Melno cūku vulkāni

  • 6 min lasīšanai
  • 52 foto
Gribēju virsrakstā salikt lietas, kas pirmās nāk prātā no velo ceļojuma pa Sicīliju, tad nu sanāca tas, kas sanāca. Tātad ir Sicīlija, ir oktobra vidus un vairāk kā 30 velo censoņu dodas iekarot izpētīt šīs burvīgās salas tālākas un tuvākas āres. Protams, plānos ietilpst arī Etna, taču par visu pēc kārtas.Pakojoties ceļojumam nelolojam baigās cerības uz siltumu - sak labi, ja būs tie 20C. Taču nē, vēl ir gana silti un pat karsti. Pāris nedēļas iepriekš plosījies līdz pat 40C liels karstums, saukts arī par sirocco, jeb karstā gaisa masām atpūstām no Āfrikas un labi vien ir, ka tas mūs neskar. Īpašo piepildījuma sajūtu izdodas noķert jau 2. dienā. Dienas galamērķis ir zināms jau no rīta un tas nozīmē, ka savu dienu un distanci varu plānot kā pats vēlos. Tā vietā, lai mierīgi ripinātos pa piekrasti, dodos kalnos. Dīvainā kārtā iet diezgan raiti, tikai kaut kādā brīdī apjaušu savas distances loģistikas trūkumus - neesmu ieplānojis kādas nebūt apdzīvotas vietas apmeklējumu tā ap pusdienlaiku. Vienkārši runājot - gribas ēst un nekas arī līdzi nav paņemts... Šī tad nu arī izrādās tā vienīgā reize, kad izmantoju enerģijas želeju, lai izvilktu dzīvību līdz kādai civilizācijai. Pa ceļam nekas tāds baigi īpašs nenotiek - baudu dabu, sauli, bet brīdī, kad nu jau tā kā esmu pagriezies uz māju pusi, kalna galā ieraugu mazu, saules apspīdētu pilsētiņu. Kartē ceļš uz to izskatās briesmīgi, tātad jāmin tik augšā :) Un te nu sākas pilnīga elle. Sākumā vēl ok, bet pēdējie 3km ir tik nežēlīgā slīpumā, ka velo rats buksē pat uz asfalta, nav ne jausmas cik % slīpuma tur bija. Tā nu tur cīnos - metri 50 tiek mīti, tad pauzīte, lai atgūtos, nākamie metri. OK, galā tieku. Norādes vēsta, ka te ir kaut kāda baznīca un drupas. Baznīca īpaši neinteresē - dodos drupu virzienā. Drupas kā jau drupas, pabildēju tā no malas, mazliet vēl ieleju, no kuras esmu uzrāpies. Pa skaisto.Dodos tā kā prom, bet kāds onka māj man ar roku, lai nāku šim līdz. Sekundi gan nosvārstos, jo velo paliek nepieslēgts, nepieskatīts, bet tomēr dodos šim līdz. Un ved šis mani augšā drupās. Pats pūš un elš - pilnīgi vai žēl sametas. Kaut ko pa ceļam stāsta tādā itālim netipiski nosvērtā garā, nesaprotu absolūti neko. OK, no visā tajā nedaudzo vārdu klāstā diezgan bieži parādās "bella", un pamatideja ir skaidra :) Augšā esam. Wow! No šīs puses paveras ellīgi labs skats uz jūru. Nē, pat ne jūru - piekraste ir pārskatāma desmitiem kilometru garumā, sejā pūš svaigs kalnu vējš. Ķeru gaisu pilnu krūti, kā jau tāds biroja žurka. Onka tikmēr tādā meditatīvā balsī turpina - sauc pilsētiņas un ciematiņus, kurus redzam no augšas. Es te būtu gatavs arī pavadīt atlikušo dienas daļu, bet onka sauc tālāk. Pakāpjamies vēl mazliet un no šīs puses savukārt paveras skats uz salu. Redzu pat 30km attālo pilsētiņu, kurā biju pa dienu. Jā, fona titros sadzirdu arī tās nosaukumu. Sajūtas šausmīgi labas - atrasties apkārtnes augstākajā punktā, ķert satriecošus skatus, kurus pat īsti negribas fočēt - to visu patiesībā pat nevar iedabūt kadrā. Onka tikmēr ir pārgājis uz kaut kādu citu tēmu - runā kaut ko par kafiju. Jā, piekrītu šim, ka šajā vietā būtu forši piesēst uz kafijas pauzi - nesteidzīgi iestumt sevī kādu kruasānu, iedzert kafiju... Tā es tur vārda tiešā nozīmē plivinos mākoņos, bet onka izvelk maciņu un rāda man monētu. Ak šitā kafija! Sapņu mākoņi pārvēršas skarbajā realitātē :) Izvelku pāris eiro gādīgajam gidam lēnīgi dodos prom. Bet vieta izcila, Pollina vārdā. Ar šiem iespaidiem pat būtu pietiekami, lai atvaļinājumu sauktu par izdevušos, bet nekā nebija - vēl gana laika kaut ko sadarīt. Un kārtējā iespēja ir Stromboli. Sala-vulkāns. Aktīvs vulkāns. Tik aktīvs, ka ne tikai kūpinās vai "laiž gāzes", bet pa laiciņam palaiž arī kādu lavas šļakatu. Dienā, kad ierodamies gan pirms brīža ir nogāzis lietus un mazās ciemata ieliņas nu pārvērtušās melnu dubļu upēs. Loģiski, ka tādā laikā par augšā kāpšanu var pat necerēt. Briest gan ķecerīgas domas to darīt vakarpusē bez obligātā gideona palīdzības, taču veselais saprāts pārceļ kāpšanas plānus uz nākamo dienu. Nākamā diena nāk cerīgāka, lai gan ik pa brīdim vulkāna galā piestāj kāds mākonis. Tik tālu gan viss ir labi un paredzētajā laikā (pēcpusdienā) dodamies augšup. Pirms tam par kaut ko parakstījušies un saņēmuši it kā nepieciešamo ekipējumu. Kāpšana tāda garlaicīga, mainās tikai segums un sarežģītība, kā nekā gandrīz 3 stundas.. Viss gideona pavadībā, bez tā krāterim tuvoties nevar. Izlaižot visu to neinteresanto kāpelēšanas daļu, esam augšā. 900 ar kaut ko metri. Krāteris savulaik nogruvis un nu atrodas tā kā zem mums, bet kalna nogāzē. Patiesībā tur tādi mazāki krāterīši saveidojušies un nu katrs izceļas ar kaut ko savu - viens ik pa laikam ieslēdz reaktīvās lidmašīnas cienīgu rēkoņu, bet viss ar tiem skaņas efektiem arī beidzas. Lielākās cerības saistās ar citu krāterīti, kurš ik pa laikam pašķaidās ar lavu. Tas laika periods starp izvirdumiem gan ir gana prāvs - ap 15min. Vēl vienā krāterī visu laiku redz spīdam sarkanu lavu, bet visādi citādi uzvedas mierīgi. Lai nebūtu tā garlaicīgi tās 15min gaidīt, pa pamali diezgan plašā lokā zibeņo. Mūsuprāt, šie specefekti lieliski papildina vulkāniskās aktivitātes, taču gideonos (esam augšā vairākas grupas) tas nez kapēc uzdzen stresu. Brīdi vēlāk ir skaidrs - nāk virsū negaiss un šie par visām varītēm grib mūs nodabūt no kalna sausā veidā. Nez, varbūt viņiem tās plastmasas ķiverītes baigi dārgas, negribas sabojāt :) Izkustināt mūsu grupu nenākas viegli, taču kādu laiciņu vēlāk šļūcam lejā arī mēs. Tieši šajā brīdī vēl vulkāns izspļauj skaistāko lavas šalti un vismaz ir gandarījums, ka esam to redzējuši. Lietu dabūjam, bet uz visa piedzīvotā, tas ir tīrais dzīves sīkums.Manuprāt tiešām vērā ņemams pasāciens un ja ir iespēja to kādreiz pašiem apmeklēt - noteikti iesaku. Bet labas lietas ir trīs lietas un kā trešais lielais piedzīvojums nāk varenā Etna. Transportēšanās loģistika paredz, ka pa dienu jātiek līdz Etnai un jāpakāpjas tajā līdz asfalta beigām, jeb 1900m. Lielākajai daļai grupas tas ir pa spēkam. Augšā gan ir pilnīgi nebaudāmi laika apstākļi - brāzmains vējš, aukstums. Šādos apstākļos uzcelt telti irdenos vulkāna izdedžos ir vesels izaicinājums. Kā mietiņus izmantoju kaut kādas stutes, kas nāca teltij līdzi. Paredzētas pilnīgi citiem nolūkiem, taču iedzītas vairāku desmitu cm dziļumā telti spēj tomēr noturēt pie vietas. Beidzot no somām tiek izvilktas arī dziļi nobāztās siltās drēbītes un vilnas zeķītes :) Iespaidīgs ir nākamais rīts, kad vērojam saullēktu atrodoties virs mākoņiem. Un mākoņi nav vienkārši mākoņi, bet vesela pienaina sega. Satriecoši!Plānos it kā ietilpst arī pašas Etnas apmeklējums, bet man kaut kā galīgi nevelk vēl maksāt par pacēlāju, džipiem, gidu utt. Tā plānoju pie sevis - ja būs iespēja mīt augšā, mīšu, bet ja ne - pietiks man ar vienu vulkānu :) Ceļš tomēr atrodas, grūti braucams, jo irdens, nestabils, akmeņains. Plus vēl tas tomēr ir pret kalnu. Rupji rēķinot jāuzmin 1km pa vertikāli 10 kilometros pa zemi - tātad vidēji 10% slīpums. Viegli nav, bet augšā tieku. Starpfinišs 2500m augstumā, līdz kurienei parastus mirstīgos ved pacēlājs - tur mani ieraugot uzgavilē kaut kāda pendžu grupiņa :) Tālāk jau mazliet vieglāk tās lietas notiek - nav tik akmeņains vismaz un arī reljefs mazliet mierīgāks. 2920m vēsta plāksnīte, 2935m stāsta mans GPS. Garlaikoto tūristu acīs sajūtos gana interesants objekts - nāk čamdīt riepas, sist uz pleca un ko nu tur vēl. Nē, bez vēl - ar to viņu radošums arī beidzas :) Šajā vietā gan kaut kā nerodas tā īpašā emocionālā saikne. Nezinu kapēc. Varbūt visa tā mežonīgā komercializācija traucē. Emocija šoreiz ir vairāk par pašu uzmīšanas faktu - ir gandarījums par padarīta darba sajūtu. Ok, pati Etna slejas vēl dažus simtus metru augstāk, bet tur tāpat nevienu nelaiž, kur nu vēl ar velo - aktīvs vulkāns kā nekā. Ne tik aktīvs kā Stromboli, bet tomēr. Jāpiebilst, ka vēl 4 mūsējie tika augšā ar ričukiem - kā teica kāds tūrists - respect :) Priekšpēdējās dienas plānos ir kārtīgi izārdīties, lai pietiek kādam laiciņam. Obligātā programma sastāda ~100km, bet izvērtējot savas spējas izlemju paķert klāt arī nākamās dienas mērķi - Agrigento tempļu ieleju. Nekādas iepriekšējas informācijas gan par to nav, bet varbūt tā arī labāk :) Šī faktiski ir vienīgā reize, kad es jau no rīta izplānoju cikos un kur man ir jābūt un cik garas pauzes varu atļauties. Simtiņš tiek pieveikts ~3.5h - paliek vairāk laika pusdienām. Tālākie 45km uz Agrigento gan nāk ar mazu pārsteigumu - parādās kaut kāds riebīgs reljefs - un ne jau tāds normāls augšā lejā, bet pāris kilometrus gari lēzeni kāpumi. Tā kā arī saule nu karsē ne pa jokam, ir ko paņemties.Tempļu ieleja, kas faktiski nemaz nav ieleja - grieķu tempļu paliekas atrodas kalniņā, daļa redzama arī no lejas. Arī šeit valda komercija.. Biļete 11eur. Par iespēju pieiet tuvāk, bet ne pavisam klāt - visam apkārt sētiņas. Tā kā šis ir bijis mans lielais dienas mērķis būtu dīvaini visu pamest un doties atpakaļ. Ar tempļiem nav bijusi darīšana, bet teiktu, ka diezgan iespaidīgas celtnes. Viens ir pavisam labi saglabājies, pārējie vairāk vai mazāk cietuši. Kopsummā kādi 5-6. Varbūt vēl kādu akmeņu kaudzi palaidu garām :) Par šīm būvēm es teiktu - kas nu kuram kuram tuvāks. Tā kā man tuvāki ir dabas radīti objekti, nevis cilvēka roku darbs, tad neņemšos kaut ko spriest. Iespaidīgi? Noteikti! Emocija ir? No tempļiem ne pārāk, vairāk prieka ir aizripināt atpakaļ uz nometni :) Dienas bilance - 187km. Melnās cūkas? Lai runā video :)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais