Pēdējā brīža piedāvājums

16.05.2008
32 min lasīšanai

Mūsu ceļojums bija vasarā, t.i. Austrālijas ziemā. Gatavojoties tam, informāciju guvām no dažādiem ceļojumu aprakstiem, tai skaitā no draugiem.lv, kas mums labi noderēja. Tādēļ piedāvājam ceļojuma aprakstu maršrutā Sidneja – Kērnsa. Apraksts veidots albūmam, kā komentārs pie fotogrāfijām, tādēļ vairāk tas ir kā mūsu brauciena dienasgrāmata maršrutā Rīga – Londona (Stansteda) – Londona (Hitrova) – Šanhaja – Sidneja.Tāds bija mūsu redzējums uz nelielu daļu no Austrālijas. 28.maijs Plkst. 9.30 sasniedzam mūsu ceļojuma pirmo lielāko galapunktu - Sidneju. Lidmašīnai nolaižoties Kingsford Smith lidostā skats interesants. Lidojot redzama ļoti plaša priekšpilsēta, tad lidmašīna tuvojas zemei, bet apkārt joprojām redzams tikai ūdens, fu, labi, ka tomēr tā šaurā zemes strēmele parādījās un mēs laimīgi esam galā. Kad ietiekam Austrālijā (suņu apošņāti (nekādi draudzīgie pinčeri tie neizskatījās), koferi pārbaudīti, jo mēs bijām uzrādījuši, ka vedam pārtiku (rupjmaize un konfektes) mūsu sagaidītājs jau priekšā. Pasūtīts busiņš (hosteļa iemītniekiem tas pienākas bez maksas), braucam uz Sydney Central Backpackers hosteli (šo noteikti var izmantot, pietiekami ērts un lēts), jo kaut kur jau jādzīvo ir lai pāris dienas apskatītu Sidneju. No lidostas līdz centram ~ 20 min. brauciens. Sidneja ir Austrālijas lielākā pilsēta, to arī reāli pārbaudījām, 3 dienu laikā daudz kas palika neredzēts. Jau izejot no viesnīcas ir redzamas pirmās atšķirības. Pavisam tuvu centram redzamas vienstāvu un divstāvu dzīvojamās mājas, sakārtotas, ar zaļumiem un košumkrūmiem apstādītas. Pavisam īss brīdis un acij paveras pirmie lielie, varenie debesskrāpji, kas tuvojoties pilsētas centrālajai kļūst redzami arvien vairāk un vairāk. Vareni! Ieraugām tik daudzkārt attēlos redzētos Sydney Harbour Bridge un slaveno dāņu arhitekta (Jorns Utzons) projektēto Sidnejas operu.(Līdzinieks ir Tenerifes galvaspilsētā Santa Krus de Tenerife) Nu kā tu tajā neiesi, ja esi tik tuvu tai? Aplūkojam repertuāru un nopērkam biļetes nākamajai dienai uz japāņu šovu (vienas biļetes cena 11 Ls). Turpinām pilsētas apskati, bet nemanot pienācis vakars (plkst.21), nežēlīgi sevi piesaka miegs, jo sajucis ierastais dienas ritms, dodamies uz hosteli (lielisks, tajā bija viss ko vajadzēja). OZ plkst. rāda 21.00, Latvijā –14. 00. Ar labu nakti! 29. maijs 8.30 jau esam ceļā uz Sidnejas tuvāku iepazīšanu. Pirmais šī rīta objekts botāniskais dārzs (Royal Botanic Garden and Domain), kur pamanām uzrakstu „Lūdzu staigājiet pa zāli”, tā var izsmaržot ziedus, aptaustīt kokus un rīkot pikniku zaļumos. Gluži pretēji mūsu apstākļiem Protams, ir vesela virkne piktogrammu, ko arī nedrīkst darīt, un tici vai nē, bet cilvēki rakstīto ievēro! Aplūkojam sukulentu dārzu ar daudz un dažādiem kaktusu veidiem - tādi ļoti jau nu adataini izskatās. Rožu dārzu pilnībā nevarējām izbaudīt, jo tas diemžēl pilnā plaukumā zied vasarā. Tropiskajā dārzā (Sydney Tropical Centre) varējām izjust un redzēt nedaudz no tā, ko ieraudzījām ceļojuma beigās. Redzējām eksotiskos un vietējos augus, kuri bija ietinušies vieglā miglā un mitrumā, tā imitējot lietainos mežus salas ziemeļu daļā. Botāniskā dārza parks ir liels un staigājot gar krastmalu visu laiku no redzesloka nepazūd Sidnejas augstceltnes, opera un tilts. Kādā no kokiem uz guļu lieliski iekārtojušies sikspārņi, nu amizants skats. Parkā aug pudeļkoks, daudz dažādu palmu, katrai no tām pievienots nosaukums, laikam lai cilvēki ne tikai atpūšas, bet arī izglītojas. Tālākais ceļš ved uz opāla muzeju - veikalu, jo šie dārgakmeņi ir vienkārši super. Nu ir jau opāls skaists, ir, pat vairāk kā skaists! Tur mūs laipna pārdevēja vairāk kā pusstundu lieliski izglīto par opāla atradnēm, tā atpazīšanu, apstrādi un tirdzniecību. Varējām gūt prieku lūkojoties uz kvalitatīviem opāliem un juvelierizstrādājumiem. Eh, kādu vajadzētu iegūt, t.i. nopirkt, bet to atliekam uz vēlāku laiku. Varbūt... Pa ceļam pretī raugās Sidnejas Parlamenta ēka. Izrādās, to iespējams aplūkot no iekšpuses, protams, ejam iekšā. Grezna, bet tautai pieejama. Pirms tam gan veic kontroli – skenēšanu (kā lidostā). Galvenajā koridorā izvietoti bērnu zīmējumi, lielajā hallē gleznas un daudz zaļumu. Apkārt tai vairākas sēžu zāles, kurās notika aktīva darbība. Kad tas izpētīts, seko gājiens uz TV torni, kurš uzcelts 1981. gadā. Tas atrodas pilsētas tirdzniecības daļā Market un Pitt ielu stūrī un slejas pret debesīm 260 m augstumā. Ar ātrgaitas liftu nokļūstam līdz 250 m atzīmei, kur atrodas panorāmas skatu laukums. Fantastiski, jo ir iespēja pilsētu un tās apkārtni redzēt 360o-os un apmēram 55 km rādiusā. Tā sacīt, visa pilsēta zem kājām. Labi bija redzamas jau pieminētās populārās vietas, kā arī lieliski skati Zilo kalnu virzienā. Kad emocijas sasmeltas no augšas, tad seko jautrs vakars Sidnejas operā, kur skatījāmies diezgan kreizī japāņu šovu, bet bija interesanti, sasmējāmies kārtīgi. Sēdvietas bija pie galdiņiem, uz tiem cenā jau ierēķināts „jautrais ūdentiņš”, pie galdiņa bija jautra sidnejiešu kompānija. Tā kā welcome to Sydney. 30. maijs Diena iesākas ar saulainu rītu. Hosteļa virtuvē pabrokastojam(iekļauts cenā) un dodamies uz ostu, jo esam iepirkuši biļetes izbraucienam ar kuģīti. No kuģa klāja var grozīt galvu, lai tvertu fantastiskos pilsētas panorāmas skatus-Sidnejas opera, slavenais ostas tilts. Braucam garām Denisonas ostai – salai, kurā tika turēti notiesātie. Turpinām braucienu uz Watsons Bay, kas ir piepilsētas daļa, kur 1788. gadā pirmo reizi iebrauca kuģis ar pirmo cietumnieku. Watsons Bay atrodas dienvidos no ieejas Sidnejas ostā. No Watsons Bay paveras lieliski skati uz Sidneju no attāluma. Tas ir vecākais zvejnieku ciemats, kurš dibināts 1788. gadā Šeit ir arī vairākas pastaigu takas, kur var lieliski relaksēties, vērojot dabu un ūdeņus. Ir arī nūdistu pludmale, tā teikt katram ir un katram savs. Braucot ar kuģīti, skati fantastiski, ik pa brīdim skatam paveras līči, kuru krastos pludmales, tālāk dzīvojamās un atpūtas mājiņas. Lai redzētu vairāk atpakaļ uz pilsētu braucam ar autobusu. Atkal ceļš interesants, augšup un lejup kalnā. Acīm un sirdij par ko priecāties. Vēl diena nav galā un aši dodamies uz slaveno Zivju tirgu. Paspējām īsi pirms tirgus slēgšanas, bet redzējām un sapratām, ka okeānā dzīvo nu ļoooti daudz dažādi ūdens radījumi. Tur varēja iegādāties no vismazākās garneles līdz milzīgi lielām zivīm (nosaukumus neprasiet). Pamanījām monosliežu dzelzceļu, kas vijas cauri pilsētai pa zemi, pazemi un gaisu. Visjautrāk izskatās tad, kad vilcieniņš brauc gar ēkas otrā stāva logiem. Vakara noskaņai pasēdējām āra kafe, kur mūs apsildīja gāzes lampas, jo ir taču ziema(pūta diezgan nejauks vējš). Pēc tam hostelī un atkal arlabunakti! 31. maijs Šodien sākas mūsu ceļojuma diena ar īrēto busiņu. Izrādās, ka liela daļa tūristu pārvietojas ar īrētiem busiņiem, kuros ir virtuve un guļvamvietas, nu kā gliemezim – pārvietojies kopā ar savu māju. Šādu ceļojuma veidu izvēlējāmies, jo mums nepatīk organizētie braucieni, paši braucam kur gribam, kad gribam un ja apnīk braukt, tad atpūšamies. Tomēr pirms tam vēl veicami daži darbi, jāiepērk pietrūkstošais apģērbs (to mierīgi var iegādāties uz vietas un nav jākrāmējas ar smagiem koferiem ceļojot) un nepieciešamā pārtika. Kad viss sagādāts, ar vilcienu braucam uz Belmoru (Lakoomba), kur mums jāpaņem pieteiktā mašīna. Izīrējām Toyota Hiace, kurā bija viss vajadzīgais ceļošanai. Plkst.16.00 uzsākam braucienu. Pirmais ko uz ceļa ieraugām ir uzraksts „Katru braucēju filmē”. Lai, mēs esam godīgi braucēji, kā mēneša laikā novērojām pārsvarā tādi vien pa ceļiem pārvietojās (kā izrādās viņiem ir barga sodu sistēma) Pa ceļam iebraucam Sidnejas olimpiskajā ciematā, kur notika 2000.gada vasaras olimpiskās spēles. Ciemats ir milzīgs, ar mašīnu izbraucām krustu šķērsu un visu laiku bija redzami sakārtota vide un darbojošās sporta zāles. Lieliski, ja ir naudiņa par ko visu milzīgo bāzi uzturēt. Kad puskrēslā tas aplūkots pa highway dodamies Zilo kalnu virzienā. Pa ceļam konfekšu fabrika Arronots, kas ir līdzīga mūsu Laimai. Esam nobraukuši jau 110 km un nonākuši kalnu centrā Katoomba, kur pūš auksts vējš un ir vēls vakars. Meklējam Caravan park, bet iepriekš nebijām precīzi iepazinuši informāciju par tiem, izrādās, ka 18.00 tie ir slēgti. Nekur tālu prom braukt negribējām, jo rītdienas apskates objekts sāksies tieši šeit. Atlika tikai atrast vietu mašīnai (kādā privātmājas pļaviņā) un ar labunakti. 1. jūnijs Zilo kalnu (Blue Mountain) apskati sākam no rīta. Tas bija viens no skaistākajiem objektiem OZ, kaut gan citi nebij mazāk skaisti un eksotiski. Ne velti šai ar dziļām aizām, ūdenskritumiem un eikaliptu audzēm bagātīgi apveltītajai teritorijai ir piešķirts nacionālā parka statuss. Savu nosaukumu kalni ieguvuši, pateicoties eikaliptu eļļai vai sveķiem(informācija dažāda), kuri, karstumā iztvaikojot, visapkārt rada zilu dūmaku. Fantastiski dabasskati. No ielejas apakšas paceļas zilgana dūmaka. Apburoši izskatījās vietējo aborigēnu leģendu apvītās klintis "Trīs māsas", Lielais kanjons un Džeimsona (Jamieson) ieleja. Šeit izveidotas tūristu takas, kur iekļauti dažādi maršruti Zilajos kalnos. Pa prinča Čarlsa taku, kura stiepjas 3 km garumā var aiziet līdz ūdenskritumam. Šis reģions ir paradīze putniem, kur neviens tos netraucē. Tālāk ceļš ved uz Ventvorth ūdenskritumu, kurš pa gabalu jau izskatās varens, žēl tikai, ka ūdens tā pamazāk. Pie pirmā skatu laukuma ar acīm nofiksējam tā augstumu un dodamies tam tuvāk. Vēl kādu laiciņu pa taku soļojam, no apskates laukumiņiem (Look out)to vērojam, līdz nonākam vietā, kur tas sāk savu lielo kritienu uz leju. Fantastiski un vareni. Tā kā ūdens nav ļoti daudz, varam pāriet tam pāri un nedaudz paiet pa taku uz priekšu, no kuras atkal paveras skats uz milzīgo Zilo kalnu ieleju. Šādās vietās cilvēks var sajust dabas varenumu un cilvēka niecību. Atpakaļ ejot nesteidzamies, lai tvertu mirkļus no šī dabas skaistuma. Kam reibst galva no augstuma, tam skaistums tverams tikai ar vienu aci. Ap 16-iem braucam cauri kārtējai mazai pilsētiņai, šoreiz Vindzorai. Perfekti apstādījumi privātmāju dārzos, kur koki un krūmi krāsojas visdažādākajos toņos (ir taču ziema).Vietējie nesteidzīgi spēlē golfu. Pa ceļu Nr.69 dabas skatus un kalnus tālumā vērojot braucam uz Singletonu (Singleton). Kādā informācijas centrā vēlamies noskaidrot par iespējamo naktsguļas vietu. Nojautā no kurienes mēs ceļojam (to dara katrā i-punktā, jo tas laikam pieder pie viņu laipnajiem pienākumiem)? Latvija- tik tālu šurpu braukuši? Izbrīna pilns skatiens, jo izrādās viņa zina, kur atrodas Latvija. Nevienu latvieti viņa līdz šim i-centrā nav sastapusi, (domājams, ka tādi centri vēl ir daudz, kur latvieši nav spēruši savu kāju). Braucam pa skaistu ceļu, tas līkločiem vijas augšup lejup no kalna, redzamas vairākas upes, kuras ir izsusējušas. Cauri kalniem vairāku desmitu km garumā ved 2 virziena ceļš, uz kura nedrīkst apdzīt. Acīmredzamais, neticamais, neviens arī neapdzen, jo tā rakstīts ceļu satiksmes noteikumos. Ik pa noteiktam posmam, piemēram, 5-iem km ir zīme, ka būs apdzenamais ceļš. Šai vietā kāds šoferītis arī veic apdzīšanas manevru, bet pārējie brauc atļautajā ātrumā bez steigas un apdzīšanas. Kā viņiem izdodas saglabāt mieru? Krēslai tuvojoties skaisti iezīmējas ceļa zīmes un norādes uz ceļiem, tā saucamās kaķa acis - vidus atdalošajā joslā. Jau satumsis un 19-os iebraucam karavānu parkā (Caravan park), kur pirmais pieslēdzamies elektrībai un ūdenim, un sākam vakara procedūru - vakariņas (ēdienkarte: vārīti brokoļi ar rīsiem, tuncis, avokado, biezpiena krēms, gurķi, tēja, ievārījums, riekstu kūka, maize. Man šķiet, ka mājās tik daudz vakarā neēdām), duša. Un atkal ar labu nakti! 2. jūnijs. Izrādās, ka pienākusi jau sestdiena. Ir skaists, saulains rīts. Atkal tālumā redzamas kalnu virsotnes, kas tītas dūmakā un līkumaini kalnu ceļi. Iebraucot līdzenākā vietā ieraugām pirmos ķengurus – eksotiski. Beidzot var ieraudzīt arī plašākus laukus, ganības ar lopiem un vīnogu dārzus. Braucam pa Hunter Valley un mūsu mērķis ir aplūkot vīna dārzus un nobaudīt Austrālijas vīnu. Nu ko? Sākam. Iebraucam pirmajā vīna degustācijas mājā Petersens & Sons. Mūs laipni sagaida un pasniedz sarakstu ar viņu ražotajiem vīniem, kurus mēs varam izvēlēties nogaršot. Vispirms lielisks šķiet šampanietis, sliktāki nav arī gaišie vīni, un labi, protams, ir arī saldie vīni. Vienīgais skumjais šai kompānijā - šoferīte Linda. Turpat blakus ir dažāda veida olīveļļas degustācijai. Pa skaistu apvidu braucam tālāk lūkoties, ko saražojuši citi vīndari. Iebraucam nākošajā degustācijas mājā, kas atšķiras no iepriekšējās gan ar izkārtojumu, gan vīnu šķirnēm. Šajā veikaliņā ir arī sieri, kuri ir bezgala garšīgi. Braucam tālāk un viss no gala- vīni, sieri, bet kādā no degustācijas mājām ir arī kaut kas interesants…alkometrs, kur katrs viesis var pārbaudīt degustācijas gala rezultātu. Rezultāts arī bija…, vienīgi mūsu šoferītis bija apzinīgs – 0. Vēl pa ceļam pabijām šokolādes degustācijas veikaliņā, kur tā tik kārdinoši smaržoja. Kad neliela daļiņa no vīniem nodegustēta, vīnogu lauki (guļ ziemas miegā) apskatīti, braucam tālāk Brisbenas virzienā. Līdz Brisbenai vēl tālu, apmēram, 800 km. Ceļa norādes vēsta, ka tuvumā ir interesants objekts – eikalipts, kura diametrs pie zemes līnijas sasniedz 3 m diametrā, bet pats izaudzis 75 m garš. Nu, protams, tas mums ir jāredz. Nogriežamies no asfalta un pa zemes ceļu braucam raudzīt šo dabas brīnumu. Ir izveidota pieklājīga tūristu taka, lai varētu šo koku apskatīt. Iespaidīgi, jo šādu mežu redzam pirmoreiz. Šajā ielejā ir atšķirīgs mikroklimats un arī augu valsts. Eikalipti, ap kuriem stingri apķērušies un uz augšu vijas liānas. Starp eikaliptiem palmas. Nu vārdu sakot necaurbrienami džungļi. Koki aug vairākos līmeņos – visaugstāk izstiepušies eikalipti, zem tiem pēc saules cīnās palmas, bet papardēm un vēl citiem niekiem sauli neredzēt. Esam nolūkojuši nākamo objektu – Seal Rocks. Piestājot ieraugām skaistu, klintīm ietvertu, pludmali. Skatam paveras uz vienu pusi kalni uz otru klintis, priekšā okeāns, kurš viļņojas, balta smilts un tīrs ūdens, kurš gan nav ļoti silts, neredzēti gliemežvāki. Krastā gozējas pelikāni, laikam gaida samakšķerētās zivis, jo redzami pāris makšķernieki. Palūdzam pelikāniem atļauju kopā ar viņiem nofotografēties. Relaksēdamies šai pludmalē plānojam tālāko ceļu. Šajā apvidū (Lake Land) ir ļoti daudz ezeru, bet tā kā mums priekšā vēl vairāk kā 2000 km, ceram ieraudzīt vēl daudz jauku skatu. Pēc pozitīvi uzkrātām emocijām izbraucam uz Pasific Highway un pēc 100 km atrodam naktsmājas Caravan park „Reg&Judy – Owers, kur nodrošinātas visas nepieciešamās ekstras – ēdam, plānojam nākamo dienu un arlabunakti. 3.jūnijs Nu jau esam iejutušies ceļojuma ritmā, tā kā brauciena plānošana arī kļūst saprotamāka. Ceļamies agri, t.i., 6.00 lai pēc stundas varētu doties ceļā, jo gaišais laiks beidzas 18.00 (Ir taču ziema)un tas maksimāli jāizmanto. Šai laikā tiek arī slēgti karavānparki. Turpmāk mēs pieteicām naktsmājas pa telefonu (pēcpusdienā), novērtējot situāciju, cik tālu mēs vienā dienā varam nokļūt. Šāda metode strādāja labi visu ceļojuma laiku. Izmantojām ceļvedi Lonely Planet. Esam Port Macquarie. Rīta saulē redzama skaista pludmale, garš mols ar interesanti apgleznotiem akmeņiem un pieklājīgiem uzrakstiem uz tiem (trīsburtu uzrakstus nevarēja ieraudzīt). Pa molu dažāda vecuma ļautiņi skrien, soļo, pastaigājas, kas ir OZ ļaužu neatņemama sastāvdaļa. Mola galā ieraugām delfīnus, kuri demonstrē savas daiļlēkšanas spējas. Vietējie teica, ka brīžiem delfīni šeit ir daudz vairāk. Pa ceļam ieraugām sestdienas tirdziņu (swap meet), kur, protams, jāiebrauc, lai izjustu OZ kolorītu. Tirdziņš gana interesants. Galvenais akcents likts uz retro auto un auto- moto rezerves daļu tirdzniecību. Visas detaļas gan izskatījās, ka ilgi šai dzīvē dzīvojušas, bet tur jau tā sāls. Tālākais šī rīta mērķis - apskatīt koalu hospitāli, par kuru izlasījām informācijas materiālos. Tas atrodas Port Macquarie pilsētiņā. Šeit varēja saprast OZ valsts rūpi ne tikai par saviem cilvēkiem, bet arī dzīvniekiem. Izrādās tur uzņem koalas, kuri cietuši ceļa avārijās, vai ar viņiem notikusi kāda cita ķibele. Ikviens var nogādāt ievainoto koaliņu uz šo klīniku. Katram ir atsevišķa mītne, un cilvēki visu dienu par viņiem rūpējas. Izārstētos lācīšus, ja vien atļauj to veselības stāvoklis, laiž atpakaļ brīvībā. Viens gan bija akls, kopēja teica, ka hospitālī dzīvos līdz sava mūža galam. Pavisam netālu, 11 km, no Port Macquarie atrodas Zoo, kur mīt dažnedažādi dzīvnieciņi, jo dabā tik daudz, protams, vienkopus neieraudzīsi. Pēc programmas 10.30 ir koalu paijāšana – jāredz, kā tad tas ir. Liels laukums atvēlēts koalu dzīvei, bet viņu dzīvīte jau ir diezgan vienmuļa, jo koala 20 stundas diennaktī guļ un 4 ir nomodā. Noteiktā laikā koalas tiek uzmodināti, iznesti no lielā būra un tad sākas paijāšana. Kopēja īpaši pieteica, drīkst glaudīt tikai muguriņu, lai cilvēki ar rokām glaudot galviņu un purniņu, neienestu kādas slimības (tā skaidroja kopēja). Tālāk ķenguru apskate – barošana. Vispirms iegādājamies barību un tad ejam uz tikšanos ar ķenguriem. Lielā, nožogotā laukumā mitinājās ~ 20 ķenguri visdažādākajās krāsās (no balta līdz rūsgani brūnam). Ķengurēni droši nāk klāt un ēd cienastu, jo tāda ir viņu ikdiena. Aplūkojām arī citas eksotiskās radības (kokaburu, varavīksnes papagaiļus, čūskas, kazuāru). Mūsu tālākais ceļš ved uz South West Rock. Kādu gabalu esam braukuši, šķiet, ka jāietur pusdienas. Noparkojamies, ledusskapī sameklējam kaut ko garšīgu un ieturam kārtējo maltīti. Vēl tāls ceļš priekšā, braucam uz Grassy Head, kur atrodas nākošā skaistā pludmale, kura atšķiras no redzētajām. Skaists kūrorts ar viesnīcām un citiem labumiem. Pludmalē pamanām, ka pāri līcim deg meži. Hmm, mums taču jābrauc tieši tai virzienā. Piebraucot tuvāk reāli redzam, ka mežs gruzd, no tā ceļas dūmu mutuļi. Pa ceļam vairākās vietās ir redzami degušie meži, bet labums ir tas, ka eikalipts nenodeg, bet tikai apdeg un pēc kāda laika atjaunojas. Apdegušus eikaliptus varēja ceļojuma laikā redzēt ne mazums. Braucot pamanām, ka sāk izmainīties augu valsts, parādās nelieli banānu lauki, arī laiks kļūst siltāks. Šodien esam nobraukuši 380 km un mums pienākas atpūta. Esam karavānparkā, ēdam vakariņas un plānojam nākošās dienas braucienu.Ar labunakti! 4.jūnijs Atkal ceļamies 6.00, lai pēc rīta darbiem varētu iet sasveicināties ar okeānu. Spirgts rīta vējiņš, saule sāk iesildīt okeāna malā sēdošās kaijas. Mūsu šodienas pirmais apskates objekts Big Banana – banānu plantācija, kurā izveidoti celiņi uz platformām, lai tūristi varētu aplūkot šos augļus. Izskatās jau gana labi, ja šādi lauki līdz šim tā īsti nav redzēti. Interesanti, ka katram banānu ķekaram(svars var sasniegt līdz 30kg) ir apvilkts maiss. Tā līdz galam īsti nesapratām, kāpēc? Aizsargā no slimībām, putniem, saules? Pa ceļam braucot vērojām mašīnas ar kādām pārvietojas tūristi. Mēs braucām ar campervan, bet brauc arī ar piekabēm - trailer. Lieliski šāda iedzīve uz riteņiem, jo esi neatkarīgs un patstāvīgs. Mašīnā ir gandrīz viss nepieciešamais braucienam (ledusskapis, gāzes plīts, izlietne, trauki, krēsli, galdiņš, protams, ūdens, un galvenais guļvietas). Atkal esam uz highway un braucam uz Grofton caur Woodburn un tālāk uz Nimbin. Ceļš atkal interesants, 100-iem hektāru platībā stiepjas cukurniedru lauki. Nu pēc redzētā gribi negribi jātic, ka OZ ir cukura lielvalsts. Tālāk redzami kalni, ielejās zemkopība, nogāzēs lopkopība, kalnos - skaistums. Ārā 23o. Iebraucam info centrā pēc kārtējās informācijas un kartēm. Info centri ir augstā līmenī un apgādāti ar kvalitatīvu informāciju un precīzām kartēm. Ir zināms, ka mums noteikti jānokļūst Nimbinā, kur 70 gados valdīja hipiju stils un zālīte. Joprojām jauni un veci hipiji apmeklē šo savu kulta vietu, gremdējas atmiņās. Reāli. Pinkainiem matiņiem (dredas), bārdaini, hipiju stilā ģērbti- tādi viņi klīst pa Nimbinu. Pilsētiņā muzejs, tikai grūti saprast, kas ir galvenais eksponāts muzejā, tur ir absolūti viss, kas saistās ar viņu dzīvi Veikaliņos var nopirkt visu literatūru par zālītes lietošanu, ir visa vajadzīgā atribūtika, Vakarā vienam šeit klīst būtu neomulīgi, tāds iespaids, bet varbūt tie ir tikai maldi Ieturam maltīti un braucam uz Byron Bay, kur atrodas skatu punkts, no kura lieliski var pārredzēt apkārtni, jo tas atrodas okeāna malā uz klints.Pa serpentīna ceļu uzbraucam līdz bākai, kura ir 100 gadu veca un ir vistālāk austrumos novietotā bāka. Pirmie saules stari, kuri sasniedz Austrāliju, sasniedz tieši šo klinti, uz kuras atrodas bāka. Vēl gabals ejams līdz skatu punktam, lai tvertu fantastiskos skatus -klintis, okeānu, saulrietu. Ir tūristu takas 5 km garumā, tā kā var nokāpt līdz pašam okeānam. Vakarā noliekam mašīnu karavanparkā un dodamies baudīt okeāna pilsētas skaistumu. Rimts, silts vakars, nesteidzīgi ļaudis sēž cafe, pastaigājas, nu vārdu sakot bauda dzīvi. Veikala skatlogā uzraksts „Winter 2007”. Stāvam un apsmaidām šo situāciju. Kā nepriecāsies, ja visapkārt silts, zaļš, ziedošs, un tā saucas ziema. Pasēžam kafē. Un tad jau arī vakara miedziņš klāt. Ar labunakti. 5. jūnijs 5.30 modinātāja zvans un sākas rīta cēliens. Viens skrien gar okeāna malu, otrs meklē saullēktu, bet kādam jāgatavo arī brokastis. Kempingā brīvsolī pastaigājas meža tītari, cerēdami, ka šiem palaimēsies ar brokastīm. Bet daudzās vietās ir redzami uzraksti „Savvaļas putnus un dzīvniekus nebarot”, lai nepierod pie laba un barību meklē sev paši. Iebarotiem, pēc tam grūti iekļauties dabiskajos apstākļos. 6.30 dodamies ceļā pa Zelta krasta (Gold Coast) pludmalēm, kas ir vienas no iecienītākajām tūristu un sērfotāju vietām un stiepjas ~ 70 km garumā, Coolangatta piestājam pludmalē, jo gribas redzēt un izbaudīt pēc iespējas vairāk. Tā ir slavena ar to, ka ir lielākie krasta viļņi, līdz ar to ideāla vieta sērfotājiem. Skaista kūrorta pilsētiņa, kur augstceltnēs iekārtojušās viesnīcas, no kurām lieliski skati uz pludmali. To pirmajos stāvos kafejnīcas un klubi, augšējie stāvi atpūtniekiem. Dienas vidū aktivitātes jau notiek pilnā sparā. Retro mašīnas, to īpašnieki taisa tusiņu. Pie viesnīcas kantorī mūzikas ritmā katrs relaksējoties var iemēģināt deju soļus. Lēnām, laipnus garāmgājēju skatus un apkārtni baudot, izstaigājam pludmali un tai piegulošo ielu. Pilsētiņa ir fantastiska, nesteidzīga, pārsvarā divstāvu, gaumīgas, sakoptas mājiņas. Augstceltnes ir viesnīcas pie pludmales, bet tās izskatās lieliski. Tālāk seko brauciens uz Surfers Paradise, vietu, kur Linda NOTEIKTI gribēja nokļūt. Tā ir pilsēta ar lielisku pludmali atpūtniekiem un sērfotājiem. Pa gabalu redzamas augstceltnes, kas tuvāk piebraucot izrādījās viesnīcas, kuras atrodas tieši pludmales krastā. Mašīnu novietojam 2 zonā, kur 2 stundas tā var stāvēt pa brīvu (kaut kas tāds pie mums tikai sapņos var rādīties, 2 zona atrodas tikai viena kvartāla attālumā no pludmales, arī cena 1 zonā demokrātiska - 40 s (LV) stundā).Esam apstājušies blakus pašai augstākajai ēkai, mēģinām skaitīt stāvus. Katram savs rezultāts, bet robežās no 70 līdz 80. Kā jau kārtīgā kūrortā ir gājēju iela, kur tirgo suvenīrus un visu, kas piederas pludmalei. Un tad esam pludmalē! To aprakstīt nevar, tikai atstāt sajūtās! Vienā krastā okeāns, otrā augstceltnes, pa vidu pludmale. Staigājam, baudām un ar acīm fotografējam skaistos skatus. Pludmales zonā dežūrē ūdens policija, kas nenogurstoši, ar karodziņiem ierobežotā zonā uzrauga peldētājus. Tieši šobrīd ir izlikta zīme, ka ir bīstami peldēties. 3 tumšie cilvēciņi tomēr lien ūdenī (laikam angliski nesaprot), bet tūlīt ir klāt policija un izskaidro, ka viļņi pašlaik velk peldētāju okeānā. Un jautrākais tas, ka glābēji šiem pasaka paldies, ka uzklausīti!?!? Pludmalē ir izlikta informācija par paisumiem un bēgumiem, ūdens un gaisa to, tātad, ja lasīt māki, vari būt drošībā. Īss ieskats šai skaistumā ir gūts un maršruts ved tālāk uz Brisbenu - otru lielāko pilsētu mūsu ceļojuma laikā. Vēlā pēcpusdienā esam Brisbenā. Braucam uz jau laicīgi pieteikto vietu karavānparkā. Novietojam mašīnu 153 vietā un ar autobusu (4km) braucam uz pilsētas centru. Laiks apmācies, izskatās, ka būs lietus. Izstaigājam galveno gājēju ielu, aplūkojam retās baznīcas (ar tām Austrālijā izliekas, ka ir stipri trūcīgi, gribēdams neieraudzīsi (bet varbūt tā nav???)). Cilvēki ir ļoti komunikabli.Uz ielas stūra, gaidot luksafora zaļo gaismu, mūs uzrunā kundze, kura jautā, vai mums patīk krāsa, kādā nokrāsota priekšā esoša māja. Izklāstam savu viedokli, ja jau interesē, līdz nonākam pie pilnīgi nopietnām sarunām par vēsturi un tagadni. Izrādās, viņa ir vēsturniece - filozofe un labi zina visas Baltijas valstis un tur notiekošo. Nu tad panesās saruna pusstundas robežās. Šī nebija vienīgā vieta, kad cilvēki uzsāka sarunu tāpat vien. Iedegas vakara gaismas, jo plkst. jau rāda 17.30. Lai pilnīgāk iejustos pilsētas vakara atmosfērā – izvēlamies ielas krodziņu, kur baudām atmosfēru un austrāliešu labumus. Ja apniktu krodziņā, varētu iet pozēt ielu māksliniekam, kurš īsā laikā radīja zīmējumu, nu stipri līdzīgu tam, kas pozēja. 6. jūnijs Lietus lija visu nakti, turpina to no rīta, labi, ka nav auksts. Tas mūs netraucē, jo pirmais mērķis ir nokļūt Brisbenas Universitātes bibliotēkā, kur izpētījām viszemāko i-neta cenu, proti, par brīvu. Pa ceļam dabūjam jaunāko ziņu avīzi. Lasām, ka šis ir stiprākais lietus pēdējo 6 mēnešu laikā, dienā nokrišņi 55mm, ja pieskaita nolijušo lietu naktī, izrādās, stiprākais lietus Brisbenā no 2004. gada. Jā, tas mūsu ceļojumā tiešām pietrūka, bet varbūt tieši tas izkrāšņo ceļojumu?! Neko darīt, jāpieņem laika apstākļi (Nav slikti laika apstākļi, ir tikai nepiemērots apģērbs, kaut kur dzirdēts teiciens) un jāiet pilsētas apskatē. Vispirms ar mašīnu izbraukājam tuvākās un tālākās pilsētas vietas, bet tālāk ar kājām aplūkot parkus, kuru pēc grāmatām izpētījām, kā interesantus objektus. Esam Brisbenas upes krastā, kur izveidota skaista lagūna (varam tikai iztēloties, cik labi tā izskatās saulainā laikā), mākslīgi veidota pludmale. Pat lietus laikā lagūnas malā dežūrē ambulance (ja nu kāds riskē un tomēr sadomā peldēties, jāuzmana). Dizainiski izveidota eja gar krastmalu, ap metāla konstrukcijām apvijušies ziedoši vīteņi. Palmas, ziedi, ūdens. Pa speciāli izveidotu taku, cauri mangrovēm ejam uz pilsētas botānisko dārzu, kas aizņem 18.4 ha un ir apdzīvota ar gana daudz eksotiskiem augiem un kokiem. Lielākai daļai koku, izglītošanas nolūkā, klāt ir pierakstīti nosaukumi un teksti par to, kā konkrēto augu vai koku izmantoja aborigēns, kā kolonizatori un ko dara ar to mūsdienās. Parkā bez mums ir vēl tikai daži apmeklētāji, jo lietus pārliecinoši turpina līt, bet mēs apņēmīgi skatīties. Nolemjam pāriet pāri upei pa gājēju tiltu (Goodwill Bridge), kurš atvērts 2001. gadā. Pēc ziņām pa šo tiltu ik nedēļu pārvietojas 40.000 gājēju. Tālākais apskates objekts- Roma Street Parkland – pasaulē lielākais subtropu augu dārzs pilsētas centrā, kas izvietojies 16 ha. Ar vairāk kā 1800 dažādiem augiem Fantastiski, pat ziemā krāsu dažādība netrūkst, var tikai iztēloties kāds skaistums te vasarā. Parks veidots ornamentos, labirintos, ūdenskritumos, strūklakās. Un atkal patiesība, kas jau piefiksēta: kas mums aug puķu podos, tas siltākās zemēs ārā un vēl pārsteidzošā lielumā. Kad viss nolūkots, ar kartes, un asā prāta palīdzību, cauri biezai, bet sakārtotai mašīnu straumei, nokļūstam savā naktsguļas vietā. Vakariņas un ar labunakti! 7. jūnijs Šodiena paredzēta Stīva Irvina Zoodārzam (Australia Zoo). To kā privāto zoodārzu viņa vecāki atvērts 1970. gadā, kas tai laikā saucās Beerwah Reptile Park. 1992. gadā zoodārza aprūpi pārņem dēls Stīvs un viņa sieva Terija. Šis dārzs ir veidots, lai varētu aplūkot dzīvniekus un reizē arī izglītot apmeklētājus. Apstākļi Zoo ir maksimāli pietuvināti dabiskai videi. Viscaur jūtama Stīva Irvina klātbūtne. Nopērkot biļeti (Ls 20 vienam), saņem bukletu, kurā ir shēma parka iekārtojumam, norādīti laiki, kad notiek dzīvnieciņu barošana un stāstījums par tā paradumiem. Šeit vajadzēja visu dienu, lai to izbaudītu. Noskatījāmies krokodilu, čūsku šovu, putnu, ziloņu, koalu, ķenguru, kamieļu, tīģeru, bruņrupuču barošanu. Un tā diena gandrīz jau galā, bet mums priekšā vēl ilgs brauciens līdz naktsmājām, tādēļ dodamies uz nākošo objektu – Glasshouse Mountain nacionālo parku. Pa diezgan stāvu serpentīnceļu uzbraucam līdz skatu laukumam, kur labi redzamas pret debesīm saslējušās Glass Mountines spices. Tās ir vulkāniskas klintis, kas radušās 2 miljoni gadu atpakaļ vulkāna izvirduma rezultātā. Ripinām lejup uz kempingu. Esam nobraukuši no lielceļa un braukšana ir interesantāka. Var pavērot ainavu, kas tūristiem netiek piedāvāta, Mazi ciematiņi, sava saimniekošana, ceļa malā ik pa brīdim uzraksti, ka var iegādāties augļus (norādīti, kādus), olas un citus lauku labumus. Tad ceļa malā parādās uzraksts „11. jūnijā skolā brīvdienas. Svinēsim karalienei dzimšanas dienu!”. Tā vienkārši, visiem informējoši un saprotami. Jau pamatīgi satumsis, pulkstenis rāda 19.30, kad iebraucam kempingā. Šis mūsu ceļojuma laikā bija vienīgais, kur varēja iebraukt vēlu un samaksāt no rīta, bet vietas vienalga vajadzēja pieteikt. 8. jūnijs Atkal jauna diena. Rīta rituāls un ejam tvert skaistos skatus Noosa National Park, kas atrodas pavisam tuvu pie pilsētiņas. Izvēlamies 1,2 km garu taku, kura līkločiem vijas gar klints malu, vienā pusē okeāns, otrā kalns. Skats reāls, zili zaļš ūdens, viļņi ar troksni atsitas pret akmeņiem un klintīm, sakuļot to baltās putās.Pa brīdim ir iespēja nokāpt pludmalē. Šeit tā ir ļoti akmeņaina, smilšainās pludmales pavisam maz. Tā virpuļojot gar klinšu malu, nonākam pie Velna virtuves, kur stāvu klinšu ieskāvumā, sitas viļņi. Papriecājamies par dabas varenumu un ejam atpakaļ pa citu taku, kas mums prasa 2,5 stundas. Info centrā palūdzam kartes tālākam ceļam. Pavīd doma aizbraukt uz Frēzeru salām, kur ir lielākais saldūdens ezers Makenzī. Tomēr no šīs domas atsakāmies, jo vairāk tomēr gribas nokļūt Whitsunday salās. Ceļš cauri Gympie, Maryborough un esam atbraukuši līdz Hervey Bay. Noparkojamies kempingā pašā okeāna krastā (~30 m no okeāna) un nolemjam apskatīt ostu, no kuras var aizbraukt uz Frēzeru salām. Ejam, ejam, ejam un tā joprojām ejam, līdz beidzot pēc 1,5 stundas iešanas nonācām pie info-punkta ostmalā. Jau tumšs vakars, ne daudz ko redzēt, ne saprast. Centrā uzzinām visu par Frēzeru salām. Tagad jāsāk domāt, kā nokļūt atpakaļ. Info centra darbiniece mums ieteica lielisku ideju. Pēc 50 minūtēm uz pilsētu ies autobuss, kas mūs arī aizvedīs uz „mājām”, bet līdz tam laikam mums jāiet uz klubu, jānopērk kāds dzēriens, jāpagaida, un tad jāklausās, kad uzaicinās braukt uz pilsētu. Smalki. Liela, glīta telpa, daudz ļaužu, saģērbušies atbilstoši piektdienas atpūtas vakaram. Var saprast, ka tie ir ostas kluba biedri, kuri nesteidzīgi malko aliņu un vīnu, sarunājas. Arī mēs iekļaujamies šai situācijā. Relaksējoši. Pēc kāda laiciņa tik tiešām atskan aicinājums pulcēties pie autobusa tiem, kuri vēlās doties mājup. Kā noprotam, tas attiecas arī uz mums. Pieejam pie autobusa, šoferīši pieraksts adreses, kur katram vajag nokļūt. Piesākamies arī mēs un tiekam nogādāti tieši pēc adreses karāvanparkā. Tas notiek par brīvu, jo autobuss savus kluba biedrus pēc tusiņa nogādā mājās, lai tiem nav nekādu rūpju, ja pavairāk ieķerts. Serviss līmenī. Paklausāmies okeāna šalkās, ēdam vakariņas(ar aliņiem bija par maz), plānojam nākamo dienu, un atkal arlabunakti! 9. jūnijs Aiz mašīnas dzirdams neparasts troksnis. Izrādās savas brēcošās rīta dziesmas uzsākuši skaisti, krāsaini papagailīši – varavīksnes loriketi. Nedaudz ar viņiem vajadzēja parunāties, tad jau kāda drumsla viņiem bija jāvelta, kaut gan mēs atcerējāmies, ka savvaļas putnus barot nedrīkst. 8.00 atvadāmies no kempinga kaimiņiem un no Hervey Bay braucam uz Childer, kur apskatām 2003. gadā nodegušo backpacker hosteli. Kāds dullais aizdedzinājis un bojā gājuši 15 jauni ceļotāji, pats uz mūžu cietumā. Tagad šai vietā izveidota piemiņas vieta šiem jauniešiem un pilsētiņas izstāžu zāle. Braucot tālāk nevaram aizbraukt garām uzrakstam ”Ananāsi no lauka”. Tik tiešām lieli, mīksti, kā ēdot izrādījās, ari sulīgi un saldi. Aplūkojām arī saimnieka lielo ananāsu lauku. Esam nodrošinājušies ar svaigiem augļiem (1gab.1.50$ = 0.66s) un vērojot joprojām skaistās OZ ainavas braucam uz Bundaberg, kurā ir OZ slavenā ruma darītava. Kā mājās brauksi tukšiniekos? Tādēļ apskatām muzeju, nopērkam rumu un nofotografējamies pie firmas simbola – baltā lāča. Pēc tam arī kultūras programma – izstaigājam Bundebergu. Vecajā arhitektūrā, ko diezgan reti šeit var sastapt, lieliski iekļaujas jaunceltnes. Kārtējā skaistā gājēju ieliņa un īpaši plati braucamie ceļi. Braucam cauri viesmīlīgākai (tā vēsta info materiāli) pilsētiņai GinGin. Jau labu laiku braucam pa mežainu savannu, ~100 km ceļā neviena benzīntanka, to tā mēs nebijām ieplānojuši, bet atkal no tā guvām jaunu pieredzi. Un atkal paveras lieliskas lauku ainavas – nebeidzami cukurniedru lauki, kurus kādā brīdī nomaina nebeidzamas ganības ar lopiem aplokos. Krūmi, zāle un sīki koki. Skarba ainava. Gar ceļmalām daudz ķenguru, gan vairs ne dzīvi. Žēl viņus, var saprast, ka to tiešām ir daudz. Labi, ka mums tie negadījās ceļā mašīnai. Ceļa zīmes ar ķenguriem tur itin bieži sastopamas. Šodien mums pirmā lielākā pārbraucienu diena, jo jānokļūst līdz Gladstone, kura ir viena no lielākajām OZ industriālajām ostas pilsētām. Pilsētā lieliski tiek savienots industriālais un tūrisms, viens otram netraucējot, bet gan papildinot. Caravanpark pilni (mums vieta pieteikta), jo ir lielā brīvā nedēļas nogale (karalienes jubileja) un notiek zvejošanas sacensības, kad katrs cer izvilkt lielo lomu. Ēdot vakariņas no radio ziņām dzirdam, ka Sidnejā un Hunter Walley ir bijusi vētra, lietus un nopietni bojājumi. Mēs šo zonu šķērsojām divas dienas atpakaļ, lietu dabūdami tikai Brisbenā. Iznāk, ka esam izsprukuši no diezgan lielām nepatikšanām, jo lietus šajā laikā nav parasta parādība un šis vēl bijis ar zobiņiem. Ar labunakti. 10. jūnijs 7.30 izbraucam. Informācija vēsta, ka Kvīnslendas DR daļā mītot aitas, bet mūsu ceļa redzami tikai bullīši aplokos. Diez cik kilometru garumā ir izmantota dzeloņstieple aplokiem, jo tā ir 4 rindās apvilkta??? Izskatās izšķērdīgi, bet laikam jau lopus citādi pasargāt nevar. Pa Bruce Highway esam iebraukuši Rochampton – liellopu galvaspilsētā. Pat pilsēta sagaida ar savu simbolu – bullīti. Info centrs atrodas uz robežas, kur sākas tropu josla. Rochamptonā uzkavējamies vien tik ilgi, lai vietējā tirdziņā iegādātos augļus. Izdevās labi un lēti! Ir skaista, saulaina diena un mēs braucam uz Mackay. Pa ceļam sāk rasties nepieciešamība pēc benzīna, bet Marlborough benzīntanks slēgts. Nākošais pēc 40 km. Lai mums braukšana būtu interesantāka ceļmalās sevi demonstrē emu. Labi būtu atrast viņu olas, sanāktu karaliskās svētdienas pusdienas. Pa ceļam eksotisko augļu dārzs. Iebraucam, lai šoferīte Lindiņa var atvilkt elpu pēc garā brauciena. Interesanti vēl tas, ka palaikam ceļmalās parādās uzraksti. Iebrauc, atpūties – šoferītim kafija pa brīvu! Šo pakalpojumu izmantojām, lai saprastu, kā tas ir. Izrādās brīvprātīgie ziedo savu laiku, lai šādā veidā palīdzētu šoferiem garajā ceļā. Šādas vietas mēs sastapām garajos pārbraucienos, kur maz apdzīvotu vietu. Nekas jau nav beidzies un brauciens jāturpina. Tagad gar ceļa malu ainavu nomaina cukurniedru lauki. Izziņai. Cukurniedres ir produkts jeb tropiskā zāle, kuru audzē ģimenes uzņēmumos. Kvīnslendas cukurniedru fermeri piegādā 94% no kopējā OZ cukurniedru daudzuma. Saule un ūdens apgāde ir ideāli apstākļi cukurniedru augšanai. Vidēji vienam Kvīnslendas fermerim pieder 75 ha cukurniedru lauki. Cukurniedres aug 10 līdz 18 mēnešus un izaug no 2 – 4 m garas. Tās novāc no jūnija līdz decembrim. Apstājamies pie Srinas cukurniedru fabrikas. Pienācis pusdienas laiks un mums pienākas atpūta un pusdienas. Šīvakara mērķis – Mackay, ko paši OZ sauc par cukura galvaspilsētu. Izziņai. Tā atrodas pusceļā starp Brisbenu un Kērnsu. Plaša, klusa, relaksēta, draudzīga multikulturāla vieta dzīvošanai. Tās tuvumā ir gan Lielais Barjeru rifs, gan tropiskie meži (rainforests). Palmas un tropiskie augi ir pilsētiņas ielu un pludmales rota. Ostā var noenkurot 328 jahtas. Tā ir labākā osta Kvīnslendā. Tur notiek arī saimnieciskā darbība – ogļu eksports, ko varēja vērot braucot pa molu. Lielie kravas kuģi gaidīja atļauju ienākt ostā. 1999.gadā ostas rajonā pilnīgi no jauna ir izveidots moderns viesnīcu, jahtu un dzīvojamo māju komplekss. Tieši šovakar tur notiek svētdienas party un mēs arī iejūtamies atmosfērā. Liels, fantastiskas palmu parks, mols, staigāšanai un braukšanai Jau satumsis un jādodas uz aizrunāto karavānparku, kas atrodas Black Beach, kur pludmales garums ir 6 kilometri. 11. maijs Šorīt izbaudām skaisto rītu, jo nav liela steiga, jānobrauc tikai 160 kilometri līdz Airlie Beach, no kurienes ar kuģīti ir nodomāts aizbraukt uz Whitsunday. Līdz braukšanai uz salu vēl jāgaida, bet šodien izstaigājam Airlie Beach. Izstaigājam pludmali, jau iebraucot redzējām, cik tālu acis sniedz, var redzēt zilu, bet caurspīdīgu ūdeni, kas pilnīgi atšķirīgs no citām pludmalēm. Netālu no pludmales izveidota saldūdens lagūna, kurā ūdens dziļums 2 m. Dežūrē ambulance. Iegādājamies biļetes rītdienas izbraucienam uz Whitsunday. Kāpjam kalnā un meklējam taku, kas ir norādīta ceļvedī, lai paraudzītos uz pilsētiņu no augšas. Šovakar karaliskās vakariņas par godu karalienes dzimšanas dienai – ķengurs uz BBQ, kartupeļu bumbas pildītas ar spinātiem un sieru, augļi un vēl citi labumi. 12. jūnijs 8.40 pie karavānparka par godu mums (bet patiesībā tas ietilpst viņu pienākumos) piebrauc Whitehaven Xpress busiņš, kurš nogādā mūs ostā, no kurienes sākas mūsu šodienas ceļojums. Saulei spīdot, viļņiem šķeļoties, izbraucam no ostas. Kuģis slīd uz priekšu, abās pusēs ūdenī atspoguļojas klintis, atskatoties tālumā paliek Aairlie Beach. Un atkal jāsaka tas pats, kas iepriekš, cik vien tālu acis sniedz, var redzēt zilo ūdeni, tā krāsa ir tīra, gaiši zila, palaikam pavīd tumšzilāki ūdens laukumi, laikam dziļāks. Braucam garām klinšainām saliņām, dažas pat izskatās apdzīvotas (veltītas tūristiem), dažas apaugušas ar kokiem, citas tikai un vienīgi klinšainas. Debesis zilas ar retiem mākoņiem, kuri atspīd rāmajā ūdenī. Tas vienkārši ir jāredz! Pirmā pietura Whitsunday Islands National Park ir saliņa, no kuras ir pasaulslavenie skati uz zilo ūdeni un balto smilšu pludmalēm. Kuģis noenkurojas, ar laivu piebraucam krastā, un pa taku ejot nonākam līdz Hill Inlet lookout. No šīs vietas ir tas top skats, kuru pēc tam vēlāk atpazīstam visās kartiņās – baltā smilts un caurspīdīgi zilie ūdeņi. Kādu laiciņu jau tverti šie fantastiskie skati, laiks sauc, jādodas tālāk. Kāpjam laiviņā, kura mūs pieved pie kuģa, ar kuru dodamies uz nākošo saliņu. Un visa skaistā ainava turpinās. Esam balto smilšu pludmalē. Tieši tā, smiltis ir krīta baltumā, ūdens gaiši zils. Liekas nereāli, vai tiešām tā dabā var būt? Šeit liekāka atpūtas pauze: sauļojamies, peldamies, pastaigājamies, mums sagatavotas pusdienas(BBQ). Neiztikām bez jautrībām. Linda šķīvī savu ēdamo ielikusi, dodas uz pludmali, bet kaijas arī nolūkojušas tieši šo porciju ( 3 veida gaļa, salāti, risoto, augļi, dzeramais) Lindas šķīvī. Viens bļāviens un kaijas jau ēdamo Lindai atņēmušas. Tad pusdienu mieru pārtrauc varāns, kas bija nepilnu metru garš. Kam patīk kopā ar viņu, labu apetīti, bet labāk izvēlēties citu draugu pusdienām. Šai vietā varētu uzturēties vēl un vēl, bet jābraukt tālāk. Braucam snorkelēt pie Kuka salas, lai kārtīgi varētu aplūkot zemūdens pasauli. Pat caur laivas stikloto dibenu skati bija brīnišķi, bet snorkelējot - nē to nevar izstāstīt, tas jāredz pašam. Krāsu daudzveidība gan korāļiem, gan zivīm. Kad šīs atrakcijas galā, dodamies mājup. Vakara saulē gaiši zilā ūdens krāsa nedaudz mainījusi savu toni, toties piepildīta dvēsele ar tādu neredzētu skaistumu. Jau iestājusies krēsla un mēs esam krastā. Atkal laipnais busiņš mūs nogādā kempingā. Lieliska dieniņa! Arlabunakti! 13. jūnijs Šodienas mērķis Bovena. Nelielā pilsētiņa (8 tūkstoši iedzīvotāju) mūs sagaida ar lidostas skrejceļam cienīgām ielām,bet izrādās nevaram braukt, kur gribam, jo daļa pludmales ir slēgta. Uzzinām, ka šodien šeit filmējas Nikola Kidmena. Uzbraucam stāvā kalnā, līdz skatu punktam, kas ir viens no interesantākajiem Kvīnslendā, jo no tā var redzēt 360o dabas skatus. Lielisks skats uz pilsētu, pludmali, okeānu, mangrovju audzēm, nebeidzami plašajiem laukiem lielā attālumā. Pludmale šeit tiešām skaista, ko nevar teikt par pašu pilsētiņu. Tūristu uzmanības piesaistīšanai interesanti ir apgleznotas māju sienas. Šo ideju esot aizņēmušies no amerikāņiem. Pēcpusdienā esam Tovnsvilā (Townsville), kura ir lielākā Austrālijas tropiskā pilsēta ar 143 000 iedzīvotājiem. Pilsētā ir daudz restaurētu ēku, līdz ar to pilsēta izskatās atšķirīga no citām. Dodamies uz lielo kalnu Castle Hill, kur ir izveidotas vairākas takas (Rotari kluba veltījums pilsētas iedzīvotājiem), kuras izmanto gan tūristi, gan sportisti. No kalna skatu laukumiem paveras lieliskas panorāmas skats Vakarā izstaigājam pludmali un pieguļošo parku. Gaumīgi apstādījumi, izgaismotas palmas, nesteidzīgi ļaudis, kāds gatavo BBQ, kādi skrien. Absolūts miers, bet reizē kustība. Arlabunakti. 14. jūnijs Ceļamies 5.30, jo šodienas mērķis - nokļūt Magnetic salā, kura atrodas 8 km un 20 minūšu braucienā ar prāmi no Townsville. Tas ir unikāls Nacionālais parks. Tur ir daudz pludmales, kuras viena no otras ir ļoti atšķirīgas. Un lieliskākais ir tas, ka salā ir 320 saulainas dienas. Nu vajag prast notrāpīt atlikušajās. 7.20 esam jau salā, bet nekāda rožainā diena neizskatās, jo ir apmācies un vēss. Lūkojam, ko nu varēsim apgūt no 25 km garajām pastaigu takām šai tropiskajā salā. Ar autobusu braucam no Nelly Bay uz Horseshoe Bay. Tad sākam ceļojumu ar kājām ejot no vienas pludmales uz nākamo. Katra no tām bija ļoti atšķirīga. Lai līdz tām nokļūtu, gājām pa takām cauri mežiem, ik pa brīdim skatam pavērās lieli akmens un klints bluķi. Neviens mūs netraucēja, jo kā jau ziemā, tūristu bija maz. Tomēr vienā no pludmalēm sastapām austrāliešu ceļotājus, kuri brauc apkārt kontinentam. Jā, ļoti daudz ceļo arī vietējie. Linda pat atrada kopīgus paziņas. Šai salai veltījām visu dienu, jo daba šeit tiešām unikāla. Esam atpakaļ Townsville, vēl īsi apskatām pilsētu, nolūkojot nākošās dienas objektus, samainām benzīntankā gāzes balonu (laikam čaklas saimnieces, ka jau viens balons izkurināts) un dodamies pie miera tajā pašā kempingā. Arlabunakti. 15. jūnijs Rītu sākam ar pastu, lai nosūtītu sveicienus mājās palicējiem. Pastā interesants objekts - pasaules karte, jo tā atšķiras ar to, ka Austrālija novietota centrā atšķirībā no Eiropas kartēm. Bet normāli jau vien ir, kas katram tuvāks to priekšplānā. Tālāk ceļš uz akvāriju (Ls 10), kurā varēja vērot zemūdens pasauli. Tie ir Austrālijā lielākie korāļu rifi, kuri izveidoti slēgtā telpā. Interesanta ekspozīcijas izvietota Kvīnslendas tropu muzejā. Viena no tādām veltīta viņas majestātes kuģim Pandora, kurš gājis bojā 1791, uzskrienot uz koraļu rifiem, vezdams sagūstītos dumpiniekus uz Angliju. Interaktīvās ekspozīcijas veltītas korāļiem, insektiem, putniem augiem un dzīvniekiem. Mājās atbraucot palmas vairs neredzēt, tādēļ braucam skatīt lielāko palmu parku – The Palmetum, kas aizņem 17 ha lielu platību,kur sastopamas 60 Austrālijas un 300 pasaulē esošās palmu sugas. Braucam uz Lucindu - 30 km no Brus Highway, uz naktsmāām. Arlabunakti. 16. jūnijs Rīta pastaiga gar okeāna krastu, jo nakšņojām pārdesmit metrus no tā. Neierasts skats, no cukurfabrikas okeānā stiepjas 5 km garš mols, pa kuru transportē cukuru uz kuģiem. Krastā pat uzcelts piemineklis cukuram, daudzu Kvīnslendas fermeru labklājības pamatam. No krasta redzams Nacionālais parks - neapdzīvotā Hinchinbrook sala, uz kuras atrodas viena no Austrālijas ievērojamākajām kājnieku tūristu trasēm - Thornsborne Track. Uz salas vienlaicīgi laiž ~ 40 cilvēku lielu grupu, bet šī aktivitāte ir jāpiesaka vairākus mēnešus iepriekš. Tas tā, lai nebojātu salu, gribi tici, gribi, nē! Zināms gabals nobraukts, sāk pietrūkt informācija tālākam ceļojumam. To atrodam Cardwell-ā. Info centrā uz sienām zīmējumi ar Kvīnslendas dabai raksturīgākajām ainavām un dzīvnieku pasauli. Saņemta info un kartes, varam traukties tālāk. Pie okeāna uzraksts „Nedrīkst peldēties! Krokodili!” Ko neteiksi, šie pat uz okeānu pārcēlušies? Jāsaka gan, ka ūdens šeit vairāk izskatījās priekš krokiem, nekā cilvēkiem. Pēc ilga brauciena pa asfaltu, nonākam uz zemes ceļa, kas ved uz nākošo apskates vietu. No turienes pārredzama apkārtne ar mitrajām pļavām, mežiem, kalniem un okeānu. Info centrā mums izstāstīja skaistu, klusu, relaksācijas vietu – minerālūdens peldbaseinu. Tiešām meža vidū gluži zils ūdens. Juris riskē un ielec dabiskajā baseinā. Atsvaidzinājums saņemts, braucam uz Tully-visslapjākā vieta OZ. Pilsēta, gada laikā saņem visvairāk nokrišņu. 1950. gadā tur reģistrēts 7,9 metru !!! nokrišņu. Tieši tik liels piemineklis zābaka formā uzcelts Tully pilsētiņā. Tālākais ceļš vijas cauri cukurniedru plantācijām pa ieleju, pēc brīža pa mitriem tropu mežiem, tad atkal parādās lopi un tā ainava nomainās vairākkārtīgi līdz ieraugām banānu plantācijas. Nu vajag taču banānus no lauka, nevis no veikala plauktiem. Samērāmies ar banānkokiem, tie mūs augumā pārspēj. Ceļmalas letītē bez pārdevēja(naudiņa jāieliek tai īpaši paredzētā vietā), lēti nopērkam daudzus kg banānus, kuru garša pilnībā atšķiras no Latvijā pirktajiem. Pēc neilga brīža tas pats ar mandarīniem. sabiruši zemē kā mums rudenī āboli. Veselīga pārtika pilna mašīna. Pēc informācijas ceļvedī – pludmale Mission Beach. Tas nozīmē jāiebrauc. Ir sestdiena, silts un kārtējā pludmale, bet peldēties kaut kā nevelk, ūdens nav tik silts. Okeāns, smilšu pludmale un tūlīt sākas palmu audze. Interesanti, ka visa pludmale savērpta mazās smilšu bumbiņās. Atradām vainīgos, mazi krabīši( 2 cm lieli), bet kad viņi, vairāki tūkstoši, izlīda virszemē, gribējās mukt. Pludmalē atradām interesantu atrakciju – kokosriekstu atveramo ierīci, tas nekas, ka tā bija no aizpagājušā gadsimta aizķērusies, toties darbojās lieliski, protams, ja pats strādāja ar to. Cītīga darba rezultātā atvērām 3 kokosriekstus. Pirms tam cītīgi pie šis mašīnas strādāja holandiešu pāris. Diez kāpēc mēs kokosriekstus neredzējām veikalos? Toties pludmalē tie bija pilna zeme, tā arī neizskatījās, ka tie kādam būtu vajadzīgi. Pēc negara, līkumaina un interesanta ceļa nonākam Paronella parkā. (Paronella Park), kas ir Kvīnslendas aizsargājamais saraktā. Fantastiska vieta (5 ha) ar ūdenskritumu uz Mena Creek (Menas upe – upes OZ sauc gan creek, gan river) uz kuru var lieliski raudzīties caur spāņu pils durvīm, jo pils autors bija spānis, kura meita Margarita pilī dzīvoja līdz sava tēva nāvei, pils nodega, viņa pārcēlās uz Brisbenu. Parks sākts veidot 1930. g. Pirms 15 gadiem parks atpirkts un atjaunots, par ko Margarita, kura joprojām dzīvo Brisbenā, priecājas. Tāds ir šīs pils pastāsts. Mums piedāvā nakts ekskursiju pa parku, izsniedz bateriju un dodamies ceļā. Ejam pa mīlestības aleju, kuras malās vakara tumsā spīd uguntiņas. Caur pils durvīs skats uz izgaismoto ūdenskritumu. Tad taka aizved līdz tunelim, kur pie griestiem uz guļu iekārtojušies mazie sikspārņi. Nakts atmosfēra piedod romantiku šim pasākumam. Esam gana noguruši un paliekam turpat parka kempingā. Ar labu nakti! 17. jūnijs Vakar ekskursiju pabeidzām sarunājoties ar parka īpašnieku. Viņš bija ļoti priecīgs uzņemt tik tālus viesus. Brokastis. Parkā salasījām karambolas - augļi, kas šķērsgriezumā līdzinās zvaigznei, kaut kā citi tik aktīvi nemeta skatienu uz tiem. Tad sekoja aicinājums ekskursiju atkārtot dienas gaismā. Naktī varēja iztēloties, bet tagad redzēt kā šeit izskatās. Parks pilnīgi atšķiras no redzētā OZ, laikam jau tāpēc, ka šeit roku sākotnēji pielicis spānis. Šo vietu braucot noteikti vajadzētu iekļaut maršrutā.. Nobraucam no Highway lai nokļūtu no Innisfail līdz Milla MIlla. Ceļš atkal ved cauri cukurniedru laukiem, banānu plantācijām, pamanām arī tējas laukus. Esam izpētījuši, ka pa ceļam ir vairāki lookaut, kas mums jāredz. Uz pirmo ved 1,5 km gara taka, protams, ka ejam. Taka vijas pa serpentīna ceļu lejup, varētu teikt, ka esam džungļos. Šaura taka izveidota tūristiem, bet soli sāņus spert nav iespējams, jo katrs augs ir nodrošinājies ar asumiņiem, pat palma, kas aug mežā. Galva pamatīgi jāatliec, lai ieraudzītu koku galotnes un ap tiem biezā kārtā liānas. Mežā lieliski iekārtojies savvaļas banānkoks. Visapkārt silts un mitrs.. Pa taciņu gida lomā iejutušies iet meža tītari. Nogājuši lejup 1,5 km, bet joprojām esam pietiekami augstu, kad priekšā skatu laukumiņš uz upi, kura vijas starp kalniem. Jāskatās, jāskatās, jāskatās, lai šo sajūtu saglabātu, jo ne foto, ne video nevar sacensties ar realitāti. Un tad tik pat garš ceļš ar kājām pret kalnu, bet tas bija to vērts! Sastopam kompāniju laivotājus, kuri sagatavojušies braucienam pa upi. Braucam atkal kalnā, lai tam otrā pusē varētu atrast ūdenskritumus. Ceļam pāri pa gaisu no šnorēm savītas izveidotas putnu pārvietošanās takas, nu ko neteiksi, atkal pirmklasīgas rūpes, šoreiz par putniem. Jo augstāk ceļamies kalnā, jo migla top biezāka, redz ~ 50 m uz priekšu. Viens mirklis, migla pazudusi un iebraucam atkal zaļumos. Pa pauguriem laiski ganās govis. Esam nonākuši pie Milla Milla ūdenskrituma - liels, plats un skaists. Tuvojas vakars, meklējam guļvietiņu. Piereģistrējamies kempingā. Izmantojam visu gaišo laiku - aizbraucam līdz skaistam ezeram ap kuru 5 km garumā izveidota tūristu taka, kas virzās pa taku apkārt ezeram, protams, ejam. Vakars klāt! 18. jūnijs Pa plakankalni braucam uz Jungaburu (Yungaburra). Skatu laukumā, uz kuru ved kārtējā perfekti izveidotā taka, aplūkojam aizkaru vīģes koku (curtain fig tree), kas izaudzis neticamā lielumā, atliecot galvu tikai var ieraudzīt koka galotni. Pa ceļam Kvīnslendas tīrākā pilsētiņa – Atherton (šos titulus pilsētām neesmu piedēvējuši mēs, izlasījām ceļvežos). Beidzot varam piepildīt savu ilgi gaidīto sapni- redzēt opālus. „Cristal Caves” šie opāli ir dažāda lieluma, nokrāsu, rakstu, apstrādāti un neapstrādāti. Beidzot vairākus iepērkam, nu vienkārši no tā nevarējām atturēties. Garām nevar palaist arī mango vīna ražotni, jo pa ceļam tik daudz mango kokus redzējām, Jābūt taču lieliskam galaproduktam, bet lai to zinātu, jānogaršo. Un tā esam pie saimnieka mango vīnu ražotnē. Samērā liela celtne mango lauku ieskauta, bet ražotne gan klusēja, jo ražo tikai sezonā, t.i. no novembra līdz janvārim. Toties ar degustāciju viss kārtībā. Pa maziņam, pa maziņam un nodegustēti visi vīni un dzirkstošais dzēriens piedevām. Nu ko lai saka, ir baudīts daudz kas garšīgāks. Kafija, bez tās mēs neiztikām nevienu dienu. Un ja vēl ceļā gadās kafijas muzejs, tas nenoliedzami jāapmeklē. Izvēlamies piedalīties arī degustācijā. Tiek izstāstīts viss process par kafijas novākšanu, grauzdēšanu, pagatavošanu un tad pie darba - jādegustē 21 šķirne kafijas un 4 tējas. Jautri, jo pēc 6 krūzītes jau garšu buķete sāk zust, bet vēl cīnāmies. Piedāvā arī degustēt 12 veidu šokolādes. Beigās uzradās arī 2 veidu kafijas liķierīši. Tie gan bija kā eliksīrs dvēselei, jo ārā lija negants lietus, bet iekšpusē smaržoja pēc kafijas. Vērtīga ziņa - malto kafiju, lai tā nezaudētu aromātu, jāglabā ledusskapī. Tagad tā arī darām. Braucot pa Athertonas plakankalni ceļmalās skatam paveras interesanti veidojumi – termītu mājas. Ir gan varena arhitektūra. Tad – klajumi, kuros ganās lopi, mitrie tropu meži, un ~ 7 km lejupceļš no kalna. Esam Mosmanā (Mossman). Ielas joprojām bezgala platas, pa vidu sliedes, kuras paredzētas cukurniedru transportēšanai uz rūpnīcu. Izskatās kā tramvaja sliedes pilsētā. Redzam pirmos reālos aborigēnus – tos ne ar vienu citu sajaukt nevar. Un vēl pilnīgi netipisks objekts lieluma ziņā – baznīca. Šī bija pati lielākā, ko garajā ceļā redzējām. Pārējās baznīcas iekļaujas vidē tā, ka to i nepamanīsi. Dodamies uz kempingā, kurā ir peldbaseins. Turpinājums sekos.

Pēdējā brīža piedāvājums

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem