Sapņu pilsēta. Konstantinopole - Stambula.

19.12.2012
14 min lasīšanai
157 foto

Sapņu pilsēta

...Un tad Delfu orākuls teica: „Brauc jūrā un aklie tev parādīs!” Delfu orākula atbilde, kā vienmēr, bija neviennozīmīga un grūti saprotama. Viens otrs sāktu nervozēt, dusmoties, jo bija taču samaksāts par gudru padomu, bet kādas jūrasbraucēju tautas vadonis, vārdā Bizants, uztvēra to mierīgi un paļāvās gan liktenim, gan uz savām spējām un zināšanām.

Sarīkoja neskaitāmus kuģus un ar visu savu cilti devās labākas dzīves meklējumos. Cik ilgi ceļojis un kādus vējus zēģelējis – to nestāsta pat Delfu portāls. Mīti vēstī, ka reiz tas piestājis kādā Marmora jūras krastā Āzijas pusē un sastapis tur pilnīgi normālus (redzīgus) ļaudis, kas palīdzēja Bizanta ciltij saridāt jūrā cietušos kuģus, piegādāja pārtiku, ūdeni, vīnu. Kad nu vadonis, tā pavisam bez nozīmes, vaicājis, vai šie nezinot kādu labu vietiņu, kur piemesties un pavairoties, vietējie ātri un steidzīgi stāstījuši, ka šai pusē jau galīgi švaki – nav ne labas ostas, ne labas pārtikšanas, un, kā varēja noprast - gribēja, lai Bizanta ļaudis taisās, ka tiek. Varbūt šauruma otrā pusē, tur tālāk uz ziemeļiem kaut kas labāks rodams. Pārbraukuši pāri jūras šaurumam, ko šodien dēvē par Bosforu, Bizanta ļaudis turpināja ceļu uz ziemeļiem un ieraudzīja jauku paugurainu, mežiem noaugušu krastu. Te no lielā jūras šauruma rietumu virzienā atdalījās kāds mazāks ūdens līcis, kas izrādījās lieliska ostas vieta. Jūrnieki tai pašā dienā izkāpa krastā un atklāja brīnišķīgu apmetnes vietu. Neapdzīvotu. Brīvu. Par kuru nav jākaro. Uzslējuši nakts apmetni, ļaudis likās pie miera, bet vadonis Bizants apsēdās pie ugunskura un lūkojās te zvaigznēs, te pāri mēness apspīdētajam jūras šaurumam. Un tad pār viņu nāca apskaidrība – viņš saprata Delfu orākula pareģojumu: aklie nebija vis dabas piemeklēti neredzīgi ļaudis, bet ļaudis, kas nemācēja saskatīt šīs vietas priekšrocības un burvību. Bizants to saprata un palika ar saviem ļaudīm te uz visiem laikiem.

Tā tapa apdzīvota Marmora jūras pāreja Bosfora jūras šaurumā, kas savienoja stratēģiski svarīgo ceļu starp Vidusjūru un Melno jūru. Vēlāk šauro līcīti nosauca par Zelta Raga līci, jo tas atgādināja seno grieķu mitoloģiskā zelta auna raga formu. Tā šais krastos sākās vienas no pasaules slavenākās pilsētas, vairāku diženu impēriju metropoles attīstība.

Kad tas notika? Delfu portāls teic – sen, ļoti sen, vēl septiņus gadu simtus pirms mūsu ēras.

Kā tas notika? Kas to vairs īsti atceras! Sākumā Bizanta ļaudis te dzīvoja kā Dieva ausī, bet ar laiku arvien vairāk ļaudis kuģoja no vienas jūras uz otru, piestāja Zelta Raga līcī gan ar labu, gan ļaunu. Ahajieši, dorieši, līdieši, feniķieši, trāķieši. Uzplauka Hetu valsts, siroja skiti, veidojās Persijas impērija, Maķedonijas Aleksandrs iekaroja grieķiem Hellādas zemes, atnāca arī romieši. Saglabājušies mīti, ka te stāvējuši dižie Herkulesa stabi, arī Jāsona argonauti te kuģojuši uz seno Kolhīdu pēc tās zelta aunādas, Orfejs meklējis savu Eiridīki. Bosfors piedzīvoja neskaitāmas persiešu un grieķu batālijas, krievu – turku karus, pirāta Barbarosas briesmu-varoņdarbus, demokrātijas uzplaukumu un tirānijas rašanos, Romas valsts dzimšanu, impērijas rašanos un sašķelšanos...

Jau 4.gadsimta sākumā, sabrūkot Romas varenībai, imperators Konstantīns ar saviem vīriem atkal ieraudzīja šo krastu pievilcību un lika pamatus jaunai pilsētai, ko nosauca savā vārdā – par Konstantinopoli, bet visu Austrumromas impēriju sāka dēvēt senās cilts vadoņa vārdā – par Bizantiju. Konstantinopole uz ilgu laiku kļuva par jaunās pasaules centru, par sava laika lielāko, stiprāko, bagātāko, gudrāko pilsētu mūsu civilizācijas vēsturē. Vairākus gadsimtus no Konstantinopoles tika pārvaldīta gandrīz visa Eiropa, liela daļa Āzijas, un pat Āfrikas ziemeļu krasti. Kristīgās pasaules varas rašanās vieta un epicentrs – ne Roma, ne Atēnas, ne Jeruzaleme, bet Konstantinopole.

1204.gadā krustneši pilnībā nopostīja, sagrāva, nodedzināja Konstantinopoli. 11. – 12.gadsimtā šais krastos sadūrās jauno tjurku cilšu un veco kristiešu intereses. Atkal kari, atkal iznīcība, atkal jauna kārtība uz veciem pīšļiem. Tā sākumā Seldžuki, vēlāk Osmāņi kļuva par saimniekiem pār Bosfora šaurumu un pilsētu Zelta Raga līča krastā, kuru pēc Mahmuda Iekarotāja uzvaras nodēvēja par Istanbulu.

Šis materiāls ir ņemts no kāda apraksta Impro mājas lapā. Tas mani tik ļoti uzrunāja, ka vēlējos ar to iesākt savu ceļojuma aprakstu.

Arī man bija laime kaut nedaudz iepazīt šo sapņu pilsētu. Stambulai ir sava skaņa, garša un smarža. Šī pilsēta neatstāj vienaldzīgu. Tā ir kontrastu pilsēta, kur savijas austrumnieciskais ar rietumniecisko, vēsture ar mūsdienām. Pilsētai ir bijuši dažādi vārdi – Bizantija, Konstantinopole, Stambula... Kā izrādās, tad oficiāli Stambulas nosaukums starptautiskajā sarakstē ieviests tikai 1930.gadā.

Uz Stambulu devos ar Airbaltic kompāniju, kur man palaimējās nopirkt netipiski lētas biļetes – turp un atpakaļ lidojums maksāja 38 latus!

Lētākais veids, kā nokļūt no lidostas uz Sultamahmetas rajonu, ir ar metro M1 (Aksaray Line) 6 pieturas līdz Zeytinburnu, kurjāpārsēžas uz tramvaju T1 (virziens Kabatas), manā gadījumā bija jābrauc līdz pieturai Cemberlitas (14 pieturas). Gan metro, gan tramvajā bija nepieciešami žetoni, kurus pirkām žetonu automātā (Jetonmatic), izvēloties angļu valodu. Viens žetons maksā 3 TRY (1 TRY=0.30 LS). Viens žetons = viens brauciens vienā transporta līdzeklī.

Laika apstākļi. Tā kā ceļojums bija pašās novembra beigās, biju nobažījusies par laika prognozi, jo tā ir nesezona – ar vējainu, ne pārāk siltu un lietainu laiku. No 5 dienām 3 bija saulainas, siltas, bet vējainas, bet 2 – apmākušās, siltas, vējainas un arī lietainas. Gaiss iesila katru dienu vismaz līdz 18-20 grādiem, 29.novembrī bija pat kādus 23 grādus silts. Uz 5 dienām aizmirsu par cepuri un cimdiem, bet vajadzēja jaku un kādu šallīti ap kaklu. Kopumā laiks bija kā Latvijas septembrī. Mēs laikam ietrāpījām pēdējā siltumā, jo pēc atgriešanās mājās arī Stambulā kļuvis vēsāks. Liela daļa koku vēl bija ar lapām – zaļām un dzeltēt sākušām, daudz bija mūžzaļo koku, daudz platānu, bija arī pīnijas un pa kādai palmai. Dobēs vēl ziedēja puķes – mārtiņrozes, atraitnītes, pat rozes. Daudzviet tika stādītas jaunas puķes un dārznieki 100% visi ir vīrieši. Laikam jau musulmaņu sievietēm nepieklājas stādīt puķes visu acu priekšā...

Orientēšanās Stambulā bija ļoti sarežģīta, it īpaši vecpilsētas šaurajās, līkumotajās, haotiski izvietotajās ieliņās. Nereti trūka ielu nosaukumu. Līdz šim ekskursijās iztiku ar no Googles izdrukātu maršrutu, kur redzams, kā nokļūt no punkta A uz punktu B, bet šoreiz tas reizēm nelīdzēja. Izmantojām arī GPS navigācija gājēju režīmā un reizēm arī jautājām pareizo virzienu vietējiem. Pārpratumi sākās jau pirmajā dienā, braucot no lidostas, kur izkāpām pieturā Cemberlitas. Nevarēju tuvumā atrast nevienu ielu, kas bija manā Googles kartē, lai nokļūtu uz viesnīcu. Kā vēlāk izrādījās, remonta dēļ tramvajs Cemberlitas pieturā neapstājās vispār un mēs bijām izkāpuši Sultanahmetas pieturā.

Viesnīca. Apmetāmies viesnīcā Serdivan Apart hotel, ko ļoti laicīgi norezervēju caur Booking.com. Viesnīcu piedāvājums Stambulā ir milzīgs, ar tik plašu piedāvājumu iepriekš nebiju sastapusies. Viesnīca bija maziņa – 1 kāpņu telpa, iekārtojusies 5 stāvos. Istabiņa divvietīgā numurā izmaksāja nepilnus 25 Ls par nakti, cenā bija iekļautas arī brokastis, kas bija gana gardas. Bez jau ierastajiem sieriem, gaļām, desām, olām, dārzeņiem, mušļiem bija arī dolma, olīves, kazas siers, paštaisīta kūka, tikko cepti divu veidu kruasāni, gardā apaļā turku maize ar sezama sēkliņām. Netrūka arī augļu – ļoti saldi āboli un apelsīni. Kā vēlāk izrādījās, virtuves saimniece ir gruzīniete no Tbilisi, kura brauc uz Stambulu piepelnīties, jo arī Gruzijā ar darbu ir tā kā ir. Viesnīcas administrators teica, ka mēs esot pirmie viesi no Latvijas. Viesnīcā katrā numuriņā bija ledusskapis, virtuves stūrītis ar elektrisko plīti, mikroviļņu krāsniņu, traukiem, elektrisko tējkannu un tāpēc istabiņa bija samērā liela. Bija jokainas vienreizlietojamās čības. Mūsu numuriņš atradās augšējā stāvā un no lodžijas bija redzama Marmora jūra un Sultana Ahmeta (Zilās) mošejas minareti, kurus daļēji aizsedza pagalmā augošais koks. Ar viesnīcu bijām apmierināti, jo tā atradās vecpilsētā, tuvu bija gan Sultana Ahmeta mošeja, gan Lielais tirgus. Tā kā numuriņā bija virtuve, tad nevajadzēja ņemt līdzi ne elektrisko spirāli, ne arī traukus ēdiena gatavošanai, kas bija svarīgi, ceļojot ar rokas bagāžu.

Transports. Braucām ar tramvaju, metro un funikulieri un visur derēja žetoni. Žetonu automāti ir gandrīz pie katras pieturas. Orientēties transportā bija viegli, tramvajā tablo rādīja nākamo pieturu un vagonā bija maršruta shēma. Metro pieturas sauca arī angliski, shēmā pie katras pagājušās pieturas dega sarkana gaisma, bet pie nākamajām –zaļa gaisma, tā, kura būs, mirgoja. Nezinu, vai žetoni der autobusos un vilcienā. Satiksme Stambulas ielās likās diezgan traka. Automašīnas pa šaurajām vecpilsētas ieliņām nereti drāžas lielā ātrumā, bieži taurē, ja kāds priekšā apstājies. Ieliņas bieži ir ļoti stāvas, tāpēc noteikti vajadzīga zināma meistarība, lai pa tām brauktu. Arī gājēji ir diezgan nedisciplinēti – skrien pāri ielai arī pie sarkanās gaismas. Ne vienmēr tiek respektēta gājēju pāreja. Taču 5 dienu laikā neredzēju nevienu avāriju.

Veikali, ēdieni un dzērieni. Veikalos cenas ir fiksētas un tās vairumā gadījumu neatšķīrās no Latvijas cenām vai pat bija augstākas. Lētākas cenas ir ķēdes veikalos (BIM, KIM, Migros, Diasa). Ļoti lēts bija ūdens – 1.5 l pudele maksāja 0.40 TRY (apmēram 12 santīmi). Levent rajonā apmeklējam Metro City tirdzniecības centru, kuram ir 4 stāvi zem zemes! Lielveikalā Migros MMM (kā mūsu Maxima XXX) redzējām arī cūkgaļu, kas bija ražota Itālijā vai Spānijā. Veikalos bez maksas dabūjami iepirkumu maisiņi (kā mums agrāk).

Stambulā ļoti populāra ir ielu tirdzniecība. Daudzviet uz ielām tirgoja svaigi spiestu apelsīnu un granātābolu sulu, ko ar vienkāršu mehānisku spiedi turpat uz vietas arī izspieda. Pie Galatas tilta Bejoglu pusē apelsīnu sula maksāja 1 TRY!!!!! Tā bija tik salda un garšīga, vēl tagad saskrien siekalas mutē, to atceroties. Toties centrā tā maksāja 4-5 reizes dārgāk. Nogaršojām ceptos kastaņus (4 TRY par 100g), nedaudz atgādināja riekstus, man garšoja. Pamēģinājām arī turku kebabu – ļoti garšīgs un sātīgs, nopērkams ir vistas (tavuk) un liellopa (et) kebabs. Cenas atkarīgas no kebaba izmēra (5-10 TRY). Pagaršojām airanu – pie kebaba tas labi iederējās – nedaudz sāļš un sātīgs padzēriens. Tirgū bija dažādu kārumu pārbagātība, nopirku riekstus ar sezamu – ļoti gardi, bet arī dārgi. Baklava man šķita pārāk salda. Zivju restorānā Anadolu Kavaģi ciemā pagaršojām ceptu makreli (5 TRY) ar salātiem (3.50 TRY) un frī kartupeļiem (5 TRY), zivs bija garšīga, tikai stipri asakaina. Nogaršojām turku saldējumu dondurma (4 TRY viena bumba) – ļoti garšīgs bija apelsīnu saldējums ar cukādēm un pistācijām. Konsistence nedaudz staipīga, ne par velti turki saka, ka viņu saldējums kūst mutē, nevis rokās.

Ielu kaķi un suņi. Pirmajā vakarā nolēmām apēst līdzpaņemtās maizītes parkā uz soliņa. Pēkšņi mūs ielenca vesels kaķu bars – kādi 6-7 kaķi. Visi skatās acīs tik neatlaidīgi, lūdzot kādu kumosiņu. Izkāmējuši gan viņi neizskatījās. Vēlāk jau pieradām, kad uz ielas ko ēdot, uzreiz radīsies kāds minka – novērotājs un lūdzējs. Savukārt suņi pa dienu laiski gulšņāja parkos, zālienos, ceļa malā. Biežāk tie bija paliela izmēra suņi, taču ļoti miermīlīgi. Suņi Stambulā tiek uzskaitīti – visiem ausī plastmasas čips.

Cilvēki Stambulas ielās ir ļoti dažādi – sākot no parandžās tērptām sievietēm līdz pavisam eiropeiski, pat ultramoderni ģērbtām sievietēm. Ļoti eiropeisks likās Levent rajons, tur lielveikalā ļoti maz bija sieviešu ar lakatiem ap galvu. Toties tur redzēju vienu otru modes dāmu, kura neatpaliek no mūsu klubu meitenēm.

Turki ir ļoti izpalīdzīgi un atsaucīgi. Nereti pietiek uz ielas vienkārši apjukt, kad kāds jau jautā, vai nevajag ko palīdzēt. Mums negadījās, ka par pakalpojumu kāds prasītu atlīdzību, par ko biju lasījusi citos ceļojumu aprakstos. Visi, kuriem jautājām ceļu, izpalīdzēja, pat, ja saprata tikai turku valodu. Ļoti daudzi runā angliski, arī krieviski. Tūristus tirgotāji uzrunā visās sev zināmās valodās, jautā, no kurienes ir atbraukuši, pēc tam sāk piedāvāt savu preci vai pakalpojumus. Bet viņi nav ļoti uzbāzīgi un neatlaidīgi – ja redz, ka nav ieinteresētības, tad liek mierā.

Radās iespaids, ka Stambula ir ļoti droša pilsēta, te nav jāuzmanās no kabatas zagļiem, jo musulmaņiem zagšana ir liels grēks. Uz ielām neredzēju nevienu iereibušo vai piedzērušos. Uz ielām daudz policistu. Apmeklējot pilis, muzejus, lielveikalus, gan apmeklētājiem, gan viņu somām pārbaude ir kā lidostās.

Sofijas katedrāle – ortodoksālās baznīcas centrs, Romas katoļu katedrāle, mošeja un visbeidzot muzejs, to visu savā garajā mūžā piedzīvojusi viena no senākajām pasaules reliģiskajām celtnēm. Mans iespaids par to – milzīga, majestātiska, savulaik izlaupīta un piesmieta. Ir gadījies lasīt gan par krustnešu, gan arī turku šausmu darbiem, kas te tikuši pastrādāti... Ļoti būtu gribējies redzēt, kāda tā izskatījās pirms krustnešu un turku iebrukuma – visa zeltītās mozaīkās. Šodien no mozaīkām ir maz kas palicis pāri, bet arī šis mazumiņš ir iespaidīgs. Tā kā islāma ticībā netiek atainoti cilvēki, lielākā daļa oriģinālo bizantiešu mozaīku tika iznīcinātas vai apklātas ar virskārtu – musulmaņu zīmējumiem, kas man šķita neiederīgi. Dievmāte ar Jēzu klēpī līdzās Islama simbolikai. Daudzviet izkasītas un aizkrāsotas krustu zīmes. Bet vienalga Sofijas katedrāle ir un paliek īsts arhitektūras šedevrs.

Mošejas. Mošeju Stambulā ir ārkārtīgi daudz. Gandrīz no katra skatu punkta ir redzams kāds minarets. Apmeklējot mošejas, jārespektē prasības par basajām kājām, kā arī sievietēm jābūt apsegtiem matiem. Neierasti manām ausīm no mošeju minaretiem skanēja aicinājumi uz vienīgā un pareizā Dieva pielūgšanas stundu – un tā 5x dienā. Nemanīju, ka šo saucienu laikā tiktu slēgti veikali un vietējie bariem dotos uz tuvāko mošeju. Modinātājs Stambulā nav vajadzīgs – katru rītu modāmies ap plkst. 6 no rīta ar pirmo aicinājumu uz lūgšanu. Tas bija tik skaļš, ka nepamosties nebija iespējams. Agrāk uz dievkalpojumu aicinājis muedzins, katru reizi kāpjot minaretā. Šodien minaretos ir izvietoti skaļruņi un cilvēkam tur kāpt vairs nav nepieciešamas. Interesanti šie aicinājumi uz lūgšanām skanēja Sultanahmetas laukumā, kur katrs sauciens skanēja no sava minareta – gandrīz vai stereo efekts. Tūristi drīkst apmeklēt mošejas, apstājoties pie sētiņas, taču ir lūgums nefotografēt lūdzējus un lūgšanu laikā atstāt mošeju. Mēs pabijām vairākās mošejās.

Sultana Ahmeta mošeju jeb Zilo mošeju citu mošeju vidū var nekļūdīgi atšķirt, jo tai vienīgajai ir seši minareti. Zilā mošeja šādu apzīmējumu ieguvusi pateicoties interjeram un zilu ziedu ornamentu rotātām flīzītēm. Mošeja būvēta laika posmā no 1609.-1616.gadam. Mošeja arī šodien pilda savas pamatfunkcijas un ir vieta lūdzējiem. Mošejas iekšiene ir ļoti skaista, pārsteidza milzu kolonnas, kas balsta kupolus. Sienas ir rotātas ar vairāk nekā 20 000 izsmalcinātām Iznikas flīzēm.

Sileimana mošeja ir Stambulas galvenā mošeja. Sagadījās, kad drīz, pēc ieiešanas mošejā, sākās aicinājums uz dievkalpojumu. Kad grasījāmies iet ārā, apsargi mums pajautāja, no kādas valsts esam un teica, ja vēlamies, varam palikt. Mēs tā arī darījām, sēžot uz paklāja un pūtinot kājas, vērojām dievkalpojumu. Dieva pielūdzēju nebija daudz, redzami bija tikai vīrieši. Sievietes dievu pielūdz telpās mošejas sānos, kas ir paslēptas no citu acīm.

Ristema Pašā mošeja (1550.-1561.g.) atrodas pie Garšvielu tirgus, nebija viegli atrast tās ieeju. Tā ir viens no Stambulas dārgumiem ar ārkārtīgi greznu interjeru – bagātīgi rotāts ar Iznikas flīzēm – gan sienas, gan balsti.

Topkapi pils (25 TRY) ir lielākā un senākā pils visā pasaulē, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Topkapi pils ir klasisks turku piļu arhitektūras piemērs. Konstrukcijas pamatā ir koku ieskauti pagalmi, kas katrs kalpo dažādiem mērķiem, caur monumentāliem vārtiem paverot ceļu uz nākamo pagalmu. Katrs no pagalmiem ir apbūvēts ar paviljoniem, saimniecības ēkām. Kopumā ir četri milzīgi pagalmi un liels priekšpagalms. Te aplūkojami dažnedažādi dārgumi, ieroči, trauki, kas piederējuši sultāniem, bija aplūkojama arī pašu sultānu portretu galerija. Vienā paviljonā aplūkojamas sakrālās relikvijas – Muhameda zobens, loks un apmetnis, bārda, pēdas nospiedums un vēstule. No pils terases paveras lieliska panorāma uz Stambulas Āzijas daļu un Bejoglu rajonu, kā arī uz Bosfora tiltu. Diemžēl nepaspējām apskatīt harēmu, tas bija jau slēgts, kad līdz tam nonācām.

Dolmabačes pils (40 TRY) ir pavisam atšķirīga no Topkapi pils, tā celta daudz vēlāk (no 1843. -1856.gadam) – rokoko un baroka stilā, tā ir daudz eiropeiskāka. Pils apskate iespējam tikai gida pavadībā. Pils mani pārsteidza ar savu neiedomājamo greznību un izsmalcinātību – zelts, sudrabs, marmors, kristāls, skaisti paklāji, elegantas mēbeles, gleznas, kristāla kāpnes un milzīgā balles zāle ar milzu kristāla lustru (4.5 tonnas smaga!), kuras tīrīšanai esot neieciešami 2 mēneši – to kā puzli izjaucot, notīrot un tad saliekot kopā. Interesantas bija arī harēma telpas, kaut arī jāatzīmē, ka ne uz pusi tik greznas. Apskatījām arī telpas, kurās savu pēdējo dzīves gadu pavadīja Ataturks. Pilī ir 285 istabas, 46 zāles, 6 vannas istabas un 68 tualetes. Nezinu, ar kuru pili greznībā varētu sacensties Dolmabače, to salīdzina Versaļas pili, kurā diemžēl neesmu bijusi.

No Bosfora kruīziem izvēlējāmies lielo kruīzu (25 TRY), kurš ilgst gandrīz 6 stundas – ceļš no Eminou līdz Anadolu Kavaģi ilgst apmēram 1.5 stundas, tad nepilnu 3 stundu brīvais laiks un atpakaļceļš. Tā kā bija nesezona, tad kuģītis nebija pārpildīts un varējām mainīt atrašanās vietas pēc patikas. Pabraucām garām Bejoglu rajonam ar Galatas torni, tad Dolmabačes pilij, debesskrāpju rajonam. Ik pa laikam krastā plīvoja milzu Turcijas karogi. Viena pēc otras pacēlās lidmašīnas no lidostas. Izbraucām zem Bosfora tilta, tam sekoja vēl otrs tilts pie Eiropas cietokšņa. Beidzot sasniedzam Anadolu Kavaģi ciemu, kur pa diezgan stāvām ieliņām cauri grieķu kapiem uzkāpām pakalnā, kurā slējās senas Dženoviešu cietokšņa drupas. No kalna paveras vienreizējs skats uz Bosforu un Melno jūru. Tā kā ir nesezona, tad lielākā daļa no kafejnīcām pie cietokšņa bija slēgtas. Atpakaļceļā, tuvojoties Stambulai, vērojam, kā caur mākoņiem spiežas cauri rietošās saules sarkanīgie stari.

Lielais tirgus ir pasaulē vecākais un lielākais tirgus ar jumta segumu – ar apgleznotām velvēm segtu ieliņu labirints (61 iela), tik milzīgs, kuru nav pat ar ko salīdzināt. Tirgus oriģinālā celtne kalpo kopš 1461.gada. Mēs uz šo tirgu vairāk gājām ekskursijā, nevis ar domu iepirkties. Biju lasījusi, ka cenas šeit ir uzpūstas, ka jākaulējas. Vairāk pārsteidza nevis tirgotāji, kas centās reklamēt savu preci, bet gan tirgus apmēri un interjers. Arī ārpus tirgus mazās ieliņas bija pilnas ar tirgotājiem un pircējiem – no Garšvielu tirgus līdz Lielajam tirgum viss rajons bija viens vienīgs tirgus. Visa kā tik daudz, ka acis žilba – priecājamies par krāsaino stikla lampiņu dažādību un vēderdejotāju tērpu izvēli, keramiku, košajiem paklājiem, ādas izstrādājumiem, suvenīriem. Neparasta krāsa bija turku zeltam – tāda pavisam dzeltena. Tik daudz un dažādu saldumu, riekstiņu utt.!

Galatas tornis paceļas Bejoglu rajona pašā viducī. No tālienes tas labi redzams, bet, nokļūstot tuvāk, tas pazūd no redzesloka un ieliņu labirintā zūd orientācija, tāpēc nav viegli to atrast. No torņa skatu platformas (12 TRY) paveras plaša Stambulas panorāma, noteikti ir vērts to apskatīt, it īpaši tad, kad Stambula ir jau nedaudz iepazīta.

Galatas tilts nav vienkārši tilts, šeit var izjust īsto Stambulas garšu. Tilts ir makšķernieku paradīze, redzējām, kā tiek izvilktas zivis viena pēc otras, turpat tās var nopirkt un arī uzcept. Tilta apakšējais stāvs ir pilns ar neskaitāmiem zivju restorāniem, iekšā saucēji viens pēc otra aicina iegriezties un paēst.

Drupas un mūri. Nekur iepriekš nebiju redzējusi tik daudz seno drupu, mūru, to palieku. Visa pilsēta ir viena vienīga vēsture! No milzīgās bizantiešu Lielās pils saglabājušās vien Bukoleona pils drupas ar 3 logiem. Tagad tās ir iežogotas un ceļvedī lasītais brīdinājums par bomžiem vairs neatbilst patiesībai. Apskatām nelielu Teodosija mūru posmu, reiz tie bijuši tiešām vareni. Jau pavisam tumsā nonākam pie Valensas akvedukta – arī tumsā tas izskatās iespaidīgs. Drupas sastopamas arī pašā vecpilsētā, nereti uz senajām drupām ir uzceltas mājas. Marmora jūras krastā starp akmeņiem „mētājas” gabali no bizantiešu laika drupām. Rodas iespaids, ka šīs unikālās Bizantijas laika liecības nevienam te īsti nav vajadzīgas.

Stambulā atrodas viens no lielākajiem arheoloģijas muzejiem pasaulē (10 TRY). Šeit skatāmi priekšmeti no Anatolijas pussalu apdzīvojošajām civilizācijām – senajiem grieķiem, romiešiem, kā arī no Balkānu, Āfrikas, Mezopotāmijas, Afganistānas un Arābu pussalas civilizācijām. Iespaidīgi likās dažādie sarkofāgi, it īpaši Aleksandra sarkofāgs. Muzeja ekspozīcija ir milzīga, tā izvietota 3 ēkās, kā raksta ceļvedis, tad šeit ir aptuveni miljons dažādu vēsturisku priekšmetu.

Ko neredzējām vai neizbaudījām – virpuļojošos dervišus, hamamu jeb turku pirti, Prinču salas, Stambulas Āzijas pusi, vasaras tveici.

Izmaksas vienam cilvēkam kopā 5 dienās sastādīja 188 Ls:

1) viesnīca – 48 Ls;

2) lidojums – 38 Ls;

3) apskates objekti – 46 Ls

4) transports – 14 Ls

5) ēšana, suvenīri – 39 Ls

6) ceļojuma apdrošināšana 3 Ls

Stambula man tiešām iepatikās, noteikti gribētos atgriezties tur vēlreiz, lai apskatītu to, ko nepaspēju šoreiz un vienkārši nesteidzīgi izbaudītu pilsētas garšu un kādu skaistu saulrietu, jo šoreiz tā īsti nesanāca tos izbaudīt.

Dažas saites ar noderīgu informāciju:

http://www.stambula.lv/

http://english.istanbul.com/

http://wikitravel.org/en/Istanbul

http://www.ayasofyamuzesi.gov.tr/en/

http://www.grandbazaaristanbul.org/Grand_Bazaar_Istanbul.html

http://www.topkapisarayi.gov.tr/

http://www.bluemosque.co/

http://www.istanbulbookings.co/museum-ticket-fees.html

http://sehirhatlari.com.tr/en/timetable/full-bosphorus-cruise-362.html

http://wahyuinqatar.com/2010/04/19/istanbul-how-to-getting-around/

http://www.millisaraylar.gov.tr/portalmain-en/default.aspx