ekvatora tajā pusē, jeb mazās salas lielie pārsteigumi

  • 6 min lasīšanai
  • 40 foto
„Faaaak..” – vārds, kurš tīri neviļus pasprūk izveļoties no pietiekami vēsās lidostas ārā, saulītē.. Baigā sutoņa un karstums, kurš tā vien steidz no džinsos un botās autajām kājām pagatavot kaut ko galīgi nebaudāmu;) Bet ko nu par to:) Ir pārāk labi, lai par kaut ko gauztos. Kā nekā tā ir Maurīcija. Maza sala pašā nekurienes malā un, spriežot pēc ceļojumu aprakstu skaita te draugos, arī ne pārāk tautiešu apmeklēta. Tapēc vien ir vērts kaut ko uzrakstīt, vai ne?:) Taisnību sakot Maurīcija salu grupā ietilpst vēl dažas, bet tās ir pārāk tālu un šoreiz pietiks tikai ar pieminēšanu vien. Zeme ir savdabīga. Ir diezgan daudz lietu, kas sākotnēji šķiet gandrīz vai neticamas. Kaut vai tas etnisko grupu kokteilis – nav man skaidrs kā viņi tur visi sadzīvo – indieši, melnādainie, ķīnieši u.t.t. Tāpat nav skaidrs kapēc valsts valoda ir angļu, kurā runā tikai 3% iedzīvotāju. Stipri populārākas valodas – franču un creole – kaut kas, kas palicis pāri no franču valodas – t.s. „broken french”. Par ceļiem – štrunc, ka satiksme pa kreiso pusi, bet ja vēlaties redzēt zemi, kurā nevienā vietā nav norādīti kilometri vai jūdzes, tad šī būs priekš jums;) Par laiku būtu kas piebilstams.. Nē, ne par to, ka mūs šķir tikai 2h, bet par to, ka tur laiks ir lēnāks:) Es nezinu kā savādāk izskaidrot sākumā neizpratni raisošo kavēšanos visā par 1-2h. Pēc tam jau pierod un tas viss liekas ļoti normāli un saprotami:) It sevišķi, kad sāk ļauties lēnīgajam un saules tveices bremzētajam laika ritumam. Un ļauties ir ļoooti viegli.. Var mēģināt arī neļauties un tipiskā aktīvā tūrista stilā mēģināt triecientempā ieraudzīt un paspēt pēc iespējas vairāk, it sevišķi tapēc, ka laika ļoti maz – tikai 6 dienas.. Var nekur nesteigties un mēģināt pietuvoties dārzeņu kategorijai, nesteidzīgi sūcot ašpadsmito RUMA kokteili, iemērcoties okeānā, galu galā nedarot neko. Pilnīgi un absolūti neko. Es tā kā vairāk pie tiem pirmajiem piederošs, steidzīgais tips:) Tapēc pirmā atrakcija – izdomāt ar ko tad īsti pārvietoties pa salu. Mēģinu izvēlēties starp skūteri un auto. Tomēr skaistākas bildes (ar skūteri tomēr ir vieglāk piestāt jebkurā vietā, noķert kadru un braukt tālāk) tiek mainītas pret kompāniju un izvēle krīt par labu auto - mazam Suzuki Jimmy ar vaļēja jumta iespēju, manuālu kārbu un stūri labā pusē... Yes! Kārtējais izaicinājumu kokteilis – jāmācās braukt pa kreiso pusi, slēgt ātrumus ar kreiso roku un citi jaukumi. Kā par brīnumu pēc kādas stundas adaptācijas jau viss iet samērā raiti. Pat logu tīrītāji tiek ieslēgti tikai pāris reizes (pagriezieni arī otrā pusē stūrei). Atrakcija numur 2 – brauciens uz otru salas galu skatīties krāsainās smiltis... Tipa unikāla vieta, kur smiltis, pat tad, kad tiek sajauktas, atkal pašas sadalās pa krāsām.. Mūsu rokās ir pilnīgi unikāla karte un man vēl joprojām nav skaidrs kā mēs to vietu tomēr atradām, bet ne par to tagad stāsts, bet par smiltīm, kas nemaz nav smiltis. Vairāk izskatās pēc tādas kā dubļu masas. Ok, nedaudz krāsains viss tas pasākums ir un nolemjam, ka tagad visiem stāstīsim cik tas bija super skaisti un forši – brauciet, nenožēlosiet;) Vārdu sakot ir labs iemesls iesmiet:) Ak jā, tur arī viens ūdenskritums un bruņurupuču aploks pa ceļam gadījās, bet ko nu par tiem – brauciet skatīties unikālās smiltis;) Atpakaļceļš vēl jautrāks. Sākumā jau vēl nekas – it kā pēc kartes viss baigi skaisti – vnk jāturās tuvāk kreisajam krastam un smuki nonāksim savā miestā, bet nu ne jau šeit un ne jau ar šādu karti – it kā jau nav nekāds baigais pārsteigums, ka atjēdzamies pilnīgi otrā salas malā un nav arī baigais pārsteigums, ka tikmēr jau ir palicis tumšs. Mazliet pārsteidz pa ceļu nēsājošies indieši stiepjot kaut kādas uzpariktes. Šivas svētki tipa tuvojas un viņi visas tās savas uzpariktes stiepj uz salas otru galu uz svēto ezeru lai tur pazīmētos, paņemtu svēto ūdeni un stieptu to visu atpakaļ. Nākamajās dienās sastapām labi daudz šīs mums nesaprotamās atrakcijas piekritēju, bet šajā naktī kā jau pirmoreiz tas bija īpaši. Starp citu, pēc kartes mēs nemaz nenojautām savu atrašanās vietu. Kā nekā pilsētu, ciemu nosaukumi arī nav baigi bieža parādība. Vietējās degvielas uzpildes stacijas darbinieks arī neko jēdzīgu nespēj pateikt, tapēc pasauc kolēģi, kurš vismaz runā angliski. Galu galā diena beidzas laimīgi un arī vakariņas netiek nokavētas. Diena katrā ziņā bijusi nenormāli smieklīga, tātad padevusies godam:) Nākamā dienā jau ir kaut cik normāla karte iegūta un maldīšanās jautrības izpaliek. Mērķis – kaut kāds dabas parks, bet pa ceļam... Pa ceļam ir vnk burvīgas mežonīgas pludmales, brauc un baudi.. Viss publiski pieejams un kā jau šeit pieņemts – arī piebraucams cik jau nu tuvu vispār var piebraukt. Tas tā kā mazliet nepierasti pēc visiem mums ierastajiem kāpu liegumiem. Bet mēs esam šeit un baudam. Nelikās, ka tās bildes, kas tika skatītas pirms brauciena varētu būt realitāte, bet šī nu bija tā reize, kad redzētais pārspēja to visu. Pēc tā visa pat galamērķis likās pietiekami mazsvarīgs un lai arī tur aizbraucām, tomēr neizmēģinājām došanos ar kvadricikliem tālāk augšā kalnos lai no turienes baudītu peizāžu. Tā īsti vairs neatceros vai tas bija šajā naktī vai nākamajā, taču tieši nakts melnumā dažus no mums, ieskaitot arī mani, gaidīja kārtējais pārsteigums. Un pārsteigums par pārsteigumu no rīta. Tātad pamostos no rīta, konstatēju, ka atkal esmu pamodies ātrāk par modinātāju, sapriecājos, stiepjos pēc telefona lai paskatītos cik tad īsti ir pulkstens un... un konstatēju, ka telefona ta nav! Kā jau pozitīvi domājošs cilvēks izlemju, ka kolēģi paniekojušies – kā nekā katru nakti kāds rauts un jau jau dzer, tad arī kādu jautrību vajag. Pēc mirkļa gan konstatēju, ka nav arī jostas somiņas ar pasi, biļetēm un citām samērā noderīgām lietām. Jautrības sajūta pamazām mani pamet ... Lielais pārsteigums sagaida uz balkona, kur satieku savas iemīļotās mantiņas izmētātas pa grīdu – ir gan pase, gan biļetes, gan maks, gan kredītkartes, tikai tik vien sīkums, ka visa skaidrā nauda pačabējusi. Tas katrā ziņā ir vēl viens neatbildētais jautājums kā tie „godīgie” zagļi iekļuva 3. stāva balkonā, attiecīgi arī istabā, bet joprojām ir prieks par to, kas tika atstāts, nevis bēda par to, kas zuda. Nedaudz vēlāk gan atklājas, ka arī istaba zem mums ir cietusi. Galu galā zagļu ķēriens ir 1 laptops, 3 mobilie telefoni un kāda čupiņa skaidras naudas. Dienas plānos, savukārt, ir lauvu safari parks. Tūrisma ceļvedī pirms tam tiek izlasīts par iespēju 1,5h staigāt ar lauvām. Pēc klāt pievienotajām bildēm ir skaidrs, ka darīšana ir ar maziem lauvēniem. Ko tur daudz domāt – braucam, kā nekā vienīgajam minētajam ierobežojumam – augumā vismaz 1,5m visi atbilstam:) Galā nonākuši gan konstatējam, ka ~30Ls maksāt par šādu pastaigu īsti neviens nevēlas, savukārt skatīties uz lauvām var arī mājās, tapēc izšķiramies par ceļvedī neminētu iespēju „touch the lions”. Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka čamdīšanās notiks ar tiem pašiem mazajiem lauvēniem pastaigu starplaikos un liels ir mans izbrīns, kad tiekam ievesti aplokā ar 6 lieliem lauvām – 3 tēviņiem, 3 mātītēm. Izdala mums tādus mazus kociņus, no kuriem tās lauvas it kā baidās un aidā.. Lauvas mierīgi guļ koka pavēnī , savukārt mēs pēc kārtas ņemamies glaudīt vienu no mātītēm. Droši vien mierīgāko. Bail nav, bet sajūta vienalga dīvaina. Tagad, kad viss jau ir aiz muguras varu apgalvot, ka šis bija viens no kustinošākajiem notikumiem visā ceļojumā. Turpat pie lauvu safari arī paprāva teritorija ar putniem, sikspārņiem un citiem lopiņiem – kopumā pilnīgi noteikti iesakāms objekts. Nezinu kapēc, bet nākamās dienas jau dzīvoju šīs dienas sajūtās – miers, pilnīgs miers un harmonija visā. Nav vairs būtiski, kas par dienu, cik ir pulkstens, vienīgais pamazām sāk mākties ilgas pēc mājām. Pat ne pēc mājām, bet mājiniekiem. Jo labi ir tepat. Es dažreiz vērtēju vietas, kur esmu nokļuvis pēc tā, vai es varētu tur dzīvot. Nu tā, nevis aizbraukt atpūsties, bet dzīvot. Man liekas, ka šeit to varētu. Nākamās pāris dienas paiet kolektīvos pasākumos vējainā un samērā viļņainā braucienā ar katamarānu uz citu salu, botāniskā dārza apmeklējums, vēl viena ūdenskrituma, kā arī krokodilu parka apmeklējums. Ja godīgi – nekā tāda;) Nekā tāda, kas paņemtu un aizrautu, bet tas kā zināms ir stipri individuāli. Bildes, protams, tur var sataisīt, bet nepaņem tur iekšā:) Vienīgais, kas likās interesanti – bruņurupuči. Iedomājaties lielos galapagu bruņurupučus, bet daudz. Nu vismaz 10x vairāk, nekā iedomājāties. Un vēl lielākus, nekā līdz šim redzēti pašmāju zoo. Tad nu lūk – vazājas tur viņi savā nodabā un jūs vazājaties turpat. Atļauts ir gan barot ar zāli, gan sēdēt virsū, gan jau vēl kaut ko var izdomāt atjautīgie tūristi. Piemēram zaļu čību nenoturēja par zāli – neēda:) Gudrs laikam. Patika. Ļoti patika. Ok, zagļi un cilvēki, kas tevi cenšas piešmaukt ir normāla parādība – to es varu saprast – dzīve grūta:) Bet nebrauciet uz šo zemi uz nedēļu... Tas nav to vērts – šī zeme ir pelnījusi daudz vairāk lai paspētu uzsūkt sevī to mieru un lēnīgumu. Pozitīvā nozīmē. Steigties mēs varam mājās – skriet uz darbu, veikaliem un pakaļ visām citām civilizētās sabiedrības vērtībām, bet ziniet - ir vietas uz zemes, kur tas viss liekas mazsvarīgi. Un Maurīcija ir viena no šādām vietām. Ja nu tas nav tik svarīgi, tad šeit tiek piedāvātas arī arī visas tās iespējas, ko jau nu piedāvā okeāns – var sērfot, kaitot, daivot, makšķerēt, galu galā – arī peldēt. Var lidināties ar izpletni aiz laivas, var bez laivas ar helikopteri. Lietu, ko pasākt nav mazāk, kā jebkurā citā pasaules malā. Te gan tam visam tāds paprāvs provinciālisma piesitiens. Es to uztvēru kā plusu, bet varbūt kādam tas būs mīnuss:) Neintersantā daļa. Nokļūšana – protams, lidmašīna. Mūsu gadījumā Rīga – Frankfurte – Maurīcija. 2+12h. Cenas jautājiet tuvākajos tūrisma birojos:) Mums brokastis un vakariņas bija jau apmaksātas, tā ka palika tikai potenciālie pusdienu, kokteiļu, suvenīru u.t.t. izdevumi. Pats iztērējos bik virs 300Ls – ieskaitot auto nomu, „suvenīrus” >100Ls vērtībā, ikdienas izdevumos.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais