Cyprus - sala, kur piedzima Afrodīte

15.02.2008
11 min lasīšanai
59 foto

Prom uz siltajām salām! Uz mazās saliņas Vidusjūrā (starp Turciju un Ēgipti) mūsu lidmašīna piezemējās tieši pagājušā gada Lieldienu naktī, un divās nedēļās, ko tur pavadīju kopā ar bērniem, piedzīvoju pilnu emociju amplitūdu; no „Man te riebjas” pirmajās divās dienās, līdz „esmu sajūsmā par šo ačgārno zemi!” Galu galā, atšķirībā no bērniem, man nevienu sekundi negribējās atpakaļ mājās, un šis atklājums radīja bažas, zinot, cik dziļi ar saknēm un pēdējām lapiņām galotnē esmu savā Latvijā. Taču es ļāvos pavedināties. Man bija maigs kūrorta romāns ar... Kipru. Atdevos saules glāstiem pludmalē, nesātīgi peldējos pārsālītā un siltā jūrā un devos romantiskās pastaigās laika mašīnā, kas brīvi pārvietojās pagātnē: te piestājot gadus 30 senā padomijā, te caurbraucot atmodas juku laikiem un noparkojoties tūkstošgadīgā senatnē. Katrā ziņā tā nav 21.gadsimta uzfrišinātā Eiropa. Un tieši tas ir Kipras neparastais šarms. Līdzko to esi aptvēris, man te riebjas pārvēršas par te ir kolosāli! Kipra pieradina. Neuzbāzīgi, bet neatgriezeniski. Klimats Pirmais, ko ieraudzīju pamostoties, bija milzu ventilators pie griestiem virs gultas. Otrais izbrīns – pilnīgi visos mājokļos sajūta kā atrodoties baltā kārbā – no flīžu grīdas līdz pat griestiem viss izbalsināts kā (lai viņi man piedod) padomju laiku fermās. Tas tikai liecina, ka ārprātīgs karstums te ir ikdiena, vasarā pat pāri 40’C. Par laimi aprīļa sākumā bija tikai 20-26’C. Un par laimi uzturēties šādā interjerā bija apgrūtinoši, tāpēc cauras dienas pagāja sauļojoties un klīstot pa pilsētu (laimējās pat apmaldīties). Kā teica Kiprā dzīvojošie latvieši, tā dara visi tūristi; pirmajā nedēļā sauļojas, otrajā braukā ekskursijās. Tāds skaisti bronzīgi iededzis taču labāk izskaties fotogrāfijās, un Vidusjūras tonis mūsējam ieliek vienos vārtos – kas nu ir, tas ir! Sanāk, ka gluži instinktīvi bijām izvēlējušies standarta modeli, jo lai nu no kā, bet no saules un jūras nabaga ziemeļniekiem aprīļa sākumā atteikties vienkārši ir neiespējami. Sevišķi, ja no dzimtenes pienāk īsziņas: „Mums nulle grādu, slapjš sniegs un pretīgs vējš. Kad lidosi atpakaļ, apģērbies silti.” Pafosa Laimējās, ka nebiju tūrists parastais, bet mīļš ciemiņš. Tā bija iespēja redzēt vietējo sadzīvi un vietas, ko tūristiem nerāda. Dubulti veicās, jo dzīvoju Kipras sirdī - Pafosā. Tieši šai vietā Afrodīte izkāpa no jūras putām. Salīdzinot ar Latviju, Pafosa ir tāds kā Siguldas un Jūrmalas apvienojums: te ir jūra, slavenākie arhitektūras pieminekļi un kalni - pilnīga buķete, lai dzīvojot vienā pilsētā, varētu teikt, ka esi redzējis visu salu. Pati pilsēta atgādina šaha dēli. Tu staigā pa kaut ko līdzīgu Berga bazāram, sper soli pa labi vai kreisi un jau esi maskačkā. Un nekādi nespēj iebraukt, kur un kāpēc ir šo kontrastu robežas. Piemēram, mūsu viesnīcas tipa dzīvoklītis atradās pašā pilsētas centrā pie jūras, tomēr ne rajons, ne pats dzīvoklītis ne tuvu nebija no spožākajiem, kamēr pusstundas gājienā uz kalnu pusi bija tā saucamo holidays homes rajoni, kur bieži ciemojāmies, un tie nu bija miljonāru cienīgi apartamenti. Bet īre dārgāka ir centrā. Kur te loģika? Vēl viena lieta, kas sevišķi dūrās acīs man te riebjas dienās - atkritumu konteineri tieši ielas malās, lai neteiktu ielas vidū. Arī holidays homes rajonos. Un par brīnumu ziemeļniekiem - baltas cisternas uz pilnīgi visām mājām (bez jumtiem), kas, izrādās, nav nekas cits kā ūdens tvertnes, jo kāpēc gan to sasildot jātērē elektrība, ja ir saule. Taču, lai aprakstītu pilsētas centrālo ielu, jums jāiztēlojas Brīvības vai Tērbatas ielas Rīgā, kur vienā pusē katrā mājā ir pa veikaliņam vai ēstuvei, (pie kam daļa iestādes atrodas zem klajas debess), otrā – jūra. Tieši tā - nevis netālu, bet ar vienu kāju tu esi uz centrālās ielas, ar otru jau ūdenī. Neticami, bet fakts. Ačgārnā pasaule Tieši tāds bija pirmais iespaids par Kipru. Un pat ne tāpēc, ka te ir kreisās puses satiksme (loģiski – bijusī angļu kolonija taču). Viss, pilnīgi viss ir savādāk, nekā Latvijā. Kaut vai flora un fauna. Visapkārt slejas palmas, gumijkoki, milzīgi kaktusi un kaut kas līdzīgs gigantiskiem ananāsiem. Tad vēl dažnedažādi koki, krūmi un apstādījumu elementi, kurus redzēju pirmo reizi mūžā. Piemēram, dzīvžogs, kas zied tādiem ziediņiem, kā mūsu vaska puķe podos, bet smaržo kā jasmīnu un maijpuķīšu kokteilis. Atkal jāsaka, ka mums veicās, jo tieši šajā laikā uz salas bija ziedoņa kulminācija; gaiss vārda tiešā nozīmē smaržoja. Katru dienu uzziedēja arvien jauni brīnumi; magnolijas, Japānas ķirši un augļu koki: mandarīni, apelsīni un citroni. Tai pat laikā ielas malās varēja uzcienāties ar jau gataviem augļiem tieši no koka. Piepilsētas citronu dārzos, kas izskatās tieši tāpat kā Latvijas lielie ābeļdārzi, strādnieki novāca ražu, bet pilsētas centrā banānpalmās bagātīgi ķekarojās vēl pilnīgi zaļi augļi. Vietējie stāsta, ka daži augļkoki zied un ražo gandrīz cauru gadu, citi – īsu brīdi. Jā, nesaprotams ziedoņa un ražas mistrojums, kā mūžīgā pavedināšana un auglība. Tāpēc vairs pat nerodas jautājums, kāpēc mīlas dieviete Afrodīte tieši šo salu izvēlējās par savu. Arī kalni bija spirgti zaļi un ziedoši. Ar tiem gan esot citādi; jau jūnija beigās kalni kļūstot neizteiksmīgi pelēkbrūni. Toties pilsētā mīļš pārsteigums pieczvaigžņu viesnīcas apstādījumos pašā jūras krastā bija daudzkrāsainas lauvmutītes. Tās un vēl savvaļas magones kalnā virs antīka amfiteātra Pafosā bija vienīgās latvieša acij atpazīstamās puķes. Taču visvairāk mani sajūsmināja lekni zaļojoši klājieni ar ceriņkrāsas ziediem gerberu lielumā, ko es saucu kipriešu pienenēm, tāpēc, ka šie ziedi modās un gulēt gāja līdz ar sauli. Un, protams, nacionālā nezāle - auzas. Daudz, daudz brangu auzu visos būvlaukumos un aizlaistajās vietās. Ačgārni, vai ne?! Kipras pārvaldnieki Arī fauna tikpat pārsteidzoša. Kiprā pabijušajiem noteikti atmiņā paliek divas Dieva radības: dažāda izmēra ķirzaciņas (no sīkām pilsētas centrā līdz pat žurkas izmēru klajās un klinšainās vietās) un neparasta izskata kaķi, kuru tur ir gandrīz tikpat daudz, cik vietējo iedzīvotāju (jo tūristu ir vēl vairāk). Kaķi ir Kipras simbols uzreiz pēc Afrodītes un saulrieta. Tas nav nekāds brīnums, jo Ēģipte taču nav tālu, lai gan, salīdzinot ar Ēģiptes cēli slaidajiem siāmiešiem, kiprioti ir tādi strupi un savādi raibi. Kaķi dzīvo savu autonomo dzīvi, nereaģē ne uz „kss kss”, ne „minci, minci”, no cilvēkiem nebēg, pastaigājas pa trotuāriem, akurāti iet pāri ielām, un katrs savā veidā rūpējas par iztiku. Minkas, kas rādīja atrakcijas MacDonaldā, pārsteidza tikai pirmajās dienās,- pat no šejienes viņus neizraida. Kaķi jūtas kā līdztiesīgi iedzīvotāji, un te nu pa īstam pārliecinies, ka taisnība kaut kur lasītajam par dzīvnieku psiholoģiju,- kaķis domā, ka cilvēks dzīvo pie viņa, nevis otrādi. Kiprā – pilnīgi noteikti! Kaut gan patiesība nemaz nav tik skaista, kā izskatās,- lai arī minčus neviens neaiztiek, tie jau ir pasludināti par valstisku problēmu. Par lielu prieku tūristiem, pilsētā ir daudz pieradinātu papagaiļu. Visbiežāk, protams, ēstuvēs. Dažs māk pateikt Hello, līdzko paveras durvis, cits nolamāties grieķiski. Pie kam tie lielie runājošie, kamēr saimnieks neguļ, dzīvojas nevis savos būros, bet uz tiem. Viens vēl nakts melnumā tik izteiksmīgi dejoja Džordža Maikla (kurš arī ir grieķis) dziesmas I want sex pavadījumā, ka nevarēju noturēties nenofilmējusi. Kad mēģināju paņemt tuvplānu, sarkanais skaistulis ar līko knābi šņāpa man taisni pa to pirkstu, kas turēja REC pogu, vienlaikus kaut ko izkliedzot grieķiski (labi, ka nesapratu). Ārpus pilsētas, kalnos, staigā ēzeļi, kas joprojām kalpo kā kalniešu transporta līdzeklis, un, ja paveicas, var ieraudzīt savvaļas kazas mouflon - tādas ar milzīgiem gredzenā savērptiem ragiem. Mūsu Jeep Safari ekipāžai nepaveicās, toties redzējām milzīgu un šausmīgi ziņkārīgu strausu lauku ciematiņa ieliņas malā, bet... aplokā. Runājot par putniem, bija arī kaut kas ļoti, ļoti pazīstams – daudz baložu un zvirbuļu. Baložu mazliet spokainā dūdošana drīzāk atgādināja mūsu pūču nakts klaigas un bija dzirdama cauru diennakti un visur. Es to sauktu par nacionālo troksni. Zvirbuļi, kā jau visur zvirbuļi. Toties jūras putni... tagad mēģinu atcerēties – nu nebija! Un vēl kas! Tur nav suņu. Vispār. Pat kalnos. Vismaz viņus nemana. Divu nedēļu laikā redzējām vienu vienīgo, pie kam mūsu mājas pagalmā. Un to pašu saimnieki ganīja uzmanīgāk kā pašu bērnus. Pilnīgi nopietni – pirmajā rītā pamodāmies no izmisīgām klaigām „Ļiza! Ļizaaa!” (un papildteikumi grieķiski). Domājām, ka pazudis bērns, bet galu galā mājās pārnāca aizdauzījusies kucīte. Nez vai kādu suņu puiku Ļizai bija izdevies satikt... Arhitektūra Antīka un pilnīgi fascinējoša. Un atkal mums laimējās dubulti, jo dzīvojām tieši Pafosā un tieši blakus mūsu mājai bija Svētā Paula Pīlāra baznīca – pērle, ko es iemīlēju pirmajā acu uzmetienā un gāju turp katru dienu. Baznīciņa darbojas vēl šodien un tajā laulājas pāri no visas pasaules (Mīlas dievietes zeme taču), bet par to, ka tā reiz bijusi milzīga, grezna un brīnumskaista, liecina vairs tikai plašā teritorija ar iekštelpu atliekām. Pie šīs arhitektūras pērles bieži piestāj tūristu autobusi, bet pārsteidz, ka tā nekādi nav ierobežota kājniekiem (ne tikai kaķiem), līdz ar to ar katru dienu vairāk pārvēršas drupās. Atkal neticami un ačgārni, bet fakts. Vēl esot Pafosā, nevar neapskatīt Pafosas pili, no kuras paveras brīnišķīgs skats uz jūru, pilsētu un kalniem, Kipras lepnumu - mozaīkas (atsevišķs stāsts, kuru atļaušos pat neiesākt) un vēl vienu iespaidīgu teritoriju - karaļu kapenes. Tā gan nav arhitektūra, bet goda lieta pabūt arī pie klints, kur Afrodīte izkāpa no jūras putām. Runājot par mūsdienu arhitektūru, visas mājas ir baltas, bez jumtiem, un, sargājoties no karstuma, ne augstākas par trīs stāviem. Kad mums to stāstīja, norādīju uz kādu namu tālumā un teicu: „Ka tik ne tā! Lūk, vismaz 12 stāvu māja.” Nē, tā arī esot trīsstāvīga, tikai uzbūvēta uz klints. Tai dienā, kad apmaldījāmies, par to pārliecinājāmies tuvplānā. Absolūti pasakaini ir mazie kalnu ciematiņi ar baltiem namiņiem šaurās ieliņās, zilām vai zaļām durvīm un logu rūtīm (kas te izskatās pat ne labi, bet vienreizēji), rotaļīgajām margām un daudzajiem puķu podiem uz dolomīta bruģa. Un tikpat baltās kapsētas ar diviem eņģeļiem uz katra pieminekļa. Kipras arhitektūra ir unikāla un valdzinoša. No rīta līdz saulrietam Viens no Kipras simboliem ir saulriets. Daudzas iestādes, piemēram, Zooloģiskais dārzs pilnīgi oficiāli ir atvērtas no tikiem vai tikiem līdz saulrietam. Gluži tāpat kā Afrodīte, saulriets kļuvis par preci: attēlots uz atklātnēm, dvieļiem, suvenīriem. Tūrisma firmas (kas tur ir ik uz soļa) pat piedāvā speciālus saulrieta kruīzus. Pirms slaveno Kipras saules rietu nebiju vērojusi savām acīm, jau manīju kārtējās ačgārnības. Nu, piemēram - dienā ir karsti, bet tieši pirms saulrieta, kas aprīlī bija ap pusseptiņiem vakarā, pēkšņi kļūst vēsi – salst. Tumsa iestājas desmit minūšu laikā - tāda stāvokļa, kā krēsla, nav vispār. Toties, līdzko paliek tumšs, atkal ir silti; met nost biezo jaku un klimsti gar jūras krastu vai pa suvenīru bodītēm, uz kurām līdz saulrietam nu nekādi neattiecas, jo Kipra izdzīvo tieši no tūristu maciņiem. Saulrieta kruīzā ar kuģīti diemžēl neaizbraucām un tikai pēdējā vakarā pēc vairākiem mēģinājumiem, izdevās nenokavēt īso saulrieta brīdi un vērot to tieši jūras malā. Skaisti un koši. Izskatās, ka jūra izgaismo sauli, nevis otrādi, un nevis saule iegrimst jūrā, bet jūra burtiski iesūc sauli sevī. Ačgārnā pasaule! Runājot par pašu jūru, arī tā ir kārtējais brīnums. Mūsu jūra viļņojas, bet viņējā ir līdzena kā ezers – viļņu nav. Neviena. Tikai pašā krastā nez kā radies, kā ne, ik pa brītiņam lec laukā kāds dižais un plīst ar varenu spēku. Un arī ritms devītais te nebūs vietā,- man sanāca, ka katrs piektais vilnis ir tas trakulīgākais. Un kad tu ko tādu redzi, vairs nebrīnies, kāpēc tūrisma bukletā jūras kruīzs nosaukts par Wave dancer. Kalni un vīns Vienā neaizmirstamā kruīzā tomēr izbraucām – slavenajā astoņu stundu Jeep Safari Troodos kalnos. Pacēlāmies 2000 metrus virs jūras līmeņa, un tas bija ko vērts! Tāāāds adrenalīna pārsātinājums!!! Kopā turējās divi džipi ar 18 cilvēkiem, ieskaitot šoferus, un kā es neviļus pārteicos: „Ja nu vienam kas noripo...” Ceļš - šaurs kā gulta un līkumots kā serpentīns. Un gluži kā Pafosas galvenās ielas vienā pusē ir jūra, te – stāva krauja. Jo augstāk brauc, jo noripojums būtu ilgspēlējošāks. Es nespēju par to nedomāt. Un tā domājot, pēkšņi vairs nesaproti, uzraušanās uz ceļa remonta ir šoferu nezināšana vai šova elements? Jo pēc īsas vārdu apmaiņas ar ekskavatora vadītāju mēs ceļu turpinājām, tikai tagad tas bija vēl šaurāks par pašu džipu un drūpošs kā smilšu pils, tomēr... tas nebija ilgi – vien pārdesmit kilometru šausmu. Atzīšos – pārbijusies biju ārprātīgi. Bērni ķircinājās: „Mammu, kāpēc tu neskaties uz kalniem?” Bet mamma iekrampējusies sēdeklī. Un tomēr es pilnīgi noteikti brauktu vēl. Un mēģinātu skatīties uz kalniem. Varbūt pat izdotos. Vienu lietu tomēr pamanīju (taisnība – tāpēc, ka vairāk kalnu pakājēs) – savādus, ainavā neiederīgus laukus ar nesaprotamiem pundurkrūmiņiem. Daudz tādu lauku. Šoferīša stāstījums par šo parādību skanēja kā skumja teika vārdā Kipras sāpe. Kopš senseniem laikiem kiprieši audzējuši savas īpašās vīnogas Mawro, kas grieķu valodā nozīmē melns. Un darījuši savu īpašo Mawro vīnu – vienīgo tādu pasaulē. Veselām vīndaru dinastijām Mawro vīnogas bija dzīvesveids un vienīgais ienākumu avots. Tad Kipra iestājās Eiropas Savienībā, kam Mawro nebija gana labas un vīnu no tām aizliedza ražot. Vienvārdsakot – pakārt aizliegts apžēlot! Uzņēmīgākie tad nu rāva laukā senču senčiem koptos vīnogulājus un dēstīja ES standartiem atbilstošos. Bet daudziem, ļoti daudziem nolaidās rokas... Vēl šoferītis pačukstēja: ja nu jums gadās nopirkt vietējo vīnu, kas datēts ne vēlāk kā ar 2004.gadu, nobaudiet, jo tā jau ir relikvija. Un man atkal laimējās; necilajā Pafosas kvartālā tieši blakus manai mājai ir mazs vīnu veikaliņš, un es atvedu uz Latviju sauso sarkano (tiešām var teikt – melns) un rozā vīnus. Pirmais bija izcils. Otro vēl neesmu baudījusi. Taču tie Kipras vīni, kas nopērkami parastajos veikalos... labāk nepērciet! Vīrieši un komplimenti Bija un biezā slānī. Ieviest šeit kūrorta romānu varētu pirmajās piecās minūtēs. Bet gluži pretēji kā vairums latvietēm, kuras pēc ceļojumiem pa dienvidzemēm, visvairāk sajūsminās tieši par vīriešiem, kuri protot izrādīt sievietei uzmanību, man tāda izrādīšana dziļi riebās. Šiem komplimentiem, nebeidzamajiem izsaucieniem un auto taurēm taču nav nekādas pievienotās vērtības un nekāda sakara konkrēti ar mani – tas ir bezpersoniskai tūristei. Tāpēc šī tēma neierakstās manās ceļojumu piezīmēs. Jau teicu – man bija kūrorta romāns ar Cyprus salu. Un vēl joprojām jūtos tajā mazliet iemīlējusies. Vērtīgi padomi 1. Braucot uz Kipru, noteikti ņemiet līdzi ļoti labu šampūnu ar UV filtru un labu matu masku un lietojiet tos katru dienu. Pat ar balzamu nebūs līdzēts. Man tā visa nebija un savus matus sabeidzu trijās dienās. Noderēs arī saules aizsargkrēms. Man bija Shiseido SPF8, kas aizsargāja, bet atļāva iedegt. Bet tas bija aprīlī... 2. Neņemiet līdzi somiņas – tās tur var nopirkt par lētu naudu un tik skaistas, ka sirds aptekas par tām visām, ko iekāroju, bet nenopirku. Tāpat ir ar rotaslietām (ja trāpīsies uziet īsto veikalu), lakatiem un šallītēm, un neticami skaistiem un lētiem rokdarbiem. 3. Var gadīties problēmas ar maksājumu kartēm veikalos un bankomātiem, kas neakceptē kredītkarti (man bija VISA elektron), kaut arī marķējums liecina, ka bankomāts ir tai draudzīgs. Problēmu nebija ar Laiki Bank bankomātiem, pie tam tas runā arī krieviski. Kurss 1 Kipras mārciņa apmēram Ls 1,25. 4. Nepalaidiet garām Jeep Safari ekskursiju kalnos. Cena 1 personai 18-20 mārciņu. Ja budžets atļauj, izbrauciet arī Saulrieta kruīzā (apmēram 27 mārciņas no personas) un ja atļauj arī laiks, pieķeriet klāt kruīzu uz Ēģipti, kas maksā 180 mārciņu (230 latu). Man nepaveicās, jo Ēģiptes kruīzi sākas 23.aprīlī, man ceļojums beidzās 22. 5. Nezinu, cik maksā viesnīcas, bet mūsu dzīvoklītis arī nebija lēts – apmēram 300 mārciņu par divām nedēļām. Bez tam jāvienojas ne tikai par dienām, bet par stundām, lai nesanāktu kā mums, kad pēdējā dienā ap plkst. 12.00 saimniece paziņoja, ka stundas laikā mājoklis jāatbrīvo nākamajiem īrniekiem. Bet uz lidostu mums jādodas tikai pusnaktī. Labi, ka mums bija kur palikt. Tūrists būtu vienkārši uz ielas. 6. Veikalos nav nekādu problēmu uzrauties uz veciem produktiem. Sīkbodītē nopirku sapelējušu jogurtu ar pilnīgi normālu derīguma termiņu. Savukārt no lielveikala (tāds Pafosā ir tikai viens) 11.aprīlī pārnesu mājās olas, kuru derīguma termiņš bija beidzies 5.aprīlī. Bet lielākais kuriozs bija sīkbodītē pie mūsu mājas. Sakārojās marinētus sparģeļus, bet to realizācijas termiņš bija beidzies jau 2005.gadā. 7. Un vispār - pērkot pārtiku veikalā, neko daudz ietaupīt nevar, pārtika Kiprā ir dārga. Piemēram, pusotrs litrs piena maksā apmēram Ls 1,30, sešas olas - latu, tāpat kā puslitra skārdene vietējā KEO alus (ļoti labs, starp citu). Lētāki kā pie mums ir vienīgi augļi.

Cyprus - sala, kur piedzima Afrodīte

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem