Barselonas lipīgais pozitīvisms

  • 6 min lasīšanai
  • 28 foto
Pošoties uz Barselonu, biju sasapņojusies, ka nu tik skatīšos flamenko dejas un vēršu cīņas. Taču tad vajadzēja doties uz Spānijas vidusdaļu – uz Andalūziju. Barselona ir Katalonijas galvaspilsēta un kataloniešiem ir pavisam citas tradīcijas. Saules deficīts Man patīk ceļot brīvi, kad pati varu plānot savu laiku un izpētāmo teritoriju. Piedāvājums sešas dienas kopā ar draudzeni pavadīt Barselonā man uzkrita kā sniegs uz galvas, atlika vien neatteikties. Tā nu aprīļa vidū saliku čemodānā siltās drēbes (vasaras apģērbu), pārīti baseņu un lidoju uz siltajām zemēm. Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc piekritu daudz nedomājot, bija Vidusjūras neatkārtojamais iedegums, ko tieši pirms gada pārvedu no Kipras krastiem un lietoju pat pēc Ziemassvētkiem. Bet vēsture neatkārtojas - aplauzos jau ielidojot Barselonas lidostā, jo tā gāza lietus, ka šļakatas no bremzējošās lidmašīnas riteņiem varētu aplaistīt mauriņu kilometra radiusā. No sešām dienām tikai 2,5 bija īsti saulainas, pārējās ne ar ko neatšķīrās no laika apstākļiem Latvijā. Mums, Barselonā, pat paveicās, jo Spānijas vidienē tieši šajās dienās valdīja īsta katastrofa: plūdi, krusa un sniegs. Tātad aprīlī Spānija vēl nav nekāda saulainā pļaviņa. Barselonas nacionālais šarms Turpat lidostā arī sapratām, ka angļu valodu varēja atstāt mājās, jo gandrīz visi vietējie ar svešiniekiem sarunājas tikai spāniski. Pie tam ar tādu sejas izteiksmi: «Nu, kā tu vari nesaprast,- es taču runāju skaidrā spāņu valodā!» Dīvainā kārtā, bet lielākoties tiešām sapratām un šo to pat iemācījāmies. Piemēram, te amo – mīlu tevi – vai tad to var aizmirst? Pirmā lieta, ko pamanīju un par ko nebeidzu vien brīnīties, bija veids, kā Barselonā parkojas. Tik tuvu cits citam, ka domādams neizdomāsi, kā viņi tiek iekšā un pēc tam ārā, jo izgrozīties vienkārši nav iespējams! Pie tam pilsētas ielas vijas kalnā - lejā... Izrādās, parkošanās procedūra te notiekot uz «krikt», tāpēc nav brīnums, ka katra otrā automašīna ir «sabučota», taču saulainie spāņi par to it nemaz neuztraucas. Vēl kas interesanti - vispopulārākās tur ir franču marku mašīnas. Savu pelēko Renault, ko mīļi dēvēju par Peli, tur redzēju ik uz soļa, pat ziņoju uz Latviju: «Barselona pilna ar pelēm!» Bet vēl vairāk, nekā franču auto, Katalonijas galvaspilsētā ir mini motociklu un velosipēdu. Reģistrēto motociklu skaita ziņā attiecībā uz iedzīvotāju daudzuma, Barselona ieņem pirmo vietu pasaulē. Saulaina attieksme pret dzīvi te vērojama ik uz soļa. Tikpat brīvi kā vecpuišu ballītes rozā plikdibeņi ālējas uz pilsētas galvenās prominādes, milzu runcis gozējas uz letes somu veikalā un cilvēki pilsētas zālienos. Arī mēs abas tāpat kā daudzi citi sauļojāmies ne jau jūras krastā, bet Olimpiskā parka pašā viducī. Šo latvietim neierasto brīvības sajūtu mēs nosaucām par pozitīvo pofigismu, un tas ir bīstami lipīgs. Dzimtenē taču mēs, sievietes pēc 40, neatļautos gaišā dienas laikā ierāpties klēpī akmens puisietim. Santa Maria, Pikaso un strūklaku šovs Viena no Barselonas «odziņām», radīta speciāli tūristiem, ir šarmantais divstāvu kabrio autobuss. Tā elektroniskais gids, trīs maršrutos izvizinot pa pilsētu, 10 valodās izstāsta pat to, ko neredzat. Piemēram, par vietējo tradīciju Svētā Jura dienā (23.aprīlī), atzīmēt Rožu svētkus. Šajā dienā visi iziet ielās un mainās grāmatām un rozēm, tādējādi simboliski daloties mīlestībā. Diemžēl mēs no Barselonas atvadījāmies 22.aprīlī. Par Barselonas simbolu - Antonio Gaudi unikālo arhitektūru neko jaunu nepateikšu: jā, ir tieši tik iespaidīga, kā par to stāsta. Bet Barselona nav tikai Gaudi. Katalonieši jau vēsturiski bijuši slaveni jūras braucēji. Tik slaveni, ka paši nekautrējas atzīt - pat iedomīgi. Galu galā tieši no Spānijas krastiem Kolumbs ar kuģi Santa Maria 1492.gadā devās pēc garšvielām uz Indiju, bet gluži netīšām atklāja Ameriku. Ar mums bija līdzīgi - labākās vietas Barselonā uzgājām gluži nejauši. Starp citu, flotes vēstures muzejs Maritim museum, kur ieraudzīju arī leģendārā Santa Maria modeli, ir objekts, ko iesaku apmeklēt pat tad, ja muzejos vispār negrasāties spert kāju. Tas ir kas grandiozs! Draudzene, kas vairākkārt bijusi slavenajā Stokholmas VASA muzejā, pat iedomāties nevarējusi, ka ir kas vēl iespaidīgāks! Barselonas jūras muzejā tu ne tikai uzkāp uz super grezna kuģa klāja, bet turpat uz šī klāja tavā acu priekšā uzburas aina, kā šo milzeni vētrā airē simtiem vīru. Tu stāvi viņu priekšā ieplestu muti, un ja tev būtu cepure, tu to noņemtu šīs vīzijas autora priekšā. Un kur tad vēl viss, kas atrodas zem klāja! Kuģa «virtuvē» taču pasažieris parastais pat savu degunu nedabū iebāzt! Katrā pasaules malā, kurp sanācis aizceļot, iemīlos kādā konkrētā vietā, un turp tad aizeju katru dienu. Barselonā tā bija Nacionālā pils, kur tagad iekārtots mākslas muzejs. Tā lieliskajā ekspozīcijā var aplūkot arī spāņu ģēniju darbus: Antonio Gaudi ekstravagantās mēbeles, Pikaso un Dalī gleznu oriģinālus. Pati pils atrodas kalnā, tālab fantastiska ainava paveras gan no Placa d Espanya laukuma uz augšu, gan no pils uz leju, kur vakaros elpu aizrauj izcilākais muzikālo strūklaku šovs pasaulē. Atļaušos teikt: ja neesi to redzējis, neesi bijis Barselonā! Mīlestības augļi Noteikt, kāds izskatās tipisks spānis, Barselonā nav iespējams - te valda absolūta «gēnu netīrība». Gan bērnu dārza grupiņā, gan tīņu barā vienādi daudz ir mazu spānīšu, aziātiņu, balto bērniņu un nēģerēnu, un visi sadzīvo ļoti draudzīgi. Nenoskaidroju, cik lielā mērā un vai vispār spāņi uztraucas par nacionālās identitātes saglabāšanu, saviem «dziesmu un līgo» svētkiem, bet iespējams, tieši pateicoties multinacionālajai pieredzei, baltu skaudību izraisa berseloniešu attieksme pret jauno paaudzi. Kaut vai veids, kā bērnudārza grupiņai izrādīja Mākslas muzeju, ir pieredzes pārņemšanas vērts. Tā nebija garlaikota caurvešana ekspozīcijām ar bērna uztverei nepiemērotu stāstījumu. Lai apskatītu griestu gleznojumus, audzinātājas bērniem piedāvāja apgulties uz muguras. Kamēr daži aizgrābti pētīja augsto mākslu, citi netraucēti izpauda slaveno spāņu kaisli; nespēju novērst acis no veida, kā divas baltās meitenītes cīnījās par vienu spāniska izskata puisēnu, un likās – viņam tas tīri labi patīk. Glūnoša spānieša melnā acs Katrs mazs puisītis reiz izaug liels, bet lieli spāņu puikas ir atsevišķs stāsts. Manai draudzenei kāds veikalnieks teica: «Tas labi, ka neatbrauci šurp ar puisi, jo mūsu - brīvu vīriešu - te ir ļoti daudz!» Čau, bella (sveika, skaistā) viņiem nāk pār lūpām tikpat ierasti, kā mums labdien vai paldies. Komplimenti ir fons spāņu mentalitātei; viņi nemitīgi dzirkstī, pat negaidot, ka zivtiņa uzķersies, vienkārši uzturot dzīvu savu dienvidkarstasiņu vīrieša mītu. Par to neļauj aizmirst arī daudzie falliskie simboli pilsētas arhitektūrā. Brīvi vai nebrīvi, bet «rubeņu riests» viņiem laikam ir nemitīgi. Kaut vai tam policistam postenī pie Olimpiskā stadiona lāpas. Tas, ka mēs bijām pretējā ielas pusē, netraucēja viņam bārstīt gaisa skūpstus. Saņēmis vienu pretī, viņš pameta posteni un lēkšoja pāri ielai. Izmantojām rubeņa izklaidību un pa kārtai nofotografējāmies ar viņu zem Olimpiskās lāpas. Īsajā knipsēšanas mirklī naskais kārtības sargs paguva vienu roku pie sirds spiezdams, mīlu dāvāt, ar otru ievērtēt vidukli un dupsi. Jā, abām. Citā dienā, kad pastaigājāmies skaistajā Guell parkā, pamanījām, ka mums seko vīrietis opīša gados. Un ne jau vienkārši seko, bet ar ieslēgtu videokameru gurnu augstumā. Nu, jā – mēs abas, atšķirībā no citām tūristēm bijām ģērbušās svārkos. Pieklājīga garuma, bet svārkos... Kad viņš saprata, ka ir pieķerts, atstājās. Pat vijole raud gaudi Uz visa šī saulaini erotizētā fona jau pa gabalu nekļūdīgi atpazinām latviešu pāri. Tieši tāpēc, ka viņu starpā uzkrītoši nebija vairs nekādu dzīvības pazīmju. Nodeva viss: kā un par ko viņi savā starpā burkšķēja, kā tukšām acīm skatījās viens otram cauri, kā fotografējās... Bet nebija nekādi večuki – apmēram 30 ar pusi. Izskatīgs, bet sasaldēts vīrs un sieva ar neredzamo pātadziņu. Vispirms viņi iekāpa divstāvu kabrioletā un apsēdās mums tieši priekšā. Līdzko izdzirdām latviešu valodu, apklusām, jo... interesanti taču! Nenojaušot, ka ir atšifrēti, viņi netraucēti demonstrēja savas nekādās attiecības. Pēc tam abus redzējām Gaudi projektētajā Guell parkā. Pāris pastaigājās nevis ar sirdssaiti, kā tie, kas patiešām ir kopā, bet... (kā negribas teikt – latviski!) sieva sparīgā solī pa priekšu, vīrs teciņiem nopakaļ. Uz brīdi gadījās redzēt kungu bez uzraudzības,- kā viņam dega acis un sirds!!! Bet jau mirkli vēlāk, kad tur filmēju vientuļu vijolnieku, dzīvesbiedri netīšām izgāja cauri kadram. Atkal – sieva pa priekšu, ar muguras smadzenēm visu kontrolējot, vīrs kā hipnozē pakaļ. Tā radās video nosaukums «Pat vijole raud gaudi». Bet bildēs jau viss būs smuki, būs ko atrādīt: ideālā ģimene – ir kopā un atvaļinājumus pavada ārzemēs... Atvadoties no Katalonijas, nospriedām: ja nu ko ir vērts pārņemt no spāņiem, tad saulaino pofigismu un neviltoto sirsnību, «labdien un atvainojiet» vietā biežāk lietojot kaut ko no sērijas «čau, bella!» Derīgi zināt: • Nav taisnība, ka zem 15 eiro Barselonā papusdienot nav iespējams. Mēs ļoti labi iztikām ar 3-4 eiro. Var taču ēst ne tikai krogos ar baltiem galdautiem uz centrālās prominādes, bet arī kebabos un neuzkrītošjās nacionālajās ēstuvītēs. Viss ir ļoti garšīgs un sātīgs. Ar vienu kebabu sievietei pietiek no pusdienām līdz nākamajām brokastīm. • Barselona nav īstā pilsēta, kur šopingot. Neko labāku un lētāku kā Rīgā neatradīsi. • Suvenīri ir nesamērīgi dārgi, un to cenas dažādās pilsētas malās ir atšķirīgas. Vislētāk visu var dabūt ieliņā, kas ved uz Guell parku. • Ieeja muzejos – apmēram 14 eiro. Bet tas ir tā vērts! • Vislabākais veids, kā apskatīt pilsētu – izmantojot divstāvu tūristu autobusu ar elektronisko gidu. Biļete divām dienām maksā 26 eiro, vienai – 20. • Noteikti aizej uz tirgu, kas atrodas uz galvenās promenādes La Rambla, un nobaudi spirdzinošo augļu – kokospiena kokteili par 1 eiro.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais