Aiz Polārā loka -Norvēģija 2012

Ilze Vilšķērste 29.10.2012 27 min lasīšanai 65 foto

Šīs vasaras (2012) pirmais garākais brauciens kopā ar DABAS TŪRĒM.

Maršruts (minēšu galvenos pieturas punktus):

Rīga – Stokholma – Tronheima – Mūiranna – Saltstraumene – Būdē – Lofotu salas – Annejas sala – Trumse – Alta – Nordkaps – Rovaniemi – Turku apkaime – Helsinki – Tallina – Rīga.

Pavisam kopā 13 dienas – no 25. jūnija līdz 8. jūlijam, pavisam nobraukti ap 5000 km, tieši pa Norvēģiju ~3600 km.

Sākotnējās izmaksas katram brauciena dalībniekam – 450 Ls gan izauga lielākas par vismaz 100 Ls + papildus ekskursijas un ieejas maksas apskates objektos.

Pirmoreiz arī pati dodos tik tālu uz Eiropas ziemeļiem.

Norvēģijā ir būts, bet tikai līdz Bergenai un Oslo. Šoreiz ceļojums pa Norvēģiju sāksies no vidienes - Tronheimas un tad uz ziemeļiem, līdz pat Nordkapam.

Iespējams, šādu maršrutu turpmāk „DABAS TŪRES” varētu plānot katru gadu, tāpēc šis bija tāds kā izmēģinājums – vai ir tā vērts un ko ir vērts šajā Norvēģijas reģionā skatīt un apmeklēt. Braucām maza kompānija – 6 dalībnieki +šoferis +grupas vadītājs.

Ko mēs šajā laikā apmeklējām un piedzīvojām? Katrs, protams, saskaņā ar savām interesēm un mērķiem, ja tādi bija. Bet galvenā doma bija - nelielā draugu pulkā aizkļūt līdz tālākajam Eiropas ziemeļu punktam. Tā kā visiem zināms, ka oficiāli atzīmētais nav tālākais, mums bija doma aiziet pārgājienā līdz īstajam...

Pa ceļam, protams, gribējās redzēt iespējami vairāk no tā, ko piedāvā Ziemeļnorvēģija – gan dabas skatus, gan augu un dzīvnieku valsti.

Šoreiz par to, ko apskatījām brauciena laikā un ko atzinu par labu esam, bet „citai reizei”. Aprakstā minēti tikai mani – reizē arī grupas vadītājas, personīgie iespaidi.

Kopumā var teikt, ka brauciens ir skarba skaistuma mīļotājiem un tiem, kas mīl atpūsties aktīvi, ārpus pludmalēm un viesnīcām. Komforta līmenis – vidējs vai pareizāk sakot –cilvēkiem ar ne pārāk augstām prasībām.

Jārēķinās ar to, ka dzīvošana pa 4 vienā mājiņā (lētākais no variantiem ceļojot ar grupu, lētāk ir tikai teltī), gultas veļa pašiem jāņem līdzi. Mājiņās reizēm gan ir viss nepieciešamais ēst gatavošanai (traukus un mazgājamos līdzekļus varējām pat līdzi neņemt) un tomēr...kādam jau ir jāgatavo, tas prasa laiku, iedvesmu un piepūli.

Ne katru dienu viss šķita tik skaistiJ Bet tāda nu ir Norvēģija. Gribi ceļot ar komfortu – maksā. Gribi ceļot pēc iespējas lētāk – rēķinies, ka nāksies vairāk piestrādāt savā labā.

Zviedrijā.

No Rīgas uz Stokholmu tiekam ar prāmi.

Brokastis uz prāmja paēdam krietni, jo turpmāk par visām ēdienreizēm būs jārūpējas pašiem, tas ir viens no lielajiem nezināmajiem jēdzieniem šajā braucienā.

Visa diena paies Zviedrijā, jānobrauc vairāk kā 600 km, lai tiktu līdz rezervētajai naktsmītnei. Tā kā Zviedrija nav mūsu ceļojuma mērķis, īpašas pieturvietas nav plānotas, stāsimies kur patiks. Pa ceļam iebraucam apskatīt Upsalu, pareizāk sakot apmeklēt tās katedrāli, kurā apglabāts Kārlis Linnejs – visu augu un dzīvnieku sugu klasifikācijas pamatlicējs. Laiks apskatei – 40 minūtes paskrien vēja spārniem. Vispirms jau ierodamies tieši uz brīvdabas koncerta sākumu. Iela pie katedrāles pilna ar klausītājiem. Mazliet papriecājušies par mūziku, dodamies apskatīt Linnejam atvēlēto stūrīti iekštelpās. Ķeksītis ielikts, vēl tikai labierīcības, kādi suvenīri un braucam tālāk.

Nākamo pieturu cenšos sameklēt iespējami tuvu Botnijas līča krastam, lai pusdienu pauzi ieturētu „pa smuko”. Izvēlamies kartē ciematiņu netālu no Sundsvālas un meklējam kā piebraukt. Īsti nesanāk tā kā vēlējos, jo ciematā iebraukšana liegta, izņēmums - iedzīvotājiem piederošais transports. Apstājamies turpat pie ciemata stāvlaukumā. Kamēr top aukstā zupa, laižu grupu pastaigāt pa apkārtni. Bija doma salīdzinājumam novērtēt – kāds ir ūdens Botnijas līča ziemeļu pusē, Zviedrijā un atceļā – Somijas pusē. Botnijas līcī tam ir ļoti niecīgs sāls saturs, tāpēc praktiski šajā krastā zivju un augu sugas ir gandrīz vai tādas pašas kā saldūdens tilpnēs. Diemžēl...karte navigatorā mazliet mānīga. Līdz līcim krietns gabals, pusdienu pauzē neiespējami tik tālu aiziet. Tāpēc top tikai foto ar skaista piekrastes ciematiņa sadzīves sīkumiem – mājām, laivu piestātnēm un lupīnām, kas visapkārt un gar ceļa malām šajā laikā ir pilnos ziedos.

Vēl pārsimts kilometri līdz naktsmītnei, tāpēc, lai izlocītu kājas, ir vēlēšanās piestāt kāda ezera krastā. Te ir stāvlaukums pilns ar kemperiem. Droši vien vieta, kur sabrauc makšķerētāji. Mums vairāk interesē putni. Pamanām divas pūkpīļu ģimenes. Fotogrāfi dodas ķert labos kadrus, pārējie staigājam un pētām senas laivas, kas izvilktas krastā.

Aiz Sundsvālas griežam nost no ceļa kas ved paralēli līcim, tagad dodamies kalnu virzienā. Jocīgākais secinājums – ir jau plkst. 20:00, saulei vajadzētu būt kreisajā ceļa pusē, rietumos. Bet tā spītīgi spīd turpat, labajā pusē, pie tam samērā augstu pie debesīm. Tā varētu būt pirmā liecība par to, ka esam netālu no polārā loka līnijas, bet kāpēc saule atrodas nepareizajā pusē??? Mīkla, ko minēt un smiekli, jo tieši šīs diskusijas laikā fonā Intars Busulis savā dziesmā par rīta kafiju arī dzied, ka „parasti saule otrā pusē spīd”...tā gadās.

Vēl mums gadās kāda skaista pietura pirms naktsmītnēm. Pamanām labiekārtotu stāvlaukumu, nolemjam piestāt labierīcību dēļ. Bet te ir arī ierīkotas pastaigu takas, laipas pāri akmeņiem un upei. Atkal jau stunda paiet nemanot. Sākumā domājam arī vakariņot tepat, taču šo lēmumu mainām, jo paliek jau tumšs, bet mēs vēl neesam atraduši nakšņošanas vietu. Tā ir kādā no slēpošanas bāzēm kalnos. Nebūtu jau problēmu, bet mūsu navigācijas ierīce saniķojusies un tieši šim reģionam man nav līdzi lielākas izšķirtspējas karte. Ar to, kas ir, nepietiek lai saprastu kur tieši būs jānogriežas no galvenā ceļa...

Gala rezultātā pašu Bāzi atrodam viegli, vienīgi naktsmītne jāmeklē, jo birojs nu jau slēgts, mums ir atstāta atslēga pastkastītē pie ieejas ar karti un paskaidrojumiem. Viss labs, kas labi beidzas, esam nu jau pa tumsu, bet tur kur vajadzēja nonākt. Istabiņas kā jau istabiņas ar divstāvīgām gultām. Bet virtuve!!!! Visas iespējamās un nepieciešamās ierīces, plītis, cepamie un vārāmie katli, trauki, telpas! Viss mūsu rīcībā. Pagatavojam pirmās kopīgās vakariņas un apsēžamies pie kamīna parunāties par dienā piedzīvoto. Tā nu sanāca, ka šo vienīgo reizi brauciena laikā visi kopā...

Norvēģijas vidiene.

Nākamais rīts atkal pa virtuvi gatavojot brokastis. Sāku aptvert, ka viegli nebūs –ļoti jārēķinās ar laiku – kārtīgi jāizdomā cikos celties, lai visu paspētu. Apkārtnē viss tāds drēgns un apmācies, mazliet smidzina. Šodien vienai brauciena dalībniecei dzimšanas diena, tāpēc saplūcu bagātīgu raspodiņu pušķi, vēlāk vismaz tējai noderēs.

Pēc sveikšanas un laimes vēlējumu izteikšanas, dodamies robežas virzienā. Jāuzpilda degviela. Kamēr mēs ar tādām piezemētām lietām darbojamies, ir tapuši burvīgi uzņēmumi ar vāveri, kura tepat zālājā kaut ko meklē.

Jau pēc kādiem 60 km šķērsojam robežu, arī to iemūžinām fotoattēlos. Bet nekāda lielā iespaida vēl par Norvēģiju nav. Abas pierobežas puses samērā līdzīgas.

Mēs dodamies Tronheimas virzienā. Esmu ielikusi plānā šo pilsētu jo tā taču norvēģu vēsturē ieņem ļoti nozīmīgu lomu. Pavisam nesen, pirms brauciena, vēlreiz pārlasīta arī Sigrijas Unsetes grāmata „Kristīne Lavransa meita”, esmu sameklējusi arī visu pieejamo informāciju par pilsētas centrā apskatāmajiem objektiem un tie ir – Nīdarūsas katedrāle, Arhibīskapa pils un arsenāla telpas, ostas rajons ar skaistajām, atjaunotajām mājām –Brigene. Diez vai ko vairāk divarpus stundās paspēsim.

Jāatzīst, ka pilsētas centrs mazs un kompakts. Tepat vien apkārt, saskatāmā attālumā viens no otra ir visi objekti. Laika pietiks. Šodien pilsētas centrālajā laukumā notiek tirdziņš. Cilvēki tirgojas, našķojas (mēs arī), izklaidējas, ziedo, un vienkārši pavada laiku staigājot. Sadalāmies pa interešu grupiņām. Mūsējā vispirms uzmeklē tūrisma informācijas centru, lai paņemtu kādus materiālus un karti. Pēc tam tad arī top plāns, kādā secībā visu skatāmo salikt. Ar divarpus stundām man pietiek. Bet vai es te gribētu braukt vēlreiz??? – nezinu. Tādam ieskatam lai to saprastu, varbūt tomēr bija par maz.

Esmu apsolījusi šodien vēl Stiklestādes apmeklējumu – kas ir senas, vēsturiski nozīmīgas kaujas vieta. Bet, kaut kā pabraucam garām. Vai nu piemigu, vai nepamanīju, bet norādes ar pagriezienu nav. Esam jau pie kempinga, kur pasūtītas naktsmītnes. Atpakaļ varētu doties pēc vakariņām, ja ir vēlēšanās. Bet – tādas nevienam nav.

Protams, paiet laiks, kamēr sagatavojam ēdienu, paēdam, nosvinam beidzot dzimšanas dienu. Vakars brīvā režīmā, skaista ezera malā. Ir vasara, varētu peldēties, bet ūdens šķiet nežēlīgi auksts. Arī gaiss ir vēss. Mums ar šoferi laiks paiet sēžot un liekot nākamos pieturas punktus navigācijas ierīcē. Kaut kā viss ir izdzēsies. Ierīce pirkta tieši pirms ceļojuma un nav vēl pamatīgi iepazīta droši vien tāpēc arī ik pa laikam niķojas (vai pareizāk sakot – dara to ko tai liek darīt, nevis to ko vajagJ)

Ziemeļnorvēģija.

Nākamajā dienā joprojām turpinām ieturēt virzienu uz ziemeļiem. Bet nolemjam, iespēju robežās, sekot ceļa norādēm ar kurām apzīmēti visi ainaviskie un vēsturiskie apskates objekti, jo šajā reģionā konkrētu vēlmju kaut ko apskatīt nav. Pirmais objekts izrādās skaists ūdenskritums. Lielākais un iespaidīgākais, ko vispār brauciena laikā apmeklējām. Kā nu Norvēģijā bez ūdenskritumiem!

Biju iecerējusi arī kādas lašu audzētavas apmeklējumu. Piebraucam. Ir iespējas iziet botānisko taku, uzzināt visu par lašu nārstiem un audzēšanu tikai...par diezgan ievērojamu maksu, vietējā gida pavadībā. Bez maksas te nekā nav. Nav iespējams pat pār žogu paskatīties. Bet kaut ko papildus maksāt neviens no grupas nevēlas. Tad nu pamielojam acis suvenīru veikaliņā un dodamies tālāk.

Vēlāk mums atgadās neliels piedzīvojums. Ap pusdienlaiku pēkšņi uz ceļa nākas stāties – sastrēgums. Nav īsti skaidrs iemesls, jo mašīnu rinda pazūd aiz līkuma. Ātri tiek pieņemts lēmums – kamēr vēl iespējams, doties mazliet atpakaļ līdz stāvvietai un tur, upes krastā, pagatavot pusdienas. Ja jau jāgaida, tad vismaz lietderīgi laiku pavadot.

Esam jau paēduši, bet mašīnu rinda nekustas. Tā ir kļuvusi krietni vien garāka, nu jau arī tālu aiz mums. Kartē secinām, ka cita ceļa kā šo visu apbraukt nav. Nolemju mazliet „paspiegot”. Sarunājam, ka dodu visiem kādu pusotru stundu brīvā laika, pati tikmēr iešu paskatīties, kas noticis. Ja nepaspēju atgriezties, lai brauc man pakaļ. Eju, eju, aina nemainās. Cilvēki gar ceļa malu apstaigājas, vadā suņus, smēķē. Vārdu sakot piespiedu kārtā meklē kā sevi nodarbināt. Daži pusdieno tāpat kā mēs. Te virs meža pamanu helikopteru. Redzu arī no kuras vietas tas ceļas gaisā, tālu vairs nav. Nu tātad kaut kas jau ir atrisināts. Tā arī ir, vēl aiz pāris līkumiem redzu mežā no ceļa noslīdējušu smago auto, kam piekabe burtiski ap koku aptinusies. Negadījuma vietā ir visas iespējamās tehniskās palīdzības un ceļš samērā drīz jau ir atbrīvots satiksmei. Es tā arī netieku atpakaļ līdz mūsu stāvvietai, mani tiešām uzņem jau pa ceļam. Ejot atpakaļ, lai netraucētu mašīnas, cenšos turēties ceļa nomalē. Tā ir šaura, šaura un vēl - ar ļoti irdenu segumu, reizēm tam uzkāpjot, kāja ieslīd grāvī. Praktiski sanāk – tur kur beidzas asfalts, ceļš patiešām beidzas! Ja pārbrauc kaut drusku pāri malai, grāvis garantēts. Par šo brīdinu šoferīti, lai turpmāk uzmanās.

Arī tālāk maršrutā ir ceļa remonts, tāpēc jādodas pa apkārtceļiem. Un tā ir mūsu lielā veiksme. Citādi diez vai būtu redzēti tik skaisti skati! Izkāpjam kāda kalna virsotnē ierīkotā stāvlaukumā lai pafotografētu apkārtnes ainavas. Esam virs 1000 m augstuma. Nu jau kalniem sniega cepures galvā! Pūš ass vējš, blakus mazam ezeriņam vēl neizkusis sniega blāķis. Kad kārtīgi apskatu binoklī, kas tie par baltumiem ezerā, izrādās, ledus. Ir jūnija beigas! Kokiem lapas gan ir, bet vēl tādas spilgti zaļas, tikko izplaukušas. Arī ziedi kā pie mums pavasarī. Īsa gan Norvēģijā tā vasara, nākas secināt! Tad jau, ja šis brauciens būtu nedaudz agrākā laikā ieplānots, mēs vispār piedzīvotu vēl kārtīgu ziemu.

Arī šeit no kalna tek upe, kas veido skaistu ūdenskritumu. Ložņājot, kāpelējot un fotografējot stunda paiet nemanotJ

Vēlāk, jau uz lielā ceļa atgriežoties, šķērsojam oficiālo robežu ar Ziemeļnorvēģiju.

Tā izveidota kā arka pāri ceļam, kas simbolizē ziemeļblāzmu. Esot Norvēģijā tūristu visvairāk fotografētais objekts. Tam par godu iedzeram pa vīna glāzei.

Vienīgā lielā pilsēta, ko šodien pa ceļam redzam, bet kuru neapmeklējam – Mūšene. Tās tuvumā piestājam vienā no fjorda līčiem. Te ir pilna piekraste ar jūras žagatām un kaijām. Top dažādas fotogrāfijas. Pastaigāt gan nekur tālu nesanāk, jo atkal jau diena bīstami tuvu vakaram. Labi, ka var manīt pusnakts saules ietekmi – pat astoņos vakarā saule vēl zenītā. Pie tā jāpierod.

Īsi pirms kempinga, piestājam lai nofotografētos uz ezera un kalnu fona. Pēc desmit minūtēm kempings arī ir klāt. Šoreiz saņemu daudz sajūsminātu „paldies” par izvēlēto skaisto vietu. Izvēloties gan pat īpaši nenojautu, ka tā būs tieši tāda, bet arī pati bezgala priecājos.

Mūsu ceļojuma skaistākais un komfortablākais kempings – Yttervik. Pēc vakariņām, kas iznāk jau krietni vēlu, ap pusvienpadsmitiem, miegs vēl nenāk. Laukā gaišs kā dienā. Nolemjam doties pastaigā pa apkārtni. Vispirms jau gribas apskatīt un pakāpelēt pa nelielajām klintīm, kas tepat pie kempinga iebrauktuves bija redzamas. Tā arī darām. Vēss gan, bet tam jau ir domātas biezās jakas, pat cepures. Jā, cimdi tiešām noder, kaut arī ir saulains vasaras vakars...Uzrāpjamies klintīs un saprotam, ka esam iekāpuši tieši putnu ligzdās. Mazuļu gan te vairs nav, tie jau izperēti. Tomēr kaut kur tuvumā tiem jābūt, jūtam, ka esam krietns traucēklis, kaijas visu laiku lido virs galvas un ķērc, cenšas mūs aizdabūt prom. Aicinu grupu viņām paklausīt un šoreiz atkāpties. Tā pastaiga izvēršas ļoti īsa, jo citu klinšu kur uzkāpt nav.

Atceļā atgadās kas tāds, kas vēlāk veido vienu no leģendāriem brauciena teicieniem. Ejam pa dzelzceļa sliedēm, jo citas takas te nav. Pēkšņi pa šoseju, kas ved paralēli dzelzceļam, mums pabrauc garām vieglā automašīna un tajā esošā kompānija kaut ko skaļi kliedz un vicina mums ar rokām. Tā kā kompānijā esam tikai sievietes, paraustām plecus, norunājam, ka uzbāzīgi gan tie norvēģi un turpinām ceļu. Pēc brīža sadzirdu dīvainu skaņu, šķiet, ka tā nāk tieši no klints. Apstājos un mēģinu saklausīt labāk. Meitenes tikmēr nogriezušās uz taciņas, kas ved uz kempingu un sauc – „Tu nenāksi?” Bet es vēl stāvu, klausos un jautāju „Kas tā par skaņu???”

Beidzot sekoju meitenēm. Minūti vēlāk uzzinām - kas tā par skaņu. Apdullinošā ātrumā mums garām pabrāžas ātrvilciens. Labi, ka bijām jau uz takas mežā. Diez vai spētu noturēties pretī vējam, ja vēl būtu sliežu malā, kas ir tikai šaura strēmelīte gar klintīm! Cik tur trūka!!

Bīstamās situācijās vēlāk vienmēr skanēs jautājums – „Kas tā par skaņu?”J

Pirms aizmigšanas gribas pasēdēt uz namiņa terases. Skats uz ezeru burvīgs! Ir jau ap pusdiviem naktī, bet tik gaišs, ka mierīgi var lasīt grāmatu. Es vēl paspēju nosūtīt dienas laikā tapušās fotogrāfijas mājiniekiem. Un tad ar piespiešanos dodos pie miera. Vienīgais, kas disciplinē, ir doma, ka no rīta jau septiņos jāgatavo brokastis. Izbraucam agri, jo daudz darāmā pa ceļam.

Pārgājiena diena.

Šodien paredzēts pārgājiens uz Svartisena ledāju, kas ir otrais lielākais Norvēģijā – 25 km2 . Platība ne pa jokam, bet mēs jau tikai pašu „mēles” galiņu redzēsim.

Laiku sola jauku. Rīts saulains. Bet īpaši tam neuzticos, jo arī saulainā laikā te ir vēss. Lieku visiem padomāt par siltām jakām un džemperiem.

Ceļam, kas ved uz ledāju, gar malu tek brīnišķīga upe. Vietām oļaina, vietām smilšainu segumu. Ūdens nav augstu, tāpēc ir interesanti skati.

Esam atraduši kuģīšu piestātni, bet, izņemot reklāmas plakātus te neviens mūs nesagaida. Sarunā ar dažiem tūristiem, kas tepat nakšņojuši, noskaidroju, ka pirmais ūdens transports aties pēc pusotras stundas. Bet uz ledāju varot doties arī ar kājām un viņi tā darīšot – attālums tikai 8 km. Pēc nelielas apspriešanās arī mēs nolemjam iet ar kājām. Parēķinām, ka 8 km pa divām stundām varētu noiet, nav vērts tāpēc lieki naudu maksāt par braucienu (120 NOK). Saģērbjamies un dodamies.

Jau pēc 20 minūtēm saule cepina kā negudra, izskatās, ka laiks patiešām būs jauks. Drēbju ir par daudz un ērti ejamais ceļš ir izbeidzies. Tā... Brienam caur brikšņiem un prātojam vai vispār vēl ejam pareizā virzienā. Mierina doma, ka nomaldīties jau nevar, ja vien iet gar ezera krastu. Bet divās stundās jau nu gan to ceļa gabalu nenoiesim. Būs tā kā būs, jo atpakaļ iet arī nav vērts. Ar nelielām pauzītēm un krietni noguruši esam nokļuvuši ezera otrā galā. Īsi pirms galamērķa sasniegšanas, mums garām kaitinoši papukšķina arī kuģītis. Iznākot no krūmājiem, redzu, ka tas vēl ir piestātnē. Dodos noskaidrot, cik bieži tas kursē un uz kuru mums ir cerības paspēt atceļā. Atpakaļ gar krastu vairs neiesim, tā nu ir nolemts. Kuģītis kursē samērā bieži, mums derētu tas, kas atiet no šīs piestātnes ap trijiem pēcpusdienā. Bet izrādās, ka gar ezeru esam nogājuši tikai 5 km, vēl 3 km jāiet kalnos līdz ledājam!!!

Šajā ezera galā visa veģetācija ir izbeigusies. Ainavas kā uz mēness. Skarbas klintis dažādās krāsās, kalnu upe, kas iztek no kādas klints un spoža saule zilās debesīs. Ar visu nogurumu, kas pulsē galvā summējot – sirreāla sajūta. Ceļa kā tāda, protams, nav. Bet neizskatās arī, ka būs kaut kas īpaši sarežģīts. Katrā ziņā, sasaistē jāiet nav un pa stāvām klintīm jārāpjas arī nav. Pamanu, ka mums garām paiet pat ģimenīte ar visu mazo bēbi. Tātad – taka visa vecuma cilvēkiem.

Bet viegli arī nav, galvenokārt tāpēc, ka visi pārsvarā esam birojos sēdošie cilvēki. Tie 3 km šķiet garākie kādus esmu gājusi. Daži no grupas nolemj neturpināt kāpienu un dodas atpakaļ uz piestātni. Daži ir jau aizsteigušies tālu priekšā. Mazliet spēku dod tas, ka ledājs ir saskatāms. Tuvojoties tam, jūt arī aukstumu. Beidzot noder siltās jakas! Vismaz nav vairs jānes.

Līdz galīgai uzvarai gan visa grupa nav aizgājusi, tomēr pie pusdienām lielākais vairums saka, ka šis bija vērtīgs pārgājiens, neskatoties uz visām grūtībām. Nu ja tā padomā, laiks mūs patiešām lutināja. Šī laikam arī bija vienīgā, īsti siltā diena.

Paēdam un braucam tālāk. Mums vēl jāšķērso Ziemeļu polārā loka līnija un jāpaspēj uz dabas izrādi – Saltstraumenes milzu virpuli.

Aiz Ziemeļu polārā loka.

Ziemeļu Polārā loka centrs izrādās ļaužu kupli apmeklēta iestāde. Mēs arī nofotografējamies visi kopā pie simboliskās zīmes un paklīstam apkārtni pavērot. Laiks nomainījies ļoti strauji, laukā vairs tikai + 7 grādi! Arī augu valsts pilnībā mainījusies. Skujkoku mežu vietā sīki, reti bērziņi, vai pat tikai sūnājs.

Nevaru izvēlēties, kurš no ceļiem labāks braukšanai uz Saltstraumeni, lai paspētu laikā – tieši 20:01 sāksies lielais virpulis, kas noteikti esot jāredz.

Man palīdz navigācija – arī tom-toms iesaka braukt pa mazāko, ne tik nozīmīgo ceļu, toties tas ir īsāks. Nogriežamies no šosejas un braucam kalnos, riskējam. Arī šoreiz jāatzīst, ka tā bija veiksme. Skaistākais brauciena posms , bet laikam arī bīstamākais. Busiņa aizmugurē aizdomīgs klusums, nesaprotam – vai no bailēm? Izrādās – tauta guļ. Žēl, visu skaistumu tikai mēs ar šoferi novērtējām.

Saltstraumenē esam pusstundu pirms virpuļa sākuma. Jau braucot pāri tiltam, manām, ka tas ir pilns ar cilvēkiem. Tātad – izrāde būs! Sākumā piestājam upes malā, bet tad tomēr arī mēs nolemjam doties uz tiltu – no augšas taču jābūt labākam skatam. Virpulis jau ir, bet ne tik iespaidīgs kādu biju iedomājusies. Patiesībā pat neveidojas viens, konkrēts virpulis, bet vairāki atvariem līdzīgi. Tā, par šo viss skaidrs – reklāma ir labākais līdzeklis jebkā iebarošanai. Kaut gan, nevar jau teikt, ka nekā iespaidīga nebija. Reizēm īsti nesaproti, kas tam cilvēkiem vajadzīgs pilnai laimei.

Iekārtojoties naktsmītnē, ir pilnīgi skaidrs, ka pilnai laimei nevajag vienu mājiņu visiem. Ir šauri, smacīgi, neērti, viena duša un tualete uz visiem astoņiem...Laukā arī nav ko darīt, jo ne tikai līcī, bet arī gaisā sagriezies īsts virpulis. Ir ļoti nemīlīgs laiks –vējains, lietains.

Kaut kā tā nakts jāpārlaiž un jāieraksta atmiņā šī namiņa izvēle kā totāla neveiksme.

Lofotu salas.

Otrā dienā ar prāmi dosimies uz Lofotu salām. Laiku esmu parēķinājusi pareizi, bet vienīgais ko nevar parēķināt – cik pie prāmja būs brauktgribētāju. Jāstāv visiem vienā rindā, pie tam, autobusus no tūrisma firmām laiž pa priekšu, jo tie ir iepriekš rezervējuši vietas. Stāvam rindā un gaidām, izvēles nav. Nākamais prāmis tikai pēcpusdienā, kas būtu krietni par vēlu, ņemot vērā mūsu plānoto programmu atlikušajai dienas daļai. Kasiere, kas mums izdod biļetes, saka, ka vēl nezina vai mēs uz šī prāmja tiksim... Tas nu gan nav patīkams jaunums. Sēžam kā uz adatām. Bet laikam esam to pelnījuši, visa pasaule ir ar mums un mūsu busiņš iebrauc kā priekšpēdējais vēl uz šī paša prāmja!!

Ceļš pāri līcim uz Lofotu salām nav sevišķi interesants, jo laiks apmācies. Jābrauc četras stundas. Lielāko daļu no tām izmantoju atpūtai, pat īstam miegam.

Arī Lofotu salas mūs sagaida ar drēgnumu. Mākoņi aizķērušies zemu kalnos, šķiet, ka burtiski virs galvām. Esmu dzirdējusi, ka Lofotu salas ir skaistākais Norvēģijas stūrītis. Man jau gan šķiet, ka Norvēģijā visur ir skaisti, būtu tikai siltāks...

Moskenes ostā mūs sagaida kaiju klaigas uz visām apkārt redzamajām klintīm. Kaut arī laiks apmācies, priecājamies, ka nelīst un ir iespējams ik pa laikam piestāt kaut ko pafotografēt. Pirmais fotografējamais objekts ir lielie zivju statņi. Nekur citur tā zivis nežāvē. Salās ir plānots arī Vikingu muzeja un lielākās pilsētas – Svolvēras apmeklējums. Tik maz tāpēc, ka naktsmītnes mums nākamajām divām naktīm ir otrā galā – Annejas salā, bet līdz turienei vēl ap 300 km.

Pusdienu pauzei piestājam kāda neliela ciematiņa nomalē, galvenokārt vilina uzraksts „Statoil”. Cerībā uz WC apmeklējumu, kafiju un ko nu vēl ne, iebraucam stāvvietā. Smagi nākas viltiesJ, šoreiz slavenā zīmola uzraksts ir būdiņai, kurā nav pat ieejas, bet blakus ir tikai viens pašapkalpošanās degvielas sūknis...

Pēc pusdienām un vietējā suvenīru veikaliņa apmeklējuma, dodamies tālāk.

Pie vikingu muzeja sadalāmies 2 interešu grupās – ir tādi, kam interesē vikingu vēsture un tādi, kas vēlas vērot un fotografēt putnus. Šoferis aizvizina fotografētājus, pārējie dodamies muzejā. Pusotra stunda, ko te varam pavadīt ir pārāk īss laiks. Ir palikušas nākamajā reizē skatāmās lietas. Tas nozīmē, ka nākotnē šeit atgriezīšos.

Svolvērā gan nepiestājam, tā vietā grupa ierosina sameklēt kādu ainaviskāku vietu. Tā arī darām un top dažas ļoti jaukas bildes.

Vēl viens pārsteigums mums tiek sagādāts kārtējā stāvlaukumā, kur ēdam vakariņas. Te automašīnās, taupības nolūkos, naktis pārlaiž daži, uz šejieni darbā atbraukušie latvieši. Saprotam, ka nauda arī Norvēģijā nenāk viegli.

Naktsmītnēs ierodamies jau īsi pirms pusnakts. Lai arī laukā nav īsti tumsa, par ļoti gaišu laiku arī to nenosauksi, jo ir apmācies. Visu vēl vairāk sarežģī fakts, ka mūsu rezervēto mājiņu atslēgas neatrodas solītajā vietā. Nakti pārlaist busiņā? Īpaši laba noskaņojuma nav, prāts uz jokiem nenesas. Visu atrisina kempinga saimnieks, kurš uzrodas pēdējā iespējamā brīdī pirms īstas katastrofas sākšanās. Atslēgas nu mums ir un aši sadalāmies pa kompānijām. Miegs gan vēl nenāk. Pie tējas norunājam jau krietni pāri pusnaktij. Bet tā nav liela bēda – rīt nekur nav jāsteidzas.

Otrā diena kempinga apkārtni rāda jau priecīgākās krāsās. Parādās saule. Mēs esam ieplānojuši doties izbraukumā ar laivu, pufinus jeb alkus vērot. Izbraukšana uz to ir no netālu (9 km) esošā ciematiņa. Paēduši dodamies noskaidrot kas, kur un cikos notiek.

Bleikā viss vientulīgi, nekur nekādas norādes nemana. Sastopam tikai divus savstarpējās sarunās iegrimušus cilvēkus. Saņemos un eju noskaidrot jautājumu. Man paveicas – viens no runātājiem ir mūs interesējošā kuģīša kapteiņa brālis. Pats kapteinis dzīvo tepat, galvenajā ielā un pēc īsas sarunas pa telefonu, tieku nosūtīta ciemos tieši pie viņa. Uzzinu, ka 8 cilvēki ir pietiekami liela kompānija, lai kuģītis dotos ceļā (ja mūsu būtu mazāk, brauciens nenotiktu).

Mums vēl kādu stundu ir laiks līdz izbraukšanai. To nu katrs pavada pa savam. Mūsu šoferītis gaužām lietderīgi – viņam jau pēc pusstundas gadās noķert piecas zivis. Bijām dzirdējuši, ka Lofotu salas ir labākā vieta šādai nodarbei, taču piedzīvotais liek sajūsmināties pat tādiem, kam makšķerēšana nav mīļākais laika pavadīšanas veids.

Lielākais prieks par to, ka vakariņā būs svaigi ceptas zivis, nevis konservi kā līdz šim!!!

Izbraukumā piedalās vēl arī daži citi tūristi. Viens no komandas vīriem interesanti pastāsta par alku dzīvesveidu, kā arī par citiem uz Bleika klints dzīvojošajiem putniem. To tur ir vairākas sugas. Izkāpt lai fotografētu nebūs atļauts, tas jādara no kuģa, ir taču ligzdošanas periods. To saprotam tīri labi. Bet traucējums jau vienalga sanāk, ja katru dienu tāds kuģītis vismaz trīs reizes apriņķo salu...Pie tam, par prieku tūristiem, tiek izdotas visādas skaņas, kas sapulcina apkārtnes plēsīgos putnus. Diez ko komfortabli un pasargāti vis tie alki nevar justies šā vai tā. Bet skati jau vienalga iespaidīgi. Nekur citur tādus neredzēsim. Pirms nokāpšanas no kuģīša, tiek iekasēta maksa par braucienu (360 NOK no cilvēka).

Pēc atgriešanās uz sauszemes, nolemjam, ka vajag vēl noķert vismaz trīs zivis, lai ir katram pa vienai. Tāpēc Jānis turpina makšķerēt, bet mēs dodamies mazliet pastaigāt gar Norvēģu jūras krastu. Pēc stundas atgriežamies un vajadzīgais skaits zivju ir maisiņā.

Tepat, piestātnē uzzinām, ka ir iespēja braukt arī vaļus vērot, bet cena ir tik augsta, ka nevienam vairs nerodas vēlme pamēģināt.

Vakariņas mums šoreiz sagādā un gatavo abi vīrieši, paldies viņiem!

Vēlā vakarā nevaram izlemt – iet vai neiet pārgājienā kalnos. It kā ir pietiekami gaišs lai to darītu. Bet takas sākums ir patālu no kempinga, būsim jau piekusuši turp aizejot, tad vēl kāpiens... Man jau vēlēšanās ir, bet bez kompānijas viena arī nekāpšu. Šī būs otrā lieta, kas tiek atlikta „nākamajai reizei”. Trešā – noteikti nākamreiz izmantošu silto kublu. Man šķiet, ka ir taču tik skaisti – sēdēt +37 grādu siltā ūdenī, iespējams, pavisam ne siltos un komfortablos āra apstākļos, kaut kur pasaules malā, Norvēģu jūras malā un baudīt mieru un apkārtnes skaistumu! Noteikti.

Trumse – ziemeļu Parīze.

No rīta atkal agrās brokastis, jo ar prāmi, kas atiet no salas gala jau plkst. 9:00, jātiek uz sauszemes. Pēc iepriekšējās pieredzes zinām, ka labāk laikus ierasties ostā un pagaidīt, nekā nervozēt - tiksim vai netiksim uz kuģa. Šoreiz gan kuģis nav tik pilns. Braucam apmēram divas stundas. Cītīgi skatos jūrā, cerībā ieraudzīt vaļus - veiksmes gadījumā tos varot redzēt. Bet šoreiz veiksme nav ar mums. Laiks paliek aizvien draņķīgāks. Līst, ir drēgns un miglains. Tāds tas mūs sagaida arī krastā. Krasta klintis nosauktas par Velna zobiem to stāvuma un robainuma dēļ. Klinšu galotnes ir tik augstas, ka īsti novērtēt pat nav iespējams, būtu tālu jāatkāpjas, bet nav jau kur.

Tā kā laiks mūs nelutina, dodamies vien uz Trumsi. Nolemjam, ka ēdīsim pusdienas tur. Un pēc tam būs brīvais laiks.

Trumses kempings ir lielākais no visiem, kurus brauciena laikā izmantojām. Nekādas intimitātes. Bet apkārtne skaista par spīti lietum. Pēc steidzīgas pusdien/launaga maltītes ieturēšanas, atkal sadalāmies interešu grupās. Daži dodas novērtēt Trumsi – kāpēc to sauc par ziemeļu Parīzi, daži sola fotografēt apkārtnes putnus.

Pa ceļam uz pilsētas centru, piestājam apskatīt Ziemeļu Ledus Katedrāli. No ārpuses – interesanta ēka. Mums vienā ziņā paveicas, tieši mums ienākot, meitene pie kases paziņo par kaut kādām problēmām ar kases aparātu. Mēs to izmantojam, lai apskatītos interjeru bez maksas un tad arī rodas jautājums – par ko tad šeit būtu bijis jāmaksā??? Viss skaistums vitrīnās lieliski redzams arī no ārpuses. Atbilde ir viena - Norvēģijā jāmaksā pilnīgi par visu.

Pilsētā iepērkam svaigus dārzeņus mūsu kopgaldam un dodamies apskatīt kas vēl te tāds ievērojams. Tā kā ir jau vēla pēcpusdiena, muzeju apmeklējums laikam vairs nesanāks. Žēl, gribējās uzzināt ko vairāk par Admunsena ekspedīcijām un citiem Polārajiem brīnumiem, kas te pieejami. Līst lietus, tāpēc arī uz Botānisko dārzu nav vērts braukt. Vienkārši paklīstam pa centru. Ir jūlijs, bet puķu dobēs zied tulpes!!!

Es izmantoju laiku lietderīgi un pēc Admunsena pieminekļa apskates, netālajā tūrisma informācijas centrā uz ilgu laiku piesēžu pie datora. AtkarībaJ

Vēlāk, jau uz kempingu ejot, izvēlos ceļu gar ostu – arī te ir sava „Brigene” jeb sprunguļmājas. Skaists rajons. Bet - kas par vilšanos! Tilta galā pie Polārā muzeja ieejas uzzinu, ka tas strādā līdz plkst. 19:00 un nu ir piecas pāri!!! Vēl viens objekts „nākamajai reizei” un dusmas, ka tūristiem domātie bukleti ir ar nepareizu informāciju. Tajos bija minēts, ka muzejs strādā līdz plkst. 17:00.

Atceļā uz kempingu nu jau līst pamatīgi, jāiet kāds pusotrs kilometrs. Kamēr tieku līdz mājiņai, apavi ir pilnībā izmirkuši un bikšu gali slapji līdz ceļiem. Jaka arī piemirkusi un auksta. Nepatīkams vakars. Tā tik vien gribas kā ātrāk mājiņā un uzvārīt siltu tēju.

Esmu pirmā. Tas gan pārsteigums. Šķita, ka vismaz fotogrāfiem te jābūt. Tādā lietū taču nav iespējams neko uzņemt. Bet ir kā ir – neviena vairāk te nav. Uzlieku vārīties gan tēju, gan zupu vakariņām.

Pēc stundas pamazām sāk sarasties arī citi. Tikpat slapji un nosaluši kā es. Pēc vakariņām jau oma atgriežas, bet nekas cits neatliek, kā lasīt kādu lasāmvielu, jo laukā nekā ko darīt nav. Jānis atgriežas ar kārtējām zivīm. Mēs nolemjam tās uzcept vēl šovakar, kaut vakariņas jau paēstas. Pārējie tobrīd kopīgajā virtuvē esošie putru ēdēji dabū rīt siekalas, kamēr mēs garšīgi čurkstinām uz pannas savu guvumu...

Nordkaps.

Laika apstākļi nolēmuši mūs nelutināt. Arī rīts mūs sagaida drēgns un nemīlīgs. Labi, ka šodien paredzēts tikai pārbrauciens uz Nordkapu. Es gan gribētu piestāt Altā, kur ir klinšu muzejs ar ļoti seniem klinšu zīmējumiem. Bet neko konkrēti neplānoju – diena pēc apstākļiem un izvēles. Jācer, ka būsim pietiekami veiksmīgi. Ap pusdienas laiku, meklējot vietu kur apstāties, saprotam, ka veiksme ir tālu no mums, vai mēs tālu no tās. Savas sviestmaizes uzēdam stāvlaukumā pie klinšu muzeja. Izrādās, neviens cits nav ar mieru man pievienoties, jo joprojām līst un dažiem apģērbs vēl pēc vakardienas nav izžuvis. Bet te muzejā jārēķinās ar vismaz pusotru stundu ilgu pastaigu. Smagu sirdi saku „braucam tālāk”. Tātad vēl viens objekts...

Pa ceļam, ainavas vērojot, saprotu vēl vienu lietu – šis ir viens no skaistākajiem brauciena posmiem skatu ziņā. Žēl, ka līst, protams. Bet pie labākiem apstākļiem, diez kā mums veiktos ar nokļūšanu Nordkapā kā plānots...Nākamreiz te jāpavada ceļā vismaz divas dienas. Vienīgais - ar tām naktsmītnēm šajā Norvēģijas galā ir pavisam švaki. Kempingi, ko pa ceļam redzu, ir paredzēti tikai kemperiem. Nav ierasto mājiņu. Varbūt kaut kur nostāk no šosejas? Būs jāpameklē tīmeklī, kad plānošu nākamo reizi.

Pārsteigums mūs sagaida pie tuneļa. Patiesībā izbraucam caur vairākiem tuneļiem (jo Eiropas tālākais Ziemeļu punkts taču atrodas uz salas), esmu sagatavojusi naudu, kas jāmaksā par tā šķērsošanu, bet... nav iespēju to kādam atdot. Esam jau uz salas, kad mūs aptur policija. Nu tad beidzot! Bet tā izrādās tikai parasta šofera pārbaude (jā, jā, lika iepūst arī trubiņā:)), bet naudu neņem. Kopš 27. jūnija vairs neesot jāmaksā. Ietaupījums ir vērā ņemams – brauciens maksā ap 25 NOK no cilvēka gan turp, gan arī atpakaļ tikpat un vēl maksa par transportu...

Pagaidām nezinu kā to izmantosim.

Pirmā pietura uz salas ir pie sudrablietu veikaliņa. Tā ir gandrīz vienīgā mītne šī ceļa malā. Izkāpjam un sajūtam cik spēcīgi pūš vējš, lai tiktu atpakaļ busiņā, jāiet burtiski atpakaļgaitā, jo pret vēju paiet nav spēka. Karogi mastā tiek plivināti ar tādu sparu, ka brīnos, kā tas audums to iztur. Jūrā ūdens skaisti zaļganā krāsā ar baltām putu cepurēm. Skarbs skaistums, ja skatās pa busiņa logu.

Naktsmītne mums ir vienīgajā salas ciematā, hostelī. Tieši tam pretī lielveikals, kaut kas līdzīgs mūsu „SuperNeto”. Te visur mājo tāda pamestības un nolemtības sajūta.

Hosteļa darbiniece izrādās ir meitene no Krievijas. Mazliet tas atvieglo komunikāciju. Viņa mums pastāsta ka hostelis darbojas tikai trīs mēnešus gadā – no maija līdz jūlijam. Pārējā laikā te esot Polārā nakts un viesi nebraucot. Izstāsta arī ko te vēl bez paša Nordkapa ir vērts apskatīt, parāda fotogrāfijas ar tādu kā „logu” klintī, caur kuru var redzēt Nordkapa klinti. Izskatās mākslinieciski skaisti, nolemjam uz turieni aizbraukt un paši apskatīties pa šo „logu”.

Vēl viņa izstāsta, ka naktī no plkst. vieniem, iebraukšana teritorijā pie Nordkapa muzeja esot bez maksas. To arī paturam prātā.

Nekas jau laika apstākļu ziņā te nemainīsies, tāpēc, saģērbušies silti, vakarā dodamies uz salas galu lai izmantotu iespēju to slaveno, oficiāli par tālāko Eiropas ziemeļu punktu nodēvēto klinti, apskatīt bez maksas. Citādi mūs tā neinteresē, jo rīt dosimies pārgājienā uz īsto, tālāko ragu, kas atrodas tepat netālu no oficiālā.

Pa ceļam izbraucam nelielu līkumiņu – cerot atrast fotogrāfijās redzēto „logu” klintī. Nav jau pārliecības, ka esam pareizajā vietā. Taču kaut kāda norāde uz taku ir. Lai arī līņā, nolemjam uzkāpt augstāk un paskatīties – ir vai nav. Kāpjam. Kāpiens izrādās krietni vien garāks, nekā no apakšas izskatījās. Un jo augstāk nokļūstam, jo spēcīgāks pretvējš pūš. Sajūta, ka kalns mūs vienkārši vēlas nodabūt nost no sevis. Pašā augšā nonākuši secinām, ka priekšstats par to –ir vai nav īstā vieta tāpat neradīsies, jo nav laba redzamība, miglains. Nolemjam klausīt vējam un pūsties pa kalnu atpakaļ, lejā. Tāpat jau ir vēls, tuvojas pusnakts. Dīvaini. Tikko mainām virzienu un ejam atpakaļ, arī vējš pierimst...Mistika.

Braucot uz Nordkapu, nav sajūta, ka mēs būtu pasaules malā. Pirms mums brauc liels autobuss un ik pa brīdim pretī – tādi paši lielie – 40-vietīgie busi, viens aiz otra. Saskaitu 12 gabalus. Pasmejamies, ka tie arī izvēlējušies paskatīties uz klinti bez maksas. Vai arī – šeit ostā iebrauc kruīza kuģi un tad nu no tiem ved organizētās ekskursijas – „Pusnakts saule pusnaktī Nordkapā”. Nav svarīgi – ir tā saule vai nav, pasākums notiek, jo cilvēki samaksājuši...Tā pieņemot, tomēr pašiem savu laiku un maršrutu plānot un samērot vēlmes ar iespējām ir daudz foršāk.

Sasildoties malkojam upeņu balzāmu un pamazām tuvojamies pašam Nordkapam. Bet ceļu saskatīt kļūst aizvien grūtāk. Sajūta, ka esam iebraukuši mākonī. Drīz vien priekšējo autobusu vairs gandrīz nemaz neredz, tikai sarkanās signāllampiņas mirgo tepat netālu. Spocīga sajūta.

Aizbraucam līdz galam – to saprotams tikai no tā, ka priekšā braucošais autobuss uz brīdi pietur un pēc tam pazūd no mūsu redzesloka, bet mums priekšā no miglas (vai mākoņa) iznirst uzraksts „Nordkapp” un norādes uz vairākām braukšanas joslām.

Mēs izkāpjam pafotografēties pie uzraksta. Nevar saprast – cik tad vēl līdz tam pašam ragam īsti jābrauc. Ir sacēlies atkal liels vējš, redzēt neko nevar. Laukā + 3 grādi. Nolemjam, ka tas nu gan reiz būs īsts piedzīvojums! Bet...

Braucot garām sardzes vai kases būdiņām, redzam iekšā gaismu un – izrādās, barjera ciet gan! Kā tad tā? Šoferis mēģina noskaidrot kāpēc ceļš ir slēgts, bet puisis, kas sēž namiņā savukārt nesaprot – kāpēc mēs gribētu, lai tas ir atvērts??? Uzzinājis par stāstu, ka pēc pusnakts te viss esot pieejams bez maksas, viņš sāk smieties. Nebūt tā neesot un kāpēc lai būtu – periodā kad ir pusnakts saule (kādu mēnesi) te viss esot atvērts un pieejams visu diennakti. Arī mēs varot samaksāt par ieeju un droši doties iekšā teritorijā.

Hm...nezinu kā rīkoties, maksāt neesam gatavi. Pat ja būtu - neviens jau maku nav ņēmis līdzi. Glābj tas, ka laukā neko nevar redzēt. Nolemjam, ka nebūtu prātīgi samaksāt šobrīd un aiziet līdz klintij pa tādu miglu. Igors gan vēl negrib tik viegli padoties. Viņš iesaka šoferim pabraukt busiņu mazliet nost no barjerām, un pašiem „pa maliņu” tomēr ieiet teritorijā. Lielās miglas dēļ mūs tāpat neviens neredzēs. Izdzertā balzama iedrošināti sākumā sajūsmināti sekojam Igora padomam. Taču jau pēc pāris soļiem atsakāmies no tā pavisam. Iemels tā pati migla. Mūs neredzēs, bet arī mēs jau arī neko neredzēsim. Tiek pieņemts lēmums atgriezties šeit atkal rīta pusē un, izmantojot par tuneļa šķērsošanu ietaupīto naudu, samaksāt par ieeju. Kas zina, kāds rīt būs laiks, varbūt pārgājienā nemaz nevarēsim doties, ja līs.

Braucam uz viesnīcu. Autobusu straume arī apsīkusi, esam uz ceļa vieni un - kas par brīnumu – arī miglas mākonis drīz vien pilnībā ir pazudis. Laikam tiešām šovakar kāds mūs te ļoti negribēja...

Otrā diena joprojām atnes draņķīgu laiku. Pie brokastīm plānus pārrunājot, no pārgājiena tomēr atsakāmies. 18 km šādos laika apstākļos, pa salijušiem klintsbluķiem ar ne visai piemērotiem apaviem un + 7 grādos nebūtu prāta darbs. Nevienam jau no klātesošajiem tas īsti nebija brauciena mērķis. Iniciatore tā arī palika mājās...

Tas tad nu lai paliek viņai pašai realizējamais pasākums. Mēs brauksim atzīmēties pie oficiālās zīmes.

Nokļūstot atkal pie barjeras, izsmejamies ne pa jokam. Jau no zīmes, ko vakrnakts redzējām un pie kuras fotografējamies, klinti gandrīz ar roku var aizsniegt, bet vakar mēs par to pat nenojautām. Šoreiz nākas secināt, ka Nordkapa cienītāju dienā ir krietni vien vairāk nekā naktī. Stāvam garā automašīnu rindā uz kasi. Pie kases lodziņa laikam jau tas pats puisis, kurš te bija naktī. Eju maksāt. Kad pienāk mana kārta, saku, ka esmu savākusi skaidro naudu par diviem cilvēkiem , bet mēs esam septiņi (Igors atteicās maksāt, iešot tāpat) – tātad par pieciem gribu norēķināties ar karti. Jā, puisis laipni atbild un paņem manu karti. Taču pēc krietna brīža atdod un skaidro, ka neizdosies norēķināties, viņam kaut kādas problēmas saziņā ar banku. Vēlreiz pārjautāju – viņam, vai manai kartei. Viņam.

Ko darīt? Puisis iesaka iebraukt teritorijā un aiziet samaksāt muzeja kasē. Tur noteikti būšot viss kārtībā.

Ejot prom redzu, ka lodziņā tiešām parādās uzraksts par norēķiniem tikai skaidrā naudā. Ko nu? Iebraucam teritorijā. Neviens mums biļetes neprasa...Vai mēs pirksim tās atlikušās piecas? Vai ir vērts atbildētJ?

Tā nu izstaigājam teritoriju, kurā par katru cenu kaut kas ir izvietots lai attaisnotu lielo maksu – ir muzejs, nevar saprast kam par godu, ir kaut kādi veidojumi pie kā fotografēties, ir tik populārais tūristu galamērķis – oficiālā Nordkapa zīme – globuss. Mēs pat rindā stāvam, lai netraucēti varētu tur nofotografēties. Ir arī suvenīru veikaliņš, kurā visi laikam pavada lielāko daļu no atvēlētā laika.

Rodas skarbs vērtējums, ka nav jau tā vērts lai tērētu laiku un naudu un te brauktu. Vismaz man tā šķiet. Daudz skaistākas ainavas bija pa ceļam uz šo ragu.

No klints apskatām arī mūsu iecerētā pārgājiena galamērķi, kas tepat, blakus pussalā atrodas. Vēl viens secinājums – labi, ka negājām pārgājienā – sevis mocīšanai to „pāris cm tālāk” dēļ...vajag lielāku motivāciju.

Atceļā uz viesnīcu vēlreiz izkāpjam pafotografēt ainavas un arī pieturam pie lapu būdas. Jāpaskatās kā tā tauta dzīvo tādās. Ar brezentu apvilktajiem vigvamiem visa grīda apklāta ar bērzu zariem. Laikam lai neveidojas dubļi. Vidū – akmens aplī, pavarda vieta. Nekā vairāk te nav. Ārpusē apskatei vēl pāris lapiem raksturīgās sniega kamanas un citi sadzīves sīkumi, bet pašus lapus nekur nemana. Kāpjot busiņā ieraugu pāri ceļam Līvanu mājai līdzīgā namā pa logu mūs kāds vēro – ka tik ne paši lapiJ Arī ziemeļbriedis ap māju ganās...gan jau tā arī būs. Tātad tur patiesībā viņi dzīvo! Viltnieki...

Šis vakars paiet krāmējot mantas, staigājot pa ciemata apkārtni. Nu padrūmi te būtu dzīvot, tiešām padrūmi.

Atceļā.

Pēdējais rīts Norvēģijā gan ataust saulains un samērā silts (no rīta vēl gan tikai +11 grādi). Tas laikam tāpēc, lai mēs tomēr vēl kādreiz atgrieztos. Jo saulainā laikā arī apkārtnei ir pavisam citas krāsas un noskaņas. Vēl pēdējais kopīgais foto pirms tuneļa šķērsošanas un - aidā! Braucam mājās. Priekšā gan vēl ļoti garš ceļš caur Somiju, bet to vairs neaprakstīšu, jo gribēju pastāstīt par Norvēģijā redzēto.

Vienīgais, ko vērts pieminēt virsraksta sakarā – atceļā Ziemeļu Polāro loku atkal šķērsojām Somijā, Rovaniemi, kur tikāmies arī ar pavisam dzīvu Santa KlausuJ Kādam šogad Ziemassvētkos būs patiess pārsteigums, ko tikai tur var noorganizēt.

Un vēl milzīgu paldies jāsaka Jannem un Jānai, kas mūs ļoti laipni uzņēma Somijā.