Sveicināti atkal. Pēc neparedzēti ilgs pauzes beidzot esmu uzrakstījis sava stāsta par Madridi „Spānijas citadele Madride” otro daļu, kuru nosaukšu „Burbonu Madride”. Lai lasīt būtu interesantāk, tad noteikti vajadzētu izlasīt šī stāstiņa pirmo daļu „Vecā labā Madride” kuru publicēju pirms kādiem pāris mēnešiem.
Un tātad! Esmu Madridē jau otro dienu. Šorīt pamosties tā pagrūtāk, jo vakardienas karstums un vakara pasēdēšana bārā tomēr liek manīt. Bet pēc kārtīgas dušas un brokastīm jūtos jau stipri žirgti. Brokastis atkal pasniedz tā pati jautrā spāņu kundze, kura mani sagaidīja viesnīcā.Šķiet ka viņa te ir vienīgā darbiniece un varbūt pat pati saimniece. Kundze saka, ka tagad ir īstais laiks doties uz pilsētu, jo vēlāk atkal būs karsts laiks un ja vēlos, tad droši varu atgriesties uz siestas laiku pagulēt, pirms kura saimniece var pagatavot man arī pusdienas.
Tā nu esmu pabrokastojis un varu doties Madrides ielās. Nesteidzoties dodos uz Puerta de Sol laukumu. Laukumā atkal var manīt, ka policijas darbinieki šodien mierīgi nesēdēs mājās pie ģimenēm, bet būs spiesti dežūrēt ielās, jo briest kārtējais protestu vilnis. Aktīvisti jau rīta agrumā uz laukumu atnesuši transporantus un gatavojas savām akcijām. Pagaidām viņu un policistu te ir ne pārāk daudz. Droši vien gaida, kad vēlāk uzradīsies papildus spēki gan vieniem, gan otriem!
Tā kā manis paredzētie apskates objekti tiek atvērti tikai 10.00, tad man nav īpaši jāsteidzas. Tādēļ lēnām pa Madrides vecpilsētas ieliņām dodos austrumu virzienā. Kā jau teicu stāsta pirmajā daļā es savu Madrides apskati sadalīju divās daļās. Pirmajā- rietumu daļā jeb vecajā Madridē, kur pabiju vakar, bet šodien apskatīšu Madrides centra austrumu daļu, kuru šeit dēvē par Burbonu Madridi. Par Burbonu tādēļ, ka tieši Burbonu dinastijas valdīšanas laikā tika veikti vērienīgi būvdarbi šajā Madrides daļā un vēl šodien šeit skatāmi vairāki tajā laikā raīti arhitektūras šedevri.
Vispirms man ieplānots apmeklēt karalienes Sofijas mūsdienu mākslas muzeju. Sākotnēji, kā ne visai liels modernās mākslas speciālists vēl šaubījos vai apmeklēšu šo muzeju, bet vakar, kā jau stāstīju, Spānijas laukumā jautras meitenes man uzdāvināja divas brīvbiļetes šī muzeja apmeklēšanai. Vienīgais, kas mani interesējā šajā muzejā ir tas, ka tajā atrodas pasaules slavens, Pikaso darbs „Gernika”, kurā attēlotas ļaužu ciešanas pēc pasaules vēsturē pirmās masveida civiliedzīvotāju mērķtiecīgas bombardēšanas no gaisa. Te nu būs vietā vēl pavisam īss ieskats vēsturē, par kuru nepaspēju uzrakstīt stāsta pirmajā daļā.
Pēc jau pieminētā karaļā Alfonsa XII nāves troni ieņem viņa dēls Alfonss XIII, kura valdīšanas periodā Spānijā nomainās 23 valdības Un atkal seko nestabilitate. Pēc ilgstoša haosa karalis vēršas pēc palīdzības pie ģenerāļa Migela Primo de Rivera, kurš ievieš valstī diktatūru. Rivera valda līdz 1930. gadam, kad varu iegūst republikāņi, kuri piespiež karali atteikties no troņa un pasludina Spāniju par republiku. 1936. gadā izceļas viens no nežēlīgākajiem pilsoņu kariem Spānijas un uz to brīdi jaunās Eiropas vēsturē.
1939. gadā, divus gadus pēc notikumiem Gernikā, pēc vairākkārtējas Madrides bombardēšanas republikāņi ir spiesti padoties ģenerāļa Franko karaspēkam. Sekojoši ģenerālis Franko iegūst varu un kļūst par spāniajs valdnieku ar neierobežotu varu. Franko diktatūra ilgst līdz pat 1975. gadam, kad atkal tika atjaunota monarhija. Tronī atgriežas nevis karalis Alfonso XIII, bet gan tiek kronēts viņa dēls Huans Karloss, kurš ir Spānijas karalis arī šodien.
Pirms esmu nonācis līdz muzejam pāris vietās vēl piesēžu un padzeru kafiju. Lielākā daļa bāru un kafejnīcu vēl ir slēgti, jeb tikko aizvērušies pēc nakts jautrībām. Daži gan ir atvērti, kuros darbinieki steidz veikt dažādus rīta darbus. Tā kā ir vēl paagrs tad ielas vēl ir salīdzinoši patukšas. Šodien kā nekā ir nedēļas nogale un lielākā daļas ļaužu atrodās savās mājās
Tā nu malkojot kafiju pavēroju, kā rit rīta sagatavošanās darbi un kā lēnām mājās dodas nakts jautrību dalībnieki un tikai pa retam kāds raitākā solītī dodas uz darbu. Pa starpu manāms kāds agrais tūrists, kurš nolēmis Madridi apskatīt rīta agrumā. Jā! Šeit Madridē, tāpat kā visā Spānijā naktsklubu dzīve un izklaide sākas krietni pavēlu ap pusnakti un beidzas tikai rīta agrumā, un dažkārt pat pēc 8.00 no rīta!
Karalienes Sofijas mūsdienu mākslasmuzejs. (Museo Nacional Centro de arte Reina Sofia).
Lēnā garā kafiju malkojot un pamainot kafijas dzeršanas vietu virzos pa Atočas un Santas Izabellas ielām uz centrālās stacijas „Atoča” pusi, pie kuras atrodas jau pieminētais Karalienes Sofijas modernās mākslas muzejs. Un te nu viņš arī ir!No ārpuses muzeja ēka izskatās visai ekstravaganta. No vienas puses tās fasādi veido jau senāka, varētu teikt vēsturiska celtne, kura papildināta ar moderniem veidojumiem-stikla torņiem, kuri kalpo kā liftu šahtas. Uz Atočas stacijas pusi veco ēku ieskauj jau piebūvētās, visai iespaiīgās, jaunās, modernās, ēkas daļa ar plašiem stiklotiem logiem un visai iespaidīgu smagnēja izskata jumtu, kurš sedz jaunās ēkas stiklotās kaskādes.
Nedaudz oficiālās informācijas: modernās mākslas muzejs tiek ierīkots bijušā hospitāļa ēkā un tiek atklāts 1992. gadā un tas paredzēts 20. g.s. mākslinieku darbu demonstrēšanai. Muzejs tiek nosaukts Karalienes Sofijas vārdā, jo tieši viņa esot bijusi liela modernās mākslas cienītāja pagājušā g.s. sākumā. Muzejā patreiz ir savākta liela mūsdienu un pagājušā g.s. slavenu mākslinieku darbi. To starpā zīmīgākie ir tādi, kā Pablo Pikaso, Salvadors Dalī, Luīzs Buņuēls, Žuans Miro un daudzi citi. Tāpat šeit notiek dažādu mūsdienu mākslinieku darbu izstādes. Patreiz šeit izstādīti Mateo Mates, Soledadas Seviljas un Džeimsa Kolemana darbi.
Kā jau tiko minēju mans mērķis bija apskatīt slaveno Pikaso gleznu „Gernika”. Gleznā attēlotas ciešanas, kuras 1937. Gadā izbaudīja mazas Basku zemes pilsētiņas Gernika-Lumo iedzīvotāji masveida bombardēšanas laikā, kuru veica Hitlera armijas bumbvedēji, kurus pats Hitlers nosūtīja atbalstot Spānijas diktatoru Franko cīņai ar republikāņiem Spānijas pilsoņu kara laikā. Šī nežēlīgā, pirmā nopietnā civiliedzīvotāju masveida nogalināšana, izraisīja milzīgu rezonansi visā pasulē un neatstāja vienaldzīgu arī pašu Pikaso. Tajā pašā gadā arī tapa šij traģēdijai veltītais Pikaso darbs. Sākotnēji līdz 1981. gadam tas tika glabāts Ņuijorkas mākslas galerijā un tikai pēc Franko režīma krišanas, saskaņā ar paša pikaso novēlējumu, tika pārvests uz Madridi.
Ieeja muzejā atrodas no blakus esošā laukuma puses uz kuru pavērsta ēkas vecā fasādes daļa. Eju iekšā un te jau mani pārsteidz apbēdinoša ziņā. Nodaļas, kurās izstādīti Pikaso un Dalī darbi, šodien ir slēgtas! Tātad man skaidrs, kāpēc vakar tik dāsni tika dalītas brīvbiļetes uz šo muzeju. Tieši to ko gribēju apskatīt, nevarēšu izdarīt. Starp citu ieejas maksa ikdienā šeit nemaz nav tik liela. Tie ir 6 Euro no pieaugušas personas (salīdzinot ar ieejas maksām daudzos Anglijas muzejos, tas nebūt nav daudz).
Nu neko darīr! Ja reiz esmu atnācis, tad apskatīšu citas ekspozīcijas, kuras šeit izstādītas. Ieejot var manīt, ka vairākās telpās notiek kaut kādi remonta darbi. Daļa telpu ir slēgtas. Starp citu telpu izvietojums šeit ir tik haotisks, ka orientēties ir vissai sarežģīti. Man kā ne visai lielam modernās mākslas piekritējam liela daļa no izstādītajiem darbiem nekādu pārsteigumu neizraisa. Dažkārt pat šķiet, ka tie ir visai bezjēdzīgi! Teiksim lielā telpā, tik pat kā skolas aktu zāles izmērā uz sienas pakarināts vienīgais eksponāts! Tā ir bilde jeb īsti nezinu kā to nosaukt, kur no olas čaumalām izveidots visai haotisks veidojums! Un tass ir viss šajā zālē. Nākamajā zālē gan jau trīs eksponāti, bet jau sīkāka izmēra! Daži eksponāti gan pievērš uzmanību ar savu orģinalitāti. Teiksim telefons, kurš veidots no omāra, jeb liela vēža. Dažas gleznas arī ir tīri nekas, bet kā jau teicu, šī – tā saucamā modernā māksla man ir vissai sveša!
Tā nu paklejoju pa muzeja otro, trešo un jau ceturto stāvu. Galu galā nonāku muzeja pašā augšējā stāvā, kur tā modernajā, jeb jaunajā daļā izveidota liela terase virs lielas halles, kuras augstums sniedzas no paša pirmā stāva grīdas, līdz pat plašajam jumta segumam. Halle tiešām iespaidīga un arhitektoniski orģināla.
Šeit pašā augšējā stāvā uz terases izstādīta amizanta skulptūra! Sākotnēji pa gabalu šķiet kas līdzīgs Brēmenes muzikantu motīvam, bet tomēr nē! Personāži citi! Šeit bullim mugurā uzraususies cūka, bet tai jau mugurā aita un vissiem pierē viens rags kā vienradzim zirdziņam. Šo skulptūru veidojis mākslinieks Antonijs Miralda, kura citi darbi bija manāmi jau staigājot pa muzeja telpām. Starp citu, šī mākslinieka darbi vismaz izraisīja kādu uzmanību ar savu oģinalitāti un spilgtajām krāsu gammām.
Nu ko! Domāju ka ar to varu šī īpatnējā objekta apskati beigt, nemocīt jūs ar plašiem muzeju aprakstiem un doties tālāk. Šodien gan vēl viens mākslas objekts prikšā: Prado Galerija. Bet nē! Pa starpu tomēr apmeklēšu Madrides karalisko botānisko dārzu. Nebūs tā īsti labi pa vieniem mākslas muzejiem nonstopā staigāt! Vajag taču pārmaiņas un harmoniju.
Kāpju liftā laižu lejā, pametu šo modernās mākslas pasauli un dodos tālāk. Tātad uz botānisko dārzu. Tas atrodas pavisam netālu, var teikt tepat aiz stūra. Jāšķērso tikai krustojums, kurā krustojas Atočas iela un Prado bulvāris. Faktiski tas atrodas tieši pirms pašas slavenās Prado galerijas, kuru arī tūlīt plānoju apmeklēt.
Pie ieejas botāniskajā dārzā atkal pamanu ļoti daudz skolēnu. Arī iepriekš galerijā to bija ļoti daudz! Acīm redzot skolas organizē ekskursijas skolēniem pirms brīvdienām un tādēļ vissur ir tik daudz bērnu. Čum un mudž no tiem, un haoss pamatīgs. Kā nekā spāņi ir tempermentīga tauta un viņu bērni pilnīgi atbilst šim priekšstatam! Pie kases neliela rinda, bet tā kustās ātri. Iejas biļetes cena ir tikai 4 Euro (bērniem 2 eiro). Biļete uz rokas nu varu pastaigāt pa šo dārzu.
Karaliskais botāniskais dārzs šeit Madridē tika izveidots 1781. gadā pēc karaļa Karla III rīkojuma. Dārza ēkas un būves projektē un to būvdarbus uzrauga arhitekti Gomes Ortega un Huans Viljanueva, kuri tajā pat laikā būvēja arī slaveno Prado galerijas ēku. Dārza centrā uzstādīta karaļa Karla III statuja, kurš arī bija šī dārza krustēvs. Paša dārza, jeb parka teritorija sadalās trīs daļās, varētu teikt līmeņos. Zemākajā uz Prado ielas pusi dominē puķu dobes un sīkaugu kolekcijas. Vidējā līmenī jau vairāk dominē koki, palmas un košum krūmi. Pa vidu šeit izveidots tāds kā baseins jeb dīķis, kuru ieskauj palmu audze aiz kuras atrodas vecā oranžērija, kurā tagad tiek rīkotas izstādes. Trešajā, augšējā līmenī atrodas siltumnīcas-oranžērijas, kurās izvietota vairāk kā 1000 tropisko augu kolekcija.
Pastaiga pa botānisko dārzu ilgst aptuveni stundu. Secinājums, dārzam nav ne vainas tikai lielākā daļa ziedošo augu jau noziedējuši. Acīm redzot pavasara plaukums šeit notiek kaut kur marta un aprīļa mēnešos. Ir redzēti arī krāšņāki dārzi te pat Spānijā un tomēr, ja esat Madridē tad droši variet savu ekskursiju vai pastaigu papildināt ar šī dārza apmeklējumu. Piemēram kā es to daru tagad, starp divu mākslas muzeju apmeklējumiem.
Prado mākslas galerija- muzejs.
Botānisko dārzu esmu apskatījis un varu doties uz nākošo apskates objektu: pasaules slaveno mākslas galeriju Prado. Tālu nav jāiet, jo tā atrodas burtiski blakus botāniskajam dārzam. Vienīgi galvenā ieeja Prado galerijā atrodas ēkas otrā galā, bet pret botānisko dārzu pavērsta ieeja vienā no milzīgās Prado galerijas nodaļām, kurā ir izstādīti slavenā spāņu makslinieka Bartalomes Estebāna Muriljo darbi. Ieejas biļetes gan var iegādāties tikai pie galvenās ieejas. Tad nu apjožu muzeja ēku un dodos līdz galvenajai ieejai. Ejot gar muzeja ēku un tai apkārt var sastapt vairākus slavenu mākslinieku pieminekļus, kuru darbi izstādīti šeit. Tie ir pieminekļi tadiem māksliniekiem, kā Velaskes, Muriljo, Goija, El Greko, kā arī slavenajam arhitektam Viljanuevam, kura vadība tika būvēts šis muzejs.
Te nu piebildīšu, ka šis ir viens no nozīmīgākjiem šādiem mākslas objektiem ne tikai Madridē un Spānijā, bet arī pasaules mērogā. Būtībā to varētu gandrīz pielīdzināttādām slavenām mākslas galerijām jeb muzejiem, kā Luvra Parīzē vai Ermitāža Pēterburgā. Uzreiz gan skeptiķiem piekritīšu, ka Prado tomēr ir nedaudz mazāka kā minētās - Luvra un Ermitāža, un tomēr!
Teikšu tā! Zinu ka daudziem šī mākslas pasaule nešķiet visai interesanta un nevaru teikt, ka es arī būtu fanātisks mākslas lietpratējs. Un tomēr! Šādu izdevību apmeklēt šādu nozīmīgu mākslas pasules objektu nelaidīšu garām. Tādēļ arī nedaudz iedziļināšos šajā mākslas pasaulē. Tie kam tas ne visai interesē šo stāsta sadaļu var arī izlaist. Kaut gan droši sacīšu! Esot Madridē jums neizdosies izvairīties no mākslas pasaules, jo ar to sastapsieties ik uz soļa.
Pie ieejas, kā ierasts vairākās tūristu metropolēs lai ikļūtu šādā top-objektā ir jāizstāv pagara rinda. Rinda gan kustās salīdzinoši raiti un laiku palīdz kavēt interesantas sarunas ar rindā stāvošajiem ļaudīm, kuri tā pat, kā es ieradušies Madridē kā tūristi. Līdz ko nonāku pie kases iegūstu nedaudz apbēdinošu informāciju. Par to, ka muzeja telpās aizliegts fotogrāfēt, aizdomas man jau bija un tā tas arī ir. Nu neko! Kā ir tā ir! Nopērku ieejas biļeti un varu doties ekskursijā pa šo mākslas šedevru pasauli. Biļete maksā 14 euro un ja vēlaties veikt ekskursiju gida pavadījumā tad būs jamaksā 23 euro. Es izvēlos patstāvīgu ekskursiju bez gida pavadījuma, jo šādu tādu informāciju par Prado jau esmu savācis, izprintejis un paņēmis līdzi.
Īsumā par pašu muzeju jeb man labāk patīk to saukt par geleriju. Kā jau minēju Prado ir viena no lielākajām mākslas galerijām-muzejiem pasaulē un protams, pats lielākais mākslas muzejs Spānijā. Šeit tiek glabāti un izstādīti 12. Līdz 19. gadsimtos tapuši slavenu Eiropas un Spānijas mākslinieku darbi. Protams ka šeit atrodas pati lielākā Spānijas māksliniku kolekcija pasaulē. Ļoti iespaidīgas šeit ir arī Itāļu un Flandrijas mākslinieku darbu kolekcijas.
Muzejs šeit tapis 1775. gadā pēc Burbonu dinastijas karaļa Karla III rīkojuma, jau pieminētā arhitekta Huana Viljanuevas vadībā. Muzeja būvei tiek izraudzīta vieta Prado parkā, no kā arī radies tā nosaukums. Muzeja veidošana ilgst gandrīz 20 gadus un tas tiek atvērts jau Karla III sekotāja, karaļā Ferdinanda VII valdīšanas laikā 1819. Gadā. Sākotnēji tā kolekcija nebija visai liela un tā sastāvēja no nedaudz vairāk kā 300 darbiem. Vēlāk muzejam tiek nodotai darbi, kuri iepriekš piederējuši karaļiem Karlam III, Filipam II un IV. 1871. gadā muzejā nonāk liels skaits klosteriem un baznīcām konfiscēto darbu. Republikāņu revolūcijas laikā muzejs tika slēgts un tā kolekcija tika izvesta uz Šveici. Pēc kara tā pakāpeniski tika atgriezta muzejam. Patreiz muzejā tiek izstādītas vairāk kā 6000 gleznu un 4000 cita veida mākslas darbu, tajā skaitā skulptūru un dažadu juvelieru izstrādājumu.
Kā jau teicu fotogrāfēt šeit ir aizliegts, tādēļ stāstam pievienoju dažas bildes, kuras esmu aizņēmies no dažādiem interneta publiskiem resursiem. Īsumā pieminēšu dažus no slavenajiem māksliniekiem un viņu darbus. Kolekcijas pamatu sastāda tādu slavenu Spānijas mākslinieku darbi, kā El Greko, Velaskess, Goija un Muriljo.
Pirmais ko apskatu ir El Greko. Teikšu tā. Mani nevisai iedvesmo darbi, kuros attēlotas reliģiskās personāžas un El Greko ir tieši šāda, ikonu veida žanra mākslinieks. Par El Greko darbiem jau nosaukumi vien liecina: „Svētā trīsvienība”, „Svētīšana”, „Kristus svētīšana” un „Kristus augšām celšanās”.
Pēc ļoti īsas El Graeko darbu apskates dodos aplūkot Diego Velaskes darbus. Velaskesam daļa darbu arī ir veltīti reliģiskai tēmai, piemeram „Svētais Antonijs un apustulis Pāvels”, bet lielākā daļā tomēr jau saistīta ar karaļā galmiem un to personālijām. Velaskes esot bijis tā teikt karaliskās ģimenes „Mīlulītis” jeb daži saka „Pielīdējs”. Tādēļ viņa darbos arī figurē dažādu karaļu un karaļa galma personu portreti. Piemēram gleznas: „Filipa IV portrets”, „Burbomu Izabella uz zirga”, „Hercogs Gaspārs Guzmans uz zirga”. Pa starpu gan ir arī kāda ikdienišķāka bilde, piemēram „Vahha un dzērāja triumfs”. Man gan spriežot pēc Diego Velaskes gleznām radās iespaids, ka viņš ļoti mīlēja zirgus, jo lielakajā daļā viņa darbu figurē zirgi. Pat galma dāmas Diego pamanījās sēdināt zirgu sedlos!
Tālāk seko jau Fransisko Hose de Goijas darbi.Goijas arbos jau daudz biežāk figurē tā laikmeta ikdienišķas ainas, piemēram miltāra sadursme gleznā „Sacelšanās Madridē 1808. Gada 2. Maijā”. Ir viņam arī galma portreti, acīm redzot neviens tā laika mākslinieks nevarētu iegūt tādu slavu, ja nesadarbotos ar karalisko ģimeni. Šeit izstādīta glezna „Karla IV ģimene”. Un tomēr pasaulē pazīstamākie Goijas darbi ir „Kailā maha” un „Apģērbtā maha”, kurās attēlota viena sieviete visai tā laikmeta ekstravagantā izskatā-kaila un otrā gleznā jau apģērbta.
Bez jau pieminetajiem maksliniekiem, šeit izstādīti daudzu citu Spānijas slavenu mākslinieku darbi. Starp tiem Bartalome Estebāns Muriljo, Fransisko Subarāns, Huzepe Ribera. Tāpat šeit pārstāvēti ne tikai slaveni spāņu makslinieki, bet arī no citām zemēm. Visai plašši, kā jau minēju šeit pārstāvēti ir Itāļu un Flandrijas (Holandiešu) slavenību darbi. Te varētu gari un plašši stāstīt, bet tad jau tas kļūs kādam par garlaicīgu. Tadēļ laikam beigšu ekskursiju pa Pradas muzeju, bet vienu ekstravagantu darbu tomēr vēl pieminēšu.
Tas ir tā saucamais „Pasulīgo baudu dārzs”. Pats darbs jau ir orģināls ar to, ka tas sastāv no trim daļām, kuras var salocīt, jeb aizvērt, kā logu vērtnes uz kurām attēlota provizoriska zemes lode-zeme. Bet atverot šīs vērtnes tiek radīts iespaids, ka tiek atvērta pasaule, kurā visai ekstravagantā veidā attēloti bībelē pieminētie notikumi trešajā dienā pēc pasaules radīšanas. Acīm redzot šādi holandiešu mākslinieks Hieronīms Boss iedomājās paradīzi, tā laika laicīgo pasauli un elli!
Te nu laikam esmu jūs pamocījis ar stāstu par mākslas lietām un teikšu godīgi, pārāk ilgas ekskursijas šādos muzejos jau sāk nogurdināt arī mani, un lai tas neizraisītu jau negatīvu priekštatu par mākslu jāizvēlas pareizs brīdis, kad pamest šo mākslas pasuli. Tā arī daru. Pēc vairāk kā vienu stundu pavadīta laika Prado muzejā dodos arā.
Pusdienlaiks un siesta.
Jā! Kamēr pavadīju laiku muzejā uz ielas jau kļūst vissai silti, ja neteiktu pat karsts. Kā nekā jau pusdienas laiks ir klāt! Svelmi remdē laistāmās iekārtas Prado parkā, bulvārī un strūklakas Kanovas del Kastilio laukumā. Laikam laiks domāt par pusdienām! Nolemju atgriezties viesnīcā, kur papusdienošu un varbūt ieturēšu nelielu siestas pauzi. Tā arī daru. Šķērsoju Kastilio (Plaza Canovas del Castillo) laukumu, kura centru rotā vissai iespaidīga strūklaka ar Neptūna skulptūru un atgriežos vecās Madrides kvartālos. Te pa ceļam, pie paša Kastilio laukuma, stūrī ar Pradas bulvāri, koku paēnī paslēpusies ieeja vēl viena slavena mākslas muzejā.
Tajā gan neiešu, bet tiem kas ir lieli mākslas piekritēji varu ieteikt to apmeklēt. Tas ir Tissen Bormenisa (Museo Thyssen Bornemisza) muzejs. Henrihs Tissens bija barons, kurš bija liels mākslas cienītājs un kolekcionārs, kurš izveidoja šo muzeju, kurā tiek izstādīti vairāki slavenu mākslinieku darbi. Lai gan šis muzejs ne pavisam nav tik iespaidīgs kā Prado, tomēr arī šeit ir apskatāmi pasaules slaveni Ticiāna, Goijas,El Greko, Muriljo, Van Deika,Van Goga, Rubensa, Pikaso un citu mākslinieku darbi.
No Kastilio laukuma dodos šķērsielā, kura atzarojas no tā un kura pateisībā šajā vietā nosaukta par Kortesa laukumu. Man gan tā vairāk atgādina platāku ielu ar nelielu skvēru malā, kurā uzstādīts piemineklis. Sākumā pa gabalu to manot padomāju, ka tas varētu būt arī slavaenā spāņu konkistadora Kortesa piemineklis, bet nē! Izrādas ka tas ir vēl viens piemineklis Servantesam. Vakar Spānijas laukumā jau apskatīju vienu Servantesa pieminekli, bet tas nav vienīgais Madridē. Uz šī tā saucamā Kortesa laukuma atrodas arī Spānijas kongresa ēka, jeb tā teikt parlaments. Parasti šāda valstiska objekta tuvumā tiek uzstādīti pieminekļu valsts vadoņiem vai politiķiem, bet šeit tā nav! Šeit tas ir tieši spāņu rakstnieks un dzejnieks Servantess.
Starp citu parlamentāriešiem patreiz daudz darba! Ekonomiskā krīze uzņēmusi apgriezienus un šiem tā pat kā dažus gadus atpakaļ Latvijā ir jācērpj budžets. Sekas šādai rīcībai nav tālu jāmeklē. Tepat paris simtu metru attālumā Puerta de Sol laukumā protesrtētāji rosas no agra rīta līdz vēlam vakaram! Šodien gan parlamentā valda klusums, jo ir taču brīvdienas!
No Kortesa laukuma līdz Puerta de Sol laukumam nav tālu un līdz savai viesnīcai nonāku pēc aptuveni 10 minūtēm. Sākotnēji domāju ka pasūtīšu pusdienas pie visnīcas saimnieces, bet izrādās, ka viņa devusies uz pilsētu iepirkt šādus tādus sīkumus saimniecībai. Nu ko! Dodos uz tur pat lejā esošo bāru. Nevarētu teikt, ka būtu dikti izsalcis tādēļ neko daudz ar ēšanu neaizraujos un pasūtu zupu un nedaudz tapas. Izvēlos Madridiešu tradicionālo ķiploku zupu „Sopa de ajo”. Tā tiek gatavota no maizes, olām, paprikas un daudz ķiploku. Godīgis sakot neesmu paprikas cienītājs, drīzāk cenšos to ignorēt, bet zupai nebija ne vainas. Papildus uzkodas-tapas pie pāris glāzēm vīna un varu jau doties ieturēt siestu savā viesnīcas nummurā.
Sibeles laukums (Plaza de Cibeles), Kolumba laukums (Plaza de Colon)un Alkalas vārti (Puerta de Alcala).
Teikšu godīgi! Tiešām iemigu! Kā īsts spānis ieturēju siestu vismaz pusotras stundas garumā! Tā īsti pat negribējās slieties augšā, bet jāceļas vien ir jo vēl japabeidz pastaiga pa Madridi. Vakara pusē došos uz Madrides galvno, centralo parku- Retiro parku, bet pa ceļam vēl šis tas jāapskata. Dodos ārā no viesnīcas un satieku viesnīcas jauko kundi, kura atgriezusis no pilsētas. Kundze jautā vai nevēlos ko uzēst vai padzert. Saku, ka neesmu izsalcis. Nu tad vai es nevēlos vismaz vienu kafiju? Neērti atteikties un izdzeram pa kafijas tasei. Kundze saka ka pēc siestas mundrumam tā nenāks par ļaunu.
Nu gan varu turpinātklejojumu pa Madridi. Šķērsoju kārtējo reizi Puerta de Sol laukumu, kurā manāmi kārtējie muzikanti, protestētāji un atkal daudz policistu. Tālāk pa Alkalas (Calle Alcala) ielu jau dodos austrumu virzienā uz Sibeles laukumu. Uz Alkalas ielas starp Puerta de Sol un Sibeles laukumam atrodas vairākas pompozas celtnes. Šeit izvietojušies vairāku banku centrālie biroji un vairākas valsts iestādes- ministrijas un departamenti. Burtiski aiz krustojuma, kurā satiekas Alkalas iela un Via Grande, atrodas liela iespaidīga ēka, kurā mājo pati Spanijas centrālā banka un finansu ministrija, bet pretējā ielas pusē jau izvietots Servantesa vārdā nosauktais institūts.
Un te esmu nonācis līdz Sibeles laukumam. Vispār Madride ir ļoti bagāta ar šādiem pompoziem apļveida laukumiem. Zīmīgi ka šajā laukumā krustojas vairākas svarīgas Madrides ielas un bulvāri. Šeit satiekas jau pieminētā Alkalas iela, VIA Grande (patiesībā tā kādus 100 metrus uz rietumiem satiekas ar Alkalas ielu un tikai tad abas nonāk šajā laukumā). Tāpat no šī laukuma atzarojas Pradas bulvāris un Rekoletos (Passeo de Recoletos) bulvāris, kurš ved jau nakamā –Kolumba (Placa de Colon) laukuma virzienā, bet austrumu virzienā Alkalas iela ved jau līdz Alkalas vārtiem un Retiro parkam.
Laukuma centrā atkal atrodas strūklaka ar skulptūru, kurā attēloti rati kuros sēž romiešu dieviete Kibela, kuras vārdā arī ir nosaukts šis laukums. Interesati ka ratus velk nevis zirgi, bet divas lauvas. Laukumu ielenc vairākas interesantas ēkas. Jau pieminētā Spānijas centrālās bankas ēka, Albas hercoga rezidence-„Buenavista” ar krāšņu dārzu laukuma virzienā un pati zīmīgākā ēka, kuru šeit sauc par Komunikāciju ēku (Placio de Comunicaciones). Tā tapusi 20.g.s. sākumā un tajā atrodas Spānijas transporta un sakaru pārvalde.
No Sibeles laukuma tālāk pa Rekoletos (Passeo Recoletos) bulvāri dodos jau nākamā Madrides laukuma virzienā. Rekoletos bulvaris pats par sevi arī ir interesants, nedaudz atgādina Elizejas bulvari parīzē. Koku aleju paēnī paslēpušās nelielas kafejnīciņas, sastopamas vairākas skulptūras. Tuvojoties Kolumba laukumam labajā pusē manāma liela ēka, kurā atrodas Spānijas nacionālā bibliotēka, bet šīs pašas ēkas otrajā pusē ar ieeju no paralēlās Serrāno ielas atrodas Nacionālais arheoloģijas muzejs.
Esmu nonācis vietā, kur Rekoletes bulvaris atduras nākamajā laukumā-Kolumba (Plaza de Colon) laukumā. Šeit uz stūra atrodas vissai amizanta kailas, resnas, guļošas sievietes skulptūra kura it kā noraugās uz laukumā esošo Kolumba pieminekli. Acīs duras, jeb tā teikt no laukuma ansambļa izlec mūsdienīga augstcelne, kuras nosaukums ir „Kolumba tornis” (Torres de Colon), kuru sava izskata dēļ, tautā dēvējot par "El Enchufe", kas tulkojumā nozīmē elektro kontaktdakšiņa, jeb štekeris.
Laukumu krusto divas intensīvas satiksmes ielas un lai nonāktu līdz Kolumba piemineklim, jāizmanto pazemes pārejas, kurš pie reizes kalpo par ieeju metro. Šķērsoju ielu un tad jau esmu Kolumba laukuma centrā. Lielu laukama austrumu daļu aiz Kolumba pieminekļa aizņem memoriāls, kurš veltīts drosmīgajiem Amerikas atklājējiem un kolonizētājiem. Memoriāla arhitektūra man gan šķiet vissai smagnēja, nedaudz atgādina betona bluķus mūsu Salaspils memoriālā.
Īsa aizkavēšanās Kolumba laukumā un jau dodos Retiro parka virzienā pa Serrano (Calle de Serrano) ielu un nonāku kārtējā apļveida laukumā pie paša Retiro parka. Šī laukuma centrā gan šoreiz nav skulptūras, bet ir četru arku vārti. Tie ir Alkalas vāri. Pirmīt jau pieminēju Alkalas ielu, kura šeit šķērso šo laukumu un vārtus. Gan šī iela, gan vārti ieguvuši šādu nosaukumu tādēļ, ka iela, jeb tajā laikā ceļš veda no Madrides uz pilsētiņu ar nosaukuma Alkala de Enares.
Patiesībā sākotnēji Madrides pilsētas vērti ar šādu nosaukumu atradās nedaudz uz rietumiem no patreizējiem vārtim. Šie pirmie vārti bija būvēti no ķieģeļiem un daļēji varēja kalpot kā aizsarg vārti militārām vajadzībām. 1764. Gadā sakarā ar Madrides ielu rekonstrukciju un paplašināšanu šie vārti tika nojaukti, bet jau austrumu virzienā pēc karaļa Karla III rīkojuma tika uzbūvēti jauni vārti. Jaunie vārti jau vairs neklpoja aizsardzības vajadzībām, bet gan tika veidoti lai uzlabotu pilsētas tēlu. Karalis noraidīja vairāku arhitektu piedāvājumus un gala rezultātā izvēlējās slavenā arhitekta Sabatini projektu un uzticēja Sabatini veikt vārtu būvniecību. Vārti tiek atklāti 1778. gadā un līdz pat 1869. gadam tika uzskatīti par pilsētas austrumu vārtiem līdz pilsētai augot tie nokļūst pilsētas iekšienē.
Te pat blakus Alkalas vārtiem atrodas viena no daudzajām ieejām Retiro parkā, kurš arī ir viens no šīs dienas apskates objektiem. Pluss, pie reizes parkā varēs nedaudz atpūsties pēc šo divu dienu pastaigas pa Madridi. Tātad dodamies Retiro parkā.
Retiro parks (Parque de El Retiro).
Visā visumā var teikt, ka Madride ir ļoti zaļa pilsēta. Šeit ir vairāki parki, skvēri un bulvāri. Gandrīz visur, kur iespējams ir sastādīti koki un ierīkotas puķu dobes. Jeb kurā gadījumā šeit zaļuma ir vairāk kā daudzās citās Eiropas pilsētās. Pie kam, šeit ir daudz tīrāks kā Londonā un parki tiek kopti daudz kvalitatīvāk.
Retiro parks kurā tagad atrodos ir lielākais parks Madrides centrālajā daļā un tas atrodas burtiski Madrides entrā. Parka kopējā platība pārsniedz 40 hrktārus un tas robežojas ar vairākiem zaļiem bulvāriem, mazākiem parkiem, un Madrides botānisko un zoo dārziem.
Agrāk parka teritorijā atradās karaļa Filipa IV pils. Tā kā pils apkārtnē atradās arī Svētā Jeronīna klosteris un vairāku karaliskā galma pārstāvju rezidences zaļo zonu ap pili, kā atpūtas vietu iecienīja garīdzniecības un karaļā galmu augtāko aprindu ļaudis. Vietu nosauca par Buen Retiro, kas spāniski nozīmē aptuveni-„pabūt vienatnē”. Filipa rezidence arī tiek saukta par Buen Retiro. Vēlāk šeit izveidotais parks arī tiek nosaukts par Retiro parku.
No ieejas pie Alkalas vārtiem dodos dziļāk parkā un nonāku pie palielas ūdenstilpnes parka centrā. Šeit agrāk atradās dīķis jeb ezers, kura krastā tika uzbūvēta Buen Retiro pils. Laika gaitā dīķis tiek pārveidots, tiek nostiprinātas krastmalas un tagad tas jau ir taisnstūra formas baseins ap kuru ierīkoti parka celiņi un no kura tie ved visos virzienos, līdz vairākiem parka vārtiem. Pie šīs ūdens tilpnes pretējā krastā izveidots arhitektūras ansamblis ar kolonādi un statuju centrā. Šajā vietā arī esot atradusies Filipa IV pils. Statuja šeit gan veltīta ir nevis Filipam, bet gan karalim Alfonsam XII.
Parku publikai atver 1869. Gadā, bet līdz tam tas bija pieejams tikai karalisko ģimeņu locekļiem un viņu viesiem. Tagad šis parks ir vis iecienītākā atpūtas vieta Madrides iedzīvotājiem. Tāpat šeit irodas ļoti daudz tūristu. Parkā ir vairāki kioski un kafejnīcas, piejamas dažādas izklaides iespējas, tajā skaitā vizināšanās ar laivām un ūdens velosipēdiem. Šeit bieži tiek rīkoti dažādi kultūras pasākumi.
Tā kā parku pāris stundās nav iespējams izstaigāt, jo tas ir ļoti liels, nolemju lēnā garā ar nelieliem zig zagiem šķērsot to pa centrālo daļu un virzīties dienvid-rietumu virzienā. Gar ezeru ejot tā dienvidu galā nonāku ēkas parka vidū. Tā ir tā saucamais Velaskesa nams. Par Velaskesa namu tas nosaukts, jo to radījis pats Velaskess. Šī ēka un vēl viena te pat netālu, kurā tulīt pabūšu tiek būvēta izstāžu rīkošanai. Sākotnēji šeit tiek demonstrēti tropiskie augi, bet mūsdienās šajā ēkā tiek rīkotas dažādu mākslinieku darbu izstādes.
Arī šodien šeit ir izstādīt mākslinieka Načo Kriado (Nacho Criado) darbi. Nebiju plānojis šodien vēl ko baudīt no mākslas, bet izrādās, ka ar tām biļetēm, kurām apmeklēju Karalienes Sofijas mākslas muzeju varu apskatīt arī šo izstādi. Tā kā no mākslas Madridē neizbēgsi nolemju to izdarīt, jo daudz laika tas neprasīs. Tā arī ir! Telpas Velaskasa namā ir diezgan plašas, bet Načo darbi, kuri ir vissai ekstravaganti, veidoti no metāla un stikla, daudz vietas neaizņem un tie ir tikai daži, samērā vientuļi plašajās zālēs.
Pēc īsas vizītes izstādē dodos tālāk. Tepat pavisam netālu l ir vēlviens neliels, savdabīgi veidots dīķis ar palielu stiklotu ēku krastā, kura atgādinā senlaicīgu siltumnīcu pie kādas pils. Tas ir tā saucamais Kristāla nams, kurš kā jau minēju veidots izstāžu rīkošanai un tās autors arī ir tas pats Velaskess. Arī šajā namā ir apskatāmi Načo Kriado darbi. Mākslas baudīšāna šeit aizņēm pavisam īsu brīdi, jo šeit ir tikai viena paliela zāle, kurā izvietoti tikai daži ekstravaganti modernās mākslas darbi, kuros atkal izmantots stikls un metāls.
Pēc nu jau domāju pēdējās vizītes mākslas pasaulē pametu Kristāla nama telpas un dodos uz tā terasi, no kuras paveras lielisks skats uz dīķi un parku. Nolemju apmest loku apkārt dīķim. Tā arī daru. Šeit parkā un dīķī sastopams liels skaits putnu. Tie ir it visur gan kokos, zālajos, gan dīķos un strūklakās. Vispār šeit valda tik patīkama atmosfēra, ka pat nejūti, ka esi milzīgas Eiropas metropoles pašā centrā. Parka koki un zaļumi ļoti labi slāpē uz apkārt esošajām ielām esošo troksni.
Pēc loka ap dīķi jau dodos tālāk. Var jau just, ka sulīte lēnām tuvojas apvārsnim un koku ēnas kļūst garākas. Parka biezakajās zonās sāk krēslot. Tas nozīmē, ka drīz jau satumsīs un jāsāk domāt par dienas noslēgumu, bet man vēl prtā pāris objekti, kuri man obligāti jāapskata. Tie ir El Rastro tirgus un ja laiks atļaus vēl uzmetīšu aci blakus tirgum esošajiem Toledo vārtiem. Bet vispirms došos uz te pat netālu, esošo Atočas dzelzceļa staciju, no kuras man rīt paredzēts doties tālāk uz Kordovu.
Vēl neliela pastaiga pa Retiro parku dodoties uz tā dienvid-rietumu izeju. Šeit parka dienvidu daļā ierīkoti dažādi sporta laukumi un pat uzstādīti trenažieri. Šeit var sastapt ļoti daudz Madridiešu, kuri labprāt uz šejieni dodas nodarboties ar sportiskām aktivitātēm un nedaudz atpūsties pec nogurdinošas dienas. Dažādu vecumu ļaudis, gan ar skrituļslidām, gan ar velosipēdiem vago pa parka celiņiem. Šeit parka dienvidu galā celiņi speciāli ierīkoti platāki lai šādas nodarbes te varētu veikt. Daudz ļaužu tikai tagad uz vakara pusi ierodas parkā lai atpūstos, bet parka darbinieki-sētnieki, dārznieki un cits personāls sāk pamest parku. Vispār gods kam gods. Šeit parka darbinieki savus pienākumus veic daudz atbildīgāk, kā piemēram Lononā, kur es pats dzīvoju. Un vispār Madridē, ne tikai parkos, bet arī pašā pilsētā ir daudz tīrāks kā Londonā.Atočas stacija (Estación de Atocha).
Pametu Retiro parka teritoriju un virzos Atočas stacijas laukuma virzienā. Pirms nokļūstu laukumā, kreisajā pusē pirms tā pamanu lielu iespaidīgu ēku ar ļoti interesantām skulptūrām uz jumta.Sākotnēji varētu padomāt ka tā ir kāda no kārtējām pilīm, bet izrādās tā ir agrikultūras ministrijas ēka, jeb Latvijā to sauktu par lauksaimniecības ministriju. Ja spriež pēc ēkas tad var just, ka Spānija lauksaimniecībai pievērš lielu uzmanību, atbilstoši ēkas varenumam. Te pat pāri ielai jau atrodas pati Atočas dzelzceļa stacija.
Dzelzceļa stacijas gandrīz visās pilsētās tiek uzskatītas par pašām dinamiskākajām vietām pilsētā. Tās parasti apmeklē vairāk ļaužu, kā jeb kuru citu objektu pilsētā, bet viss biežāk tās ir tikai īss starp posms garākam vai īsākam ceļojumam. Un tomēr cilvēki bieži ir spiesti pavadīt savu vērtīgo laiku staciju telpās, un ir ļoti jauki ja šajā brīdī stacija sniedz ko vērtīgu pakalpojumu veidā un pat vairāk. Tieši tāda dinamiska un vissai interesanta ir arī Madrides lielākā dzelzceļa stacija Atoča, kuru savos ceļojumu maršrutos dažkārt iekļauj tūristi, kuri nemaz nedomā izmantot dzelzceļa pakalpojumus.
Stacija pa tiešām ir interesanta. Faktiski tā sastāv no divām daļām, vecās un jaunās. Jaunā, kā jau stacija ar moderniem peroniem, eskalātoriem un gājēju tuneļiem. Toties šīs stacijas rozīnīte ir tieši tās vecais stacijas pāviljons, kurā agrāk atradās peroni, bet pēc rekonstrukcijas tas tika pārveidots par savdabīgu uzgaidāmo halli. Kas tad te īsti ir tāds īpašs? Lieta tāda, ka vecais stcijas pāviljons izveidots, kā dendrārijs. Zāles centrālā daļa līdzinās parkam zem jumta, kurā sastādīti dažādi eksotiski koki, krūmi un augi. Viss interesantākais šeit ir kas līdzīgs mākslīgam dīķim, kurā dzīvo liels skaits mazu bruņurupucīšu. Tieši šie bruņurupuči arī piesaista lielu ļaužu interesi. Aiz neko darīt, varat pavērot kā tie rosās un pie reizes var pasēdēt uz soliņiem šajā „zemjumta” parkā.
Stacijas halles otrajā stāvā uzstādīts neliels piemineklis Darvinam. Pirmajā stavā pie jau pieminētā dendrārija atrodas vēl viens neliels piemineklis, kurā atveidoti uz perona atstāti čemodāni un somas. Tas it kā veltīts tiem, kuri dažādu katastrofu dēļ nav varējuši atgrizties no ceļojumiem, un tajā simboliski atveidota šo ļāužu atstātā bagāža. Jā! Šeit arī jāpiemin viens ļoti bedīgs notikums.
2004. gada 11. martā, šeit Atočas stacijā un tās tuvumā notika vairāku teroristisko aktu sērija. Gandrīz vienlaicīgi četros piepilsētas vilcienos, kuri atradās Atočas stacijā vai tieši ieradās tajā, notika vairākas bumbu eksplozijas. Tas notika brīdī, kad stacijā ir vis vairāk ļaužu un tādēļ upuru skaits bija iespaidīgs. Bojā gāja 191un vairāk kā 2000 cilvēku tika savainoti. Terora akts notika trīs dienas pirms Spānijas parlamenta vēlēšanām un to organizēja kāds islāmistu ekstrēmistu grupējums, kura mērķis bija sodīt Spāniju par līdzdalību militārajās operācijās Irākā. Gala rezultātā teroristiem izdevās panākt savu mērķi. Vēlēšanās, kuras notika tikai dažas dienas pēc terora aktiem, valdošā koalīcija cieš sakāvi un parlamenta vairākumu veido opozīcija, kura uzreiz pēc uzvaras vēlēšanās, pieņem lēmumu par Spānijas karaspēka izvešanu no Irākas.
Starp citu! Man te uzreiz prātā ienāca mūsu Latvijas politiķu rīcība. Mūsu karavīri arī tiek sūtīti uz dažādiem karstajiem punktiem un brīžiem ar lielu pompozitāti! Man gan šķiet, ka tas nepavisam mums nav vajadzīgs. Esmu kategoriski pret to, ka latviešu karavīri tiek sūtīti uz dažādām konfliktu zonām, kur nav skaidrības par ko īsti karo. Brīžiem šķiet, ka mūsu politiķi lišķējoties amerikāņu priekšā ir gatavi uz visu. Paradokss dažreiz pat ir tāds, ka daži mūsu karstgalvji ir gatavi sūtīt mūsu karavīrus uz konfliktu vietām, pirms tur ir ieradušies paši amerikāņi! Mēnesi atpakaļ noskatījos interviju ar mūsu aizsardzības ministru Arti Pabriku, kurš jau izteica ideju sūtīt mūsu karavīrus uz Mali-Āfrikā! Par šo Mali konfliktu ir tik daudz neskaidrību un demagoģijas, tāpat kā par notikumiem patreiz Sīrijā! Nu nav mums tur ko līst! Lai rietumu un austrumu „varenie” bez mums paši tiek galā ar to!
Starp citu, tepat pretī stacijai laukumā ir izveidots memoriāls šiem Madrides terora upuriem. Cerams, ka tāds nekad nebūs Latvijā. Mums pietiek ar saviem 1940-1945. gadumassu terora memoriāliem. Atvainojos par nelielo atkāpi no tēmas un turpināšu atkal par patīkamākām un jaukākām lietām!
El Rastro tirgus (Mercado el Rastro) Toledo vārti (Puerta de Toledo).
Kamēr pastaigājos pa Atočas staciju ārā jau sāk krēslot! Faktiski tā saucamās Burbonu Madrides ieplānotos objektus esmu apskatījis, bet men vēl noteikti nepieciešams apmeklēt tirgu. Es gandrīz visur, kur ceļoju cenšos pabūt tirgū vai kādā no pilsētas tirgus rajoniem. Lasot informāciju par Madridi vairākkārt saskāros ar informāciju par El Rastro tirgu, kurš gan atrodas vecās Madrides dienvid austrumos, La Latinas rajonā. Tā kā riskēju, ka drīz paliks tumšs un līdz El Rastro ir diez gan patālu, nolemju turp dotiesar metro. No Atočas mtro stacijas sekoju līd stacijai La Latina.
La Latina metro stacija atrodas pašā La Latina rajona vidū pie Kaskoro (Plaza de Cascorro) laukuma. Tieši šeit arī atrodas slavenais El Rastro tirgus. Faktiski tas ir vesels kvartāls starp Kurtidores (Calle Ribera de Curtidores), Embahadores (Calle de Embajadores) ielām un ne tikai. Tirgošanās notiek arī blakus kvartālos un to šķērsielās. Tirgus šeit atrodas jau no 16. g.s. un vissu šo laiku esot uzskatīts par vienu no Madrides sejām.
Nu ko! Dodos tirgus burzmā! It kā viss īstākais laiks šo tirgu apmeklēt esot tieši svētdienā, kā šodien, bet tas nenozīmē, ka te nekas nenotiek pārējās nedēļas dienās. Vienkāršī svētdien te esot vis intensīvākā tirdzniecība. Šeit var atrast gandrīz jeb ko! Sākot no unikālām senlietām, antikvariāta, mēbelēm, moderniem apģērbiem, līdz pat lietotām precēm, dažādiem našķiem un daudz kā cita.Var nopirkt pat matadoru tērpus! Tā kā man vairs īpaši nav jāsteidzas, tad lēnā garā līdz satumst nolemju paklejot pa šo rajonu. Jau tūlīt būs tumšs un liela daļā tirgoņu arī taisās mest mieru. Starp citu pirms aizvēršanāš šeit, kā daudzviet citur ir iespējams šo to nopirkt pavisam pa lēto! Tā teikt „ar lielo atlaidi”.
Lēnām kļūst tumšs un es pa El Rastro dodos Mansanaresupes virzienā. Gala rezultātā nonāku pie Ronda de Toledo ielas, kur virzienā pa labi jau varu saskatīt kārtējos Madrides vārtus. Tie ir Toledo vārti. Toledo vārti ir vieni no galvenajiem Madrides vārtiem. Tieši Toledo pilseta par godu kurai nosaukti šie vārti, pirms Madrides bija Spānijas galvaspilsēta. Šie vārti atradās Toledo pilsētas un Andalūzijas virzienā uz tā saucamā senā karaļu ceļā. Faktiski kopš 15. g.s. šeit atrodas Madrides aizsargmūri ar vārtiem pilsētas dienvidu virzienā. Vecie vārti līdz mūsdienām nav saglabājušies, bet patreiz redzamie vārti ir tapuši Napoleona valdīšanas laikā 19.g.s.un tiem jau varāk ir dekoratīva funkcija.
Vārti sastāv no vienas centrālās un divām mazākām arkām. Vārtus rotā Madrides ģērboņa skulptūra un dažādu kara trofeju bareljefi, kuri veidoti Napoleona laikā. Toties pēc Napoleona karaspēka padzīšanas uz vārtiem tika izveidots uzraksts: «A Fernando VII, Еl Deseado, padre de Patria, restituido a sus pueblos, exterminada las usurpacion frances, el Ayuntamiento de Madrid consagra este monumento de fidelidad, de triunfo y de alegria, Año MDCCCXXVII» kas tulkojumā nozīmē: “Veltījums Ferdinandam VII, nācijas tēvam, zemju atbrīvotājam no franču uzurpācijas, monjuments veltīts Madrides valdības uzticībai, triumfam un priekam. 1827. Gads.
Noslēgums.
Arī Toledo vārti ir apskatīti, kaut gan sākotnēji domāju, ka varētu nepietikt laika lai paveiktu vissu manis ieplānoto maršrutu. Tagad varu jau domāt par vakara noslēgumu. Patiesībā var teikt, ka biju tā aizrāvies un gandrīz aizmirsu par vakariņām! Tagad gan sāk mākt izsalkums un vēders saka, ka man jādodas uz kādu no jaukajām Madrides kafejnīciņām. Tādu jau noskatīju vakar, bet tā atrodas netālu no manas viesnīcas un Puerta de Sol laukuma. Tātad jāizmanto atkal metro pakalpojumi. Tepat pie Toledo vārtiem ir arī metro stacija. Dodos iekšā un braucu līdz Puerta de Sol laukumam.
Šovakar Puerta de Sol laukaumā atkal manāmi protetētāji un policisti, bet to jau ir krietni mazāk, kā pa dienu un vakar vakarā. Laikam jau noguruši no aktīvi pavadītā vīkenda. Daži saguruši guļ uz salocītajiem transporantiem. Te pat laukumā atkal skan latīņamerikāņu ritmi meksikāņu vies mākslinieku izpildījumā. Policisti vairs nestāv ierindās, bet malko kafiju slieņājoties gar saviem automobīļiem. Visā visumā pavisam mierīga atmosfēra.
Šķērsoju laukumu un dodos uz manis noskatīto restorāniņu. Jau vakar to noskatīju, jo atradu tā ēdienkartē dažus no spāņu tradicionālajiem ēdieniem, par kuriem biju lasījis. Neesmu liels pavār mākslas speciālists, bet par pāris Madrides virtuves niansēm mēģināšu pastāstīt.
Tātad pasūtu šādu maltīti, kura sastāv no:
1.Kosido Madrides gaumē (Cocido Madrileño). Tā ir visai sātīga, pabieza liellopa gaļas zupa kurā sākotnēji tiek vārīti arī mugurkaula posmi, dārzeņi, turku pupas. Galvenā zupas fīča ir tas, ka tās gatavošanas process notiek divas dienas, jo tās buljons jānotur veselu nakti pēc kā buljonam atkal tiek pievienotas pupas un gaļa. Sekojoši gaļa ar pupām tiek pasniegti atsevišķi, bet buljons tiek pasniegts kā pirmais ēdiens. Rezultātā sanāk kā divi ēdieni. Pirms pasūtījuma par to nezināju un domāju, ka tā ir tikai zupa. Rezultātā pasūtīju vēl vienu ēdinu, kurš bija paredzēts kā otrais ēdiens!
2. Tas jau ir Madrides kalloss (Callos a la Madrileño). Vispār pasūtījums tāds riskants, jo šī ēdiena satāvā tiek lietots liellopa kuņģis. Tātad kaljoss tiek gatavots no liellopa kuņģa gabaliņiem un asinsdesas, un sātīgi tiek papildināts ar dažādām garšvielām. Tieši šis ēdiens jau vairāk atgādina zupu un ir kaut kas līdzīgs poļu ēdienam ar nosaukumu „fļaki” jeb gruzīnu „haši”.
Lēnā garā notiesāju savas sātīgās, interesantās vakariņas. Sakumā domāju, ka man kaut kas no tā visa varētu negaršot, bet bažām nebija pamata. Patiešām garšīgi. Desertā pasūtīju tā saucamo čurros (Churros). Tas parasti tiek pasniegts ar karsto šokolādi, vai kā manā gadījumā pārliets ar kausētu šokolādi. Pie deserta protms vīns! Pāris glāzes nu galīgi nenāk par ļaunu.
Tā nu sēžu, klausos mūziku, kura skan no blakus esošās zāles dzīvajā izpildījumā un sāku domāt par nākamo dienu plānu. Rīt turpināšu ceļu Andalūzijas virzienā, kur pabūšu Kordovā, Seviļā un Kādisā.
Ko vēl varu piebilst par pašu Madridi? Viena diena Madridē noteikti būtu par īsu, divās jau var apskatīt daudz maz vissu vecpilsētu un centrālo daļu, bet ja grib jau tā kārtīgāk iepazīt šo pilsētu tad vajag jau vismaz trīs dienas, plus papildus diena, kurā apskatīt objetus Madrides apkārtnē. Tādi objekti ir karaļa pils-rezidence Granha San Ildefonso (Palacio Real de la Granja de San Ildefonso) 60 km attālumā, ziemeļu virzienā ceļā uz Segoviju, Eskoriāla-50 kilometrus uz ziemeļ-rietumiem no Madrides un vēl pēc 10 km Gvadaramas ielejā atrodas memoriāls kurš veltīts kritušajiem Spānijas pilsoņu karā.
Vēl protams ceļojumu uz Madridi var apvienot ar vēsturiskās Spānijas galvaspilsētasToledo apmeklējumu. Līdz Toledo var nokļūt arī ar vilcienu, bet ja tā nopietni grib apceļot Madrides apkārtni jau būs nepieciešam īrēts vai savs auto.
Par ceļojumu ap Madridi un uz Toledo pastāstīšu kaut kad vēlāk, bet nākošais stāsts būs par seno Eiropas musulmaņu kalifāta galvaspilsētu Kordovu uz kuru došos jau rīt no rīta. Tagad vēl kādu laiciņu pavadu restorāniņā, jo man paredētais vilciens nav ļoti agri un varu atļauties pasēdēt ilgāk.
Pagaidām uz redzēšanos Kordovā.
Šodienas maršruts kartē:
1.Puerta de Sol, 2. Karalienes sofijas modernās mākslas muzejs, 3. Karaliskais botāniskais dārzs, 4. Prado muzejs (galerija), 5. Tissena mākslas muzejs, 6. Spānija parlamenta ēka, 7. Sibeles laukums, 8. Kolumba laukums, 9. Alkalas vārti, 10. Retiro parks, 11. Velaskesa nams, 12. Kristāla nams, 13. Agrokultūras ministrija, 14. Atočas stacija, 20. El Rastro tirgus. H- viesnīca Murcia.
Piejams foto albūms (101 bilde un kolāžas) ar stāsta subtitriem: manā draugu galerijā.
Pēteris Vēciņš. 10. 04.2013.Gravesend
Tā nu esmu pabrokastojis un varu doties Madrides ielās. Nesteidzoties dodos uz Puerta de Sol laukumu. Laukumā atkal var manīt, ka policijas darbinieki šodien mierīgi nesēdēs mājās pie ģimenēm, bet būs spiesti dežūrēt ielās, jo briest kārtējais protestu vilnis. Aktīvisti jau rīta agrumā uz laukumu atnesuši transporantus un gatavojas savām akcijām. Pagaidām viņu un policistu te ir ne pārāk daudz. Droši vien gaida, kad vēlāk uzradīsies papildus spēki gan vieniem, gan otriem!
Tā kā manis paredzētie apskates objekti tiek atvērti tikai 10.00, tad man nav īpaši jāsteidzas. Tādēļ lēnām pa Madrides vecpilsētas ieliņām dodos austrumu virzienā. Kā jau teicu stāsta pirmajā daļā es savu Madrides apskati sadalīju divās daļās. Pirmajā rietumu daļā jeb vecajā Madridē, kur pabiju vakar, bet šodien apskatīšu Madrides centra austrumu daļu, kuru šeit bieži dēvē par Burbonu Madridi. Par Burbonu tādēļ, ka tieši Burbonu dinastijas valdīšanas laikā tika veikti vērienīgi būvdarbi šajā Madrides daļā un vēl šodien šeit skatāmi vairāki Bubonu laikos raīti arhitektūras šedevri.
Vispirms man ieplānots apmeklēt karalienes Sofijas mūsdienu mākslas muzeju. Sākotnēji, kā ne visai liels modernās mākslas speciālists vēl šaubījos vai apmeklēšu šo muzeju, bet vakar, kā jau stāstīju, Spānijas laukumā jautras meitenes man uzdāvināja divas brīvbiļetes šī muzeja apmeklēšanai. Vienīgais, kas mani interesējā šajā muzejā ir tas, ka tajā atrodas pasaules slavens Pikaso darbs „Gernika”, kurā attēlotas ļaužu ciešanas pēc pasaules vēsturē pirmās masveida civiliedzīvotāju mērķtiecīgas bombardēšanas no gaisa. Te nu būs vietā vēl pavisam īss ieskats vēsturē, par kuru nepaspēju uzrakstīt stāsta pirmajā daļā.
Pēc jau pieminētā karaļā Alfonsa XII nāves troni ieņem viņa dēls Alfonss XIII, kura valdīšanas periodā Spānijā nomainās 23 valdības Un atkal seko nestabilitate. Pēc ilgstoša haosa karalis vēršas pēc palīdzības pie ģenerāļa Migela Primo de Rivera, kurš ievieš valstī diktatūru. Rivera valda līdz 1930. gadam, kad varu iegūst republikāņi, kuri piespiež karali atteikties no troņa un pasludina Spāniju par republiku. 1936. gadā izceļas viens no nežēlīgākajiem pilsoņu kariem Spānijas un uz to brīdi jaunās Eiropas vēsturē.
1939. gadā, divus gadus pēc notikumiem Gernikā, pēc vairākkārtējas Madrides bombardēšanas republikāņi ir spiesti padoties ģenerāļa Franko karaspēkam. Sekojoši ģenerālis Franko iegūst varu un kļūst par spāniajs valdnieku ar neierobežotu varu. Franko diktatūra ilgst līdz pat 1975. gadam, kad atkal tika atjaunota monarhija. Tronī atgriežas nevis karalis Alfonso XIII, bet gan tiek kronēts viņa dēls Huans Karloss, kurš ir Spānijas karalis arī šodien.
Pirms esmu nonācis līdz muzejam pāris vietās vēl piesēžu un padzeru kafiju. Lielākā daļa bāru un kafejnīcu vēl ir slēgti, jeb tikko aizvērušies pēc nakts jautrībām. Daži gan ir atvērti, kuros darbinieki steidz veikt dažādus rīta darbus. Tā kā ir vēl paagrs tad ielas vēl ir salīdzinoši patukšas. Šodien kā nekā ir nedēļas nogale un lielākā daļas ļaužu atrodās savās mājās
Tā nu malkojot kafiju pavēroju, kā rit rīta sagatavošanās darbi un kā lēnām mājās dodas nakts jautrību dalībnieki un tikai pa retam kāds raitākā solītī dodas uz darbu. Pa starpu manāms kāds agrais tūrists, kurš nolēmis Madridi apskatīt rīta agrumā. Jā! Šeit Madridē, tāpat kā visā Spānijā naktsklubu dzīve un izklaide sākas krietni pavēlu ap pusnakti un beidzas tikai rīta agrumā un dažkārt pat pēc 8.00 no rīta!
Lēnā garā kafiju malkojot un pamainot kafijas dzeršanas vietu virzos pa Atočas un Santas Izabellas ielām uz centrālās stacijas „Atoča” pusi, pie kuras atrodas jau pieminētais Karalienes Sofijas modernās mākslas muzejs. Un nu te nu viņš arī ir. No ārpuses muzeja ēka izskatās visai ekstravaganta. No vienas puses tās fasādi veido jau senāka, varētu teikt vēsturiska celtne, kura papildināta ar moderniem veidojumiem-stikla torņiem, kuri kalpo kā liftu šahtas. Uz Atočas stacijas pusi veco ēku ieskauj jau piebūvētās, visai iespaiīgās, jaunās, modernās, ēkas daļa ar plašiem stiklotiem logiem un visai iespaidīgu smagnēja izskata jumtu, kurš sedz jaunās ēkas stiklotās kaskādes.Nedaudz oficiālās informācijas: modernās mākslas muzejs tiek ierīkots bijušā hospitāļa ēkā un tiek atklāts 1992. gadā un tas paredzēts 20. g.s. mākslinieku darbu demonstrēšanai. Muzejs tiek nosaukts Karalienes Sofijas vārdā, jo tieši viņa esot bijusi liela modernās mākslas cienītāja pagājušā g.s. sākumā. Muzejā patreiz ir savākta liela mūsdienu un pagājušā g.s. slavenu mākslinieku darbi. To starpā zīmīgākie ir tādi, kā Pablo Pikaso, Salvadors Dalī, Luīzs Buņuēls, Žuans Miro un daudzi citi. Tāpat šeit notiek dažādu mūsdienu mākslinieku darbu izstādes. Patreiz šeit izstādīti Mateo Mates, Soledadas Seviljas un Džeimsa Kolemana darbi.
Kā jau tiko minēju mans mērķis bija apskatīt slaveno Pikaso gleznu „Gernika”. Gleznā attēlotas ciešanas, kuras 1937. Gadā izbaudīja mazas Basku zemes pilsētiņas Gernika-Lumo iedzīvotāji masveida bombardēšanas laikā, kuru veica Hitlera armijas bumbvedēji, kurus pats Hitlers nosūtīja atbalstot Spānijas diktatoru Franko cīņai ar republikāņiem Spānijas pilsoņu kara laikā. Šī nežēlīgā, pirmā nopietnā civiliedzīvotāju masveida nogalināšana, izraisīja milzīgu rezonansi visā pasulē un neatstāja vienaldzīgu arī pašu Pikaso. Tajā pašā gadā arī tapa šij traģēdijai veltītais Pikaso darbs. Sākotnēji līdz 1981. gadam tas tika glabāts Ņuijorkas mākslas galerijā un tikai pēc Franko režīma krišanas saskaņā ar paša pikaso novēlējumu tika pārvests uz Madridi.Ieeja muzejā atrodas no blakus esošā laukuma puses uz kru pavērsta ēkas vecā fasādes daļa. Eju iekšā un te jau mani pārsteidz neliela apbēdinoša ziņā. Nodaļas, kurās izstādīti Pikaso un Dalī darbi, šodien ir slēgtas! Tātad man skaidrs, kāpēc vakar tik dāsni tika dalītas brīvbiļetes uz šo muzeju. Tieši to ko gribēju apskatīt, nevarēšu izdarīt. Starp citu ieejas maksa ikdienā šeit nemaz nav tik liela. Tie ir 6 Euro no pieaugušas personas (salīdzinot ar ieejas maksām daudzos Anglijas muzejos, tas nebūt nav daudz).Nu neko darīr! Ja reiz esmu atnācis, tad apskatīšu citas ekspozīcijas, kuras šeit izstādītas. Ieejot var manīt, ka vairākās telpās notiek kaut kādi remonta darbi. Daļa telpu ir slēgtas. Starp citu telpu izvietojums šeit ir tik haotisks, ka orientēties ir vissai sarežģīti. Man kā ne visai lielam modernās mākslas piekritējam liela daļa no izstādītajiem darbiem nekādu pārsteigumu neizraisa. Dažkārt pat šķiet, ka tie ir visai bezjēdzīgi! Teiksim lielā telpā, tik pat kā skolas aktu zāles izmērā uz sienas pakarināts vienīgais eksponāts! Tā ir bilde jeb īsti nezinu kā to nosaukt, kur no olas čaumalām izveidots visai haotisks veidojums! Un tass ir viss šajā zālē. Nākamajā zālē gan jau trīs eksponāti, bet jau sīkāka izmēra! Daži eksponāti gan pievērš uzmanību ar savu orģinalitāti. Teiksim telefons, kurš veidots no omāra, jeb liela vēža. Dažas gleznas arī ir tīri nekas, bet kā jau teicu, šī – tā saucamā modernā māksla man ir vissai sveša! Tā nu paklejoju pa muzeja otro, trešo un jau ceturto stāvu. Galu galā nonāku muzeja pašā augšējā stāvā, kur tā modernajā, jeb jaunajā daļā izveidota liela terase virs lielas halles, kuras augstums sniedzas no paša pirmā stāva grīdas, līdz pat plašajam jumta segumam. Halle tiešām iespaidīga un arhitektoniski orģināla. Šeit pašā augšējā stāvā uz terases izstādīta amizanta skulptūra! Sākotnēji pa gabalu šķiet kas līdzīgs Brēmenes muzikantu motīvam, bet tomēr nē! Personāži citi! Šeit bullim mugurā uzraususies cūka, bet tai jau mugurā aita un vissiem pierē viens rags kā vienradzim zirdziņam. Šo skulptūru veidojis mākslinieks Antonijs Miralda, kura citi darbi bija manāmi jau staigājot pa muzeja telpām. Starp citu, šī mākslinieka darbi vismaz izraisīja kādu uzmanību ar savu oģinalitāti un spilgtajām krāsu gammām.Nu ko! Domāju ka ar to varu šī īpatnējā objekta apskati beigt, nemocīt jūs ar plašiem muzeju aprakstiem un doties tālāk. Šodien gan vēl viens mākslas objekts prikšā: Prado Galerija. Bet nē! Pa starpu tomēr apmeklēšu Madrides karalisko botānisko dārzu. Nebūs tā īsti labi pa vieniem mākslas muzejiem nonstopā staigāt! Vajag taču pārmaiņas un harmoniju.Kāpju liftā laižu lejā, pametu šo modernās mākslas pasauli un dodos tālāk. Tātad uz botānisko dārzu. Tas atrodas pavisam netālu, var teikt tepat aiz stūra. Jāšķērso tikai krustojums, kurā krustojas Atočas iela un Prado bulvāris. Faktiski tas atrodas tieši pirms pašas slavenās Prado galerijas, kuru arī tūlīt plānoju apmeklēt. Pie ieejas botāniskajā dārzā atkal pamanu ļoti daudz skolēnu. Arī iepriekš galerijā to bija ļoti daudz! Acīm redzot skolas organizē ekskursijas skolēniem pirms brīvdienām un tādēļ vissur ir tik daudz bērnu. Čum un mudž no tiem un haoss pamatīgs. Kā nekā spāņi ir tempermentīga tauta un viņu bērni pilnīgi atbilst šim priekšstatam! Pie kases neliela rinda, bet tā kustās ātri. Iejas biļetes cena ir tikai 4 Euro (bērniem 2 eiro). Biļete uz rokas nu varu pastaigāt pa šo dārzu. Karaliskais botāniskais dārzs šeit Madridē tika izveidots 1781. gadā pēc karaļa Karla III rīkojuma. Dārza ēkas un būves projektē un to būvdarbus uzrauga arhitekti Gomes Ortega un Huans Viljanueva, kuri tajā pat laikā būvēja arī slaveno Prado galerijas ēku. Dārza centrā uzstādīta karaļa Karla III statuja, kurš arī bija šī dārza krustēvs. Paša dārza, jeb parka teritorija sadalās trīs daļās, varētu teikt līmeņos. Zemākajā uz Prado ielas pusi dominē puķu dobes un sīkaugu kolekcijas.Vidējā līmenī jau vairāk dominē koki, palmas un košum krūmi. Pa vidu šeit izveidots tāds kā baseins jeb dīķis, kuru ieskauj palmu audze aiz kuras atrodas vecā oranžērija, kurā tagad tiek rīkotas izstādes. Trešajā, augšējā līmenī atrodas siltumnīcas-oranžērijas, kurās izvietota vairāk kā 1000 tropisko augu kolekcija.Pastaiga pa botānisko dārzu ilgst aptuveni stundu. Secinājums, dārzam nav ne vainas tikai lielākā daļa ziedošo augu jau noziedējuši. Acīm redzot pavasara plaukums šeit notiek kaut kur marta un aprīļa mēnešos. Ir redzēti arī krāšņāki dārzi te pat Spānijā un tomēr, ja esat Madridē tad droši variet savu ekskursiju vai pastaigu papildināt ar šī dārza apmeklējumu. Piemēram kā es to daru tagad, starp divu mākslas muzeju apmeklējumiem. Botānisko dārzu esmu apskatījis un varu doties uz nākošo apskates objektu: pasaules slaveno mākslas galeriju Prado. Tālu nav jāiet, jo tā atrodas burtiski blakus botāniskajam dārzam. Vienīgi galvenā ieeja Prado galerijā atrodas ēkas otrā galā, bet pret botānisko dārzu pavērsta ieeja vienā no milzīgās Prado galerijas nodaļām, kurā ir izstādīti slavenā spāņu makslinieka Bartalomes Estebāna Muriljo darbi. Ieejas biļetes gan var iegādāties tikai pie galvenās ieejas. Tad nu apjožu muzeja ēku un dodos līdz galvenajai ieejai. Ejot gar muzeja ēku tai apkārt var sastapt vairākus slavenu mākslinieku pieminekļus, kuru darbi izstādīti šeit. Tie ir pieminekļi tadiem māksliniekiem, kā Velaskes, Muriljo, Goija, El Greko, kā arī slavenajam arhitektam Viljanuevam, kura vadība tika būvēts šis muzejs.Te nu piebildīšu, ka šis ir viens no nozīmīgākjiem šādiem mākslas objektiem ne tikai Madridē un Spānijā, bet arī pasaules mērogā. Būtībā to varētu gandrīz pielīdzināt tādām slavenām mākslas galerijām jeb muzejiem, kā Luvra Parīzē vai Ermitāža Pēterburgā. Uzreiz gan skeptiķiem piekritīšu, ka Prado tomēr ir nedaudz mazāka kā minētās - Luvra un Ermitāža, un tomēr!
Teikšu tā! Zinu ka daudzime šī mākslas pasaule nešķiet visai interesanta un nevaru teikt, ka es arī būtu fanātisks mākslas lietpratējs. Un tomēr! Šādu izdevību apmeklēt šādu nozīmīgu mākslas pasules objektu nelaidīšu garām. Tādēļ arī nedaudz iedziļināšos šajā mākslas pasaulē. Tie kam tas ne visai interesē šo stāsta sadaļu var arī izlaist. Kaut gan droši sacīšu! Esot Madridē jums neizdosies izvairīties no mākslas pasaules, jo ar to sastapsieties ik uz soļa.Pie ieejas, kā ierasts vairākās tūristu metropolēs un lai ikļūtu šādā top-objektā ir jāizstāv pagara rinda. Rinda gan kustās salīdzinoši raiti un laiku palīdz kavēt interesantas sarunas ar rindā stāvošajiem ļaudīm, kuri tā pat, kā es ieradušies Madridē kā tūristi. Līdz ko nonāku pie kases iegūstu nedaudz apbēdinošu informāciju. Par to, ka muzeja telpās aizliegts fotogrāfēt, aizdomas man jau bija un tā tas arī ir. Nu neko! Kā ir tā ir! Nopērku ieejas biļeti un varu doties ekskursijā pa šo mākslas šedevru pasauli. Biļete maksā 14 euro un ja vēlaties veikt ekskursiju gida pavadījumā tad būs jamaksā 23 euro. Es izvēlos patstāvīgu ekskursiju bez gida pavadījuma, jo šādu tādu informāciju par Prado jau esmu savācis, izprintejis un paņēmis līdzi.Īsumā par pašu muzeju jeb man labāk patīk to saukt par geleriju. Kā jau minēju Prado ir viena no lielākajām mākslas galerijām-muzejiem pasaulē un protams, pats lielākais mākslas muzejs Spānijā. Šeit tiek glabāti un izstādīti 12. Līdz 19. Gadsimtos tapuši slavenu Eiropas un Spānijas mākslinieku darbi. Protams ka šeit atrodas pati lielākā Spānijas māksliniku kolekcija pasaulē. Ļoti iespaidīgas šeit ir arī Itāļu un Flandrijas mākslinieku darbu kolekcijas.Muzejs šeit tapis 1775. gadā pēc Burbonu dinastijas karaļa Karla III rīkojuma, jau pieminētā arhitekta Huana Viljanuevas vadībā. Muzeja būvei tiek izraudzīta vieta Prado parkā, no kā arī radies tā nosaukums. Muzeja veidošana ilgst gandrīz 20 gadus un tas tiek atvērts jau Karla III sekotāja, karaļā Ferdinanda VII valdīšanas laikā 1819. Gadā. Sākotnēji tā kolekcija nebija visai liela un tā sastāvēja no nedaudz vairāk kā 300 darbiem. Vēlāk muzejam tiek nodotai darbi, kuri iepriekš piederējuši karaļiem Karlam III, Filipam II un IV. 1871. gadā muzejā nonāk liels skaits klosteriem un baznīcām konfiscēto darbu. Republikāņu revolūcijas laikā muzejs tika slēgts un tā kolekcija tika izvesta uz Šveici. Vēlāk tā pakāpeniski tika atgriezta muzejam. Patreiz muzejā tiek izstādītas vairāk kā 6000 gleznu un 4000 cita veida mākslas darbu, tajā skaitā skulptūru un dažadu juvelieru izstrādājumu.
Kā jau teicu fotogrāfēt šeit ir aizliegts, tādēļ stāstam pievienoju dažas bildes, kuras esmu aizņēmies no dažādiem interneta publiskiem resursiem. Īsumā pieminēšu dažus no slavenajiem māksliniekiem un viņu darbus. Kolekcijas pamatu sastāda tādu slavenu Spānijas mākslinieku darbi, kā El Greko, Velaskess, Goija un Muriljo.Pirmais ko apskatu ir El Greko. Teikšu tā. Mani nevisai iedvesmo darbi, kuros attēlotas reliģiskās personāžas un El Greko ir tieši šāda, ikonu veida žanra mākslinieks. Par El Greko darbiem jau nosaukumi vien liecina: „Svētā trīsvienība”, „Svētīšana”, „Kristus svētīšana” un „Kristus augšām celšanās”. Pēc ļoti īsas El Graeko darbu apskates dodos aplūkot Diego Velaskes darbus. Velaskesam daļa darbu arī ir veltīti reliģiskai tēmai, piemeram „Svētais Antonijs un apustulis Pāvels”, bet lielākā daļā tomēr jau saistīta ar karaļā galmiem un to personālijām. Velaskes esot bijis tā teikt karaliskās ģimenes „Mīlulītis” jeb daži saka „Pielīdējs”. Tādēļ viņa darbos arī figurē dažādu karaļu un karaļa galma personu portreti. Piemēram gleznas: „Filipa IV portrets”, „Burbomu Izabella uz zirga”, „Hercogs Gaspārs Guzmans uz zirga”. Pa starpu gan ir arī kāda ikdienišķāka bilde, piemēram „Vahha un dzērāja triumfs”. Man gan spriežot pēc Diego Velaskes gleznām radās iespaids, ka viņš ļoti mīlēja zirgus, jo lielakajā daļā viņa darbu figurē zirgi. Pat galma dāmas Diego pamanījās sēdināt zirgu sedlos!Tālāk seko jau Fransisko Hose de Goijas darbi. Goijas arbos jau daudz biežāk figurē tā laikmeta ikdienišķas ainas, piemēram miltāra sadursme gleznā „Sacelšanās Madridē 1808. Gada 2. Maijā”. Ir viņam arī galma portreti, acīm redzot neviens tā laika mākslinieks nevarētu iegūt tādu slavu, ja nesadarbotos ar karalisko ģimeni. Šeit izstādīta glezna „Karla IV ģimene”. Un tomēr pasaulē pazīstamākie Goijas darbi ir „Kailā maha” un „Apģērbtā maha”, kurās attēlota viena sieviete visai tā laikmeta ekstravagantā izskatā-kaila un otrā gleznā jau apģērbta.Bez jau pieminetajiem maksliniekiem, šeit izstādīti daudzu citu Spānijas slavenu mākslinieku darbi. Starp tiem Bartalome Estebāns Muriljo, Fransisko Subarāns, Huzepe Ribera. Tāpat šeit pārstāvēti ne tikai slaveni spāņu makslinieki, bet arī no citām zemēm. Visai plašši, kā jau minēju šeit pārstāvēti ir Itāļu un Flandrijas (Holandiešu) slavenību darbi. Te varētu gari un plašši stāstīt, bet tad jau tas kļūs kādam par garlaicīgu. Tadēļ laikam beigšu ekskursiju pa Pradas muzeju, bet vienu ekstravagantu darbu tomēr vēl pieminēšu.
Tas ir tā saucamais „Pasulīgo baudu dārzs”. Pats darbs jau ir orģināls ar to, ka tas sastāv no trim daļām, kuras var salocīt, jeb aizvērt, kā logu vērtnes uz kurām attēlota provizoriska zemes lode-zeme. Bet atverot šīs vērtnes tiek radīts iespaids, ka tiek atvērta pasaule, kurā visai ekstravagantā veidā attēloti bībelē pieminētie notikumi trešajā dienā pēc pasaules radīšanas. Acīm redzot šādi holandiešu mākslinieks Hieronīms Boss iedomājās paradīzi, tā laika laicīgo pasauli un elli!Te nu laikam esmu jūs pamocījis ar stāstu par mākslas lietām un teikšu godīgi, pārāk ilgas ekskursijas šādos muzejos jau sāk nogurdināt arī mani, un lai tas neizraisītu jau negatīvu priekštatu par mākslu jāizvēlas pareizs brīdis, kad pamest šo mākslas pasuli. Tā arī daru. Pēc vairāk kā vienu stundu pavadīta laika Prado muzejā dodos arā. Jā! Kamēr pavadīju laiku muzejā uz ielas jau kļūst vissai silti, ja neteiktu pat karsts. Kā nekā jau pusdienas laiks ir klāt! Svelmi remdē laistāmās iekārtas Prado parkā, bulvārī un strūklakas Kanovas del Kastilio laukumā. Laikam laiks domāt par pusdienām! Nolemju atgriezties viesnīcā, kur papusdienošu un varbūt ieturēšu nelielu siestas pauzi. Tā arī daru. Šķērsoju Kastilio (Plaza Canovas del Castillo) laukumu, kura centru rotā vissai iespaidīga strūklaka ar Neptūna skulptūru un atgriežos vecās Madrides kvartālos. Te pa ceļam, pie paša Kastilio laukuma, stūrī ar Pradas bulvāri, koku paēnī paslēpusies ieeja vēl viena slavena mākslas muzejā. Tajā gan neiešu, bet tiem kas ir lieli mākslas piekritēji varu ieteikt to apmeklēt. Tas ir Tissen Bormenisa (Museo Thyssen Bornemisza) muzejs. Henrihs Tissens bija barons, kurš bija liels mākslas cienītājs un kolekcionārs, kurš izveidoja šo muzeju, kurā tiek izstādīti vairāki slavenu mākslinieku darbi. Lai gan šis muzejs ne pavisam nav tik iespaidīgs kā Prado, tomēr arī šeit ir apskatāmi pasaules slaveni Ticiāna, Goijas,El Greko, Muriljo, Van Deika, Van Goga, Rubensa, Pikaso un citu mākslinieku darbi.No Kastilio laukuma dodos šķērsielā, kura atzarojas no tā un kura pateisībā šajā vietā nosaukta par Kortesa laukumu. Man gan tā vairāk atgādina platāku ielu ar nelielu skvēru malā, kurā uzstādīts piemineklis. Sākumā pa gabalu to manot padomāju, ka tas varētu būt arī slavaenā spāņu konkistodora Kortesa piemineklis, bet izrādā-nē! Izrādas ka tas ir vēl viens piemineklis Servantesam. Vakar Spānijas laukumā jau apskatīju vienu Servantesa pieminekli, bet izrādās tas nav vienīgais Madridē. Uz šī tā saucamā Kortesa laukuma atrodas arī Spānijas kongresa ēka, jeb tā teikt parlaments. Parasti šāda valstiska objekta tuvumā tiek uzstādīti pieminekļu valsts vadoņiem vai politiķiem, bet šeit tā nav! Šeit tas ir tieši spāņu rakstnieks un dzejnieks Servantess.Starp citu parlamentāriešiem patreiz daudz darba! Ekonomiskā krīze uzņēmusi apgriezienus un šiem tā pat kā dažus gadus atpakaļ Latvijā ir jācērpj budžets. Sekas šādai rīcībai nav tālu jāmeklē. Tepat paris simtu metru attālumā Puerta de Sol laukumā protesrtētāji rosas no agra rīta līdz vēlam vakaram! Šodien gan parlamentā valda klusums, jo ir taču brīvdienas!No Kortesa laukuma līdz Puerta de Sol laukumam nav tālu un līdz savai viesnīcai nonāku pēc aptuveni 10 minūtēm. Sākotnēji domāju ka pasūtīšu pusdienas pie visnīcas saimnieces, bet izrādās, ka viņa devusies uz pilsētu iepirkt šādus tādus sīkumus saimniecībai. Nu ko! Dodos uz tur pat lejā esošo bāru. Nevarētu teikt, ka būtu dikti izsalcis tādēļ neko daudz ar ēšanu neaizraujos un pasūtu zupu un nedaudz tapas. Izvēlos Madridiešu tradicionālo ķiploku zupu „Sopa de ajo”. Tā tiek gatavota no maizes, olām, paprikas un daudz ķiploku. Godīgis sakot neesmu paprikas cienītājs, drīzāk cenšos to ignorēt, bet zupai nebija ne vainas. Papildus uzkodas-tapas pie pāris glāzēm vīna un varu jau doties ieturēt siestu savā viesnīcas nummurā. Teikšu godīgi! Tiešām iemigu! Kā īsts spānis ieturēju siestu vismaz pusotras stundas garumā! Tā īsti pat negribējās slieties augšā, bet jāceļas vien ir, jo vēl japabeidz pastaiga pa Madridi. Vakara pusē došos uz Madrides galvno, centralo parku- Retiro parku, bet pa ceļam vēl šis tas jāapskata. Dodos ārā no viesnīcas un satieku viesnīcas jauko kundi, kura atgriezusis no pilsētas. Kundze jautā vai nevēlos ko uzēst vai padzert. Saku, ka neesmu izsalcis. Nu tad vai es nevēlos vismaz vienu kafiju? Neērti atteikties un izdzeram pa kafijas tasei. Kundze saka ka pēc siestas mundrumam tā nenāks par ļaunu.Nu gan varu doties klejojumā pa Madridi atkal. Šķērsoju kārtējo reizi Puerta de Sol laukumu, kurā manāmi kārtējie muzikanti, protestētāji un atkal daudz policistu. Tālāk pa Alkalas (Calle Alcala) ielu jau dodos austrumu virzienā uz Sibeles laukumu. Uz Alkalas ielas starp Puerta de Sol un Sibeles laukumam atrodas vairākas pompozas celtnes. Šeit izvietojušies vairāku banku centrālie biroji un vairākas valsts iestādes- ministrijas un departamenti. Burtiski aiz krustojuma, kurā satiekas Alkalas iela un Via Grande, atrodas liela iespaidīga ēka, kurā mājo pati Spanijas centrālā banka un finansu ministrija, bet pretējā ielas pusē jau izvietots Servantesa vārdā nosauktais institūts.Un te jau esmu nonācis līdz Sibeles laukumam. Vispār Madride ir ļoti bagāta ar šādiem pompoziem apļveida laukumiem. Zīmīgi ka šajā laukumā krustojas vairākas svarīgas Madrides ielas un bulvāri. Šeit satiekas jau pieminētā Alkalas iela, VIA Grande (patiesībā tā kādus 100 metrus uz rietumiem satiekas ar Alkalas ielu un tikai tad abas nonāk šajā laukumā). Tāpat no šī laukuma atzarojas Pradas bulvāris un Rekoletos (Passeo de Recoletos) bulvāris, kurš ved jau nakamā –Kolumba (Placa de Colon) laukuma virzienā, bet austrumu virzienā Alkalas iela ved jau līdz Alkalas vārtiem un Retiro parkam.Laukuma centrā atkal atrodas strūklaka ar skulptūru, kurā attēloti rati kuros sēž romiešu dieviete Kibela, kuras vārdā arī ir nosaukts šis laukums. Interesati ka ratus velk nevis zirgi, bet divas lauvas. Laukumu ielenc vairākas interesantas ēkas. Jau pieminētā Spānijas centrālās bankas ēka, Albas hercoga rezidence-Buenavista ar krāšņu dārzu laukuma virzienā un pati zīmīgākā ēka, kuru šeit sauc par Komunikāciju ēku (Placio de Comunicaciones). Tā tapusi 20.g.s. sākumā un tajā atrodas Spānijas transporta un sakaru pārvalde.No Sibeles laukuma tālāk pa Rekoletos (Passeo Recoletos) bulvāri dodos jau nākamā Madrides laukuma virzienā. Rekoletos bulvaris pats par sevi arī ir interesants, nedaudz atgādina Elizejas bulvari parīzē. Koku aleju paēnī paslēpušās nelielas kafejnīciņas, sastopamas vairākas skulptūras. Tuvojoties Kolumba laukumam labajā pusē manāma liela ēka, kurā atrodas Spānijas nacionālā bibliotēka, bet šīs pašas ēkas otrajā pusē ar ieeju no paralēlās Serrāno ielas atrodas Nacionālais arheoloģijas muzejs.Un te jau Rekoletes bulvaris nonāk nākamajā laukumā-Kolumba (Plaza de Colon) laukumā. Uz stūra kur Rekoletes bulvāris satiekas ar Kolumba laukumu atrodas vissai amizanta kailas, resnas, guļošas sievietes skulptūra kura it kā noraugās uz laukumā esošo Kolumba pieminekli.Acīs duras, jeb tā teikt no laukuma ansambļa izlec mūsdienīga augstcelne, kuras nosaukums ir „Kolumba tornis” (Torres de Colon), kuru sava izskata dēļ, tautā dēvējot par "El Enchufe", kas tulkojumā nozīmē elektro kontaktdakšiņa, jeb štekeris.Laukumu krusto divas intensīvas satiksmes ielas un lai nonāktu līdz Kolumba piemineklim, jāizmanto pazemes pārejas. Šķērsoju ielu un tad jau esmu Kolumba laukuma centrā. Lielu laukama austrumu daļu aiz Kolumba pieminekļa aizņem memoriāls, kurš veltīts drosmīgajiem Amerikas atklājējiem un kolonizētājiem. Memoriāla arhitektūra man gan šķiet vissai smagnēja, nedaudz atgādina betona bluķus mūsu Salaspils memoriālā.Īsa aizkavēšanās Kolumba laukumā un jau dodos Retiro parka virzienā pa Serrano (Calle de Serrano) ielu un nonāku kārtējā apļveida laukumā pie paša Retiro parka. Šī laukuma centrā gan šoreiz nav skulptūras, bet ir četru arku vārti. Tie ir Alkalas vāri. Pirmīt jau pieminēju Alkalas ielu, kura faktiski šķērso šo laukumu un vārtus. Gan šī iela, gan vārti ieguvuši šādu nosaukumu tādēļ, ka iela, jeb tajā laikā ceļš veda no Madrides uz pilsētiņu ar nosaukuma Alkala de Enares. Patiesībā sākotnēji Madrides pilsētas vērti ar šādu nosaukumu atradās nedaudz uz rietumiem no patreizējiem vārtim. Šie pirmie vārti bija būvēti no ķieģeļiem un daļēji varēja kalpot kā aizsarg vārti militārām vajadzībām. 1764. Gadā sakarā ar Madrides ielu rekonstrukciju un paplašināšanu šie vārti tika nojaukti, bet jau austrumu virzienā pēc karaļa Karla III rīkojuma tika uzbūvēti jauni vārti. Jaunie vārti jau vairs neklpoja aizsardzības vajadzībām, bet gan tika veidoti lai uzlabotu pilsētas tēlu. Karalis noraidīja vairāku arhitektu piedāvājumus un gala rezultātā izvēlējās slavenā arhitekta Sabatini projektu un uzticēja Sabatini veikt vārtu būvniecību. Vārti tiek atklāti 1778. gadā un līdz pat 1869. gadam tika uzskatīti par pilsētas austrumu vārtiem līdz pilsētai augot tie nokļūst pilsētas iekšienē.
Te pat blakus Alkalas vārtiem atrodas viena no daudzajām ieejām Retiro parkā, kurš arī ir viens no šīs dienas apskates objektiem. Pluss pie reizes parkā varēs nedaudz atpūsties pēc šo divu dienu pastaigas pa Madridi. Tātad dodamies Retiro parkā.Visā visumā var teikt, ka Madride ir ļoti zaļa pilsēta. Šeit ir vairāki parki, skvēri un bulvāri. Gandrīz visur, kur iespējams tiek sastādīti koki un ierīkotas puķu dobes. Jeb kurā gadījumā šeit zaļuma ir vairāk kā daudzās citās Eiropas pilsētās. Pie kam šeit ir daudz tīrāks kā Londonā un parki tiek kopti daudz kvalitatīvāk. Retiro parks kurā tagad atrodos ir lielākais parks Madrides centrālajā daļā un tas atrodas burtiski blakus vecajai Madridei. Parka kopējā platība pārsniedz 40 hrktārus un tas robežojas ar vairākiem zaļiem bulvāriem, mazākiem parkiem, un Madrides botānisko un zoo dārziem.Agrāk parka teritorijā atradās karaļa Filipa IV pils. Tā, ka pils apkārtnē atradās arī Svētā Jeronīna klosteris un vairāku karaliskā galma pārstāvju rezidences zaļo zonu ap pili, kā atpūtas vietu iecienīja garīdzniecības un karaļā galmu augtāko aprindu ļaudis. Vietu nosauca par Buen retiro, kas spāniski nozīmē aptuveni-„pabūt vienatnē”. Filipa rezidence arī tiek saukta par Buen Retiro. Vēlāk šeit izveidotais parks arī tiek nosaukts par Retiro parku.No ieejas pie Alkalas vārtiem dodos dziļāk parkā un nonāku pie palielas ūdenstilpnes parka centrā. Šeit agrāk atradās dīķis jeb ezers, kura krastā tika uzbūvēta Buen Retiro pils. Laika gaitā dīķis tiek pārveidots, tiek nostiprinātas krastmalas un tagad tas jau ir taisnstūra formas baseins ap kuru ierīkoti parka celiņi un no kura tie ved visos virzienos, līdz vairākiem parka vārtiem. Pie šīs ūdens tilpnes pretējā krastā izveidots arhitektūras ansamblis ar kolonādi un statuju centrā. Šajā vietā arī esot atradusies Filipa IV pils. Statuja šeit gan veltīta ir nevis Filipam, bet gan karalim Alfonsam XII.Parku publikai atver 1869. Gadā, bet līdz tam tas bija pieejams tikai karalisko ģimeņu locekļiem un viņu viesiem. Tagad šis parks ir vis iecienītākā atpūtas vieta Madrides iedzīvotājiem. Tāpat šeit irodas ļoti daudz tūristu. Parkā ir vairāki kioski un kafejnīcas, piejamas dažādas izklaides iespējas, tajā skaitā vizināšanās ar laivām un ūdens velosipēdiem. Šeit bieži tiek rīkoti dažādi kultūras pasākumi.Tā kā parku vienā vakarā nav iespējams izstaigā, jo tas ir ļoti liels, nolemju lēnā garā ar nelieliem zig zagiem šķērsot to pa centrālo daļu un virzīties dienvid-rietumu virzienā. Gar ezeru ejot tā dienvidu galā nonāku pie palielākas ēkas parkā. Tā ir tā saucamais Velaskesa nams. Par Velaskesa namu tas nosaukts, jo to radījis pats Velaskess. Šī ēka un vēlviena te pat netālu, kurā tulīt pabūšu tiek būvēta izstāžu rīkošanai. Sākotnēji šeit tiek demonstrēti tropiskie augi, bet mūsdienās šajā ēkā tiek rīkotas dažādu mākslinieku darbu izstādes. Arī šodien šeit ir izstādīt mākslinieka Načo Kriado (Nacho Criado) darbi. Nebiju plānojis šodien vēl ko baudīt no mākslas, bet izrādās, ka ar tām biļetēm, kurām apmeklēju Karalienes Sofijas mākslas muzeju varu apskatīt arī šo izstādi. Tā kā no mākslas Madridē neizbēgsi nolemju to izdarīt, jo daudz laika tas neprasīs. Tā arī ir! Telpas Velaskasa namā ir diezgan plašas, bet Načo darbi, kuri ir vissai ekstravaganti, veidoti no metāla un stikla daudz vietas neaizņem un tie ir tikai daži, samērā vientuļi plašajās zālēs.Pēc īsas vizītes izstādē dodos tālāk. Tepat pavisam netālu l ir vēlviens neliels, savdabīgi veidots dīķis ar palielu stiklotu ēku krastā, kura atgādinā senlaicīgu siltumnīcu pie kādas pils. Tas ir tā saucamais Kristāla nams, kurš kā jau minēju veidots izstāžu rīkošanai un tās autors arī ir tas pats Velaskess. Arī šajā pilī ir apskatāmi Načo Kriado darbi. Mākslas baudīšāna šeit aizņēm pavisam īsu brīdi, jo šeit ir tikai viena paliela zāle, kurā izvietoti tikai daži ekstravaganti modernās mākslas darbi, kuros atkal izmantots stikls un metāls.Pēc, nu jau domāju, pēdējās vizītes mākslas pasaulē pametu Kristāla nama telpas un dodos uz tā terasi, no kuras paveras lielisks skats uz dīķi un parku. Nolemju apmest loku apkārt dīķim. Tā arī daru. Šeit parkā un dīķī sastopams liels skaits putnu. Tie ir it visur gan kokos, zālajos, gan dīķos un strūklakās. Vispār šeit valda tik patīkama atmosfēra, ka pat nejūti, ka esi milzīgas Eiropas metropoles pašā centrā. Parka koki un zaļumi ļoti labi slāpē uz apkārt esošajām ielām esošo troksni.Pēc loka ap dīķi jau dodos tālāk. Var jau just, ka sulīte lēnām tuvojas apvārsnim un koku ēnas kļūst garākas. Parka biezakajās zonās sāk krēslot. Tas nozīmē, ka drīz jau satumsīs un jāsāk domāt par dienas noslēgumu, bet man vēl prtā pāris objekti, kuri man obligāti jāapskata. Tie ir El Rastro tirgus un ja laiks atļaus vēl uzmetīšu aci blakus tirgum esošajiem Toledo vārtiem. Bet vispirms došos uz te pat netālu, esošo Atočas dzelzceļa staciju, no kuras man rīt paredzēts doties tālāk uz Kordovu. Vēl neliela pastaiga pa Retiro parku dodoties uz tā dienvid-rietumu izeju. Šeit parka dienvidu daļā ierīkoti dažādi sporta laukumi un pat uzstādīti trenažieri. Šeit var sastapt ļoti daudz Madridiešu, kuri labprāt uz šejieni dodas nodarboties ar sportiskām aktivitātēm un nedaudz atpūsties pec nogurdinošas dienas. Dažādu vecumu ļaudis, gan ar skrituļslidām, gan ar velosipēdiem vago pa parka celiņiem. Šeit parka dienvidu galā celiņi speciāli ierīkoti platāki lai šādas nodarbes te varētu veikt. Daudz ļaužu tikai tagad uz vakara pusi ierodas parkā lai atpūstos, bet parka darbinieki-sētnieki, dārznieki un cits personāls sāk pamest parku. Vispār gods kam gods. Šeit parka darbinieki savus pienākumus veic daudz atbildīgāk, kā piemēram Lononā, kur es pats dzīvoju. Un vispār Madridē, ne tikai parkos, bet arī pašā pilsētā ir daudz tīrāks kā Londonā.Tā nu lēnā garā pametu Retiro parka teritoriju un virzos Atočas stacijas laukuma virzienā. Pirms nokļūstu laukumā, kreisajā pusē pirms tā pamanu lielu iespaidīgu ēku ar ļoti interesantām skulptūrām uz jumta. Sākotnēji varētu padomāt ka tā ir kāda no kārtējām pilīm, bet izrādās tā ir agrikultūras ministrijas ēka, jeb Latvijā to sauktu par lauksaimniecības ministriju. Ja spriež pēc ēkas tad var padomāt, ka Spānija lauksaimniecībai pievērš lielu uzmanību, atbilstoši ēkas varenumam.Te pat pāri ielai jau atrodas pati Atočas dzelzceļa stacija.Dzelzceļa stacijas gandrīz visās pilsētās tiek uzskatītas par pašām dinamiskākajām vietām pilsētā. Tās parasti apmeklē vairāk ļaužu, kā jeb kuru citu objektu pilsētā, bet vis biežāk tās ir tikai īss starp posms garākam vai īsākam ceļojumam. Un tomēr cilvēki bieži ir spiesti pavadīt savu vērtīgo laiku staciju telpās, un ir ļoti jauki ja šajā brīdī stacija sniedz ko vērtīgu pakalpojumu veidā un pat vairāk. Tieši tāda dinamiska un vissai interesanta ir arī Madrides lielākā dzelzceļa stacija Atoča, kuru savos ceļojumu maršrutos dažkārt iekļauj tūristi, kuri nemaz nedomā izmantot dzelzceļa pakalpojumus.Stacija pa tiešām ir interesanta. Faktiski tā sastāv no divām daļām, vecās un jaunās. Jaunā, kā jau stacija ar moderniem peroniem, eskalātoriem un gājēju tuneļiem. Toties šīs stacijas rozīnīte ir tieši tās vecais stacijas pāviljons, kurā agrāk atradās peroni, bet pēc rekonstrukcijas tas tika pārveidots par savdabīgu uzgaidāmo halli. Kas tad te īsti ir tāds īpašs? Lieta tāda, ka vecais stcijas pāviljons izveidots, kā dendrārijs. Zāles centrālā daļa līdzinās parkam zem jumta, kurā sastādīti dažādi eksotiski koki, krūmi un augi. Viss interesantākais šeit ir kas līdzīgs mākslīgam dīķim, kurā dzīvo liels skaits mazu bruņurupucīšu. Tieši šie bruņurupuči arī piesaista lielu ļaužu interesi. Aiz neko darīt, varat pavērot kā tie rosās un pie reizes var pasēdēt uz soliņiem šajā „zemjumta” parkā. Stacijas halles otrajā stāvā uzstādīts neliels piemineklis Darvinam. Pirmajā stavā pie jau pieminētā dendrārija atrodas vēl viens neliels piemineklis, kurā atveidoti uz perona atstāti čemodāni un somas. Tas it kā veltīts tiem, kuri dažādu katastrofu dēļ nav varējuši atgrizties no ceļojumiem, un tajā simboliski atveidota šo ļāužu atstātā bagāža. Jā! Šeit arī jāpiemin viens ļoti bedīgs notikums. 2004. gada 11. martā, šeit Atočas stacijā un tās tuvumā notika vairāku teroristisko aktu sērija. Gandrīz vienlaicīgi četros piepilsētas vilcienos, kuri atradās Atočas stacijā vai tieši ieradās tajā, notika vairākas bumbu eksplozijas. Tas notika brīdī, kad stacijā ir vis vairāk ļaužu un tādēļ upuru skaits bija iespaidīgs. Bojā gāja 191 un vairāk kā 2000 cilvēku tika savainoti. Terora akts notika trīs dienas pirms Spānijas parlamenta vēlēšanām un to organizēja kāds islāmistu ekstrēmistu grupējums, kura mērķis bija sodīt Spāniju par līdzdalību militārajās operācijās Irākā. Gala rezultātā teroristiem izdevās panākt savu mērķi. Vēlēšanās, kuras notika tikai dažas dienas pēc terora aktiem, valdošā koalīcija cieš sakāvi un parlamenta vairākumu veido opozīcija, kura uzreiz pē uzvaras vēlēšanās, pieņem lēmumu par Spānijas karaspēka izvešanu no Irākas.Starp citu! Man te uzreiz prātā ienāca mūsu Latvijas politiķu rīcība. Mūsu karavīri arī tiek sūtīti uz šādiem karstajiem punktiem un brīžiem ar lielu pompozitāti! Man gan šķiet, ka tas nepavisam mums nav vajadzīgs. Esmu kategoriski pret to, ka latviešu karavīri tiek sūtīti uz dažādām konfliktu zonām, kur nav skaidrības par ko īsti notiek konflikti. Brīžiem šķiet, ka mūsu politiķi lišķējoties amerikāņu priekšā ir gatavi uz visu. Paradokss dažreiz pat ir tāds, ka daži mūsu karstgalvji ir gatavi sūtīt mūsu karavīrus uz konfliktu vietām, pirms tur ir ieradušies paši amerikāņi! Nedēļu atpakaļ noskatījos interviju ar mūsu aizsardzības ministru Arti Pabriku, kurš jau izteica ideju sūtīt mūsu karavīrus uz Mali-Āfrikā! Par šo Mali konfliktu ir tik daudz neskaidrību un demagoģijas, tāpat kā par notikumiem patreiz Sīrijā! Nu nav mums tur ko līst! Lai rietumu un austrumu „varenie” bez mums paši tiek galā ar to!
Starp citu, tepat pretī stacijai laukumā ir izveidots memoriāls šiem Madrides terora upuriem. Cerams, ka tāds nekad nebūs Latvijā. Mums pietiek ar saviem 1940-1945. gadu massu terora memoriāliem. Atvainojos par nelielo atkāpi no tēmas un turpināšu atkal par patīkamākām un jaukākām lietām!
Kamēr pastaigājos pa Atočas staciju ārā jau sāk krēslot! Faktiski tā saucamās Burbonu Madrides ieplānotos objektus esmu apskatījis, bet men vēl noteikti nepieciešams apmeklēt tirgu. Es gandrīz visur, kur ceļoju cenšos pabūt tirgū vai kādā no pilsētas tirgus rajoniem. Lasot informāciju par Madridi vairākkārt saskāros ar informāciju par El Rastro tirgu, kurš gan atrodas vecās Madrides dienvid austrumos, La Latinas rajonā. Tā kā riskēju, ka drīz paliks tumšs un līdz El Rastro ir diez gan patālu, nolemju turp doties ar metro. No Atočas mtro stacijas sekoju līd stacijai La Latina. La Latina metro stacija atrodas pašā La Latina rajona vidū pie Kaskoro (Plaza de Cascorro) laukuma. Tieši šeit arī atrodas slavenais El Rastro tirgus. Faktiski tas ir vesels kvartāls starp Kurtidores (Calle Ribera de Curtidores), Embahadores (Calle de Embajadores) ielām un ne tikai. Tirgošanās notiek arī blakus kvartālos un to šķērsielās. Tirgus šeit atrodas jau no 16. g.s. un vissu šo laiku esot uzskatīts par vienu no Madrides sejām.
Nu ko! Dodos tirgus burzmā! It kā viss īstākais laiks šo tirgu apmeklēt esot tieši svētdienā, kā šodien, bet tas nenozīmē, ka te nekas nenotiek pārējās nedēļas dienās. Vienkāršī svētdien te esot vis intensīvākā tirdzniecība. Šeit var atrast gandrīz jeb ko! Sākot no unikālām senlietām, antikvariāta, mēbelēm, moderniem apģērbiem, līdz pat lietotām precēm, dažādiem našķiem un daudz kā cita. Var nopirkt pat matadoru tērpus! Tā kā man vairs īpaši nav jāsteidzas, tad lēnā garā līdz satumst nolemju paklejot pa šo rajonu. Jau tūlīt būs tumšs un liela daļā tirgoņu arī taisās mest mieru. Starp citu pirms aizvēršanāš šeit, kā daudzviet citur ir iespējams šo to nopirkt pavisam pa lēto! Tā teikt „ar lielo atlaidi”.Lēnām kļūst tumšs un es pa El Rastro dodos Mansanares upes virzienā. Gala rezultātā nonāku pie Ronda de Toledo ielas, kur virzienā pa labi jau varu saskatīt kārtējos Madrides vārtus. Tie ir Toledo vārti. Toledo vārti ir vieni no galvenajiem Madrides vārtiem. Tieši Toledo pilseta par godu kurai nosaukti šie vārti, pirms Madrides bija Spānijas galvaspilsēta. Šie vārti atradās Toledo pilsētas un Andalūzijas virzienā uz tā saucamā senā karaļu ceļā. Faktiski kopš 15. g.s. šeit atrodas Madrides aizsargmūri ar vārtiem pilsētas dienvidu virzienā. Vecie vārti līdz mūsdienām nav saglabājušies, bet patreiz redzamie vārti ir tapuši Napoleona valdīšanas laikā 19.g.s.un tiem jau varāk ir dekoratīva funkcija.
Vārti sastāv no vienas centrālās un divām mazākām arkām. Vārtus rotā Madrides ģērboņa skulptūra un dažādu kara trofeju bareljefi, kuri veidoti Napoleona laikā. Toties pēc Napoleona karaspēka padzīšanas uz vārtiem tika izveidots uzraksts: «A Fernando VII, Еl Deseado, padre de Patria, restituido a sus pueblos, exterminada las usurpacion frances, el Ayuntamiento de Madrid consagra este monumento de fidelidad, de triunfo y de alegria, Año MDCCCXXVII» kas tulkojumā nozīmē: “Veltījums Ferdinandam VII, nācijas tēvam, zemju atbrīvotājam no franču uzurpācijas, monjuments veltīts Madrides valdības uzticībai, triumfam un priekam. 1827. Gads.Arī Toledo vārti ir apskatīti, kaut gan sākotnēji domāju, ka varētu nepietikt laika lai paveiktu vissu manis ieplānoto maršrutu. Tagad varu jau domāt par vakara noslēgumu. Patiesībā var teikt, ka biju tā aizrāvies un gandrīz aizmirsu par vakariņām! Tagad gan sāk mākt izsalkums un vēders saka, ka man jādodas uz kādu no jaukajām Madrides kafejnīciņām. Tādu jau noskatīju vakar, bet tā atrodas netālu no manas viesnīcas un Puerta de Sol laukuma. Tātad jāizmanto atkal metro pakalpojumi. Tepat pie Toledo vārtiem ir arī metro stacija. Dodos ikšā un braucu līdz Puerta de Sol laukumam.Šovakar Puerta de Sol laukaumā atkal manāmi protetētāji un policisti, bet to jau ir krietni mazāk, kā vakar vakarā. Laikam jau noguruši no aktīvi pavadītā vīkenda. Daži saguruši guļ uz salocītajiem transporantiem. Te pat laukumā atkal skan latīņamerikāņu ritmi meksikāņu vies mākslinieku izpildījumā. Policisti vairs nestāv ierindās, bet malko kafiju slieņājoties gar saviem automobīļiem. Visā visumā pavisam mierīga atmosfēra. Šķērsoju laukumu un dodos uz manis noskatīto restorāniņu. Jau vakar to noskatīju, jo atradu tā ēdienkartē dažus no spāņu tradicionālajiem ēdieniem, par kuriem biju lasījis. Neesmu liels pavār mākslas speciālists, bet par pāris Madrides virtuves niansēm mēģināšu pastāstīt. Tātad pasūtu šādu maltīti, kura sastāv no:1.Kosido Madrides gaumē (Cocido Madrileño). Tā ir visai sātīga, pabieza liellopa gaļas zupa kurā sākotnēji tiek vārīti arī mugurkaula posmi, dārzeņi, turku pupas. Galvenā zupas fīča ir tas, ka tās gatavošanas process notiek divas dienas, jo tās buljons jānotur veselu nakti pēc kā buljonam atkal tiek pievienotas pupas un gaļa. Sekojoši gaļa ar pupām tiek pasniegti atsevišķi, bet buljons tiek pasniegts kā pirmais ēdiens. Rezultātā sanāk kā divi ēdieni. Pirms pasūtījuma par to nezināju un domāju, ka tā ir tikai zupa. Rezultātā pasūtīju vēl vienu ēdinu, kurš bija paredzēts kā otrais ēdiens!
2. Tas jau ir Madrides kalloss (Callos a la Madrileño). Vispār pasūtījums tāds riskants, jo šī ēdiena satāvā tiek lietots liellopa kuņģis. Tātad kaljoss tiek gatavots no liellopa kuņģa gabaliņiem un asinsdesu un sātīgi tiek papildināts ar dažādām garšvielām. Tieši šis ēdiens jau vairāk atgādina zupu un ir kaut kas līdzīgs poļu ēdienam ar nosaukumu „fļaki” jeb gruzīnu „haši”.
Lēnā garā notiesāju savas sātīgās, interesantās vakariņas. Sakumā domāju, ka man kaut kas no tā visa varētu negaršot, bet bažām nebija pamata. Patiešām garšīgi. Desertā pasūtīju tā saucamo čurros (Churros). Tas parasti tiek pasniegts ar karsto šokolādi, vai kā manā gadījumā pārliets ar kausētu šokolādi. Pie deserta protms vīns! Pāris glāzes nu galīgi nenāk par ļaunu.
Tā nu sēžu, klausos mūziku, kura skan no blakus esošās zāles dzīvajā izpildījumā un sāku domāt par nākamo dienu plānu. Rīt turpināšu ceļu Andalūzijas virzienā, kur pabūšu Kordovā, Seviļā un Kādisā.
1.Puerta de Sol, 2. Karalienes sofijas modernās mākslas muzejs, 3. Karaliskais botāniskais dārzs, 4. Prado muzejs (galerija), 5. Tissena mākslas muzejs, 6. Spānija parlamenta ēka, 7. Sibeles laukums, 8. Kolumba laukums, 9. Alkalas vārti, 10. Retiro parks, 11. Velaskesa nams, 12. Kristāla nams, 13. Agrokultūras ministrija, 14. Atočas stacija, 20. El Rastro tirgus. H- viesnīca Murcia.
Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem
Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais
