yo mon, have-good-time, mon!

  • 15 min lasīšanai
  • 21 foto
Jamaikas dienasgrāmata jeb kā es pazaudēju laiku No Problem Land. Pirmā diena. Piezemēšanās. Vienīgā mana vēlme 8 no rīta esot Diseldorfas lidostā, ir- gulēt. Vienalga kur. Tādēļ pusi diennakts lidmašīnā gaidu gluži kā atpestīšanu. Bet Mērfijs (tas pats, kas mūždien liek sviestmaizei krist ar sviestu uz leju) skatās un mana atpestīšana ir divi pusgadu veci bērneļi tieši vienu rindu priekšā. Viņi raud uz maiņām. Reizēm abi kopā. Vienpadsmit stundas! Galvassāpes, apdullums un nosēdēts dibens: tas viss man netraucē teju aulēkšiem izdesot no lidmašīnas- tālu prom no bērniem, siltumā, Montego Bay lidostas maigi smacējošajā gaisā. Vēl stundu nākas nodirnēt bezgalgarā, bezgallēnā robežkontroles rindā, līdz arī es tieku pie savas tumšadainās, baltzobaini smaidošās, bižainās robeždāmas. Viņa zina, kur ir Latvija! Un zina, ka viesiem no aukstās zemes ir jāmaksā 20 dolāri par vienreizējās iebraukšanas vīzu. Tas ātri tiek nokārtots, un dzirdot savu pirmo „have a good time, mon!”*, beidzot speru pirmos soļus uz īstenās Jamaikas zemes. Brīvību baudīt gan nenākas ilgi, turpat pie lidostas ēkas man uzklūp taksistu bars. Kamēr viens aktīvi mēģina pievērst uzmanību, uz manu mugursomu cerīgi noraugās vel vismaz pieci acu pāri. Tiklīdz esmu atteikusi vienam, vietā stājas nākamais. Ar Amilu beidzot ielaižos garākā sarunā: Amils: Lēdija grib taksi? Es: Varbūt. Cik maksā līdz Negril? A: Nu nevajag steigties! Tu tagad esi Jamaikā! No stress, no problem... 80 dolāri E: Oho! (ironiski) laba cena! A: Labi, tikai tev- 60 dolāri E: Klau, bet es internetā lasīju, ka tepat var dabūt busiņu par 25 dolāriem... A: 50 dolāri! Lētāk nevienu neatradīsi. Busiņi.. (atmet ar roku) tie nekust, līdz ir pilni (to es arī esmu lasījusi, bet noklusēju). Ilgi tev būs jagaida. E: bet man arī nav kur steigties! Esmu Jamaikā... Amils uzit sev pa cisku un sāk gardi smieties- vārdu kaujā esmu pievārējusi viņu ar paša ieroci. Sarunājam- ja nu reiz ņemšu taksi, tas būs viņējais, bet vispirms es tomēr uzmetīšu aci busiņiem. Te arī pirmā mācība par jamaikiešiem- viņi prot novērtēt labu joku, sarunu, debates. Turpinās tevi uztvert kā tūristu, protams, bet tādu, kuram pašam galva uz pleciem. Atrodu minibusu, kas grasās doties uz Negril. Iekšā vien pieci cilvēki un pirms maksāt vilinošo summu- 20 dolārus-, es tomēr vēlos noskaidrot, vai man nebūs stundām jāgaida. Nē, šoferis apgalvo, ka izbraukšot pēc dažām minūtem. Pie sevis nospriežu, ka, ja arī melo, tad vismaz pārliecinoši, un par ietaupītiem 40USD es varu arī ilgāk stacijā nīkt. Bet busiņš tiešām sāk kustēt drīz vien, kaut nu galīgi nav uzskatāms par pilnu. Brauciens ilgst teju divas stundas un par spīti vajprātīgajam braukšanas stilam, es cīnos ar miegu un ik pa brīdim zaudēju. Droši vien izskatos pēc varen neveselīga sarkanacaina spoka, jo vadītajam paliek manis žēl. Izskan jau otrais pārliecinošais solījums šinī vakarā: No problem, I will take you home!**,- misijas apziņā viņš sit sev pie krūtīm. Rūpīgi izlasa Tobija (mana namatēva) rakstītās norādes, kā atrast tikšanās vietu „LTU pub”, Negril pilsētas West End daļā, un turpina dragāt pa šauro, bedraino jamaikiešu „šosejas“ kreiso joslu tā, it kā nāve uz viņu neattiektos. Noteikumi neeksistē. Turklāt, kā ievēroju vēlāk, vairums brauc arī krietni sapīpējušies zālīti (ganja). Taisnības labad jāatzīst- kas eiropieti noved jau teju halucinācijās, jamaikietim ir tikai kā tāda stipra kafija- pie ganja viņi tā pieraduši, ka spēj rīkoties daudzmaz adekvāti (karību izpratnē) pat pēc entajiem „kāšiem”. Beidzot šoferis, jau sen kā izsēdinājis pārējos pasažierus, lepni ziņo- esam klāt. Palīdz izkraut somu un novieto to (un mani piedevām) redzamā vietā, un sakās turpmākās 20 minūtes nekur nebraukt- gadījumā, ja mans namatēvs neuzrodas, nogādāšot līdz hostelim. Es nogurumā tik māju ar galvu un smaidu līdz ausīm, novertējot šofera laipnību. Par laimi, drīz vien parādās arī namatēvs. Tobijs ir 62 gadus vecs kanādietis, kas pēdējos padsmit gadus pārsvarā pavada Jamaikā, pīpējot visu, ko vien var aizdedzināt un lēni ceļot savu pili. Māja atrodas kalna galā un nedaudz atgādina Gaudi darinājumus. Īsa tūre, izskaidrojot mājas „lietošanas instrukciju” un man ir ļauts iekrist viesu istabas gultas pēļos. Aizmiegu momentāni. Otrā diena. Jamaikas tikumi. Biju domājusi, ka laika starpības dēļ modīšos nakts vidū, bet nogurums izrādījies tik pamatīgs, ka nekādas zonas nespēj mani piecelt ātrāk par desmitiem rītā. Sagrabinu kafiju, uzkāpju uz jumta terases un lēnām sāku apjaust: esmu Ja-mai-kā! Boba Mārlija, regeja, rastafari dzimtenē, zāles pīpēšanas mekā arīdzan. Salā, kas vienmēr kalpojusi kā patvērums- gadsimtiem ilgi pirātiem, septiņdesmitajos- puķubērniem, tagad- no ziemas bēgošajiem. Dienā temperatūra ir stabili ap 30 grādiem, naktī ne zemāka par 23*C. Februāra vidū! Tas vien spēj ielīksmot sirdi. Terasē man pievienojas Tobijs un Sāra- gaišmataina baltā meitene no Dienvidāfrikas. Viņa ir no tā paša ceļotāju kluba, kurā esmu es, un ar Jamaiku sāk savu pasaules apceļošanas tūri. Pļāpājam par šo un to, iegūstu informāciju par īstajām (ne- tūristu) cenām. Tobijs uztin pirmo rīta kāsi. Mēs abas ar Sāru izrādāmies „jamaikiešu smēķa” nepīpētājas, bet zāles smarža ir tīri patīkama un galu galā- piestāv Jamaikai. Tā vēdīs gaisā te un tur visu mana ceļojuma laiku. Šodien abi dodas uz Mārlija atvašu koncertu Ocho Rios pilsētā un aicina mani pievienoties. Nejūtos gatava lieliem piedzīvojumiem, gribas tā lēni un mierīgi ieslīdēt Jamaikas no stress dzīves ritmā. Tādēļ Tobijs mani aizvizina līdz Roots Bamboo- salīdzinoši lētai (25USD par vienvietīgu koka būdu) apmešanās vietai tieši pie jūras, Negrilas Long Beach daļā. Pamāju viņiem ardievas un dodos iekārtoties. Komforts tādā kā slēdzamā pludmales mājiņā ir visai nosacīts, bet neko vairāk par gultu un ventilatoru pie griestiem man arī nevajag. Ne jau nu istabā tupēt te esmu atbraukusi. Pārtikas sagādes nolūkos dodos Negrilas „centra” virzienā- tur esot gan bankomāts, gan pārītis lielveikalu. Kamēr soļoju pa ceļa malu (un daru to uzmanīgi, jo braucēji ir traki un „high”), mani pavada neskaitāmas mašīnu signāltaures, uzsaucieni, taksometra piedāvājumi. Galvenais ir nepievērst uzmanību, jo veltot just one minute ikvienam, kas to skaļi pieprasa, var pavadīt visu dienu, nekur tā arī nenokļūstot. Ja komunikācija tad, kad to nevēlies, tomēr ir neizbēgama, laipni, bet ļoti noteikti jāsaka „nē, paldies”. Jamaikieši (īpaši jauni vīrieši) ir uzbāzīgi, bet pārsvarā ar stingru nostāju pietiek, lai no viņiem tādā vai citādā veidā tiktu vaļā. Akurāt aiz rokas grābj retais. Lielveikalā cenas ir aptuveni tādas pat, ka Rīgā. Par sieru, pastēti, tomātiem, salātgalvu, sausajam brokastīm, maizi un pāris bezalkoholiskiem dzērieniem samaksāju ap 14 latiem. Šī nu noteikti nav lēta zeme ceļotājiem. Atpakaļceļā taksists mēģina par 50 JM$ vērtu braucienu iekasēt piecreiz lielāku summu, bet es nikni turos pie nesen apgūtās cenu listes vietējiem un beigu beigās viņš piekāpjas. Tieku atpakaļ savā istabā, paēdu, izkravāju mantas un... aizmiegu. Pamostos pievakarē un- neraža!-, esmu nokavējusi Negrilas slaveno saulrietu! Steidzos atgūt nokavēto, pāris soļi, un esmu naksnīgajā pludmalē, kas izrādas vieta vakara promenādei. Bāros skan regejs, visur izkārtas spožas gaismu virtenes, daži kautko pērk, vairums- cenšas pārdot. Kājas siltaja ūdenī mērcēdami, pa pludmali klīst tūristi un viņiem nopakaļus- jamaikieši, mēģinot iespmērēt suvenīrus vai ganja, vai paši sevi. Esmu jau brīdināta, ka vientuļa baltā sieviete Jamaikā tiek klasificēta kā tāda, kas meklē vīrieti. Jamaikiešu vīrieti. Rent-a-rasta, kas līdzīgs vīriešu intīmservisam, šeit plaukst un zeļ. Ļoti bieži vēroju rociņās sadevušos pavecāku, paplūdušu balto sievietei un jaunu, muskuļotu, un, ko tur liegties- skaistu jamaikieti. Viņš ir tikai un vienīgi viņas kavalieris (tikai šoreiz dāma ir tā, kas maksā par visu- sākot no dzērieniem, beidzot ar seksa pakalpojumiem)... līdz brīdim, kad lēdija lido mājup. Tad žigolo meklē nākamo „sponsori” un meklē diezgan uzstājīgi. Nav nozīmes- jauna, veca, skaista vai ne tik ļoti, studente- ceļotāja vai all inclusive iemītniece. Jau kopš mazotnes šo jauno vīriešu galvās ir iekalta formula: balta ādas krāsa= daudz naudas. Un ja tu esi baltā, tatad tev vajag rastaman. Argumenti „man ir vīrs/ draugs” nedarbojas. „But he is not here, baby! Come on, lets have some fun!”. Es sāku saprast, kapēc mans draugs kļuva tāds tramīgs kopš brīža, kad paziņoju, ka dodos uz Jamaiku pati uz savu galvu. Daudzi mēģina pievērst arī manu uzmanību un es saprotu- ja gribu Jamaikā atpūsties, jātrennējas ātri. Neceļu ne ausu uz visiem mūžīgās mīlas solījumiem un čāpoju vien tālāk. No malas droši vien izskatās, ka esmu vai nu bezgala iedomīga, vai kurla. Tomēr ignorēšana atmaksājas- viss izvēršas par jauku pastaigu ar vēsu alu tveicīgā Karību naktī. Trešā diena. Saules zobi. Pie sevis brīnīdamās, vai astoņos no rīta maz kas būs vaļā, dodos meklēt kafiju. Pludmales bāri vēl atpūšas no vakardienas regeja, tādēļ brokastu medībām ielas puse varētu būt labāks variants. Lonely Planet rekomendētā Miss Sonia’s būda ir turpat netālu, turklāt pie viena no četriem galdiņiem jau brokasto pavecāks ārzemnieku pāris, tātad ēdienam te jabūt daudz- maz baudāmam. Nepareizi! Galvenā rīta sastāvdaļa- kafija- izrādas gaiši brūni iekrāsots remdens ūdens. Pasūtu tradicionalās jamaikiešu brokastis- omleti ar Jamaikas nacionālajiem aki (ackee) augļiem un sālszivīm. Diemžēl latvieša garšas kārpiņām tāda kombinācija izrādās par šerpu. Vai nu tā salszivs (soltfish) ir pie vainas, vai pavāra neprasme, bet es knapi pievārēju pusi no nelielās porcijas- garšo pec rūguša. Brrrr. Jūtu, ka mans kuņģis ir sašutis par tik ekstrēmu rīta sākumu, tādēļ aši cilpoju atpakaļ uz savu istabu un sasmērēju normālas, eiropeiskas sviestmaizes. Otrajā piegājienā kofeīnu dodos meklēt pludmalē, kur viss pakārtots atpūtnieku vajadzībām- te taču vajadzētu būt arī baudāmai kafijai! Galu galā Jamaikas Blue Mountain kafija skaitās viena no labakajām pasaulē. Ļoti ceru, ka kādi krājumi būs aizķērušies arī uz salas un es tos beidzot dabūšu savā tasītē! Atrodu mīlīga paskata pirātu bāru zem salmu jumta un riskēju vēlreiz. Uzvara! Meitenes atnestā lielā kafijkrūze smaržo pēc pamošanās un garša arī ir īstai kafijai piedienīga. Vispirms nolemju iegūt kaut mazliet vērā ņemamu ādas toni un tikai tad doties tālākās ekskursijās, lai neizskatītos kā tikko ieradies „dumjais tūrists”, bet gan – „dumjais tūrists, kas te jau gaisu apostījis”. Beidzot esmu gatava ienirt Karību jūrā. Ūdens ir gluds, silts, pilnīgi caurspīdīgs un no liela prieka man pat laimes asaras saskrien acīs. Pilnīga labsajūta paradīzē! Ledains augļu punšs par pusotru latu pirātbārā arī izrādās īsts baudījums un tā es pavadu visu dienu: saule- jūra- saule- jūra, viss slacīts punšā (bezalkoholiskajā). Ar karstumu vien pietiek, lai noreibtu. Vakarā savā koka būdā konstatēju, ka esmu krietni apdedzinājusies. SPF15 Karību saulei šķiet viens kodiens, dažu stundu laikā tā bālo latvieti pārvērtusi koši rozā sivenā. Konstatēju, ka nekādi losjoni te nelīdzēs un ķeros pie iedarbīgākas metodes, ko zinu- Bepantene krēma apdegumiem. Noziežu visu ķermeni, eļļainais spīdums padara ādu no sivēnkrāsas par ugunīgi rozā. Saņemu īsziņu no Tobija- viņš ir atpakaļ Negrilā un es atkal varu palikt pilī. Nolemju, ka pārvākšos rītdien. Pilnīgi droši, ka pat nakts nespēs nomaskēt manu žilbinošo (vārda vistiešākajā nozīmē) ādu, tādēļ no būdas vairs ārā nelīst negribās. Nav ko cilvēkus biedēt. Ceturtā diena. Rehabilitācija Auuuu! Mostos ar sapēm. Dienasgaismā skats nav neko patīkamāks- es mierīgi varētu slēpties tomātos. Velreiz sasmērejos ar bepantene, viebdamās uzlieku plecos mugursomu un dodos meklēt ceļa taksometru (rout taxi). Tie ir vietējais publiskais transports- reģistrētas vieglās automašīnas, pa gabalu atpazīstamas pēc sarkanām numurzīmēm, kurām atļauts pārvadāt pasažierus tikai noteiktā maršrutā. Maksa par braucienu- 50JM$. Man vajadzēs divus takšus (viena maršruta līnija ved visgarām Long Beach, beidzas Negrilas centrā, kur jāpārsēžas West End apkalpojošā auto), tad vēl desmit minūtes kājām, jo Tobija māja ir nedaudz nomaļus no lielā ceļa. Jau tagad pleci sūrst, iedomājoties vien! Par laimi, turpat pie Roots Bamboo vārtiem kāds sažuvis vīrelis piedāvā mani „nogādāt no durvīm līdz durvīm” par 600JM$. Nokaulēju summu uz 400 un sēžos viņa busiņā- lai gan tā joprojām ir „tūristu” maksa, man vienalga. Šobrīd pēc iespējas mazāk kustību un auduma saskares ar ādu šķiet svarīgākais. Laimīgi nokļūstu atpakaļ Tobija pilī un visu dienu pavadu, pļāpājot ar saimnieku un pārvietodamas no ēnas uz ēnu kā tāds vampīrs ar bepantene tūbiņu rokā. Piektā diena. Viss tūristam Diena bez saules šķiet līdzējusi- mana āda no spilgti sarkanas lēnām pārtop brūnajos toņos. Varen rūpīgi noziežos ar aizsargkrēmu, sametu somā dvieli, no mājam paņemto snorkelēšanas trubiņu, ūdensizturīgo vienreizlietojamo kameru un esmu gatava ūdens kūrei. „Pirate’s Cave” restorāns atrodas pilsētas West End daļā, kur nav smilšainas pludmales, tās vietā- gleznainas, stāvas klintis. Cenas Pirātos diezgan augstas, bet patīkamā ziņa ir tā, ka tur drīkst uzturēties, baudīt skatu un izmantot viņu peldvietu arī neko nepērkot. Oficiante apsolās pieskatīt manas mantas un norāda uz ļodzīgām trepēm, kas ved klints caurumā, kura galā saskatāma ūdens vizma. Kāpjot caurums pārvēršas alā, kuru reiz esot izmantojuši pirāti dārgumu slēpšanai, savukārt no alas var izpeldēt saulesgaismas pielietā nelielā līcītī. Virs ūdens- klinšu sienas, zem- brīnumaina zemūdens pasaule ar košām zivīm. Snorkelēju vairākas stundas no vietas. Ar Sāru esam sarunājušas saulrieta stundā tikties Rick’s Cafe. Tā nu reiz ir vieta ikvienam kārtīgam tūristam- mežonīgi dārgi dzērieni, uzpucēts iekšpagalms, vietējā grupa spēlē regeju, daudz cilvēku un pāris rindiņas Lonely Planet, kas tieši šo vietu iesaka kā labāko punktu saulrieta baudīšanai. Stundu pirms lielā notikuma ceļš ap Rick’s ir stāvgrūdām pilns ar autobusiem, tūristu bariem, kuriem pa vidu maisās jamaikiešu pusaudži, klusiņām mēģinot pārdot ganja. Lai cik paradoksāli, bet īstenajā marihuānas pīpētaju zemē zāle ir aizliegta. Protams, šāds likums ir kaķim zem astes un kā stāsta paši mazgadīgie tirgoņi, policisti vairāk ieinteresēti bagātu tūristu (kuri maksā labu atpirkšanās naudu) un ciema galveno dīleru (iespējams konfiscēt daudz zāles, ko pēc tam paši likuma sargi pārdodot tālāk) tvarstīšanā. Sarunu laikā ar vietējiem izrādās, ka teju ikviens mājās audzē marihuānu savām vajadzībam un gandrīz katram piektajam pieder palielāka plantācija tepat tuvējos kalnos, uz kurieni daži pat pamanās organizēt ekskursijas. Daudz drošāk un uzstājīgāk par ganja tirgotājiem cauri pūlim spraucas puikas ar skārda bundžām ziedojumiem lēcējiem. Labi trennēti stalti puiši sporta peldbiksēs izpilda galvu reibinošas figūras un vingrojumus sausa koka galā, aptuveni 15m virs ūdens. Kas bundžu zēni dod zīmi, ka savākts pietiekami, lēcējs pieprasa aplausus, pavadība apmet pāris kūleņus gaisā un ienirst ūdenī. Un sākas viss no gala. Tomēr visilgākos un sirsnīgakos aplausus izraisa nevis daiļlēcēji vai muzikanti, bet gan kanapi 10 minūtes ilga saules norietēšana. Sestā diena. Jamaika pēc saulrieta. Šovakar Negrilas jaunatvērtajā Alises bārā ir bingo vakars. Mēs ar Sāru esam apņēmušās sakaut jamaikiešus lupatās. Sākums paredzēts pulksten septiņos, mēs ierodamies pusastoņos, bet vēl ap deviņiem vakarā neizskatās, ka te būs kas vairāk par tradicionālā alus RedStripe dzeršanu. Uz mūsu jautājumiem ir tikai viena atbilde- come soon (drīz nāks). Šo vārdu salikumu jamaikieši lieto bieži. Ēdiens restorānā pec divām stundām joprojām come soon un autobuss come soon ar pusstundas kavēšanos. Kā māca rastafari filosofija- galvenais ir nesatraukties, relax un gaidīt, agrāk vai vēlāk viss notiks. Un patiesi- kaut kad bingo tiešām sākas. „Alisē” viena bingo lapiņa maksā 50JM$, tās var pirkt, cik vien vēlas, laimests- visu dalībnieku iemaksātā summa. Pirmajā tūrē cilvēku vēl nav tik daudz un mēs abas tiekam pie „bankas”- 800JM$, bet drīz vien bārs ir stāvgrūdām pilns ar vietējiem spēlmaņiem un veiksme turpmāk smaida viņiem. Jamaikieši ir azartiski spēlmaņi, vakaros gar Negrilas centrālo ielu viņi sēž bariņos un skaļi komentējot ikvienu darbību, met kauliņus, spēlē domino, kārtis vai nardus. Ap pusnakti nolemjam- pietiek ar azartspēlēm, jauzmet aci naktsdzīvei. Izvēle krīt uz striptīzbāru Scruba Dub, jo pēc Tobija stāstītā, tur varot redzēt trakākos Jamaikas naktsputnus visā krāšņumā. Suteneri, prostitūtas, daudz kailas dejotājas milzīgā krātiņā, no alkohola un redzētā piesarkuši tūristi un melnādaini puiši želejotiem matiem, kas pārsvarā stutē sienas un, ja var ticēt stāstītajam, „parūpējas” par neuzmanīgi atstātām somiņām, viegli sasniedzamiem makiem un mobilajiem telefoniem. Mums nekas uzskatāmi vērtīgs, izņemot bālo ādas krāsu, līdzi nav, tadēļ varam vienā mierā (ik pa brīdim atvairot „do ya wanna be my girlfriend” piedāvājumus) nodoties cilvēku vērošanai un dejošanai līdz pat rīta gaismai. Nakamās četras dienas saplūst vienā neatdalāmā veselumā- nekā nedarīšanā, kas Jamaikā padodas īpasi labi. Slinkas pastaigas, saule, jūra, gliemežvāku lasīšana... dienas paskrēja nemanot. Vienpadsmitā diena. Izbrauciens zaļumos! Vairākas stundas pēc nolemtā izbraukšanas laika mēs joprojām esam Negrilā- vajag kravāties, iepirkties, savākt brauciena dalībniekus un aprunāties ar pa ceļam satiktajiem paziņām. Galu gala mēs tiešām esam uz šosejas. Tobija džipu stūrē viņa draugs Kaulainais Edijs, saimniekam sēžot blakus, tinot kāsi un dodot vadošus norādījumus. Aizmugurēja sēdeklī es un Tobija paziņa Andžela, kas skaļi smejas gan jautrās dabas, gan jau paša rīta agrumā izdzertās ruma puspudeles dēļ. Bagāžas nodalījumā pusguļus kluknē Sāra, cīnoties ar iepriekšējās nakts uzdzīves sekām. Garlaicīgi nebūs! Edijs pazīst apkārtni kā savus piecus pirkstus, viņa stāstos laiks rit ātri un pēc pusotras stundas džips jau rāpjas pa līkumotu bedrainu kalnu ceļu uz vienu no tūristu atrakcijām- Meifīldas ūdenskritumiem. Ieeja tajos, atšķirība no ceļa, ir sapucēta (un maksā 15USD), ar apcirptu mauriņu un katrai grupai savu gidu. „Grupa” izrādamies tikai mēs ar Sāru- parējie nevēlas neko vairāk, kā sēdēt ēnā un dzert alu. Par laimi, nav arī citu tūristu, un ta nu mēs tiekam pie personīgā pavadoņa un visa ūdenskrituma tikai mums vienīgajām. Izbrīnītas paklausam gida ieteikumam drēbes un visu pārejo, ko nevēlamies samērcēt, atstāt mašīnā. Fotokameras gan mums vajag, Isaks tās ietin plastmasas maisā un iesaka neraizēties. Divas baltās meitenes, tērpušās vien peldkostīmos un gurnu lakatos, viens jamaikietis, izmeties vecos šortos un vientuļa meža taka ar upi, kas sadalās divos ūdenskritumos un 21 ūdens baseinā. Hmmm... Bažām nav pamata. Meifīldas ūdenskrituma burvība ir tā, ka to var ne tikai fotografet, pa to var rāpties! Turpmākās divas stundas mēs pavadām slapjas, bet laimīgas. Isaks rāda, kur upes tecējums ūdens veido dabīgas burbuļvannas, ieloces, straumes, slepenas alas, un pacietīgi gaida, līdz mēs ikviena no tam izplunčājamies. Pa ceļam mums vēl tiek sīki aprakstīta un parādīta vietējā flora, piemēram- „jūtīgās papardes”, kuras, tiklīdz aizskartas, momentāni sarauj lapiņas čokurā. Vai arī ķeizarkoks, kura spilgti oranžie, lilijām līdzīgie ziedi, pašrocīgi plūkti un nēsāti biksēs, pēc jamaikiešu ticējumiem pasargājot no nevēlamas grūtniecības. Šķiet, gidam ir stāsts teju par katru zāles stiebru. Cik daudz viņš zina un cik- piedomā pats, nav svarīgi. Galvenais, ka ekskursija ir katra izdotā centa vērta. Kā jau minēju, Jamaika nav lēta un tveicīgajā Karību saulē nauda kūst īpaši ātri, bet tas, ko ikviens šeit saņem pretī ir- iespaidi. Garšas kārpiņas kutina maigi asai cālis jerk marinādē un rums ūdens cenā, par iespaidīgu adrenalīna līmeni asinīs gādā neskaitāmās atrakcijas un pārgājieni tūristiem vai vienkārši pastaiga pa vāji apgaismotu nomaļu ciema ielu naktī. Nav nekas neparasts, ka iepretī zvaigžņotai viesnīcai dzīvo nabadzīgs rastaman. Jamaika ir pretmetu zeme un dīvainā kārtā pretmeti šeit sadzīvo tīri labi. Eju nu sazini- vai tādēļ, ka visu ietin liegs ganja aromāts, vai arī kopējās (neatkarīgi no sociālā statusa) No Problem attieksmes dēļ. *Lai tev labi klājas jamaikiešu izloksnē ** Nav problēmu, es tevi nogādāšu mājās! PIELIKUMS- par siikumiem Kā es tur nokļuvu Vilciens Berlīne- Diseldorfa- Berlīne. 29€ turp un atpakaļ, ja pērk kopā ar lidojumu Lidsabiedrības LTU lidojums Diseldorfa- Samana- Montego Bay- Diseldorfa. 268€ turp un atpakaļ, lidostu nodokļi iekļauti cenā. Ļoti avantūristisks pasākums, man bija aptuveni 2 nedēļas brīva laika un ne jausmas, kurp doties. Vakarā internetā atradu super-last-minute piedāvājumu uz Jamaiku, momentāni nopirku, nākamajā dienā ar vilcienu uz Diseldorfu, no kurienes paredzēta izlidošana, aiznākamās dienas rītā jau esmu lidmašīnā un dodos Karību virzienā. Cena tik lēta tāpēc, ka izlidošana ne vēlāk kā 48 stundas pēc biļešu nopirkšanas online. Piedāvājumi mainās katru vakaru. Sīkāka informācija www.ltur.de Hostelī uzturējos tikai divas naktis, kopā ar lidojumu, ceļu, ēdienu, suvenīriem utt. 2 nedēļas Jamaikā man izmaksāja 630€ Noteikti jāpagaršo • jerk chicken. Īpaši marinēts cālis, ko jamaikieši gatavo tukšās skārda mucās, kurās ierīkota neliela kurtuve, piemontētas durtiņas un skurstenis. Var nopirkt pusi vai ¼ cāļa, ko tavā acu priekšā ar mačeti sakapā mazākos gabalos, nebēdajot par kaulu šķēpelēm. Pasniedz kopā ar bārbekjū mērci un maizes šķēli. Cena- aptuveni 300JMD par ceturtdaļu. • Jamaikiešu tradicionālā rīsu- pupiņu putra (pasniedz ka piedevu gandrīz jebkuram ēdienam), ekvivalents latviešu kartupeļiem. • Kalalū (Callaloo). Kaut kas līdzīgs spinātiem. Veselīgi, vienkārši pagatavot arī pašam (sasmalcinātu callaloo pardod ikviena veikalā) un man garšoja • Aki (ackee) augļi, kas ir viens no Jamaikas simboliem. Tradicionāli- brokastu sastāvdaļa, jo īsu brīdi vārīti sālsūdenī, šie augļi garšo pēc olu kulteņa. Bieži aki pievieno sālszivi (soltfish), kas, manuprāt, samaitā visu ēdienu. • Patijas (patties)- līdzīgs lieliem gaļas pīrādziņiem ar visdažādāko pildījumu: liellopa vai cāļā gaļu, kokosu, kalalū, ievārījumu utt. Visgardākās ir karstas, tikko no krāsns izvilktas patijas. Cena- 70 līdz 100 JMD • No dzērieniem- vietējais RedStripe alus, ko Jamaikā pārdod ik uz stūra. Rums- jo esat ruma dzimtenē! Vajag • Pat ja jamaikiešu suvenīru tirgotāji kļūst īpaši uzbāzīgi, paliec pieklājīgs. Atvainojies un ar smaidu ej projām, saki, ka līdzi nav pietiekami naudas, lai kautko pirktu, galvenais- nezaudē pacietību. Uzpūtīgi tūristi nepatīk nevienam, īpaši jau nu jamaikiešiem, kuri vienmēr ir „par vienlīdzību“. • Uzmanīties. Sargā sevi pats un Dievs tevi sargās. Jamaika skaitās diezgan krimināla vieta, bet kamēr tu nedosies uz savu galvu kempingot vientuļā kalnā, nestaigāsi pa tumšām nomaļām ielām vēlā naktī, nestaipīsi līdzi dārgu kameru un biezu maku, kas uzskatāmi izspiežas no bikšu kabatas, nekam trakam nevajadzētu notikt. • Esi tiešs. Ja nevēlies kaut ko pirkt, runāties, tā arī pasaki, nevis runā riņķī un apkārt. • Kaulēties!!! Visur un vienmēr. Pat ja tev cena liekas pieņemama, esi drošs, ka lieta īstenībā maksā daudz mazāk. • Publiskā transporta pakalpojumu cenas zināt iepriekš. Par takša cenu vienoties, pirms kāpjat mašīnā, un pie šīs summas arī palikt. Nevajag • ticēt visam, ko jamaikieši saka. Īpaši tas attiecas uz cenām un iepriekš norunātām tikšanās stundām. Ik mīļu brīdi kāds mēģinās no tevis dabūt vairāk naudas, nekā viņam pienāktos. Turklāt jamaikieši ir bezdievīgi kavētāji, kā arī var uz tikšanos neierasties tikai tāpēc, ka tajā brīdī gadījies kas labāks, ko darīt. Tā vienkārši ir. Izņēmumi ir organizētās ekskursijas un iepriekš pasūtītie transfēra busi- tie vienmēr mēdz ierasties laikus. • Stresot! Kad kaut kas nenotiek tā, kā to vēlies tu, tik ātri, kā to vēlies tu vai neatbilst eiropieša standartiem, vienkārši atslābinies. Tavs satraukums procesu noteikti nepasteidzinās. Iegaumē! Oficiāli Jamaika runā angļu valodā un pilsētās tā tas arī ir. Toties lauku rajonos, kur tūristi tik bieži savu degunu neiebāž, jamaikieši runā savā dzimtajā patva- košā, ritmiskā kreoliešu angļu valodā ar āfrkāņu, spāņu un portugāļu vārdiem, ko šajā gadsimtā papildinājis arī rastafari slengs. Britu angļu valodā runājoša persona reizēm var uztvert tikai aptuveno domu, bet raizēm nav pamata- pat ja jamaikietis tev atbild patva, angļu valodu viņš diezgan droši, ka vismaz saprot, pat ja nerunā.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais