Nepāla – Annapurnas bāzes nometne
|
Vita Skuja
|
Nepāla ir viena no tām valstīm, kur sen jau gribējies nokļūt. Viena no tā tālā gala, par kuru parasti nodomāju – nu varbūt, kaut kad...
2010.gada novembrī, pēc ilgas biļešu meklēšanas, nopērkam divas biļetes uz Katmandu. Tā kā galvenais pirms-ceļojuma drudzis bija saistītas ar pārgājienu uz Annapurnas bāzes nometni (ABC), tad nolēmu padalīties ar iespaidiem tieši par šo ceļojuma posmu.
Tā kā ceļoju kopā ar draudzeni, tad galvenais jautājums bija vai mums vajadzēs gidu? Uz ABC gids noteikti nav vajadzīgs, jo uz turieni ved branga taka, kas vijas cauri ciematiņiem un tā saucamajiem tējas namiņiem (teahouses), kas ir izvietojušies ik pa 2-3 stundu gājienam, kas nozīmē, ka arī telts nav nepieciešama. Uz ABC var uziet parastos sporta apavos vai sandalēs, vienīgi jāņem vērā, ka pašā augšā vakaros mēdz būt ļoti auksts.
Pokharas pilsētā vispirms dodamies uz oficiālo kantori un iegādājamies trekinga atļaujas (15$) un TIMS - Trekker’s Information Management System (20$). Tā kā laiks ir apmācies un vietējie saka, ka augšā sniegot, nolemjam vēl vienu dienu pavadīt pilsētā. Nākošā rītā ar autobusu dodamies uz Nayapuli ciemu. Pēc 2 stundu kratīšanās autobusā kopā ar vietējiem, 2 tūristiem un vienu aitu, esam galapunktā un pārgājiens var sākties. Pa ceļam piestājam 2 kantorīšos, lai apzīmogotu kāpšanas atļaujas. Saule cepina un lēnā garā dodamies cauri ciemam uz augšu. Nakšņojam vienā no tējas namiņiem ar nosaukumu New Bridge. Nakšņošanas cenas visur ir fiksētas un viena istabiņa maksā 200 rūpijas (~2 lati). Istabiņas ir pavisam vienkāršas (bieži vien bez elektrības) un paredzētas 2 vai 3 nakšņotājiem. Trešajā dienā dodamies cauri bambusu un rododendru mežam, kuru ir pārņēmusi tāda migla, kas rada diezgan baisu noskaņu. Nakšņojam Himalaya ciematiņā. Elektrības nav, tāpēc nolemjam iet gulēt. Pēc kāda laika istabiņā kaut kas sāk rosīties. Ieslēdzu lukturīti un uz trešās tukšās gultas ieraugu milzu peli, kas pa nakti ievākusies līdzi paņemtajos riekstiņos. Aizmigt izdodas tikai pēc pāris stundām. Ceturtajā dienā izejam no rīta ar domu, ka nakšņosim Annapurnas bāzes nometnē. Ceļš ir viegls un skati fantastiski. Pretī nāk tik daudz tūristu, ka liekas, ka tur augšā vesels bars atlaisti brīvībā. Pusdienas laikā esam Machapuchare bāzes nometnē, paēdam pusdienas un lēnā garā dodamies augšā. Priekšā paveras majestātiskā Annapurna. Pēc stundas esam augšā un iekārtojamies istabiņā. Kad saulīte noriet, paliek baisīgi auksti, bet, kas par skatiem - vienā pusē Annapurnas masīvs, pretim svētais kalns Fish Tale (Machapuchare), kas saulei rietot iekrāsojas sarkanos toņos. Visi skrapšķinādami pa sniegu, skraida apkārt ar fotoaparātiem un ķer labākos kadrus. Kad satumst, paliek šausmīgi auksti un visi salien kopīgās ēdamtelpās un sildās un ēd vakariņas. Naktī guļu biezajā guļammaisā un zem divām biezām segām, bet nekādi neizdodas iemigt.
No rīta ceļos pēc 6 ar domu redzēt saullēktu. Ilze laikam galīgi nosalusi, atsakās pamest silto migu. Pie mājiņas redzu dažus nosalušus un no aukstuma uzpūtušos zvirbuļus. Kad parādās saulīte, debesis atkal iekrāsojas sarkanos toņos un sajūta ir fantastiska. Pēc stundas jau paliek pavisam silti. No augšas redzama visa ABC nometne. Ap pusdienas laiku dodamies lejā. Tā negribas šķirties no šiem skatiem. Ejot uz leju satiekam tikai dažus cilvēkus. Soļojam cauri bambusu mežam, šķērsojam vairākas upītes, kokos redzam rosāmies homo sapiens priekštečus. Ap vakarpusi esam Dobhanā, kur ir gan silts ūdens, gan sakari ar ārpasauli. Atpakaļceļā plānojam izmest vēl līkumu uz Poon Hill. Cauri rododendru mežam, dodamies uz Ghorepani ciematu. Ceļš ir vienkārši fantastisks – paveras skats uz Fish Tale, Annapurnu, Nilgiri un Daulagiri.Taisos doties vērot saulrietu, kaut gan Poon Hill vairāk izslavēts kā saullēkta vērošanas vieta. Tā kā sastaptais gids man sastāsta, ka ceļš uz Poon Hill esot bīstams un tur mēdzot rosīties vietējie zaglēni, tad kādu laiku stāvu takas sākumā un gaidu vēl kādu kāpēju. Pēc kāda laika nāk viens amerikānis un korejietis un kopā dodamies augšā. Saulriets iespaidīgs! Lejā noskrienam jau pa tumsu. Laicīgi dodamies gulēt, lai rīt varētu atkārtot gājienu saullēkta vērošanai. Gulēšana īsti nevedas, jo atkal ir auksts. No rīta izrādās, ka istabiņā ir -2 grādi. Jau ap 4 no rīta sāk klaudzināties kaimiņi un pirmie tūristi dodas uz Poon Hill. Es izčammājos 5:30 un pa melnu tumsu dodos uz augšu. Lukturītis saniķojies un raustās. Pēc kādām 45 minūtēm esmu augšā. Jomajoooo, pilns ar cilvēkiem. Te pat ir uzradusies tējas un kafijas tirgotava.Saule lēnām iekrāso debesis un kalnu virsotnes. Skaisti!
Ceļš no Ghorepani pa milzu kāpnēm ved visu laiku uz leju. Ceļgali par to it nemaz nepriecājas un jūtu jau, ka kājas sāk ļodzīties. Pēc 1,5 stundas esam lejā pie upes. Izskatās kā džungļu valstībā – skaisti ūdenskritumi, bambusi un „tamborēts” tiltiņš. Paēdam pusdienas un cauri ciematiem dodamies uz leju. Pēcpusdienā esam Matathanti ciemā, kur arī nakšņojam. Kārtīgi izguļamies un nākošajā rītā pēc pāris stundām esam atpakaļ Nayapuli ciemā, kur sākām pārgājienu. Ir pagājušas 10 dienas, no kurām 4 kāpām līdz ABC un pārējās pavadījām ceļā uz Poon Hill un Nayapuli. Vēl atzīmējamies TIMMS un trekinga atļauju kantorītī, ka esam laimīgi atgriezušās un dodamies augšā uz ceļu, kur neskaitāmās nojumēs vietējie visu kaut ko cep un vāra. Atnāk pirmais autobuss uz Pokharu. Tas ir tik pilns, ka nav ne mazāko cerību tajā iespraukties. Palaižam garām arī otro autobusu, līdz saprotam, ka nav citas iespējas kā triecienā ieņemt nākošo autobusu, kas mums arī izdodas. Vēl pēdējais vakars Pokharā un no rīta jau dodamies uz autoostu, lai brauktu atpakaļ uz Katmandu. Ir iespējams arī braukt ar nakts autobusu, bet drošības apsvērumu dēļ un ņemot vērā šauros kalnu ceļus, tas nav ieteicams. Pavadītais laiks busā var svārstīties no 6 līdz…ehh, 12 stundām un vairāk. Atpakaļceļā puse autobusa pilna ar vietējiem. Priekšā sēž segās satinušās sieviņas, kas visu laiku skaļā balsī vārās. Viņām piebalso tradicionālajā nepāliešu cepurītē tērpies vīrs. Pēc vairākām stundām buss apstājas un sākas nebeidzams sastrēgums. 6 stundu vietā, autobusā pavadām 12,5 stundas. Esam pārgurušas. Pa ceļam busam vēl izsprāgst logs. Nevienu tas īpaši nesatrauc. Jau tumsā ierodamies Katmandu un autobuss mūs izlaiž svalkai līdzīgā rajoniņā. Visi zibenīgi izklīst. Sadabūjam taksi un dodamies uz norunāto vietu, kur mūs sagaidīs CS paziņa. Taksists mūs izlaiž kaut kādā apšaubāmā vietā, tāpēc nelaižam viņu prom, kamēr nesatiekam savu paziņu. Pa tumšajām ieliņām dodamies ciemos. No ārpuses māja izskatās skaista, bet izrādās ka visa sadzīve notiek pāris kvadrātmetros, kuru dala 5 ģimenes locekļi un milzīgs daudzums prusaku, kas ir manāmi visur. Saimnieks mūs uzcienā ar vakariņām. Visi kopā saspiedušies mēģinām izbaudīt viesmīlību, bet apkārt skraidošie elementi apetīti nerosina. Tāpat kā saimnieki, arī mēs ar visām drēbēm dodamies gulēt. Par laimi esam tā nogurušas, ka iemiegam zibenīgi, lai nākošajā rītā mostos jauniem un skaistiem piedzīvojumiem.
