Karstā Ziemeļitālija. Ceļojuma dienasgrāmata.

Solvita Upeniece 05.03.2013 19 min lasīšanai

Par Itāliju man nebija ne iepriekšēja viedokļa, ne ekspektāciju. Drīzāk kāds bija sabojājis sajūsmu, sastāstot, ka tur ir netīrs un ļoti karsti. Tā nu es dzīvoju bez sajūsmas par šo zemi un tā arī būtu dzīvojusi tālāk, nezinot neko par Itālijas šarmu. Patiesībā Itālija man patika labāk par visām Eiropas valstīm, kurās pagaidām esmu bijusi.

1.diena Rīga – Bergamo – Hotel Tignale

Ceļojums sākas pašās vasaras beigās 22.augustā - pelēkās Latvijas vasaras paraugdienā..kad laukā ir ap 20 grādiem un smidzina lietus. Lidostā no lidmašīnas (kas atlidojusi no Bergamo), nāk pretim brūni mori. Mēs stāvam rindā uz lidmašīnu pie vārtiem, lai lidotu uz karsto Itāliju un liekas neticami, ka pēc 6 dienām būsim tādi paši..nu vai vismaz tuvu tam. Jāpiebilst, ka dodamies uz Itāliju laikā, kad tur izsludināta ārkārtas situācija lielā karstuma dēļ.

Lidojums uz Bergamo ir viens no nekomfortablākajiem, kuru esmu piedzīvojusi ever. Galvā visu laiku turas spiediens. Droši vien karstuma dēļ. Kāpjot ārā no lidmašīnas pa trapu jau uzreiz (un arī paejot nostāk no lidmašīnas) pūš karsts vējš. Rodas sajūta, ka tas karstums nāk no lidmašīnas dzinēja :D bet nē. Tā ir jaunā, karstā realitāte: spoži zilas debesis un milzīgs karstums. Bergamo lidostā paņemam noīrētās mašīnas atslēgas un gaidām autobusu (kas aizvedīs uz netālo autostāvvietu, lai paņemtu noīrēto auto). Jā..laiciņš šodien foršs :D

Noīrētais Opel Meriva, ziniet, nav priekš vidējiem prātiem..trīs vīrieši piecpadsmit minūtes nevar izdomāt, kā piedarbināt vienu šausmīgi elektronisku opeli, bet divas blondīnes vispār paklusēja un vienkārši centās nenoģībt savās melnajās Latvijas biksēs. Kad nu mašīnas iedarbināšanas jautājums ir atrisināts, dodamies gar Gardas ezeru uz savu pirmo viesnīcu. Kopumā brauciens ilgst kādas 3h pa ļoti skaistām ainavām gar Gardas ezera maliņu. Nonākam galā ap krēslas laiku, iekārtojamies viesnīcā un dodamies meklēt vietiņu, kur pavakariņot. Nekur tālu neaizejam, jo savu pirmo itāļu picēriju ar labi kondicionētu gaisu un vienkārši perfektu viesmīli atrodam turpat blakus viesnīcai. Viesmīlis, nu tik superīgs kungs, vari viņam pateikt ēdiena pirmo burtu (neizrunājamā itāļu nosaukuma, kur mežģe mēlās, pirmo burtu, viņš jau nolasa no lūpām, ko vēlies) varbūt tas radīja sajūtu, ka Itālija gaida visus, uzņem visus, priecājas par visiem, un mēs priecājamies par viņu superīgo mājas sarkanvīnu, ko var iegādāties litrā pa 7 eiro... un tas tik labi iedod pa izsalkušo galvu..ka reibumu nespēj mazināt arī milzīgās garšīgā ēdiena porcijas..es paņemu pastu (kas būtu makaroni-nūdeles tomātu pastā) citi kaut ko tikpat garšīgu. Lai gan esmu jau paēdusi, liekas, būs grēks nenogaršot īstu itāļu Tiramisu.. galarezultā tiek atnesta „milzīga kļocka Tiramisu”. Ar daudz putukrējuma un kaut kas tāds ļoti nestingrs. Ir garšīgi, bet, ja godīgi, latviešu versijas man garšo labāk. Pēc vakariņām, kad ir jau galīgi satumsis, dodamies pastaigā pa mazo pilsētiņu (hmm, nu cik viņa patiesībā maza, man laikam nav ne jausmas, toties tāda tipiski itāliska un izvietojusies augstu kalnā).

Nemanot pienāk nakts – drausmīgākā nakts manā mūžā. Nu vai arī viena no drausmīgākajām. Viesnīcas istabā nav kondicioniera, tāpēc nākas gulēt ar vaļējiem logiem..ar logiem, kas atrodas tieši virs skaļi runājošu itāļu kafejnīcas. Itāļi ēd, smejas un bļaustās visu nakti, tagad es to zinu. Glāzes šķind un smiekli skan. Un kaut kad pa pusmurgu pusmiegam es paspēju iedomāties, ka tāda varētu būt sajūta, aizmiegot kafejnīcā zem galda.. un es nebūtu piedzīvojusi lielāku klātbūtnes efektu. Troksnis pierimst tikai 5-6 no rīta reizē ar ausmu.

2.diena Amerikāņu kalniņi un Verona

Pabrokastojuši viesnīcā, braucam tālāk apkārt izstieptās formas Gardas ezeram uz Atrakciju parku a la testēt Itālijas amerikāņu kalniņus (esam jau TO darījuši UK – Blackpoolā un Spānijā). Viss tik skaists un sakopts, mašīnā skan itāļu radio un man panesās filozofiskas domas no sērijas, cik itāļi gan ir laipni. A ko viņiem nebūt laipniem, pat man te viss patīk..saulīte spīd, visapkārt pa ceļam gleznainas ainavas, viss forši..

Atrakciju parkā ir karsti. Jau paspējam norasot, aizejot vien no milzīgas autostāvvietas līdz atrakciju parkam. Viss nebūtu tik traki, ja uz katru no kalniņiem nebūtu jāstāv 1h rindā. Kalniņi izskatās traki. Ilgā gaidīšana un skatīšanās kā stundu no vietas lido pāri cilpu cilpās krēslos iesietie pasažieri jau uzdzen adrenalīnu. Mums kompānijā ir pievienojušies jaunpienācēji, kas tūlīt brauks pirmo reizi dzīvē ar kalniņiem. Bet es domāju, ka noteikti ne pēdējo. Kalniņos neviens nenomirst.. izbraukuši ar visiem ievērojamākajiem – augstākajiem (katrs pēc savām iespējām) dodamies tālāk uz Veronu.

Nonākam tur vakarpusē. Man patīk Verona, ir sava aura un savs skaistums. Džuljetas balkoniņš (kur viņa pat laikam nav dzīvojusi) gan ir nasing spešal, bet nekas. Veronā var iet mierīgi bez kartes. Un visur var aiziet. Redzēt gan Arena Verona, gan balkoniņu, jo uz ielām ir norādes. Lielajā laukumā ir skaisti, daudz Murano stikla tirgotāju, ielu ķēmi.

Es baidos no nākamās viesnīcas pilsētā Padova (uz kuru tagad dodamies). Vēl vienu „itāļu nakti” es nepārdzīvošu. Bet Hotel Alcason pārsteidz ar savu izsmalcinātību, kondicionieriem, tumšajām žalūzijām un viesnīcas administrators ir visu smaidu karalis, Italjāno, nu īsts siržu lauzējs. Viesnīca ir pašā pilsētas nomalē, tāpēc jautājam administratoram, kur pavakariņot. Italjāno ir pati laipnība, iedod bukletu ar karti, ievelk treknu apli, izstāsta kā aiziet. Ejam, ejam, bet norādītajā vietā ir kanāls un nekas. Mūs ir pārņēmusi tumsa, nogurums un mistiska, dīvaina pilsēta. Pārņem gandrīz spocīga sajūta. Lielas mājās, lielas ielas, bet nekādas dzīvības, bet pēc administratora teiktā, šeit jau būtu jābūt centram. Paejot vēl uz priekšu, nonākam lielā pilsētas laukumā ar galdiņiem. Būs jau laba arī šī āra kafejnīca. Man šodien ir plāns nogaršot īstu itāļu picu. Jā, ir garšīga, bet noteikti ne labāka kā Čilli picā mana iecienītākā sicīliešu pica. Bet arī ne sliktāka. Pēc mīklas spriežot, picas pamatnes recepte varētu būt tā pati :) pica man izmaksā ap 9 eiro. Žēl, ka visi kompānijā neorientējāmies uz picām..

Beigās notiek tā interesanti, ka ēdienkartes tiek savāktas, atnests rēķins ar nesaprotamiem itāliskiem ēdienu nosaukumiem un var vairs tikai nojaust, kurš ko apēdis vai izdzēris. Visam rēķinam tiek pieskaitīta summa 15 eiro, mēs vēl labu laiku nevaram iebraukt, ka tā ir dzeramnauda 3 eiro no personas, kas nāk defaultā. Pirmajā vakarā nekas tāds iekasēts netika, bet visos nākamajos vakaros pēc noklusējuma tika iekasēta dzeramnauda obligātuma kārtā, ar ko jārēķinās.

Atpakaļ uz viesnīcu ceļš liekas tikpat spooky, kā uz priekšu. Atkal ielās tukšums, lielā ātrumā joņojošas sporta mašīnas, daži noziedzīga izskata elementi, līdz nokļūstam Hotel Alcason. Es mīlu Hotel Alcason, vienkārši iekrītu vēsos, tīros mīkstās gultiņas palagos un atslēdzos.

3.diena Ceļojuma kulminācija

Ierodamies maģiskajā Venēcijā. Jā, arī par to pilsētu man nebija nekādu ekspektāciju. Visi tur jau ir bijuši un visu redzējuši. Venēcija laikam skaitās viena no romantiskākajām pilsētām pasaulē, nu nezinu, ko katrs saprot ar vārdu „romantisks”, bet es drīzāk teiktu, ka Venēcija ir maģiska. Turēties ūdenī un nenogrimt jau vien ir maģiski :D Prātā man palicis piebraukšanas mirklis pa milzīgi garu ceļu, kas iet pāri gaiši ziliem ūdeņiem un saplūst ar gaiši zilām debesīm un varbūt tieši tādēļ Venēcija man palikusi atmiņā tieši gaiši zila (vēlāk izlasīju wikipēdijā, ka to brīnumu sauc Ponte della Liberta - 3.85 km garš tilts - vienīgā iespēja autotransportam nokļūt Venēcijā).

Izkāpjot Venēcijā no mašīnas, atkal nonākam drausmīgā tveicē. Noliekam mašīnu, nopērkam karti (vispār jau diezgan lieki, jo visur var aiziet uz čuju un būtībā, ja tur nav cilvēku, tad tajā virzienā nav vērts iet.. tāpat nenonākt sv.Marka laukumā ir neiespējami) un dodamies gar Grand Canal – lielo kanālu iekšā pilsētā. Protams, ka Grand Canal ir iespaidīgs, mēs dodamies uz Sv.Marka laukumu, bet mazliet tā kā nomaldāmies un nākas tomēr atvērt nopirkto karti. Nomaldīšanos no kursa ir viegli saprast, jo cilvēku paliek arvien mazāk un ieliņas tukšākas un šaurākas. Un tur jau arī viņa ir – īstā Venēcija, šaurās ieliņas un kanāli, bet kanālos beidzot tā pa īstam tuvumā var apskatīt gondolas un gondeljērus.

Nonākam Marka laukumā – iespaidīga arhitektūra gar laukuma malām, ļoti ļoti iespaidīga. Un pats laukums man vairāk atgādina iekšpagalmu, jo ap malām ir krāšņās būves. Cilvēku tur ir daudz un sākumā es redzu apmēram 4 baložus (esmu vīlusies, kur tad ir tie barojamie baloži) ?? Bet tikai īsu brīdi esmu vīlusies, jo baložu paradīze ir vairāk laukumam pa vidu. Baloži tiešām nav nekādi idioti, uz pliku pastieptu roku paskatās gan, pielido klāt, bet tikpat ātri aizlido prom, domāju, kāpēc es nepaņēmu kādu cepumu ar ko viņus pabarot, bet – izrādās, ir problēma ir bizness :D mazi tumši vīriņi pārdod popkorna saujas pa 1 eiro tieši baložu barošanai un 1 sauja ir pietiekami veselam baložu akupunktūras seansam. Tagad īsais kurss baložu barošanā: sākumā ir jāpietupstas, un kad viņi saprot, ka saujās ir popkorns, bariem vien skrien klāt. Pēc tam, kad viņi to ir sapratuši, ir jāpieceļas kājās. Jāizstiepj rokas, kurās ir popkorns, tad viņi apsēžas rindā vien uz abām rokām (jā, ir mazliet asi nagi, jo viņi piezemējās uz rokām, kuras visticamāk ir plikas, jo laukā ir pie 40 grādiem siltuma) un tad viņi, priecīgi paēduši, pastaigājas pa tevi un viens uzsēžas uz galvas. Man visapkārt ir sastājies tūristu novērotāju pūlis un tā vien nepamet sajūta, ka tas uz galvas sēdētājs tūlīt tā smuki nokārtos darīšanas, ka visiem būs īstā jautrība (ja jau nav to izdarījis) ..un tad viņi aizlido prom, jo visticamāk popkorns ir parādījies kur citur.

Tālāk ceļš ved gar Dodžu pili (ļoti ļoti skaista arhitektūra), uz Rialto tiltu (tas gan ir jāfotografē no malas) - un tā liekas īstā Venēcijas sajūta – vispār viss ir pilns ar cilvēkiem, suvenīru veikaliņi, burzma...

Un tad mums kaut kā izdodas aiziet nost no populārākajām tūristu takām un mēs esam gandrīz vai vieni paši kādā ieliņā, nostājamies uz tiltiņa un skatāmies uz gondolām. Te pēkšņi uzrodas gondolas šoferis. Es it kā nebiju domājusi braukt ar gondolu, jo braukt ar gondolu likās šausmīgi dārgi (100 eiro) un kas tad tur tāds sevišķs? Gondoljers sāk sarunu un es piepeši kļūstu par lielo biznesa haizivi. Vārds pa vārdam un es lieku priekšā, vai nu 80 eiro un mēs braucam (5 cilvēki) vai nu mēs ejam prom. Viņš saka labs ir. Bet dziedāšana maksāšot vēl 20 eiro. Es saku, lai labāk nedzied :D jo mēs vairāk nemaksāsim. Un tad sākas īstā jautrība.. Laikam jau nevajag mazā baltā topiņā kāpt gondolā pie itāļa, viņi paliek galīgi traki..

Īstā Venēcijas sajūta ir tieši gondolā..tieši kad aizbrauc pa tādām vietām, kas ir pilnīgi klusas, bez cilvēkiem..kur neviena nav, tikai sadziedās divi gondoljeri un paairē viens otram garām.. ūdens ir zaļš un bez smakas. Brauciens ir patīkams. Un tad gondola izbrauc lielajā kanālā (dziļums 8m) un kļūst mazliet baisāk, jo lielais kanāls ir liels, bet gondola maziņa un viņu šūpo traks itālis,kuram patīk,kā spiedz latvietes :) garām pa lielo kanālu brauc arī kuģīši. Tādi kā pa Daugavu. Kuģīšos pie logiem kā siļķes saspiedušies cilvēciņi, mēs redzam, cik viņiem tur karsti, neko jau tur neredz no tā skaistuma vai spirdzinošā vējiņa..īstā Venēcijas sajūta ir tieši gondolā braucot. Un galu galā, ja var atļauties aizbraukt uz Venēciju, visticamāk var arī atļauties braucienu ar gondolu. Tas ir to vērts!

Tālāk mūsu ceļš ved uz Imolu. Imola ir F1 pilsētiņa. Nonākam viesnīcā (uz sienām ir F1 plakāti 1987.g un lieku reizi tiek atgādināts, ka šī ir F1 pilsētiņa), noliekam mantas, īsa atsvaidzināšanās un dodamies prom uz atrakciju parku Mirabilandia, kur mums ir vakara biļetes.

Nav ko lieki laiku tērēt, meklējam tieši briesmīgākos amerikāņu kalniņus. Vājprātīgi. Tas ir tiešām vājprātīgi. Mēs sākam ar ļoti traku kalniņu, kas met cilpas pa gaisiem un beidzam ar vienkārši fantastiski nenormāli neiespējami traku kalniņu. (Tagad būs svarīga un ļoti nozīmīga atkāpe par amerikāņu kalniņiem). Vistrakākais ir gaidīšana rindā. Un kad nonāc jau pie iekāpšanas, stress pārvēršas lampu drudzī. Apsēšanās un piesprādzēšanās manī izraisa šausmas (a ja nu nāk vaļā) un tas īsais brīdis, kas jāuzgaida, kamēr viss sāks sākties un kad vairs nav atpakaļceļa, jo esi piesprādzēts, ir vājprātīgs. Es nezinu, kāpēc cilvēki to dara. Un to dara ļoti daudz jauniešu. Arī es to esmu darījusi, sajūtu zinu (ir bailīgi) bet nepārtraucu to darīt. Kāpēc? Vai tas būtu dēļ tās sajūtas, kas izdalās pēc tam? Adrenalīns izplūst ar nežēlīgu smiešanās vilni pēc tam. Bet, kad tas vilciens atbrauc, dažus var redzēt arī ar zaļām sejām.. Sākumā likās, ka varētu apčurāties vai apvemties brauciena laikā – realitātē nevar paspēt izdarīt ne vienu, ne otru, jo ķermenis ir pārāk sasprindzis, lai kaut kas iznāktu uz āru. Atkāpes beigas.

Pēc pirmās atrakcijas sāk jau satumst. Mēs ejam uz kaut kādu I Speed. Es eju pofigismā. Arī stāvēšana notiek tādā vietā, ka neredz, kā notiek braukšana un ir tumšs. Jā nu spiedz cilvēki, bet spiedz jau visos. Šis būšot ātrs. Uzrāviens sasniegšot 102km/h ātrumu 2 sekundēs. Es 100% nesapratu, ko tas nozīmē.. 1, 2 un kas? Tāds ātrums kā kosmosa kuģī, kas cenšas izlauzties ārpus atmosfēras? Aiz mums rindā stāv kaut kāds pārītis, izskatās pēc hipijiem, uztin, uzpīpē zālīti... diez kādi muļciki viņiem vēl rādījās tajā lidojumā?

Katram laimīgajam kalniņa pasažieru pārim ir iespēja nopirkt DVD ar sava brauciena ierakstu... Dievs, kaut ko tādu taču nevar nenopirkt!! Tādas toņkārtas no manis katru dienu nenāk ārā (bet vispār laikam būs jāapdomā doma par apsardzes nolīgšanu dzīvoklim, jo šis ir visu laiku drausmīgākais DVD) :D Ja es kādu ieintriģēju, tad briesmekļa - kalniņa video var aplūkot šeit (ar citiem personāžiem!!)

Atpakaļceļā uz viesnīcu es jūtos salauzta, sāp spranda un visi muskuļi. Laikam kliedzot sadauzīju galvu pret kaut kurieni. Nakts paiet nāves miegā.

4.diena Ciemos pie Grāfa Drakulas

Superīgs miegs no rīta. Tālāk pa kalnu ceļiem dodamies uz visu mākslinieku pilsētu – Florenci. Mēs braucam aizvien augstāk un ik pa laikam atrodam skatu laukumiņus, kur apturēt mašīnu, izkāpt ārā un knipsēt, knipsēt uz visām pusēm. Bildēs nemaz tik augstu tas neizskatās. Nav baigi omulīgi atrasties tik augstu kalnos uz tik augsta ceļa. Vienā tādā reizē, kad esam apstājušies uzsūkt kalnu skatu, vispirms atskan rēcošs troksnis un tad mežonīgā ātrumā viens aiz otra zemu lido trīs motociklisti. Nu skats kā no seriāla.. labi, viņiem ir ķiveres un motociklistu tērpi. Mums,latviešiem atliek tik galvas nogrozīt..laikam jau zina, ko dara...nu vai arī pašnāvnieki...tur brīžiem tik strauji līkumi, ka liekas līkumā pakaļējie riteņi mašīnai aizies pāri pa kraujas malu..un ne visur ir tās norobežojošās apmales, protams, nav to. Tāpat nevar zināt, vai līkumā pretī nenāk mašīna..tā ka patiesībā nākas braukt tuvāk tām kraujas nogāzēm, nevis pa nepārredzamo pretējo joslu – tuvāk ceļa vidum. Un tad, vēl pēc pāris apstāšanās punktiem notiek nepatīkamais. Braucam garām vienam no motociklistiem, kas bez dzīvības pazīmēm guļ ceļa malā.. nedaudz tālāk mētājas mocis..ir redzams, ka mocis ir lidojis dzelzs apmalē. Ceļa malā stāv viņa biedri un izsauc ātros. Bet mēs esam figviņ zin kur augstu kalnos... mēs jau braucam 60 km kādas 2h, kopš pēdējās pilsētas un nākamā pilsēta arī neizskatās, ka ir tuvu..ātrajai palīdzībai nebūs ātri viņam palīdzēt.. Nabaga puisis. Lai viņam laba veselība, cerams jau, ka šodien staigā apkārt pats uz savām kājām..

Florencē ir baznīca – monstrs (Florences katedrāle). Tas laikam ir iespaidīgākais, ko es jebkad esmu redzējusi baznīcu kategorijā.. Tāpat iespaidīgi apzināties, ka šeit tiešām dzīvojuši visas izcilās personības Mikelandželo, Dante, Leonardo da Vinči u.tt

Nonākam pie Palazzo Vecchio jeb old Palace jeb pilsētas rātsnama. Pie ieejas stāv viltotais Dāvids (skulptūra) un izskatās gana labi. Nu es gandrīz varu iedomāties, ka Mikelandželo uztaisīja tādu pašu, kas tagad stāv tur iekšā Academy of Fine Arts (kur stāv milzīgi gara rinda, lai apskatītos oriģinālu). Tāpat laukuma malā var uzgleznoties pa 60eur, es varbūt arī padomātu, ja nebūtu svīdusi 40 grādu tveicē un galīgi izspūrusi.

Florencē ir kalns. Kalns, no kura paveras fantastisks skats uz Florences panorāmu. Mēs tai kalnā rāpāmies kā dulli pēdējiem spēkiem..tveicē...izrādās, ka to nevajag darīt, jo tur var vienkārši uzbraukt ar auto. Kalnā ir autostāvvietas, kur nolikt mašīnu.. (nu ko,mūžu dzīvo, mūžu mācies). Skats paveras gan fantastisks. Droši vien bez šī apmeklējuma Florences ekskursija ir neizdevusies, jo vērtību piešķir tieši skats, kas paveras uz pilsētu – tā kā no pastkartēm. Tā kā esam iztērējuši pēdējos spēkus rāpjoties kalnā un līdz mašīnai, kuru atstājām kaut kur nomalē, ir tālu, saprotam, ka atpakaļ aiziet vienkārši nespējam. Tad nu sagaidām pilsētas autobusu pa 1.20 eur braucam atpakaļ uz pilsētas centru, izkāpjam un tad ar kājām dodamies uz stāvvietu. Ceļš uz Pizu. Pa ceļam ir cietokšņu pilsētiņa Sandžiminjāno. Iespaidīgi jau izskatās viss no mūriem veidots, kalnā, bet mums ir tik karsti vai viss apnicis, ka mēs tur uzskrienam augšā, uzmetam aci, nopirkts viens magnētiņš, dažas pastkartes un tikpat ātri prom no turienes un prom uz Pizu.

Pizā ierodamies vakarpusē. Paldies Dievam tur visi objekti ir vienā vietā (spēkus paņēma klīšana pa Florenci un nežēlīgais kāpiens kalnā). Izejam cauri viltoto izstrādājumu alejai (Guči un Prada somiņas lielā vairumā mētājas pa trotuāriem uz mazām sedziņām, kur tās tirgo tumša izskata vīrieši) un nonākam pie Pizas torņa. Visa zālīte pilna ar jocīgiem cilvēciņiem, kas atspērušies stutē Pizas torni katrs savā bildē :D

Tālāk pa tumsu un šauriem kalnu ceļiem mūsu ceļš ved mākoņos (kuri tumsā zibeņo) un civilizācija paliek tālu lejā (nu tā apmēram 1km augstumā).

Ceļš mūs ved uz Hotel Montallegro. Ir diezgan liels vājprāts tumsā braukt pa kalnu ceļiem augšā lejā, bet varbūt tieši labāk ir tumsā, kad pa lielu gabalu var redzēt pretī braucošā auto gaismas.. jābrauc lēni. Un man liekas, ka nevienam nav pārāk patīkami. Lejā paliek ugunis. Skats iespaidīgs, vienbrīd tāds, ka atminos kaut ko tādu pēdējo reizi redzēju paceļoties Londonā no Stanstedas lidostas pa iluminatoru..laikam esam mazliet augstu.

Tas ilgi nebeidzas. Mēs sen esam nokavējuši "Check in" laiku viesnīcā. Mēs neesam apstājušies lai paēstu. Paēdīsim tur. Gan jau būs tur kāda pilsētiņa. Lai būtu vēl spocīgāk, parādās migla un zibeņi. Mēs esam velns zina kādā augstumā, tumsā, vakarā, ceļš, ja ir iespējams, kļūst aizvien šaurāks un līkumotāks..beigās mēs esam kalna virsotnē. Izkāpjam no auto. Tumsa un klusums. Nevienas dzīvas dvēseles. A kur viesnīca? A ko tagad? Kalna galotnē ir daži akmens pakāpieni. Uzkāpjot pa tiem var izlasīt – baznīca. Te pēkšņi iedegas logā gaisma un izlien vīrelis. Ā, viesnīca ir vēl mazliet augstāk. Ņemam somas un pa tumsu taustāmies uz augšu (bads jau galina nost un ir skaidrs – diez vai te būs kāds restorāns).. apkārtne un viss ir tik spocīgs, ar roku var sataustīt retināto gaisu..mēs dodamies pie Grāfa Drakulas.

Nu labi, ir te tomēr viesnīca. Vestibilā (recepcijā) ir kaut kāds itāļu vīrietis, kas pirmkārt, nerunā angliski un otrkārt, pats nesaprot, kas mums ar rezervācijām. Bet pat mēs saprotam to, ka trīs numuriņu viņiem nav un mēs atrodamies zemeslodes malā (apkārt nemana nevienu dzīvu dvēseli). Pa labi vestibilam redzam arī slēgtu restorānu, kas diez vai kādreiz ir apkalpojis cilvēkus 23.20 vakarā (bet mums kuņģi ir pie mugurkaula pielipuši). Kungs aizsteidzas pēc vienas tantes. Coolīgā tante.Viņa vismaz zina angļu valodu..nu vismaz atslēgvārdus :D viņai var uzdot jautājumu angļu valodā un tad viņa atbild - viens vārds angliski, septiņi - itāliski (bet mēs saprotamies).

Viņa aizved precētos pārus uz numuriņiem un neprecēto puisi uz numuriņu invalīdiem :D bet nu diezgan jau vienalga. Ar kundzīti aprunājamies, jā restorāns slēgts (viņa parāda bloķēšanas žestu abām rokām) tad kaut kur aizsteidzas..varbūt pēc kādas pavārgrāmatas? Vai apskatīties ledusskapi :D Tad, apžēlojusies vai kā (sapratusi biznesa peļņas iespējas), nāk un saka, ka mēs varam dabūt „sandwich and salad” – super, esam sajūsmā. Nu ko gan viens latvietis saprot ar vārdu „salāti” ? Kaut ko tādu, kam klāt ir majonēze :D nu ko, visus gaida pārsteigums.

Sekojam tantei istabā, itāļu stilā tiek servēts milzīgs galds ar baltu galdautu, likti piederumi..viss ar eleganci. Darbojas kundze un vīrietis no recepcijas (mēs sēžam milzīgā zālē ar logiem un vienā stūrī ir mūsu lielais, servētais galds) es nebrīnītos, ja šajā Dieva pamestajā Drakulas namā neviena vairāk arī nebūtu, tikai mēs un viņi (tikai kas aizņēmis visus numuriņus?) Beidzot tiek atnesti „salāti”. Nu tas ir tā: katram šķīvis ar trīs veidu gaļu un viss! Uz visu to gaļas lērumu, kas katram atnests, ir mazs groziņš ar maizīti (nu tā pamaz maizes) un vēl ir tādas maizes nūjiņas (mēs jau tās lokam, protams, iekšā). Un vēl mums ir itāļu mājas vīns (tukšā dūšā tādu dzerot, jau drīz viss kļūst jautri).

Pēc laika vīrietis atnes mums vēl maizi. Iestājās tāds klusums ar saskatīšanos, jo mums jau gaļas šķīvji ir praktiski tukši, ko tad mēs ar maizi darīsim? Bet viesmīlis gandrīz dzirdami nodomāja „o, aprijuši jau” :D dod Dievs, lai nākamajā reizē, kad viņš nāk, mežoņi no jaunattīstības valsts nebūtu izdzēruši arī olīveļļas pudeli, kas diez kādam vēl nolūkam nolikta galda vidū. Diez tantei Itālijas ziemeļos, kas dzīvo augstu Drakulas kalnā, ir kaut mazākā nojēga no kurienes mēs esam? Lai nu kā, vakariņas mums katram izmaksā 11-12 eiro un galvenais mērķis – paēst, ir izpildīts. Tagad mistēriski var iet gulēt, velns zin kādā kraujas malā ir gulta un ko vēl rīt gaismā ieraudzīsim. P.S.Tante izrakstīja kvīti par vakariņām. Vietā, kur norādīts maksātājs, viņa ātru roku uzvilkusi vārdu Lettonie :)

5.diena Milāna - pilsēta vilšanās

Beidzot pienāk rīts – patiesības brīdis. Tagad svarīgākais, pieiet pie loga, atvilkt aizkarus un apskatīties, kur atrodamies. Wow! Mēs atrodamies debesīs, zem mums ir civilizācija, kaut kāds līcis un koku galotnes (skat.attēlu pie šī raksta). Un kādus 2 stāvus zemāk, tepat uz terases, onkulis klāj baltu galdautu uz brokastu galda. Protams, mēs izvēlamies brokastot uz terases. Tas jau nekas, ka vējš prom pūš no galdiem galdautus un aizpūstu ar no mūsējā, ja vien ne trauki. Auksti!! Uzmetas pat zosāda. Jau ierasti Itālijai brokastīs ir kafija, var uzmeistarot sev maizītes ar gaļas šķēlītēm, sieru un tomātiem un šorīt var dabūt debešķīgu kruasānu, kam iekšā nav nekā, bet kas pats izkūst mutē. Mierīgo brokastošanu iztraucē „krusta ceļš” (neaizmirsīsim, ka vakar viesnīcas vietā mūs sagaidīja baznīca). Viens salīcis dievlūdzējs nes sev uz muguras ādas siksnās piesaitētu milzīgi spīdīgu, čaukstošu, grabošu, smagu krustu, vēl divi iet blakus un neuzdrošinās palīdzēt. Tam visam seko cilvēku procesija..daudz nē, varbūt kādi padsmit. Beiguši brokastot, mēs noliekam somas ārpusē pie viesnīcas (vai tad kāds svētā vietā zags) un dodamies pārdesmit metrus pa labi un uz augšu uz baznīcu Santuario Nostra Signora di Montallegro. Procesija ir apstājusies pie durvīm, iekšā krusts netiek ienests, kamēr nepienāk vajadzīgais brīdis x..un tā kā mums nav laika un jāmēro tālais ceļš uz Milānu turpat pa kalniem lejā, mēs dodamies prom. Bet vispār ērmoti. Vienubrīd spoža saule, tad acumirklī pāriet pāri mākonis, ko ar roku var aptaustīt un paliek tumšs..un no baznīcas nāk ārā sērīgas notis.. nu tā pabaisi.

Milānā nonākam tā ap 13:30 dienā. Atrodam viesnīcu, noparkojam mašīnu. Nu tik būs – lielā šoppinga diena, jo apzināti nav nopirkts nekas. Tikai magnētiņi, paskartes un atslēgu piekariņš no Pizas. Viesnīcas numuriņš man nepatīk. Liels, tumšs, pabriesmīga izskata (un es vēl nezinu, ka vakarā pazudīs elektrība, jo nedod dies nospiedīšu vannasistabas fēnam pogu x)

Mazliet atpūtušies, dodamies uz Metro, lai dotos no stacijas Wagner uz Duomo. Nav ko vilkt garumā, sāksim ar iespaidīgāko, kas tai Milānā ir - Domu. Metro ir tīrs. Un civilizēts. Ko gan nevarētu teikt par tiem tur lohotrona meistariem pie Milānas Doma, kas atraduši divus treknus, pārbarotus baložus un sadomājuši uzrīkot castingu tūristiem. Es tagad nesaprotu, kas man bija lēcies, ka ļāvos tam visam, droši vien saulē pārcepušās smadzenes, bet ja esi lohs, tad esi. Divi "nēģeri" dabūja manus pēdējos 10 eiro (labi, ka man makā nebija vairāk) un sarūpēja man debīlas bildes (fotografētas no apakšas) ar mani un vīru galvenajā lomā. Stulbi! Stulbi! Stulbi! (vakarā rozes būs nomainījušas baložus, viņi turpinās taisīt castingus ar citiem idiotiem). Lūdzu, cilvēki, esiet gudrāki. Jūs negribat neko dzirdēt, ko jums grib teikt tumsnēja paskata vīrieši pie Milānas Doma..labāk ejiet ātri prom vai vēl labāk – skrieniet. Un viņi jau sarunu nesāk ar „vai negribi man samaksāt savu pēdējo naudu?” viņi vienkārši pieplijas ar neitrālu jautājumu, izņem no rokām fotoaparātu un sāk tevi fotografēt un tajā brīdī jau tu saproti,ka esi lohs, kas iekritis.

Nākamais aplauziens – plecu lakats ir laba lieta, bet priekš Doma šorti man ir par īsu, iekšā nelaiž. Da nu labi, ko es tur neredzējusi, ieiešu googlē. Apskatīšos.

Ap 18 vakarā beidzot sākam meklēt kādu rotaļlietu veikalu. Un tādu veikalu Milānā vai nu nav, vai ir ciet. Tirdzniecības centru tādā mūsu izpratnē Milānā nav (esmu vīlusies un sāku ienīst šo pilsētu). Aizbraucam uz viesnīcu. Ja nu ir kāds šoppinga veikals Milānā, tad runīgais viesnīcas administrators mums to pateiks. „No, no” lielās stores ir tikai ārpus Milānas. Nav viņiem Milānā tirdzniecības centru. Es to nezināju. Jūs saprotat, ka visā Milānā nav tādas vietas, kur, piemēram, nopirkt svečturi, ja jūs to gribētu? Vai, piemēram, kādu rokassprādzi? Jo mēs tādas vietas 3h sirojot pa Milānas centru – ne-at-ra-dām! Kur viņi visi ellē taisa tos savus šoppingus??? Milāna neskaitāmos žurnālos ir aprakstīta kā slavena iepirkšanās paradīze..kur?? Kur tas tiek darīts? Pradās? Un Luis Vuiton?? Bet kur jūs pērkat tamponus? Vannasistabas čības? Muļķīgi, ka iepirkšanās tika atlikta uz Milānu, šo iepirkšanās paradīzi, bet viss, ko var nopirkt Milānas centrā ir pārbarots balodis pa 10 eur, metrobiļetes, Makdonalda produkcija, magnētiņi, atslēgu piekariņi u.c sūdiņi no nojumītēm (kuru arī tik daudz nemaz tur nav).

Esmu nežēlīgi vīlusies. Un dusmīga, ka mani ir maldinājuši avīžraksti. Jā, ir ielu malās brendu veikali pa vienam, bet ne Prada, ne Zara neizskatās pēc vietām, kuras būtu domātas tūristiem. Braucam uz viesnīcu.

Ir 19 vakarā. Blakus viesnīcai atver picēriju (laikam kaut kāda savdabīga siesta beigusies) pica šajā picērijā maksā vidēji 8-9 euro. Šī pica atšķiras ar to, ka nav klasiski plāna, bet biezāka. Toties ļoti garšīga. Esmu apsēdusies pretī stikla sienai, aiz kuras darbojas pavāri. Atkal neveiksmīga izvēle. Uz mani ik pa brīdim skatās, uzsmaida jauns, tumsnējs itālis ar laikam dievinošu skatienu, ka es nevaru normāli paēst, ja man skatās mutē. Un smaida.

Beiguši vakariņot, nolemjam izmest vēl vienu loku pa pilsētu, ja jau mums ir metro biļetes visai dienai. Es nez kāpēc esmu iedomājusies, ka vietā ar nosaukumu „Centrālā stacija” varētu būt kāds veikals (jā, neatlaidība ir laba lieta!) un kartē objekts izskatās milzīgi liels un tāpat nav kur citur braukt. Jā, tiešām centrālajā stacijā ir pat daži veikali, ir pat 1 pārtikas veikals (aleluja) mums gandrīz paveicās, diemžēl ieradāmies 5 minūtes pēc tā slēgšanas. Ak ko nu vairs, tāpat ir skaidrs, ka suvenīru mums nav. Ka bērnam rotaļlietu neesam nopirkuši, ka vai nu iepirksimies lidostas veikalā (dod Dievs ka Milānas, nevis Rīgas lidostā) vai arī vienkārši brauksim mājās tukšām rokām. Nē nu gluži tukšām ne, mums ir kādi 8 magnētiņi, 15 pastkartes un 1 atslēgas piekariņš. Dīvaini ir tikai tas, ka iemetot pāris monētas aparātā, lai dabūtu ārā kolas pudeli, aparāts izmet arī čipsu paciņu. Mēģina piekukuļot? Neizdosies. Sliktākajā gadījumā – bērnam ir suvenīrs – čipsi :D Tā nu no centrālās stacijas braucam atpakaļ uz Duomo staciju. Ir iestājusies tumsa. Lohotroni pie Milānas Doma mētā gaisā zilus, mirgojošus štruntus (jācer, ka tāds netrāpīs pa pakausi), baložus ir nomainījušas sārtās rozes metru garos kātos. Laipni aicināti ar tām nofotografēties un samaksāt.

Pilnīgai laimei vakarā viņu sasodītais vannasistabas fēns izsit numuriņā korķus...dāāā. Piedod, Milāna. Tu man nepatīc. Un diez vai es gribēšu pārbaudīt, vai nepatīc tikai šodien.

6.diena Atpakaļ uz mājām

Dodamies brokastot (nav daudz laika) jo mums vēl jābrauc apmēram 50km uz Bergamo lidostu. Brokastīs atkal kaut kas nav :D šoreiz maizes. Vai nu ēd salami uz cukurota kruasāna vai neēd. Ielās ir sastrēgumi. Ar laiku ir tā kā ir..labu brīdi velkamies astē fūrei, kam pa priekšu brauc dzeltens kravas auto, kam par 40km/h ātrāk nevelk.. ir mazliet saspringums. Tomēr viss beidzas veiksmīgi. Atdodam Opel Meriva autostāvvietā, iesēžamies autobusā, kas aizved mūs līdz lidostai. Notiek pēdējais šoppings (sorry, pirmais šoppings). Lidostas tax free veikaliņā beidzot ir viss. Gan konfektes, gan īpašs nodalījums ar rotaļlietām bērniem, kur var nopirkt foršu mini lidostiņu ar visu lidmašīnu un lidostas automašīnās..kā arī viss pārējais. 3 minūtes pirms vārtu aizvēršanās uz lidmašīnu esam pie vārtiem – rindā pēdējie, visi jau stāv. Nekas, lidmašīnas astē drošāk sēdēt :) mēs tiešām apsēžamies pēdējās vietās pie durvīm.

Lidmašīnu mazliet šūpo. Jālaižas cauri negaisa mākoņiem. Latvijas debesis ir tumši, tumši pelēkas. Ir tikai 27.augusts, bet man ir skaidrs, ka vasara beidzās Itālijā un šogad vairāk nebūs. Man izrādījās taisnība.

Lai vai kāds disasters manās atmiņās ir Milāna, tas nespēj sagandēt iespaidus par pārējo ceļojumu. Ir reizes, kad darvas piliens nesabojā visu medus mucu un tā ir šī reize. Itālija, Tu esi lieliska.