotelī ar diviem baseiniem un vellness centru čumēja mudžēja simtiem poļu, irāņu, turku un citu ļaužu, kuri ar gardumiem piepildīja vēderus milzīgajā restorānā un vakaros ar baudu skatījās grezni tērptās vai pusplikās dejotājas un paši diskoja turciskos ritmos. Simtiem ēdienu kā izstādē - paši lien mutē. Neesmu pie bada, tomēr ja tev priekšā gozējas desmitiem toršu, krēmu, sīrupā mērcētu saldumu, augļu plates un jogurti, un vēl un vēl... nu neizdevās ievērot mērenību un liekie kilogrami klāt kā likts!

Rītā uzejot uz 7.stāva terases, sveicināja spožā saules ripa, tikko izkāpusi no jūras.

Kad restorānā bija baudīta tase kafijas, devos pastaigā gar jūras mežonīgāko krastu.

Starp sauso zāli un asiem krūmājiem ved smilšains piejūras ceļš, pa kuru džipos piebrauc makšķernieki pēc brokastīm. Vilka ārā pamazas plankumainas zivteles, cik varēju manīt. Apkaltušajos krūmājos dzirdama aktīva dzīve, tur rosās ķirzakas, es manīju parasta lieluma, bet kāds no mūsu grupas redzējis pamatīgu varānu. Jūrā ūdens tīrum tīrs un dzidrs kā kristāls, bet pludmali klāj gana baltas smiltis. Smalkās viesnīcas gan vēl nav daudz, jo Rietumeiropas tūristi brauc uz dienvidu Kipru, arī krievi dzirdami reti. Daudzviet redzamas puspabeigtas ēkas, ko pametuši grieķi pēc valsts sadalīšanas pārceļoties uz dienvidiem. Pat septembra otrajā pusē pa dienu iesila līdz 35 grādiem, naktis ir patīkami siltas. Vasarā sakāpjot līdz 40-50 grādiem, tāpēc ja grib redzēt ziedošu savvaļas dabu, jābrauc šurp martā. Toties rudens pusē dabas skaistumu vērts upurēt par labu peldēm siltā jūrā.

Ekskursija uz Kirēniju

Otrās dienas rītā bija klāt autobuss un gide Ļena, viņa mūs pavadīs trīs dienas. Devāmies ekskursijā. Ļena apprecējusies ar kiprieti pirms 20 gadiem un iemīlējusi šo saulaino zemi, jo arī pati ir saulaina un visus stāstus pasniedz ar baudāmu vieglumu. Cauri pelēkiem neapstrādātiem un pārkaltušu zāli klātiem līdzenumiem dodamies Kirēnijas kalnu virzienā.

Kad tie sasniegti, atklājas, ka Ziemeļkiprā ir arī tīkams zaļums, jo kalnu nogāzes klāj priežu meži. Uz kādas no ap 1000 metrīgajām virsotnēm izvietojusies sena pils – Svētā Hilariona cietoksnis. Pils vairs nav nekāda tur Rundāle, bet vairāk tikai drupas, pa kurām tad arī kāpelējam, Ļenas stāstu piebaroti. Prātā aizķēries kāds augstumā dzirdēts pie logu ailas, caur kuru paveras skaista ainava. Kad kundze skatījusies pa šo logu, viņa sapratusi, ka dzīvot pilī kļuvis garlaicīgi un devusies pastaigāties pa laukiem. Tur satikusi ganu. Gājieni pie gana atkārtojušies, līdz piedzimusi meita. Kad tā izaugusi, arī tai sēžot pie loga kļuvis garlaicīgi un notikums ar ganu atkārtojies. Kādu dienu māte ar meitu sēdējušas uz akmens soliņiem (kas labi saglabājušies) pie loga abas. Un meita atklājusi mātei savu mīlestību uz ganu. Māte sapratusi, ka tas ir tas pats gans, ko savulaik sastapusi viņa, un šokēta izmetusies pa logu un nositusies. Žēl kundzes. Savukārt Ļenas ieteikums vīriešiem – neļaut savām sievietēm garlaikoties!

Kad cauri kalniem bijām aizlīkumojuši līdz Kirēnijai, devāmies uz Bellapais klosteri, kas piederējis augustīniešu mūkiem un arī nav saglabājies pilnībā, tomēr ir vēl laba baznīca, zāle ar lielisku akustiku, kur viens no mūsējiem uzrāva „Pūt vējiņu”, kā arī lieliska terase, pa kuru varēja apiet apkārt klosterim un no augšas redzēt jūru un Kirēnijas pilsētu. Četras cipreses pagalmā klusē, bet ir liecība par to,ka mīlestība nesaudzē pat mūkus. Jo zem tām esot apglabāti četi-divi mūki un meitenes,ar kurām tie krituši grēkā.

Pēc klostera Ļena vedināja mūs uz āra kafejnīcu,kuras īpašnieks gatavojot lieliskus kokteiļus ar īpašu Kipras garšu. Baudot skābeni tīkamos dzērienus, uzzinājām, ka kafejnīcas īpašnieks, kuram jau ap 80, pirms neilga laika bijis iemīlējies ap 30 gadus vecā tūristē. Tā kā bagātā kiprieša īpašumi draudējuši nonākt svešās rokās, pretī cēlusies vecīša plašā radu saime, un ārzemniece tikusi no Kipras deportēta. Īpašumi palikuši nacionālā bagātība līdz ar sērojošo mīlnieku, kurš sēž kafejnīcā pie letes un noraugās, kā viņa ap 60 gadu vecais radinieks gatavo viesiem kokteiļus.

Veco ēku apskati noslēdza pils pašā jūras krastā. Tur iekārtotajā muzejā skatījāmies bez traukiem un sīkākiem priekšmetiem ekspozīcijas naglu – kuģa vraku vēl no sengrieķu laikiem dažus gadsimtus pirms mūsu ēras, kas izcelts no dzelmes un tagad gozējas ekspozīcijā kā vecākais saglabājies kuģis pasaulē, kā teica Ļena un ko es nekritiski pieņemu par patiesību. Tieši pie pils sākas arī promenāde gar ostu un jūru, pa kuru aizstaigājām līdz keramikas veikaliņam un iepirkām ko nu kurš. Tad jau arī varēja doties mājās, lai sēstos pie bagātīgi klātajiem galdiem un pēc tam viesnīcas „teātrī” skatītos bingo.

Otrā ekskursija - Salamisa, Famagusta, Nikosija

Nākamās dienas ekskursijā pirmais objekts bija turpat vai viesnīcas degungalā – romiešu senpilsētas Salamis drupas, kur labi saglabājušās pirtis un teātris ar pašlaik 5000 skatītāju vietām un kur vēl notiekot pasākumi. Uzkāpjot teātra augšējās rindās, atkal pavērās skati uz jūru ar kuģiem. Tālāk ceļš veda uz pelēka lauka vidū novietoto Barnabas klosteri. Savulaik šis svētais pirmais sācis sludināt kristietību Kiprā, bet laikam viņam tas līdz galam nav izdevies, jo pašlaik te saimnieko musulmaņi savās jaunajās mošejās, bet klosteris kļuvis par muzeju. Klostera ziedu laikus atgādina ikonu kolekcija, ko „rakstījuši” tā mūki. Iekārtots arī muzejs,kura daudzajās istabās var apskatīt krūzes un citus labi saglabājušos traukus. Ļena aizveda mūs arī uz kapa vietu, kur it kā bija slepeni guldītas vajātā Barnaba mirstīgās atliekas. Šī kapa vieta skaitās pareizticīgo grieķu svētvieta, šurp attiecīgās dienās viņi sarodas lieliem pulkiem no dienvidu daļas un gūst svētību, pēc kuras katrs cilvēks tiecas un tieksies.

Ripojot tālāk pa pelēkajiem līdzenumiem, ieraudzījām Famagustas mūrus. Tos cēluši venēcieši,kas kādreiz ieguvuši visu Kipru savā īpašumā pateicoties meitenei. Šo venēcieti laimīgi apprecējis Francijas augstmanis, kas pārvaldīja Kipru. Tomēr Kipras karalim neizdevās pārdzīvot sievu, tā pēc viņa nāves kļuvusi par karalieni, bet kā tur bijis, īsti nesapratu vai arī nav noskaidrots – vai nu sievietei pašai nav paticis valdīt, vai uz viņu izdarīts spiediens, bet viņa uzdāvinājusi salu Venēcijai, kuras valdījumā nonāca Kipra. Neprasiet, uz cik ilgu laiku un kādi kungi nāca pēc venēciešiem, vai osmaņi vai kas. Venēcieši atstājuši seno Famagustu, kur ir ļoti skaista katedrāle un daudzas ēkas labā un mazāk labā stāvoklī. Pils, piemēram, ir drupu līmenī, un tās pagalmā izvietota autostāvvieta. Vērā ņemami restaurācijas darbi nenotiek, jo JUNESKO taču nedos naudu tādai kreisai valstij, ko atzīst tikai Turcija un Abhāzijas autonomais apgabals.

Pēdējais punkts apmeklējamo sarakstā bija Nikosija, kas ir galvaspilsēta abām valstīm, jo zaļā līnija taisnīgi novilkta pa vidu. Mūsu grupa sadalījās divās daļās, vieni šķērsoja līniju un apostīja gaisu dienvidu Nikosijā (esot savādāks), bet es piederēju pie tiem, kas devās uz dervišu koncertu kādā baznīciņā pretī katedrālei. Nelielu vilšanos nācās piedzīvot caur to, ka virpuļoja nevis pulciņš, bet tikai viens pats dervišs. Toties varēja smalki viņu novērot- iegrimšanu meditācijā, kāju kustību tehniku utt., baudot 20 minūšu priekšnesumu vairāk filozofiski, nevis kā mākslu. Nikosijā nav daudz senu ēku un pa pilsētu pastaigājuši un pariņķojuši autobusā, jau laicīgāk bijām viesnīcā, lai pasteigtos izpeldēties pēc karstās dienas un baudītu vakara lustes.

Ekskursija uz Dienvidkipru

Trešajā dienā, pasēm somās un ar domu sazvanīt radus par ES tarifiem, devāmies ekskursijā uz dienvidu Kipru. Pie robežas šoferis aiznesa turku pusei parādīt pases, bet grieķu puse nemaz neskatījās. Aiz zaļās līnijās acīm pavērās sakoptāka ainava ar apstrādātiem laukiem,kas uzarti gaidīja pavasara sēju, kam drīz jāsākas. Pēc laiciņa iebraucām Trodas kalnu priekškalnēs, kur pavērās skaista ainava ar baltām klintīm un zaļiem olīvkokiem . Zāle un mazākie krūmiņi gan arī te nokaltuši. Dienvidu Kiprā atšķirībā no ziemeļu esot savs saldūdens, kamēr ziemeļniekiem jāiztiek ar lietus sezonā uzkrāto un importēto ūdeni. Nezinu,kā tie citi, bet mēs viesnīcā nevienu brīdi nejutām ūdens trūkumu. Trodas kalnos gan neko augstu neuzbraucām un Olimpu palikām neredzējuši, jo bija jāapmeklē divi objekti,kas kaut ko pārdod. Viena bija vīna darītava, otra- vieta,kur pārdod smalkus audumus un rotaslietas no sudraba, t.sk.no sudraba diega. To visu smalkumu un skaistumu darinājuši vietējie ļaudis.

No kalniem gids Vasīlijs veda mūs Paphos pilsētas virzienā, kur apskatāms arheoloģiskais parks. Bet pirms tam vēl piebāzām vēderus ar mezēm un lielu porciju pamatēdiena, klāt piedzerot vīnu. Pilniem vēderiem pašā pusdienas karstumā arheoloģiskajā parkā pētījām freskas, kas tur uzietas un atraktas ne visai sen. Tagad tas ir pasaules slavu ieguvis kultūrvēsturisks objekts un vērtība. Izkarsuši pie freskām, bijām laimīgi doties uz Afrodītes pludmali peldēties. Tieši šajā vietā, kā domā zinātāji, Afrodīte esot izkāpusi no jūras, putām klāta. Pludmale atrodas pie klintīm, bet jūrā gozējas vairāki akmeņi. Ne mūsu gide, ne Vasīlijs diemžēl neprata norādīt, tieši kuram akmenim jāappeld 3x apkārt, lai piepildītos vēlēšanās. Es appeldēju tam, kurš atradās tuvāk krastam un nebija pārāk milzīgs. Salīdzinājumā ar citām pludmalēm, ūdens šeit nav no dzidrākajiem, arī grunts nelīdzena, akmeņaina, tomēr peldēties gribētāju netrūkst. Lai nu kā, svaigiem un vēsiem bija vieglāks garais atpakaļbrauciens uz viesnīcu.

Karpazas pussala

Nu jau esmu par daudz aizrakstījusies, tāpēc par pēdējo ekskursiju uz gari izstiepušos Karpazas pussalu vēstīšu īsumā. Nav jau arī daudz ko stāstīt, jo baznīca un klosteris bija restaurācijā, bet Kleopatras pludmale slēgta sakarā ar jūras bruņrupuču riesta laiku, kad tie nākot no jūras krastā un mēs tiem varot patraucēt. Neviens nepateica, kāpēc tā pludmale nosaukta Ēģiptes valdnieces vārdā, jo šī Kiprā, cik zinu, nav bijusi. Laikam tāpēc, ka tas ūdens ir vēl labāks par viņas piena vannām. Ļoti labs bija arī blakus pludmalē, stundu negribējās iet ārā no jūras. Karpazas pussalā atrakcija ir arī ar ēzelīšiem, kas tur dzīvojot savvaļā kādi 500 gabali. Kādreiz šos nelaimīgos radījumus un viņu priekštečus atstājuši neapzinīgi saimnieki. Lai ēzeļi neaizietu postā, valsts uzņēmusies to aprūpi un arī tūristi tiek skubināti sagādāt tiem cienastu. Ēzelīši to labi zina un sagaida tūristus uz ceļa, spītīgi turēdamies mašīnām priekšā, līdz tiek pabaroti.

Ar to arī mans ceļojums tuvu galam. Ā, vēl pēdējā dienā, kad laiskojāmies pa viesnīcu, notika tāds brīnums, ka uzlija lietus!!! Pamatīga šalts nolija kādas pusstundas garumā. Pēc vēl pusstundas slapjums bija tikvien kā uz pludmales matracīšiem, ko nēģeris vāca nost, neļaujot noslaucīt un atgulties.

Nevaru pateikt, vai Ziemeļkipra ir tā sapņu vieta, kur noteikti jānokļūst, kamēr dzīvo. Bet skaistas ir debesis, miglā tītie kalni tālumā, baltās klintis kalnos un uz tām izsvaidītie krūmāji, jūra, kas spīguļo mainīgos toņos, aktīvie un pakalpīgie turku apkalpotāji viesnīcā. Esi pabarots, aprūpēts, aplaimots ar turcisku viesmīlību. Brīnišķīgais siltums un dzidrais ūdens sniedz atpūtas baudu. Kāpēc lai neaizbrauktu uz Kipras ziemeļu daļu?

Vairāk bildes galerijā manā profilā.