Labdien! Kādu laiku sanāca tā, ka nebija brīva laika ko uzrakstīt, bet par ko pastāstīt ir sakrājies jau visai daudz. Un tā nu beidzot esmu saņēmies un pieķēries kārtējam rakstu darbam! Šoreiz paturpināšu stāstu par ceļojumiem Spānijā. Iepriekš jau publicēju vairākus rakstus par Andalūzijas ceļojumu iespaidiem. Šoreiz sākšu savu stāstījumu par Madridi. Pabiju gan tur kādu laiciņu atpakaļ, pavasarī maija mēnesī, kārtējā ceļojuma laikā uz Andalūziju. Biju sakomplektējis kārtējo grupiņu draugu un paziņu lai dotos aplūkot Andalūzijas jaukumus. Grupai nopirku biļetes no Rīgas uz Malagu ar pārsēšānos Londonā, bet pašam nācās lidot nedaudz ātrāk, jo biju sarunājis tikties ar tūrisma industrijā iesaistītu meiteni no Maskavas un tikšanos viss ērtāk bija noorganizēt Madridē, pāris dienas pirms mani draugi ieradīsies Malagā. Tātad, lidoju uz Madridi!
Madridē biju pabijis sen atpakaļ un tikai uz vienu īsu dienu (neskaitot tranzīt lidojumus caur Barahas lidostu), kam dēļ tā kārtīgi iepazīt šo pilsētu nebija iespējams. Tādēļ šoreiz sagatavojos tā nopietnāk, jo man būs gandrīz divas dienas laika izbaudīt šīs pilsētas jaukumus un dzīves ritmu. Agri no rīta izlidoju no Londonas un pavisam drīz jau esmu Madrides lidostā Barahas. Daudzi latvieši un arī citu valstu pārstāvji bieži šo lidostu sauc nepareizi-par Baradžas! Nosaukumu tiešām raksta „Barajas”, kas angliskojot skan Baradžas, be neaizmirstiet, ka spāņi burtu J izrunā kā H. Patiesībā angļu valoda ir tā valoda, kura bieži spēj tā izkropļot dažādu vietu nosaukumus pasaulē, kā neviena ciā valoda. Un bieži dažādu tautību cilvēki pārņem šīs angļu kroplības un vietu nosaukumus dažādās pasaules vietās izrunā tā, ka vietējie nesaprot īsti, kādu vietu jūs meklējat! Tā tiem angļiem arī sanāk no Diseldorfas-Dāsldāf, no Varšavas- Vāsāv un no Heresas-Džēres.Nu Madridi viņi gan izrunā daudz maz saprotami.
Patiesībā pati Barahas lidosta jau ir pieminēšanas vērta. Tā tiešām ir iespaidīga izmēra un ar aptuveni 50 miljoniem akalpoto pasažieru skaitu gadā, ierindojas eiropas lielāko lidostu sarakstā, dalot 3-4 vietu ar Frankfurti pie Mainas, piekāpjoties tikai Hītrovai Londonā un Šārla Degola lidostai Parīzē. Starp citu, no Rīgas uz šejieni arī ir iespējams atlidot bez pārsēšanās. Šogad spānijas aviokompānija Iberia ir uzsākusi tiešos lidojumus (sezonas) no Madrides uz Rīgu.
No Barahas lidostas līdz Madrides centram ir iespējams ļoti ērti nokļūt gan ar metro, gan vilcienu, gan autobusiem. Viss atkarīgs, kurā Madrides rajonā jums nepieciešams nokļūt. Es šoreiz izmantoju metro pakalpojumus un ar tā palīdzību nokļūstu pašā Madrides sirdīPuerta de Sol stacijā. Te nu atkal jāpiemin, ka Madrides metro arī ir vissai iespaidīgs. Neskatoties,ka Madrides iedzīvotāju skaits 3,3 miljoni (6.5 miljoni ar piepilsētām) ir teju divas reizes mazāks, kā Londonā, Maskavā vai Parīzē, tās metro politena līniju kopgarums un staciju skaits ir tik pat kā līdzīgs, kā minētajās megapolēs un Madrides metro ir trešais lielākais Eiropā. To 12 līniju kopgarums gandrīz sasniedz 300 kilometrus un staciju skaits uz šo mirkli ir gandrīz 250. Šeit vēl piebildīšu: ja jūs atbraucat uz Madridi un esat nolēmis izmantot metro pakalpojumus, tad viss izdevīgāk ir iegādāties 10 braucienu biļešu komplektu par 14 eiro. Ja pirksiet atsevišķi biļeti vienam pārbraucienam, tad samaksāsiet 4.50 eiro par vienu braucienu. Šīs biļetes ir derīgas braucieneim metro un arī pilsētas autobusos.
Kāda pusstunda brauciena un esmu jau Madrides centrā. Mana rezervētā viesnīca, jeb precīzāk sacīt hostelis atrodas tikai 100 metru attālumā no Madrides populārākā laukuma Puero de Sol (Saules vārtu laukums). Gaisa temperatūra ir vissai augsta un pārsniedz +30 grādus. Tādēļ ātri dodos uz viesnīcu, lai varētu atbrīvoties no pabiezajām drēbēm un somas. Viesnīcu „Murcia” nav grūti atrast, jo tā atrodas tieši tur, kur norādīts booking.com kartē, un uz ēkas ir arī izkārtne. Mani sagaida ļoti jautra pavecāka spāņu kundze, kura dziedādama pirms mirkļa tīrīja viesnīcas koridori. Tā nu esmu viesnīcā un varu ātri nodušoties un doties Madrides karstajās ielās!
Vēl pāris vārdu par Madridi pirms doties tās ielās. Madride patiesībā ir liela pilsēta, kuru nu nekādi nevar apskatīt vienā dienā. Arī divas dienas ir par īsu, bet tad jau kaut ko var saplānot. Sākotnēji metot aci kartē šķiet, ka tā ir ļoti sarežģīta pilsēta un būs grūti saplānot maršrutus. Patiesībā nav nemaz tik traki. Veco centrālo Madrides daļu, kur arī atrodas viss vairāk tūrisma apskates objektu nosacīti var sadalīt divās daļās-tā saucamajā: Vecajā Madridē (rietumu daļā) un Burbonu Madride (austrumu daļā).
Katrai šij daļai būs nepieciešama vesela diena, lai to apskatītu. Un ja tā nopietnāk vēlas apskatīt Madridi, tad jau vajag vismaz četras dienas. Pirmajās divās var apskatīt jau divas pieminētās Madrides daļas, trešajā dienā pārējo Madridi pilsētas teritorijā, bet ceturtajā dienā vairākus objektus, kuri jau atrodas Madrides piepilsētās. Es jums šoreiz pastāstīšu par Veco Madridi un Burbonu Madridi, kurām arī veltīšu divas dienas. Tatad šodien Vecā Madride.
Saules vārtu laukums (Puerta del Sol)
Pirms pametu viesnīcu nākas pārmīt pāris vārdu ar jautro spāņu kundzi. Viņa laipni izstāsta, kas šovakar notiks Madridē, piedāvā bukletus un kartes. Es gan saku, ka esmu pietiekoši labi bruņojies ar informāciju par Madridi. Kundze novēl man jauku dienu un lustīgu vakaru, un raitā- tik pat kā deju solī dodas laistīt puķes pagalmā, bet es pametu viesnīcu un dodos Puerta de Sol laukuma virzienā. Uz laukuma satopu diezgan lielu skaitu ļaužu. Tūristi, vietējie studenti, kaut kādi protesētāji, ielu muzikanti un mākslinieki, tads kārtīgs kokteilis neskatoties, ka ir siestas laiks, apkārt virmo jautra gaisotne.
Īsumā par pašu laukumu. Puerta de Sol laukums ir viens no galvenajiem laukumiem Madridē. Tieši šinī laukumā atrodas Spānijas tā saucamais „Nulles kilometrs” un vissi attālumi tiek mērīti no šejienes. Zīmīgi ka Spānija īstais ģeogrāfiskais centrs atrodas tikai 14 km attālumā no šejienes, netālu no Aranhues.
Laukums nosaukts par godu agrākšeit bijušajiem „Saules vārtiem”, kuri šeit atradās līdz1570. gadam. Jau tajā laikā šie bija galvenie Madrides vārti pie kuriem krustojās gandrīz vissi svarīgākie ceļi. Laika gaitā ceļi nokļūst pilsētas robežās un pārtop ielās, un vārti jau atrodas gandrīz pašā pilsētas centrā. Sekojoši šajā vietā tiek veikti ielu rekonstrukcijas darbi un laukuma izveidošana, kā rezultātā vārti tiek nojaukti. Tā arī laukums tika nosaukts par Saules vārtu laukumu – Puerta del Sol.Kāpēc saules vārti? Vēsturnieku domas šeit dalās. Vieni uzskata, ka vārtu pārsegu esot rotājis saules attēls, citi uzskata, ka caur šiem vārtiem pilsētnieki varēja labi vērot sullēktu.
Ilgstošu laiku galvenā ēka šajā laukumā bija Buen Suseso baznīca un San Felipe el Reāl klosteris. 1618. gadā laukuma centrā tiek ierīkota 5 metru augsta strūklaka, kuru rotāja no marmora veidota Venēras statuja. Iedzīvotāji šo strūklaku nosauca par Baltās Marijas (Mariblanca) strūklaku. 17.g.s. ap laukumu izvietojās tirgus.
1760. gadā laukumā top jaunā, lielākā ēka, kurā izvietojas pasts. Pilsētniekiem šī ēka nekad nekādu sajūsmu nav izraisījusi, jo tās monjumentālā arhitektūra nomāc pārējās ēkas ap laukumu. 1847. gadā tiek veikta šīs ēkas rekonstukcija un vēlāk ēkai tiek piebūvēts tornis, kurā tiek uzstādīts pulkstenis un ēka jau kļūst simpātiskāka. Pēc rekonstrukcijas tajā tiek izmitinata aizsardzības ministrija. Šodien šajā ēkā izvietota Madrides reģiona valdība-spāniski hunta. 1857. gadā ielu paplašināsanas rezultātā tiek nojaukta jau pieminētā Buen Suseo baznīca. Par baznīcas atrašanās vietu liecina tikai uzstādīts postaments, kuru rotā Baltās Marijas statuja, kura agrāk rotāja jau pieminēto strūklaku.Mūsdienu laukumam ir pus mēness forma. 1995. gadā laukuma centrā tiek uzstādīta Karlosa III statuja ar zirgu.
Faktiski šis laukums neskatoties, ka tas nebūt nav ne lielākais un ietilpīgākais, ir Madrides populārākais laukums, līdzīgi kā Trafalgara laukums Londonā. Laukums ir iecienīta tūristu un vietējo iedzīvotāju tikšanās un atpūtas vieta par ko arī pārliecinos klātienē. Tieši šajā laukumā Madridieši sagaida jauno gadu un tradicionāli uz katru pusnakts zvana skaņu iz jāapēd viena vīnoga, kas nesīs veiksmi vissus sekojošos 12 mēnešus.
Madrides simbols.
Lēnā garā apstaigāju laukumu un dodos tā austrumu virzienā, kur no laukuma atdalās Kale del Carmen iela. Šeit laukuma stūrī uzstādīta pilsētas simbola skulptūra- lācis pie zemeņu koka.
Madridei ir vissai interesants simbols, kurš attēlots arī pilsētas ģērbonī! Tas ir lacis, kurš sniedzas pēc zemeņu koka augļeim. Lācis pilsētas simbolos parādījās jau vidus laikos, piemēram Madrides karaspēka vienību karogos. Lāči un mežacūkas tajos laikos bija visai bieži sastopamas būtnes Madrides apkārtnes mežos, ko nevarētu teikt par zemeņu koku!
Lieta tāda, ka Madrides apkārtnē šis koks nekad nav audzis un dabā tas sastopams Meksikas teritorijā. Tie koki, kuri tagad sastopami Madrides parkos un dārzos šeit nokļuvuši tikai tādēļ, ka tie ir Madrides ģērbonī. Tiek uzskatīts, ka sākotnēji Madrides ģērbonī ir bijis pavisam cits koks, bet par zemeņu koku tas pārtapis vēlāk, kad šos krūmveidīgos kokus ieveda no Meksikas (Tajā laikā Spāņu valdījums).
Kā nu tur arī nebūtu, Saulesvārtu laukumā ir uzstādīta šī skulptūra ar lāci kurš sniedzas pēc zemeņu koka augļiem un tas ir Madrides simbols, kura fonā tūristi cenšas nofotogrāfēties.
Galvenais laukums-Plaza Major (Plaza Mayor)
No Saules vārtu laukuma jau dodos uz nākošo Madrides laukumu. Te piebildīšu, ka Madridē ir ļoti daudz sīkāku un lielāku laukumu, un laukumiņu, kuri ir savadabīga iezīme šij un citām Spānijas pilsētām.
Tātad pavisam netālu no Saules vārtu laukuma esu nonācis nākamajā nozīmīgajā Madrides laukumā. Tas saucas Galvenais laukums, jeb Plaza Major (Plaza Mayor). Tas ir viens no populārākajiem, ja neteiktu pats popularākais laukums Madridē aiz Puerta de Sol. Laukumu ielenc vairākas kafejnīcas un restorāniņi no kuriem skan spāņu mūzikas ritmi. Cilvēki gan šobrīd šeit ir pamaz, jo kā nekā ir īstais siestas laiks. Ļaudis šeit parādīsies tikai uz vakara pusi, kad nebūs vairs tik karsti.
Laukums ir salīdzinoši paliels un tā izmēri ir 100 reiz 200 metru. Tā teikt futbola laukuma izmēros. Šis laukums šeit tika ierīkots jau iepriekš bijušā Arrabāla laukuma vietā. Arrabal atvasinot no arābu valodas nozīmē -piepilsēta.
Sākotneji laukums patiešām atradās pilsētas pievārtē uz reiz aiz Gvadalaharas vārtiem. 16.g.s. beigās karalis Filips II uzticēja šī laukuma veidošanu arhitektam Huānam Erreram, bet projekts līdz galam netika realizēts. Tas tika pabeigts 1617. gadā jau cita arhitekta Huāna Gomesa de Moras vadībā. Laukums sākumā ne ar ko īpaši dižu neizcēlās, jo tā virzienā vērstās ēku fasādes netika izdekorētas. Sakotnēji ēkas ap to nebija savienotas, bet bija pietiekoši tuvu viena otrai un vairākkārtējos ugunsgrēkos nodega veselas grupas ēku. 1790. gadā ugunsgrēks noposta gandrīz visas ēkas ap laukumu un tam par iemeslu ir fakts, ka lielā daļa ēku bija būvetas no koka.
Pēc šī ugunsgrēka laukums tiek apbūvets jau ar mūra ēkām, kuras tiek sabloķētas kopā un laukumā var iekļūt tikai pa deviņiem vārtiem zem ēkām. Laukuma pārbūve ilga gandrīz 60 gadus un tas tika pabeigts 1853. gad, un tādā veidolā ir saglabājies līdz pat mūsdienām. Šoreiz arī ēkas tika būvētas ar dekorētām fasādēm un vienoti ieturētā stilā.
Ēku apakšējos stāvos atradās tirgotavas, maizes ceptuves un dažādas meistaru darbnīcas. Tā kā karaļa pils atradās pavisam netālu, tad maizi, dažādus pārtikas izstrādjumus un meistaru darinājumus karaļa namam iegādājās tieši šeit-Plaza Major. Pašā laukumā tiek organizēti dažādi pasākumi. Te notiek svētki, izrādes, dažādi svinīgi pasākumi. Notiek arī nāvessodu publiska izpildīšana. Lielākais šāds notikums noticis 1680. gadā, kad uz nāvi tika sodīti 80 inkvizīcijas upuri. No tiem 21 cilvēku sadedzināja uz sārta, citus pakāra, vai tiem nocirta galvas. Šo scēnu 12 stundu garumā vēroja karalis un karaliene.
Laika gaitā massu pasākumiem šeit tiek izveidotas tribīnes. No 477 balkoniem apkārtējo ēku fasādēs un pa perimetru veidotajās tribīnēs bija iespējams izvietot ap 50 tūkstošu skatītāju. Turīgākie ļaudis izrādes vēroja no speciālām ložām vai labākās pozīcijās izvietotajiem balkoniem. Viens no lielākajiem pasākumiem, kura tradīcijas tiek piekoptas līdz mūsdienām ir Svētā Izidora diena. Izrādās, ka tieši šinī laukumā Izidors tika iesvētīts svēto līgā. Kopš tā laika ik gadu 15. maijā par godu šim notikumam tiek rīkoti šie svētki.
Starp citu, Plaza Major bija viens no pirmajiem laukumiem Spānijā, kurā tika rīkota korida. Viena no tadām notika 1623. gadā, par godu Velsas princim, kurš bija ieradies vizītē Madridē. 1789. gadā laukumā uzstājas slavenākie Spānijas toreodori Pedro Romiress un Pepe Iljio. Arēnu šim notikumam gatavo slavenais spāņu mākslinieks Goija. Pēdējās cīņas ar buļļiem šeit norisinās 1846. gadā.
Šodien laukuma centrā atrodas statuja kura atveidots karalis Filips III zirga sedlos. Šo statuju pasūtīja pats Filips III un to izgatavoja 1616. gadā, bet tā netika šeit uzstādīta. Statuja šeit nonāk tikai 1874. gadā, kad karaliene Izabella II to pavēl izdarīt. Laukumā parasti uzstājas dažādi ielu mākslinieki. Sestdienās, svētdienās bieži tiek rīkoti dažādi specifiski gadatirdziņi. Šo laukumu iecienījuši filatēlisti un numismati, kuri šeit ierodas svētdienās, un tirgo vai iemaina pastmarkas un monētas. Patreiz kā jau teicu laukums ir patukšs un mierīgs.
Svētā Izidora draudzes baznīca (Colegiata de San Isidro).
Neliela tējas pauze Plaza Mayor un dodos tālāk. Pametu laukumu pa dienvid austrumu vārtiem un nonāku Santa Krūz laukumā. Tālak dodos dienvidu virzienā, kur pāris kvartālu attālumā jau esmu nonācis pie nākama ieplānotā objekta. Tā ir Svētā Izidora baznīca. Baznīcu tagad ieskauj vairākas ēkas un šķiet ka tā atrodas tik pat kā kvartāla vidū. Patiesībā pašas baznīcas sienas vairākās vietās pavērstas uz ielu, bet lielākā daļā tomēr atduras pret blakus ēkām. Šeit sastopu lielu skaitu studentu. Izrādās, ka šeit atrodas arī Svētā Izidora institūts, kurā zinības iegūt ierodas studenti arī no citām valstīm, pārsvarā no Latīņamērikas. Izmantojot lielo burzmu pie institūta durvīm iešmaucu tā pagalmā, kur var labi redzēt pašas baznīcas kupolu un tās fasādes, kuras nav redzamas no ielas puses.
Svētā Izidora baznīca, līdz 1993. gadam pildīja katedrāles funkcijas, līdz tās tika nodotas jaun iesvētītajai Almudenas katedrālei. Baznīca nosaukta par godu Svētajam Izidoram kuru pāvests Grigorijs XV iecēla svēto kārtā. Izidoram tiek piešķirts zemnieku aizbildņa statuss, jo viņam esot bijušas pārdabīgas spējas ietekmēt un pareģot laika apstākļus un noteikt ūdens avotu vietas.
Pati baznīca tika uzbūvēta no 1622. līdz 1664. gadam, pēc jezuītu ordeņa pasūtījuma. Pēc jezuītu padzīšnanas no Spānijas karalis Karls III pavēl izmainīt baznīcas interjeru un tiek izveidots jauns altāris. Vēlāk gan, Ferdinanda VII valdīšanas laikā 19.g.s., baznīca tiek atgriezta jezuītu ordenim. Baznīcai tiek nodarīti nopietnipostījumi pilsoņu kara laika 1936. gadā. Ugunsgrēka rezultātā iet bojā lielā daļa mākslas darbu, kuri atradās tajā. Pēc kara baznīca tiek atjaunota un tai tiek pabeigti divi fasādes torņi, kuri pirms tam nekad nebija pabeigti līdz galam.
Baznīcas galvenajā altārī atrodas Svētā Izidora kapene. Baznīcas telpās un pieguļošajā teritorijā esošajās ēkās ir izvietots Svētā Izidora institūts, kurš darbojas arī šodien un to apmekle daudz studentu ne tikai no Spānijas, bet arī no citām valstīm un kontinentiem. Šodien gan ieeja pašā bazilikā ir slēgta un nākas to apskatīt tikai no institūta teritorijas un ielas, kur tādu patiesu priekšstatu par šo celtni ir grūti iegūt.
Nu nekas, dodos tālāk pa pieguļošā Latīņu (La Latinas) kvartāla šaurajām ieliņām. Šeit bez šīs lielās Izodora baznīcas atrodas vairākas mazākas baznīcas un kapellas. Neskaitāmie krusti un dievnami tikai apstiprina faktu, ka spāņi patiešām ir ļoti uzticīgi Kristum, un reliģija tiek augstu novērtēta un cienīta.
Segovijas tilts (Puente de Segovia) un Svetā Franciska baznīca(Iglesia San Francisco el Grande).
Tā nu caur Latīņu kvartālam lēnām virzos upes virzienā. Te nonāku līdz viaduktam, kurš savieno divas pakalnes, vienā atrodas jau minētais Latīņu kvartāls, bet pretējā jau var manīt lielu katedrāli un iespaidīgas celtnes, tā jau ir Madrides vecā citadele, kuru tūliņ apskatīsim. Un tomēr. Vispirms šķērsoju viaduktu dienvidu virzienā, kur gribu uzmest aci pāris objektiem. Viens no tiem ir Segovijas tilts. Nonaku aptuveni viadukta vidū no kurienes paveras lieliski skati gan uz Mansanāres upes pusi, gan uz Latīņu kvartālu. Te gan nākas secināt, lai nonāktu līdz pašam Segovijas tiltam ir jānoiet paliels gabals lejā pa stāvu kalnu un tad atkal jaatgriežas atpakaļ. Nolemju to nedarīt un tiltu apskatu tikai pa gabalu no viadukta.
Segovijas tilts ir pats vecākais tilts Madridē, pāri Mnsanāres upei. Tas uzbūvēts 16. g.s. pēc karaļa Filipa II rīkojuma. Filipam bija nepieciešams jauns tilts, pa kuru varētu ērtāk nokļūt savā piepilsētas rezidencē. Tiltu šķērso Segovijas iela (Cale de Segovia). Sākotnēji uz uzbrauktuvēm bija izveidoti varti, kuri līdz mūsdienām nav saglabājušies. 1936. gadā pilsoņu kara laikā republikāņi uzspridzina tiltu. Lai nepieļautu Frankistu armijas ienākšanu Madridē. Pēc kara tilts tiek atjaunots. Tilts tagad sastāv no deviņām arkām no kurām vidējā ir platāka par pārējām.
No viadukta pa stāvo pakrastu gar upes ieleju virzos vēl nedaudz uz dienvidiem, kur atrodas otrs pieminētais objekts- Svetā Franciska baznīca(Iglesia San Francisco el Grande). Ja nu reiz esi Spānijā, no baznīcām neizbēgsi! Un katrai tai ir savs īpašs stāsts. Šo baznīcu rotā īpatnējs liels kupols un vairāki sīkāki kopoli. Izrādās ka baznīca tika celta vairāku gadu desmitu garumā un nekādi to neizdevās pabeigt. Katrs nākamais arhitekts celtniecības gaitā realizēja savas idejas, bet arhitekti mainījās. Gala rezultātā baznīcas arhitektoniskais izskats ieguva savdabīgu, dažādu stilu miksējumu, kurš ne visai labi savstarpēji kontrastē.
Vecās madrides mūri un nedaudz vēstures.
Tālāk jau dodos atpakaļ uz viadukta un šķērsoju to vecās Madrides virzienā. No terasēm abpus viaduktam paveras lieliski skati uz Madridi. Zem terases Vecās Madrides pusē, tieši pirms katedrāles, var manīt senus mūrus. Te nu esmu nonācis vietā, kur senatnē sākusi veidoties Madrides pilsēta. Un tieši šeit atradās pirmais Madrides cietoksnis, bet tagad šo vietu te sauc par Arābu mūriem, jeb Emīra Muhameda I parku. Šajā parkā arī atrodas mūri, kuri atrakti arheoloģisko izrakumu gaitā un šeit izveidota tāda kā arheoloģiskā zona. Vairakās planšetēs var izlasīt informāciju par senās Madrides vēstures pirmssākumiem.
Te nu vietā būs neliela vēsturiska atkāpe. Madride salīdzinājuma ar citām Eiropas galvaspilsētām ir dibināta salīdzinoši vēlu. 9. g.s. arābu emīra Mohammeda I valdīšanas laikā Mansanāres upes krastā tika uzbūvēts cietoksnis, kurš kalpoja Toledo pilsētas aizsardzībai pret kristiešu uzbrukumiem no ziemeļu reģioniem, kuri nepakļāvās emīra valdījumiem.
Cietoksni nodēvēja par Mairita cietoksni, vēlāk nosaukums nedaudz izmainās uz Maherit un vēl vēlāk uz Magerit. Laika gaitā ap cietoksni izveidojas apdzīvota vieta kura vēlāk jau tiek saukta par Madridi. Seni raksti liecina par to, ka 932. gadā Maheritas cietoksnim uzbruka Leonas karaļa Ramiro II karaspēks. Vēlāk, 1042. gadā cietoksni izposta un sagrauj cita karaļa-Kastīlijas karaļa Ferdinanda lielā karaspēks.
Noslēgumā 1083. gadā Madridi ieņem kastīliešu karalis Alfonso VI, kuram šī pielsēta sāk kalpot kā atbalsta punkts sekojošiem uzbrukumiem svarīgākajai mauru pilsētai – Toledo. Sekoja vairāki mauru mēģinājumi atgūt kontroli pār Madridi, bet tie izrādījās neveiksmīgi.
Madride tā patiesi sāk attīstīties 12.g.s., kad karalis Alfonso VIII 1202. gadā piešķir tai pilsētas statusu. 1301. gadā Madridē izvietojas Kastīlijas karalistes kortesas (padome) un karalis Alfonso XI izveido Madrides pilsētas padomi-ajuntamiento. 1390. gadā Madridē tiek kronēts karalis Enrike III un no šā laika pārmaiņus, visai bieži Madride kļūst par monarhu galveno rezidences vietu.Pilsētas iedzīvotāju skaits turpina strauji augt. Madride pakāpeniski kļūst par ietekmīgāko pilsētu reģionā. Tieši Madridē notiek kristiešu karaļu tikšanās un tiek pieņemti lēmumi par karaļvalstu kopīgu cīņū ar mauriem, un tiek apvienotas karalistes.
Liktenīgo lomu nospēlā karaļa Filipa II 1561. gada lēmums pārcelt galvaspilsētu no Toledo uz Madridi. Kopš šā laika gandrīz vissu laiku Madride ir Spānijas galvaspilsēta, izņemot ļoti īsu brīdi, kad karalis Filips III par galvaspilsētu izvēlas Valladolidu.Hapsburgu valdīšanas laikā Madridē tiek uzsākti vērienīgi celtniecības darbi un tika uzceltas vairākas varenas lieliskas arhitektūras celtnes un iespaidīgi pieminekļi. Tieši šajā laikā top Madrides galvenais laukums-Placa Major un pils Retiro parkā. 1563. gadā Madrides pievārtē tiek uzsākta karaļa rezidences Eskoriāla celtniecība un šajā laikā Madridē ierodas un strādā tādi slaveni makslinieki, kā Servantess, Lope de Vega, Surbarāns un Muriljo.
Šajā laikā šeit uzkalnā, kur tagad redzama ktedrāle un karaļa pils atradās Madrides nocietinājumi ar iespaidīgiem mūriem uz aizsag torņiem, kuri ielenca tā laika pili Alkazāru. Šīs celtnes gan nav saglabājušies līdz mūsdienām. Pie vēstures raksta gaitā vēl atgriezīsimies, bet tagad dodamies apskatīt tepat esošo Almudēnas katedrāli. Apsolu ka šī būs pēdējā reliģiskā celtne, jeb baznīca par kuru stāstīšu. Zinu, ka daudziem ir garlaicīgi klejot tikai pa baznīcām, bet šī ir tā, kuru Madridē nedrīkst izlaist.
Almudenas katedrāle(Catedral de la Almudena de Madrid)
Pati katedrāle atrodas tādā kā uzkalnā, bet tās pakājē tieši šo madrides seno mūru virzienā atrodas tāda kā ieeja zem katedrāles. Izrādās ka katedrāle tikusi uzbūvēta uz senāk bijušas Svētās Marijas baznīcas pamatiem, jeb pat precīzāk sacīt, tai blakus vai virsū un tagad bijusī Marijas baznīca iekļauta kopējā katedrāles kompleksā. Un tomēr vecā Mrijas baznīca ir saglabājusi atsevišķu ieeju un atsevišķu telpu kompleksu. Par brīvprātīgu ziedojumu pāris euro pmērā iespējams izstaigāt Svētās Marijas baznīcas telpas. Tā arī daru. Tiešām šinī baznīco mājo tāda īpaša gaisotne. Šī baznīca šeit tikusi uzbūvēta 16.g.s. Vienā no šīs baznīcas nefām uzstādīta ļoti interesanta mātes Marijas Statuja.
Nokļūt pašā Almudenas katedrālē no Marijas baznīcas telpām nav iespējams, tādēļ tā jāpamet un jādodas pa kāpnēm augšā uz Almudenas katedrāles ieeju. Šeit arī var manīt, ka jaunā katedrāle uzbūvēta tik pat kā virsū bijušajai Marijas baznīcai. Tūristi katedālē var iekļūt pa vienu no sānu ieejām. Pirms ieejas laukumā uzstādīta Jāņā Pāvela II statuja. Izrādās, ka katedrāle šeit atklāta tikai 1993. gadā un atklāšanas ceramoniju vadīja pats Jānis Pāvels II.
Interesani! Kopīgi vēstures fakti bieži vieno spānijas baznīcas un katedrāles! Arī šīs katedrāles celtniecības darbi bija ieelguši vairāk, kā 100 gadus. Spānijā tas ir ļoti raksturīgi, ka baznīcu celtniecībai mūžīgi ir trūkusi nauda, vai to kavēja neskaitāmie kari. Tādi paši piemēri, kā šeit ir tajā pašā Malagā, kur viens no katedrāles torņiem nav uzcelts vēl šodien, kamdēļ vietējie šo katedrāli dēvē par „Vienroci”. Arī Kādisas katedrāle tika celta vairāk, kā 200 gadus!
Tātad Almudenas katedrāles celtniecības darbi tika uzsākti 1883. gadā, bet tos pabeidza tikai 1993. gadā. Jau sākotnēji šim dievnamam bija paredzēts piešķirt katedrāles statusu, jo vecā Katedrāle (Tagad Svētā Izodora baznīca) jau sen nespēja uzņemt pietiekošu skaitu lūdzēju. Katedrāle uzcelta tieši pretīm karaļa pils kompleksam, kura virzienā pavērsta arī parādes ieeja, kura gan parasti ir slēgta.
Arī šeit ieeja ir par brīvu, vai nu ziedojot kādu eiro ziedojumu kastītē. Katedrāles zāles tiešām ir iespaidīga izmēra. 102 metru gara un 80 metru plata halle, kuras arkāžu augstums sasniedz 73 metrus. Telpa veidota jauktā arhitektoniskajā stilā, kurā nedaudz dominē neo klasicisms. Vēl viena no šīs katedrāles nestandarta iezīmēm ir tas, ka tās ass nav orientēta no austrumiem uz rietumiem, bet ir virzīta no ziemeļiem uz dienvidiem.
Tā nu pēc neliela ekskursa pa katedrāles atvēsinošajām telpām dodos ārā karstumā. Tepat aiz stūra jau atrodas nākošais, ja pat ne viens no nozīmīgākajiem apskates objektiem Madridē. Tā ir karaļa pils.
Karaļa pils.(Palacio Real de Madrid).
Karaļa pils atrodas tieši blakus Almudenas katedrālei. Šīs abas ēkas, jeb ēku komleksus atdala paliels laukums, kurā mēdz sapulceties tūristi un vietējie iedzīvotāji. Uz katedrāles kāpnēm sēž ļaudis un klausās kāda ielas muzikanta izpildījumu. Sastopami daudzi mīlnieku parīši kuri vienkārši atlaidušies uz kāpņu pakāpieniem neslēpj savas savstarpējās jūtas. Daudz jautru kompāniju, kuras brīžiem gatavas mesties dejā, ielas mūzikantu melodiju ritmos. Vispār šeit Madridē virmo jaurības un savstarpējās saticības atmosfera.
Pie karaļa pils ieejas izveidojusies neliela rinda, lai iekļūtu tās teritorijā. Arī es tūlīt došos iekšā, bet pirms tam veicu nelielu loku pa šo laukumu un paklausos mūzikas ritmus. Pirms došos ikšā, īsumā pieskaršos vēstures faktiem.
Un tātad! Ass pavērsiens Spānijas un protams arī Madrides vēsturē notiek 1700. gadā, kad nomirst pēdējais Habsburgu karalis Karloss II un neatstāj mantinieku. Rezultātā izceļas 14 gadu ilgs karš, tā saucamais „Karš par Spānijas mantojumu”. Karš noslēdzas ar Burbonu dinastijas karaļa Filipa V uzvaru. Jaunais karalis ķeras pie kārtīgas Madrides pārbūves. Tiek veikti iespaidīgi rekonstrukcijas un būvniecības darbi, kuru gaitā Madride tiek pārvērsta franču pilsētu manierē. Vecā nopostītā, nodedzinātā Alkazaras cietokšņa vietā, Filips V uzsāk jaunas karaļa pils celtniecību, kuras gaitā par paraugu tiek ņemta Versaļas pils Parīzē. Filips V tā arī nenodzīvo līdz savas sapņu pils pabeigšanai. To pabeidz jau karalis Karloss III, kura laikā Madride sasniedz viss lielāko uzplaukumu, dēļ kā vēl šodien Karloss III tiek dēvēts par labāko pilsētas mēru „ ReyAlcalade” jeb „Karalis mērs”. Tieši sajā laikā Mdrides pilsēta paplašinās uz austrumiem, kur top jauni pilsetas kvartāli un šo pilsētas daļu šodien arī sauc par Burbonu Madridi. Par šo Burbonu Madridi pastāstīšu nākamajā stāstā, bet tagd dodamies iekšā karaļa pilī.
Pie ieejas iespējams iegādāties ieejas biļetes karaļa pils kompleksā. Tās ir salīdzinoši lētas 8 euro (bez gida) 10 euro (gida pavadījumā). Viena lieta gan apbēdina! Telpās aizliegts fotogrāfēt un filmēt. Nu neko! Kautkā iztiksim! Pēc biļešu iegādes nonāku pils iekšējā pagalmā, kur gan vēl drīkst pabildēt šo to. Apmetu pāris lokus pa pagalmu un dodos iekšā. Telpas šeit tiešām iespaidīgas. Kaut kas līdzīgs Ermitāžai Peterburgā, vai Luvrai parīzē. Taisnības labad gan japiebilst, ka Madrides karaļā pils tomēr ir krietni mazāka par iepriekš minētajām pilīm.
Kā jau teicu, pils celtniecība tika uzsākta pirmā Burbonu karaļā Filipes V valdīšanas laikā 1734. gadā. Pils top vecās, nodedzinātās Alkazāras pils vietā, kura līdz šim, gandrīz 9 gadsimtus tika uzskatīta par Madrides simbolu. Pils projekts pēc karalienes Elizabetes ieteikuma tika pasūtīts slavenajam itāļu arhitektam Messīni Filipo Huvarram. Pēc negaidītās karaļa Filipes V nāves projekta vadīšana tika nodota citam arhitektam- Džovani Batistam Saketti. Visai iespaidīga izmēra celtnes būvdari ieilga vairākus desmitus gadu un tika pabeigta tikai Filipes mantinieka Karlosa III valdīšanas laikā.
Pils celtniecībā tika iesaistīti vairāki arhitekti un celtnieki no Itālijas un Francijas. Tādēļ pils ārējais izskats izveidots itāļu stilā, bet ikšējā apdarē dominē tā laiku franču stils un manieres. Ēkai ir trīs pamat stāvi. Sākotnēji ēkas jumta cokolus esot rotājušas vairākas karalisko ģimenes locekļu statujas, bet kad karalis Karloss III pamanīja, ka starp tām nav viņa paša mātes statujas, viņš pavēlēja vissas statujas no jumta demontēt un paglabāt pils pagrabā. 19.g.s. tiek veikti vērienīgi rkonstrukcijas darbi pa pils perimetru, kur tika izveidoti vairaki skvēri un parki, tajā skaitā Orientes laukums, kurā mēs tulīt pabūsim, bet tagad neliels ekskurss pa pils telpām.
Pils interjeru rotā neskaitāmi slavenu pasaules un Spānijas mākslinieku mākslas darbi. Šeit izstādīti tādu slavenu meistaru darbi, kā Goija, Velaskes, Rūbenss, Sabatini u.c. Pilī atrodas vairākas greznas izstabas, zāles un telpas. Ievērības cienīgākās ir porcelāna zāle, Gasparīni istabas, lielā ēdamzāle, karaliskā aptieka un troņa zāle. Vestibilā izbūvētas iespaidīgas arhitekta Sabatīni projektētāskāpnes virs kurām uzstādīta Karlossa III statuja romas imperātora veidolā.
Atsevišķas vērības cienīga ir karaliskā ieroču palāta, kurā glabājās dažādi karaļu ieroči, bruņojums un varas simboli. Tiek uzskatīts, ka šī palāta ir pirmais muzejs Madridē. Piebildīšu, ka te ir diezgan daudz tūristu un vietām veidojas burzma, kura nedaudz trucē brīvi apskatīt pils telpas.
Vispār pils apmeklētājiem tika atvērta Franko valdīšanas laikā 1950. gadā un pēc monarhijas atjaunošanas septiņdesmitajos gados par karaļa rezidenci tika izvēlēta cita pils ārpus Madrides- Sarsuelas pils. Neskatoties uz to, daļa no karaliskajiem oficiālajiem pasākumiem bieži tiek rīkoti šeit.
Austrumu laukums un Madrides Karaliskais teātris (Teatro Real).
Pēc pils apmeklējuma atgriežos laukumā starp pili un katedrāli. Temperatūra jau uzkāpusi ap +35 grādiem. Tādēļ nedaudz pasēžu starp katedrāles kolonnām ēnā un paklausos mūziku. Tepat aiz stūra jau var manīt nākamo laukumu, ap kuru ir plašas zaļās zonas. Zālāji kā nosēti ļāudīm, kuri koku paēnī cenšas paslēpties no karstās saules. Tā teikt ir īstais siestas laiks.
Dodos uz nākamo laukumu uz kura pusi pavērsta pils galvenā fasāde. Tas ir Austrumu laukums, jeb kā spāņi saka Plaza de Oriente. Gar pašu pili laukums nobruģēts ar akmeņiem bet austrumu virzienā tas pārtop jau parkā. Pils ziemeļu virzienā uz nogāzes izveidots vēl viens parks, jeb dārzs. Tas ir Sabatīni dārzs. Kā jau iepriekš minēju 19. g.s. ap pili pa perimetru tiek veikti iespaidīgi rekonstrukcijas darbi, kuru laikā tiek izveidoti šie laukumi un dārzi. Faktisi Sabatinī dārzs bija jau iepriekš, bet Austrumu laikums ar parku ap to top tieši šajā laikā.
Kas tad īsti šaja laika periodā notika Madridē?. Ppēc karaļa Karlosa IV nakšanas pie varas sākas pagrimuma periods visā Spanijā un arī Madridē. Tas ir laiks kad Spānija zaudē savu varenību kolonijās un iesaistās pastāvīgos karos ar Eiropas lielvarām, kuras pašas provocē Spāniju uz šādu rīcību. Šajā laikā valsts vara praktiski ir Karlosa sievas, karalienes Marijas Luīzes un viena no ministriem-Manuela Godoijas rokās. Godoija bija spiests noslēgt vienošanos ar Napoleona Franciju, ka Napoleona karaspēks šķērsos un izmantos Spānijas teritoriju, lai veiktu uzbrukumu Portugālei. Rezultātā Spānija faktiski nonāk Napoleona okupācijā. Tas izraisīja neapmierinātību Spānijas pilsoņu aprindās un rezultātā izceļas sacelšanās, kuras rezultātā Karloss IV ir spiests atteikties no troņa par labu Ferdinandam VII.
Pavisam drīz Madrides iedzīvotāji veic uzbrukumus franču karaspēka daļām pilsētā. Uzbrukumi tiek nežēlīgi apspiesti un Napoleons ieceļ par Spānijas karali savu brāli Žozefu Bonopartu, kurš tiek nosaukts par Spānijas karali Hosē I. Tieši Žozefa Bonoparta laikā no 1808-1813 gadam arī tiek veikti šie pils pārbūves darbi un tiek izveidots šis laukums, kurā bieži tiek rīkotas greznas parādes.
Bonopartam tā arī neizdodas paveikt visus iecerētos rekonstrukcijas darbus jo sākas neatlaidīgi partizānu kari. 1812. gadā, britu karaspeks, hercoga Velingtona vadībā piedalās operācijā, kuras mērķis ir padzīt frančus no Ibērijas pussalas.Britu valdība dažādām metodēm sniedz palīdzību spāņu partizāniem, lai garutu Napoleona varu. Sekojoši Velingtons ieņem Madridi un tronī atgriežas spānijas karalis Ferdinands VII. Betpēc Ferdinanda VII nāves 1833. gadā kā troņa mantiniece tika izvelēta viņa mazgadīgā meita Izebella, kuras turpmākās valdīšanas laikā arī tiek pabeigti būvdarbi ap karaļa pili un Austrumu laukumā.
Pēc karalienes Izabellas rīkojuma laukuma centrā tiek uzstādīta karaļā Filipa IV skulptūra uz zirga, kura te atrodas arī šodien. Šīs skulptūra arī ir īpašā. To veidoja makslinieks Pjetro Takka, kā parugu ņemot Velaskesa zīmēto karaļā Filipa IV portretu. Skulptūra vēl ir īpaša ar to, ka tās veidotājam tajos laikos nebūt nebija vienkārši aprēķināt skulptūras smaguma centru, jo kā nekā zirga figūra veidota tā, ka zirgs atēlots slejoties tikai uz pakaļkājām, tik pat kā lēcienā.
Skulptūra ilgu laiku atradās kaut kur pils noliktavās un tikai karaliene Izabella lika to un citas skulptūras, tajā skatā tās, kuras karalis Karloss III lika novākt no pils jumta , uzstādīt šeit Austrumu laukumā. Pa perimetru Austrumu laukumam uzstādītas arī dažādu senu karaļu, kuri valdījuši Ibērijas pussalā, statujas. Te nebūs lieki piebilst, ka tieši karalienes Izabellas valdīšanas laikā tiek atjaunoti vai savās vietās atgriesti pieminekļi un statujas, kurus iepriekšējie valdnieki bija demontējuši vai pat iznīcinājuši.
Pašā laukumu austrumu pusē jau atrodas Madrides karaliskais teātris. Tā fasāde gan nav orientēta uz Austrumu laukumu, bet gan uz Izabellas II laukuma pusi, kura centru jau rotā pasas Izabellas II piemineklis. Arī šis teāta celtniecība tika uzsākta Izabellas valdīšanas laikā 1817. gadā, bet tika pabeigta 1850. gadā. 19. g.s. beigās teātris kļūst par viss prestižāko vietu, kur sapulcēties mīlēja sabiedrības elite un augstāko aprindu ļaudis.
1925. gadā teātris tika aizvērts rekonstrukcijai. Talāk sekoja republikāņu karš un dažādi sarežģījumi Spānijas politiskajā dzīvē, kā rezultātā rekonstrukcijas darbus izdevās pabeigt tikai pēc 40 gadiem. Republikāņu varas laikā šajā ēkā tika ierīkota pulvera noliktava. Faktiski vissus šos 40 gadus Spānija bija vienīgā valsts Eiropā, kurai nebija sava operas teātra. Tagad šī teātra skatuve ir viena no lielākajām Eiropā. Tā pēc saviem izmēriem pārspēj Milānas La Skalu un atpaliek tiki no Vīnes operas teātra skatuves, kura tiek uzskatīta par lielāko.
No Izabellas II laukumu dodos virzienā atpakaļ uz stāvo pakrasti uz ziemeļiem no karaļa pils. Pa ceļam šķērsoju Enkarnasjon laukumu un ieliņu, kurā atrodas tāda paša nosaukuma klosteris, kurš tiek demonstrēts gandrīz visos tūristu bukletos par Madridi. Enkarnasjon sieviešu klosteri1611. gadā dibinājusi karaļa Ferdinanda III sieva Austrijas Habsburgudinastijas princese Margarita. Klosteris bija paredzēts augstāko aprindu pārstāvēm, un vissu laiku ticis uzskatīts par vienu no bagātākajiem un plaukstošākajiem klosteriem Spānijā.
Pati klostera ēka vissu laiku ir bijusi viena no atpazītamākajām celtnēm Madridē. Klostera celtniecībā izmantotie arhitektūras elementi bieži tikuši izmantoti, kā paraugs dažādās reliģiskās celtnēs visā Spānijā. Klostera teritorijā atrodas vairāku Spānijas svēto kapenes. Patreiz klosterī ierīkots arī muzejs, kurš bezmaksas atvērts apskatei.
Debodas templis (Templo de Debod)
Esmu nonacis pakrastē virs Sabatinī dārza un dodos Spānijas laukuma virzienā. Šeit pirms nonāktu šajā laukumā, kuru spāņi dēvē par Palza de Espanņa man ieplānots apskatīt vēl vienu, varētu teikt Spānijai netradicinālu-orģinālu apskates objektu.Tas ir ēģiptiešu Debodas templis! Jā jā! Tieši tā, es nepārteicos.
Šeit aiz Ferras dārza, Kalna parkā (Parque de la Montana) ierīkots laukums, kurā uzstādīts īsts templis no Ēģiptes. Šī tempļa detaļas Ēģiptes valdība uzdāvināja Spānijai, kā pateicību par atbalstu slavenā Abu Simbel tempļa pārvietošanas un restaurācijas darbos, Nūbijas tuksnesī, nīlas krastos. Tajā laikā tika būvēts milzīgais Asuānas dambis un elektro stacija, kuras ūdens tilpnes appludinājamā teritorijā atradās vairākas senas celtnes. Varenākā no tām bija Abu Simbel templis, kurš pa sīkām detaļām tika sadalīts un pārcelts uz citu vietu. Vairākus sīkākas celtnes tika appludinātas, bet dažas nozīmīgākās demontētas. Vienu no demontētajiem objektiem-Debodas templi, Ēģiptes valdība tā arī uzdāvināja Spānijai un tas nonāca Madridē. Madrides valdība nolēma šo objektu orģinālā veidolā izstādīt publiskai apskatei un to 1972. gadā uzstādīja tieši šeit Kalna parkā blakus Spānijas laukumam.
Domājams ka Ēģiptē šis templis tika radīts pirms 2200 gadiem Nīlas krastā un bija veltīts dievam Amonam. Vēlāk nomainījās faraoni un templim tika piebūvētas papildus telpa,s un Amona kultu nomainīja dievietes Isidas kults. Ik gadu no tuvakajiem Nīlas upes reģioniem, ļaudis esot nākuši uz šo templi, lai saņemtu no Isidas vēstūjumu par plūdu periodu upē.
Arī šeit teplis uzstādīts saskaņā ar iepriekšējo stāvokli attiecībā pret debess pusēm, virzienā no no austrumiem uz rietumiem, lai gaisma templī iekļūtu tāpat kā tā pirmatnējā vietā. Temlis atrodas tāda kā mākslīga baseina krastā, kurš simbolizē Nīlas upes ūdeņus. Skats tiešām interesants. Apstaigāju šo interesanto būvi uz riņķi un varu doties uz Spānijas laukumu.
Starp citu, no kalna kur uzstādīts šis templis paveras lieliski skati uz Madrides pilsētu, Mansaranes upi un pakalni uz kuras atrodas Karaļa pils un katedrāle. Šeit atrodas arī labiekārtots parks ar daudzām sīkākām un lielākām palmām, kuru paēnī ierīkotu bērnu laukumi un uzstādīti soliņi, uz kuriem var atlaisties un paslēpties no dienas vidus svelmes.
Spānijas laukums (Plaza España)
No kalna parkā dodos lejup un jau esmu nonācis Spānijas laukumā. Faktiski šeit dienvidu ppusē laukums pārtop tādā, kā parkā. Šeit starp kokiem un košum krūmiem paslēpies piemineklis. Tas ir piemineklis slavenajam Spāņu rakstniekam un dzejniekam Migelam de Servantesam. Domāju ka lielākā daļa būs dzirdējusi par šī mākslinieka darbiem un reti kurš nezinās Servantesa romānu “Dons Kihots”, kurš tulkots lielākajā dāļā pasaules valodu un figurē pasaules literatūras mācībās. Protams ka pašiem spāņiem Servantess bez maz vai ir rakstnieks nummur viens.
Par godu rakstnieka trīssimtajai dzimšanas dienai, 1915. gadā tika izsludināts konkurss, rakstnieka pieminekļa izveidošanai. Jau tad tika nolemts, ka šo pieminekli uzstādīs nesen labiekārtotajā Spānijas laukumā. Priekšroka tiek dota arhitekta Rafaēla Martinesa Sapateiro projektam. Tad teik dibināta komiteja, kura rīkoja ziedojumu vākšanu piemineklim. Pirmie priekšdarbi pieminekļa veidošanai tiek uzsākti 1925. gadā, bet piemineklis tiek atklāts 1929. gadā.
Pēc būtības piemineklis izskatās diezgan smagnējs. Sākumā tā īsti nevar saprast, kur tam ir priekšpuse, kur aizmugure. Šķiet ka tomēr priekšpuse ir virzīta uz dienvidiem, kur paliela basena malā, starp baseinu un masīvo monjumentu izveidots neliels postaments uz kura uzstādītas romāna “Dons Kihots” galvenie varoņi: pats Dons Kihots sava zirga Rosinantes sedlos un Sančo Pansa ēzeļā mugurā. Faktiski sanāk, ka pieminekjis orientēts nevis uz Spānijas laukuma virzienā, bet pret parku. Un tomēr, apejot pieminekli no otras puses, secinu. Monjumenta aizmugurē, laukuma virzienā ierīkota strūklaka virs kuras uzstādīta paša Servantesa statuja, kura noraugās jau uz nākošo strūklaku laukuma vidū. Tagad jau šķiet, ka pieminekļa parādes puse ir tieši šī.
Tā kā pieminekli ielenc parka kuplie koki, kuri rada ēnu, kurā paslēpties no karstās saules, šeit drūzmējas daudz tūristu un ir diezgan grūtiizdarīt kādu foto lai kadrā neiekļūtu cilvēki. Galu galā atrodu vienu pavisam īsu mirkli, lai nobildētos kopā ar Donu Kihotu un Sančo Pansu.
Diena jau iet uz otru pusi un jāsāk domāt par pusdienām. Nolemju, ka pēc pastaigas pa laukumu uz Grand Via pameklēšu kādu ātro ēstuvīti, kur ieturēt vieglu maltīti, bet vispirms šeit pat Spāņijas laukumā izderšu kādu glāzi vīna, vai alus. Tepat vasaras kafjnīcā tieku pie kausa alus un varu nedaudz atvilkt elpu. Kamēr tukšoju kausu, nedaudz pastudēju informāciju par Spanijas laukumu un Madrides vēsturi.
Tātad Spānijas laukums, jeb spāniski Plaza de Espana. 1561. gadā, kad karalis Filips pārceļ galvaspilsētu no Toledo uz Madridi, šaja vietā atradās piepilsētas dārzi. Pilsētas kartēs šī vieta paradās 1656. Vēlāk 17.g.s.vidū karalis Karls III atpērk šeit zemi lai izveidotu klosteri. Tad šeit, ļoti izdevīgā vietā, netālu no jaunās karaļa pils tiek uzsākti Svētā Žila klostera būvdrbi. Klostera būvdarbi ieilgst, līdz Spānija nonāk Napoleona kontrolē. Žozefs Napoleons paredzētā klostera telpās ierīko kazarmas un zirgu staļļus.
Tālāk Spānijā seko nestabilitates laiks, kad pēc Ferdinanda VII nāves 1833. gadā kā troņa mantiniece tika izvelēta viņa mazgadīgā meita Izebella, kas izraisīja pilsoņu karu starp viņas un tēvoča Karlosa atbalstītājiem. Rezultata Izabellai izdodas noturēt troni, bet viņas sekojošais valdīšanas periods izceļas ar nestabilitati. 1868. gadā liberāļi gāž no troņa Izabellu II un kā karalis tiek kronēts Itālijas karaļa Viktota Emanuela dēls Savojas Amadejs, kuš sakarā ar Madridiešu neapmierinātību, pēc diviem gadiem ir spiests atteikties no troņa. 1873. gadā kortesas nodibina republiku, kura pastāv tikai 11 mēnešus. 1874. gadā monarhija tiek atjaunota un tronī kāpj Izabellas II dēls Alfonss XII un viņa sieva Marija Kristinī.
Alfonsa XII valdīšanas laikā Madride atkal bauda ekonomisku uzplaukumu. Madride strauji aug un tās ielas pilsētai attīstoties kļūst par šauru. Tādēļ tiek nolemts veikt vērienīgus ielu un laukumu rekonstrukcijas darbus. Šajā laikā tiek izveidots moderns ielu tīkls. Top varenākā iela Madridē-Grand Via, kuru mēs tūlīt apskatīsim. Šjā laikā tiek nolemts izveidot arī Spānijas laukumu, Napolena laika kazarmu un zirgu staļļu vietā. 1908-1909. gadā kazarmas tiek nojauktas un uzsākas laukuma izbūves darbi. Laukums savu pamat veidolu iegūst 1911. gadā. Protams, ka laika gaitā ap to esošās ēkas vairākkārt tiek pārbūvētas, dažkārt nojauktas, lai to vietā uzbūvētu jaunākas un laicīgākas celtnes. Tagad laukumu ielenc vairākas interesantas un simboliskas Madrides celtnes un par pāris no tām ir vērts nedaudz pastāstīt.
Alus kausu esmu iztuksojis un varu doties tālāk. Vispirms apmetu nelielu loku aplūkojot ēkas kuras ielenc Spānijas laukumu. Mūsdienu izskatu laukums sāk iegūt Franko valdīšanas laikā, kad šeit tiek uzcelts pirmais debesskrāpis-Edificio Espana, jeb māja ar nosaukumu „Spānija”. Ēkas celtniecība tiek uzsākta 1940. gadā un tā tiek pabeigta pēc 2. pasules kara 1953. gadā. Tajā laikā tā ir vissai iespaidīga izmēra ēka. Ēkas augstums ir 26 stāvi, jeb 117 metri. Jā! Tā starp citu man nedaudz atgādina Staļina laika augstceltnes Maskavā un mūsu Zinātņu akadēmijas ēku Rīgā pie centrāl tirgus.
Pēc otrā pasaules kara no1954 līdz 1957. gadam, blakus, laukuma stūrī jau tiek uzcelta nākošā daudzstāvu ēka, kura kādu laika periodu līdz 1967 gadam kļūst par Eiropas augstāko betona ēku. Tā ir ēka, kuru šeit sauc par Madrides torni, jeb tautā to bieži dēvē par „Žirafi”, dēļ savas īpatnējās formas. Šij ēkai ir varāk kā 30 stāvi, 142 metru augstumā. Pašā ēkā un tās piebūvēs izvietots tirdzniecības centrs ar vairāk kā 500 veikaliem. Ēkas augstākajos stāvos izvietoti ofissi, no kuriem paveras lieliski skati uz Spānijas laukumu un Gran Via ielu.
Un tā nu esmu nonācis uz ielas, kura ved garām Spānijas laukumam, jeb tā teikt, sākās šeit laukuma stūrī. Tā ir jau iepriekš pieminētā „Galvenā iela” jeb Gran Via. Pirms pametu laukumu man pienāk pāris jautras spāņu meitenes un piedāvā kaut kādus bukletus. Sākumā, kā jau ierasts atsakos no tiem, bet tad meitenes saka, ka tās ir bezmaksas biļetas ieejai Karalienes Sofijas mākslas galerejā. Nu ko! Neatsakos un paņenu arī. Tā īsti nebiju plānojis to apmeklēt, bet ja jau par brīvu, kāpēc ne!
Gran via iela (Gran Via)
Gran Via, var teikt ir pati popularākā un viena no nozīmīgākajām ielām Madridē. Varētu pielīdzināt mūsu Brīvības ielai Rīgā un pat tad tas vēl neizteiks šīs ielas nozīmi. Drīzāk to varētu pielīdzināt Elizejas avēnijai Parīzē, vai Oksford stītai Londonā. Pirms doties pa šo ielu un iepazīt to tuvāk, pāris vārdu no ielas tapšanas vēstures.
Sarežģīts šauru ielu tīkls ir bijusi Madrides problēma vairākus gadu simtus. Pilsēta ir pastāvīgi augusi, attīstījusies un laika gaitā tās ielas kļūst par šauru augošajai satiksmei. Lai šo problēmu risinātu, vairākkārt Madrides ielas un laukumi ir pārdzīvojuši rekonstrukcijas darbus. Vairākas ielas un laukumi laika gaitā ir izzuduši un to vietā izveidotas jau citas ielas. Un neskatoties uz vissu kas paveikts, Madrides ielas gandrīz vissu laiku ir bijušas par šauru tās iedzīvotājiem.
Par lielas centrālās ielas būvi plāni pastāvēja jau sen. 1860. gadā tiek uzsākti vērienīgi ielu rekonstrukcijas darbi un projekti, kuri kļūst par vienu no galvenajām tēmām Madrides sadzīvē. 1962. gada top pirmais projekts par lielas galvenās ielas izbūvi. Projekta ietvaros tika paredzēts likvidēt 14 un pārbūvēt 34 esošās ielas un nojaukt vairāk kā 300 ēkas. Jau pašā sākumā projekta realizācija atduras uz nepārvaramiem šķēršļiem likumdošanā un sociālajā sfērā. Bet pats galvenis šķērslis tomēr vienmēr ir milzīgie finansiālie tēriņi, kuri kavē vairākus projektus, jo īpaši Spānijā. Vēl jo vairāk grūtības sagādāja pārliecināt iedzīvotājus un komersantus pārvākties uz citām dzīvijamām telpām un komerc platībām.
Sagatavošanas un celtniecības process aizņēm daudz laika un milzu piepūles, un nebūt neritēja gludi. Tikai 1910. gada 4. aprīlī Karaļa Alfonso XIII un Madrides mēra klātbūtnē tiek atklāti šīs ielas būvdarbi, kuri ieilgst vairākus gadu desmitus. Ielas tapšana notiek trīs posmos un tā īsti tiek pabeigta tikai 1950. gadā. Rezultātā top unikāla veidola iela ar ļoti daudzveidīgiem un savdabīgiem arhitektūras veidoliem, kuri nav līdzīgi viens otram. Protams, kā uz galvenās ielas šeit tiek uzbūvēti teātri, hoteļi, vēlāk kino teātri, liels daudzums lielu un mazu veikalu, restorānu un viesnīcu.
Faktiski, katra ēka uz Grand Via savā ziņā ir unikāla. Protams tagad lielāko daļu ēku apakšējos stāvus ir aizņēmuši veikali, kuros tiek tirgoti viss dažādāko pasaules populārāko zīmolu izstrādājumi un tiek sniegti viss dažādākie pakalpojumi. Tā teikt īsta paradīze šopingotājiem. Tā kā neesmu šopinga fans, es vairāk laika veltu smalkākai ielas šedevru iepazīšanai un ejot pa to dažus no tiem pieminēšu.
Šeit atrodas vairāki slaveni klubi. Piemēram ielas sākumā ēkā Nr 2. atrodas klubs Gran Penya, pavisam netālu ēka nr 3. izvietojiesKazino Militar. Abi šie klubi veidoti angļu stilā un nebūt nav klubi mūsdienu jauniešu izpratnē. Tajos iespējams mierīgā gaisotnē draudzīgi pļāpājot iemalkot alu, vīnu, uzspēlēt biljardu un pat apmeklēt bibliotekas telpas. Protams ka te netrūkst arī mūsdienīgu mūzikas un naktsklubu! Te vel jāpiemin, ka te pat netālu ēkā nr 12. atrodas bārs Pedro Chicotte, kuru laika gaita iecienījuši slaveni mākslas un kultūras ļaudis. Šeit vissai bieži viesi esot bijuši Salvadors Dalī un Frenks Sinatra.
Ja nu reiz runa sāk iet par restorāniem tad arī man reiz ir pienācis ieturēt vēlu pusdienu maltīti. Tā arī daru. Izvēlos vienu no tapu bāriem. Tas iznāks lētāk un ātrāk, jo pavisam drīz vakarā man paredzēta tikšanās restorānā, kur droši vien paēdīšu tā kārtīgāk. Pasūtu ļoti vienkāršas uzkodas-spāņu tapas. Pāris glāzes vīna arī nenāk par skādi! Skan laba spāņu tradicionālā mūzika, kura papildinājumā ar vīna devu ļoti uzlabo garstāvokli. Teikšu tā, ka pametu šo barčiku jau tīri jautrā omā!
Dodos pa Gran Via talāk un pa ceļam vēl apskatu pāris objektus. Jo īpaši starp visām ēkām izceļas banku biroju ēkas un augstas klases viesnīcas. Starp tām vērts pieminēt Hotel Roma (Nr 18), Hotel Grand Via (Nr 25) Hotel Atlantic un Avenida (Nr 32-34). Tur pat blakus ēkā Nr 35 atrodas viena no šikākajām koncertzālēm Madridē.
Starp visām šīm ēkām izcelšu vēl divas. Viena no tām ir Edificio Telefonica, kura atrodas gandrīz pa vidu Gran Via. Tā būvēta 1929. gadā spānijas nacionālās telefonu sakaru kompānijas „Telefonica” vajadzībām. Ēka veidota trīs līmeņos pa vairākiem stāviem katrā un tās smaili noslēdz tornis. Ēkas augstums ir 81 metrs un līdz 1950. gadam tā bija augstākā ēka Madridē.
Otra atrodas pašā Gran Via austrumu galā un tā ir Edificio Grassy. Tā zīmīga ar apaļas formas tornīti, kuru rotā divu līmeņu kolonāde. Tā uzbūvēta 1917. gadā. Nosaukumu Grassy māja tā ieguva 1950. gadā, kad to savā īpašumā ieguva Milānas, juvelieru ģimenes izcelsmes, biznesmenis Alehandro Grassi, kurš ēkā izvieto savu juvelier izstrādājumu veikalu. Šī juvelieru izstrādājumu firma nodarbojās arī ar pulksteņu remontu un vēlāk arī izgatavošanu. Šodien šīs ēkas augšējos stāvos iekārtots pulksteņu muzejs, kurā var apskatīt vairākus simtus 16-19. g.s. pulksteņus un to mehanismus. Šeit izstādīti pat dažāgu karalisko ģimeņu īpašumā bijuši pulksteņi. Faktiski Alehandro Garsija bija aizrāvies ar pulksteņu kolekcionēšanu un to darbības principu pētīšanu. Šajā kolekcijā var redzēt gandrīz vissu pulksteņu attīstības vēsturi.
Pirmās dienas vakars.
Te nu esmu apstaigājis vissus šodiemas ieplānotos apskates objektus. Lēnā garā atgriežos līdz Gran Via vidum un dodos paklejot pa mazajiem veikaliņiem šķērsielās starp Gran Via un Puerta de Sol laukumu, blakus manai viesnīcai. Šovakar man vēl jādodas uz tikšanos restorāniņā El Rastro tirgus rajonā. Par šo tirgu es vēl pastāstīšu stāsta otrajā daļā, jo tur pabūšu arī rīt. Tagad laiku līdz nozīmetajam tikšanās laikam pavadu te pat ap Puerta de Sol un Plaza Mayor laukumiem, lēnā garā baudot Madrides pievakares noskaņu. Var just, ka ļaudis sāk atgriesties ielās, jo siestas laiks ir beidzies. Laukumi, ielas un restorāni gar tiem piepildās ar ļāudīm. Tā teikt atmosfera kļūst vēl jautrāka. Pāris vietās piesēžu un pasūtu pa kādai glāzei vīna.
Ak jā! Vēl nopirku kārtīgu cūkas kāju-Hamonu! Domāju ka daudzi jau zin kas tas ir, bet tomēr īsi pastāstīsu par to. Tas ir sausi vītināts šķiņķis, jeb cūkas stilbs- kāja.Šeit to sauc par Hamonu. To var redēt ik visur-restorānos, bāros un veikaliņos. Dažādu krāsu, izmēra un par dažādām cenām, tas sakarināts vairākās rindās veikalu skatlogos. Cenu atšķirības dažkārt ir ļoti lielas. Lieta tāda, ka cena atkarīga no tā, kāda gaļa izmantota un kādā veidā hamons ticis gatavots. Dārgākais ticis gatavots no īpaši, tikai ar zīlēm barotu cūku gaļas un ilgāk noturēts vītināšanas procesā. Lētākais gatavots no parastas cūkas gaļas un mazāk noturēts. Protams, ka būtiska ir garšas kvalitāte, bet dažkārt kārtīgs meistars no parastas cūkas prot pagatavot brīnumus. Veikalos varat nopirkt veselu stilbu, vai palūgt pārdevēju nogriest attiecīga daudzuma šķēlītes. To parasti griež ļoti plānās loksnitēs. Veikalos ir nopērkams jau sašķērēts un safasēts hamons, bet labāk to pirkt kā veselu stilbu vai sašķērējot uz vietas veikalā.
Starp citu šeit Madridē ir vairāki veikali, kur var nopirkt viss dažādākās kvalitātes un šķirnes hamonu. Dažviet šie veikali iekārtoti kā muzeji, kuros var iepazīties ar hamona tapšanas vēsturi un tehnojoģiju.
Nu tā lūk! Vakara noslēgumu pavadu restorānā El Rastro rajonā, apspriežot dažādas interesantas tēmas par tūrismu un ceļojumiem. Baudām spāņu virtuves labumus un labu spāņu vīnu. Vēlu vakarā atgriežos viesnīcā pie Puerta de Sol laukuma. Neskatoties ka ir jau vēls, ielas mudž no ļaudīm. Jautrība sit augstu vilni. Krodziņi pilni, ielas pilnas. Arī pašā Puerta de Sol laukumā pilns ar ļaudīm. Vienīgi laukumu ielenkuši liels skaits policistu!
Pa dienu daudzviet varēja manīt protestētājus, kuri protestēja pret taupības režīmu, kuru Spānijas valdība ieviesusi sakarā ar ekonomisko krīzi. Acīm redzot policija baidās, ka šie protestētāji ir bīstami arī naktī un dežūdē visai nopietni. Starp citu daudz ļaužu, kuri ar tranforantiem dienā stāvēja uz laukuma nav to pametuši. Šķiet ka tie te ir gatavi palikt uz vissu nakti, pie reizes kārtīgi iztusēties un uz protestiem vairs prāts nevelk!
Vēl īsu brīdi pavadu laukumā un tad jau dodos gulēt. Šodien bija pagara diena, bet nogurumu tā īsti nejūt. Droši vien spāņu vīns neļauj to izjust! Redzēsim kā būs no rīta. Rītā man paredzēts apskatīt Madrides centra austrumu daļu, jeb tā saucamo Burbonu Madridi. Ja šodiena bija veltīta vairāk vēsturei un arhitektūrai, tad rītdiena jau būs muzeju- mākslas galeriju un izklides diena. Rīt pabūšu divos pasaules slavenos muzejos, jeb precīzāk teikt, mākslas galerijās. Tad izstaigāšu Madrides botānisko dārzu un pāris no Madrides dižākajiem parkiem. Vakara pusē pabūšu El Rastro tirgū un nedaudz pastāstīšu par Madrides virtuvi.
Dienas kopsavilkums:
Atlidoju no Londonas un vissu dienu pavadīju staigājot pa Madrides ielām. Tekošie izdevumi: Metro biļete 4.5 EURO Ieeja karaļa pilī 8 euro, ziedojumi baznīcās un katedrālē 4 EURO, pusdienas tapu bārā 7 EURO, vīni un uzkodas pievakarē 10 euro, vakariņas restorānā 20 EURO (Vīns tajā skaitā).
H-viesnīca Murcia, 1. Puerta de Sol, 2. Plaza Mayor, 3. Sv. Izidora baznīca, 4. viaducts, 5.Sv. Franciska baznīca, 6. arābu mūri, 7. Almudenas katedrāle un Sv. Marijas baznīca, 8. Karaļa pils, 9. Plazaa Oriente, 10. Karaliskais teātris, 11.Enkarnasjon klosteris, 12. Debodas temples, 13. Spānijas laukums, 14. Gran Via, 15. Edificio Grassy, 20. El Rastro tirgus rajons.
Piejams foto albūms (82 bildes un kolāžas) ar stāsta sub titriem: manā draugu galerijā.
Labdien! Kādu laiku sanāca tā, ka nebija brīva laika ko uzrakstīt, bet par ko pastāstīt ir sakrājies jau visai daudz. Un tā nu beidzot esmu saņēmies un pieķēries kārtējam rakstu darbam! Šoreiz paturpināšu stāstu par ceļojumiem Spānijā. Iepriekš jau publicēju vairākus rakstus par Andalūzijas ceļojumu iespaidiem. Šoreiz sākšu savu stāstījumu par Madridi. Pabiju gan tur kādu laiciņu atpakaļ, pavasarī maija mēnesī, kārtējā ceļojuma laikā uz Andalūziju. Biju sakomplektējis kārtējo grupiņu draugu un paziņu lai dotos aplūkot Andalūzijas jaukumus. Grupai nopirku biļetes no Rīgas uz Malagu ar pārsēšānos Londonā, bet pašam nācās lidot nedaudz ātrāk, jo biju sarunājis tikties ar tūrisma industrijā iesaistītu meiteni no Maskavas un tikšanos viss ērtāk bija noorganizēt Madridē, pāris dienas pirms mani draugi ieradīsies Malagā. Tātad, lidoju uz Madridi!Madridē biju pabijis sen atpakaļ un tikai uz vienu īsu dienu (neskaitot tranzīt lidojumus caur Barahas lidostu), kam dēļ tā kārtīgi iepazīt šo pilsētu nebija iespējams. Tādēļ šoreiz sagatavojos tā nopietnāk, jo man būs gandrīz divas dienas laika izbaudīt šīs pilsētas jaukumus un dzīves ritmu. Agri no rīta izlidoju no Londonas un pavisam drīz jau esmu Madrides lidostā Barahas. Daudzi latvieši un arī citu valstu pārstāvji bieži šo lidostu sauc nepareizi-par Baradžas! Nosaukumu tiešām raksta „Barajas”, kas angliskojot skan Baradžas, be neaizmirstiet, ka spāņi burtu J izrunā kā H. Patiesībā angļu valoda ir tā valoda, kura bieži spēj tā izkropļot dažādu vietu nosaukumus pasaulē, kā neviena ciā valoda. Un bieži dažādu tautību cilvēki pārņem šīs angļu kroplības un vietu nosaukumus dažādās pasaules vietās izrunā tā, ka vietējie nesaprot īsti, kādu vietu jūs meklējat! Tā tiem angļiem arī sanāk no Diseldorfas-Dāsldāf, no Varšavas- Vāsāv un no Heresas-Džēres. Nu Madridi viņi gan izrunā daudz maz saprotami.Patiesībā pati Barahas lidosta jau ir pieminēšanas vērta. Tā tiešām ir iespaidīga izmēra un ar aptuveni 50 miljoniem akalpoto pasažieru skaitu gadā, ierindojas eiropas lielāko lidostu sarakstā, dalot 3-4 vietu ar Frankfurti pie Mainas, piekāpjoties tikai Hītrovai Londonā un Šārla Degola lidostai Parīzē. Starp citu, no Rīgas uz šejieni arī ir iespējams atlidot bez pārsēšanās. Šogad spānijas aviokompānija Iberia ir uzsākusi tiešos lidojumus (sezonas) no Madrides uz Rīgu.No Barahas lidostas līdz Madrides centram ir iespējams ļoti ērti nokļūt gan ar metro, gan vilcienu, gan autobusiem. Viss atkarīgs, kurā Madrides rajonā jums nepieciešams nokļūt. Es šoreiz izmantoju metro pakalpojumus un ar tā palīdzību nokļūstu pašā Madrides sirdī Puerta de Sol stacijā. Te nu atkal jāpiemin, ka Madrides metro arī ir vissai iespaidīgs. Neskatoties, ka Madrides iedzīvotāju skaits 3,3 miljoni (6.5 miljoni ar piepilsētām) ir teju divas reizes mazāks, kā Londonā, Maskavā vai Parīzē, tās metro politena līniju kopgarums un staciju skaits ir tik pat kā līdzīgs, kā minētajās megapolēs un Madrides metro ir trešais lielākais Eiropā. To 12 līniju kopgarums gandrīz sasniedz 300 kilometrus un staciju skaits uz šo mirkli ir gandrīz 250. Šeit vēl piebildīšu: ja jūs atbraucat uz Madridi un esat nolēmis izmantot metro pakalpojumus, tad viss izdevīgāk ir iegādāties 10 braucienu biļešu komplektu par 14 eiro. Ja pirksiet atsevišķi biļeti vienam pārbraucienam, tad samaksāsiet 4.50 eiro par vienu braucienu. Šīs biļetes ir derīgas braucieneim metro un arī pilsētas autobusos.Kāda pusstunda brauciena un esmu jau Madrides centrā. Mana rezervētā viesnīca, jeb precīzāk sacīt hostelis atrodas tikai 100 metru attālumā no Madrides populārākā laukuma Puero de Sol (Saules vārtu laukums). Gaisa temperatūra ir vissai augsta un pārsniedz +30 grādus. Tādēļ ātri dodos uz viesnīcu, lai varētu atbrīvoties no pabiezajām drēbēm un somas. Viesnīcu „Murcia” nav grūti atrast, jo tā atrodas tieši tur, kur norādīts booking.com kartē, un uz ēkas ir arī izkārtne. Mani sagaida ļoti jautra pavecāka spāņu kundze, kura dziedādama pirms mirkļa tīrīja viesnīcas koridori. Tā nu esmu viesnīcā un varu ātri nodušoties un doties Madrides karstajās ielās! Vēl pāris vārdu par Madridi pirms doties tās ielās. Madride patiesībā ir liela pilsēta, kuru nu nekādi nevar apskatīt vienā dienā. Arī divas dienas ir par īsu, bet tad jau kaut ko var saplānot. Sākotnēji metot aci kartē šķiet, ka tā ir ļoti sarežģīta pilsēta un būs grūti saplānot maršrutus. Patiesībā nav nemaz tik traki. Veco centrālo Madrides daļu, kur arī atrodas viss vairāk tūrisma apskates objektu nosacīti var sadalīt divās daļās-tā saucamajā: Vecajā Madridē (rietumu daļā) un Burbonu Madride (austrumu daļā).Katrai šij daļai būs nepieciešama vesela diena, lai to apskatītu. Un ja tā nopietnāk vēlas apskatīt Madridi, tad jau vajag vismaz četras dienas. Pirmajās divās var apskatīt jau divas pieminētās Madrides daļas, trešajā dienā pārējo Madridi pilsētas teritorijā, bet ceturtajā dienā vairākus objektus, kuri jau atrodas Madrides piepilsētās. Es jums šoreiz pastāstīšu par Veco Madridi un Burbonu Madridi, kurām arī veltīšu divas dienas. Tatad šodien Vecā Madride.Pirms pametu viesnīcu nākas pārmīt pāris vārdu ar jautro spāņu kundzi. Viņa laipni izstāsta, kas šovakar notiks Madridē, piedāvā bukletus un kartes. Es gan saku, ka esmu pietiekoši labi bruņojies ar informāciju par Madridi. Kundze novēl man jauku dienu un lustīgu vakaru, un raitā- tik pat kā deju solī dodas laistīt puķes pagalmā, bet es pametu viesnīcu un dodos Puerta de Sol laukuma virzienā. Uz laukuma satopu diezgan lielu skaitu ļaužu. Tūristi, vietējie studenti, kaut kādi protesētāji, ielu muzikanti un mākslinieki, tads kārtīgs kokteilis neskatoties, ka ir siestas laiks, apkārt virmo jautra gaisotneĪsumā par pašu laukumu. Puerta de Sol laukums ir viens no galvenajiem laukumiem Madridē. Tieši šinī laukumā atrodas Spānijas tā saucamais „Nulles kilometrs” un vissi attālumi tiek mērīti no šejienes. Zīmīgi ka Spānija īstais ģeogrāfiskais centrs atrodas tikai 14 km attālumā no šejienes, netālu no Aranhues.Laukums nosaukts par godu agrāk šeit bijušajiem „Saules vārtiem”, kuri šeit atradās līdz1570. gadam. Jau tajā laikā šie bija galvenie Madrides vārti pie kuriem krustojās gandrīz vissi svarīgākie ceļi. Laika gaitā ceļi nokļūst pilsētas robežās un pārtop ielās, un vārti jau atrodas gandrīz pašā pilsētas centrā. Sekojoši šajā vietā tiek veikti ielu rekonstrukcijas darbi un laukuma izveidošana, kā rezultātā vārti tiek nojaukti. Tā arī laukums tika nosaukts par Saules vārtu laukumu – Puerta del Sol.Kāpēc saules vārti? Vēsturnieku domas šeit dalās. Vieni uzskata, ka vārtu pārsegu esot rotājis saules attēls, citi uzskata, ka caur šiem vārtiem pilsētnieki varēja labi vērot sullēktu.Ilgstošu laiku galvenā ēka šajā laukumā bija Buen Suseso baznīca un San Felipe el Reāl klosteris. 1618. gadā laukuma centrā tiek ierīkota 5 metru augsta strūklaka, kuru rotāja no marmora veidota Venēras statuja. Iedzīvotāji šo strūklaku nosauca par Baltās Marijas (Mariblanca) strūklaku. 17.g.s. ap laukumu izvietojās tirgus.1760. gadā laukumā top jaunā, lielākā ēka, kurā izvietojas pasts. Pilsētniekiem šī ēka nekad nekādu sajūsmu nav izraisījusi, jo tās monjumentālā arhitektūra nomāc pārējās ēkas ap laukumu. 1847. gadā tiek veikta šīs ēkas rekonstukcija un vēlāk ēkai tiek piebūvēts tornis, kurā tiek uzstādīts pulkstenis un ēka jau kļūst simpātiskāka. Pēc rekonstrukcijas tajā tiek izmitinata aizsardzības ministrija. Šodien šajā ēkā izvietota Madrides reģiona valdība-spāniski hunta. 1857. gadā ielu paplašināsanas rezultātā tiek nojaukta jau pieminētā Buen Suseo baznīca. Par baznīcas atrašanās vietu liecina tikai uzstādīts postaments, kuru rotā Baltās Marijas statuja, kura agrāk rotāja jau pieminēto strūklaku.Mūsdienu laukumam ir pus mēness forma. 1995. gadā laukuma centrā tiek uzstādīta Karlosa III statuja ar zirgu.Faktiski šis laukums neskatoties, ka tas nebūt nav ne lielākais un ietilpīgākais, ir Madrides populārākais laukums, līdzīgi kā Trafalgara laukums Londonā. Laukums ir iecienīta tūristu un vietējo iedzīvotāju tikšanās un atpūtas vieta par ko arī pārliecinos klātienē. Tieši šajā laukumā Madridieši sagaida jauno gadu un tradicionāli uz katru pusnakts zvana skaņu iz jāapēd viena vīnoga, kas nesīs veiksmi vissus sekojošos 12 mēnešus.Lēnā garā apstaigāju laukumu un dodos tā austrumu virzienā, kur no laukuma atdalās Kale del Carmen iela. Šeit laukuma stūrī uzstādīta pilsētas simbola skulptūra- lācis pie zemeņu koka.Madridei ir vissai interesants simbols, kurš attēlots arī pilsētas ģērbonī! Tas ir lacis, kurš sniedzas pēc zemeņu koka augļeim. Lācis pilsētas simbolos parādījās jau vidus laikos, piemēram Madrides karaspēka vienību karogos. Lāči un mežacūkas tajos laikos bija visai bieži sastopamas būtnes Madrides apkārtnes mežos, ko nevarētu teikt par zemeņu koku!Lieta tāda, ka Madrides apkārtnē šis koks nekad nav audzis un dabā tas sastopams Meksikas teritorijā. Tie koki, kuri tagad sastopami Madrides parkos un dārzos šeit nokļuvuši tikai tādēļ, ka tie ir Madrides ģērbonī. Tiek uzskatīts, ka sākotnēji Madrides ģērbonī ir bijis pavisam cits koks, bet par zemeņu koku tas pārtapis vēlāk, kad šos krūmveidīgos kokus ieveda no Meksikas (Tajā laikā Spāņu valdījums).
Kā nu tur arī nebūtu, Saulesvārtu laukumā ir uzstādīta šī skulptūra ar lāci kurš sniedzas pēc zemeņu koka augļiem un tas ir Madrides simbols, kura fonā tūristi cenšas nofotogrāfēties.
No Saules vārtu laukuma jau dodos uz nākošo Madrides laukumu. Te piebildīšu, ka Madridē ir ļoti daudz sīkāku un lielāku laukumu, un laukumiņu, kuri ir savadabīga iezīme šij un citām Spānijas pilsētām. Tātad pavisam netālu no Saules vārtu laukuma esu nonācis nākamajā nozīmīgajā Madrides laukumā. Tas saucas Galvenais laukums, jeb Plaza Major (Plaza Mayor). Tas ir viens no populārākajiem, ja neteiktu pats popularākais laukums Madridē aiz Puerta de Sol. Laukumu ielenc vairākas kafejnīcas un restorāniņi no kuriem skan spāņu mūzikas ritmi. Cilvēki gan šobrīd šeit ir pamaz, jo kā nekā ir īstais siestas laiks. Ļaudis šeit parādīsies tikai uz vakara pusi, kad nebūs vairs tik karsti.Laukums ir salīdzinoši paliels un tā izmēri ir 100 reiz 200 metru. Tā teikt futbola laukuma izmēros. Šis laukums šeit tika ierīkots jau iepriekš bijušā Arrabāla laukuma vietā. Arrabal atvasinot no arābu valodas nozīmē -piepilsēta.Sākotneji laukums patiešām atradās pilsētas pievārtē uz reiz aiz Gvadalaharas vārtiem. 16.g.s. beigās karalis Filips II uzticēja šī laukuma veidošanu arhitektam Huānam Erreram, bet projekts līdz galam netika realizēts. Tas tika pabeigts 1617. gadā jau cita arhitekta Huāna Gomesa de Moras vadībā. Laukums sākumā ne ar ko īpaši dižu neizcēlās, jo tā virzienā vērstās ēku fasādes netika izdekorētas. Sakotnēji ēkas ap to nebija savienotas, bet bija pietiekoši tuvu viena otrai un vairākkārtējos ugunsgrēkos nodega veselas grupas ēku. 1790. gadā ugunsgrēks noposta gandrīz visas ēkas ap laukumu un tam par iemeslu ir fakts, ka lielā daļa ēku bija būvetas no koka.Pēc šī ugunsgrēka laukums tiek apbūvets jau ar mūra ēkām, kuras tiek sabloķētas kopā un laukumā var iekļūt tikai pa deviņiem vārtiem zem ēkām. Laukuma pārbūve ilga gandrīz 60 gadus un tas tika pabeigts 1853. gad, un tādā veidolā ir saglabājies līdz pat mūsdienām. Šoreiz arī ēkas tika būvētas ar dekorētām fasādēm un vienoti ieturētā stilā.Ēku apakšējos stāvos atradās tirgotavas, maizes ceptuves un dažādas meistaru darbnīcas. Tā kā karaļa pils atradās pavisam netālu, tad maizi, dažādus pārtikas izstrādjumus un meistaru darinājumus karaļa namam iegādājās tieši šeit-Plaza Major. Pašā laukumā tiek organizēti dažādi pasākumi. Te notiek svētki, izrādes, dažādi svinīgi pasākumi. Notiek arī nāvessodu publiska izpildīšana. Lielākais šāds notikums noticis 1680. gadā, kad uz nāvi tika sodīti 80 inkvizīcijas upuri. No tiem 21 cilvēku sadedzināja uz sārta, citus pakāra, vai tiem nocirta galvas. Šo scēnu 12 stundu garumā vēroja karalis un karaliene.Laika gaitā massu pasākumiem šeit tiek izveidotas tribīnes. No 477 balkoniem apkārtējo ēku fasādēs un pa perimetru veidotajās tribīnēs bija iespējams izvietot ap 50 tūkstošu skatītāju. Turīgākie ļaudis izrādes vēroja no speciālām ložām vai labākās pozīcijās izvietotajiem balkoniem. Viens no lielākajiem pasākumiem, kura tradīcijas tiek piekoptas līdz mūsdienām ir Svētā Izidora diena. Izrādās, ka tieši šinī laukumā Izidors tika iesvētīts svēto līgā. Kopš tā laika ik gadu 15. maijā par godu šim notikumam tiek rīkoti šie svētki.Starp citu, Plaza Major bija viens no pirmajiem laukumiem Spānijā, kurā tika rīkota korida. Viena no tadām notika 1623. gadā, par godu Velsas princim, kurš bija ieradies vizītē Madridē. 1789. gadā laukumā uzstājas slavenākie Spānijas toreodori Pedro Romiress un Pepe Iljio. Arēnu šim notikumam gatavo slavenais spāņu mākslinieks Goija. Pēdējās cīņas ar buļļiem šeit norisinās 1846. gadā.
Šodien laukuma centrā atrodas statuja kura atveidots karalis Filips III zirga sedlos. Šo statuju pasūtīja pats Filips III un to izgatavoja 1616. gadā, bet tā netika šeit uzstādīta. Statuja šeit nonāk tikai 1874. gadā, kad karaliene Izabella II to pavēl izdarīt. Laukumā parasti uzstājas dažādi ielu mākslinieki. Sestdienās, svētdienās bieži tiek rīkoti dažādi specifiski gadatirdziņi. Šo laukumu iecienījuši filatēlisti un numismati, kuri šeit ierodas svētdienās, un tirgo vai iemaina pastmarkas un monētas. Patreiz kā jau teicu laukums ir patukšs un mierīgs. Neliela tējas pauze Plaza Mayor un dodos tālāk. Pametu laukumu pa dienvid austrumu vārtiem un nonāku Santa Krūz laukumā. Tālak dodos dienvidu virzienā, kur pāris kvartālu attālumā jau esmu nonācis pie nākama ieplānotā objekta. Tā ir Svētā Izidora baznīca. Baznīcu tagad ieskauj vairākas ēkas un šķiet ka tā atrodas tik pat kā kvartāla vidū. Patiesībā pašas baznīcas sienas vairākās vietās pavērstas uz ielu, bet lielākā daļā tomēr atduras pret blakus ēkām. Šeit sastopu lielu skaitu studentu. Izrādās, ka šeit atrodas arī Svētā Izidora institūts, kurā zinības iegūt ierodas studenti arī no citām valstīm, pārsvarā no Latīņamērikas. Izmantojot lielo burzmu pie institūta durvīm iešmaucu tā pagalmā, kur var labi redzēt pašas baznīcas kupolu un tās fasādes, kuras nav redzamas no ielas puses.
Svētā Izidora baznīca, līdz 1993. gadam pildīja katedrāles funkcijas, līdz tās tika nodotas jaun iesvētītajai Almudenas katedrālei. Baznīca nosaukta par godu Svētajam Izidoram kuru pāvests Grigorijs XV iecēla svēto kārtā. Izidoram tiek piešķirts zemnieku aizbildņa statuss, jo viņam esot bijušas pārdabīgas spējas ietekmēt un pareģot laika apstākļus un noteikt ūdens avotu vietas.Pati baznīca tika uzbūvēta no 1622. līdz 1664. gadam, pēc jezuītu ordeņa pasūtījuma. Pēc jezuītu padzīšnanas no Spānijas karalis Karls III pavēl izmainīt baznīcas interjeru un tiek izveidots jauns altāris. Vēlāk gan, Ferdinanda VII valdīšanas laikā 19.g.s., baznīca tiek atgriezta jezuītu ordenim. Baznīcai tiek nodarīti nopietni postījumi pilsoņu kara laika 1936. gadā. Ugunsgrēka rezultātā iet bojā lielā daļa mākslas darbu, kuri atradās tajā. Pēc kara baznīca tiek atjaunota un tai tiek pabeigti divi fasādes torņi, kuri pirms tam nekad nebija pabeigti līdz galam.
Baznīcas galvenajā altārī atrodas Svētā Izidora kapene. Baznīcas telpās un pieguļošajā teritorijā esošajās ēkās ir izvietots Svētā Izidora institūts, kurš darbojas arī šodien un to apmekle daudz studentu ne tikai no Spānijas, bet arī no citām valstīm un kontinentiem. Šodien gan ieeja pašā bazilikā ir slēgta un nākas to apskatīt tikai no institūta teritorijas un ielas, kur tādu patiesu priekšstatu par šo celtni ir grūti iegūt.
Nu nekas, dodos tālāk pa pieguļošā Latīņu (La Latinas) kvartāla šaurajām ieliņām. Šeit bez šīs lielās Izodora baznīcas atrodas vairākas mazākas baznīcas un kapellas. Neskaitāmie krusti un dievnami tikai apstiprina faktu, ka spāņi patiešām ir ļoti uzticīgi Kristum, un reliģija tiek augstu novērtēta un cienīta. Tā nu caur Latīņu kvartālam lēnām virzos upes virzienā. Te nonāku līdz viaduktam, kurš savieno divas pakalnes, vienā atrodas jau minētais Latīņu kvartāls, bet pretējā jau var manīt lielu katedrāli un iespaidīgas celtnes, tā jau ir Madrides vecā citadele, kuru tūliņ apskatīsim.Un tomēr. Vispirms šķērsoju viaduktu dienvidu virzienā, kur gribu uzmest aci pāris objektiem. Viens no tiem ir Segovijas tilts. Nonaku aptuveni viadukta vidū no kurienes paveras lieliski skati gan uz Mansanāres upes pusi, gan uz Latīņu kvartālu. Te gan nākas secināt, lai nonāktu līdz pašam Segovijas tiltam ir jānoiet paliels gabals lejā pa stāvu kalnu un tad atkal jaatgriežas atpakaļ. Nolemju to nedarīt un tiltu apskatu tikai pa gabalu no viadukta.
Segovijas tilts ir pats vecākais tilts Madridē, pāri Mnsanāres upei. Tas uzbūvēts 16. g.s. pēc karaļa Filipa II rīkojuma. Filipam bija nepieciešams jauns tilts, pa kuru varētu ērtāk nokļūt savā piepilsētas rezidencē. Tiltu šķērso Segovijas iela (Cale de Segovia). Sākotnēji uz uzbrauktuvēm bija izveidoti varti, kuri līdz mūsdienām nav saglabājušies. 1936. gadā pilsoņu kara laikā republikāņi uzspridzina tiltu. Lai nepieļautu Frankistu armijas ienākšanu Madridē. Pēc kara tilts tiek atjaunots. Tilts tagad sastāv no deviņām arkām no kurām vidējā ir platāka par pārējām.
No viadukta pa stāvo pakrastu gar upes ieleju virzos vēl nedaudz uz dienvidiem, kur atrodas otrs pieminētais objekts- Svetā Franciska baznīca(Iglesia San Francisco el Grande). Ja nu reiz esi Spānijā, no baznīcām neizbēgsi! Un katrai tai ir savs īpašs stāsts. Šo baznīcu rotā īpatnējs liels kupols un vairāki sīkāki kopoli. Izrādās ka baznīca tika celta vairāku gadu desmitu garumā un nekādi to neizdevās pabeigt. Katrs nākamais arhitekts celtniecības gaitā realizēja savas idejas, bet arhitekti mainījās. Gala rezultātā baznīcas arhitektoniskais izskats ieguva savdabīgu, dažādu stilu miksējumu, kurš ne visai labi savstarpēji kontrastē.Tālāk jau dodos atpakaļ uz viadukta un šķērsoju to vecās Madrides virzienā. No terasēm abpus viaduktam paveras lieliski skati uz Madridi. Zem terases Vecās Madrides pusē, tieši pirms katedrāles, var manīt senus mūrus. Te nu esmu nonācis vietā, kur senatnē sākusi veidoties Madrides pilsēta. Un tieši šeit atradās pirmais Madrides cietoksnis, bet tagad šo vietu te sauc par Arābu mūriem, jeb Emīra Muhameda I parku. Šajā parkā arī atrodas mūri, kuri atrakti arheoloģisko izrakumu gaitā un šeit izveidota tāda kā arheoloģiskā zona. Vairakās planšetēs var izlasīt informāciju par senās Madrides vēstures pirmssākumiem. Te nu vietā būs neliela vēsturiska atkāpe. Madride salīdzinājuma ar citām Eiropas galvaspilsētām ir dibināta salīdzinoši vēlu. 9. g.s. arābu emīra Mohammeda I valdīšanas laikā Mansanāres upes krastā tika uzbūvēts cietoksnis, kurš kalpoja Toledo pilsētas aizsardzībai pret kristiešu uzbrukumiem no ziemeļu reģioniem, kuri nepakļāvās emīra valdījumiem.
Cietoksni nodēvēja par Mairita cietoksni, vēlāk nosaukums nedaudz izmainās uz Maherit un vēl vēlāk uz Magerit. Laika gaitā ap cietoksni izveidojas apdzīvota vieta kura vēlāk jau tiek saukta par Madridi. Seni raksti liecina par to, ka 932. gadā Maheritas cietoksnim uzbruka Leonas karaļa Ramiro II karaspēks. Vēlāk, 1042. gadā cietoksni izposta un sagrauj cita karaļa-Kastīlijas karaļa Ferdinanda lielā karaspēks.
Noslēgumā 1083. gadā Madridi ieņem kastīliešu karalis Alfonso VI, kuram šī pielsēta sāk kalpot kā atbalsta punkts sekojošiem uzbrukumiem svarīgākajai mauru pilsētai – Toledo. Sekoja vairāki mauru mēģinājumi atgūt kontroli pār Madridi, bet tie izrādījās neveiksmīgi.
Madride tā patiesi sāk attīstīties 12.g.s., kad karalis Alfonso VIII 1202. gadā piešķir tai pilsētas statusu. 1301. gadā Madridē izvietojas Kastīlijas karalistes kortesas (padome) un karalis Alfonso XI izveido Madrides pilsētas padomi-ajuntamiento. 1390. gadā Madridē tiek kronēts karalis Enrike III un no šā laika pārmaiņus, visai bieži Madride kļūst par monarhu galveno rezidences vietu.Pilsētas iedzīvotāju skaits turpina strauji augt. Madride pakāpeniski kļūst par ietekmīgāko pilsētu reģionā. Tieši Madridē notiek kristiešu karaļu tikšanās un tiek pieņemti lēmumi par karaļvalstu kopīgu cīņū ar mauriem, un tiek apvienotas karalistes.Liktenīgo lomu nospēlā karaļa Filipa II 1561. gada lēmums pārcelt galvaspilsētu no Toledo uz Madridi. Kopš šā laika gandrīz vissu laiku Madride ir Spānijas galvaspilsēta, izņemot ļoti īsu brīdi, kad karalis Filips III par galvaspilsētu izvēlas Valladolidu.Hapsburgu valdīšanas laikā Madridē tiek uzsākti vērienīgi celtniecības darbi un tika uzceltas vairākas varenas lieliskas arhitektūras celtnes un iespaidīgi pieminekļi. Tieši šajā laikā top Madrides galvenais laukums-Placa Major un pils Retiro parkā. 1563. gadā Madrides pievārtē tiek uzsākta karaļa rezidences Eskoriāla celtniecība un šajā laikā Madridē ierodas un strādā tādi slaveni makslinieki, kā Servantess, Lope de Vega, Surbarāns un Muriljo.
Šajā laikā šeit uzkalnā, kur tagad redzama ktedrāle un karaļa pils atradās Madrides nocietinājumi ar iespaidīgiem mūriem uz aizsag torņiem, kuri ielenca tā laika pili Alkazāru. Šīs celtnes gan nav saglabājušies līdz mūsdienām. Pie vēstures raksta gaitā vēl atgriezīsimies, bet tagad dodamies apskatīt tepat esošo Almudēnas katedrāli. Apsolu ka šī būs pēdējā reliģiskā celtne, jeb baznīca par kuru stāstīšu. Zinu, ka daudziem ir garlaicīgi klejot tikai pa baznīcām, bet šī ir tā, kuru Madridē nedrīkst izlaist.Pati katedrāle atrodas tādā kā uzkalnā, bet tās pakājē tieši šo madrides seno mūru virzienā atrodas tāda kā ieeja zem katedrāles. Izrādās ka katedrāle tikusi uzbūvēta uz senāk bijušas Svētās Marijas baznīcas pamatiem, jeb pat precīzāk sacīt, tai blakus vai virsū un tagad bijusī Marijas baznīca iekļauta kopējā katedrāles kompleksā. Un tomēr vecā Mrijas baznīca ir saglabājusi atsevišķu ieeju un atsevišķu telpu kompleksu. Par brīvprātīgu ziedojumu pāris euro pmērā iespējams izstaigāt Svētās Marijas baznīcas telpas. Tā arī daru. Tiešām šinī baznīco mājo tāda īpaša gaisotne. Šī baznīca šeit tikusi uzbūvēta 16.g.s. Vienā no šīs baznīcas nefām uzstādīta ļoti interesanta mātes Marijas Statuja.Nokļūt pašā Almudenas katedrālē no Marijas baznīcas telpām nav iespējams, tādēļ tā jāpamet un jādodas pa kāpnēm augšā uz Almudenas katedrāles ieeju. Šeit arī var manīt, ka jaunā katedrāle uzbūvēta tik pat kā virsū bijušajai Marijas baznīcai. Tūristi katedālē var iekļūt pa vienu no sānu ieejām. Pirms ieejas laukumā uzstādīta Jāņā Pāvela II statuja. Izrādās, ka katedrāle šeit atklāta tikai 1993. gadā un atklāšanas ceramoniju vadīja pats Jānis Pāvels II.Interesani! Kopīgi vēstures fakti bieži vieno spānijas baznīcas un katedrāles! Arī šīs katedrāles celtniecības darbi bija ieelguši vairāk, kā 100 gadus. Spānijā tas ir ļoti raksturīgi, ka baznīcu celtniecībai mūžīgi ir trūkusi nauda, vai to kavēja neskaitāmie kari. Tādi paši piemēri, kā šeit ir tajā pašā Malagā, kur viens no katedrāles torņiem nav uzcelts vēl šodien, kamdēļ vietējie šo katedrāli dēvē par „Vienroci”. Arī Kādisas katedrāle tika celta vairāk, kā 200 gadus!
Tātad Almudenas katedrāles celtniecības darbi tika uzsākti 1883. gadā, bet tos pabeidza tikai 1993. gadā. Jau sākotnēji šim dievnamam bija paredzēts piešķirt katedrāles statusu, jo vecā Katedrāle (Tagad Svētā Izodora baznīca) jau sen nespēja uzņemt pietiekošu skaitu lūdzēju. Katedrāle uzcelta tieši pretīm karaļa pils kompleksam, kura virzienā pavērsta arī parādes ieeja, kura gan parasti ir slēgta.Arī šeit ieeja ir par brīvu, vai nu ziedojot kādu eiro ziedojumu kastītē. Katedrāles zāles tiešām ir iespaidīga izmēra. 102 metru gara un 80 metru plata halle, kuras arkāžu augstums sasniedz 73 metrus. Telpa veidota jauktā arhitektoniskajā stilā, kurā nedaudz dominē neo klasicisms. Vēl viena no šīs katedrāles nestandarta iezīmēm ir tas, ka tās ass nav orientēta no austrumiem uz rietumiem, bet ir virzīta no ziemeļiem uz dienvidiem.Tā nu pēc neliela ekskursa pa katedrāles atvēsinošajām telpām dodos ārā karstumā. Tepat aiz stūra jau atrodas nākošais, ja pat ne viens no nozīmīgākajiem apskates objektiem Madridē. Tā ir karaļa pils. Karaļa pils atrodas tieši blakus Almudenas katedrālei. Šīs abas ēkas, jeb ēku komleksus atdala paliels laukums, kurā mēdz sapulceties tūristi un vietējie iedzīvotāji. Uz katedrāles kāpnēm sēž ļaudis un klausās kāda ielas muzikanta izpildījumu. Sastopami daudzi mīlnieku parīši kuri vienkārši atlaidušies uz kāpņu pakāpieniem neslēpj savas savstarpējās jūtas. Daudz jautru kompāniju, kuras brīžiem gatavas mesties dejā, ielas mūzikantu melodiju ritmos. Vispār šeit Madridē virmo jaurības un savstarpējās saticības atmosfera.
Pie karaļa pils ieejas izveidojusies neliela rinda, lai iekļūtu tās teritorijā. Arī es tūlīt došos iekšā, bet pirms tam veicu nelielu loku pa šo laukumu un paklausos mūzikas ritmus. Pirms došos ikšā, īsumā pieskaršos vēstures faktiem.Un tātad! Ass pavērsiens Spānijas un protams arī Madrides vēsturē notiek 1700. gadā, kad nomirst pēdējais Habsburgu karalis Karloss II un neatstāj mantinieku. Rezultātā izceļas 14 gadu ilgs karš, tā saucamais „Karš par Spānijas mantojumu”. Karš noslēdzas ar Burbonu dinastijas karaļa Filipa V uzvaru. Jaunais karalis ķeras pie kārtīgas Madrides pārbūves. Tiek veikti iespaidīgi rekonstrukcijas un būvniecības darbi, kuru gaitā Madride tiek pārvērsta franču pilsētu manierē. Vecā nopostītā, nodedzinātā Alkazaras cietokšņa vietā, Filips V uzsāk jaunas karaļa pils celtniecību, kuras gaitā par paraugu tiek ņemta Versaļas pils Parīzē. Filips V tā arī nenodzīvo līdz savas sapņu pils pabeigšanai. To pabeidz jau karalis Karloss III, kura laikā Madride sasniedz viss lielāko uzplaukumu, dēļ kā vēl šodien Karloss III tiek dēvēts par labāko pilsētas mēru „ ReyAlcalade” jeb „Karalis mērs”. Tieši sajā laikā Mdrides pilsēta paplašinās uz austrumiem, kur top jauni pilsetas kvartāli un šo pilsētas daļu šodien arī sauc par Burbonu Madridi. Par šo Burbonu Madridi pastāstīšu nākamajā stāstā, bet tagd dodamies iekšā karaļa pilī.Pie ieejas iespējams iegādāties ieejas biļetes karaļa pils kompleksā. Tās ir salīdzinoši lētas 8 euro (bez gida) 10 euro (gida pavadījumā). Viena lieta gan apbēdina! Telpās aizliegts fotogrāfēt un filmēt. Nu neko! Kautkā iztiksim! Pēc biļešu iegādes nonāku pils iekšējā pagalmā, kur gan vēl drīkst pabildēt šo to. Apmetu pāris lokus pa pagalmu un dodos iekšā. Telpas šeit tiešām iespaidīgas. Kaut kas līdzīgs Ermitāžai Peterburgā, vai Luvrai parīzē. Taisnības labad gan japiebilst, ka Madrides karaļā pils tomēr ir krietni mazāka par iepriekš minētajām pilīm.
Kā jau teicu, pils celtniecība tika uzsākta pirmā Burbonu karaļā Filipes V valdīšanas laikā 1734. gadā. Pils top vecās, nodedzinātās Alkazāras pils vietā, kura līdz šim, gandrīz 9 gadsimtus tika uzskatīta par Madrides simbolu. Pils projekts pēc karalienes Elizabetes ieteikuma tika pasūtīts slavenajam itāļu arhitektam Messīni Filipo Huvarram. Pēc negaidītās karaļa Filipes V nāves projekta vadīšana tika nodota citam arhitektam- Džovani Batistam Saketti. Visai iespaidīga izmēra celtnes būvdari ieilga vairākus desmitus gadu un tika pabeigta tikai Filipes mantinieka Karlosa III valdīšanas laikā.
Pils celtniecībā tika iesaistīti vairāki arhitekti un celtnieki no Itālijas un Francijas. Tādēļ pils ārējais izskats izveidots itāļu stilā, bet ikšējā apdarē dominē tā laiku franču stils un manieres. Ēkai ir trīs pamat stāvi. Sākotnēji ēkas jumta cokolus esot rotājušas vairākas karalisko ģimenes locekļu statujas, bet kad karalis Karloss III pamanīja, ka starp tām nav viņa paša mātes statujas, viņš pavēlēja vissas statujas no jumta demontēt un paglabāt pils pagrabā. 19.g.s. tiek veikti vērienīgi rkonstrukcijas darbi pa pils perimetru, kur tika izveidoti vairaki skvēri un parki, tajā skaitā Orientes laukums, kurā mēs tulīt pabūsim, bet tagad neliels ekskurss pa pils telpām.
Pils interjeru rotā neskaitāmi slavenu pasaules un Spānijas mākslinieku mākslas darbi. Šeit izstādīti tādu slavenu meistaru darbi, kā Goija, Velaskes, Rūbenss, Sabatini u.c. Pilī atrodas vairākas greznas izstabas, zāles un telpas. Ievērības cienīgākās ir porcelāna zāle, Gasparīni istabas, lielā ēdamzāle, karaliskā aptieka un troņa zāle. Vestibilā izbūvētas iespaidīgas arhitekta Sabatīni projektētās kāpnes virs kurām uzstādīta Karlossa III statuja romas imperātora veidolā.
Atsevišķas vērības cienīga ir karaliskā ieroču palāta, kurā glabājās dažādi karaļu ieroči, bruņojums un varas simboli. Tiek uzskatīts, ka šī palāta ir pirmais muzejs Madridē. Piebildīšu, ka te ir diezgan daudz tūristu un vietām veidojas burzma, kura nedaudz trucē brīvi apskatīt pils telpas.
Vispār pils apmeklētājiem tika atvērta Franko valdīšanas laikā 1950. gadā un pēc monarhijas atjaunošanas septiņdesmitajos gados par karaļa rezidenci tika izvēlēta cita pils ārpus Madrides- Sarsuelas pils. Neskatoties uz to, daļa no karaliskajiem oficiālajiem pasākumiem bieži tiek rīkoti šeit.Pēc pils apmeklējuma atgriežos laukumā starp pili un katedrāli. Temperatūra jau uzkāpusi ap +35 grādiem. Tādēļ nedaudz pasēžu starp katedrāles kolonnām ēnā un paklausos mūziku. Tepat aiz stūra jau var manīt nākamo laukumu, ap kuru ir plašas zaļās zonas. Zālāji kā nosēti ļāudīm, kuri koku paēnī cenšas paslēpties no karstās saules. Tā teikt ir īstais siestas laiks.
Dodos uz nākamo laukumu uz kura pusi pavērsta pils galvenā fasāde. Tas ir Austrumu laukums, jeb kā spāņi saka Plaza de Oriente. Gar pašu pili laukums nobruģēts ar akmeņiem bet austrumu virzienā tas pārtop jau parkā. Pils ziemeļu virzienā uz nogāzes izveidots vēl viens parks, jeb dārzs. Tas ir Sabatīni dārzs. Kā jau iepriekš minēju 19. g.s. ap pili pa perimetru tiek veikti iespaidīgi rekonstrukcijas darbi, kuru laikā tiek izveidoti šie laukumi un dārzi. Faktisi Sabatinī dārzs bija jau iepriekš, bet Austrumu laikums ar parku ap to top tieši šajā laikā.
Kas tad īsti šaja laika periodā notika Madridē?. Ppēc karaļa Karlosa IV nakšanas pie varas sākas pagrimuma periods visā Spanijā un arī Madridē. Tas ir laiks kad Spānija zaudē savu varenību kolonijās un iesaistās pastāvīgos karos ar Eiropas lielvarām, kuras pašas provocē Spāniju uz šādu rīcību. Šajā laikā valsts vara praktiski ir Karlosa sievas, karalienes Marijas Luīzes un viena no ministriem-Manuela Godoijas rokās. Godoija bija spiests noslēgt vienošanos ar Napoleona Franciju, ka Napoleona karaspēks šķērsos un izmantos Spānijas teritoriju, lai veiktu uzbrukumu Portugālei. Rezultātā Spānija faktiski nonāk Napoleona okupācijā. Tas izraisīja neapmierinātību Spānijas pilsoņu aprindās un rezultātā izceļas sacelšanās, kuras rezultātā Karloss IV ir spiests atteikties no troņa par labu Ferdinandam VII.Pavisam drīz Madrides iedzīvotāji veic uzbrukumus franču karaspēka daļām pilsētā. Uzbrukumi tiek nežēlīgi apspiesti un Napoleons ieceļ par Spānijas karali savu brāli Žozefu Bonopartu, kurš tiek nosaukts par Spānijas karali Hosē I. Tieši Žozefa Bonoparta laikā no 1808-1813 gadam arī tiek veikti šie pils pārbūves darbi un tiek izveidots šis laukums, kurā bieži tiek rīkotas greznas parādes. Bonopartam tā arī neizdodas paveikt visus iecerētos rekonstrukcijas darbus jo sākas neatlaidīgi partizānu kari. 1812. gadā, britu karaspeks, hercoga Velingtona vadībā piedalās operācijā, kuras mērķis ir padzīt frančus no Ibērijas pussalas. Britu valdība dažādām metodēm sniedz palīdzību spāņu partizāniem, lai garutu Napoleona varu. Sekojoši Velingtons ieņem Madridi un tronī atgriežas spānijas karalis Ferdinands VII. Bet pēc Ferdinanda VII nāves 1833. gadā kā troņa mantiniece tika izvelēta viņa mazgadīgā meita Izebella, kuras turpmākās valdīšanas laikā arī tiek pabeigti būvdarbi ap karaļa pili un Austrumu laukumā.Pēc karalienes Izabellas rīkojuma laukuma centrā tiek uzstādīta karaļā Filipa IV skulptūra uz zirga, kura te atrodas arī šodien. Šīs skulptūra arī ir īpašā. To veidoja makslinieks Pjetro Takka, kā parugu ņemot Velaskesa zīmēto karaļā Filipa IV portretu. Skulptūra vēl ir īpaša ar to, ka tās veidotājam tajos laikos nebūt nebija vienkārši aprēķināt skulptūras smaguma centru, jo kā nekā zirga figūra veidota tā, ka zirgs atēlots slejoties tikai uz pakaļkājām, tik pat kā lēcienā.Skulptūra ilgu laiku atradās kaut kur pils noliktavās un tikai karaliene Izabella lika to un citas skulptūras, tajā skatā tās, kuras karalis Karloss III lika novākt no pils jumta , uzstādīt šeit Austrumu laukumā. Pa perimetru Austrumu laukumam uzstādītas arī dažādu senu karaļu, kuri valdījuši Ibērijas pussalā, statujas. Te nebūs lieki piebilst, ka tieši karalienes Izabellas valdīšanas laikā tiek atjaunoti vai savās vietās atgriesti pieminekļi un statujas, kurus iepriekšējie valdnieki bija demontējuši vai pat iznīcinājuši.Pašā laukumu austrumu pusē jau atrodas Madrides karaliskais teātris. Tā fasāde gan nav orientēta uz Austrumu laukumu, bet gan uz Izabellas II laukuma pusi, kura centru jau rotā pasas Izabellas II piemineklis. Arī šis teāta celtniecība tika uzsākta Izabellas valdīšanas laikā 1817. gadā, bet tika pabeigta 1850. gadā. 19. g.s. beigās teātris kļūst par viss prestižāko vietu, kur sapulcēties mīlēja sabiedrības elite un augstāko aprindu ļaudis.1925. gadā teātris tika aizvērts rekonstrukcijai. Talāk sekoja republikāņu karš un dažādi sarežģījumi Spānijas politiskajā dzīvē, kā rezultātā rekonstrukcijas darbus izdevās pabeigt tikai pēc 40 gadiem. Republikāņu varas laikā šajā ēkā tika ierīkota pulvera noliktava. Faktiski vissus šos 40 gadus Spānija bija vienīgā valsts Eiropā, kurai nebija sava operas teātra. Tagad šī teātra skatuve ir viena no lielākajām Eiropā. Tā pēc saviem izmēriem pārspēj Milānas La Skalu un atpaliek tiki no Vīnes operas teātra skatuves, kura tiek uzskatīta par lielāko.No Izabellas II laukumu dodos virzienā atpakaļ uz stāvo pakrasti uz ziemeļiem no karaļa pils. Pa ceļam šķērsoju Enkarnasjon laukumu un ieliņu, kurā atrodas tāda paša nosaukuma klosteris, kurš tiek demonstrēts gandrīz visos tūristu bukletos par Madridi. Enkarnasjon sieviešu klosteri1611. gadā dibinājusi karaļa Ferdinanda III sieva Austrijas Habsburgu dinastijas princese Margarita. Klosteris bija paredzēts augstāko aprindu pārstāvēm, un vissu laiku ticis uzskatīts par vienu no bagātākajiem un plaukstošākajiem klosteriem Spānijā.
Pati klostera ēka vissu laiku ir bijusi viena no atpazītamākajām celtnēm Madridē. Klostera celtniecībā izmantotie arhitektūras elementi bieži tikuši izmantoti, kā paraugs dažādās reliģiskās celtnēs visā Spānijā. Klostera teritorijā atrodas vairāku Spānijas svēto kapenes. Patreiz klosterī ierīkots arī muzejs, kurš bezmaksas atvērts apskatei.Esmu nonacis pakrastē virs Sabatinī dārza un dodos Spānijas laukuma virzienā. Šeit pirms nonāktu šajā laukumā, kuru spāņi dēvē par Palza de Espanņa man ieplānots apskatīt vēl vienu, varētu teikt Spānijai netradicinālu-orģinālu apskates objektu. Tas ir ēģiptiešu Debodas templis! Jā jā! Tieši tā, es nepārteicos.Šeit aiz Ferras dārza, Kalna parkā (Parque de la Montana) ierīkots laukums, kurā uzstādīts īsts templis no Ēģiptes. Šī tempļa detaļas Ēģiptes valdība uzdāvināja Spānijai, kā pateicību par atbalstu slavenā Abu Simbel tempļa pārvietošanas un restaurācijas darbos, Nūbijas tuksnesī, nīlas krastos. Tajā laikā tika būvēts milzīgais Asuānas dambis un elektro stacija, kuras ūdens tilpnes appludinājamā teritorijā atradās vairākas senas celtnes. Varenākā no tām bija Abu Simbel templis, kurš pa sīkām detaļām tika sadalīts un pārcelts uz citu vietu. Vairākus sīkākas celtnes tika appludinātas, bet dažas nozīmīgākās demontētas. Vienu no demontētajiem objektiem-Debodas templi, Ēģiptes valdība tā arī uzdāvināja Spānijai un tas nonāca Madridē. Madrides valdība nolēma šo objektu orģinālā veidolā izstādīt publiskai apskatei un to 1972. gadā uzstādīja tieši šeit Kalna parkā blakus Spānijas laukumam.Domājams ka Ēģiptē šis templis tika radīts pirms 2200 gadiem Nīlas krastā un bija veltīts dievam Amonam. Vēlāk nomainījās faraoni un templim tika piebūvētas papildus telpa,s un Amona kultu nomainīja dievietes Isidas kults. Ik gadu no tuvakajiem Nīlas upes reģioniem, ļaudis esot nākuši uz šo templi, lai saņemtu no Isidas vēstūjumu par plūdu periodu upē.
Arī šeit teplis uzstādīts saskaņā ar iepriekšējo stāvokli attiecībā pret debess pusēm, virzienā no no austrumiem uz rietumiem, lai gaisma templī iekļūtu tāpat kā tā pirmatnējā vietā. Temlis atrodas tāda kā mākslīga baseina krastā, kurš simbolizē Nīlas upes ūdeņus. Skats tiešām interesants. Apstaigāju šo interesanto būvi uz riņķi un varu doties uz Spānijas laukumu.
Starp citu, no kalna kur uzstādīts šis templis paveras lieliski skati uz Madrides pilsētu, Mansaranes upi un pakalni uz kuras atrodas Karaļa pils un katedrāle. Šeit atrodas arī labiekārtots parks ar daudzām sīkākām un lielākām palmām, kuru paēnī ierīkotu bērnu laukumi un uzstādīti soliņi, uz kuriem var atlaisties un paslēpties no dienas vidus svelmes. No kalna parkā dodos lejup un jau esmu nonācis Spānijas laukumā. Faktiski šeit dienvidu ppusē laukums pārtop tādā, kā parkā. Šeit starp kokiem un košum krūmiem paslēpies piemineklis. Tas ir piemineklis slavenajam Spāņu rakstniekam un dzejniekam Migelam de Servantesam. Domāju ka lielākā daļa būs dzirdējusi par šī mākslinieka darbiem un reti kurš nezinās Servantesa romānu “Dons Kihots”, kurš tulkots lielākajā dāļā pasaules valodu un figurē pasaules literatūras mācībās. Protams ka pašiem spāņiem Servantess bez maz vai ir rakstnieks nummur viens.Par godu rakstnieka trīssimtajai dzimšanas dienai, 1915. gadā tika izsludināts konkurss, rakstnieka pieminekļa izveidošanai. Jau tad tika nolemts, ka šo pieminekli uzstādīs nesen labiekārtotajā Spānijas laukumā. Priekšroka tiek dota arhitekta Rafaēla Martinesa Sapateiro projektam. Tad teik dibināta komiteja, kura rīkoja ziedojumu vākšanu piemineklim. Pirmie priekšdarbi pieminekļa veidošanai tiek uzsākti 1925. gadā, bet piemineklis tiek atklāts 1929. gadā.Pēc būtības piemineklis izskatās diezgan smagnējs. Sākumā tā īsti nevar saprast, kur tam ir priekšpuse, kur aizmugure. Šķiet ka tomēr priekšpuse ir virzīta uz dienvidiem, kur paliela basena malā, starp baseinu un masīvo monjumentu izveidots neliels postaments uz kura uzstādītas romāna “Dons Kihots” galvenie varoņi: pats Dons Kihots sava zirga Rosinantes sedlos un Sančo Pansa ēzeļā mugurā. Faktiski sanāk, ka pieminekjis orientēts nevis uz Spānijas laukuma virzienā, bet pret parku. Un tomēr, apejot pieminekli no otras puses, secinu. Monjumenta aizmugurē, laukuma virzienā ierīkota strūklaka virs kuras uzstādīta paša Servantesa statuja, kura noraugās jau uz nākošo strūklaku laukuma vidū. Tagad jau šķiet, ka pieminekļa parādes puse ir tieši šī. Tā kā pieminekli ielenc parka kuplie koki, kuri rada ēnu, kurā paslēpties no karstās saules, šeit drūzmējas daudz tūristu un ir diezgan grūti izdarīt kādu foto lai kadrā neiekļūtu cilvēki. Galu galā atrodu vienu pavisam īsu mirkli, lai nobildētos kopā ar Donu Kihotu un Sančo Pansu.Diena jau iet uz otru pusi un jāsāk domāt par pusdienām. Nolemju, ka pēc pastaigas pa laukumu uz Grand Via pameklēšu kādu ātro ēstuvīti, kur ieturēt vieglu maltīti, bet vispirms šeit pat Spāņijas laukumā izderšu kādu glāzi vīna, vai alus. Tepat vasaras kafjnīcā tieku pie kausa alus un varu nedaudz atvilkt elpu. Kamēr tukšoju kausu, nedaudz pastudēju informāciju par Spanijas laukumu un Madrides vēsturi.Tātad Spānijas laukums, jeb spāniski Plaza de Espana. 1561. gadā, kad karalis Filips pārceļ galvaspilsētu no Toledo uz Madridi, šaja vietā atradās piepilsētas dārzi. Pilsētas kartēs šī vieta paradās 1656. Vēlāk 17.g.s.vidū karalis Karls III atpērk šeit zemi lai izveidotu klosteri. Tad šeit, ļoti izdevīgā vietā, netālu no jaunās karaļa pils tiek uzsākti Svētā Žila klostera būvdrbi. Klostera būvdarbi ieilgst, līdz Spānija nonāk Napoleona kontrolē. Žozefs Napoleons paredzētā klostera telpās ierīko kazarmas un zirgu staļļus. Tālāk Spānijā seko nestabilitates laiks, kad pēc Ferdinanda VII nāves 1833. gadā kā troņa mantiniece tika izvelēta viņa mazgadīgā meita Izebella, kas izraisīja pilsoņu karu starp viņas un tēvoča Karlosa atbalstītājiem. Rezultata Izabellai izdodas noturēt troni, bet viņas sekojošais valdīšanas periods izceļas ar nestabilitati. 1868. gadā liberāļi gāž no troņa Izabellu II un kā karalis tiek kronēts Itālijas karaļa Viktota Emanuela dēls Savojas Amadejs, kuš sakarā ar Madridiešu neapmierinātību, pēc diviem gadiem ir spiests atteikties no troņa. 1873. gadā kortesas nodibina republiku, kura pastāv tikai 11 mēnešus. 1874. gadā monarhija tiek atjaunota un tronī kāpj Izabellas II dēls Alfonss XII un viņa sieva Marija Kristinī.Alfonsa XII valdīšanas laikā Madride atkal bauda ekonomisku uzplaukumu. Madride strauji aug un tās ielas pilsētai attīstoties kļūst par šauru. Tādēļ tiek nolemts veikt vērienīgus ielu un laukumu rekonstrukcijas darbus. Šajā laikā tiek izveidots moderns ielu tīkls. Top varenākā iela Madridē-Grand Via, kuru mēs tūlīt apskatīsim. Šjā laikā tiek nolemts izveidot arī Spānijas laukumu, Napolena laika kazarmu un zirgu staļļu vietā. 1908-1909. gadā kazarmas tiek nojauktas un uzsākas laukuma izbūves darbi. Laukums savu pamat veidolu iegūst 1911. gadā. Protams, ka laika gaitā ap to esošās ēkas vairākkārt tiek pārbūvētas, dažkārt nojauktas, lai to vietā uzbūvētu jaunākas un laicīgākas celtnes. Tagad laukumu ielenc vairākas interesantas un simboliskas Madrides celtnes un par pāris no tām ir vērts nedaudz pastāstīt.Alus kausu esmu iztuksojis un varu doties tālāk. Vispirms apmetu nelielu loku aplūkojot ēkas kuras ielenc Spānijas laukumu. Mūsdienu izskatu laukums sāk iegūt Franko valdīšanas laikā, kad šeit tiek uzcelts pirmais debesskrāpis-Edificio Espana, jeb māja ar nosaukumu „Spānija”. Ēkas celtniecība tiek uzsākta 1940. gadā un tā tiek pabeigta pēc 2. pasules kara 1953. gadā. Tajā laikā tā ir vissai iespaidīga izmēra ēka. Ēkas augstums ir 26 stāvi, jeb 117 metri. Jā! Tā starp citu man nedaudz atgādina Staļina laika augstceltnes Maskavā un mūsu Zinātņu akadēmijas ēku Rīgā pie centrāl tirgus. Pēc otrā pasaules kara no1954 līdz 1957. gadam, blakus, laukuma stūrī jau tiek uzcelta nākošā daudzstāvu ēka, kura kādu laika periodu līdz 1967 gadam kļūst par Eiropas augstāko betona ēku. Tā ir ēka, kuru šeit sauc par Madrides torni, jeb tautā to bieži dēvē par „Žirafi”, dēļ savas īpatnējās formas. Šij ēkai ir varāk kā 30 stāvi, 142 metru augstumā. Pašā ēkā un tās piebūvēs izvietots tirdzniecības centrs ar vairāk kā 500 veikaliem. Ēkas augstākajos stāvos izvietoti ofissi, no kuriem paveras lieliski skati uz Spānijas laukumu un Gran Via ielu.Un tā nu esmu nonācis uz ielas, kura ved garām Spānijas laukumam, jeb tā teikt, sākās šeit laukuma stūrī. Tā ir jau iepriekš pieminētā „Galvenā iela” jeb Gran Via. Pirms pametu laukumu man pienāk pāris jautras spāņu meitenes un piedāvā kaut kādus bukletus. Sākumā, kā jau ierasts atsakos no tiem, bet tad meitenes saka, ka tās ir bezmaksas biļetas ieejai Karalienes Sofijas mākslas galerejā. Nu ko! Neatsakos un paņenu arī. Tā īsti nebiju plānojis to apmeklēt, bet ja jau par brīvu, kāpēc ne!Gran Via, var teikt ir pati popularākā un viena no nozīmīgākajām ielām Madridē. Varētu pielīdzināt mūsu Brīvības ielai Rīgā un pat tad tas vēl neizteiks šīs ielas nozīmi. Drīzāk to varētu pielīdzināt Elizejas avēnijai Parīzē, vai Oksford stītai Londonā. Pirms doties pa šo ielu un iepazīt to tuvāk, pāris vārdu no ielas tapšanas vēstures.
Sarežģīts šauru ielu tīkls ir bijusi Madrides problēma vairākus gadu simtus. Pilsēta ir pastāvīgi augusi, attīstījusies un laika gaitā tās ielas kļūst par šauru augošajai satiksmei. Lai šo problēmu risinātu, vairākkārt Madrides ielas un laukumi ir pārdzīvojuši rekonstrukcijas darbus. Vairākas ielas un laukumi laika gaitā ir izzuduši un to vietā izveidotas jau citas ielas. Un neskatoties uz vissu kas paveikts, Madrides ielas gandrīz vissu laiku ir bijušas par šauru tās iedzīvotājiem. Par lielas centrālās ielas būvi plāni pastāvēja jau sen. 1860. gadā tiek uzsākti vērienīgi ielu rekonstrukcijas darbi un projekti, kuri kļūst par vienu no galvenajām tēmām Madrides sadzīvē. 1962. gada top pirmais projekts par lielas galvenās ielas izbūvi. Projekta ietvaros tika paredzēts likvidēt 14 un pārbūvēt 34 esošās ielas un nojaukt vairāk kā 300 ēkas. Jau pašā sākumā projekta realizācija atduras uz nepārvaramiem šķēršļiem likumdošanā un sociālajā sfērā. Bet pats galvenis šķērslis tomēr vienmēr ir milzīgie finansiālie tēriņi, kuri kavē vairākus projektus, jo īpaši Spānijā. Vēl jo vairāk grūtības sagādāja pārliecināt iedzīvotājus un komersantus pārvākties uz citām dzīvijamām telpām un komerc platībām.
Sagatavošanas un celtniecības process aizņēm daudz laika un milzu piepūles, un nebūt neritēja gludi. Tikai 1910. gada 4. aprīlī Karaļa Alfonso XIII un Madrides mēra klātbūtnē tiek atklāti šīs ielas būvdarbi, kuri ieilgst vairākus gadu desmitus. Ielas tapšana notiek trīs posmos un tā īsti tiek pabeigta tikai 1950. gadā. Rezultātā top unikāla veidola iela ar ļoti daudzveidīgiem un savdabīgiem arhitektūras veidoliem, kuri nav līdzīgi viens otram. Protams, kā uz galvenās ielas šeit tiek uzbūvēti teātri, hoteļi, vēlāk kino teātri, liels daudzums lielu un mazu veikalu, restorānu un viesnīcu.Faktiski, katra ēka uz Grand Via savā ziņā ir unikāla. Protams tagad lielāko daļu ēku apakšējos stāvus ir aizņēmuši veikali, kuros tiek tirgoti viss dažādāko pasaules populārāko zīmolu izstrādājumi un tiek sniegti viss dažādākie pakalpojumi. Tā teikt īsta paradīze šopingotājiem. Tā kā neesmu šopinga fans, es vairāk laika veltu smalkākai ielas šedevru iepazīšanai un ejot pa to dažus no tiem pieminēšu. Šeit atrodas vairāki slaveni klubi. Piemēram ielas sākumā ēkā Nr 2. atrodas klubs Gran Penya, pavisam netālu ēka nr 3. izvietojies Kazino Militar. Abi šie klubi veidoti angļu stilā un nebūt nav klubi mūsdienu jauniešu izpratnē. Tajos iespējams mierīgā gaisotnē draudzīgi pļāpājot iemalkot alu, vīnu, uzspēlēt biljardu un pat apmeklēt bibliotekas telpas. Protams ka te netrūkst arī mūsdienīgu mūzikas un naktsklubu! Te vel jāpiemin, ka te pat netālu ēkā nr 12. atrodas bārs Pedro Chicotte, kuru laika gaita iecienījuši slaveni mākslas un kultūras ļaudis. Šeit vissai bieži viesi esot bijuši Salvadors Dalī un Frenks Sinatra.Ja nu reiz runa sāk iet par restorāniem tad arī man reiz ir pienācis ieturēt vēlu pusdienu maltīti. Tā arī daru. Izvēlos vienu no tapu bāriem. Tas iznāks lētāk un ātrāk, jo pavisam drīz vakarā man paredzēta tikšanās restorānā, kur droši vien paēdīšu tā kārtīgāk. Pasūtu ļoti vienkāršas uzkodas-spāņu tapas. Pāris glāzes vīna arī nenāk par skādi! Skan laba spāņu tradicionālā mūzika, kura papildinājumā ar vīna devu ļoti uzlabo garstāvokli. Teikšu tā, ka pametu šo barčiku jau tīri jautrā omā!
Dodos pa Gran Via talāk un pa ceļam vēl apskatu pāris objektus. Jo īpaši starp visām ēkām izceļas banku biroju ēkas un augstas klases viesnīcas. Starp tām vērts pieminēt Hotel Roma (Nr 18), Hotel Grand Via (Nr 25) Hotel Atlantic un Avenida (Nr 32-34). Tur pat blakus ēkā Nr 35 atrodas viena no šikākajām koncertzālēm Madridē.Starp visām šīm ēkām izcelšu vēl divas. Viena no tām ir Edificio Telefonica, kura atrodas gandrīz pa vidu Gran Via. Tā būvēta 1929. gadā spānijas nacionālās telefonu sakaru kompānijas „Telefonica” vajadzībām. Ēka veidota trīs līmeņos pa vairākiem stāviem katrā un tās smaili noslēdz tornis. Ēkas augstums ir 81 metrs un līdz 1950. gadam tā bija augstākā ēka Madridē.
Otra atrodas pašā Gran Via austrumu galā un tā ir Edificio Grassy. Tā zīmīga ar apaļas formas tornīti, kuru rotā divu līmeņu kolonāde. Tā uzbūvēta 1917. gadā. Nosaukumu Grassy māja tā ieguva 1950. gadā, kad to savā īpašumā ieguva Milānas, juvelieru ģimenes izcelsmes, biznesmenis Alehandro Grassi, kurš ēkā izvieto savu juvelier izstrādājumu veikalu. Šī juvelieru izstrādājumu firma nodarbojās arī ar pulksteņu remontu un vēlāk arī izgatavošanu. Šodien šīs ēkas augšējos stāvos iekārtots pulksteņu muzejs, kurā var apskatīt vairākus simtus 16-19. g.s. pulksteņus un to mehanismus. Šeit izstādīti pat dažāgu karalisko ģimeņu īpašumā bijuši pulksteņi. Faktiski Alehandro Garsija bija aizrāvies ar pulksteņu kolekcionēšanu un to darbības principu pētīšanu. Šajā kolekcijā var redzēt gandrīz vissu pulksteņu attīstības vēsturi.Te nu esmu apstaigājis vissus šodiemas ieplānotos apskates objektus. Lēnā garā atgriežos līdz Gran Via vidum un dodos paklejot pa mazajiem veikaliņiem šķērsielās starp Gran Via un Puerta de Sol laukumu, blakus manai viesnīcai. Šovakar man vēl jādodas uz tikšanos restorāniņā El Rastro tirgus rajonā. Par šo tirgu es vēl pastāstīšu stāsta otrajā daļā, jo tur pabūšu arī rīt. Tagad laiku līdz nozīmetajam tikšanās laikam pavadu te pat ap Puerta de Sol un Plaza Mayor laukumiem, lēnā garā baudot Madrides pievakares noskaņu. Var just, ka ļaudis sāk atgriesties ielās, jo siestas laiks ir beidzies. Laukumi, ielas un restorāni gar tiem piepildās ar ļāudīm. Tā teikt atmosfera kļūst vēl jautrāka. Pāris vietās piesēžu un pasūtu pa kādai glāzei vīna.Ak jā! Vēl nopirku kārtīgu cūkas kāju-Hamonu! Domāju ka daudzi jau zin kas tas ir, bet tomēr īsi pastāstīsu par to. Tas ir sausi vītināts šķiņķis, jeb cūkas stilbs- kāja.Šeit to sauc par Hamonu. To var redēt ik visur-restorānos, bāros un veikaliņos. Dažādu krāsu, izmēra un par dažādām cenām, tas sakarināts vairākās rindās veikalu skatlogos. Cenu atšķirības dažkārt ir ļoti lielas. Lieta tāda, ka cena atkarīga no tā, kāda gaļa izmantota un kādā veidā hamons ticis gatavots. Dārgākais ticis gatavots no īpaši, tikai ar zīlēm barotu cūku gaļas un ilgāk noturēts vītināšanas procesā. Lētākais gatavots no parastas cūkas gaļas un mazāk noturēts. Protams, ka būtiska ir garšas kvalitāte, bet dažkārt kārtīgs meistars no parastas cūkas prot pagatavot brīnumus. Veikalos varat nopirkt veselu stilbu, vai palūgt pārdevēju nogriest attiecīga daudzuma šķēlītes. To parasti griež ļoti plānās loksnitēs. Veikalos ir nopērkams jau sašķērēts un safasēts hamons, bet labāk to pirkt kā veselu stilbu vai sašķērējot uz vietas veikalā.Starp citu šeit Madridē ir vairāki veikali, kur var nopirkt viss dažādākās kvalitātes un šķirnes hamonu. Dažviet šie veikali iekārtoti kā muzeji, kuros var iepazīties ar hamona tapšanas vēsturi un tehnojoģiju.Nu tā lūk! Vakara noslēgumu pavadu restorānā El Rastro rajonā, apspriežot dažādas interesantas tēmas par tūrismu un ceļojumiem. Baudām spāņu virtuves labumus un labu spāņu vīnu. Vēlu vakarā atgriežos viesnīcā pie Puerta de Sol laukuma. Neskatoties ka ir jau vēls, ielas mudž no ļaudīm. Jautrība sit augstu vilni. Krodziņi pilni, ielas pilnas. Arī pašā Puerta de Sol laukumā pilns ar ļaudīm. Vienīgi laukumu ielenkuši liels skaits policistu! Pa dienu daudzviet varēja manīt protestētājus, kuri protestēja pret taupības režīmu, kuru Spānijas valdība ieviesusi sakarā ar ekonomisko krīzi. Acīm redzot policija baidās, ka šie protestētāji ir bīstami arī naktī un dežūdē visai nopietni. Starp citu daudz ļaužu, kuri ar tranforantiem dienā stāvēja uz laukuma nav to pametuši. Šķiet ka tie te ir gatavi palikt uz vissu nakti, pie reizes kārtīgi iztusēties un uz protestiem vairs prāts nevelk!Vēl īsu brīdi pavadu laukumā un tad jau dodos gulēt. Šodien bija pagara diena, bet nogurumu tā īsti nejūt. Droši vien spāņu vīns neļauj to izjust! Redzēsim kā būs no rīta. Rītā man paredzēts apskatīt Madrides centra austrumu daļu, jeb tā saucamo Burbonu Madridi. Ja šodiena bija veltīta vairāk vēsturei un arhitektūrai, tad rītdiena jau būs muzeju- mākslas galeriju un izklides diena. Rīt pabūšu divos pasaules slavenos muzejos, jeb precīzāk teikt, mākslas galerijās. Tad izstaigāšu Madrides botānisko dārzu un pāris no Madrides dižākajiem parkiem. Vakara pusē pabūšu El Rastro tirgū un nedaudz pastāstīšu par Madrides virtuvi.Šodienas maršruts plānā un atzīmētie objekti.
H-viesnīca Murcia, 1. Puerta de Sol, 2. Plaza Mayor, 3. Sv. Izidora baznīca, 4. viaducts, 5.Sv. Franciska baznīca, 6. arābu mūri, 7. Almudenas katedrāle un Sv. Marijas baznīca, 8. Karaļa pils, 9. Plazaa Oriente, 10. Karaliskais teātris, 11.Enkarnasjon klosteris, 12. Debodas temples, 13. Spānijas laukums, 14. Gran Via, 15. Edificio Grassy, 20. El Rastro tirgus rajons.
Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem
Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais
