Vēl viens riņķis pa Balkāniem jeb Veligdenski i Prvomajski praznici

  • 15 min lasīšanai
  • 27 foto
Jāsaka gan, ka Serbijā neiebraucām, bet Melnkalne joprojām draugos nav "atdalīta"...:P Neplānoju braukt uz 3. CouchSurfing Balkānu mafijas grupas tikšanos Melnkalnē, jo kā brīvprātīgajam nav naudas, bet tad man atrakstīja viena beļģu meitene, kas dzīvo Sofijā un pirms mītiņa taisījās apskatīt Skopji un man iešāvās prātā doma viņu pārliecināt stopēt. Kas izdevās pārsteidzoši viegli. Sākumā plānoju stopēt caur Kosovu (Peja-Podgorica), bet vēlāk pārdomāju un stopējām caur Albāniju. Likās jautrāk tur atgriezties, papētīt vairāk, papraktizēt oficiālo albāņu valodu. Kosova jau bišķi sākt kļūt garlaicīga un vēl viens svarīgs iemesls bija satikt Tirānā vienu amerikāņu meiteni, kas arī pie manis palika un bija jau nopirkusi autobusa biļeti uz Tirānu. Viņa gan neaizbrauca, jo pazaudēja kredītkarti... Tātad 27. aprīlī sākām pēcpusdienā no Skopjes līdz Strugai, kur bija plāntas pirmās naktsmājas. Galā tikām atrāk nekā ar autobusu ar 4 mašīnām, beidzamā bija sieviete, kas mūs aizveda līdz Ohridas centram. Paēdām picu, nobrīnījāmies, izdzirdot picērijā holandiešu radio... jautājām, vai kāds saprot :) mums atbildēja, ka nē, bet spēlējot labu mūziku. Uh, globalizācija un internets... varbūt jāiesaka viņiem mūsu SWH vai Star FM? Izstaigājām Ohridu un paņēmām taksi uz Strugu. Strugā palikām pie vienas franču brīvprātīgās, kas dzīvo uz galvenās ielas. Tajā vakarā bija viena semināra good-bye party un vienas youth exchange (jauniešu apmaiņas) welcome party, tā kā pievienojāmies. Es īpaši nebrīnījos, satiekot tur vēl vienu latviešu meiteni, bet viņa gan nošokējās, satiekot veselas 2 latvietes Maķedonijā :) 28. aprīļa rīts sākās ar riņķi pa Strugu, nelielu pārtikas krājumu iepirkšanu un došanos Albānijas robežas virzienā. Līdz robežai mūs aizveda 2 puiši, kas vienkārši bija izdzinuši savu BMW zirgu izskrieties. Vēl Maķedonijas pusē sarunājām mašīnu līdz Durres. Albānijas pusē, gan sagādājām šoferītim nelielu aizkavēšanos, jo albāņu robežsargi ilgi negribēja pieņemt mūsu 1 eiro nodokli. Čeku gan bija izrakstījuši uzreiz, bet ilgi marinēja. Kad beidzot tikām piesauktas pie lodziņa, nācās atbildēt uz stulbiem jautājumiem lauzītā angļu-albāņu valodā: kur braucam? Vai paliekam mūsu šofera viesnīcā (vēlāk izrādījās, ka viņam Durres pieder viesnīca un uz robežas viņu, protams pazīst)? Vai braucam uz Tirānu, vai tomēr uz Durres (ak, dies, vai nevar uz abām?)? Kāpēc braucam (jūsu stulbo zemi apskatīt, kretīni!)? Beigās džeks izgāja laukā parunāt ar mūsu šoferi un, kad atgriezās, prasīja mums 10 eiro nodokli. Bet pēc mana: Pse? (Kāpēc?) un sašutušās sejas izteiksmes nopūtās un beidzot paņēma mūsu 2 eiro un atdeva mums pases. Netālu no robežas apstājāmies kafejnīcā uz dzērieniem un otrajām brokastīm. Es pēc rīta kafijas tukšā dūšā, stresa uz robežas un ātras traukšanās pa serpentīniem pāri kalniem jutos šķebīgi un kafiju nekāroju. Pasūtīju atkal zivju sulu... bet viesmīļi smaida un mani saprot. Albāniski peshk ir zivs un pjeshk ir persiks. Es vienmēr galvā izdomāju pareizi, bet pasaku tomēr to otro :) Vēl pa reizei es dzeru matu loku sulu, jo dredhë ir loka, bet dredhëz ir zemene un, to beidzamo z sakot, var nokost mēli. Kad ierodamies Durres, aizbraucam uz vilcienu staciju izpētīt, cikos ir vilciens uz Tirānu, jo arī mani ir radusies interese izbraukt vienreiz ar vilcienu Albānijā un līdz Tirānai tas maksā tikai 40 santīmus mūsu naudā. Biļešu pārdevēja nerunā ne vārda angliski, bet kaut kā mēs saprotamies. Sarunājam ņemt pēdējo vilcienu, atstāt somas pie viņas un biļetes pirkt, kad paņemsim somas. Viņas ofisā novelkam garās bikses un uzvelkam svārkus, un pāraujam sandales, jo ir silta diena un dodamies uz pludmali! Izklājam lakatus, sauļojamies un lasām savas grāmatas. Kad palikusi stunda līdz vilcienam, izlemjam aizlaist līdz Durres centram. Bet autobuss iet lēnu un īsti laika staigāt pa Durres mums nav. Es nopērku hamburgeru, beļģu meitene nopērk supermārketā ābolu un dodamies atpakaļ uz dzelzceļa staciju. Brauciens ir ekstralēns, velkamies ar kādiem 20 km/stundā maksimums. Toties tiekam izklaidētas ar izrādi – vienu no albāņu komēdijām, ko tirgo uz ielām nelegālos DVD, un spēlē starppilsētu autobusos. Bet mēs to šoreiz vērojam dzīvajā: kaislīgu strīdu starp vecu laucinieku (fshatar vai katundar) un jauno japiju, pilsētnieku, emigrantu (qytetar, schatzy) rozā kreklā. Vecais sāk lamāties par sasistajiem logiem un policijas trūkumu, visatļautību mūsdienās, jauno mafiju, ko iemieso schatzy rozā kreklā. Jaunais lamā veco un visu tautu par izglītības un kultūras trūkumu, sak, paši jau sitam, necienam par cik tur eiro pirkto second-hand vācu vilcienu. Visur jau policiju nepieliksi... jauniešiem te nav darba, nav nākotnes, aug visādi huligāni. Tie, kas spētu kaut ko mainīt, brauc prom uz Ameriku, Vāciju, Itāliju. Ah, kaut es saprastu visu to trādirīdi :) Vienu brīdi visi metas skatīties kaut ko pa logu – mani 2 labākie varianti bija kokaīna krūmi un nesenās ieroču glabātuves sprādziena vieta. Tirānā iet jautri ar taksi šoferi, kas nemāk lasīt karti, groza to uz visām pusēm un man viņam 20 reizes jābaksta kartē ar ar pirkstu un jākliedz Këtu! Šeit! Viena iela pusē maina nosaukumu un mūsu mazajā kartē Lonely Planet ir redzams tikai viens nosaukums un viņš man cenšas ieskaidrot, ka tā iela, ko es saku nešķērso to otru ielu, ko es saku. Es saku viņam, lai aizmirst to pirmo ielu, ka mums vajag rr. Elbasanit krustu ar rr. Guranjaku, bet viņš joprojām cenšas mūs aizvest uz to pirmo variantu. Tā paiet kādas 20 minūtes, viņam cenšoties atrast krustojumu 2 ielām, kas nekrustojas... Mēs gribam kāpt laukā, bet viņš tajā brīdī sākt braukt uz aizved mūs kādus 50 metrus virzienā uz to otru ielu, sākam kliegt skaļi, ka mums tomēr vajag to rr. Elbasanit, uz kuras 20 minūtes stāvējām un liekam viņam apstāties. Vismaz viņš paņem manus 300 ļekus, jo sākumā gribēja 500 (skaitītājs nedarbojas, ah nelabais!). Hostelis ir ļoti jauks, netālu no Šveices un Amerikas vēstniecībām, klusajā centrā netālu no Blloku rajona, kur dzīvoja partijas šiškas un kas ilgu laiku bija slēgts parastajiem cilvēkiem. Tirānās aizliegtā pilsēta. Māja ir liela, veca, bet labi uzturēta, ar lielu dārzu aiz dzīvžoga, suni un kaķi. Ir dārza virtuve, bet visur ir zīmes, ka pēc 23 nevajag skaļi uzvesties, jo kaimiņi sūdzas. Satiekam citus ceļiniekus. Ar 2 frančiem, kanādieti, britu un 2 maniem albāņu draugiem ejam smalkās vakariņās restorānā, kur franči vakar bija izprasījuši studentu ēdienkarti. Studentu ēdienkarte arī nav īpaši lēta, bet pieēdu pilnu vēderu un vīns arī ir labs. Vakarā vēl vēlu sēžam virtuvē un brits sāk savu alternatīvo civilizāciju teoriju... 29. aprīlī izstaigājam Tirānu kopā ar kanādieti. Mēs vēlamies doties uz Kruju, viņš vēlas doties uz Škodru, bet pierunājam mums pievienoties uz Kruju. Līdz Krujai braucam ar furgonu par 200 ļekiem par personu. Kamēr beļģiete un kanādietis izstaigā Kruju, es sēžu interneta kafejnīcā un uzmani baru mazu puiku, kas aizdomīgi daudz grozās ap mūsu somu kaudzi. Sākās lietus, tāpēc ņemam furgonu atpakaļ līdz ziemeļu šosejai. Tur sākam stopēt. Pat nestopējot, stājas daudz mašīnu, kas grib mūs vest dajebkur par attiecīgu samaksu. Mūs, kad sakām: Jo para! No money! viņi īsti nesaprot. Euro? Jo Euro! No Euro! Lek? Jo Lek! Pēc tā visa albāņa seju brīdi rotā apstulbusi izteiksme, bet tad viņam pielec, durvis aizcērtas un prom viņš ir. Tā ir lielākā problēma stopējot Albānijā, ja gribi pieturēties pie stopēšanas pamatprincipa. Bet nav ilgi jāgaida, līdz ierodas Kanādas albānis, kas saprot stopēšanu un runā angliski, jo dzīvo Kanādā. Viņa mašīna ir piekrauta ar produktiem raktuvju nometnei, ko viņš šobrīd būvē, bet atrodas arī vieta mums pēc nelielas pārkravāšanās. Visu ceļu abi kanādieši runā par raktuvēm, derīgajiem izrakteņiem, inženierzinātnēm... Kanādietis mūs izmet netālu no Škodras, kur drīz mūs savāc viens pāris, kas aizved līdz centram. Kamēr meklējam naktsmājas, sāk līt lietus. Satiekam franču meitenes, kas mūs ved uz hoteli, kur pašas paliek. Komunistu hotelis Rozafa pašā centrā. Netālu no hoteļa sāk gāzt ne pa jokam un nākas slēpties zem kafejnīcu lietussargiem un kokiem. Tomēr esmu izmirkusi viscaur. Istaba Rozafā maksā tikai 8 eiro un tur var palikt 2 personas. Mēs ar beļģu meiteni paliekam vienā istabā un kanādietis – otrā. Nedaudz izsausinu matus un dodamies pastaigā līdz ezeram zivju restorāna meklējumos. Paliekam ceturtajā un izvēle ir veiksmīga. Viesmīlis ir dievīgs un ēdiens tāpat. 30. aprīlī no rīta apskatām Škodru saules gaismā, aizbraucam ar autobusu līdz Rozafas cietoksnim un nostopējam mašīnu atpakaļ uz centru. Paņemam somas, ko atstājām viesnīcā, un dodamies stopēt tālāk uz Melnkalni. Sākam stopēt starp lopkautuvi un degvielas staciju, kur ir sapulcējies bariņš vietējo idiotu, kas laikam katru dienu nāk skatīties, kā aitām un kazām pagriež rīkles un kā viņas pēc tam vēl spārdās. Šodien viņiem ir alternatīva izrāde – 3 dīvaini ārzemnieki. Kādi padsmit apstājas mums apkārt, diezgan tuvu un vienkārši lūr. Mēs sākam vicināties, lai iet prom, taisīt bildes – nekas nestrādā. Šādā barā stopēt ir neiespējami. Par mums apžēlojas viens vīrietis degvielas stacijā, kas saka, lai pagaidām kafejnīcā, kamēr atgādās viņa mašīnu un tad viņš aizvedīs mūs līdz robežai. Tās protams nav solītās 5 minūtes, bet mazāk kā stundas laikā mašīna ir klāt un esam ceļā uz Melnkalni. Ceļš patiesībā ir diezgan garš un uz ceļa satiekam visādus lopus – aitu baru, baltu zirgu sasietām priekškājām, kas laikam aizmucis lēnā garā lec mājās, cūku, kazas... Uz robežas jau Melnkalnes pusē vissmieklīgākā lielas zīme SR Jugoslavia, kas mētājas starp citiem būvniecības atkritumiem. Vienā ciemā noķeram īstu Boratu, kas pusceļā uz Podgoricu atzīstas, ka ir taksi šoferis un visu laiku sūkstās par naudas trūkumu, rāda uz savām caurajām kedām un vienkārši pagrābj kanādieša ūdens pudeli un padzeras ar savu netīro retdzeltenzobaino muti. Sagrābstam viņam 60 eirocentus un dažus kanādiešu centus, ko viņš mums sviež pakaļ lamādamies, bet papīra naudu viņam negribam dot... pats vainīgs, lai nākamreiz vienojas sākumā un vispār uzmanās no šitādiem ārzemniekiem ar mugursomām. Podgoricā izšķiramies, jo beļģiete ar kanādieti uzraujas uz Lonely Planet antireklāmas Podgoricai un izlemj doties uzreiz uz Kotoru. Es tomēr esmu cieši nolēmusi beidzot apskatīt Podgoricu un satikt senu MSN draugu. MSN draugs ierodas mani savākt ar Rīgas biezā cienīgu džipu un draudzeni no Belgradas. Viņš galīgi nav tipisks melnkalnietis (dienvidslāvu jokos viņi vienmēr ir slinki), tieši pretējais. Draudzene visu laiku sūkstās par viņa darbalholismu. Viņa ierodas visu garo ceļu no Belgradas uz brīvdienām, bet viņš visu laiku strādā. Mēs tiekam aizvestas uz viņa jauno, izremontēto dzīvokli, kur man beidzot ir tā laime ieiet dušā pēc komunistu viesnīcas Škodrā, kur duša ir tikai de luxe apartamentos. Dzīvoklis ir vīrišķīgs moderns, askētisks, bet gaumīgs. Duša ir ar radio un visādām mašāzām. I take my time :) Pēc atsvaidzināšanās dodamies pastaigā ar viņa draudzeni. Kad beidzot esam apsēdušās dzert auksto kafiju, zvana draugs. Pēc vienas minūtes viņš ir klāt un nervozi taurē. Draudzene skubina ātri izdzert kafiju un skriet uz mašīnu, jo viņš esot izsalcis un tad vienmēr esot nervozs. Aizbraucam uz viņa mīļoto picēriju. Varbūt īpašnieki viņu pamanīja, bet drīz sāk skanēt viņa māsas disks. Pēc ēšanas dodamies vakarīgā pastaigā pa pilsētu. Uz galvenās ielas sākumā satiekam vienus viņa draugus ar bēbi, kamēr stāvam un runājamies, pienāk citi draugi, tad vēl kāds pārītis, kamēr beigās ielas vidū salasās pamatīgs bariņš. Kad atvadāmies no visiem, paejam 20 metrus un atkal satiekam jaunus paziņas, ar kuriem jāsasveicinās... tad nomūkam sānieliņā, apmetam vēl vienu riņķīti pa parku un satiekam tos pašus draugus vēlreiz. Maza pilsētiņa. Pa ceļam uz mājām zvana vēl daži draugi, viņš sarunā tikšanos ceļa malā. Kamēr tur stāvam starp mašīnām un runājamies, aizmugurē pīpina vēl viena mašīna – atkal jauni draugi... Liekas te visi viens otru pazīst, vai arī mans džeks ir pilsētas galva. Vakarā dzīvoklī ar dažiem draugiem noskatāmies ierakstu no viņu pēdējās skydiving tūres un tad ejam iečekot vietējos klubus. Nav slikti, bet pēc 3 aliem spēju domāt tikai par gultu. Džeks noziedo 1. maija rītu, lai aizvestu mani uz autoostu. Kad pērku biļeti, kasiere ar daiļu krekliņa izgriezumu noliecas pie kases... džeks ir pilnīgi apstulbis un vēlas nopirkt vēl kādas 3 biļetes, bet nav vairs laika – man jāskrien uz autobusu. Man ir biļete uz Perast, bet Perastai izbraucam cauri tā, ka es attopos tikai, kad esam jau laukā. Maza vieta ar nevienu sakarīgu vietu, kur apstāties autobusam. Es pieprasu izlaist mani uz lielceļa un nostopēju atpakaļ taksi (par brīvu). Bet, meklējot pēc galvenā laukuma, atkal attopos jau laukā no Perastas. Lieku viņam mani izlaist turpat laukā un eju ar kājām atpakaļ. Lielākajā laukumā pieturu. Nav neviena, kaut tikšanās bija norunāt tur plkst. 12. Ir jau 12:30. Sūtu īsziņu organizatoram – nav piegādāta. Sūtu īsziņu beļģu meitenei un viņa atbild, ka pēc 15 minūtēm būs tur. Daudz krievu tūristu. Jā, jūtos, ka atkal esmu Melnkalnes jūrmalā. Pēc kādas stundas gaidīšanas trijatā ierodas lielā Sofijas grupa. Viņi ar vilcienu esot ceļojuši 26 stundas... Beidzot arī ierodas organizators Vlatko. Lēnā garā tiek organizētas naktsmājas. Mums paveicas dabūt kolosālu māju 3 cilvēkiem pašā pilsētas augšā: 200 pakāpieni, bet skats vienkārši fantastika! Četros ir organizēta tikšanās galvenajā laukumā, lai dotos kopā uz Kotoru. Bet atkal organizatori nav tur. Dzirdam, ka galvenā Sofijas meitene vēl tikai gatavojās iet dušā. Ok, atmetam ar roku gaidīšanai un dodamies stopēt trijatā. Pieturvietā ārpus Perastas stāv itāļu baikeri. Es gan sākumā nedaudz raustos, bet abi pārējie ir par baikeru stopēšanu. Puiši ir jauki un paši ierosina paņemt mūs uz 3 mazāk apkrauto baiku aizmugures. Es esmu svārkos un brīžiem rodas sajūta, ka mans baikeris vairāk skatās uz manu kailo kāju nekā uz ceļu. Ik pa laikam viņš izsaucas: Bella! un cenšas to parādīt arī saviem draugiem. Bet vispār brauc viņi uzmanīgi un līkumotais ceļš gar Kotoras fjordu ir perfekts braucienam uz baika. Pēc tam, ka esam veiksmīgi ieradušies Kotorā un iegājuši supermārketā, mēs ar beļģu meiteni attopamies, ka jau kādas 3 minūtes stāvam pie bērnu biezeņu stenda: joprojām esam uz motocikla :) Iepērkam pārtiku 3 dienām 3 personām par 30 eiro. Izstaigājam vecpilsētu, aizbraucam atpakaļ uz Perastu un atklājam, ka visi pārējie vēl nekur nav izkustējušies un ir atmetuši Kotorai ar roku. Esam sadalījuši, ka katru vakaru viens gatavo savu nacionālo ēdienu un pirmais vakars ir mans kartupeļu pankūku vakars. Kad tukšojam vīnu un apspriežam Dienvidslāvijas sabrukumu (beļģu meitene atzīstas savā ignorancē un vēlas uzzināt vairāk), saņemu dīvainu īsziņu no kaut kāda Nenada, kas ir welcome party un saka, ka viņam ir dāvana no mana puiša. Sarunājam satikties lejā galvenajā laukumā pēc 5 minūtēm. Kad Nenads saka, lai sekoju, jo dāvana esot aizmirsusies mašīnā, man pielec, ka viņš ir atvedis manu puisi no Prištinas :) Tā arī ir – viņš ir aiz koka! Nu gan jokdari... Mans draugs ir sastāstījis visādas pasaciņas mammai par konferenci Kotorā, ka viņš brauc kopā ar vienu draugu no universitātes un viņa tēvu, jo mamma nekad neļautu viņam vienam braukt kopā ar serbu, mašīnā ar Serbijas numurzīmi un kaut kādu dīvainu ārzemnieku tusiņu. Mūsu mājas saimniece mūs nevienu reizi netraucēja, kaut gan dzīvoja blakus un mēs mierīgi iefiltrējām vēl vienu cilvēku mūsu 3-vietīgajā mājā. Pēc tam gan pārdalījām izmaksas uz četri. 2. maiju gandrīz pilnībā pavadām uz laivas: sauļojamies, peldos pirmo reizi šogad, ēdam Herceg Novi. Vakariņas gatavo Kanādas puisis: paštaisītus makaronus ar zilā siera mērci. 3. maijs ir kalnā kāpšanas diena. Beļģiete saņem neskaidru īsziņu, ka tikšanās ir plkst. 9 galvenajā laukumā, bet kad tur ierodamies 9:15 (šeit nekad nav jēgas steigties, jo tāpat vienmēr esam pirmie), neviena nav. Vēlāk izrādās, ka tikšanās deviņos bija kaut kur 5 km no Perastas. Mēs jau neesam nekādi duraciņi – dodamies kalnos vieni paši. Ar kājām un vienu mašīnu tiekam līdz Orahovac, kur mums saka, ka esot takas uz kalniem. Tā arī ir un drīz esam ceļā augšup. Tā sauktais kazu ceļš ir labi iezīmēts ar kazu spirām. Stāvs un akmeņains, bet visi tur ātru tempu. Kalni ir pilni ar čūskām un ķirzakām. Augšā ir smuka ziediem pilna noriņā, kur ātri notiesājam visu ēdamo, ko bijām paņēmuši līdzi. Turpinām tālāk pa taku apkārt kalnam lejā pa serpentīna taku. Taka ir pilna ar rozmarīnu un oregano, smaržo vienreizēji. Satiekam jaunu ganu ar kazu baru. Viņš viņas vedot katru dienu augšā un lejā. Serpentīna taka nav tik stāva, bet tāpēc ir daudz garāka. Skats tomēr ir fantastisks un bieži taisām fotopauzes. Ar draugu atpaliekam no beļģietes un kanādieša, jo cīnāmies ar taimeri, taisām lēcienbildes un vienkārši par daudz iepozējam. Viņi mūs sagaida lejā ar jauno draugu – bruņurupuci. Veikaliņā nopērkam maizi, desu, fantu, alu un ejam iečillot pie jūras uz mola. Izlemjam vēlreiz aizbraukt uz Kotoru, jo kanādietis neveiksmīgi rāpjoties klintī piezemējās uz dibena un sadauzīja savas kameras lēcu... Viņi Kotorā gan lēcu neatrod, bet mēs ar draugu tikmēr baudām zemeņu un slaveno serbu cepumu Prizma saldējumu (mmmm...). Satiekam vēl citus CouchSurferus, kam cenšamies izskaidrot ceļu uz Grieķiju caur Albāniju, tāpēc mūsu ierastajā stopēšanas vietā ierodamies vēlāk. Stopējam uz maiņām pa 2. Dabūjam puisi, kas mūs aizved līdz nākamajai apdzīvotajai vietai (gar jūru viņas ir vienā laidā). Tur autobusa pieturā satiekam citus kalnā kāpējus, kas bija kāpuši tajā vietā 5 km no Perastas. Mikriņš atbrauc ātrāk nekā mums izdodas kaut ko nostopēt, tāpēc braucm visi kopā ar mikriņu par 1 eiro. Šovakar beļģiete gatavo appelmoes – karstu ābolu biezeni, ko flāmi ēd pie kartupeļiem un gaļas. Mums ar draugu gan vairāk iet pie dūšas pēdējās divas lietas – čevapci ar sīpoliem un kajmaku un ceptie kartupeļi ar garšvielām, ko saplūcām kalnos. Vakarā ir viena bulgāra dzimšanas dienas ballīte, bet neilgi pēc ballītes sākuma ierodas saimniece pidžamā un sākt kliegt, kas ir tie visi cilvēki, jūs man teicāt, ka jūs esat tikai četri...!!! Tā nu ballīte tur drīz izbeidzas. Daži iet gulēt, daži iet turpināt lejā pie jūras. 4. maijā braucam mājup. Es pievienojos savam albāņu draugam serbu puiša mašīnā. Nenads ir tiešām jauks puisis un ir aicinājis gandrīz visus pievienoties viņam atpakaļceļā. Šurp viņi ir braukuši caur Kosovu, pa to Pejas-Podgoricas ceļu, pa kuru es vēlējos stopēt. No Prištinas viņi esot braukuši 12 stundas, jo ceļā bijuši remonti, tuneļi bijuši slēgti katru otro stundu remontdarbiem un viņiem vienmēr nav paveicies ierasties tieši pirms tuneļa slēgšanas. Vēl 3 stundas pavadījuši uz robežas, jo neitrālajā zonā notikusi avārijā, kurā gājis bojā viens cilvēks. 2 stundas gaidījuši ierodamies tiesu medicīnas ekspertu no vienas pilsētas Melnkalnē, tikmēr neviens nav šķērsojis robežu. Tā nu pat, atsakot 2 bulgāriem, mašīna ir pilna: 5 cilvēki un Nenads ir aizmirsis par bagāžu. Labi, ka viens serbs brauc tikai līdz Škodrai. Un to vienu serbu mēs gaidām pusotru stundu. Kad viņš beidzot ierodas, viņa atruna ir, ka viņam vajadzējis izmazgāt matus, citādi viņu tādu nelaistu pāri Albānijas robežai. Vispār viņš ir smieklīgi lēns un joprojām raustās par savu drosmi doties uz Albāniju. Tā nu mūsu interesantā kompānija no 2 serbu puišiem, 1 Kosovas albāņa, bulgāru meitenes un latviešu meitenes beidzot dodas ceļā uz Albānijas robežu. Kotorā Nenads pietur, lai nopirktu hamburgeru. Drīz klāt ir policija un mums jāseko policistam uz pieturu 50 metrus tālāk. Jāmaksā sods par neatļautu parkošanos, kas ir 30 eiro, bet tā kā ir svētdiena un pasta iecirknis nestrādā, un tā kā mēs negribam palikt vēl vienu dienu Melnkalnē, policists ir ļoti pretimnākošs un piedāvā mums samaksāt viņam, cik nu mums liekas pieklājīga pateicība. Nenads iedod viņam 6 eiro. 10 eiro vērts hamburgers, bet Nenads saka, ka bija tā vērts. Uz robežas atklājas, ka Kosovas albānim, protams, nav jāmaksā nekāds iebraukšanas nodoklis, mums – meitenēm – ir jāmaksā tikai 1 eiro, bet serbiem ir jāmaksā 10 eiro. Un vispār viņi esot laimīgi, jo tikai no 1. maija līdz 30. septembrim (vasaras brīvdienu sezonas laikā) viņi varot iebraukt Albānijā bez vīzas. Škodrā satiekam vienu franču couchsurferi, kas dzīvo 9 mēnešus Škodrā un māca franču valodu. Viņa mums parāda, kur samainīt naudu un aizved uz lētu krodziņu, kur ēdam čofte vai drīzāk tos pašus čebabus – vietējās kotletes desiņu formā – un grilētu kukurūzas maizi. Serbu puiši dala šķīvi ar varžu kājiņām, kas Škodrā ir viens no parastākajiem ēdieniem laikam jau ezera un varžu pārpilnības dēļ. Es arī pamēģinu un patiesībā pat ļoti garšīgi. Tālāk uz Rozafas cietoksni turpinām četratā. Pie ieejas mums grib ieskaidrot, ka ārzemniekiem (kosovietis nav ārzemnieks :P) ir jāmaksā 200 ļeku. Es saku, ka es te biju pirms dažām dienām un mēs maksājām 100 ļeku kā studenti. Rādu biļetes. Beigās mans draugs sarunā tā, ka visi maksā 100 ļekus, izņemot mani, jo es te jau esmu bijusi un, ja man jāmaksā, tad es nemaz neiešu :) Tālāk dodamies uz Tirānu. Centrālais parks ir cilvēku pilns un satiksmes organizācija ir adhoc (kā latviski pateikt? – haotiska? Pēc situācijas variējama?). Noparkojamies nelielā pagalmiņā un ejam meklēt vakariņas. Nobāzējamies restorānā Bogava uz iepirkšanās ielas. Pasta ar mīdījām bija lieliska. Es sazinos ar albāņu meiteni, jo viņa teica iepriekšējā reizē, ka viņa var piedāvāt naktsmājas 2 cilvēkiem. Nenads un bulgāriete paliek hostelī, ko ieteica franču meitene Škodrā. Privāta istaba diviem par 8 eiro no personas. Hostelis gan ir privāts dzīvoklis un nekādu izkārtņu nav. Īpašnieks runā lieliskā angļu valodā un ierodas ar mašīnu, lai aizvestu mūs līdz vietai, kur noprakojām savu mašīnu. Viņi seko hosteļa īpašniekam. Mēs ar draugu sekojam albāņu meitenei uz autobusa pieturu un caur pagalmiem un pāri futbola laukumam uz Priest’s Hill (Mācītāju kalnu). Dzīvoklis ir patālu, bet skats uz naksnīgo pilsētu ir jauks. Sākumā esam ieaicināti pie meitenes vecākiem un tiekam cienāti ar mājas vīnu, kas ir spēcīgs un uz robežas starp vīnu un etiķi. Man uzreiz sāk nākt miegs, ar vienu aci skatos mūzikas šovu un ar vienu ausi klausos pieklājības frāžu apmaiņā. Mūsu dzīvoklis ir vienu stāvu augstāk. Gulta beidzot ir plata un pacieta. Guļam labi. Mums ir paveicies, jo no nākamās dienas dzīvoklis ir izīrēts jauniem īpašniekiem. Satiekam abus pārējos pie UFO University (dīvaina iestādījuma, kas apvieno kafejnīcu, universitāti, grāmatveikalu... ja var ticēt, es joprojām šaubos. Bet kafejnīca ir smalka). Nedaudz pastaigājam pa centru, atvadāmies no albāņu meitenes, kas dodas uz darbu un mūs atstāj pie fast-food bāra. Paēdam savus girosus, hamburgerus, sendvičus un dodamies augšā uz Sky Tower, kur ir kafejnīca, kas griežās uz riņķi un, sēžot stundu, var apskatīt pilsētu no augšas uz visām debespusēm, negrozot galvu. Kokteiļi ir padārgi, bet, kad es parēķinu, ka tas ir nedaudz vairāk kā 3 eiro un nedaudz vairāk kā 2 lati – nav jau nemaz tik traki. Tālāk dodamies uz Durres. Es kurnu, jo jau visu laiku dodamies uz vietām, kur jau esmu bijusi ne vienu vien reizi, bet pārējie grib apskatīties. Es piekrītu pusstundai, bet tā parasti izstiepjas līdz stundai un vairāk. Kad pametam Durres, drīz arī atmetam domu par pludmali, jo nokavējam pagriezienu uz viesnīcu, kur strādā viens cits mans albāņu draugs un mums vēl ir tāls ceļš priekšā uz Skopji. Izlemjam taisīt kafijas pauzi Elbasanā. Arī es esmu apmierināta, jo tur vēl neesmu bijusi. Elbasana ir industriāla pilsēta (hroma rūpnīca), bet centrā ir veca cietokšņa siena un vienā pusē ir ierīkota tūristu un kultūras zona, kas ir izcili patīkama. Uz Maķedonijas robežas sanāk stulbākais incidents, jo Nenands aizmirst 100 eiro mašīnas dokumentos. Viņš attopas tikai pēc robežas un naudas tur, protams, vairāk nav. Tad tikai saprotam dīvainos jokus un nevēlēšanos skatīties mūsu bagāžniekā. Arī zīmogu pasē nesaņēmu. Nu jā, esam dīvaina kompānija. Nenads viņiem stāstīja, ka iepazināmies internetā. Skopjē ierodamies ap deviņiem. Aizvedu visus uz netālo picēriju vakariņās un pārējie 3 turpina ceļu uz Prištinu.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais