Kordova 1. Daļa: “Kordova- Musulmaņu kalifāta galvaspilsēta Eiropā” . Andajūzijas ceļojumu 8. stāsts.
Ievads.
Sveicināti atkal. Ir pavēls maija rīts pirmdienā un esmu Madrides dzelzceļa stcijā „Atoča”. Pēc divu dienu klejojuma pa Madridi, par kuriem jau rakstīju stāstos- Vecā labā Madride: http://www.draugiem.lv/blogs/?t=my#/blogs/?p=8765715un Burbonu Madride: http://www.draugiem.lv/blogs/?t=my#/blogs/?p=9619156tagad dodos tālāk uz Andalūziju, kur sagaidīšu savu draugu grupu ar kuriem paceļošu pa šo jauko zemi. Grupa man jāsagaida rīt vakarā, Malagas lidostā un tātad man vēl ir pietiekoši laika, lai pa ceļam ko apskatītu un kaut kur pārnakšņotu. Un kā reiz šādā plānā esmu iekļāvis pieturu Kordovā par kuru arī pastāstīšu.
Faktiski ar šo rakstu es turpināšu savu iesākto Andalūzijas ceļojumu rakstu sēriju kurus esmu publicējis šeit „draugiem.lv” ceļojuma aprakstos iepriekš. Šo Andalūzijas ceļojumu 8. Stāsta 1. daļu esmu nosaucis par „Kordova-musulmaņu kalifāta galvaspilsēta Eiropā”.
Vilcieni Spānijā.
Vilciens Madride-Malaga atiet 12.32 un jau pēc nepilnām divām stundām būšu Kordovā. Patiesībā attālums līdz Kordovai ir gandrīz 450 kilometru, bet ar ātrvilcienu šo distanci var paveikt ļoti īsā laika periodā. Šeit arī īsi gribu pieskarties šaj vilcienu tēmai un nedaudz par to pastāstīt.
Nevienam nav noslēpums, ka Spānijā ir daudz lidostas, gandrīz katrā daudz maz lielākajā pilsētā. Bet tajā pat laikā, lai nokļūt dažās pilsētās ir nepieciešams izmantot sauszemes transportu. Piemēram lai nokļūtu Toledo, vai tajā pašā Kordovā nāksies izmantot īrētu auto, autobusu vai dzelzceļā pakalpojumus. Tāpat lai nokļūtu no tās pašas Madrides uz Saragosu, Valensiju, Malagu un vairākām citām vietām gaisa transports vairs nebūt nebūs tas izdevīgākais.
Protams, ka es šādos gadījumos dodu priekšroku īrētam auto, bet ja tas nav izdevīgi, tad noteikti izvēlēšos dzelzceļa pakalpojumus, kā tas ir arī šodien. Dzelzceļa? Tāpēc ka tas ir daudzērtāks un ātrāks, kā autobuss. Jā, nedaudz dārgāks, bet ceļojot parasti laiks ir vērtīgāks, par pāris piemaksātiem eiro, tā ekonomēšanai. Spānijā šodien ir izbūvētas vairākas ātrvilcienu līnijas un tiek būvētas ar vien jaunas. Arī parastajās dzelzceļa līnijās vilcieni ir ļoti komfortābli un kustās pietiekoši ātri. Jeb kurā gadījumā noteikti ātrāk kā autobuss.
Ar ātrvilcieniem no Madrides var nokļūt līdz Barselonai, Valensijai, Valladolido, Malagai, Seviļai un vairākām citām pilsētām. Ja runa ir par Andalūziju, tad no Madrides ar vilcienu var aizbraukt gandrīz uz visām lielākajām Andalūzijas pilsētām. Iespējams, ka uz kādām mazākām pilsētām lai nokļūtu ir jāveic pārsēšanās, bet tā nav liela problēma, jo vilcieni kursē pietiekoši bieži un visas stacijas ir jaunas, un pietiekoši ērtas.
Viss labāk un ērtāk biļetes uz vilcieniem ir pirkt Spānijas dzelzceļa Renfe mājas lapā http: http://www.renfe.com/EN/viajeros/index.html Varbūt kādam šķiet ka biļešu cenas ir padārgas, bet jeb kurā gadījumā tās ir zemākas, kā vairākās citās Eiropas valstīs. Teiksim, no Madrides līdz Malagai, Seviļai, Algesiras vai Valensijai var atrast piedāvājumuszem 50 Euro. Protams, jāmāk sameklēt lētākos variantus līdzīgi kā avio biļetes uz Ryanair vai Easyjet. Biļešu cena atkarīga no komforta klases un arī cilvēku skaita, kam biļetes tiek pirktas vienlaicīgi, kā arī vai jūs izmantojat ātrvilciena vai parastā vilciena pakalpojumus. Manā gadījumā biļete uz ātrvilcienu standarta klases vagonā no Madrides līdz Kordovai izmaksāja 26.65 Euro.
Esmu jau vilcienā un sākam strauji kustēties. Garām pazib Madrides piepilsētu kvartāli, sekojoši tos nomaina plašas lauku un stepju ainavas. Pa retam kādā ciemā var manīt senus mauru cietokšņus. Pēc pieturas Ciudad Real pilsētā apkārtnes ainava kļūst jau kalnaināka. Pasūtu kausu alus bārā un to tukšojot vēroju panorāmu pa logu. Pavisam drīz jau varu redzēt Gvadalkivīras upi un Kampiņjas ieleju. Tātad tepat jau ir Kordova.
Kordova, vispārēja informācija.
Nepilnas divas stundas brauciena un esmu jau Kordovas stacijā. Arī šeit dzelzceļa stacija ir pavisam jauna un ļoti moderna. Nedaudz līdzinās kādai lidostas ēkai ar veikaliņiem un auto nomu birojiem. Izkāpjot no vilciena var jau just, ka diena ir visai karsta. Izejot no stacijas svelme kļūst vēl lielāka.
Izrādās karstas dienas šeit ir ierasta lieta. Kā, nekā Kordova atrodas Gvadalkiviras upes krastā Kampiņjas (Campiña) ielejā, kura atrodas tadā kā dabas veidotā katlā. Auglīgo ieleju no sausajiem un vējainajiem La Mančas līdzenumiem ziemeļos pasargā 600 līd 1000 metru augsto Sjerra Morena kalnu grēda.Toties uz dienvidiem no Kampiņjas ielejas, atrodas augstāku kalnu grēda- Kordiljera Bētika, kuras virsotnes jau sasniedz gandrīz 2000 metrus un tā veido tādu kā barjeru Vidusjūras virzienā. Kordova var teikt atrodas tādā, kā koridorī starp šīm kalnu grēdām, kuras to pasargā no vējiem. Vietējie saka ka tikai 12 dienas gadā šeit pūš vējš. Šis ģeogrāfiskais izvietojums un dabas apstākļi Kordovu padara par vis karstāko pilsētu Spānijā. Vasarā gaisa temperatūra visai bieži pārsniedz 40 grādu atzīmi.
Pie pašas stacijas pilsētas izskats nepavisam neliecina par tās vēsturisko pieminekļu bagātību. Stacijas plašo laukumu ielenc mūsdienīgas modernas daudzstāvu ēkas un plaši bulvāri. Lieta tāda, ka Kordova ir visai interesanta pilsēta, jo tās vēsturiskais centrs neatrodas pašā pilsētas vidū, bet gan tā sacīt nomalē, diendidu virzienā, Gvadalkivīras upes krastā. Gandrīz visa pilsēta atrodas upes labajā krastā pavērsta uz ziemeļiem. Mūsdienu Kordovā dzīvo aptuveni 325 tūkstoši iedzīvotāju un tā ir trešā lielākā pilsēta Andalūzijā aiz Seviļas un Malagas. Kordova ir arī viens no Andalūzijasautonomijas provinču administratīvajiem centriem.
Kordovas parki un skvēri un Romiešu mauzolejs.
Manis norezervētā viesnīca atrodas labu gabaliņu no stcijas, burtiski blakus Kordovas mošejai. Neskatoties uz lielo karstumu un attālumu līdz viesnīcai, tomēr nolemju turp doties kājām, kā aizsegu izmantojot parkos augošo koku un palmu paēni. Tā arī daru. Blakus stacijas laukumam sākas parku un skvēru virknējums pa kuru iespējams nokļūt līdz pat Kordovas vecpilsētai.
Pirmaisno parkiem ir Agro kultūras dārzs (Jardines dela Agricultura). Šo parku rotā diezgan iespaidīga izmēra palmas, starp kurām izveidoti baseini ar strūklakām. Viena šāda baseina centrā uzstādīta savdabīga modernisma stilā veidota skulptūra “Ģimene”. Parka dievidu pusē, pie ieejas tajā uzstādīts piemineklis slavenajam Kordovas un Spānijas māksliniekam Hulio Romero de Torresam (Julio Romero de Torres).
Uzreiz aiz šī parka seko nākamais parks jeb dārzs, kurš nosaukts Spāņu rakstnieka Hercoga Rivasa (Jardines del Duque de Rivas) vārdā. Pašam hercogam dārza centrā arī ir uzstādīts piemineklis. Šajā parkā arī atrodas tā saucamais Romiešu mauzolejs par kuru pavisam īsi pastāstīšu pēc brīža.
Aiz Rivasa dārza jau seko Uzvaras dārzs (Jardines de la Victoria). Šis ir viss vecākais parks šajā parku virknējumā. Tas tapis 1776. gadā, kad tika nolemts veidot parku ārpus pilsētas centra. Vieta tika izvēlēta starp pilsētas mūriem un Uzvaras dievmātes (Convento de Nuestra Señora de la Victoria) klosteri. Šim nolūkam tika aizbērts aizsarggrāvis un nolīdzināta teritorija ap klosteri. Vēlāk parks tika paplašināts un tajā tika rīkoti dažādi pasākumi. 1865. Gadā pilsētas valde atpirka klosteri un tā teritoriju un nojauca to, jo trūka vietas tradicionālo gadatirgu un fiesta rīkošanai. Bet pašu parku tā arī turpināja saukt par Uzvaras dārzu, kas cēlies no klostera nosaukuma.
Tagad parkā atrodas divi īpaši veidoti pāviljoni: Viktorijas pāviljons (Caseta Victoria), kurš būvēts no metāla konstrukcijām 19. G.s. beigās un Mūzikas kiosks (Kiosko de la música), kurš uzbūvets 20. G.s.sākumā. Šeit bieži tiek rīkoti dažādi kultūras pasākumi. Šodien parks gan tāds patukšs. Tikai reta māmiņa vai omite šajā karstajā pusdienlaikā, savas atvases atvedušas uz šī parka bērnu atpūtas laukumiņiem, kuru šeit ir cik uziet. Tikai neliela rosība vēl ir manāma parkā esošās izstāžu zāles kafetērijā.
Romiešu mauzolejs (Mausoleo Romano) un īss ieskats Kordovas vētures senajos un Romas laikos.
Pirms īsa mirkļa pieminēju Romiešu mauzoleju, kurš atrodas Rivasa dārza stūrī. Šeit es izdarīju nelielu pieturu, jo tā ir viena no senākajām celtnēm Kordovā, kura saglabājusies līdz mūsdienām. Šeit faktiski rdzama apaļas formas būve, kura tika atklāta 1993. gadā, veicot izrakumus pirms paredzētiem auto stāvvietas būvniecības darbiem. Pēc kārtīgas izpētes tika secināts, ka būves pamati saglabājušie no senās Romas laikiem un iespējams būveta vienu gadsimtu pirms mūsu ēras. Vēlāk uz šo pamatu bāzes tika veikti restaurācijas darbi, kuru rezultātā celtne ieguva izskatu, kāda tā iespējams bija Romas laikos. Ja ieskatās tad labi var redzēt seno pamatni un mūsdienās rekonstruēto daļu.
Pēc arheologu domām šeit atradusies kapene par ko liecina speciāla apbedījuma kamera, kurā atradās urna. Blakus šaj celtnei atradusies vēlvina līdzīga būve. Domājams, ka šeit, kur romiešu laikos atradās pilsētas aizsarg mūris un kanāls, tika apbedīti kādi dižciltīgu ģimeņu pārstāvji, par ko liecina fakts, ka šīs kapenes iespējams ar tiltiņu, bija savienotas ar pilseta aizsarg mūriem un iespējams būves pašas arī pie reizes pildīja aizsardzības funkcijas. Man pat šķiet ka šīs būves ir kalpojušas kā ieejas vārti Kordovas pilsētā.
Ja reiz esmu aizskāris vēstures tēmu, tad pie reizes īsi izklāstīšu Kordovas vēsturi tās pirmssākumos un romiešu laikos. Pilsēta šeit radusies jau astoņus gadsimtus pirms mūsu ēras, kā tartesu (Tartesi-sena tauta Ibērijas pussalā ar noslēpumainu izcelsmi) apmešanās vieta. Tā kā starp dažādām tautām un ciltīm Ibērijaā notika pastāvīgi kari, tad ap apdzīvoto vietu izveidojās pirmās aizsarg būves. Pilsētas veidošanos un attīstību šajā vietā veicina, izdevīgais izvietojums Gvadalkivīras upes krastā, ideāli apstākļi aizsarg būvju izvietošanai un pats galvenais- tuvumā atklātās sudraba un vara raktuves.
Potams šie fakti negāja secen tā laika dižajiem iekarotājiem, kuri iepriekš veica aktīvu tirdzniecību ar tartesiem. Aptuveni 230 gadus pirms mūsu ēras, ilgstošie tirdzniecības partneri-kartāgieši pilsētu iekaro.
Kartāgieši pilsētu nosauc par Kart-Džūba (Kart-Juba), kas nozīmē „Džūbas pilsēta”, kura tā tiek nodēvēta par godu dižam kartāgiešu kara vadonim Džūbam, kurš krita kaujā par šo pilsētu. No šī nosaukuma arī ir cēlies pilsēta mūsdienu nosaukums Kordova, jeb spāniski Cordoba. Kartāgiešiem šis reģions kļuva, kā stratēģiska rezerve, kur iegūt metālu ieroču izgatavošanai, kuri bija nepieciešami karam ar Romas impēriju. Gala rezultātā kartāgiešiem neizdevās ilgi noturēt savā kontrolē valdījumus Ibērijā un pēc zaudējuma otrajā pūniešu karā kartāgieši spiesti pamest tos. 206. gadā pirms mūsu ēras Kordova nonāk romiešu valdījumā un no šā brīža pilseta tiek saukta romiešu manierē-Korduba (Corduba).
Romieši Kordovu sāk izmantot, kā kara bāzi un atbalsta punktu Ibērijas iekarošanai. Tad šeit arī tiek izveidota nocietināta apmetne un pilsēta sastav no divām daļām: vienā dzīvoja Kordovas pamat iedzīvotāji, bet otrajā romiešu leģionāri un kalpotāji. Romiešu leģionāru klātbūtne veicināja pilsētas uzplaukumu un pakapeniski ļaudis apmetas uz dzīvi tuvāk romiešu pilsētai un jau pavisam drīz abas pilsētas daļas saaug kopā. Šajā laikā Kordova kļūst par Romas provinces- Bētikas vietvalžu reidenci, kas vēl jo vairāk veicināja pilsētas izaugsmi un uzplaukumu.
Par vēsturi parunāšu nedaudz vēl, bet pec kada brīža. Tagad dodos tālāk Gvadakivīras upes virzienā. Jau tuvāk dienvidu virzienā, Uzvaras dārza kreisaja pusē parādās aizsarg mūri.
Pilsētas nocietinājumu mūri (Murallas de la ciudad)
Te nu es redzu daļu no Kordovas pilsētas mūriem, kuri ir saglabājušie līdz mūsdienām. Šādi mūri senatnē stiepušies visā garumā gar tiko šķērsotajiem parkiem, bet saglabājušies tie ir tikai dienvidu daļā. Senatnē, jau sākot no romiešu laikiem šādi, līdzīgi mūri ielenca visu Korovas pilsētu. Sākotnēji gan aizsarg mūri bija pilsētas daļai, kurā apmetās romiesu leģionāri, bet vēlak kalifāta laika mūri ielenc abas pilsētas daļas. Faktiski tad, divas pilsetas daļas: Almedīnu un Akserkiju atradala mūris, kura atsevišķus posmu var apskatīt arī mūsdienās (gar Ferijas un Svētā Fernanda ielām) , ko izadarīšu nedaudz vēlāk. Pēc brīža apskatīšu arī interesantākos mūra posmus pilsētas dienvidu virzienā, kuri pavērsti pret Gvadalkivīras upi, bet tagad pa vieniem no pilsētas vārtiem došos iekšā vecpilsētā.
Kordovas pilsētā bija iespējams iekļūt pa vairākiem vārtiem šajos mūros. Daži no šiem vārtiem ir saglabājušies līdz pat mūsdienām. Tādi ir Seviļas (Puerta de Sevillia), Tilta (Puerta del Puente) un Almodovāru (Puerta Almodovar) vārti. Es vecpilsētā iekļūstu pa Almodovāru vārtiem, kuri atrodas Uzvaras parka dienvidu galā, pretī Hotel Cordoba Placio viesnīcai. Pirms vārtiem izveidots baseins pie kura uzstādīta romiešu filozofa Senekas (Seneca)statuja, kura rada iespaidu, ka Seneka vēro visus kas ienāk un iziet pa šiem vārtiem.
Ēbreju kvartāls (Juderia)
Aiz vārtiem jau sākas pati Kordovas vecpilsēta un tās Ēbreju kvartāls, kurš caur vīts mazām šaurām ieliņām. Šaurajās ielās vismaz ir vieglāk noķert ēnu un paslēptien no lielā karstuma, kurš nupat pārņēmis vissu pilsētu. Mani šajā karstumā protams apgrūtina soma, kura gan nav visai liela. Ceru pavisam drīz no tās atbrīvotie, jo līdz viesnīcai vairs ne pavisam nav tālu. Tā nu lēnām bez steigas izmetu nelielu loku pa šo Ēbreju kvartālu, kuru noteikti ir vērts pieminēt.
Kalifāta laikā Kordova piedīvoja izcilu laikmetu savā bagātajā vēsturē.Šajā laikmetā šeit plecu pie pleca mierā un saticībā dzīvoja dažādu tautību un reliģiju ļaudis. Musulmaņi, kristieši un jūdaisti izrādīja savstarpēju cieņu un iecietību, kura var tagad kalpot kā lielisks piemērs mūsdienu neiecietīgajai pasaulei! Šī reliģiju un kultūru simbioze atstāja milzīgu iespaidu uz Kordovas un ne tikai tās vēsturi, atstājot vērā ņemamus sasniegumus arhitektūras, filozofijas, medicīnas zinātnēs, kultūrā un dažādās citās sfērās. Tādēļ Kordovu arī bieži dēvē par „Trīs kultūru pilsētu”. Starp šiem trīs kultūru nesējiem protams bija arī ēbreji, kuri šeit Ibērijā esot parādījušies jau vairākus simtus gadu pirms mūsu ēras, ķēniņa Zālamana laikos. Ēbreji Kordovā dzīvoja jau Romas impērijas laikos, bet viss vairāk viņu šeit ieradās tieši kalifāta laikā 10. Līdz 12. g.s., reizē ar arābu un berberu karotājiem.
Līdz ar musulmaņu ierašanos Kordovā, ēbrejiem tika uzticēta pilsētas aizsardzība un viņi apmetās tieši pie pašiem pilsētas mūriem, kur arī tapa šis Ēbreju kvartāls, kurš savu ielu izvietojumu un daudz maz izskatu, saglabājis līdz pat šim brīdim. Šauras ieliņas un pagalmiņi, vien stāvīga-divsatāvīga apbūve, sinagoga un protams daudz tirgotavu un ielu tirgus. Tas viss šeit bija kalifāta laikā un daļēji ir arī šodien, tikai ēbrejus tagad šeit reti sastapsi. Par to kāpēc ēbreju šeit vairs nav pastāstīšu vēlāk, bet tagad turpinu ceļu cauri šim kvartālam.
Pa ceļam atrodu sinagogu, tad apsekoju divus kvartāla laukumus. Pirmais ir Maimonida (Plaza de Maimonides) laukums, jeb laukumiņš, jo īsti par laukumiem to nosaukt nevar. Šajā laukumā uzstādīts piemineklis izcilam ēbreju filozofam, ārstam un teologam - Maimonidam, kurš dzimis 1135. Gadā šeit Kordovā, bet vēlāk apceļojis vairākas zemes pētot jūdaismabūtību un tagad tiek uzskatīts par vienu no izcilāko jūdaisma teologu un filozofu.
Tālāk seko Kardināla Salazāra (Palacio del Cardenal Salazar) laukums pie kura atrodas Kordovas universitātes filoloģijas fakultātes ēka.
Te nu esmu nonācis līdz pašam Kordovas tūrisma epicentram- lielajai katedrālei-mošejai un Triumfa laukumam (Plaze del Triunfo). Šeit atrodas vesela grupa Kordovas nozīmīgāko apskates objektu. Un tomēr šobrīd ātri tiem paeju garām, jo nolemju atrast savu norezervēto viesnīcu, lai varu atbrīvoties no somas un ieturēt pusdienas, jo kā nekā ir jau laiks to darīt. Viesnīca atrodas burtiski nepilnus 100 metrus no Triumfa laukuma, šaurā ieliņā, gandrīz pie pašas katedrāles-mošejas sienas.
Viesnīca, Pusdienlaiks un nedaudz vēstures.
Esmu nonācis pie viesnīcas, jeb precīzāk sacīt viesu mājas “Pansion Trinidad”. Pavisam necila, divu stāvu ēka ar restotiem logiem un smagām koka durvīm. Toties iekšā tā izskatās ļoti mījīgi. Paša viesu nama saimniece šķiet dzīvo šajā pašā ēkā un sagaida personīgi katru viesi. Sīkas formalitātes un tieku pie savas istabas, kuras vienīgais mazais lodziņš pavērsts uz iekšējo, slēgto pagalmu, kuru sedz stiklots jumts. Varētu teikt, ka tas nav pagalms, bet halle. Tā bagātīgi izdekorēta ar dažādiem augiem, puķēm un dekoratīviem andalūziežu zīmējumiem un mozaīkām. Hallē var redzēt, ka ēkai tomēr ir trīs stāvi un daļa no nummuriņiem atrodas pašā mansardā. Nummuriņi gan ļoti šauri, nedaudz lielāki par vienu divguļamo gultu, tā teikt apstākļi spartiešu stilā, toties iekārtoti ļoti mājīgi un par samaksāto naudu ļoti atbilstoši.
Beidzot atbrīvojos no somas un varu nedaudz atvilkt elpu. Kādu nepilnu stundu pavāļājos gultā un palasu šo to litderīgu par pilsētu un pieslīpēju manu plānu pilsētas apskatei. Nolemju, ka lielās mošejas apskati atlikšu uz rīt no rīta “saldajam ēdienam” pēc brokastīm. Šodien domāju apmeklēt Alkasāru (Alcazar)- Kordovas valdnieku pili, Kalifu pirtis, Romiešu tiltu un tad izmetīšu loku pa pārējo vecpilsētu, kura čum un mudž no interesantiem apskates objektiem! Tā kā plāns ir diezgan ietilpīgs, tad ilgi vāļāties nevaru un ir jādodas tālākā klejojumā pa pilsētu. Uz Alkasāru jādodas kamēr tas nav aizvērts publikai. Tāpat Kalifu pirtīs darba laiks ir ierobežots. Pie kam, vēl jāietur pusdienas. Patiesībā šādā karstumā tā īpaši ēst nemaz negribas un tomēr!
Pametu viesnīcu un dodos pa ieliņu Triumfa laukuma virzienā, kur iegriežos vienā no kafejnīciņām. Ilgi kavēties šeit nevaru, tādēļ pasūtu pavisam vieglas pusdienas. Kā jau minēju īpaši izsalcis neesmu, tādēļ iztikšu tikai ar zubu. Šajā karstumā kā reize prasās pēc aukstās zupas un tāda kā reiz ir pieejama. Pie kam, tā ir īsta kordoviešu zupa- “Kordovas salmoreho”(Salmorejo Cordobes).
Faktiski šī zupa ir līdzīga andalūzijā tik populārajam gaspačo, bet tā ir krietni biezāka un taj tiek pievienoti vārītu olau un šķiņķa, jeb serāno hamona gabaliņi. Šāda zupa šodienas karstumā ir tieši vietā. Pēc zupas vēl nolemju panašķotie ar kādu desertu kordoviešu gaumē. Kordovā ļoti populāra un iecienīta ir cidoniju marmelāde „Membrillo”. Tā tiek lietota kā pildījums dažādiem konditorejas izstrādājumiem, kā arī tiek pievienota dažādiem ēdieniem, kā mērce. Piemēram pie ceptas pīles. Dažkārt šo marmelādi smērē uz maizes, siera un tā tiek pievienota viss dažādākajām uzkodām-tapām. Arī es noprovēju šo marmelādi kopā ar sieru. Diez gan interesanti. Reiz biju testējis dažādus sierus ar kļavu lapu sīrupu. Kāpēc nevarētu to darīt arī ar marmelādi? Starp citu šo marmelādi šeit var nopirkt veikalos, bet paši kordovieši to gatavo mājās un tā bieži tiek pat dāvināta dažādos svētkos.
Kafejnīca, kurā pusdienoju atrodas pie paša Triumfa laukuma un Romiešu tilta. Tātad pašā senās Kordovas sirdī. Ieturot pusdienas galvā maļās dažādas domas par šo interesanto pilsētu un tās garo un iespaidīgo vēsturi. Te kārtējo reizi arī pieskaršos šij tēmai.
Iepriekš jau sāku runāt par Romas laikiem Kordovā un kā jau teicu jau 1-2 g.s. pirms mūsu ēras Kordovu sagaida uzplaukums un strauja izaugsme, un Kordova iegūst patstāvīgas kolonijas statusu. Dažbrīd gan Kordova tika pakļauta vietājo un lusitāniešu cilšu (ciltis kuras dzīvoja mūsdienu Portugāles teritorijā) uzbrukumiem, bet tie tika veiksmīgi atvairīti. Toties dramatisks Kordovai izrādās laiks, kad pašā Romā (49-45 gadā p.m.ē.) izceļas pilsoņu karš starp Jūlija Cezara un Gneja Pompeja atbalstītājiem. Sākotnēji kaordovieši nostājas Cēzara pusē, bet tad pilsetā varu pārņem Pompeja pielritēji, par ko noslēgumā Cēzars veica slaktiņu Kordovā. Šajā slaktiņā tika nogalinati vairāk kā 20 tūkstošu Kordovas iedzīvotāju un Kordova zaudēja koloniālā valdījuma galvaspilsētas statusu.
27. gadā pirms mūsu ēras imperātora Oktaviāna Augusta laikā, kordova atgūst savu statusu un tiek pasludināta par Bētikas provinces galvaspilsētu. Kordova atkal plaukst un zeļ. Nauda un preces plūst uz Kordovu un pilsēta strauji aug. Pašos labākajos Romas valdīšanas laikos Kordovas iedzīvotāju skaits pārsniedz 250. tūkstošus un pēc šī rādītāja ar Kordovu šeit Ibērijā varēja sacensties tikai Gadesa (mūsdienu Kādisa). Tieši šajā laikā pilsēta iegūst regulāru ielu plānojumu un pilsētā tiek uzbūvētas vairākas izcilas būves, tajā skaitā forums, tilts pāri Gvadakivīrai, tika izveidota akvaduktu, ūdensvadu un kanelizācijas sistēmas.
Šie apstākļi protams veicināja arī kultūras dzīves attīstību. Tieši šinī laikā Korovā dzimst tādas nozīmīgas personības, kā orātori un filozofi Markus un Lūcijs Senekas, dzejnieks Marks Lukāns. Jau kādu laiku vēlāk, kad Romā izplatās kristietība, Kordova kļūst par kristianizācijas centru Bētikā un visā Ibērijas pussalā.
Alkazāra- Karaļu pils (Alcazar de los Reyes)
Esmu papusdienojis un varu turpināt savu ceļojumu pa Kordovu. Te pat netālu no Triumfa laukuma, viena kvartāla attālumā, Gvadalkivīras upes krastā, atrodas viens no iespaidīgākajiem Kordovas apskates objektiem. Tā ir Karaļu pils- Alkazāra.
Mūsdienu tūrisma bukletos tā bieži tiek minēta, kā „Kristiešu Karaļu pils”. Es gan šādam nosaukumam īsti piekrist nevaru, jo šajā pilī ne tikai kristiešu karaļi ir mājojuši un ne viņi pili te pirmie radīja! Es domāju ka šāds nosaukums ir rekonkistīdas sekas, lai noniecinātu iepriekšēju varenu kultūru sasniegumus un varenību. Spānijā šādu piemēru netrūkst. Patiesībā pils, jeb cietoksnis, kurā mitinājušies Kordovas valdnieki un pārvaldnieki, šeit radusies jau romiešu valdīšanas laikā.
Esmu nonācis jau pie Alkazāra vārtiem un varu doties ikšā. Šodien milzīga tūristu pieplūduma šeit nav, jo ir pirmdiena un lielu lomu spēlā arī karstais laiks. Ieejas biļete šeit maksā 4 euro un manā skatījumā tas ne pa visam nav dārgi šāda objekta apmeklējumam. Pirmais ko daru, cenšos nokļūt kaut kur augstāk uz mūriem, lai labi var apskatīt Alakazāra teritoriju.
Tornī virs vārtiem ir ierīkotas kāpnes pa kurām nonāku skatu laukumā virs torņa, no kura ir iespējams pastaigaties pa aizsarg mūru ejām. Šeit paveras lieliski skati uz pils pagalmiem un pils dārziem.
Tāpat ļoti labi skati paveras uz pašu pilsētu un laukumu pie pils. Te nu nedaudz uzkavējos baudot lielisko panorāmu ap pili. Izstaigāju pils mūru ejas cik tas iespējams un iemūžinu vairākus foto kadrus. Šeit augšā neliela vēja pūsma vismaz nedaudz remdē saules svelmi. Patiesībā drīz jau tuvojas vakars un vajadzētu kļut nedaudz vēsākam.
Pēc pastaigas pa pils mūriem nokāpju lejā un izmetu loku pa pils telpām. Šeit izveidots neliels muzejs, bet dažas telpas arī tagad kalpo dažādiu oficiālu pasākumu vajadzībām. Tiko jau teicu, ka pils šeit atradās jau romiešu laikos. Sekojoši pils kalpoja kā rezidence arī Kordovas kalifiem un emīriem. Tieši šajā laikā šeit top lielākās ēkas un tiek izveidoti aizsarg mūri, kuri saglabājušies līdz mūsdienām. Un tikai 13. G.s. sākumā pils nonāk kastīliešu karaļā Ferdinanda III valdījumā un tā tiek pasludināta par karaļa rezidenci.
Ferdinands uzsāk pils pārbūvi, bet tā turpinās arī karaļā Alfonso XI valdīšanas laikā. Sekojoši pils vairāk kārt tiek pārbūvēta un tā maina savu izskatu. Spāņu karaļi cenšas atbrīvoties no musulmaņu valdīšanas laikos veidotiem pils elementiem un šādi vēlas mest izaicinājumu iepriekšējiem valdniekim un parādīt kristiešu triumfu Kordovas ekonomikā un labklājībā. Šādā izskatā ar tikai nelielām izmaiņām pils ir saglabājusies līdz mūsdienām.
Tieši šeit Kordovas Alkazārā karalis Ferdinands un karaliene Izabella izveido ģenerāl štābu kara operācijām pret Granādas emirātu, pēdējo musulmaņu kontrolēto teritoriju šeit Eiropas krastā. Tāpat šeit tika nozīmētas pirmās audiences Kristoforam Kolumbam. Un tikai pēc Granādas krišanas, karaļa rezidence tiek pārcelta no Kordovas uz Seviļu, bet Kordovas Alkazārs tiek nodots svetās inkvizīcijas tribunāla vajadzībām. Vēlāk no 1822. līdz 1931. gadam pils tiek izmantota kā cietums un zaudē lielāko daļu sava iepriekšējā interjēra. Sekojoši pils ēkās izvietojas militārās struktūras un tikai 1955. gadā pils un tās dārzi nonāk Kordovas mērijas rīcībā. Jau 1931. gadā pils tiek atdzīta par Spānijas vēstures pieminekli, bet 1994. Gadā tā tiek iekļāuta UNESCO pasaules kultūr vēsturisko mantojumu sarakstā.
Pametu pils telpas un dodos apskatīt pašu skaistāko pils daļu. Tātad tas ir Alkazāras dārzs. Tas tiešām ir neaprakstāms! Tas aizņem 55 tūkstošus kvadrāt metru platību starp pils ēkām un mūriem.
Dārzā starp palmām, cipresēm, apelsīnu un citronu kokiem, ierīkoti vairāki baseini, ūdens teces, strūklakas un neskaitāmas puķu dobes.
Nolemju šeit nedaudz aizkavēties. Lēnā garā apstaigāju šo dārzu un pasēžu uz soliņiem, lai priecētu acis šajā krāšņumā. Atrodu šeit arī pāris ķiršu kokus un nevienam nemanot nočiepju no tiem pa saujai ogu! Tad akal pasēžu kou paēnī un notiesāju savu ogu guvumu.
Tepat dārza centrā uzstādīts piemineklis, kurā attēlots vēsturiskais notikums: karaļā Ferdinanda un karalienes Izabellas tikšanās ar Kristoforu Kolumbu. Tieši šeit Alkazārā notika pārrunas par Kolumba ceļojumu plāniem, kuriem bija nepieciešams Karaļā un karalienes atbalsts. Tā teikt Amērikas atklājumu vesture šķiet sākusies šeit Kordovā. Patiesības labad gan jāpiebilst, ka šajā reizē Kolumbs nesaņēma gala lēmumu par ekspedīcijas finansēšanu. Tāds tika parakstīts nedaudz vēlāk pēc Granādas emirāta krišanas, pašā Granādā. Un tomēr! Kolumba plānu sākotnējais izvērtējums un atbalsts tika gūts šeit Kordovas Alkazārā.
Šeit Alkazāras dārzā šēžot un mielojoties ar nočieptajām ogām, pārlasu sekojošo informāciju par Kordovu. No pils man paredzets doties uz tur pat balkus esošajām Kalifu pirtīm, bet pirms to darītu man nedaudz atkal jāuzmet neliels vēstures apskats. Kā nekā jānonāk līdz Kalifāta vēstures posmam.
Kordovas Kalifāts, lielais kultūras uzplaukums un ziedu laiki.
Un tātad turpinot vēsturi. Līdz ar Romas impērijas pagrimumu 3. G.s. tas sākas arī Kordovā. Pilsēta zaudē provinces galvaspilsētas statusu, sākas pagrimums un pavisam drīz tā slīgst nabadzībā, kas izraisa vairākkārtējus nemierus. Šo vājuma mirkli izmanto ilgstošie Romas ienaidnieki vīsgoti, jeb vandāļi. 5. g.s. tie pakļāuj lielo daļu bijušo Romas valdījumu, tajā skaita Kordovu un nodibina šeit savas vasaļu karaļvalstis. Vīsgoti ar lielām grūtībām pārvaldīja savus iekarotos valdījumus jo tiem trūka cilvēku resursu un tie nespēja pilnīgi kontrolēt vietējos pamat iedzīvotājus.
Lielā mērā kontrole tika panākta ar teroru un iebiedēšanas metodēm. Attiecīgi kad 552. gadā Kordovā iebrūk Bizantijas karaspēks un kordovieši to uzņem kā atbrīvotājus. Bizantiešiem gan neizdodas ilgi noturēt pilsētu un to savā kontrolē atgūst vīsgotu karalis Leovigilds, kurš atriebjoties par atbalstu bizantiešiem veic masveida slepkavošanu pilsētā, pec kuras notiek vissa veida degradācija sabiedrībā. Pieaug naids pret vīsgotu vietvalžiem un kad šeit ierodas pirmie arābu un berberu karotāji, Kordovieši labprāt tos uzņem, kā atbrīvotājus. Sekojoši no 711. līdz 718. gadam, pa visam mazajai Arābu armijai izdodas sakaut vīsgotus un padzīt tos gandrīz no visas Spānijas teritorijas, kuras attiecīgi nonāca Arābu-musulmaņu kontrolē.
Jaunatnakušie valdnieki par savu jauno teritoriju galvaspilsētu Eiropas krastos izvēlas tieši Kordovu. Musulmaņu kontrolēto teritoriju tie sāk dēvēt par Andalūziju. Tālāk norisinās dinastiju cīņas pašā Arābu kalifāta galvaspilsētā Damaskā, kas izraisa imperijas sadrumstalotību un 755. gadā Andalūzijā tiek nodibināts patstāvīgs Kalifāts ar galvaspilsētu Kordovā. Kalifāts arī tā saucās „Kordovas Kalifāts”. Šajā laikā šeit ierodas liels skaits arābu, berberu un citu islama ticīgo tautību pārstāvji. Arī paši kordovieši labprāt pieņem jauno ticību un tos sak dēvēt par muvallādiem. Un tomēr liela daļā vietējo iedzīvotāju saglabāja savas kristiešu tradīcijas, bet sadzīvē sāk lietot arābu valodu. Šādi ļaudis faktiski sastādija lielo vairākumu un tos šeit sāk dēvēt par Mosarābiem (Arābizējušies).
Protams līdz ar arābu ierašanos tirk ieviestas to tradīcijas un kultūra visās dzīves sfērās. Tas izpaužas gan arhitektūrā, gan tradīcijās. Viena no tradicionālām lietām, kas tika piekopta jau romiešu laikos un tika atjaumota Kordovā, tā bija piršu, jeb hamama apmeklējumi. Šim nolūkam katrā nozīmīgā pilsētā tika uzbūvētas sabiedriskās pirtis. Tādas protams tapa arī Kordovā. Lielākais un iespaidīgākais piršu komplekss šeit top burtiski blakus Alkazārai. Mūsdienās šajā vietā ierīkots muzejs, kuru šeit sauc par Kalifu pirtīm (Nanos Califales).
Arī es no Alkazāras dodos apskatīt šo piršu muzeju. Tagad tas atrodas laukuma, jeb skvēra, kuru te sauc par(Campo Santo de los Mártires) pretējā pusē. Ieejas maksa šeit pavisam simboliska-2 euro. Muzejs atrodas tadā ka pagrabā, jeb pazemes līmenī. Lieta tada, ka šis piršu komplekss ilgsošu laiku bija aizmirsts un tika atklāts tikai 1961. gadā veikto arheoloģisko pētījumu laikā. Pēc kārtīgas seno mūru izpētes tika konstatēts, ka tie ir seni izdaudzināto Kordovas Kalifu pirtšu mūri. Tālāka izpēte liecināja, ka pirtis šeit tapušas 10-11 g.s., kad šeit valdīja Kalifs Al Kahame II. No 11. Līd 13. g.s. pirtis izmantoja Marokas dinastiju-Almoravīdu un Almohādu emīri un kalifi par ko liecina atklātie raksti pirts telpās.
Sākotnēji šīs pirtis bija Kalifu pils sastāvdaļa, bet tās vienlaicīgi bija pieejamas arī pilsētas iedzīvotājiem. Pēc Kordovas nonākšanas kristiešu karaļu rokās, tie arī labprāt izmantoja tās savām vajadzībām. Vēlāk gan karaļa Alfonso XI valdīšanas laikā, kad tika pārbūvēta Alkazāra, pirtis tika apbērtas lai radītu vietu pils paplašināšanai un par tām pakāpeniski tika aizmirsts. Acīm redzot kristiešu karaļiem pilsētas iedzīvotāju vajadzība pēc pirtīm interesēja mazāk, kā Kalifāta valdniekiem.
Šajā piršu muzejā ir iespējams iepazīties, kā šīs pirtis darbojušās un izskatījušās. Faktiski tas ir bijis vesels SPA komlekss mūsdienu izpratnē. Komplekss sastāvējis no vairākām procedūru telpām, kuras tikušas grezni izdekorētas. Šeit bijušas telpas, kurās uzturēta dažāda temperatūra no aukstas līdz karstai, bet starp tām atradušies baseini. Interesanti, ka vairākās telpās griesti bija veidoti ar zvaigžņu formu atverēm ventilācijai un apgaismojumam. Droši vien šīs zvaigžņu formas tvaikos pildītās telpās izskatījās visai interesanti!
Pēc piršu muzeja apmeklējuma dodos apskatīt tur pat netālu esošos Mēness vārtus (Puerta de la Luna). Tie ir vieni no vairākajiem Kordovas vārtiem, kuri gan īpaši ar neko neizceļas, bet tiem blakus ir uzstādīts piemineklis pasaules slavenam arābu filozofam un zinātniekam Averoesam (Ibn Rushd Averroes).
Līdz ar arābu ierašanos Andalūzijā notiek straujš tās ekonomiskais un kultūras uzplaukums. Kordova kā kalifāta, jeb Andalūzijas galvaspilsēta kļūst ne tikai par nozīmīgu tirdzniecības un amatniecības centru vissā arābu valdījumu teritorijā un Rietum Eiropā. Tā kļūst arī par nozīmīgu zinātnes, izglītības un kultūras centru. Šajā laikā Kordovas iedzīvotāju skaits sasniedz gandrīz miljonu (dažādos informācijas avotos figurē skaitļi no 500 000 līdz 1000 000) un tā kļūst par to laiku lielāko pilsētu pasaulē, apsteidzot tādus nozīmīgus centrus, kā Damasku un Konstantinopoli.
Tieši šajos laikos Kordova kļūst par šūpuli daudziem talantīgiem un slaveniem zinātniekiem, filozofiem un literātiem. Tajā skaitā pašam Averoesam. Averoess dzimis Kordovā 1126. gadā un viņa īstais vārds ir Ibn Rušda. Daži jau noteikti būs dzirdējuši šī filozofa vārdu un šo to zina par viņu, bet es īsi pastāstīšu par viņa sasniegumiem. Ibn Rušds, jeb Averoess satakstījis vairākus filozofiskus un zinātniskus darbus, kuri izklāstīti vairku desmitu tūkstošu lapas pusēs. Tie saistīti ar filozofiju, loģiku, matemātiku, astronomiju, gramatiku un daudz ko citu. Viens no pasaules slaveniem Averoesa darbiem ir tā saucamasis „Noliegumu noliegums”, kurā autors aizstāv Aristoteļa teorijas, kuras savos darbos centās apstrīdēt arī slavens filozofs Abu Halids Gazalī.
No Mēness vārtiem turpinu ceļu gar vecpilsētas mūriem, Gvadalkivīras upes virzienā. Šeit pa ceļām, starp pilsētas mūriem un Alkazāru atrodas viens ļoti interesants rajoniņš, kuru sauc par San Bazilio (Barrio de San Basilio). Tas tiešām ir viens no skaistākajiem un jaukākajiem rajoniem Kordovas vecpilsētā. Šeit starp divām paralēli ejošām ielām: San Bazilio (Calle San Basilio) un Enmēdio (Calle Enmedio) un šķērsieliņās starp tām atrodas vairāki sīki pagalmiņi, kuri bagātīgi izdekorēti ar ziediem. Dabīgiem ziediem, kas sastādīti puķu podiņos, kuri rindām sakarināti pie ēku sienām, palodzēm un vissur kur iespējams. Skati tiešām lieliski!
Šeit vienā no šiem pagalmiņiem izveidotā bāriņā nolemju ieturēt tējas pauzi. Patiesībā gan ne tējas, bet vīna pauzi. Baudot šos lieliskos skatus garstāvoklis uzlabojas un prasās tiešām viena kolorīta vīna glāze! Pēc īsas pauses pametu šo jauko stūrīti pa uz rietumiem vērstajiem Seviļas vārtiem.
Pie ieejas pa šiem vārtiem atkal ir uzstādīts piemineklis kārtējam filozofam un teologam. Rodas tāds iespaids, ka visas ieejas-vārtus vecpilsētā, šeit sargā un uzrauga ļoti cienījamas un ievērojamaspersonas. Šeit tas ir slavens un ieverojams Andalūzijas teologs Ibn Hazams, kurš dzimis un dzīvojis šeit Kordovā. Ibn Hazams ir ļoti populārs un cienījams musulmaņu aprindās. Tas tādēļ, ka viņš savā dzīves laikā aizrāvās ar islama ticības izpēti, analīzi un aprakstiem. Viņš savos darbos aizstāvēja un dzīves laikā cīnījās pret musulmaņu šķelšanos. Brīžiem viņa darbība pat izraisīja viņam vērstus draudus no dažādiem šķeltnieciskiem, jeb mūsdienu valodā sacīt ekstrēmiem grupējumiem un viņš bija spiests pamest Kordovu, un devās uz Malorkas salu.
Izejot pa Seviļas vārtiem pagriežos uz dienvidiem, kur jau aiz mūru stūra var redzēt Gvadalkivīras upi, kuru šajā vietā šķērso tilts. Tas ir Svētā Rafaēla tilts (Puente san rafael). Šeit arī atrodas Kordovas vecpilsētas dienvidu gals, līdz kurienei stiepjas pilsētas mūri. Šēit pa upes krastu, kuru sargā aizsargmūri jau dodos atpakaļ Triumfa laukuma virzienā. Pa kreisi aiz mūra atrodas Alkazāra dārzi kuros jau pabiju, tālāk seko pati pils, kur pretī tai pie upes atrodas sekojošais apskates objekts. Paeju garām aizsarg tornim (Torre la Rivera) un varu secināt, ka kaut kadu būvniecības darbu dēļ, pieeja nākošajam objektam ir tik pat kā neiespējama.
Runa šeit iet par vienu no Kordovas kalifāta tehniskā progresa simboliem Albolafijas ūdens dzirnavām (Molino de la Albolafia). Dažos informācijas avotos tās tiek dēvētas par Kulaiba dzirnavām (Molino de Kuaib).Dzirnavas jeb ūdens rats atrodas burtiski pretīm Alkazārai, nedaudz lejpus no Romiešu tilta. Šo dzirnavu vēsturiskā loma ir ļoti nozīmīga, jo tieši šeit pirmo reizi Eiropā tika uzsākta papīra ražošana. Dzirnavas šajā vietā atradušās jau romiešu laikos, kad tās kalpojušas tikai miltu malšanai. 9. g.s. Kordovas emīrs Ab dar Rahmans II pavēl papildināt dzirnavas ar ūdens ratu ar kura palīdzību būtu iespējams nogādāt ūdeni emīra pilī , kalifu pirtīs un tuvākajos dzīvojamos rajonos. Ūdens rats pie reizes darbināja arī dažādas mehāniskas ierīces, tajā skaita papīra ražotnes vajadzībām.
12. g.s. Marokas emīrs Jusufs ibn Tašfins veicratapārbūves un modernizēšanas darbus.14. G.s. jau kristiešu karaliene Izabella liek ratu nojaukt, jo tas traucējot viņai nakts mieru pilī. Šajā laikā beidz pastāvēt arī kalifu pirtis. 16. g.s vietējie mūki ratu šajā vitā uzbūvē no jauna un rats šeit darbojas līdz pat 20. g.s. sakumam. Nesen rats esot atrestaurēts, bet patreiz to tā īsti nevaru aplūkot, jo kā jau minēju, būvdarbu dēļ tam tuvāk piekļūt nav iespējams. Neko darīt mēģinu to apskatīt pa gabalu, bet tas diezgan labi paslēpies aiz koku un krūmu lapotnes. Nedaudz to var redzēt arī no Romiešu tilta.
Romiešu tilts (Puente romano de Córdoba)
Tā nu esmu nedaudz iepazinies ar Kordovas ziedu laiku dižajiem arhitektūras un tehnoloģiju objektiem, nedaudz iepazinis Kordovas dižus filozofus un zinātniekus un lēnā garā apjozis Alkazāru. Tagad atgriežos Triumfa lukumā pie grandiozās mošejas, kura droši vien ir viss iespaidīgākā celtne kuru, kā liecību par savu varenību atstājuši dižās Kordovas kalifi. Kā jau iepriekš teicu, mošejas apskati veikšu rīt no rīta un tad par to pastāstīšu. Tagad šķērsoju laukumu un dodos Romiešu tilta virzienā.
Neskatoties uz to, ka jau ir pievakare, Kordovā valda tāds karstums, ka ļaudis spiesti slēpties paēnī, vai tie piesedzas ar saules sargiem un šo to kas pa rokai. Triumfa laukuma bāros atspirdzinošo dzērienu tirdzniecība it no rokas! Kordovas dāmām gan šķiet šis karstums tādi nieki vien ir! Kuplās tradicionālās kleitās tērptās dāmas manāmas visā Kordovā. Šķiet, ka tās gatavojas kādam pasākumam, bet nē! Kordovieši mēdzot šādi ģērbties arī ikdienā. Jo sevišķi šādu tradīciju saglabājot čigānu tautības ļaudis -„Gitanos”, kuru šeit ir visai daudz.
Pirms šķērsotu upi,arī es iegriežos bāriņā lai remdētu slāpes un nedaudz atvēsinātos. Pēc pāris atspirdzinošiem kokteiļiem varu turpināt ceļu un dodos uz tilta. Tilta sākuma uzstādīti iespaidīgi vārti ar masīvām romiešu stila kolonnām. Tie ir Tilta vārti (Puerta del Puenta), bet dažkārt tos dēvē par Triumfa vārtiem. Varētu padomāt, ka tos šeit uzbūvējuši romieši, bet tas tā nav.Izrādās, ka šie vārti uzbūvēti krietni vēlākos laikos 1571. Gadā, par godu karaļā Filipa II vizītei Kordovā.
Uzreiz aiz arkas sākas 16 arku, 233 metrus garais tilts pār Gvadalkivīras upi- „Romiešu tilts”. Tilts šajā vietā tika uzbūvets jau romiešu laikos un tas bija slavenā Augusta ceļa, kurš veda no Romas uz Kādisu, sastāvdaļa. Ilgstošu laiku tas bija vienīgais tiltas par Gvadalkivīru un savienoja Kordovas centrālo daļu ar „Svēto mocekļu rajonu (Campo Santo de los Martires).
Vīsgotu valdīšanas laikā tilts vairākkārt tiek izpostīts un tasnetiek pienācīgi uzturēts. Vēlāk kalifāta laikā uz senā romiešu tilta pamatnēm tiek uzbūvets jauns tilts, kurš kalpoja vairākus gadsimtus. Tilts tiek vairākkārt remontets un pārbūvēts līdz 20. g.s. vidū Kordova tiek pie vēl viena tilta „Svēta Rafaēla tilta”, bet ransporta kustība pa Romiešu tiltu tiekapturēta tikai 2004. gadā. Kopš tā laika tas kalpo tikai gajējiem un ir viens no iecienītākajiem tūrisma objektiem Kordovā.
Tilta vidū ir uzstādīta skulptūra- enģelis. Tas ir sargenģelis Rafaēls, kurš tiek uzskatīts par Kordovas aizbildni, sargātāju. Leģenda vēsta, ka 17. Gadsimtā, kad Kordovā plosījās mēris, kādam slimam mācītājam sapnī parādījie sargenģelis Rafaēls, kurš tam pavēstījis, ka izglābs Kordovu. Un patiešām! Pēc pāris nedēļām epidēmija esot norimusi. Par godu šim notikumam, Kordovieši esot uzstādījuši vairāks sargenģeļā Rafaēla statujas un pašu notikumu nosaukuši par „Sargenģeļa Rafaēla triumfs” (El triunfo de San Rafael). Viena no šādām skulptūrāmuzstādīta šeit uz tilta. Visā Kordovā tādu esot vairāki desmiti. Viena no nozīmīgākajām atrodas katedrāles, kura ierīkota lielajā mošejā, zvanu torņa spicē un ir saskatāma gandrīz no visas Kordovas.
Tagad uz tilta pie Rafaēla statujas pakājē Kordovas iedīvotāji un citi kristieši mēdz iedegt svecītes un nolikt ziedus. Daudzi no garām gājējiem šeit noņem cepures un veic īsu dievlūgšanu. Arī es pa ceļam no kādas čigāniets nopērku svecīti, kuru aizdedzinu un novietoju pie Rafaēla statujas. Lai nu tas turpina sargāt šo brīnišķīgo pilsētu!
Turpinu ceļu tālāk un nonāku tilta dienvidu galā. Jau no pretējā krasta varēja manīt, ka tilts šajā krastā atduras pret cietoksni, jeb torni. To sauc par Kalaorras torni (Torre de la Calahorra). Šis tornis ir viena no vecākajām Kordovas aizsarg būvēm, kura saglabājusies līdz mūsdienām. Kalaorra arābu valodā nozīmē nocietinājums.! Kadkastīlieši mēģināja pakļaut Kordovu, nocietnājumi šajā vietā bija galvenais šķērslis lai iekļūtu pilsētā. Vēlāk 14. g.s. jau pēc Kordovas krišanas, karalis Enrike II pavēl pārbūvēt mauru nocietinājumus un tad arī top šis tornis, kurš gandrīz nemainīgs saglabājie līdz mūsdienām.
Šodien šajā tormī ierīkots muzejs „Trīs kultūru muzejs” kura ekspozīcija veltīta trīs Andalūzijā dominejošo kultūru (Romiešu, Mauru-arābu un spāņu)vēsturei. Šodien gan ekspozīcija ir slēgta un tornī iekļūt nav iespējams. Blakus tornim atrodas neliels tirdziņš, kurā tiek tirgoti suvenīri un daudz dažādu grāmatu. No torņa uz rietumiem atrodas neliela ēka, upes krastā. Tā ir Svētā Antonija ( Molino de San Antonio) dzirnavu ēka. Sākot no 16. G.s. šajā ēkā atradās dzirnavas, bet blakus tai piestātne, kur tika turētas un glabātas laivas. Te varu pieminēt faktu, ka līdz pat 17. g.s. Gvadalkivīras upe bija kuģojama līdz pat Kordovai un tā kalpoja kā nozīmīga transporta artērija.
Aizeju līdz šīm dzirnavām un secinu ka tajās ierīkotais muzejs arī ir slēgts. Neko darīt! Godīgi sakot nupat uznāk tāds nogurums, ka negribas vairs nevienā muzejā arī iet. Vakars jau strauji tuvojas un arī karstums pavisam nedaudz mazinās. Te nu ieturu pauzi un pavāļājos zālāja, vērojot lielisko vecpilsētas ainavu pretējā krastā. No šejiemes vienlaicīgi var redzēt trīs varenākos Kordovas vēstures un arhitektūras objektus: Kordovas mošeju, Romiešu tiltu un Alkazāru, kurš gan tā kā nedaudz paslēpies aiz koku lapotnes. Šeit atpūšos un pie reizes nedaudz pārlasu informāciju par Kordovu.
Patiesībā nupat uznāk tāds slinkums, ka neko negribas darīt! Tā te varētu gulēt līdz pat velam vakaram! Un tomēr! Vēl jāveic pavisam neliels lociņš, pirms atgrieztie viesnīcā. Gar Gvadalkivīras upi dodos austrumu virzienā un sekoju līdz nākamajam tiltam. Tas ir pavisam nesen uzceltais Miraflores (Puente de Miraflores) tilts. No šejienes pāri upei ved vēl viens tilts, Arēnas tilts (Puente del arenal) aiz kura atrodas Kordovas stadions. Te jau var redzēt, ka pie arēnas vakar un aizvakar acīm redzot notikuši kādi svētki! Daudz dekorāciju un mobilo iekārtu pasākumu organizēšanai ielenc stadionu.
Šķērsoju tiltu un pirms dodos atpakaļ uz viesnīcu, iegriežos vienā mazā kafejnīciņā ar ielas terasi. Nolemju iztukšot pāris saldā Pedro Himenes (Pedro ximenez) vīna glāzes! Tas ir vīns tieši man jo ir pietikoši salds. Tā nu sēžu, klausos mūziku iekrītu pārdomās par Andalūziju, Kordovu un protams vīnu. Par vīniem šeit arī varētu runāt gari un plaši, bet to nedarīšu, jo par to būs stāsts vēlāk, kad došos uz Kādisu un Hēresu.
Tāds patīkams nogurums māc mani, bet pēc katras vīna glāzes tas atslābst. Te man pie blakus galdiņa piebiedrojas neliela kompānija, kura ieradusies no Ukrainas. Šie pamana manu lieratūru, no kuras daļa ir krievu valodā un uzsāk sarunas. Pļāpājot apmainamies ar ceļojumu idejām, pieredzi un plāniem. Tas viss vairs nebeidzas ar pāris vīna glāzēm! Par to arī neuztraucos, jo šodienas ekskursijas plānu esmu izpildījis. Vēl taču ir vesela puse dienas rītā, līdz pēcpusdienas vilcienam uz Malagu.
Lēnā garā satumst, bet mūsu iekšējā temperatūra nekrītas! Tieši otrādi! Te nu rodas ideja par flamenko! Saku saviem jaunajiem draugiem, ka jau pirmīt pa dienu, netālu no Kordovas mošejas, kādā šaurā šķērsieliņā noskatīju restorāniņu, kurā arī šodien pirmdienā notiks flamenko priekšnesumi. Vēl viena glāze vīna katram un mēs jau dodamies uz manis noskatīto restorānu. Pa ceļam uz to uz īsu mirkli iegriežos viesnīcā, lai uzģērbtu kādu cienīgāku apģērbu šādam pasākumam.
Tā nu dodamies baudīt flamenko vakaru. Par flamenko esmu stāstījis vienā no iepriekš publicētajiem rakstiem par Andalūzijas ceļojumiem: Andalūzijas ceļojums 5. daļa "Pēdējā mauru galvaspilsēta un Flamenko dzimtene - Granada"
http://www.draugiem.lv/blogs/?t=my&pg=2#/blogs/?p=5864612
Te nu mans stāsts par Kordovu uz mirkli ir jāpārtrauc! Labprāt to nedarītu, bet draugiem.lv ceļojumu rakstiem atvēlētā teksta ietilpība ir ierobežota. Faktiski tajā var ievietot tekstu, kurš ar 12 formāta burtiem uzrakstīts uz 14 A4 formāta lapām. Man nekādi nesanāk iekļauties šajā limitā, tādēļ esmu spiests stāstu par Kordovu, līdzīgi kā iepriekšējo par Madridi, sadalīt divās daļās. Labprāt to nedarītu, bet kā ir tā ir! Starp citu labi sakrita, ka šodienu varu ierakstīt vienā daļā, bet rītdienai atvēlēta būs nākamā daļa.
Te nu uz īsu brīdi atvados un pavisam drīz pacentīšos nopublicēt otru stāsta daļu par kordovu. Kā nekā iespaidīgākais Kordovas apskates objekts vēl ir priekšā!
Šodien arī esam apskatījušies daudz:
1.Kordovas dzelzceļa stacija, 2. Agrokultūras dārzs, 3. piemineklis Hulio Romero de Torresam 4. Rivasa dārzs, 5. Romiešu mauzolejs, 6. Uzvaras dārzs, 7. Almodovāru vārti, 8. Ēbreju kvartāls, 9. Triumfa laukums, 10. Alkazāra, 11. Alkazāras dārzi, 12. Kalifu pirtis, 13. piemineklis Averoesam, 14. San Bazilio kvartāls, 15. Seviļas vārti, 16. Sv. Rafaēla tilts, 17. Albolafijas ūdens dzirnavām (ūdens rats), 18. Tilta vārti, 19. Romiešu tilts, 20. Kalaorras tornis, 21. Svētā Antonija dzirnavas, 22. Miraflores tilts. H-viesnīca Pension Trinidad.
Tagad eju baudīt vīnu un flamenko. Satiksimies rītā un turpināsim pastaigu pa Kordovu. Pagaidām uz redzēšanos!
Stāstam pievienota galerija ar stāsta subtitriem.
Gravesend 01.05.2014 Pēteris Vēciņš.
Sveicināti atkal. Ir pavēls maija rīts pirmdienā un esmu Madrides dzelzceļa stcijā „Atoča”. Pēc divu dienu klejojuma pa Madridi, par kuriem jau rakstīju stāstos- Vecā labā Madride: http://www.draugiem.lv/blogs/?t=my#/blogs/?p=8765715 un Burbonu Madride: http://www.draugiem.lv/blogs/?t=my#/blogs/?p=9619156 tagad dodos tālāk uz Andalūziju, kur sagaidīšu savu draugu grupu ar kuriem paceļošu pa šo jauko zemi. Grupa man jāsagaida rīt vakarā, Malagas lidostā un tātad man vēl ir pietiekoši laika, lai pa ceļam ko apskatītu un kaut kur pārnakšņotu. Un kā reiz šādā plānā esmu iekļāvis pieturu Kordovā par kuru arī pastāstīšu.
Faktiski ar šo rakstu es turpināšu savu iesākto Andalūzijas ceļojumu rakstu sēriju kurus esmu publicējis šeit „draugiem.lv” ceļojuma aprakstos iepriekš. Šo Andalūzijas ceļojumu 8. Daļu esmu nosaucis par „Kordova-musulmaņu kalifāta galvaspilsēta Eiropā”.
Vilciens Madride-Malaga atiet 12.32 un jau pēc nepilnām divām stundām būšu Kordovā. Patiesībā attālums līdz Kordovai ir gandrīz 450 kilometru, bet ar ātrvilcienu šo distanci var paveikt ļoti īsā laika periodā. Šeit arī īsi gribu pieskarties šaj vilcienu tēmai un nedaudz par to pastāstīt.Nevienam nav noslēpums, ka Spānijā ir daudz lidostas, gandrīz katrā daudz maz lielākajā pilsētā. Bet tajā pat laikā, lai nokļūt dažās pilsētās ir nepieciešams izmantot sauszemes transportu. Piemēram lai nokļūtu Toledo, vai tajā pašā Kordovā nāksies izmantot īrētu auto, autobusu vai dzelzceļā pakalpojumus. Tāpat lai nokļūtu no tās pašas Madrides uz Saragosu, Valensiju, Malagu un vairākām citām vietām gaisa transports vairs nebūt nebūs tas izdevīgākais.Protams, ka es šādos gadījumos dodu priekšroku īrētam auto, bet ja tas nav izdevīgi, tad noteikti izvēlēšos dzelzceļa pakalpojumus, kā tas ir arī šodien. Dzelzceļa? Tāpēc ka tas ir daudzērtāks un ātrāks, kā autobuss. Jā, nedaudz dārgāks, bet ceļojot parasti laiks ir vērtīgāks, par pāris piemaksātiem eiro, tā ekonomēšanai. Spānijā šodien ir izbūvētas vairākas ātrvilcienu līnijas un tiek būvētas ar vien jaunas. Arī parastajās dzelzceļa līnijās vilcieni ir ļoti komfortābli un kustās pietiekoši ātri. Jeb kurā gadījumā noteikti ātrāk kā autobuss. Ar ātrvilcieniem no Madrides var nokļūt līdz Barselonai, Valensijai, Valladolido, Malagai, Seviļai un vairākām citām pilsētām. Ja runa ir par Andalūziju, tad no Madrides ar vilcienu var aizbraukt gandrīz uz visām lielākajām Andalūzijas pilsētām. Iespējams, ka uz kādām mazākām pilsētām lai nokļūtu ir jāveic pārsēšanās, bet tā nav liela problēma, jo vilcieni kursē pietiekoši bieži un visas stacijas ir jaunas, un pietiekoši ērtas.Viss labāk un ērtāk biļetes uz vilcieniem ir pirkt Spānijas dzelzceļa Renfe mājas lapā http: http://www.renfe.com/EN/viajeros/index.html Varbūt kādam šķiet ka biļešu cenas ir padārgas, bet jeb kurā gadījumā tās ir zemākas, kā vairākās citās Eiropas valstīs. Teiksim, no Madrides līdz Malagai, Seviļai, Algesiras vai Valensijai var atrast piedāvājumus zem 50 Euro. Protams, jāmāk sameklēt lētākos variantus līdzīgi kā avio biļetes uz Ryanair vai Easyjet. Biļešu cena atkarīga no komforta klases un arī cilvēku skaita, kam biļetes tiek pirktas vienlaicīgi, kā arī vai jūs izmantojat ātrvilciena vai parastā vilciena pakalpojumus. Manā gadījumā biļete uz ātrvilcienu standarta klases vagonā no Madrides līdz Kordovai izmaksāja 26.65 Euro.Esmu jau vilcienā un sākam strauji kustēties. Garām pazib Madrides piepilsētu kvartāli, sekojoši tos nomaina plašas lauku un stepju ainavas. Pa retam kādā ciemā var manīt senus mauru cietokšņus. Pēc pieturas Ciudad Real pilsētā apkārtnes ainava kļūst jau kalnaināka. Pasūtu kausu alus bārā un to tukšojot vēroju panorāmu pa logu. Pavisam drīz jau varu redzēt Gvadalkivīras upi un Kampiņjas ieleju. Tātad tepat jau ir Kordova.Nepilnas divas stundas brauciena un esmu jau Kordovas stacijā. Arī šeit dzelzceļa stacija ir pavisam jauna un ļoti moderna. Nedaudz līdzinās kādai lidostas ēkai ar veikaliņiem un auto nomu birojiem. Izkāpjot no vilciena var jau just, ka diena ir visai karsta. Izejot no stacijas svelme kļūst vēl lielāka. Izrādās karstas dienas šeit ir ierasta lieta. Kā, nekā Kordova atrodas Gvadalkiviras upes krastā Kampiņjas (Campiña) ielejā, kura atrodas tadā kā dabas veidotā katlā. Auglīgo ieleju no sausajiem un vējainajiem La Mančas līdzenumiem ziemeļos pasargā 600 līd 1000 metru augsto Sjerra Morena kalnu grēda.Toties uz dienvidiem no Kampiņjas ielejas, atrodas augstāku kalnu grēda- Kordiljera Bētika, kuras virsotnes jau sasniedz gandrīz 2000 metrus un tā veido tādu kā barjeru Vidusjūras virzienā. Kordova var teikt atrodas tādā, kā koridorī starp šīm kalnu grēdām, kuras to pasargā no vējiem. Vietējie saka ka tikai 12 dienas gadā šeit pūš vējš. Šis ģeogrāfiskais izvietojums un dabas apstākļi Kordovu padara par vis karstāko pilsētu Spānijā. Vasarā gaisa temperatūra visai bieži pārsniedz 40 grādu atzīmi.Pie pašas stacijas pilsētas izskats nepavisam neliecina par tās vēsturisko pieminekļu bagātību. Stacijas plašo laukumu ielenc mūsdienīgas modernas daudzstāvu ēkas un plaši bulvāri. Lieta tāda, ka Kordova ir visai interesanta pilsēta, jo tās vēsturiskais centrs neatrodas pašā pilsētas vidū, bet gan tā sacīt nomalē, diendidu virzienā, Gvadalkivīras upes krastā. Gandrīz visa pilsēta atrodas upes labajā krastā pavērsta uz ziemeļiem. Mūsdienu Kordovā dzīvo aptuveni 325 tūkstoši iedzīvotāju un tā ir trešā lielākā pilsēta Andalūzijā aiz Seviļas un Malagas. Kordova ir arī viens no Andalūzijas autonomijas provinču administratīvajiem centriem.Manis norezervētā viesnīca atrodas labu gabaliņu no stcijas, burtiski blakus Kordovas mošejai. Neskatoties uz lielo karstumu un attālumu līdz viesnīcai, tomēr nolemju turp doties kājām, kā aizsegu izmantojot parkos augošo koku un palmu paēni. Tā arī daru. Blakus stacijas laukumam sākas parku un skvēru virknējums pa kuru iespējams nokļūt līdz pat Kordovas vecpilsētai. Pirmais no parkiem ir Agro kultūras dārzs (Jardines dela Agricultura). Šo parku rotā diezgan iespaidīga izmēra palmas, starp kurām izveidoti baseini ar strūklakām. Viena šāda baseina centrā uzstādīta savdabīga modernisma stilā veidota skulptūra “Ģimene”Parka dievidu pusē, pie ieejas tajā uzstādīts piemineklis slavenajam Kordovas un Spānijas māksliniekam Hulio Romero de Torresam (Julio Romero de Torres).Uzreiz aiz šī parka seko nākamais parks jeb dārzs, kurš nosaukts Spāņu rakstnieka Hercoga Rivasa (Jardines del Duque de Rivas) vārdā. Pašam hercogam dārza centrā arī ir uzstādīts piemineklis. Šajā parkā arī atrodas tā saucamais Romiešu mauzolejs par kuru pavisam īsi pastāstīšu pēc brīža.Aiz Rivasa dārza jau seko Uzvaras dārzs (Jardines de la Victoria). Šis ir viss vecākais parks šajā parku virknējumā. Tas tapis 1776. gadā, kad tika nolemts veidot parku ārpus pilsētas centra. Vieta tika izvēlēta starp pilsētas mūriem un Uzvaras dievmātes (Convento de Nuestra Señora de la Victoria) klosteri. Šim nolūkam tika aizbērts aizsarggrāvis un nolīdzināta teritorija ap klosteri. Vēlāk parks tika paplašināts un tajā tika rīkoti dažādi pasākumi. 1865. Gadā pilsētas valde atpirka klosteri un tā teritoriju un nojauca to, jo trūka vietas tradicionālo gadatirgu un fiesta rīkošanai. Bet pašu parku tā arī turpināja saukt par Uzvaras dārzu, kas cēlies no klostera nosaukuma.Tagad parkā atrodas divi īpaši veidoti pāviljoni: Viktorijas pāviljons (Caseta Victoria), kurš būvēts no metāla konstrukcijām 19. G.s. beigās un Mūzikas kiosks (Kiosko de la música), kurš uzbūvets 20. G.s.sākumā. Šeit bieži tiek rīkoti dažādi kultūras pasākumi. Šodien parks gan tāds patukšs. Tikai reta māmiņa vai omite šajā karstajā pusdienlaikā, savas atvases atvedušas uz šī parka bērnu atpūtas laukumiņiem, kuru šeit ir cik uziet. Tikai neliela rosība vēl ir manāma parkā esošās izstāžu zāles kafetērijā.Pirms īsa mirkļa pieminēju Romiešu mauzoleju, kurš atrodas Rivasa dārza stūrī. Šeit es izdarīju nelielu pieturu, jo tā ir viena no senākajām celtnēm Kordovā, kura saglabājusies līdz mūsdienām. Šeit faktiski rdzama apaļas formas būve, kura tika atklāta 1993. gadā, veicot izrakumus pirms paredzētiem auto stāvvietas būvniecības darbiem. Pēc kārtīgas izpētes tika secināts, ka būves pamati saglabājušie no senās Romas laikiem un iespējams būveta vienu gadsimtu pirms mūsu ēras. Vēlāk uz šo pamatu bāzes tika veikti restaurācijas darbi, kuru rezultātā celtne ieguva izskatu, kāda tā iespējams bija Romas laikos. Ja ieskatās tad labi var redzēt seno pamatni un mūsdienās rekonstruēto daļu.Pēc arheologu domām šeit atradusies kapene par ko liecina speciāla apbedījuma kamera, kurā atradās urna. Blakus šaj celtnei atradusies vēlvina līdzīga būve. Domājams, ka šeit, kur romiešu laikos atradās pilsētas aizsarg mūris un kanāls, tika apbedīti kādi dižciltīgu ģimeņu pārstāvji, par ko liecina fakts, ka šīs kapenes iespējams ar tiltiņu, bija savienotas ar pilseta aizsarg mūriem un iespējams būves pašas arī pie reizes pildīja aizsardzības funkcijas. Man pat šķiet ka šīs būves ir kalpojušas kā ieejas vārti Kordovas pilsētā.Ja reiz esmu aizskāris vēstures tēmu, tad pie reizes īsi izklāstīšu Kordovas vēsturi tās pirmssākumos un romiešu laikos. Pilsēta šeit radusies jau astoņus gadsimtus pirms mūsu ēras, kā tartesu (Tartesi-sena tauta Ibērijas pussalā ar noslēpumainu izcelsmi) apmešanās vieta. Tā kā starp dažādām tautām un ciltīm Ibērijaā notika pastāvīgi kari, tad ap apdzīvoto vietu izveidojās pirmās aizsarg būves. Pilsētas veidošanos un attīstību šajā vietā veicina, izdevīgais izvietojums Gvadalkivīras upes krastā, ideāli apstākļi aizsarg būvju izvietošanai un pats galvenais- tuvumā atklātās sudraba un vara raktuves.
Potams šie fakti negāja secen tā laika dižajiem iekarotājiem, kuri iepriekš veica aktīvu tirdzniecību ar tartesiem. Aptuveni 230 gadus pirms mūsu ēras, ilgstošie tirdzniecības partneri-kartāgieši pilsētu iekaro.Kartāgieši pilsētu nosauc par Kart-Džūba (Kart-Juba), kas nozīmē „Džūbas pilsēta”, kura tā tiek nodēvēta par godu dižam kartāgiešu kara vadonim Džūbam, kurš krita kaujā par šo pilsētu. No šī nosaukuma arī ir cēlies pilsēta mūsdienu nosaukums Kordova, jeb spāniski Cordoba. Kartāgiešiem šis reģions kļuva, kā stratēģiska rezerve, kur iegūt metālu ieroču izgatavošanai, kuri bija nepieciešami karam ar Romas impēriju. Gala rezultātā kartāgiešiem neizdevās ilgi noturēt savā kontrolē valdījumus Ibērijā un pēc zaudējuma otrajā pūniešu karā kartāgieši spiesti pamest tos. 206. gadā pirms mūsu ēras Kordova nonāk romiešu valdījumā un no šā brīža pilseta tiek saukta romiešu manierē-Korduba (Corduba).Romieši Kordovu sāk izmantot, kā kara bāzi un atbalsta punktu Ibērijas iekarošanai. Tad šeit arī tiek izveidota nocietināta apmetne un pilsēta sastav no divām daļām: vienā dzīvoja Kordovas pamat iedzīvotāji, bet otrajā romiešu leģionāri un kalpotāji. Romiešu leģionāru klātbūtne veicināja pilsētas uzplaukumu un pakapeniski ļaudis apmetas uz dzīvi tuvāk romiešu pilsētai un jau pavisam drīz abas pilsētas daļas saaug kopā. Šajā laikā Kordova kļūst par Romas provinces- Bētikas vietvalžu reidenci, kas vēl jo vairāk veicināja pilsētas izaugsmi un uzplaukumu.
Par vēsturi parunāšu nedaudz vēl, bet pec kada brīža. Tagad dodos tālāk Gvadakivīras upes virzienā. Jau tuvāk dienvidu virzienā, Uzvaras dārza kreisaja pusē parādās aizsarg mūri.
Te nu es redzu daļu no Kordovas pilsētas mūriem, kuri ir saglabājušie līdz mūsdienām. Šādi mūri senatnē stiepušies visā garumā gar tiko šķērsotajiem parkiem, bet saglabājušies tie ir tikai dienvidu daļā. Senatnē, jau sākot no romiešu laikiem šādi, līdzīgi mūri ielenca visu Korovas pilsētu. Sākotnēji gan aizsarg mūri bija pilsētas daļai, kurā apmetās romiesu leģionāri, bet vēlak kalifāta laika mūri ielenc abas pilsētas daļas. Faktiski tad, divas pilsetas daļas: Almedīnu un Akserkiju atradala mūris, kura atsevišķus posmu var apskatīt arī mūsdienās (gar Ferijas un Svētā Fernanda ielām) , ko izadarīšu nedaudz vēlāk. Pēc brīža apskatīšu arī interesantākos mūra posmus pilsētas dienvidu virzienā, kuri pavērsti pret Gvadalkivīras upi, bet tagad pa vieniem no pilsētas vārtiem došos iekšā vecpilsētā.Kordovas pilsētā bija iespējams iekļūt pa vairākiem vārtiem šajos mūros. Daži no šiem vārtiem ir saglabājušies līdz pat mūsdienām. Tādi ir Seviļas (Puerta de Sevillia), Tilta (Puerta del Puente) un Almodovāru (Puerta Almodovar) vārti. Es vecpilsētā iekļūstu pa Almodovāru vārtiem, kuri atrodas Uzvaras parka dienvidu galā, pretī Hotel Cordoba Placio viesnīcai. Pirms vārtiem izveidots baseins pie kura uzstādīta romiešu filozofa Senekas (Seneca)statuja, kura rada iespaidu, ka Seneka vēro visus kas ienāk un iziet pa šiem vārtiem.Aiz vārtiem jau sākas pati Kordovas vecpilsēta un tās Ēbreju kvartāls, kurš caur vīts mazām šaurām ieliņām. Šaurajās ielās vismaz ir vieglāk noķert ēnu un paslēptien no lielā karstuma, kurš nupat pārņēmis vissu pilsētu. Mani šajā karstumā protams apgrūtina soma, kura gan nav visai liela. Ceru pavisam drīz no tās atbrīvotie, jo līdz viesnīcai vairs ne pavisam nav tālu. Tā nu lēnām bez steigas izmetu nelielu loku pa šo Ēbreju kvartālu, kuru noteikti ir vērts pieminēt.Kalifāta laikā Kordova piedīvoja izcilu laikmetu savā bagātajā vēsturē. Šajā laikmetā šeit plecu pie pleca mierā un saticībā dzīvoja dažādu tautību un reliģiju ļaudis. Musulmaņi, kristieši un jūdaisti izrādīja savstarpēju cieņu un iecietību, kura var tagad kalpot kā lielisks piemērs mūsdienu neiecietīgajai pasaulei! Šī reliģiju un kultūru simbioze atstāja milzīgu iespaidu uz Kordovas un ne tikai tās vēsturi, atstājot vērā ņemamus sasniegumus arhitektūras, filozofijas, medicīnas zinātnēs, kultūrā un dažādās citās sfērās. Tādēļ Kordovu arī bieži dēvē par „Trīs kultūru pilsētu”. Starp šiem trīs kultūru nesējiem protams bija arī ēbreji, kuri šeit Ibērijā esot parādījušies jau vairākus simtus gadu pirms mūsu ēras, ķēniņa Zālamana laikos. Ēbreji Kordovā dzīvoja jau Romas impērijas laikos, bet viss vairāk viņu šeit ieradās tieši kalifāta laikā 10. Līdz 12. g.s., reizē ar arābu un berberu karotājiem.Līdz ar musulmaņu ierašanos Kordovā, ēbrejiem tika uzticēta pilsētas aizsardzība un viņi apmetās tieši pie pašiem pilsētas mūriem, kur arī tapa šis Ēbreju kvartāls, kurš savu ielu izvietojumu un daudz maz izskatu, saglabājis līdz pat šim brīdim. Šauras ieliņas un pagalmiņi, vien stāvīga-divsatāvīga apbūve, sinagoga un protams daudz tirgotavu un ielu tirgus. Tas viss šeit bija kalifāta laikā un daļēji ir arī šodien, tikai ēbrejus tagad šeit reti sastapsi. Par to kāpēc ēbreju šeit vairs nav pastāstīšu vēlāk, bet tagad turpinu ceļu cauri šim kvartālam. Pa ceļam atrodu sinagogu, tad apsekoju divus kvartāla laukumus. Pirmais ir Maimonida (Plaza de Maimonides) laukums, jeb laukumiņš, jo īsti par laukumiem to nosaukt nevar. Šajā laukumā uzstādīts piemineklis izcilam ēbreju filozofam, ārstam un teologam - Maimonidam, kurš dzimis 1135. Gadā šeit Kordovā, bet vēlāk apceļojis vairākas zemes pētot jūdaisma būtību un tagad tiek uzskatīts par vienu no izcilāko jūdaisma teologu un filozofu.Tālāk seko Kardināla Salazāra (Palacio del Cardenal Salazar) laukums pie kura atrodas Kordovas universitātes filoloģijas fakultātes ēka.Te nu esmu nonācis līdz pašam Kordovas tūrisma epicentram- lielajai katedrālei-mošejai un Triumfa laukumam (Plaze del Triunfo). Šeit atrodas vesela grupa Kordovas nozīmīgāko apskates objektu. Un tomēr šobrīd ātri tiem paeju garām, jo nolemju atrast savu norezervēto viesnīcu, lai varu atbrīvoties no somas un ieturēt pusdienas, jo kā nekā ir jau laiks to darīt. Viesnīca atrodas burtiski nepilnus 100 metrus no Triumfa laukuma, šaurā ieliņā, gandrīz pie pašas katedrāles-mošejas sienas.Esmu nonācis pie viesnīcas, jeb precīzāk sacīt viesu mājas “Pansion Trinidad”. Pavisam necila, divu stāvu ēka ar restotiem logiem un smagām koka durvīm. Toties iekšā tā izskatās ļoti mījīgi. Paša viesu nama saimniece šķiet dzīvo šajā pašā ēkā un sagaida personīgi katru viesi. Sīkas formalitātes un tieku pie savas istabas, kuras vienīgais mazais lodziņš pavērsts uz iekšējo, slēgto pagalmu, kuru sedz stiklots jumts. Varētu teikt, ka tas nav pagalms, bet halle. Tā bagātīgi izdekorēta ar dažādiem augiem, puķēm un dekoratīviem andalūziežu zīmējumiem un mozaīkām. Hallē var redzēt, ka ēkai tomēr ir trīs stāvi un daļa no nummuriņiem atrodas pašā mansardā. Nummuriņi gan ļoti šauri, nedaudz lielāki par vienu divguļamo gultu, tā teikt apstākļi spartiešu stilā, toties iekārtoti ļoti mājīgi un par samaksāto naudu ļoti atbilstoši.Beidzot atbrīvojos no somas un varu nedaudz atvilkt elpu. Kādu nepilnu stundu pavāļājos gultā un palasu šo to litderīgu par pilsētu un pieslīpēju manu plānu pilsētas apskatei. Nolemju, ka lielās mošejas apskati atlikšu uz rīt no rīta “saldajam ēdienam” pēc brokastīm. Šodien domāju apmeklēt Alkasāru (Alcazar)- Kordovas valdnieku pili, Kalifu pirtis, Romiešu tiltu un tad izmetīšu loku pa pārējo vecpilsētu, kura čum un mudž no interesantiem apskates objektiem! Tā kā plāns ir diezgan ietilpīgs, tad ilgi vāļāties nevaru un ir jādodas tālākā klejojumā pa pilsētu. Uz Alkasāru jādodas kamēr tas nav aizvērts publikai. Tāpat Kalifu pirtīs darba laiks ir ierobežots. Pie kam, vēl jāietur pusdienas. Patiesībā šādā karstumā tā īpaši ēst nemaz negribas un tomēr!Pametu viesnīcu un dodos pa ieliņu Triumfa laukuma virzienā, kur iegriežos vienā no kafejnīciņām. Ilgi kavēties šeit nevaru, tādēļ pasūtu pavisam vieglas pusdienas.Kā jau minēju īpaši izsalcis neesmu, tādēļ iztikšu tikai ar zubu. Šajā karstumā kā reize prasās pēc aukstās zupas un tāda kā reiz ir pieejama. Pie kam, tā ir īsta kordoviešu zupa- “Kordovas salmoreho”(Salmorejo Cordobes).Faktiski šī zupa ir līdzīga andalūzijā tik populārajam gaspačo, bet tā ir krietni biezāka un taj tiek pievienoti vārītu olau un šķiņķa, jeb serāno hamona gabaliņi. Šāda zupa šodienas karstumā ir tieši vietā. Pēc zupas vēl nolemju panašķotie ar kādu desertu kordoviešu gaumē. Kordovā ļoti populāra un iecienīta ir cidoniju marmelāde „Membrillo”. Tā tiek lietota kā pildījums dažādiem konditorejas izstrādājumiem, kā arī tiek pievienota dažādiem ēdieniem, kā mērce. Piemēram pie ceptas pīles. Dažkārt šo marmelādi smērē uz maizes, siera un tā tiek pievienota viss dažādākajām uzkodām-tapām. Arī es noprovēju šo marmelādi kopā ar sieru. Diez gan interesanti. Reiz biju testējis dažādus sierus ar kļavu lapu sīrupu. Kāpēc nevarētu to darīt arī ar marmelādi? Starp citu šo marmelādi šeit var nopirkt veikalos, bet paši kordovieši to gatavo mājās un tā bieži tiek pat dāvināta dažādos svētkos.Kafejnīca, kurā pusdienoju atrodas pie paša Triumfa laukuma un Romiešu tilta. Tātad pašā senās Kordovas sirdī. Ieturot pusdienas galvā maļās dažādas domas par šo interesanto pilsētu un tās garo un iespaidīgo vēsturi. Te kārtējo reizi arī pieskaršos šij tēmai.
Iepriekš jau sāku runāt par Romas laikiem Kordovā un kā jau teicu jau 1-2 g.s. pirms mūsu ēras Kordovu sagaida uzplaukums un strauja izaugsme, un Kordova iegūst patstāvīgas kolonijas statusu. Dažbrīd gan Kordova tika pakļauta vietājo un lusitāniešu cilšu (ciltis kuras dzīvoja mūsdienu Portugāles teritorijā) uzbrukumiem, bet tie tika veiksmīgi atvairīti. Toties dramatisks Kordovai izrādās laiks, kad pašā Romā (49-45 gadā p.m.ē.) izceļas pilsoņu karš starp Jūlija Cezara un Gneja Pompeja atbalstītājiem. Sākotnēji kaordovieši nostājas Cēzara pusē, bet tad pilsetā varu pārņem Pompeja pielritēji, par ko noslēgumā Cēzars veica slaktiņu Kordovā. Šajā slaktiņā tika nogalinati vairāk kā 20 tūkstošu Kordovas iedzīvotāju un Kordova zaudēja koloniālā valdījuma galvaspilsētas statusu.
27. gadā pirms mūsu ēras imperātora Oktaviāna Augusta laikā, kordova atgūst savu statusu un tiek pasludināta par Bētikas provinces galvaspilsētu. Kordova atkal plaukst un zeļ. Nauda un preces plūst uz Kordovu un pilsēta strauji aug. Pašos labākajos Romas valdīšanas laikos Kordovas iedzīvotāju skaits pārsniedz 250. tūkstošus un pēc šī rādītāja ar Kordovu šeit Ibērijā varēja sacensties tikai Gadesa (mūsdienu Kādisa). Tieši šajā laikā pilsēta iegūst regulāru ielu plānojumu un pilsētā tiek uzbūvētas vairākas izcilas būves, tajā skaitā forums, tilts pāri Gvadakivīrai, tika izveidota akvaduktu, ūdensvadu un kanelizācijas sistēmas.
Šie apstākļi protams veicināja arī kultūras dzīves attīstību. Tieši šinī laikā Korovā dzimst tādas nozīmīgas personības, kā orātori un filozofi Markus un Lūcijs Senekas, dzejnieks Marks Lukāns. Jau kādu laiku vēlāk, kad Romā izplatās kristietība, Kordova kļūst par kristianizācijas centru Bētikā un visā Ibērijas pussalā.
Esmu papusdienojis un varu turpināt savu ceļojumu pa Kordovu. Te pat netālu no Triumfa laukuma, viena kvartāla attālumā, Gvadalkivīras upes krastā, atrodas viens no iespaidīgākajiem Kordovas apskates objektiem. Tā ir Karaļu pils- Alkazāra. Mūsdienu tūrisma bukletos tā bieži tiek minēta, kā „Kristiešu Karaļu pils”. Es gan šādam nosaukumam īsti piekrist nevaru, jo šajā pilī ne tikai kristiešu karaļi ir mājojuši un ne viņi pili te pirmie radīja! Es domāju ka šāds nosaukums ir rekonkistīdas sekas, lai noniecinātu iepriekšēju varenu kultūru sasniegumus un varenību. Spānijā šādu piemēru netrūkst. Patiesībā pils, jeb cietoksnis, kurā mitinājušies Kordovas valdnieki un pārvaldnieki, šeit radusies jau romiešu valdīšanas laikā.Esmu nonācis jau pie Alkazāra vārtiem un varu doties ikšā. Šodien milzīga tūristu pieplūduma šeit nav, jo ir pirmdiena un lielu lomu spēlā arī karstais laiks. Ieejas biļete šeit maksā 4 euro un manā skatījumā tas ne pa visam nav dārgi šāda objekta apmeklējumam. Pirmais ko daru, cenšos nokļūt kaut kur augstāk uz mūriem, lai labi var apskatīt Alakazāra teritoriju. Tornī virs vārtiem ir ierīkotas kāpnes pa kurām nonāku skatu laukumā virs torņa, no kura ir iespējams pastaigaties pa aizsarg mūru ejām. Šeit paveras lieliski skati uz pils pagalmiem un pils dārziem.Tāpat ļoti labi skati paveras uz pašu pilsētu un laukumu pie pils. Te nu nedaudz uzkavējos baudot lielisko panorāmu ap pili. Izstaigāju pils mūru ejas cik tas iespējams un iemūžinu vairākus foto kadrus. Šeit augšā neliela vēja pūsma vismaz nedaudz remdē saules svelmi. Patiesībā drīz jau tuvojas vakars un vajadzētu kļut nedaudz vēsākam.Pēc pastaigas pa pils mūriem nokāpju lejā un izmetu loku pa pils telpām. Šeit izveidots neliels muzejs, bet dažas telpas arī tagad kalpo dažādiu oficiālu pasākumu vajadzībām. Tiko jau teicu, ka pils šeit atradās jau romiešu laikos. Sekojoši pils kalpoja kā rezidence arī Kordovas kalifiem un emīriem. Tieši šajā laikā šeit top lielākās ēkas un tiek izveidoti aizsarg mūri, kuri saglabājušies līdz mūsdienām. Un tikai 13. G.s. sākumā pils nonāk kastīliešu karaļā Ferdinanda III valdījumā un tā tiek pasludināta par karaļa rezidenci.Ferdinands uzsāk pils pārbūvi, bet tā turpinās arī karaļā Alfonso XI valdīšanas laikā. Sekojoši pils vairāk kārt tiek pārbūvēta un tā maina savu izskatu. Spāņu karaļi cenšas atbrīvoties no musulmaņu valdīšanas laikos veidotiem pils elementiem un šādi vēlas mest izaicinājumu iepriekšējiem valdniekim un parādīt kristiešu triumfu Kordovas ekonomikā un labklājībā. Šādā izskatā ar tikai nelielām izmaiņām pils ir saglabājusies līdz mūsdienām.Tieši šeit Kordovas Alkazārā karalis Ferdinands un karaliene Izabella izveido ģenerāl štābu kara operācijām pret Granādas emirātu, pēdējo musulmaņu kontrolēto teritoriju šeit Eiropas krastā. Tāpat šeit tika nozīmētas pirmās audiences Kristoforam Kolumbam. Un tikai pēc Granādas krišanas, karaļa rezidence tiek pārcelta no Kordovas uz Seviļu, bet Kordovas Alkazārs tiek nodots svetās inkvizīcijas tribunāla vajadzībām. Vēlāk no 1822. līdz 1931. gadam pils tiek izmantota kā cietums un zaudē lielāko daļu sava iepriekšējā interjēra. Sekojoši pils ēkās izvietojas militārās struktūras un tikai 1955. gadā pils un tās dārzi nonāk Kordovas mērijas rīcībā. Jau 1931. gadā pils tiek atdzīta par Spānijas vēstures pieminekli, bet 1994. Gadā tā tiek iekļāuta UNESCO pasaules kultūr vēsturisko mantojumu sarakstā.Pametu pils telpas un dodos apskatīt pašu skaistāko pils daļu. Tātad tas ir Alkazāras dārzs. Tas tiešām ir neaprakstāms! Tas aizņem 55 tūkstošus kvadrāt metru platību starp pils ēkām un mūriem.Dārzā starp palmām, cipresēm, apelsīnu un citronu kokiem, ierīkoti vairāki baseini, ūdens teces, strūklakas un neskaitāmas puķu dobes. Nolemju šeit nedaudz aizkavēties. Lēnā garā apstaigāju šo dārzu un pasēžu uz soliņiem, lai priecētu acis šajā krāšņumā. Atrodu šeit arī pāris ķiršu kokus un nevienam nemanot nočiepju no tiem pa saujai ogu! Tad akal pasēžu kou paēnī un notiesāju savu ogu guvumu.Tepat dārza centrā uzstādīts piemineklis, kurā attēlots vēsturiskais notikums: karaļā Ferdinanda un karalienes Izabellas tikšanās ar Kristoforu Kolumbu. Tieši šeit Alkazārā notika pārrunas par Kolumba ceļojumu plāniem, kuriem bija nepieciešams Karaļā un karalienes atbalsts. Tā teikt Amērikas atklājumu vesture šķiet sākusies šeit Kordovā. Patiesības labad gan jāpiebilst, ka šajā reizē Kolumbs nesaņēma gala lēmumu par ekspedīcijas finansēšanu. Tāds tika parakstīts nedaudz vēlāk pēc Granādas emirāta krišanas, pašā Granādā. Un tomēr! Kolumba plānu sākotnējais izvērtējums un atbalsts tika gūts šeit Kordovas Alkazārā.Šeit Alkazāras dārzā šēžot un mielojoties ar nočieptajām ogām, pārlasu sekojošo informāciju par Kordovu. No pils man paredzets doties uz tur pat balkus esošajām Kalifu pirtīm, bet pirms to darītu man nedaudz atkal jāuzmet neliels vēstures apskats. Kā nekā jānonāk līdz Kalifāta vēstures posmam.Un tātad turpinot vēsturi. Līdz ar Romas impērijas pagrimumu 3. G.s. tas sākas arī Kordovā. Pilsēta zaudē provinces galvaspilsētas statusu, sākas pagrimums un pavisam drīz tā slīgst nabadzībā, kas izraisa vairākkārtējus nemierus. Šo vājuma mirkli izmanto ilgstošie Romas ienaidnieki vīsgoti, jeb vandāļi. 5. g.s. tie pakļāuj lielo daļu bijušo Romas valdījumu, tajā skaita Kordovu un nodibina šeit savas vasaļu karaļvalstis. Vīsgoti ar lielām grūtībām pārvaldīja savus iekarotos valdījumus jo tiem trūka cilvēku resursu un tie nespēja pilnīgi kontrolēt vietējos pamat iedzīvotājus.Lielā mērā kontrole tika panākta ar teroru un iebiedēšanas metodēm. Attiecīgi kad 552. gadā Kordovā iebrūk Bizantijas karaspēks un kordovieši to uzņem kā atbrīvotājus. Bizantiešiem gan neizdodas ilgi noturēt pilsētu un to savā kontrolē atgūst vīsgotu karalis Leovigilds, kurš atriebjoties par atbalstu bizantiešiem veic masveida slepkavošanu pilsētā, pec kuras notiek vissa veida degradācija sabiedrībā. Pieaug naids pret vīsgotu vietvalžiem un kad šeit ierodas pirmie arābu un berberu karotāji, Kordovieši labprāt tos uzņem, kā atbrīvotājus. Sekojoši no 711. līdz 718. gadam, pa visam mazajai Arābu armijai izdodas sakaut vīsgotus un padzīt tos gandrīz no visas Spānijas teritorijas, kuras attiecīgi nonāca Arābu-musulmaņu kontrolē. Jaunatnakušie valdnieki par savu jauno teritoriju galvaspilsētu Eiropas krastos izvēlas tieši Kordovu. Musulmaņu kontrolēto teritoriju tie sāk dēvēt par Andalūziju. Tālāk norisinās dinastiju cīņas pašā Arābu kalifāta galvaspilsētā Damaskā, kas izraisa imperijas sadrumstalotību un 755. gadā Andalūzijā tiek nodibināts patstāvīgs Kalifāts ar galvaspilsētu Kordovā. Kalifāts arī tā saucās „Kordovas Kalifāts”. Šajā laikā šeit ierodas liels skaits arābu, berberu un citu islama ticīgo tautību pārstāvji. Arī paši kordovieši labprāt pieņem jauno ticību un tos sak dēvēt par muvallādiem. Un tomēr liela daļā vietējo iedzīvotāju saglabāja savas kristiešu tradīcijas, bet sadzīvē sāk lietot arābu valodu. Šādi ļaudis faktiski sastādija lielo vairākumu un tos šeit sāk dēvēt par Mosarābiem (Arābizējušies).Protams līdz ar arābu ierašanos tirk ieviestas to tradīcijas un kultūra visās dzīves sfērās. Tas izpaužas gan arhitektūrā, gan tradīcijās. Viena no tradicionālām lietām, kas tika piekopta jau romiešu laikos un tika atjaumota Kordovā, tā bija piršu, jeb hamama apmeklējumi. Šim nolūkam katrā nozīmīgā pilsētā tika uzbūvētas sabiedriskās pirtis. Tādas protams tapa arī Kordovā. Lielākais un iespaidīgākais piršu komplekss šeit top burtiski blakus Alkazārai. Mūsdienās šajā vietā ierīkots muzejs, kuru šeit sauc par Kalifu pirtīm (Nanos Califales).Sākotnēji šīs pirtis bija Kalifu pils sastāvdaļa, bet tās vienlaicīgi bija pieejamas arī pilsētas iedzīvotājiem. Pēc Kordovas nonākšanas kristiešu karaļu rokās, tie arī labprāt izmantoja tās savām vajadzībām. Vēlāk gan karaļa Alfonso XI valdīšanas laikā, kad tika pārbūvēta Alkazāra, pirtis tika apbērtas lai radītu vietu pils paplašināšanai un par tām pakāpeniski tika aizmirsts. Acīm redzot kristiešu karaļiem pilsētas iedzīvotāju vajadzība pēc pirtīm interesēja mazāk, kā Kalifāta valdniekiem.Šajā piršu muzejā ir iespējams iepazīties, kā šīs pirtis darbojušās un izskatījušās. Faktiski tas ir bijis vesels SPA komlekss mūsdienu izpratnē. Komplekss sastāvējis no vairākām procedūru telpām, kuras tikušas grezni izdekorētas. Šeit bijušas telpas, kurās uzturēta dažāda temperatūra no aukstas līdz karstai, bet starp tām atradušies baseini. Interesanti, ka vairākās telpās griesti bija veidoti ar zvaigžņu formu atverēm ventilācijai un apgaismojumam. Droši vien šīs zvaigžņu formas tvaikos pildītās telpās izskatījās visai interesanti!Pēc piršu muzeja apmeklējuma dodos apskatīt tur pat netālu esošos Mēness vārtus (Puerta de la Luna). Tie ir vieni no vairākajiem Kordovas vārtiem, kuri gan īpaši ar neko neizceļas, bet tiem blakus ir uzstādīts piemineklis pasaules slavenam arābu filozofam un zinātniekam Averoesam (Ibn Rushd Averroes). Līdz ar arābu ierašanos Andalūzijā notiek straujš tās ekonomiskais un kultūras uzplaukums. Kordova kā kalifāta, jeb Andalūzijas galvaspilsēta kļūst ne tikai par nozīmīgu tirdzniecības un amatniecības centru vissā arābu valdījumu teritorijā un Rietum Eiropā. Tā kļūst arī par nozīmīgu zinātnes, izglītības un kultūras centru. Šajā laikā Kordovas iedzīvotāju skaits sasniedz gandrīz miljonu (dažādos informācijas avotos figurē skaitļi no 500 000 līdz 1000 000) un tā kļūst par to laiku lielāko pilsētu pasaulē, apsteidzot tādus nozīmīgus centrus, kā Damasku un Konstantinopoli.Tieši šajos laikos Kordova kļūst par šūpuli daudziem talantīgiem un slaveniem zinātniekiem, filozofiem un literātiem. Tajā skaitā pašam Averoesam. Averoess dzimis Kordovā 1126. gadā un viņa īstais vārds ir Ibn Rušda. Daži jau noteikti būs dzirdējuši šī filozofa vārdu un šo to zina par viņu, bet es īsi pastāstīšu par viņa sasniegumiem. Ibn Rušds, jeb Averoess satakstījis vairākus filozofiskus un zinātniskus darbus, kuri izklāstīti vairku desmitu tūkstošu lapas pusēs. Tie saistīti ar filozofiju, loģiku, matemātiku, astronomiju, gramatiku un daudz ko citu. Viens no pasaules slaveniem Averoesa darbiem ir tā saucamasis „Noliegumu noliegums”, kurā autors aizstāv Aristoteļa teorijas, kuras savos darbos centās apstrīdēt arī slavens filozofs Abu Halids Gazalī.No Mēness vārtiem turpinu ceļu gar vecpilsētas mūriem, Gvadalkivīras upes virzienā. Šeit pa ceļām, starp pilsētas mūriem un Alkazāru atrodas viens ļoti interesants rajoniņš, kuru sauc par San Bazilio (Barrio de San Basilio). Tas tiešām ir viens no skaistākajiem un jaukākajiem rajoniem Kordovas vecpilsētā. Šeit starp divām paralēli ejošām ielām: San Bazilio (Calle San Basilio) un Enmēdio (Calle Enmedio) un šķērsieliņās starp tām atrodas vairāki sīki pagalmiņi, kuri bagātīgi izdekorēti ar ziediem. Dabīgiem ziediem, kas sastādīti puķu podiņos, kuri rindām sakarināti pie ēku sienām, palodzēm un vissur kur iespējams. Skati tiešām lieliski!Šeit vienā no šiem pagalmiņiem izveidotā bāriņā nolemju ieturēt tējas pauzi. Patiesībā gan ne tējas, bet vīna pauzi. Baudot šos lieliskos skatus garstāvoklis uzlabojas un prasās tiešām viena kolorīta vīna glāze! Pēc īsas pauses pametu šo jauko stūrīti pa uz rietumiem vērstajiem Seviļas vārtiem.Pie ieejas pa šiem vārtiem atkal ir uzstādīts piemineklis kārtējam filozofam un teologam. Rodas tāds iespaids, ka visas ieejas-vārtus vecpilsētā, šeit sargā un uzrauga ļoti cienījamas un ievērojamas personas. Šeit tas ir slavens un ieverojams Andalūzijas teologs Ibn Hazams, kurš dzimis un dzīvojis šeit Kordovā. Ibn Hazams ir ļoti populārs un cienījams musulmaņu aprindās. Tas tādēļ, ka viņš savā dzīves laikā aizrāvās ar islama ticības izpēti, analīzi un aprakstiem. Viņš savos darbos aizstāvēja un dzīves laikā cīnījās pret musulmaņu šķelšanos. Brīžiem viņa darbība pat izraisīja viņam vērstus draudus no dažādiem šķeltnieciskiem, jeb mūsdienu valodā sacīt ekstrēmiem grupējumiem un viņš bija spiests pamest Kordovu, un devās uz Malorkas salu. Izejot pa Seviļas vārtiem pagriežos uz dienvidiem, kur jau aiz mūru stūra var redzēt Gvadalkivīras upi, kuru šajā vietā šķērso tilts. Tas ir Svētā Rafaēla tilts (Puente san rafael). Šeit arī atrodas Kordovas vecpilsētas dienvidu gals, līdz kurienei stiepjas pilsētas mūri. Šēit pa upes krastu, kuru sargā aizsargmūri jau dodos atpakaļ Triumfa laukuma virzienā. Pa kreisi aiz mūra atrodas Alkazāra dārzi kuros jau pabiju, tālāk seko pati pils, kur pretī tai pie upes atrodas sekojošais apskates objekts. Paeju garām aizsarg tornim (Torre la Rivera) un varu secināt, ka kaut kadu būvniecības darbu dēļ, pieeja nākošajam objektam ir tik pat kā neiespējama.Runa šeit iet par vienu no Kordovas kalifāta tehniskā progresa simboliem Albolafijas ūdens dzirnavām (Molino de la Albolafia). Dažos informācijas avotos tās tiek dēvētas par Kulaiba dzirnavām (Molino de Kuaib). Dzirnavas jeb ūdens rats atrodas burtiski pretīm Alkazārai, nedaudz lejpus no Romiešu tilta. Šo dzirnavu vēsturiskā loma ir ļoti nozīmīga, jo tieši šeit pirmo reizi Eiropā tika uzsākta papīra ražošana. Dzirnavas šajā vietā atradušās jau romiešu laikos, kad tās kalpojušas tikai miltu malšanai. 9. g.s. Kordovas emīrs Ab dar Rahmans II pavēl papildināt dzirnavas ar ūdens ratu ar kura palīdzību būtu iespējams nogādāt ūdeni emīra pilī , kalifu pirtīs un tuvākajos dzīvojamos rajonos. Ūdens rats pie reizes darbināja arī dažādas mehāniskas ierīces, tajā skaita papīra ražotnes vajadzībām.12. g.s. Marokas emīrs Jusufs ibn Tašfins veic rata pārbūves un modernizēšanas darbus. 14. G.s. jau kristiešu karaliene Izabella liek ratu nojaukt, jo tas traucējot viņai nakts mieru pilī. Šajā laikā beidz pastāvēt arī kalifu pirtis. 16. g.s vietējie mūki ratu šajā vitā uzbūvē no jauna un rats šeit darbojas līdz pat 20. g.s. sakumam. Nesen rats esot atrestaurēts, bet patreiz to tā īsti nevaru aplūkot, jo kā jau minēju, būvdarbu dēļ tam tuvāk piekļūt nav iespējams. Neko darīt mēģinu to apskatīt pa gabalu, bet tas diezgan labi paslēpies aiz koku un krūmu lapotnes. Nedaudz to var redzēt arī no Romiešu tilta.Tā nu esmu nedaudz iepazinies ar Kordovas ziedu laiku dižajiem arhitektūras un tehnoloģiju objektiem, nedaudz iepazinis Kordovas dižus filozofus un zinātniekus un lēnā garā apjozis Alkazāru. Tagad atgriežos Triumfa lukumā pie grandiozās mošejas, kura droši vien ir viss iespaidīgākā celtne kuru, kā liecību par savu varenību atstājuši dižās Kordovas kalifi. Kā jau iepriekš teicu, mošejas apskati veikšu rīt no rīta un tad par to pastāstīšu. Tagad šķērsoju laukumu un dodos Romiešu tilta virzienā.Neskatoties uz to, ka jau ir pievakare, Kordovā valda tāds karstums, ka ļaudis spiesti slēpties paēnī, vai tie piesedzas ar saules sargiem un šo to kas pa rokai. Triumfa laukuma bāros atspirdzinošo dzērienu tirdzniecība it no rokas! Kordovas dāmām gan šķiet šis karstums tādi nieki vien ir! Kuplās tradicionālās kleitās tērptās dāmas manāmas visā Kordovā. Šķiet, ka tās gatavojas kādam pasākumam, bet nē! Kordovieši mēdzot šādi ģērbties arī ikdienā. Jo sevišķi šādu tradīciju saglabājot čigānu tautības ļaudis -„Gitanos”, kuru šeit ir visai daudz.Pirms šķērsotu upi,arī es iegriežos bāriņā lai remdētu slāpes un nedaudz atvēsinātos. Pēc pāris atspirdzinošiem kokteiļiem varu turpināt ceļu un dodos uz tilta. Tilta sākuma uzstādīti iespaidīgi vārti ar masīvām romiešu stila kolonnām. Tie ir Tilta vārti (Puerta del Puenta), bet dažkārt tos dēvē par Triumfa vārtiem. Varētu padomāt, ka tos šeit uzbūvējuši romieši, bet tas tā nav. Izrādās, ka šie vārti uzbūvēti krietni vēlākos laikos 1571. Gadā, par godu karaļā Filipa II vizītei Kordovā.Uzreiz aiz arkas sākas 16 arku, 233 metrus garais tilts pār Gvadalkivīras upi- „Romiešu tilts”. Tilts šajā vietā tika uzbūvets jau romiešu laikos un tas bija slavenā Augusta ceļa, kurš veda no Romas uz Kādisu, sastāvdaļa. Ilgstošu laiku tas bija vienīgais tiltas par Gvadalkivīru un savienoja Kordovas centrālo daļu ar „Svēto mocekļu rajonu (Campo Santo de los Martires).Tilta vidū ir uzstādīta skulptūra- enģelis. Tas ir sargenģelis Rafaēls, kurš tiek uzskatīts par Kordovas aizbildni, sargātāju. Leģenda vēsta, ka 17. Gadsimtā, kad Kordovā plosījās mēris, kādam slimam mācītājam sapnī parādījie sargenģelis Rafaēls, kurš tam pavēstījis, ka izglābs Kordovu. Un patiešām! Pēc pāris nedēļām epidēmija esot norimusi. Par godu šim notikumam, Kordovieši esot uzstādījuši vairāks sargenģeļā Rafaēla statujas un pašu notikumu nosaukuši par „Sargenģeļa Rafaēla triumfs” (El triunfo de San Rafael). Viena no šādām skulptūrām uzstādīta šeit uz tilta. Visā Kordovā tādu esot vairāki desmiti. Viena no nozīmīgākajām atrodas katedrāles, kura ierīkota lielajā mošejā, zvanu torņa spicē un ir saskatāma gandrīz no visas Kordovas.Vīsgotu valdīšanas laikā tilts vairākkārt tiek izpostīts un tas netiek pienācīgi uzturēts. Vēlāk kalifāta laikā uz senā romiešu tilta pamatnēm tiek uzbūvets jauns tilts, kurš kalpoja vairākus gadsimtus. Tilts tiek vairākkārt remontets un pārbūvēts līdz 20. g.s. vidū Kordova tiek pie vēl viena tilta „Svēta Rafaēla tilta”, bet ransporta kustība pa Romiešu tiltu tiek apturēta tikai 2004. gadā. Kopš tā laika tas kalpo tikai gajējiem un ir viens no iecienītākajiem tūrisma objektiem Kordovā.Tagad uz tilta pie Rafaēla statujas pakājē Kordovas iedīvotāji un citi kristieši mēdz iedegt svecītes un nolikt ziedus. Daudzi no garām gājējiem šeit noņem cepures un veic īsu dievlūgšanu. Arī es pa ceļam no kādas čigāniets nopērku svecīti, kuru aizdedzinu un novietoju pie Rafaēla statujas. Lai nu tas turpina sargāt šo brīnišķīgo pilsētu!
Turpinu ceļu tālāk un nonāku tilta dienvidu galā. Jau no pretējā krasta varēja manīt, ka tilts šajā krastā atduras pret cietoksni, jeb torni. To sauc par Kalaorras torni (Torre de la Calahorra)
Šis tornis ir viena no vecākajām Kordovas aizsarg būvēm, kura saglabājusies līdz mūsdienām. Kalaorra arābu valodā nozīmē nocietinājums.! Kad kastīlieši mēģināja pakļaut Kordovu, nocietnājumi šajā vietā bija galvenais šķērslis lai iekļūtu pilsētā. Vēlāk 14. g.s. jau pēc Kordovas krišanas, karalis Enrike II pavēl pārbūvēt mauru nocietinājumus un tad arī top šis tornis, kurš gandrīz nemainīgs saglabājie līdz mūsdienām.Šodien šajā tormī ierīkots muzejs „Trīs kultūru muzejs” kura ekspozīcija veltīta trīs Andalūzijā dominejošo kultūru (Romiešu, Mauru-arābu un spāņu)vēsturei. Šodien gan ekspozīcija ir slēgta un tornī iekļūt nav iespējams. Blakus tornim atrodas neliels tirdziņš, kurā tiek tirgoti suvenīri un daudz dažādu grāmatu. No torņa uz rietumiem atrodas neliela ēka, upes krastā. Tā ir Svētā Antonija ( Molino de San Antonio) dzirnavu ēka. Sākot no 16. G.s. šajā ēkā atradās dzirnavas, bet blakus tai piestātne, kur tika turētas un glabātas laivas. Te varu pieminēt faktu, ka līdz pat 17. g.s. Gvadalkivīras upe bija kuģojama līdz pat Kordovai un tā kalpoja kā nozīmīga transporta artērija.Aizeju līdz šīm dzirnavām un secinu ka tajās ierīkotais muzejs arī ir slēgts. Neko darīt! Godīgi sakot nupat uznāk tāds nogurums, ka negribas vairs nevienā muzejā arī iet. Vakars jau strauji tuvojas un arī karstums pavisam nedaudz mazinās. Te nu ieturu pauzi un pavāļājos zālāja, vērojot lielisko vecpilsētas ainavu pretējā krastā. No šejiemes vienlaicīgi var redzēt trīs varenākos Kordovas vēstures un arhitektūras objektus: Kordovas mošeju, Romiešu tiltu un Alkazāru, kurš gan tā kā nedaudz paslēpies aiz koku lapotnes. Šeit atpūšos un pie reizes nedaudz pārlasu informāciju par Kordovu.Patiesībā nupat uznāk tāds slinkums, ka neko negribas darīt! Tā te varētu gulēt līdz pat velam vakaram! Un tomēr! Vēl jāveic pavisam neliels lociņš, pirms atgrieztie viesnīcā. Gar Gvadalkivīras upi dodos austrumu virzienā un sekoju līdz nākamajam tiltam. Tas ir pavisam nesen uzceltais Miraflores (Puente de Miraflores) tilts. No šejienes pāri upei ved vēl viens tilts, Arēnas tilts (Puente del arenal) aiz kura atrodas Kordovas stadions. Te jau var redzēt, ka pie arēnas vakar un aizvakar acīm redzot notikuši kādi svētki! Daudz dekorāciju un mobilo iekārtu pasākumu organizēšanai ielenc stadionu.Šķērsoju tiltu un pirms dodos atpakaļ uz viesnīcu, iegriežos vienā mazā kafejnīciņā ar ielas terasi. Nolemju iztukšot pāris saldā Pedro Himenes (Pedro ximenez) vīna glāzes! Tas ir vīns tieši man jo ir pietikoši salds. Tā nu sēžu, klausos mūziku iekrītu pārdomās par Andalūziju, Kordovu un protams vīnu. Par vīniem šeit arī varētu runāt gari un plaši, bet to nedarīšu, jo par to būs stāsts vēlāk, kad došos uz Kādisu un Hēresu.
Tāds patīkams nogurums māc mani, bet pēc katras vīna glāzes tas atslābst. Te man pie blakus galdiņa piebiedrojas neliela kompānija, kura ieradusies no Ukrainas. Šie pamana manu lieratūru, no kuras daļa ir krievu valodā un uzsāk sarunas. Pļāpājot apmainamies ar ceļojumu idejām, pieredzi un plāniem. Tas viss vairs nebeidzas ar pāris vīna glāzēm! Par to arī neuztraucos, jo šodienas ekskursijas plānu esmu izpildījis. Vēl taču ir vesela puse dienas rītā, līdz pēcpusdienas vilcienam uz Malagu.
Lēnā garā satumst, bet mūsu iekšējā temperatūra nekrītas! Tieši otrādi! Te nu rodas ideja par flamenko! Saku saviem jaunajiem draugiem, ka jau pirmīt pa dienu, netālu no Kordovas mošejas, kādā šaurā šķērsieliņā noskatīju restorāniņu, kurā arī šodien pirmdienā notiks flamenko priekšnesumi. Vēl viena glāze vīna katram un mēs jau dodamies uz manis noskatīto restorānu. Pa ceļam uz to uz īsu mirkli iegriežos viesnīcā, lai uzģērbtu kādu cienīgāku apģērbu šādam pasākumam.
Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem
Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais
