Daivinga safari pa Sarkanās jūras dienvidiem

20.04.2008
39 min lasīšanai

Šis raksts būs par nedēļu ilgu daivinga safari Sarkanajā jūrā – uz dienvidiem no Hurgadas. Raksts tapis galvenokārt pauzēs starp daiviem vai ēdienreizēm, turpat uz kuģa, kamēr vēl visi iespaidi atmiņā. Ceru, ka esmu bijis maksimāli objektīvs pret citiem brauciena dalībniekiem un notikumiem, kā arī atvainojos, ja kādu esmu aizskāris vai nodarījis pāri gan nirstot, gan šajā rakstā. Dažu dalībnieku vārdi pēc viņu lūguma ir mainīti, bet gan jau savējie sapratīs :). Paldies visiem, kas brīvajos brīžos pārlasīja šo tekstu tapšanas stadijā un palaboja mani. ============================================================ Kaut arī visi apstākļi, šķiet, bija sazvērējušies pret mani un es jau sāku to uzskatīt par sliktu zīmi braucienam, tomēr mana neatlaidība spēja tam tikt pāri un es braucu ! Šis būs jau mans ceturtais brauciens uz Ēģipti pēdējā pusgada laikā un pirmais daiv-safari – nedēļu dzīvosim uz kuģa un pasaulē mums neeksistēs nekas cits, kā tikai saule, ūdens un daivings ... pēdējam vajadzētu šoreiz būt īpaši daudz – ir solīts, ka varēsim nirt tik daudz, ka žaunas sāk augt :) Braucienu organizē Pēteris – ar viņu iepazināmies manā pirmajā braucienā pagājušā gada rudenī ar „Big Fish”. Viņš toreiz kopā ar savu draudzeni Jolantu un diviem puikām veidoja tādu kolorītu „ģimenīti”, kas laikam iepatikās visiem brauciena dalībniekiem. 12. aprīlis – sestdiena - mana dzimšanasdiena. Kaut arī iepriekšējā vakarā aizgāju gulēt ap vieniem naktī, tomēr no rīta esmu augšā jau agri – ap 5:00 – laikam organismu dīda ceļojuma priekšnojautas :) No rīta vēl izskrienu cauri rūpnīcai, atstāju pēdējos norādījumus darbiniekiem ... ceru, ka viņi mani „nenoraks” par to, ka atkal kārtējo reizi „uzlieku mīksto” visiem darbiem un aizlaižos nirt. Iepriekšējā vakarā pat mani diezgan pamatīgi mocīja sirdsapziņa, kura tika apklusināta ar kārtīgu šļuku martini – mazliet palīdzēja :) Ap pus astoņiem klāt ir Viktors, kurš mani vedīs uz lidostu. Zaņuks līdzi pavadīt, dikti noskumusi ... es jau arī, bet daivings laikam pāri visam :) Ap pus deviņiem tieku izsviests pie lidostas ar visu savu milzīgo bagāžu. Daivinga soma tiek nokristīta par „nestandarta bagāžu”, tai tiek uzlīmēta sarkana birka „HEAVY !” un tieku aizsūtīts pie citiem bagāžas vārtiem. Cerams, ka soma aizlidos uz Hurgadu, nevis piemēram Kaliforniju vai Erevānu :) Kad esam iečekojušies un izgājuši pārbaudi, nokļūstam tax-free zonā, kur veikaliņā tūlīt tiek iegādātas pāris pudeles martini – ceļojuma īsināšanai un simboliskai dzimšanasdienas atzīmēšanai. Tur arī satiekamies ar nirēju kompāniju no Latvijas daivinga interneta žurnāla Daivings.lv – Valcha, Dolphin, Edgars, Iveta, Ināra, Agris un Aldis. Izrādās, ka šo draiveru grupa dodas arī uz Hurgadu, tikai viņiem Ziemeļu daivinga safari – t.b. – mēs krutāk :) Turpat arī sākam „svinēt”- tiek atkorķēts dzimšanasdienas martini. Citiem jau parādās arī citādākas pudeles :) Kad jākāpj lidmašīnā jau esam visnotaļ pozitīvā noskaņojumā – sirdsapziņai ir aizlieta rīkle un ceļojums var sākties. Lidojums uz Hurgadu bez īpašiem „ekšeniem”, savu iepriekšējās reizes aviovaroņdarbu atkārtot vairs neņemos :). Nepatīkams pārsteigums – pusdienas, izrādās, ir par papildu maksu. Turklāt ir iespēja izvēlēties – lasis, lasis vai lasis. Komplektā – tikai kaut kāds sausais baltvīns :( Hurgadā atveroties lidmašīnas durvīm salonā ielaužās karstuma vilnis – nav vairs ārpusē Latvijas ierastais „mainīgs mākoņu daudzums, vietām īslaicīgs lietus”. Izrādās, ka mans „heawy” čemodāns arī ir atlidojis uz šejieni – tas, protams, priecē. Sēžamies autobusā un dodamies līdz kādam veikalam, kur tiek uztankoti nepieciešamie energoresursi – pamatā alus un baterijas. Izskatās, ka daži slāpekļa narkozes vietā plāno izvēlēties klasisko, alkohola narkozi :). Tad sākās garš un vienmuļš, kuru brīžiem jautrāku dara Kaspars, kuram uzdodot nervi, kā pats atzīst. Viņam vajagot mazliet izskrieties, lai autobuss apstājoties, viņš paskriešot pa tuksnesi! :) Braucam, braucam un braucam -15min, 40km un 2 benzīnbākas – Ēģiptiešu mērogā! :) Pārbrauciens ar autobusu uz Marsa Alam – apmēram 300 km. Uz dažu alusdzērāju jautājumu „cik tālu līdz tualetei” vienmēr tiek atbildēts – vēl 15 minūtes. Apkārt tuksnesis, netīrība un elektienā ropārvades līniju stabi. Šarmalšeihas – Dahabas braucienā vismaz redzamas beduīnu apmetnes ... Marsa Alam ierodamies jau tumsā. Tiklīdz autobuss piebrauc krastā, mūs apstāj bars vietējo „nesēju”. Princips viens – ja kāds puišelis ir paspējis pielikt savu roku pie tavas somas – tiek uzskatīts, ka viņš par to jau ir nopelnījis dolāru. Bez maz vai varētu šo principu pievienot Romiešu tiesībām :) Netālu no krasta tumsā stāv vairāki safari kuģi, tai skaitā arī mūsu sarkanais „Aldebaran”. Transportu līdz kuģim nodrošina trīs „zodiaki”. Ar pēdējo „zodiaku” dziesmai „Pūt vējiņi” skanot uz kuģi dodas sniegbaltīte un septiņi rūķīši, daži jūtami iereibuši (Irita un visi veči). Pēc brīža esam pārcēlušies uz kuģi. Kuģis jauns un ļoti labs – šis vispār tam esot trešais safari. Salonā divi ēdamgaldi, liels televizors un viss pārējais, kas nepieciešams kvalitatīvai atpūtai. Izskatās, ka būs labi. Sapazīstamies ar komandu. Ar mums „strādās” Redo, kurš runā gan angliski, gan krieviski, viņa brālis Karims un garš itālis Roberto. Visu laiku biju domājis, ka itāļu vīrieši ir ap 1,60 metriem, bet šis ir gabalu garāks par mani. Tūlīt arī tiek pasniegtas vakariņas – panēta vista un viss, kas pie tādas lietas pienākas. Citas reizes, uz daily-boatiem galds gan bijis bagātīgāks, ar lielāku izvēli, bet nu šim arī nav ne vainas. Pēc vakariņām Irita klīst apkārt un meklē viskiju :) Izrādās, ka naktī mēs vēl nekur nebrauksim, nakšņojam uz vietas. Mūsu kajītes atrodas apakšā. Aizeju gulēt, bet miegs nenāk. Aizmiegu tikai ap vieniem naktī. Pamostos agri, ap kādiem sešiem. Ārā gaišs, neesmu vienīgais, kam neguļās. Jānis arī pa blakus gultu grozās. Brokastis ap astoņiem, uz brokastu apjomu lūkojamies ar neizpratni – izrādās, mums esot brokastis „itāļu stilā”. Šķiet, ka no tādām badā nomirtu pat Anglijā dzimis kanārijputniņš. Pēteris tūdaļ ņemas komandai ieskaidrot, ar ko „latviešu brokastis” atšķirās no „itāļu brokastīm”. Pēc tam komanda steigšus ķeras pie otrās omletes pannas cepšanas :) Saņemam solījumus, ka „itāļu stilā” mūs turpmāk nebaros. Vēlāk noskaidrojās pārpratuma iemesls – kuģa īpašnieks esot itālis. Labi, ka nebaro ar picām ! :) Pusdeviņos pirmais brīfings. Pārceļamies uz pirmo daivsaitu – Shaab Marsa Alam. Pulksten desmitos ieejam ūdenī. Izrādās, ka svari piemeklēti pareizi, problēmas nekādas. Ejam lejā. Divos vārdos – vienkārši un skaisti ! Maksimālais dziļums – 19 metri, viss gaišs, krāsains. Pēc brīža piepeldam pie skaista vraka. Kaut gan, ja godīgi, tad ņemot vērā, ka tas vispār man bija tikai otrais vraks, laikam salīdzināt vēl nav ar ko :) Kuģis paliels, apmēram 40 metrus garš, apkārt mētājās kabeļi un citi lūžņi. Atrodu kaut kādu sadales skapi ar drošinātājiem, bet tie vairs nebija pārslēdzami :) Vēl tālāk – elektriskā plīts ar cepeškrāsni. Jānis uztaisa man dažas labas bildītes un peldam tālāk. Aizpeldot apkārt rifam, atklājās skaista ala, caur kuru izejam cauri rifa otrā pusē. Izeju viens no pirmajiem un gatavojos fotogrāfēt citus, bet tūlīt saceļās duļķes, redzamība pasliktinās un nekādas labās bildes nesanāk. Uz to brīdī izrādās, ka manos divos balonos ir palikuši vien 25 bāri :) Pēc daiva seko pusdienas un pārbrauciens uz nākamo saitu – Gotta El Sharm. Šoreiz daivs izrādās mazāk interesants. Straume. Mūs izved ar zodiakiem, sēžam kā desantnieki. Lomas sadalīta – Jolanta pirmā, tālāk – zigzagā. Prātā nāk desantnieku anekdote – „Pervij – gotov – pašol ! Vtoroi – gatov – pašol ! Treķij – gatov ? Ņegatov ! Pašol ... pašol ... pašol ... pašol ... Gatov !” :). Kad esam ūdenī, ejam dziļāk – līdz metriem 30, bet nav vairs to krāsu, to objektu, kas pirmajā daivā. Atrodam vienu murēnu un pa abiem ar Jāni mēģinām šo pierunāt uz vienu fotosesiju :) Kamēr es no priekšas – Jānis šo tramda no pakaļpuses. Murēna spītējās un nevēlas līst laukā no savas iesildītās vietiņas. Nu ko – ja nav pa labam – sāku šo tramdīt mētājot mazus akmentiņus. Diemžēl Pētera šeikeris un nosodošais skats pārtrauc mūsu nodarbi :) Echhh ... otrais fotoaparāts pus gada laikā .... :( :( :( Nolēmām iet uz nakts daivu ... sanāca kaut kā steidzīgi ... visi jau bija gatavi , es vēl kavējos ... kamēr savācu savu „tehnokomplektu”, kamēr piekabināju kameru, lukturi un sameklēju svilpi, visi pārējie jau bija ūdenī. Steigā laikam aizmirsu pieturēt kameru, kad ielecu ūdenī, palicēji sāka bļaut, ka man kaut kas grimst ... izrādās – kameras zibspuldzes izkliedētājs. Acīmredzot kaut ko lecot būšu aizķēris un atsitis vaļā arī boksa augšējo sprādzīti. Kamēr sameklēju gaismas izkliedētāju, kamēr noorientējos ūdenī, pagāja kāds laiciņš. Laikam jau steidzīgā ieiešana ūdenī un nakts daivs komplektā deva kādu stresiņu, tāpēc tikai vēlāk secināju, ka fotoaparāts neieslēdzas. Bet sākumā tam nepievērsu uzmanību, jo tā vairāk bija pievērsta lai izvairītos no lionfish bariem, kas bija mūs burtiski ielenkušas. Visa uzmanība bija sakoncentrēta uz to, lai kādai nepieskartos. Tās tumsā iznira no visām pusēm, vairākas reizes pēkšņi pamanīju tās apakšā, pa labi, pa kreisi ... vispār atceroties iepriekšējā brauciena piedzīvojumu ar manu lietuviešu kaimiņu, biju mazliet sastresojies, lai izvairītos no viņām. Attiecīgi par fotoaparātu atcerējos mazliet vēlāk. Kad pagrozīju, secināju, ka tajā ir ūdens :( Parādīju Pēterim, ka man ir problēma un cēlos augšā. Labi vēl, ka dziļums bija 6-7 metri, nekādi safetystopi nebija jāievēro. Arī Jānis, sekojot pareiziem buddy-principiem pacēlās kopā ar mani. Iznirstam augšā – blakus viens kuģis. Cik tumsā var saprast – ne mūsējais. Pēc brīža parādās viens „zodiaks”, brauc man gandrīz virsū. Sāku vicināties ar lukturi, jo zem ūdens aiziet vairs nepaspēju. Labi, ka mani pamanīja un nobremzēja ... Ar zināmām grūtībām, atkabinot visu aprīkojumu, izdodās tajā ierāpties. Pēc brīža esam uz kuģa. Garstāvoklis – 30 grādi zem nulles. Apkalpojošais personāls paņem kameru, pats knapi spēju izlīst laukā uz kuģa. Redo paņem fotoaparātu, izņem baterijas un pabāž zem krāna. Stāsta, ka viņam esot izdevies dažus aparātus tā reanimēt. Es gan ne pārāk tam ticu, ņemot vērā Sarkanās jūras ūdens sāļumu :( Mārtiņš pēc tam to izžāvē un ņemās jaukt laukā un žāvēt ar fēnu... Man noskaņojums tāds, ka vairs nespēju ņemt šajā procesā dalību. Paņemu martini pudeli un kopā ar Iritu aizejam kuģa priekšgalā nodzert bēdas :(. Pēc brīža jau vakariņas. Izrādās – šodien dzimšanasdiena Andrim. Svinību gaitā izceļās Leons dziedot senlatviešu balādes čangaļu stilā vai ko tamlīdzīgu, bet manas lingvistiskās zināšanas tik tālu nesniedzās. Visi sajūsmā, aplausi negrib rimties :) Es esmu fatāliski samierinājies ar [kārtējo] zaudēto fotoaparātu un meklēju mierinājumu pēdējā martini pudelē. Pēc vakariņām uz daivklāja sākās spontānas „netīrās dejas”. Topā mans mīļākais disks. Kā tādās kārtīgās čangaļu bērēs, bēdas par nelaiķi tiek slīcinātas alkoholā. Kad visa enerģija izdejota, vieglā alkohola transā pārvietojos uz kuģa priekšgalu (kurš būtu domājis, ka 35 metri var būt tik garš ceļš ???) Priekšgalā savākusies kuģa komanda, pīpē šišu. Pievienojos :). Kā jau vienmēr – kolosāla atmosfēra, superīgi cilvēki. Šiša, kā parasti, mani neņem, iztieku ar paaugstināto martini saturu savā organismā. Arī drosmīgākie komandas locekļi pagaršo manu martini. Tas nekas, ka Allāhs to neakceptē, saule jau sen kā norietējusi un viņš to neredz :) Ar vienu vārdu sakot – atmosfēra vienkārši super ! Sāku apdomāt pārvākšanos uz dzīvi uz šejieni. Nez, cik varētu maksāt viens safari bots ? :) Vēl no iepriekšējā vakara piefiksēju to, ka Andža stāsta par saviem avantūriskajiem pasaules ceļojumiem, tai skaitā uz Kongo. Reāls stāsts no turienes – „Vai pie jums te kanibāli dzīvo ? Nē, nē – ko jūs, lūk, kaimiņu ciemā gan – tur dzīvo mežoņi, pirms nedēļas vienu apēda ! :) Vienojamies, ka pirms nākamā brauciena viņš piedāvās arī man – ja varēšu atļauties, tad jūtu, ka tas būs priekš manis. Protams, saruna tiek risināta pie 1,75 litru Jack Daniels. Vēl dažos saraustītos filmas kadros atceros valdības lamāšanu un Latvijas ekonomiskās krīzes cēloņu analīzi un nākotnes prognozes ... ... [ tālāk seko filmas pārtrūkums] ... Pamostos nākamajā rītā, uz paģirām gribās naitroxu :) Paelpoju – palika labāk ! Jāpaskatās, kādas bildes „virsūdens” fotoaparātā – iepriekšējā vakarā biju to atdevis vienam no komandas ar vēlējumu fiksēt visu to, ko nākamajā rītā neatcerēšos ... vajadzētu būt kam labam :D Tā kā kuģis pa nakti ir pārvietojies uz nākamo daivsaitu, tad vietējie atkal kārtējo reizi nodemonstrējuši savu kārtības mīlestību un uzmanību – mūsu vakarnaktī izjauktā Olympusa sastāvdaļas kārtīgi saliktas uz paplātes. Vispār fotoaparāta atliekas izskatās diezgan nožēlojami un bezcerīgi :( Šķiet, ka neies cauri pat variants – nest uz garantijas remontu, taisīt stulbu ģīmi un izlikties, ka neko nezinu, gāju pa ielu, fotografēju un pēkšņi sabojājās. Laikam jau jāsamierinās ar faktu, ka zemūdens fotoaparāta dzīve ir spilgta, bet īsa. Man jau pašā sākumā viens „vecāks kolēģis” teica, ka zemūdens fotogrāfa karjera mērāma noslīcinātājos fotoaparātos ... Bildes jau izrādās labās ... parasti es visu kompromatu glabāju, bet šoreiz, šķiet, ka tas varētu vērsties pret mani pašu :) Dzerot tēju uz sauļošanās klāja, pamanām kaut ko peldam ūdenī. Jau tiek nolamāts nezināmais vainīgais, kas pied$%^& visu jūru un turklāt vēl pretēji kuģa tualetes lietošanas nosacījumiem iemetis podā papīru, bet ielūkojoties tuvāk, izrādās, ka tas nemaz nav tas, pēc kā izskatās. Uz vietas tiek radīts jauns sakāmvārds – „Ne viss, kas pelda pa ūdensvirsu, ir kaka. Reizēm tas var būt arī draiveris”:) Visi palēnam sāk salasīties uz sauļošanās klāja – tūlīt būs brīfings ... Melnā strīpa turpinās ! Pirms iešanas ūdenī pārbaudu spiedienu sparkā – tur tikai 150 bāri ! Laikam pa nakti nogājis. Pirmā doma – piepumpēt vēl (pārējie jau saģērbušies un stāv uz jump-deska), bet ... septiņi vienu negaida :( Šis daivs man jāizlaiž ... žēl, te esot viens neliels vraks apakšā ... Laikam Neptūns pret mani sazvērējies ... vai arī tas, kurš musulmaņiem atbild par ūdens un zemūdens pasauli, jo pieļauju, ka sengrieķu dievu protekcija uz šīm valstīm varētu neattiekties ... Izrādās, vienam no maniem baloniem salauzts ventilis. Kamēr pārējie nirst, tikmēr es ar komandu tēlojam atslēdzniekus. Cerams, ka izdosies nomainīt tikai ventili ... Kamēr komanda šmakarējas ap manu ventili, nolemju aiziet pasnorkelēt – vismaz kaut ko redzēšu no šā rifa. Turklāt šeit esot kāds nogrimis kuģis. Uzvelku pleznas un masku. Līdz rifam kādi metri 70, Ali piedāvājās mani aizvest līdz tam ar zodiaku – nu vietējie ir gādīgi līdz riebumam. Lepni atsakos – vai tad nu es tādu gabaliņu nevarēšu nopeldēt ? :) Peldu pa virsu, skaudīgi noskatos, kur apakšā mūsējie ņemās ... Bet izrādās – snorkelēšanai ir arī savi plusi – kamēr viņi peld pa apakšu apkārt rifam, es atrodu vietu, kur rifam augšpusē ir „robi” un pa kuriem var izpeldēt cauri. Izrādās, šis rifs ir vienkārši fantastisks ! Iekšpusē atklājas daudz skaistu grotu, alu un citādas dīvainās koraļļu arhitektūras peripetijas. Vieta tāda, ka šeit varētu spēlēt paslēpes ! Ja es būtu ar akvalangu, tad noteikti ložņātu pa tām alām, kamēr gaiss beigtos ... bet varbūt vēl arī ilgāk :) Žēl, ka netiku šeit :( Atpakaļceļā uzduros veselai medūzu kolonijai. Pēc vakardienas Jolantas paskaidrojuma vairs no medūzām tā nebaidos, bet ja nezinātu, ka šīs nedzeļ, noteikti būtu iedzīvojies pamatīgā stresā ! Brīžam nākas irties ar rokām, lai izgaiņātu viņas no ceļa, sajūta tāda, kā peldot pa klimpu zupu ! Dažas paglāstu – tik maigas un tvirtas kā kolosālas sieviešu krūtis ! Forma un izmērs arī apmēram tādas pašas :D Kad atgriežos uz kuģa, komanda mani iepriecina – ventilis salabots , nākamajā daivā varēšu doties ! Ap to laiku atgriežās arī pārējie. Paēdam brokastis, šorīt tās vismaz bija +/- „latviešu stilā”- ja vēl nebūtu neizsakāmas izcelsmes desa, kas viegli smaržo pēc pelējuma, tad pankūkas ar krēmu bija ļoti labas ! Pēc brokastīm pārceļamies uz citu rifu. Pie noenkurošanās (pareizāk sakot – „pierifošanās”) palūdzu mani paņemt līdzi zodiakā, lai palūkotos uz kuģi no malas. Pēc brīža paņemu fotoaparātu un uztaisu bildes „no malas”. Visi „mūsējie” stāv uz klāja, pozē un māj ar rokām :) Ap 11:00 – nākamais daivsaits - El Melay. Izbraucam ar diviem zodiakiem, „one, two, three, go !” un lēni nokrītam lejā ar izlaistu gaisu uz 23 metriem ... Pirmā pus stunda paiet apmēram vienā dziļumā, „rāpoju pa zemi”. Aiz vienas klints ieraugām milzīgu baru klauna zivju. Ja parasti viņas tusējās pa 2-3, tad šeit ir kādas 30. Skats iespaidīgs, kamēr Jānis bildē no vienas malas, es pielavos baram no otras puses, lai arī tiktu kadrā :) Tālāk nāk pāris foršas alas. Tagad, kad vakarā šo tekstu rakstu, viss jau piemirsies, jākonsultējās ar Jāni, citādi iespaidu tik daudz, ka viss vienā kaudzē :) Pāršķirstot bildes, secinām, ka Jānis ir visu laiku sajūsminājies par galda koraļiem, kamēr es riņķoju apkārt. Pēc atgriešanās uz kuģa, seko pārbrauciens uz jaunu saitu – Dolphin reef. Atšķirībā no Šarmā iegājušās tradīcijas, ka „Morray garden” neredzēsi nevienu murēnu, bet pie Shark reef haizivis nav redzētas gadus divdesmit, šoreiz rifs attaisno savu nosaukumu – pāris simtus metru no kuģa spēlējās apmēram trīsdesmit – četrdesmit delfīnu. Par cik man vēl svaigā atmiņā Klaipēdas delfinārija apmeklējums un rotaļas ar turienes delfīniem, uzreiz saorganizēju bariņu gribētāju un sarunājam, ka mūs ar zodiaku pievedīs tuvāk. Kad piebraucam klāt, delfīni vēl izrāda interesi par laivu, taču tikko mēs iekrītam ūdenī, delfīni peld projām. Jānim olimpiskā sprintā izdodās piepeldēt tuvāk un noķert pāris kadrus, bet tas arī viss ... nākas atgriezties atpakaļ uz kuģa. Bez piecpadsmit divos trešais daivs. Nolemju patrenēties un pārējo sajūsmas saucienu pavadīts piekarinu klāt trešo balonu – steidžu ar Ean42. Zem mums kādos 15 metros skaists plato, bet gabaliņu tālāk aizejam līdz man tik mīļajam drop-offam :) Kamēr pārējie pa augšu, kādos 18-20 metros, man iestājās dziļummānija un noeju līdz 33 metriem. Visu laiku skatoties kompī, turos pa mazu gabaliņu no bezdekompresijas robežām. Rezultātā – kādas 20 minūtes ap 30 metriem. Brīdi pa brīdim paskatos uz augšu – vai grupa vēl turpat. Pēc daiva izrādās, ka šiem licies, ka es esot aizgājis vismaz uz četrdesmit. Pēc izkāpšanas uz klāja Jolantas pirmie vārdi – Parādi kompi ! Neviens netic, ka esmu bijis tikai 32 metros.Pēc tam vēl ar Pēteri sākas diskusija „par manu neveselīgo dzīvesveidu” :) Turos pretim cik spēka, pierādu, ka daivs ir bijis absolūti droš un neko „nepieklājīgu” sadarījis nesmu. Pēteris argumentē, ka jebkurš daivs esot kaitīgs organismam, un nav ko sēdēt bez vajadzības dziļumā un piesātināties ar slāpekli. Nu šajā ziņā mums laikam dažādas koncepcijas :) Pēc daiva komanda mūs palutina ar fantastiskām kūkām – kādi četri veidi, ar apelsīniem, datelēm un vēl visu ko :) Septiņos vakarā dodamies uz nakts daivu. Ejam tikai četri – es, Pēteris, Leons un Anita. Pie rifa „noparkojušies” kādi pieci kuģi, mēs esam malējie. Lai nokļūtu līdz mērķim, jāiet zem visiem kuģiem. Lai „nebojātu veselību” esmu uzvilcis parasto BCD, ar vienu balonu, kas pildīts ar Ean45. Maksimālais plānotais dziļums – līdz 15 metriem. Mēģinu apgūt orientāciju pēc kompasa tumsā. Nopeldam kādas 15 minūtes vienā virzienā. Nekādu īpaši interesantu zivju neredzam, gadās tikai pāris lionfish. Vēl pēc gabaliņa uzduramies lielam baram guļošu [?] zivju. Kad man spiediens nokrītās līdz simtam, parādu tuvākajam zīmi. Esmu pārliecināts, ka esmu to parādījis Pēterim, bet pēc daiva izrādās, ka esmu tumsā sajaucis un parādījis Leonam :) Vispār varētu teikt, ka šis ir mans pirmais nakts daivs, kuru varu izbaudīt „pa īstam”. Pirmais, oktobrī Dahabā pie Lighthouse neskaitās, iepriekšējā nakts daivā visa uzmanība bija veltīta noslīcinātajam fotoaparātam, tikai šo beidzot varu izbaudīt. Skats apkārt tāds nereāls – lukturīšu gaisma pa brīdim izgaismo apkārt klintis un koraļļus. Vietām ainavu izgaismo augšā esošo kuģu prožektori. Brīžam rodas iespaids, ka esam kaut kādā noslēgtā telpā. Ienāk prātā doma – ja es būtu viens, tumsā virs zemes šādā ainavā – kļūtu mazliet neomulīgi. Lai cik tas nebūtu dīvaini, bet zem ūdens šīs dabiskās baiļu sajūtas man nav. Kad griežamies atpakaļ, sajaucu kuģi un jau pieķeros pie cita kuģa auklas. Ienirstot biju piefiksējis, ka mūsu komanda gādīgi ir uzlikusi strobu piecu metru dziļumā, tāpēc tumsā peldēju uz to. Izrādās, ka tāds ir arī citiem kuģiem :) Pēteris ar zīmēm pārliecina mani, ka jāiet tomēr uz mūsējo :) Iznirstot virspusē, mūs uz daivdeska sagaida kādi desmit cilvēki, kaut ko bļaudami. Saklausu tikai vārdus „Shark, shark, haizivs !” Sākumā nesaprotu, kas par lietu. Visi palicēji sāk stāstīt, ka nupat te esot bijusi haizivs. Sākumā neticam, domājam, ka mūs muļķo, bet jāsaka, ka tas viņiem izdodās visai ticami. Pieeju pie Pētera un klusiņām, lai citi nesāk smieties, vaicāju – klau – tad ir te tā haizivs bijusi vai nē ?? Pēteris atbild – kādas muļķības, mūs taču āzē ! Tad pie Pētera pienāk Jolanta un arī nopietnu seju sāk stāstīt, kāda skaista haizivs esot riņķojusi ap kuģi, medījusi citas zivis un visādi pozējusi ūdens virspusē. Galvenais, ka visiem licies, ka haizivs atpeldējusi no tās puses, kur bijām aizgājuši mēs. Visi jau esot lūkojušies, vai haizivij no mutes ārā nekarājās oktopuss un mana sarkanā „spārna” skrandas :D Kad pienāk Jānis un parāda savā fotoaparātā sabildētos haizivs attēlus, nākas vien piekrist, ka mūs neāzē. Bildes nav īpaši kvalitatīvas, kā jau naktī ar zibspuldzi no kādiem 15 metriem, bet saprast var :) Echhhh ... un atkal to labāko esmu palaidis garām – haizivs bija, bet manis šeit nebija :( Šodienai iespaidu pietiek, turklāt gan es, gan Jānis jūtamies iespaidu nogurdināti un drīz vien pēc bagātīgām vakariņām (echhh, zupas viņi gan nemāk vārīt – būs kādu reizi jāpieķeras un jāsamāca ēģiptiešus vārīt kārtīgu latviešu soļanku), dodamies gulēt. Pa nakti kuģis atkal dodas ceļā – nākamā daiva vieta – Roky sala – vientuļa klints, kas paceļas kādus 20 metrus virs jūras, apkārt stāvs drop-off. Mostamies 6:00, ātrs un kompakts brīfings, pēc 30 minūtēm sēžam zodiakos un 6:55 pirmais šodienas daivs. Lecam iekšā ar nolaistiem BCD, iekrītam uzreiz kādos 10-15 metros, noorientējamies, uzņemam virzienu, ejam dziļāk ... te pēkšņi – no dzīles parādās Milzu manta !!! Otro reizi tādu redzu, pirmā neskaitās – toreiz es karājos dekā un biju absolūti nespējīgs to apskatīt tuvāk. Šoreiz tas jālabo ! Uzņemu kursu un ieslēdzu piekto ātrumu ! Dziļums – 35-38 metri ... Izdodās piepeldēt kādu 2 metru attālumā, tuvāk arī īpaši neraujos – ne mazums stāstīts par viņu bīstamajām astēm. Platumu novērtēju uz kādiem 3,5 – 4 metriem. Peldot blakus, izdodas rūpīgi apskatīt viņas galvu un acis. Pārējie draiveri turās kādus 5-10 metrus tālāk. Vēlāk mani lamā par to, ka es esot mantu aizbaidījis :) Pēc kādas minūtes manta atgriežas vēlreiz ... njaa, skaistumā un grācijā kaut ko skaistāku grūti iedomāties ... tik vieglas un graciozas kustības, tai pašā laikā sasniedzot vērā ņemamu ātrumu un izpildot visādus akrobātiskus trikus ... echhh, mums, cilvēkiem līdz tādam tālu ... kā mopēdam „Rīga-16” līdz Pirmās formulas superkāram :) Diemžēl ūdens nav mūsu stihija :( Tālāk daivs turpinās visai mierīgi, visu laiku turos netālu no dekompresijas robežām. Pārējie – kādus 5 metrus augstāk. Jānis man kaut ko rāda augšpusē, cik var saprast – kaut kas interesants. Paskatos un neko ievērības cienīgu neredzu, tikai dažus lielus tunčus. Vēlāk izrādās, ka Jānis tos noturējis par delfīniem :) Pie brokastīm uz mani visi lūr šķībi – dēļ manām aktivitātēm citi uz mantu noskatījušies pa gabalu. Izkristalizējās laba devīze priekš manis – „Daivs bija izdevies – mani atkal lamāja !” :) Bez piecpadsmit vienpadsmitos – nākamais daivs. Mūsu gids – itālis - brīfingu notur ekspress tempā – „Vieta tā pati, zodiakos iekšā, lecam ar nolaistiem BCD, rifs kreisajā pusē”. Uz daivklāja pacilāts noskaņojums, skan uzmundrinoša ēģiptiešu mūzika, komanda sit plaukstas ritmā. Tas viss mūs tā uzmundrina, ka esam gatavi gandrīz vai doties kaujā :) Tiesa gan – attālinoties no kuģa un mūzikai apklustot, arī paši kļūstam klusāki. Drīz vien esam uz vietas. Iekrītam, noorientējamies un ejam. Esam kopā diezgan liels bars. Nu es tā noskatu skaistu vietiņu, eju dziļāk ... 35 ... 40 ... 41 ... 42 ... pie 44 nobremzēju. Palūru pār plecu, vai kāds uz mani neskatās un negroza pirkstu pie deniņiem. Nē, it kā viss ok, galvenais, ka neesmu viens – pāris metru virs manis Jānis un vēl daži. Nu tad jau viss daudz maz ok :). Oki, bijis esmu, var celties mazliet augstāk. Jānis turpat netālu fotogrāfē, manuprāt, absolūti neinteresantus koraļļus, cenšos turēties viņam blakus, cik nu man tas iespējams :) Pēc kāda brīža kopā sanākam ar vēl vienu baru, es mazliet apjūku – operators man rāda, lai es ejot uz otru pusi ! Mēģinu noorientēties, ar lielām pūlēm tas izdodās, palieku ar mūsu grupu. Vienā brīdī pamanu, ka esmu blakus Iritai un mūs ļoti cītīgi filmē. Labākajās pionieru tradīcijās „uzlieku radziņus” Iritai un citādi paķēmojos objektīva priekšā :). Kad gaiss iet uz beigām, parādu gidam, viņš man parāda, lai laižu boju un izdala vēl trīs „bēdubrāļus”. Izlaižu boju un pakarājamies savas trīs minūtes. Zodiaks jau virs galvas, vadītājs ar grūtībām ieceļ laivā manu sparku, es pats ielecu saviem spēkiem. Atgriežoties uz kuģa – patīkams pārsteigums – kādu lamā – un tas neesmu es !!! :) :) :). Izrādās otrs Mārtiņš, uz doto brīdi OWD students – esot mierīgi ienācis līdz 37 metriem, turklāt iznācis laukā ar 5 (!!!) bāriem. Nu te pat tādam „rīmam” kā man gribās kaut ko sliktu pateikt :). Tomēr noturos – ne es viņam tētis, ne kā ... nogrozu tikai galvu ... Pats paņemu paelpot skābekli – lai būtu mazliet veselībai. Pēc pusdienām mums ar Pēteri ir nopietna saruna mierīgos toņos. Viņš mani nelamā, vienkārši mierīgi izrunājam manu niršanas stilu. Taisnība viņam ir – nav jau īsti pareizi, ka pirmais daivs ir seklāks par nākamo ... Mani argumenti, kurus gan necenšos īpaši cītīgi aizstāvēt – tas, ko šodien darīju, vēl ir tālu no maniem „rekordiem”, ir bijis daudz dziļāk, vairāk, ilgāk ... tā teikt – savu organismu esmu „notestējis” un problēmu nav ... Bet izskatās, ka citiem tomēr ir grūti izprotama mana vēlme pēc dziļuma :) „Bet tur taču nekā nav !” – ir viņu argumenti ... „Bet es tur esmu bijis !”- tikpat stūrgalvīgi ir manējie :) Tad kāpēc cilvēki kāpj kalnos ? Tur taču arī nekā interesanta nav ko redzēt – tikai sniegs :) Nākamais daivs šajā pašā vietā. Paredzamais dziļums – līdz 22 metriem. Brīfinga kartē Roberto iezīmē stūrītī mani ar lāpstu un blakus atzīmi – 100 m :) Nu mīl laikam mani visi :) Atkal izbraucam ar zodiaku. Strauji nolaižamies lejā. Daivs viegls, nekā īpaša, ja neskaita elektrisko raju un pāris murēnas. Vienā brīdī man kāds pieskarās. Pagriežos atpakaļ – Anita ! Nu tad mēs mazliet paniekojamies zem ūdens – paņemu viņu aiz balona un sāku vadīt kurp ienāk prātā. Jānis filmē, visi sajūsmā :) Lēnam dodamies atpakaļ, pakāpeniski ceļoties augšā. Kompis rāda deepstop uz 14 metriem. Kad līdz tam atliek pāris metri, sajūtu vieglu durstīšanu rokā ! STOP ! Nolaižos pāris metru zemāk – durstīšana pāriet. Viss skaidrs, esmu tuvu robežai :) Nu tad nu es tagad maksimāli ilgi cenšos palikt šajā dziļumā, lēni, lēni tuvojoties deepstopam. Viegli dūrieni jūtami, bet mazāk, nekā iepriekš. Jānis ierauga murēnu ap 20 metru dziļumā un aizskrien to filmēt. Es – kaut kur pa vidu starp deepstopa dziļumu un Jāni. Rādu viņam, lai ceļās mazliet augstāk. Pats lēni, lēni samazinu dziļumu. 10 metros parādu Roberto, ka iešu uz safetystopu. Viņš man parāda virzienu uz kuģi un parāda OK. Turpinu lēnām celties augšā, ap sešiem metriem mēģinu izlaist boju, bet kaut kas neizdodās, nokrītu kādus trīs metrus dziļāk. Pēc nelielām pūlēm beidzot izlaižu boju un sāku „karāties”. Karājos, kamēr gandrīz vai beidzās gaiss. Izrādās, ka esmu izniris kuģa priekšgalā un boja vēl piedevām aizķērusies pie tauvošanās gala. Kad izlienu virspusē, blakus viens vietējais ar zodiaku, rāda, lai es peldot uz kuģa pakaļgalu. Aizpeldu, tur priekšā Pēteris (viņš negāja šajā daivā) snorkelē. Pavaicā man, kāpēc es esot iznācis laukā citur, ne kopā ar grupu. Patiesību teikt negribās – nostrostēs :). Atbildei kaut ko nesakarīgi nomurminu, bet izskatās, ka viņš nenotic. Izlienu uz kuģa un katram gadījumam „pieslēdzos” pie skābekļa uz minūtēm 20 ... Kamēr kuģa pakaļgalā sēžu un elpoju skābekli, Pēteris vēl reizi pienāk un pārvaicā, vai viss ok. Pagaidām klusēju kā partizāns :) Pēc skābekļa – ēģiptiešu superkūkas ... :) Pašsajūta ideāla, nekādas sekas nav. Bet nu tādi dūrieni ir pirmais brīdinājums – to ignorēt nedrīkst ! Līdzīgi man bija Dahabā pēc barokameras, kas ir ļoti dīvaini. Toreiz es, Sergejs un Gunita pēc tehno kursiem un intensīviem 40-45 metrus dziļiem daiviem nolēmām veselības uzlabošanai pāris stundas pasēdēt „mucā”, jo Sergejs ieteicās, ka viņam arī esot bijuši dūrieni pēc daiva. Man nekas, bet pēc barokameras – arī viegli dūrieni. Vispār ņemot – „shēma” līdzīga – arī toreiz bija „smagie daivi” un pēc tam „vieglais daivs” barokamerā uz 18 metriem ... Nupat paziņoja, ka nakts daiva nebūšot – es esot vienīgais kandidāts. Vispār nu i labi – par cik mums ar Redo ir „mūsu mazais noslēpums”, un ņemot vērā iepriekšējo daivu – labāk būtu atpūsties. Līdz rītam būs viss ok, viss slāpeklis būs laukā no organisma. Uzeju uz sauļošanās klāja – tur mazs, pieklājīgs dzerstiņš. Pēteris uzcienā ar Jamesonu. Salonā Ali montē filmu par mūsu safari. Vispār tas viņiem laikam labs bizness – filmēt tādus „lošus”, kā mēs, par filmu, kur iemūžināti pirmie soļi daivingā, piedzērušies krievu tūristi noteikti būtu gatavi pusi dzīves atdot, lai būtu ko mājās parādīt :). Filma maksāšot 35 EUR par trim DVD diskiem. Diski esot aizsargāti pret kopēšanu :D Pēc glāzes Jamesona atzīstos Pēterim un iedodu izlasīt mana pēdējā daiva vēsturi. Man par prieku viņš to uzņem normāli :) Pie vakariņu galda visi apceļ manu „zemūdens uzmākšanos” Anitai :) Pēc Iritas lūguma pēc vakariņām tiek pasniegta torte, uz kuras izveidota zaķīša figūra ar burkānu zobos. Irita fotogrāfējās pie tās :) Pēc vakariņām mūsējie sadalās vairākos bariņos. Sākumā paklīstu no viena pie otra, pie viena iedzeru viskiju, pie cita rumu, tad uz augšējā klāja mani pacienā ar hašišu. Nekad neesmu mēģinājis, bet šis šķiet piemērots :) Tiesa gan – nekādu kaifu nesajūtu. Nu laikam i tā jābūt :) Nobeigumā aizeju uz kuģa priekšgalu uzpīpēt ūdenspīpi Nākamajā rītā 6:10 mūs uzmodina kuģa zvans. Brīfings pēc 20 minūtēm. Būšot diezgan nopietns daivs, iespējams redzēt haizivis, dziļums – līdz 40 metriem. Nolemju paņemt līdzi steidžu ar Ean48 .Ātri savācamies, un lecam zodiakos. Kad kāpju laivā, garām noiet Redo un pamet ar aci – rīt būs „go deep”! :) Tikko atejam no kuģa, atceros, ka neesmu paņēmis līdzi masku. Atgriežamies, paņemu savu masku. Kad esam uz vietas, lecam iekšā. Sarunāts, ka leksim visi reizē ar nolaistu gaisu. Es ielecu, uznirstu virspusē, paķeru steidzu un krītu lejā, kā runāts. Izrādās, ka citi vēl augšpusē. Pagaidu pārējos apmēram 12 metros, tālāk krītam lejā kopā. Parādās pirmā haizivs, apmēram 15 metrus no mums. Roberto pamanījis spēcīgu straumi, mainam daiva virzienu. Es esmu mazliet tālāk un dziļāk, tāpēc uzreiz nepamanu, Pēterim nākas kratīt šeikeri, lai atgrieztu „noklīdušo avi”. Pēc brīža – vēl viena haizivs. Paceļamies mazliet augstāk. Pēc brīža – vēl viena haizivs, apmēram 40 metros un samērā tuvu. Nolaižu gaisu, aizturu elpu un mēģinu krist tuvāk viņai. Izdodās tikt apmēram 5 metru attālumā, pēc tam haizivs graciozi pagriežās un aizpeld projām. Ceļos augstāk. Pēc brīža parādās vēl pāris haizivis, bet šīs ietur 15-20 metru distanci. Jānis cenšās filmēt. Kamēr es skatoties kompī, turos pa 1-2 minūtei no bezdekompresijas robežām, Jānis brīžam nokrīt vēl zemāk, bet viņš ir bez kompja un nevar sekot savām robežām. Tāpēc cenšos turēties viņam tuvāk un pa brīžam rādu, ka jāceļas augstāk. Pārējais daivs norit bez interesantiem starpgadījumiem, toties tiklīdz izbāžu galvu no ūdens, Raivo mani sāk lamāt no visas sirds. Izrādās, ka es visu laiku esot bijis zem viņa un laidis viņam virsū burbuļus. Nu man gan gluži piekrist negribās, galu galā – no apakšas redzēt, kas atrodās virs tevis praktiski nav iespējams, ko nevarētu teikt par pretējo. Bet nu par cik fakts paliek fakts – haizivij pakaļ skrēju, tad klusēju. Pēteris pat sāk „bremzēt” Raivo, kas ārdās ne pa jokam. Manis „dīrāšana”turpinās arī uz kuģa, arī Irita piebalso. Kārtējo reizi parādās likumsakarība – ja es daivu uzskatu par izdevušos, tad mani lamā :( Pēc brokastīm turpinām „razborkas” pie mana daiva profila, kas ielādēts laptopā. Protams – „zāģītis” jau smuks, daivinga grāmatām uz vāka likt diez vai varētu likt. Oponēju, ka pieļaujamajās drošības robežās esmu visu laiku ieturējies, dekompresijas režīma nav. Bet nu laikam mana daivinga filozofija pārāk radikāli atšķirās no vairuma citu grupas dalībnieku filozofijas. Nu neuzbudina mani tādi „tūristu daivi”, man vajadzīgas asākas izjūtas ... Pēteris un pārējie visu laiku apelē pie manas veselības, ka „labāk turēties tālāk no bezdekompresijas robežām un nepārsātināties ar slāpekli”, taču es dekompresiju neuzskatu par neko briesmīgu, priekš manis tas nav nekāds monstrs vai bubulis. Esmu taču mācījies par to visu, zinu iespējamās briesmas un pie kompja varu pierādīt, ka dekompresijas slimība man nav draudējusi, pēc histogrammas vienmēr esmu izlīdis laukā „zaļajā zonā”. Filozofija atšķirās apmēram tā – „Pa ceļu jābrauc nepārsniedzot ātrumu 50 km/h, tad nekas nenotiks un tu būsi drošībā”, kamēr es oponēju, ka „braukt var arī uz 150 km/h, ja to atļauj ceļa apstākļi, ja tu to dari droši un neradot avārijas situācijas” Tas arī pierādās nākamajā daivā. Lai pierādītu, ka es māku nirt arī „pareizi”, apsolos būt paipuisītis :) Arī Jāni uz to pierunāju. Kad izlienu virs ūdens, mani visi slavē – „Pirmo reizi Mārtiņš nira mierīgi un netraucēja citiem !” un tādā garā :) It kā jau komplimenti, bet no mana viedokļa – daivs diezgan garlaicīgs. Kompī ielādētais daiva profils varbūt nav gluži ideāls, bet „zāģu” nav, nav arī neviena „Ascending warning”. Saprotu jau arī pārējos – šeit ir savākušies dažādi cilvēki, tai skaitā arī iesācēji, kuriem rādu „slikto piemēru”... Pēc daiva seko pusdienas, vēlāk salonā skatamies „Karību jūras pirātus”, es paralēli rakstu šīs rindas. Echhh ... gaidu rītdienu, kad mēs ar Redo iesim uz dziļo daivu ... tikai tas uztur manu optimismu :) Pēdējais daivs šodien 15:00 – Umm El Khararim. Izklausās briesmīgi, bet vieta superīga. Samērā sekls, maksimālais dziļums – līdz 15 metriem, bet viss tusiņš notiek sarežģītās zemūdens alās un labirintos. Dziļums – 3-6 metri, bet kāda vieta ... ideāla, lai spēlētu zemūdens paslēpes – „Instruktor, instruktor – atrodi mani !” :) Jūtu, ka pēdējā laikā seklie daivi man nespēj sniegt īpašu gandarījumu, ja vien tur nav kāds „ekšens”- piemēram alas, vraki, vai taml., bet šeit ir kaifs ! Labprāt šeit pablandītos viens. Jau no ūdens virspuses redzams sarežģīts rifs, no kura dažas mazas daļiņas paceļās virs ūdens, bet zemūdens daļa ir kā radīta filmu uzņemšanai. Protams, ja vien pa priekšu neiet vesels bars draiveru, kas saduļķo ūdeni. Pirms daiva Pēteris piekodina - „Galvenais – ideāla peldspēja ! Desmit centimetrus zemāk – esi iekūlies smiltīs un sacēlis duļķes, desmit centimetri augstāk – sities ar ventili pret griestiem”. Uz manu lielo megaaprīkojumu visi noskatās ar šaubām – vai es izlīdīšu caur visām alām. Saprotu, kāpēc Čistjakovs cave-daivngam rekomendē 45 lbs „Larry Green”, nevis tādu spārnu, kā mans milzenis, kas ideāli piemērots nogrimušu atomzemūdeņu izcelšanai :) Ir lasīts, ka „cave daiving” ir augstākā pilotāža tehodaivingā, bet šeit tādā gadījumā ir ideāla vieta priekš treniņiem. Iespēja noimitēt visdažādākās situācijas drošā dziļumā. Arī neveiksmīgos studentus izvilkt laukā būtu daudz lētāk, nekā no Blue Hole :) Nevarētu teikt, ka šeit ir īsti alas, vai kanjoni – drīzāk kaut kas pa vidam. Vietām gaisma iespīd no augšas, kamēr citi stūri un alas grimst tumsā. Trūkst vēl visādu šausmu tēlu tumšākajos kaktos – tad te varētu naktī draiverus vest baidīt :). Kad esam izgājuši lielāko labirintu daļu, izejam atklātākā ūdenī. Šeit ir negaidīti spēcīga straume. Jānis iedod man filmēt ar savu kameru, lai arī pats tiktu kādā kadrā. Pirmajā klipā esmu tik ļoti aizņemts ar filmēšanu, ka atjēdzos tikai tad, kad kompis sāk bļaut – lidoju augšā ! Ātri noorientējos, nolaižu gaisu un esmu atkal „normālā” dziļumā. Filmēju nākamo klipiņu. Esmu mazliet nomaļus no grupas, visi man skaisti slīd garām, uzņemu ļoti skaistu panorāmu ... kā viena no pēdējām kadrā iepeld Jolanta, apmet kūleni man kameras priekšā, pavadu viņu ..... un pēkšņi – BUMS – BRĪKŠ – BRĀKŠ !!! atsitos pret kaut ko, kamera izkrīt no rokām, gar acīm pazib nolūzuši koraļu gabali, atjēdzos bez vienas pleznas spēcīgā straumē ! Dilemma – „norakstīt zaudējumos” vai mēģināt glābt kas glābjams ?! Laiks izlemšanai – sekundes daļas. Nolemju cīnīties par savu pleznu ! Vai jūs kādreiz esiet mēģinājuši peldēt pret straumi bez pleznām ? Nu i nemēģiniet – pasākums bezcerīgs :) Atceros, ka tehnodaivinga treniņos Sergejs man lika dažas minūtes noturēties uz vietas mierīgā ūdenī bez pleznām, bet tas bija ideālos apstākļos, pie Lighthouse, Dahabā ... i to nebija viegli ... Airējos kā lokomotīve, plezna apmēram piecu metru attālumā, bet tikai knapi tuvojos tai ... Pēteris, kurš peldēja grupai no muguras pēc tam stāsta, ka nav pamanījis pazaudēto pleznu, jo to bija aizsedzis viens no daudzajiem koraļiem, redzējis tik, ka es airējoties kā ārprātīgs – un paspējis tik padomāt – „Atkal Mārtiņam kas ienācis prātā !!!” Beidzot esmu aizairējies, paķeru pleznu padusē un ļaujos straumei iznest mani atklātā vietā, lai varētu to uzvilkt. Pēc brīža tas izdodās. Pēteris tikai tagad pamanījis kas par lietu, esot gribējis man palīdzēt, bet uz to brīdi es jau laimīgi pats esmu ticis galā. Tikai tagad secinu, ka esmu iedzinies pamatīgā stresā – elpoju tā, ka tas gandrīz vai redzams manometrā :) Paiet kādas trīs – piecas minūtes, kamēr atgūstu kontroli un nomierinos ... Tālāk turpinām bez problēmām Pie kuģa nolaista virve, salasāmies tur uz safety stopu. Irita ar Redo sāk zemūdens dejas, kas pāriet erotiskos (nevainīga buča – no skūpstīšanās bija tālu) :p skūpstos :) Izlienam laukā, sajūtas kolosālas. Mani arī neviens nelamā :) Ielādējam filmas no Jāņa kameras kompī. Mans klips izskatās apmēram šādi – skaista panorāma, kadram cauri izpeld grupa ar Jolantu fonā, vēl pāris sekundes panorāmas, tad kamera sāk haotiski mētāties, kadrā pazib korāļi, rifs, dažas zivis, gabaliņš no manas pleznas, tas viss turpinās kādu minūti – pusotru, tad kamera izslēdzas :) 16:30 skan kuģa zvans – atkal „kūku laiks”. Tās kā parasti ēģiptiešiem – fantastiskas ! Pilnīgs pretstats zupām. Varbūt pēdējā dienā uzņemties šefpavāra amatu un iemācīt komandai vārīt kārtīgu latviešu soļanku ? Tikai diez vai viņiem būs viss vajadzīgais, sīpolus, piemēram ēdienkartē neesmu manījis, da i žāvētas desas vietā būtu jāiztiek ar viņu „kamieļu cīsiņiem” ... Nakts daiva, izrādās, šodien nebūšot :( Mazliet vēlāk noķeru Redo un nolemju aprunāties par rītdienas deep-daivu. Viņam kā gidam uzticos, bet dziļie daivi – tas ir pavisam kas cits. Tur labāk ar „piešautu” partneri. Nezinu, uz ko viņš ir spējīgs, ko viņam nozīmē „deep” ... Varbūt viņš ar savu 60-kilogramīgo dzīvsvaru noķer slāpekļa narkozi 40 metros ? Pastāstu, ka mans līdzšinējais „rekords” ir 56 metri. Redo smaida un prasa – nu tad rīt tu gribi 57 metrus ? :) Viņš parāda savu daivinga kompi. Tur – 995 daivi, bet dziļākais – 51 metrs. (tas viņam esot jau ceturtais kompis viņa karjeras laikā – cik tad viņam slāpekļa asinīs ?). Vienojamies, ka ne par ko nevienojamies :) Iesim iekšā, kritīsim lejā un tad skatīsimies – cik varam. Tiklīdz kāds pasaka STOP – ejam augšā. Es nolemju nobruņoties kārtīgi – pilna sparka ar gaisu, plus vēl steidžs ar naitroksu. Redo iešot ar vienu balonu – gidi, kā zināms, gaisu netērē, viņi elpo ar žaunām :) Vakarā, kad jau esmu ielīdis gultā, atnāk Pēteris un ievieš dažas korekcijas manā rītdienas plānā. Leksim ūdenī vienlaicīgi ar visu grupu, mēs ar Redo krītam lejā, Pēteris paliek pie pārējās grupas. Mēs noejam līdz savam dziļumam un tūlīt nākam augšā, atbilstoši dekompresijas plānam. Ja pieņem, ka dziļums būs 60 metri, tad pirmā apstāšanās būs 30 metros, kur peldēs visa grupa. Redo pievienojās grupai un turpina to vadīt, bet Pēteris kļūst par manu buddy un turpina mani pavadīt uz augšu, atbilstoši manam deko plānam. Visā šajā lietā man nepatīk tas, ka Redo paliek dziļumā, bet Pēteris saka, ka tā neesot mana darīšana. Nu labi ... No rīta mūs pamodina motora skaņa. Laikam pa nakti esam stāvējuši paslēpušies aiz rifa, bet tagad izejam atklātā ūdenī un virzāmies tālāk. Sākās šūpošana. Daži tiek izšūpoti laukā no kajītēm un pēc mana ieteikuma ieņem vietas uz klāja, svaigā gaisā. Vilnīši – tā uz metru, kapteinis vēl brauc piesardzīgi, ne ar pilnu ātrumu. Tomēr pa kuģi jau jāpārvietojās uzmanīgi, salonā krēsli sāk „dejot” un ja es nebūtu iekārtojies blakus savām mantām, tad kompis un fototehnika tagad lidinātos pa salona grīdu ... Cerams, ka nākamais daivsaits būs drošā aizvējā un vējš netraucēs niršanai un mūsu plānam :) „Abloms” pēc pilnas programmas ! :( :( :( Vēja dēļ nevaram pietauvoties pie rifa, kur paredzēta dziļā niršana :( To saprotu tad, kad uz brīfinga planšetes stūrī pierakstīts – „Sorry Martins – max deepth – 20 meters” Visa programma atceļās, plāni mainās :( :( :( Tā vietā – sekls cave-daivs. Garstāvoklis, protams, zem nulles. Puse draiveru uz jūrasslimības robežas, aktīvo draiveru skaits jūtami sarucis. Palieku bez buddy, Jānis neiet. Tikai ienirstot ūdenī apjēdzu, ka esmu pārkāpis vienu no svētākajiem principiem – man nav sava buddy ! Nu labi – daivs sekls, gan jau es kaut kā. Par sevi esmu pārliecināts, bet smuki tā tomēr nav. Tiklīdz ieejam ūdenī, mūs pie paša kuģa sagaida milzīgs Napoleons. Atšķirībā no citiem, šis ir ļoti drošs, grozās mums apkārt un laikam gaida, kad kāds uzcienās ar olu. Mēģinam šo apmānīt, vicinām dūres, bet viņš neuzķerās uz šo joku. Toties peld mums apkārt, pozē Karimam un ļauj mums viņu paglaudīt. Kadriem vajadzētu būt labiem :) Laikam viņš šajā daiv-saitāir jau iebarots un gaida te draiverus, kas viņus pacienās. Ejam dziļāk, parādās ieeja alās. Alas superīgas, vidējais dziļums ap 8 metriem, daudz šauru, līkumotu eju un sifonu. Vispār jau iesācējiem vieta pat varētu būt bīstama, jo daudzas vietas ir tādas, no kurām pacelšanās virs ūdens nav iespējama. Var atrast arī tādas vietas, kur varētu iesprūst. Ļoti rūpīgi jāseko peldspējai, lai „nepieliptu” pie griestiem. Man roka visu laiku uz inflatora, ar otru nepieciešamības gadījumā pieturos pie klints vai pieturu aprīkojumu. Pēc minūtēm 20 iznākam atklātā vietā, kur mūs sagaida ļoti spēcīga straume. Griežamies atpakaļ. Pamanu, ka Pēterim kaut kādas problēmas, viņš paceļās augstāk. Kādu brīdi airējamies straumē, tad atkal ieejam alās. Roberto mūs šoreiz ved pa šaurākām ejām. Vienu brīdi aizdomājos – vai daivgidi zina šīs ejas, jeb tā ir vienkārši brīva improvizācija – „Lienam iekšā, gan jau kaut kur iznāksim laukā”. Atcerēties visas šīs ejas, manuprāt vienkārši nav iespējams. Vienā pašaurā ejā satiekamies ar citu mūsu grupu, kas nāk pretim. Kad iznākam laukā, Pēteris parāda vienu murēnu. Tā, kā parasti, ielīdusi šaurā alā, galva laukā, bet starp koraļiem var viņai arī pakasīt muguriņu. Klāt ir arī Karims un sāk viņu filmēt. Cenšos visādi ielīst kadrā, pakaitināt murēnu, lai būtu interesants materiāls. Paraustu arī viņu aiz astes. Pēc brīža murēnai tas apnīk un tā pārvācās uz citu vietu. Sekojam viņai, bet murēna atrod vietu, kur no mugurpuses netiekam klāt un iekārtojās alā, izbāžot tikai galvu un draudīgi paverot muti. Laikam tagad vairāk nevajag viņu aiztikt, izskatās diezgan nokaitināta :) Apkārt vēljoprojām grozās mūsu draugs – Napoleons. Karims turpina viņu filmēt. Safetystopā pie nolaistās virves atkal sākās dejas un pozēšana. Divpadsmitos ejam uz nākamo daivu. Atkal tā pati vieta. Mārtiņš iedod līdzi savu Canon ar zemūdens boksu. Aparāts vecs, bokss izskatās kā Krievijā ražots :) Pirms daiva Mārtiņš ātri parāda galvenās funkcijas, īpaši pievēršoties „white balance”. Tiklīdz nogrimstu lejā (dziļums šeit neliels – ap 12 m), ķeros klāt pie krāsu regulēšanas. Ieregulēju atbilstoši Mārtiņa teiktajam – sanāk diezgan sarkanas bildes. Nu nekas – jāpamēģina. Pa ceļam pagadās liels bar skaistu klaunzivju. Sabildēju visu baru, izskatās, ka būs labi. Turpinām iet pa alām. Fotogrāfēju daudz, cenšos kompensēt to, ka trīs dienas esmu izticis bez bildēšanas :) Visumā rezumējot – alas – tas ir interesanti, vismaz kaut kāda ekstrēmisma imitācija :) Jūtu, ka mans dziļais daivs iet gar degunu ... :( Pēc pusdienām (ceturtdiena – zivju diena – ēdam ceptu tunci), salonā skatamies DVD – kārtējais Van Damma bojeviks, kur galvenais varonis pamanās no tāda paša Vinčestera, kā man mājās ap 22 šāvieniem ... nezinu, kā viņam tas izdodās ? :) Vienīgi bojeviks mazliet politiski nekorekts pret kuģa komandu – sākuma kadros figurē „varonīgie amerikāņu kareivji” Afganistānā, bet filmas pēdējā kadrā sastings amerikāņu strīpaino apakšbikšu karogs ... Jūra vēljoprojām „bedraina”. Lielākā daļa kaut kur paklīduši, pārējie salonā turpina skatīties filmas. Aizeju kuģa priekšgalā pašūpoties. Pēc brīža pievienojās Redo. Parunājamies par visu ko – par daivinga biznesu Ēģiptē, par ekonomiku, politiku un visu pārējo. Mani ļoti interesē kā notiek šo daudzo safari kuģu un daily-boatu būvniecība. Kaut kā „nelīmējās kopā” Skats „no malas” uz Ēģiptes ekonomiku un šiem daudzajiem kuģiem, jo tas nozīmē, ka kaut kur eksistē visai apjomīgas kuģu būvētavas, kas izgatavo visus šos simtus kuģu. Tādas esot četras – Labākā – Aleksandrijā, tad Safāgā, vēl Hurgadā un viena tuvāk Šarmalšeihai. Mūsu kuģis esot būvēts četrus gadus (!) un esot viens no labākajiem un jaunākajiem safari kuģiem. Mazliet izprašņēju arī Redo par viņu pašu. Izrādās, viņam ir tikai 25 gadi, no tiem četrus strādā par daivinga gidu Hurgadā un Marsa Alam. Darbs viņam patīk, jo tāpat, kā es, esot traks uz ūdeņiem. Cik var saprast, tad šis darbs arī skaitās visai prestižs un arī labi apmaksāts. Tiesa gan – labāk esot vadīt daivus no krasta vai daily-boatiem – tur varot vakarā mierīgi aiziet mājās un izgulēties :) Redo sola, ka rīt no rīta varēsim realizēt manu sapni par lielo dziļumu :) Nezinu – vai viņš mani tikai mierina vai kā ... :) Viņš sola, ka būšot vieta aizvējā, kur nešūpos. Vēl tur būšot interesantas alas ap 30 metru dziļumā. Aprunājamies ar viņu par tehnodaivinga principiem, izstāstu viņam savu attieksmi un pozīciju pret to. Šķiet, ka viņš mani saprot :) Pārbrauciens ar kuģi turpinās. Izskatās, ka tas ir ievilcies pretvēja un viļņu dēļ. Laikam arī „kūku laiks” šoreiz izpaliks – droši vien nav viegli sacept kūkas, kad virtuvē pannas lido pa gaisu :) Ap 18:30 ierodamies nākamajā daivsaitā - ......... Saule jau norietējusi, tāpēc tas būs nakts daivs. Kā parasti – sekls un vienkāršs. Paņemu līdzi Canonu un lukturi un lecu iekšā. Jānis balansē uz jūrasslimības robežas, tāpēc šoreiz neiet. Mans buddy būs Andža. Mūs vedīs Karims. Kad nolaižamies lejā, izrādās, ka Karima lukturis nedarbojās. Andža atdod viņam savējo. Es kādu brīdi mēģinu apvienot lukturi, fotoaparātu un peldspējas kontroli, tad secinu, ka šis pasākums ir bezcerīgs. Atdodu lukturi Andžam. Izrādās, ka fotogrāfēšanai apstākļi ļoti nelabvēlīgi. Pēc vētras ūdens ļoti duļķains, redzamība slikta, zibspuldze izgaismo peldošās sīkdaļiņas, fotoaparāts tumsā nefokusējas.Da i fotogrāfēt īpaši nav ko – tik vien kā dažas lionfish. Papeldam uz vienu pusi, papeldam uz otru. Pēc brītiņa izrādās, ka mēs abi ar Andžu esam pazaudējuši pārējos. Skatamies viens uz otru un raustam plecus. Tajā brīdī, kad gribu jau dot zīmi, ka jāceļas augšā, uzrodās Karims un savāc atpakaļ savas noklīdušās avis. Peldam atpakaļ. Ūdeni izgaismo augšā stāvošo kuģu prožektori, tā kā bez lukturīša tīri labi var iztikt. Piepeldam pie neliela nogrimuša kuģīša. Tiesa – tas gan galīgi „sadilis”. Mazliet papeldam ap to un tad ceļamies augšā. Seko duša, vakariņas un pāris tortītes :) Paēdu un sāk vilkt uz miegu :) Laikam jāseko organisma vēlmēm, varbūt rīt tikšu pie sava apsolītā deep-daiva :) Šorīt pamostos agri – ap 5:00. Šī ir pēdējā daivinga diena, ieplānoti divi daivi, pēc tam vairāk nenirsim, lai mums ir nepieciešamā pauze pirms lidošanas. Žēl, bet safari tuvojās beigām. Šodien pēcpusdienā nodarbosimies ar aprīkojuma mazgāšanu, kārtošanu, žāvēšanu un somu krāmēšanu. Kad paliks brīvs laiks – sauļosimies un ēdīsim ēģiptiešu kūkas :) Laikam nesanāks pat snorkelēšana, jo cik noprotu, tad mums vēl būs jāveic garš atpakaļceļš līdz Marsa Galeb. Motori rūc, peldam tālāk. Tā arī neesmu īsti izpratis pārvietošanās principus, bet tā galvenokārt notiek tā, lai pasažieriem būtu pēc iespējas ērtāk – pa nakti, vai vismaz starp ēdienreizēm. Pa naktīm pie stūres esot galvenokārt pats kapteinis. Arī Jānis ir augšā, šēžam abi salonā un mēģinam kaut kā aizpildīt laiku. Jānis raksta logbuku, es – šo rakstu :) YEEEEEE !!!! :) :) :) Ir rekords – 60,7 metri ! :) Un ja rakstu šīs rindas, tad acīmredzot esmu izniris un vēl dzīvs :) Lai celtu noskaņojumu, uzlieku savu līdzpaņemto disku. Ģērbšanās notiek skanot Kylie :) Gatavojos nopietni. Pat nazi piekabinu, rūpīgi pārbaudu visu aprīkojumu. Neliels uztraukums ir. Ar Pēteri un Redo vēlreiz pārrunājam plānu. Beidzot sakāpjam zodiakos. Man uz muguras sparka, līdzi vēl steidžs ar Ean 45, ko laivas vadītājs man pasniegs, kad būsim iekrituši ūdenī.. „One, two, three”- un esam iekšā. Pārējie iet uzreiz uz 5 metriem, es aizkavējos virspusē kamēr paņemu un piekabinu steidzu. Operāciju apgrūtina viļņi – laivas vadītājs arī turās pa gabalu, lai netīšām neuzbrauktu kādam virsū. Beidzot paņemu steidzu, piekabinu ar vienu āķi un laižos dziļāk, lai nepazaudētu pārējos. Otru āķi piekabinu jau pa ceļam. Esmu paņēmis līdzi arī fotoaparātu, kaut gan – aizsteidzoties notikumiem priekšā – dziļumā neko nesabildēju, biju aizņemts ar citām lietām :) Kopā ar visu grupu nolaižamies līdz 30 metriem, kur paliks Pēteris ar visu grupu. Mēs apmainamies ar OK, saskatāmies ar Redo un parādam zīmi „Down” ! Sākās ! :) Lejā krītam ātri, ap 20 metriem minūtē. Ik pa brīdim apmainamies ar signāliem. Viss kārtībā. Ap 50 metriem Redo sāk mani „bremzēt”. Parādu OK, samazinu ātrumu. 53 ... 54 ... 55 ... 56 ... Redo rāda – paliekam šajā līmenī. Es parādu, ka man viss kārtībā, es vēl mazliet zemāk. Apaļais cipars taču jāsasniedz :) Maigi noplanēju vēl atlikušos metrus, beidzot uz kompja parādās ilgi gaidītais „60”... nobremzēju ... Redo mazliet virs manis. Pašsajūta ideāla, ne tā, kā iepriekšējo reizi vienam pašam. Jūtu, ka varētu arī droši iet visus 65. Cenšos sevi pārbaudīt - nekādu narkozes pazīmju. Paspiežam viens otram roku, apkampjamies un „sabučojamies” :) Dziļums sasniegts, ejam augšā ! Man kompis rāda pirmo deepstopu 31 metra dziļumā. 57 metru dziļumā ieejam dekompresijas režīmā – tomēr neizdevās no tā izvairīties, kaut gan pieļāvu iespēju, ka varēsim iztikt vispār bez tā. Augšā ceļamies uz maksimālā ātruma robežas, man pat pāris reizes parāda „Ascending warning”. Sabremzēju. Pēc brītiņa izdzirdam šeikera skaņas. Tas jau ir Pēteris, kurš mūs sagaida ap 30 metriem. Parādu no lejas viņam, ka mums viss kārtībā, bet līdz viņa līmenim vēl neceļamies – par ātru. Izstāvu savas divas minūtes 31 metrā, tad paceļamies augstāk un pievienojamies pārējai grupai. Atdodu fotoaparātu Karimam un viņš nofotogrāfē mūs abus ar Redo. Tā teikt – vēsturei :) Jolanta piepeld klāt un apsveic. Parādu viņai kompi – ķipa – palielos ar sasniegto :) Redo parāda virzienu uz kuģi. Nākas mazliet „paairēties” – viduvēja straumīte, kas nes mūs projām no kuģa. Deviņu metru dziļumā izlaižu boju. Pievienoju kompja rādītajiem deepstopiem vēl pārīti no sevis – tā teikt – katram gadījumam. Rūpīgi izstāvu sešos un trīs metros, tad lēni, lēni „uztinos” virspusē. Uznirstu tā, ka vispirms parādās mana izstieptā roka ar pacelto īkšķi – lai visi augšā zina, ka daivs izdevies :) Uz daivdeska Leons jau gatavībā ar fotoaparātu. Izkāpju laukā komandai piepalīdzot. Pašsajūta teicama – nekādu saguruma pazīmju, nekādas „durstīšanas”. Pieeju pie Pētera un pasaku viņam paldies par palīdzību manu sapņu realizāciju :) Visi nāk klāt un apvaicājās – kā ir un cik ir bijis :). Ak jā – pilnai atmosfērai – vēljoprojām skan mans mīļākais disks – tas vēl piepaceļ jau tā debesīs uzkāpušo laimes sajūtu ! :) Daivs ir izdevies ! :) Visu to rezumējot, secinājumi – tas vēl nav viss, ko var nirt ar gaisu, nekādas slāpekļa narkozes pazīmes, nekādu citu organisma diskomforta sajūtu. Dziļumā jutos labi un pārliecināti. Protams – divatā nirt – tas ir vieglāk, nekā vienam, kad pārējie ir 20 metrus virs tevis :) Ar labu pārinieku esmu gatavs nākamajiem rekordiem ! :) Tas vēl ir tikai sākums ! :) :) :) Ielādējam profilu laptopā. Izskatās daudz maz normāli, tikai viens mazs „zāģītis” pie pacelšanās, kad satikos ar pārējo grupu. Pēc brokastīm paceļam enkuru un dodamies uz nākamo un pēdējo saitu. Nākošā varone būs Jolanta – viņai nākamais daivs būs simtais. Iemesls, lai iedzertu, tikai ir aizdomas, ka visi alkohola krājumi jau piebeigti :) Bet ja ko atradīsim – iedzeršu vairāk, nekā visa šī safari laikā :) Pulksten vienos ejam uz pēdējo daivu. Daivs solās būt viegls, kā jau pēdējais. Jolantai – jubilejas daivs :) Daivsaits – tas pats, ar kuru sākām – Shaab Marsa Alam. Ieejam no kuģa un noejam lejā uz 12 metriem. Mierīgi peldam, sākumā nekā interesanta. Aiz nekā nedarīšanas sākam fotografēties. Pa vienam, pa diviem, grupā ... :) Sabildējamies un peldam tālāk. Par cik nekā interesanta neredzu, sāku fotogrāfēt visādas sīkas zivtiņas. Pēkšņi pamanu palielu bruņurupuci. Urraa ! Ir „ekšens”. Uzklūpam pa visiem bruņurupucim. Anita ielien kadrā. Bruņurupucis diezgan drosmīgs, projām nemūk, peld riņķiem. Pēc brītiņa iedodu kameru Anitai un liekos pats rupucim virsū. Jānis to visu filmē, cenšoties notrāpīt kadrus bez manām rokām un pleznām :) Lai cik jauki arī būtu, tomēr jāpeld tālāk. Roberto pa priekšu, mūs nesteidzina. Anita ar Jolantu nerātnā noskaņā novelk pleznas un sāk staigāt kājām pa dibenu. Tas protams arī jāsabildē. Tā niekojoties un blēņojoties lēnam virzamies atpakaļ uz kuģi. Paceļamies līdz safety-stopam, visi palēnam izlien laukā, esmu palicis vienīgais ūdenī. Pēkšņi pamanu lejā zem kuģa kaut kādu zivju tusiņu. Ieskatos – it kā haizivs guļ uz grunts. To taču nevar laist garām !!! Pofig viss daiva profils, pofig safety-stops – krītu lejā uz kādiem metriem divpadsmit. Piepeldot tuvāk, izrādās, ka tā nemaz nav haizivs, bet gan kāda paliela beigta zivs, kurai apkārt salasījujšās citas mazākas zivis, kā arī viens Napoleons. Sāku to visu fotogrāfēt. Pēkšņi kadrā iepeld paliela murēna – tā uz kādu pusotru metru. Nu man kadros īstais „ekšens” ! To tik vajadzēja redzēt, kā murēna sāka plosīt to beigto zivi ! Cik biju redzējis murēnas, tad tās vienmēr ir vai nu graciozi peldējušas, vai arī sēdējušas alā un draudīgi šūpojušas galvu, bet šeit ir iespēja redzēt viņas īsto plēsoņas dabu ! Kļūst neomulīgi, iedomājoties, kas būtu, ja viņa izvēlētos par maltīti mani ! Cenšos ieturēt distanci un netuvoties tuvāk par kādu metru, jo murēna pa reizei „paskatās” arī uz manu pusi un draudīgi atņirdz zobus – kā sakot – „Nenāc klāt, tas ir mans laupījums !” :) Uztaisu diezgan daudz bildes, tad beidzot jāceļas augšā, kaut gan izskatās, ka par mani visi aizmirsuši :) Jau sagatavojos [kārtējai] lamāšanai par to, ka esmu atrāvies no grupas un patvaļīgi „nokritis” lejā, bet kad izlienu laukā, izrādās, ka gar mani nevienam nav daļas – visi mazgā aprīkojumu :) Laimīgs izlienu laukā. Sākās ceļojuma pēdējā fāze – aprīkojuma mazgāšana un žāvēšana. Man protams, darba divreiz vairāk, nekā citiem :) Kuģa borti tiek nokarināti ar BCD un hidrām. Pēc brītiņa – pēdējās pusdienas. Paēdam pusdienas un sākam kārtot pēdējās „formalitātes” – sametam dzeramnaudu komandai, norēķinamies par naitroksu. Iedodu Redo 30 euro – viņš to ir godam pelnījis. Viņš atstāj savu vizītkarti – tagad man būs arī savs daivinga gids Hurgadā :) Vairāk jau laikam viesošos Dahabā, bet gan jau arī šeit vēl kādu reizi atgriezīšos :) Kad aprīkojums savākts, salasamies neliels bariņš, kas labprāt aplūkotu pilsētiņu. Sarunājam „zodiaku” un Karima pavadībā dodamies uz krastu. Izrādās, ka līdz „pilsētai” vēl ir kādi trīs kilometri, ko iet. Krastā redzamās ēkas, par kurām tā īsti nevar saprast – vai tās vēl nav uzbūvētas, jeb jau ir sabrukušas, kā izrādās, ir tikai „ostas kvartāls”. Toties retums nav pie tāda grausta piestiprināta satelīta bļoda. Izejam uz palielas šosejas. Tā grūti saprast, kur ir kura josla un kurš virziens, bet šosejai pirmajā acu uzmetienā ir trīs joslas. Kaut gan – pēc viņu satiksmes noteikumiem – tas laikam ir pieļaujams :) Pa ceļam iztaujājam Karimu par dzīvi Ēģiptē. Izrādās, ka apmēram hektāru liels zemes gabals šajā pilsētiņā maksā ap 25 tūkstošiem dolāru. Pie kam – iespējas to iegādāties ir visai brīvas – attiecīgais „governments” piedāvājot pēc kartes izvēlēties vēlamo gabalu. Toties dzīvokļu īres cenas ir ļoti augstas – divistabu dzīvokļa īres maksa esot ap 300 EUR mēnesī. Izrādās, ka tagad ārzemnieki varot iegādāties īpašumus arī Sinaja pussalā, ja vien pircējs varot pierādīt, ka viņš nav cēlies no ebrejiem :) Pret tiem laikam viņi nekādas siltās jūtas nejūt :) Visapkārt būvniecības pazīmes, kaut gan tehnoloģijas vairāk atgādina piramīdu laikus, nevis Latvijas būvlaukumus. Vēl noskaidrojam, ka par parādīšanos sabiedriskā vietā dzērumā draud cietums, vismaz vietējiem. Seksa pakalpojumi par naudu, lai cik tas nebūtu dīvaini, šeit tomēr eksistējot, vismaz pilsētās. Cena – 100$ - 200 EUR :) Ļoti noderīga informācija :) Tā runājot aizejam līdz „galvenajai ielai” – kādu nepilnu kilometru gara, abās pusēs 3-4 stāvu mājas. Kad apmestas, tad vēl izskatās so-so. Laikam apmetums ap 10 cm :) Izstaigājam dažus veikalus, nopērku vienu masku – būs tradīcija, ka no katra Ēģiptes brauciena mājās pie sienas karājās pa vienai. Sajūsmu izraisa veikals ar izkārtni „D&G”. Ieejam vienā kafejnīcā atspirdzināties. Atpakaļceļā Karims mūs ved pa „taisnāko ceļu, kas vietām izrādās asfaltēta iela, kurā retumis šķērsām izraktas ap 3 metri plati grāvji. Laikam lai tajos iekristu ienaidnieka tanki :) Izejam jūras krastā, apkārt tumšs, krastā mētājās visādi netīrumi, pa gabalam kāds zvejnieku laivas vraks. Sirreāla sajūta, labi, ka mūs ved vietējo taku zinātājs :) Krastā mūs sagaida zodiaks, atgriežamies uz kuģa kā reiz uz vakariņām. Pie vakariņām tiek sameklētas pēdējās alkohola pudeles :) Ap pusnakti aizejam gulēt. ==== turpinājums nākamajā ceļojuma aprakstā ====

Daivinga safari pa Sarkanās jūras dienvidiem

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem