Marokas stāsts 7.daļa: Marokas Atlantijas pērle-Agadīra.
Susas upes ieleja, argans, apelsīni, Tarudanta, Tazervalta, Agadīra.
Sussas upes (Oued Souss) ieleja-Dienvid Marokas maizes klēts.Kārtējo reizi esiet sveicināti! Beidzot esmu uzrakstījis sava Marokas stāsta 7. daļu, kura ir šī ceļojuma noslēdzošā daļa, bet pasteigšos pateikt, ka ne pēdējā. Par turpmako plānu pastāstīšu nodaļas beigās.
Šo stāsta daļu nesāku kā parasti ar rītu, bet sāku ar pēcpusdienu, jo esam nonākuši reģionā, kurš atšķiras no iepriekšējiem un tam jāvelta jau cita stāsta daļa. Šodien mums jānokļūst līdz Agadīras pilsētai.
Tatad ir jau kārtīga pēcpusdiena un pēc pārbrauciena pāri Tizin Test kalnu pārejā, pa stāvām nogāzēm esam nonākuši plašā, salīdzinoši līdzenā teritorijā. Tatad esam nonakuši Suss Massā Drā reģionā, jeb precīzāk Susas upes baseinā un ielejā. Berberi šo reģionu dēvē par Tamazirt n Sus. Šis Susas upes baseins atrodas atsevišķi no Sahāras un citiem Marokas reģioniem un to no tiem atdala Augsto Atlasu un Anti Atlasa kalnu grēdas.
Uzreiz var manīt, ka šeit daba atšķiras no iepriekš redzētajiem reģioniem.Šeit valda savdabīgs, savannu tipa klimats. Nokrišņu daudzums šeit ir lielāks, kā Sahāras reģionā, bet varētu būt nedaudz sausāks, bet siltāks, kā Marokas centrālajos un ziemeļu reģionos aiz tikko šķērsotajiem Augstā Atlasa kalniem. Patiesībā šie kalni rada tādu kā siltumnīcas efektu, pasargājot reionu no tuksnešu smilšu vetrām, tajā pat laikā nodrošinot ūdens plūsmu Sussas upes baseinā un rada labvēlīgāku vidi lauksaimniecībai.
Jau izsenis šis ir reģions zināms, kā viens no auglīgākajiem reģioniem Marokas teritorijā un tiek dēvēts par, Dienvid Marokas maizes klēti. Daudzi šo reģionu devē par „Apelsīnu paradīzi” vai „Cukura dzimteni”. Jau kopš 11 g.s. šeit tiek iekoptas cukurniedru plantācijas un no tām iegūts cukurs. Vairāku g.s. garumā, tieši no šejienes cukurs tiek eksportets uz Eiropas zemēm un valda uzskats, ka tieši no šejiene vispār radusies cukura lietošanas tradīcijas Eiropā, jo tieši Almoravīdu valdnieki to atveduši uz iekarotajām teritorijām Eiropas kontinentālajā daļā, no kurienes, tas nokļuvis jau tālāk.
Susas upes ieleju, apdzīvo pamatā berberu tautības ļaudis. Marokā šos berberus dažkārt dēvē par Susas berberiem, jo to valodas dialekts atšķiras no citu reģionu, berberu valodu dialektiem. Šo vietējo berberu dialektu sauc par Šilha,vai Tazervaltas berberu dialektu. Braucot pa šo reģionu nākas konstatēt, ka šejienes pamatiedzīvotāji ir nedaudz tumšākas ādas krāsas, kā līdzpilsoņi Marokas centrālajā un ziemeļu daļā.
Kā jau mienēju iepriekšējā stāsta noslēgumā, mēs plānojām nolaisties no augstajiem kalniem un sameklēt vietu palmu paēnī, kur ieturēt pusdieas. Barucot jau no kalniem ievērojām krūmus, jeb kokus, kuri nedaudz atgādina olīves, bet nav olīves. Jau nonākot līdzenumā, var redzēt, ka šos īpatnējos kokus šeit audzē līdzīgi, kā olīvkokus.
Argana koks un augļi.
Te pēkšņi ievērojam tālumā, ka šo koku zaros, kā putni sakāpušas kazas! Vēl pēc kāda gabaliņa šādu ainu redzam pašā ceļa malā. Nolemjam pieturēt! Tā arī darām. Te nez no kurienas uzrodās gans, kurš pamāj ar roku un liek noprast, ka par kokos esošo kazu teātra fotogrāfēšanu, nenāktu par ļaunu ziedot nabadzīgajam zemniekam kādu grasi! Tā arī izdarām, bet tikko gans pazūd, kazas kļūst tramīgas un pamet koku zarus. Mēģinām sekot, bet tas padara tās vēl tramīgākas. Šķiet, ka kazas pamanīja, ka to saimnieks ir saņēmis prēmiju un nolēma ka izrādi tūristiem var beigt un pamet skatuvi!
Te nu mēs arī nolemjam, ka vilcināties ar pusdienām nevaram un jameklē tuvakais pleķītis kur papusdienot. Viss apkārt ir tikai šie interesantie koki un krūmi, bet nevienas palmas. Nu nekas! Nolemjam pusdienot tepat. Nobraucam no ceļā atveram bagāžniekus un klājam galdā, jeb precīzak uz auto motora parsega vissu ko esam vakar iepirkuši. Pēc pastaigas kalnos viss šķiet garšīgs un tas ka nav kur īsti piesēst nevienu īpaši nesatrauc. Apkārt ir tikai akmeņiem-līdzīgi lavas gabaliem, klāta zeme un šie koki, kurus patiesībā sauc par Argana kokiem.
Te nu man nākas pastāstīt, kas tad īsti ir argans. Vissi zin kas ir olīves, bet par arganu zin samērā reti vai maz.
Un tātad! Jau no seniem laikiem Marokā, plaši pazīstams ir Argana koks un tā augļu izmantošanas iespējas. Patiesībā viss retāko augu eļļu iegūst no argana sēklām. Šī eļļa mēdz būt zeltaini iesārtā krāsā un tā ir ne tik bieza, kā citu riekstu un olīvju eļļas. Tās aromāts ir ļoti spēcīgs un atgādina riekstu eļļu aromātu. Pēc garšas tas līdzinās ķirbju sēklu garšai, bet ir daudz pikantāks un asāks.
Aragana augļi ir nedaudz līdzīgi olīvēm, bet ir krietni lielāki. Katra augļa kauliņā ietilpst trīs kodoliņi, kuri nedaudz adgādina mandeles. No šiem kodoliņiem, arī tiek iegūta argana eļļa. No 100 kg. Sēklu-kauliņu, iespējams iegūt 1-2kg. Eļļas. Argana eļļa ir plaši izplatīta vietējā Marokas virtuvē un ar to tiek aizvietota olīveļļa un dažādas taukvielas. Vēl šī eļļa plaši tiek pielietota kosmētisko vielu pagatavošanā.
Ja runa ir par Marokas virtuvi tad var teikt, ka argana eļļas pielietošana ir visai plaša. Tā tiek lietota salātos, kombinējot ar citronu sulu. Ar šo eļļu tiek pārliets kuskuss un pagatavots tažins, kā arī tā tiek miksēta ar medu un pievienota dažādiem desertiem un jogurtiem. Ļoti bieži Marokāņi ēd maizi, to pamērcējot argana eļļas un medus mikslī. Ja medu samiksē ar argana eļļu, tad tas kļūst šķidrāks.
Berberi izsenis ir uzskatījuši, ka argana eļļai ir ārstnieciskas spējas. Interesanti, ka mūsdienu zinātnieku pētījumi apstiprina berberu pieņēmumus. Ir pierādīts, ka šī eļļa satur daudz E vitamīna, tā ir bagāta ar dažādām taukskābēm, kuras samazina holesterīna līmeni asinīs un satur vielas, kuras uzlabo asinsriti. Tāpat šī eļļā veicina vielmaiņas procesus organismā.
Interesants ir fakts, ka šis argana koks sastopams tikai šeit Marokā un Meksikā. Pie kam. Meksikas argans netiek izmantots pārtikā. Vēl pa visam nesen, izņemot Maroku, pasaulē šis augs un eļļa nebija pazīstama. Par tā esamību un iespējām, informācija izplatījusies tikai pāris pēdējās desmit gadēs.
Argana koki ir zemi un ļoti ērkšķaini, dažkārt atgādina krūmus un pēc izskata pa gabalu nedaudz līdzīgi olīvkokiem. Tie izplatīti tieši šeit, Sussas upes ielejā, Augsto Atlasa kalnu un Antiatlasa kalnu nogāzēs, aptuveni 160 kilometru radiusā ap Tarudantu un nedaudz uz dienvidiem Massas upes rajonā.
Kā jau teicu, argana eļļa vēl pavisam nesen bija zināma tikai Marokā, bet pēdējos gados tā ļoti plaši tiek pielietota viss dažādākajās pasaules malās esošos restorānos. Tā tiek lietota kā piedeva: salātiem, biezputrām, dažāda veida gaļas un zivju ēdieniem. Bieži argana eļļa tiek kombinēta ar dažādām sulām, etiķiem un pat ar vīnu un šampanieti. Jāpiebilst, ka bieži taupības nolūkā argana eļļa tiek lietota sajaucot ar gaišo olīveļļu, vai labākā gadījumā ar vīnogu sēklu eļļu. Kā nekā, pasaules tirgos šī eļļa ir salīdzinoši dārga. To lēti iegadāties iespējams tikai šeit Marokā un tieši šeit Susas upes ielejā.
Tā kā, iesaku to iegadāties un majās pamēģināt to, grillējot dažādas gaļas un jo īpaši – zivis, tās garšo lieliski! To varat pievienot arī dažādām dārzeņu zupām un protams vis dažādākajiem salātiem.
Argana koku audzes šajā reģionā, ir iekļautas UNESCO mantojumu sarakstā. Un vēl! Kā jau tikko paši pārliecinājāmies, argana kokus iecienījušas vietejās kazas, kuras kā kaķi rāpjas koka zaros un mielojas ar tā lapām un augļiem. Tas gan nodara lielu postu šiem kokiem, jo tie bieži, pec kazu uzmācīgām vizītēm, nokalst un iet bojā.
Par arganu mēs esam parunājuši, pusdienas notiesājuši un varam doties tālāk uz nākamo pieturas vietu Tarudantu. Kāpjam auto un dodamies tālak.
PSRS, Maroka un apelsīni.
Jo tuvāk tuvojamies Tarudantai, jo apkārt valdošās peizāžas kļūst zaļākas un krāšņākas. Parādās lieli iekopti lauki un dārzi. Var manīt, ka te audzē vissu kas vien iespējams. Redzam gan meloņu un arbūzu plantācijas, gan tomatu plantacijas, kurās tomātus audzē vienkārši uz lauka un neviss siltumnīcās. Vietām manāmas arī siltumnīcām līdzīgas būves un tā īšti nesaorotam, ko tajās audzē.Pa retam tālumā var manīt arī kādu cukurniedru lauku.
Tuvāk Tarudantai jau sāk dominēt augļu dārzi. Šeit pat banānus audzē! Te es gribētu pastāstīt dažus sīkumus par vienu augli. Tas ir mums ti ļoti labi zināmais apelsīns, kuru šeit netrūkst! Šeit gan mums vajag atgriesties pavisam nesenā pagātnē. Ja runa ir par apelsīniem un mandarīniem, tad diez vai ir kāds vecākas paaudzes cilveks, arī Latvijā, kurš būtu aizmirsis bijušās PSRS deficīta laikus, kad šos augļus brīvi varēja nopirkt tikai uz jaunā gada svētkiem! Es domāju, ka daudziem jaunais gads asociējas ar egļu skuju un apelsīnu vai mandarīnu smaržu, kuri bija neatņemama sastāvdaļa salaveča atnestajās paciņās. Un es domāju, ka jeb kurš atcerās, ka uz apelsīniem bija uzlīmētas mazas romb veida uzlīmītes ar uzrakstu Moroc. Tāpat, atceros, ka apelsīni bija iepakoti kārbās, uz kurām bija attēlots stārķis ar apelsīnu knābī!
Vēsture sakarā ar apelsīniem ir visai interesanta. Lieta tāda, ka līdz ko Maroka atguva neatkarību, tās karalis izvēlējās PSRS, kā vienu no galvenajiem ieroču piegādātājiem un noslēdza visai raženus līgumus par ieroču pirkšanu. Protams, kā jau ar PSRS, bieži tika veikti bartera darījumu un viena no neatņemamām precēm bija citrus augļi. Savstarpējie darījumi notika sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados. Velāk, kad Marokai izdodas uzlabot attiecības ar bijušo kolonizātoru Franciju, tā ieročus jau iegādājas Francijā un atsakās no PSRS ieročiem. Lieta gan tāda, ka ar norēķiniem ar PSRS Marokai ne visai labi veicās un PSRS spiestā kārtā nācās kaut nedaudz ko atgūt bartera ceļā un kā viena no neatņemēm tā sastāvdaļām protams bija citrus augļi.
Tarudanta un (Taroudannt).
Tā nu mēs ripinām pa Sussas līdzenumiem. Kalnus vēl jo projām var saskatīt gan ziemeļu, gan dienvidu virzienā. Kā jau teicu Sussas upe šķērso līdzenumu, kuru ieskauj Augsie Atlasa kalni un Anti Atlasa kalni. Pavisam drīz nonākam Sussas upes ielejas otrajā lielakajā pilsētā-Tarudantā.
Tarudanta ir vēl viena no vēsturiski nozīmīgajām Marokas pilsētām. Dažkārt tā tiek dēvēta par „Marakešas vecmāmiņu” un tiek rakstīts, ka tā ir līdzīga Marakešai. Ja tā kārtīgi izpētīsiet Tarudantu, tad secināsiet, ka pilsētas senatnē varbūt ir bijušaslīdzīgas, bet tagat nebūt tā nav! Atšķirībā no Marakešas, Tarudantā, gandrīz visa pilsēta atrodas seno aizsarg mūru apjoztajā teritorijā un pilsēta nav pārtapusi par lielpilsētu, bet ir saglabājusi savas mazpilsētas šarmu neskatoties, ka tās iedzīvotāju skaits, pārsniedz 60 tūkstošus.
Te nu mēs nonākam līdz pilsētas mūriem. Pirms vecpilsētas mūriem atrodas interesants parks, no kura vārti šķiet ved iekšā vecpilsētā-medīnā. Izrādā, ka pa šiem vartiem nevar iekļūt medīnā, bet tie kalpo kā ieeja aiz mūriem esošajai viesnīcai Palais Salam Taroudant. Šī ir pati šikākā viesnīca Tarudantā, jo iekārtota bijušas pils ēkā. Spriežot pēc pie vārtim redzajamiem sulaiņiem (portje) un uzņemšanas telpām, tā tiešām ir īpaša viesnīca. Tā arī tagad izskatās, kā kāda sultana pilspils. Viesnīcas teritorijā aug tik augstas palmas, ka to vainagi slejas vairākus metrus virs vecpilsētas mūriem.
Blakus viesnīcai un mūriem atrodas auto stāvvieta, kurā atstājam savus automobīļus, un dodamies apskatīt Tarudantas vecpilsētu. Viesnīcā Palais Salam mēs gan neejam, kaut gan būtu interesanti redzēt tās greznos apartamentus un dārzus. Dodamies uz tuvākajiem vārtiem-Kasbas vārtiem (Baab el Kasbah) caur kuriem nokļūstam medīnā. Virs vārtiem izveidota terase no kuras paveras skati uz blakus esošo parku un medīnas ieliņām. Izrādās, ka medīnā ir vēl atsevišķi ar mūriem ierobežots kvartāls, kuru arī sauc par Kasbas kvartāju jeb Kasbu. Šī Kasba atrodas Tarudantas medīnas austrumu daļā un tās teritorijā iekļāujas vairākas bijušo turīgo ļaužu mājas, tajā skaita arī tikko pieminētā viesnīca. Lai nokļūtu šajā Kasbā, jāšķērso vēl vieni vārti.
Tā nu mēs veicam nelielu pastaigu pa Tarudantas medīnu un Kasbas kvartālu.Medīnā pārsvarā dominē vecas, senlaicīgas būves, kuras it kā ir līdzīgas celtnēm Marakešā, bet nav saglabājušas savu izskatu pilnībā, jo 1960. gadā, zemestrīces laikā pilsēta tika spēcīgi izpostīta, kā rezultātā, daudzas ēkas sabruka un netika pilnībā atjaunotas.
Te nu seko īss vēstures apskats. Ilgstošu laiku Tarudanta ir bijusi, kā kultūras, tirdzniecības un ekonomikas centrs Sussas upes reģionā un bijušajā Tazervaltā. Jāpiebilst, ka Tarudanta uz īsu brīdi ir bjusi, kā valsts galvaspilsēta. Pilsēta būvēta un savus zelta laikus izbaudījusi 16. g.s. līdz ar Saadītu dinastijas nākšanu pie varas, kad līdz Marakešas pakļaušanai tā arī pildīja galvaspilsētas funkcijas.
Vēlāk, šeit Susas upes ielejā, pēc Ahmada al Mansūra nāves un Saadītu dinastijas, varas norieta, izveidojas tik pat ka neatkarīga valsts. To sauca par Tazervaltu (Tazeroult), jeb bieži to devē par Zāvija Tazervalt (Zawia Tazerwalt). Tā laika slavenā valdnieka Saīda Ahmeda al Musa ( tiek uzskatīts par vienu no svēto pēctečiem) mazdēls Abu Ali Abu Damia Hassuns 1613. gadā, iegūst varu pār Sussas upes un vairākiem dienvidu reģioniem, aiz Anti Atlasa kalnu grēdām.
Seko dinastiju varu maiņa un pie varas Magribā nonāk Alauītu dinastijas valdnieki, kuri ātri pakļauj Sahāras reģionus. 1670. gadā Alauīti iekaro arī Tazervaltu. Bet jau 18. g.s. Tazervaltā varu atgūst Ali Abu Daima pēctecis Hašims ibn Ali, kuru pēc nāves nomaina Huseins ibn Hašims. Huseina ibn Hašima valdīšanas laikā reģions piedzīvo uzplaukumu. Šajā laikā attīstās cukura eksports uz Eiropu. Attīstās tranzīta tirdzniecība no Āfrikas iekšzemes reģioniem. Tieši šajā laikā uzplaukumu izbauda arī Agadiras osta.Var teikt, ka šajā laikā, Tazervalta pastāv kā neatkarīga valsts. Tikai 1886. gadā, Tazervalta zaudē savu formalo neatkarību un tiek iekļauta Alauītu Marokas sastāvā. Jāpiebilst, ka Tazervaltas bijušo valdnieku pēcteči, aktīvi piedalās cīņās pret Franču okupāciju, Susas reģionā.
Vēlāk, Tarudanta pazaudē savu vadošo lomu reģionā, nododot stafeti jaunajai Agadiras pilsētai. Bet vēl ilgstošu laiku, tā tomēr tiek uzskatīta par Sussas upes ielejas svarīgāko pilsētu jo Agadīra, kā ostas pilseta, tika pakļauta dažādu Eiropas valstu kolonizatoru uzbrukumiem un kontrolei. Jāpiebilst, ka pašā Tarudantā arī nekad nevaldīja absolūts miers. Pilsēta bieži tika pakļāuta, dažādu berberu cilšu un vietvalžu uzbrukumiem, un bija kā strīdus ābols to starpā.
Mūsdienu Tarudanta ir tūristu iecienīta vieta, kuras senie -rozīgi sārtie mūri, līdzās palmu un apelsīnu plantācijām, un atlasa kalnu virsotnēm fonā, veido ļoti interesantu, lielisku panorāmu. Vēl šeit tūristus piesaista pilsētas tirgus, kurā dažādi suvenīri ir krietni letāki, kā tūrisma metropolēs- Marakešā un Agadīrā, un arī tirgotāji te ir laipnāki un mazāk uzmācīgi. Tūristu ceļvežos bieži tiek rekomendēts- ādas un sudraba izstrādājumus iegādāties tieši šeit, Tarudantā.
Mūsu plānos gan neietilpst klejošana pa Tarudantas tirgiem, jo ir jau stipri pavēls un saulīte jau slīd tuvāk apvārsnim. Mūsu plānos ir sasniegt šovakar viesnīcu Agadīrā līdz ar saulrietu. Tādēļ veicam tikai īsu pastaigu pa Tarudantas Kasbu un beigās izmetam nelielu lociņu pa līdzās esošo parku, līdz Tarudantas Lielajai mošejai. Noslēgumā jau ar auto veicam lielāku loku un apjožam vissu medīnu, kurai apkārt ved lielisks jauns ceļš un ielas. Te jau labi var redzēt, ka Tarudanta pa tiešām ir pilnībā apjozta ar mūriem. Ārpus mūriem atrodas tikai atsevišķi, nelieli pilsētas kavartāliņi. Tātad, lielākā daļa no 60 tūkstošiem tarudantas iedzīvotāju mitinās tieši medīnā.
Loku ap pilsētu veicam pretēji pulksteņā rādītaja virzienam un sekojoši pabraucam garām vairākiem pilsētas vārtiem: El Džedidas (Bab el Djedid), Hemisa (Bab el Khemis),Bunonas (Bab el Bounon), Targuntas (Bab el Targhount), Zorgani (Bab el Zorgane). Noslēdzot loku pagriežamies pa labi un pa maģistrālo ceļu jau dodamies Agadīras virzienā.
Vakars Agadīrā.
Braucot no Tarudantas uz Agadīru kartējo reizi uzduramies nopietniem ceļa rekonstrukcijas darbiem. Šeit pāri Sussas upei tiek būvets jauns tilts. Tālāk vissā ceļa garumā jau ir uzbūvēta jauna četru joslu maģistrāle. Te nu gribot negribot kārtējo reizi atceries par Latvijas ceļiem un to stāvokli! Rodas jautājums! Kad pie mums Latvijā tiks uzbūvēti pirmie daudzjoslu auto ceļi?
Tā kā ceļs ir plats, mēs diezgan ātri pieveicam atlikušos, aptuveni 50 kilometrus un esam nonākuši Agadīras priekšpilētu rajonā. Garām paslīd Agadīras lidosta un šķērsojot Agadīras apved ceļu iebraucam priekšpilsētā ar nosaukumu-Inezgani (Inezgane), kuru no pašas Agadīras atdala Sussas upe. Šķērsojam upi un esam jau Agadīrā un turpinām virzīties pilsetas centra virzienā.
Agadīra (Agadir). Tulkojumā no berbru valodas nozīmējot-„Nocietināts šķūnis”. Agadīra lielākā pilsēta Marokas dienvidos, aiz Augsto Atlasa kalnu grēadas.Agadīra ir sestā vai septītā lielākā pilsēta Marokā un tās iedzīvotāju skaits jau drīz sasniegs 600 tūkstošus. Pilsēta ir Suss-Massa-Drā (Souss-Massa-Draa) reģiona-prefektūras galvaspilsēta. Reģions tā nosaukts, jo šeit okeānā ietek šīs, nosacīti lielākās upes: Susa, Massa un Drā. Drā upi mēs jau zinām no brauciena uz Sahāru.
Mūsdienu Agadīra tiek uzskatīta par vis viesmīlīgāko un populārāko kūrortu pilsētu Marokā. Tas laikam pateicoties tās 20 kilometru garajai-fantastiskajai pludmalei, pie kuras izveidoti viss dažādākie mūsdienu izklaides un atpūtas kompleksi. Šeit ir pieejams viss, ko var iedomāties saistībā ar apūtu okeāna krastā! Šeit ļoti populārs ir daivings, sērfings, dažādi izbraucieni okeānā un daudz kas cits. Arī laika apstkļi ir kā radīti šādai vietai. Šeit gandrīz cauru gadu valda īsts vasaras noskaņojums. Tikai pāris ziemas mēnešost kļūst nedaudz vēsāks. Vasaras lielajā karstumā, okeāna no Kanāriju salu puses plūstošā vēsā straume, nedaudz atdzesē sakarsušo piekrastes teritoriju un rada lielāku komforta sajūtu. Ziemā tieši pretēji. Kad kontinentālajā valsts daļā, kļūst vēsāks, no okeāna plūstošās gaisa masas neļāuj gaisam atdzist un šeit ir salīdzinoši silti, un cauru gadu šeit iespējams labi nosauļoties.
Kādu gabaliņu aiz Sussas upes un vecās lidostas ir neliels rajoniņš-Bensergau (Ben Sergao), vienīgais rajons kurā ir saglabājušās vai atjaunotas ēkas pēc 1960 gada notikušās zemestrīces. Tas ir vienīgais vecākais rajons Agadīrā un to te sauc par vecpilsētu. Aiz Bensergao seko tā saucamais vecais Talbordžtas rajons (Talborjt), kurā pirms zemestrīces atradās pats pilsētas centrs,kurā pēc zemestrīces nepalika neviena vesela ēka. Ilgstoši, pēc zemestrīces šis rajons bija pamests un ēku gruveši aizauga ar krūmiem. Tas atgādināja rēgu pilsētu. Tagad šeit tiek veikta apbūve un par notikumiem 1960. gadā, vairs maz kas atgādina. Uzreiz aiz šī rajona seko Jaunās Talbordžtas rajons, kurš pēc zemestrīces tika apbūvēts un šodien jau ir pārtapis par pilsētas centrālo rajonu, kurā notiek viss lielākā rosība.
Te nu mēs esam nonākuši pavissam tuvu mūsu šodienas galamērķim. Tieši pretīm šiem abiem rajoniem, okeāna krastā stiepjas galvenais tūrisma industrijas rajons un šiet kaut kur jābūt viesnīcai „Iberostar Hotel Founty Beach”, kurā esam rezervējuši nummuriņus divām nākamajām naktīm. Viesnīcu atrodam ātri un dodamies uz reģistratūru. Ikārtoties viesnīcā paspējam tieši uz sulrietu, kā bijām plānojuši.
Šodienas plāns ir izpildīts un varam atpūsties. Uz terases uzklājam raženu galdu un nododamies tikai atpūtai. Mums paveicies! Vissi mūsu nummuriņu ir blakus viens otram un to terases ir pavērstas tieši uz peldbaseinu! Tā, ka varam pa tiešo doties nopeldēties. Rīt mums ir tīra atpūtas diena Agadīrā un varēsim mūsu ceļojuma pedējā dienā, remdēt nogurumu pēc garā ceļojuma. Nē! Mēs vēl tomēr šo to apskatīsimies, bet tass viss ir šeit pat uz vietas un nekur tālu nebūs jābrauc.
Atlantijas krastā-Iberostar Hotel Founty Beach.
Pirmspēdējais ceļojuma rīts. Mostamies vēlāk, kā iepriekšējos rītus. Nav jau arī kur steigties, jo ārā vēl ir pavēss un sauļoies ir par agru. Ap 10.00 dodamies brokastīs. Šoreiz mūsu brokastis ir lieliskas! Izvēle plašša un ēdieni garšīgi. Vispār Iberostar viesnīcas personāls ir ļoti laipns un izpalīdzīgs. Jāsaka ka šoreiz ar viesnīcas izvēli mums ir paveicies. Tā nebija lētākā, bet kad rezervēju nummuriņus booking.com, tika piedāvātas lieliskas atlaides.
Pēc brokastīm dodamies līdz pludmalei, kura atrodas burtiski pie viesnīcas. Jāšķērso tikai promenāde un nonākam plašā jo plašā pludmalē. Cik iztālēm var manīt, tā sākas pie ostas Agadīras centrā un stiepjas dienvidu virzienā. Rodas iespaids, ka tā vispār nebeidzas un tāda ir līdz pašai Dienvid Āfrikai. Patiesībā pavisam netālu no šejienes ir Sussas upes grīva un aiz tās pludmale pa tiešām stiepjas vissai tālu. Šādu smilšu krastu Marokā netrūkst un ar nelieliem pārrāvumiem vietās, kur krasti ir klinšaini, smilšu pludmales sastopamas vissā marokas piekrastes garumā, līdz pat Rietum Sahārai, Mauritānijai un tālāk.
Daudzviet okeāna krastos izveidojušās iespaidīgas smilšu kāpas. Tadas sākas burtiski aiz Sussas upes un to garums gar krastu ir vairāk kā 20 kilometru. Tālāk aiz Massas upes atkal ir līdzīgas kāpas, kuras jau seko līdz Drā upes grīvai. Pašas smilšu joslas platums vairākās vietās pārsniedz vairākus simtus metru. Jo īpaši platas joslas kļūst bēguma laikā. Šeit aiz Sussas upes esošā teritorija ir iekļauta dabas nacionālā parka teritorijā un parks nosaukts divu upju nosaukumos „Sussas Massas nacionālais parks”. Šī ir īpaša dabas teritorija kura kopā ar vēl dažiem atsevišķiem parkiem, iekļauta arī UNESCO pasaules mantojumu sarakstā.Nacionālā parka kāpu pakājē, iekšzemes virzienā sastopami plaši krūmāji un pat meži, kuros izplatītas tādas koku un krūmu sugas, kā argāns, eikalipts un daudzas citas.
Starp viesnīcu- atpūtas kompleksiem un pludmali, ierīkota vairāk, kā 5 kilometrus gara promenāde, kura sākas pie Sussas upes un beidzas pie Agadras ostas. Ejot pa šo promenādi jūtos pārsteigts par palmu daudzumu un krāšņajiem parkiem, gar kuriem izvietotas vairākas greznas un mazāk greznas viesnīcas, restorāni, kazino, klubi, dažādi sporta laukumi-īpaši tenisa. Īpaši izceļas Atlantic Palace hotelis, viena no krāšņākajām ēkām pilsētā, varētu teikt pat tāda kā pils. Skati šei tiešām nedaudz atgādina Franču Rivjēru.
Okeānā gan šajā laikā-februārī, nekāda dižā peldēšana nesanāk, jo ūdens ir samērā vēss. Tādēļ atgriežamies viesnīcā, kur pie baseiniem, ēku ielokā un aizvējā gaiss jau ir sasilis un varam sauļoties, un peldeties baseinos. Nedaudz ilgāk par pāris stundām veltam tīrai atpūtai un saules vannām.
Agadīras cietoksnis.
Tuvojas jau pusdienlaiks un mēs dodamies apskatīties pašu Agadīras pilsētu un dodamies uz Agadīras cietoksni, no kura var redzēt vissu pilsetu. Cietoksnis atrodas kalnā tieši virs ostas. Nonākam kalna pakalnē un dodamies augšup.vŠķērsojot rajonu, kurā agrāk pirms zemestrīces,arī bija dzīvojamie kvartāli, par kuriem liecina retas vientuļu drupu paliekas. Uz kalna nogāzes izveidots milzīgs uzraksts arābu valodā-„Dievs(Allahs)Tēvzeme un Karalis”. Pāris loku un esam nonākuši pie mūsu pirma mērķa Agadīras pilsētā.
Cietoksni šeit 16. gadsimtā uzbūvēja Portugāļi un nosauca to par Cruz do Cabo de Gue. Vēlāk tas tika pārdēvēts par Agadiras cietoksni. Agrāk visa cietokšņa teritorija bija pārpildīta ar dažādām ēkā uz šaurām, līku loču ieliņām, kurās noritēja ierastais pilsētas dzīves ritms. To visu izbeidza 1960. gada zemestrīce, kura cietoksni un tajā esošo pilsētas daļu izpostīja pilnībā.
Mūsdienās gan daļa no cietokšņa sienām ir atajunotas, bet par tā teritorijā bijušo pilsētu liecina tikai retas mūra sienu pamatu paliekas. Te tik pat kā nekas nav palicis, jo pēc zemestrīces, pilsetas atjaunošanas procesā tika izmantoti materiāli no šeit sabrukušajām ēkām, kā rezultātā vissi akmeņi, ķieģeļi un citi litderīgi izmantojami materiali tika savākti un aizvesti.
No skatu laukuma pie cietokšņa, paveras lieliski skati uz Agadīras pilsētas kvartāliem, ostu un pludmalēm, abos virzienos gar okeāna krastu. Šeit var redzēt arī daļu no atjaunotajām cietokšņa sienām. Šeit atkal būs vietā īss Agadīras pilsētas vēstures izklāsts.
Agadīras vēsture.
Viduslaikos līdz 15 gadsimtam, Agadīras vietā bija tikai zvejnieku ciems. 1505 gadā šeit ierodas Portugāļu kolonizātori un uzbūvē cietoksni savu tirdzniecības ceļu aizsardzībai. Cietoksni nosauc par Cruz do Cabo de Gue. Bet, jau 1541. gadā cietoksnis nonāk Saadītu sultāna kontrolē un tiek pārdēvēts par Agadīru. Divu gadsimtu garumā Agadīra izveidojas par nelielu pārticīgu pilsētu, okeāna krastā, kuras iedzīvotāji veiksmīgi nodarbojas ar tirdzniecību un zvejniecību, ko veicina Agadirā esošā osta.
1731. gadā, pirmās Agadīras zemestrīces rezultātā pilsēta tiek pilnīgi sagrauta, līdz ar ko beidzas divu gadsimtu ilgušais labklājības periods. Pēc zemestrīces Agadīras nozīmīgo vietu jau ieņem cita piekrastes pilsēta-Esavīra (Essaouira), kura atrodas nedaudz vairāk, kā 150 kilometru uz ziemeļiem. Un atkal, gandrīz divus gadsimtus, Agadīra ir klusa un mierīga pilsētiņa ar nelielu ostu, kuras iedzīvotāju pamat nodarbošanās ir zvejniecība.
Tikai 20 gadsimta sākumā, abu pasaules karu starplaikā, Agadīra kļūst par vērā ņemamu pilsētu, jo atradās stratēģiski nozīmīgā vietā pie Sussas upes ietekes okeānā un bija kā vārti tās ielejai. Uz pilsētas pārvaldīšanu tiecas divas lielvaras-Francijā un Vācijā, izraisot pat savsarpēju attiecību sapīlējumu. Šos vēsturiskos 1911-1913 gadu notikumus vēsturnieki nosaukuši par „Agadīras krīzi”.
Agadīras krīze: 1911. gadā Franču karaspēks, aizbildinoties ar savu pilsoņu drošības nodrošināšanu, okupē Marokas pilsētu Fēsu. Šis notikums izraisa lielu neapmierinātībuVācijā, kura arī pretendēja uz daļu Marokas teritorijas. Vācijas Ķeizars dod rīkojumu izvietot jūras spēku bāzi Marokas piekrastē un nosūta uz Agadīru jūras spēku vienību- kanonier kuģa „Pantera” vadībā. Šāda rīcība noved pie ļoti liela saspīlējuma Francijas un Vacijas starpā. 1913. gadā pusses sēžas pie sarunu galda un vienojas, ka lielā daļa Marokas, tajā skaitā Agadīra, nonāk Francijas kontrolē. Vācija par piekāpšanos iegūst kontroli pār daļu no Franču Kongo-mūsdienās Kongo republika.
Pēc otrā pasaules kara Agadīra sāk veidoties kā nopietna kūrortu pilsēta. Iespējams, ka Agadira laika gaitā, būtu kļuvusi par īstu arhitektūras un vēstures pērli, ja vien nebūtu notikusi jau pieminētā 1960. gada katastrofa, kad kārtējās-ļoti spēcīgas zemestrīces laikā, pilsēta tika noslaicīta no zemes virsas. Zemestrīce sagrāva vai sabojāja visas Agadiras celtnes un bojā gāja vairāk kā 15 000 cilvēku- trešdaļa no tā laika iedzīvotāju skaita! Postījumi bija tik lieli, ka ierodoties uz šejieni un redzot katastrofas sekas, karalis Muhameds V sacīja: Agadīras atjaunošanai būs vajadzīga mūsu patiesa ticība un milzīgs gribasspēks.
Tika nolemts vecos, sagrautos kvartālus neatjaunot, bet pilsētu sākt būvēt no jauna citā vietā, blakus bijušajam centram. Sākot pilsētasatjaunošanu tika nolemts to veidot, kā tūrisma un atpūtas centru. Mūsdienu ēkas tiek būvētas ar aprēķinu, ka šādas zemestrīces var atkārtoties. Tika atjaunota un paplašināta arī Agadīras osta
Kāds vietējais rakstnieks, jeb dzejnieks esot rakstījis-Agadira ir kā Fēniksa putns, kurš paceļas no krasta pēc briesmīgās zemestrīces. Agadira ir pacēlusies no gruvešiem un pārtapusi par modernu pilsētu. Protams, ka tai nav izdevies atgūt tās bijušo austrumniecisko šarmu pilnā tā krāšņumā. Pilsētā dominē mūsdienīgās arhitektūras elementi un tā var teikt izskatās diezgan eiropejiski. Tā kā vēsturisko ēku te tik pat kā nav, tad uzmanību pievērš mūsdienu arhitektūras brīnumi.
Pilsēta strauji aug un tās iedzīvotāju skaits, kopā ar piepilsētām drīz pārsniegs 600 tūkstošus. Lielos tempos aug dzīvojamie rajoni- nedaudz nostāk no okeāna krasta, bet pati piekrastes josla tiek atstāta tikai tūrisma un atpūtas objektu veidošanai. Tūristu un atpūtnieku skaits šeit katru gadu stingri pieaug. Šeit ir uzbūvēta jauna lidosta un valsts programmas ietvaros, līdz 2017. gadam ir paredzēts līdz Agadīrai, no ziemeļu apdzīvotaliem reģioniem, ierīkot ātrgaitas vilcienu līniju. Tā aju ir uzsākta būvēt un sākas Marakešā, uz kuru no Tanžeras, Kasablankas jau, var atbraukt ar ātrvilcienu. Prāris gadus atpakaļ jau tika pabeigts vairāku joslu maģistrālais ceļš, līdz Marakešai un tālāk, līdz pat Tanžerai ziemeļos.
Protams, ka tas viss arī stimulē tūrisma attīstību. Agadiras ģeogrāfiskā stāvokļis ir iemesls kādēļ ar vien biežāk tūristi to izmanto, kā starta vietu garākiem ceļojumiem uz iekšzemes tuksnešu un kalnu rajoniem. Tādā veidā tiek apvienoti interesanti ceļojumi, ar atpūtu Atlantijas okena piekrastes pludmalēs, jaunos atpūtas kompleksos. No Agadiras līdz Marakešai ir nepilni 200 kilometri, līdz „Tuksneša Vārtiem” Varzāzātai drusku vairāk kā 250 kilometru, bet Atlasu kalnu grēdas sākas tieši šeit, okeāna krastā pie Agadīras. Agadīra kā jau minēju ir arī lielāka pilsēta Marokas dienvidu virzienā. Aiz Agadīras uz dienvidiem ir vēl, vairāk kā 1500 kilometru gara Marokas un tās anektētās teritorijas-Rietum Sahāras piekraste un Agadīra ir kā tranzīta vārti uz dienvidu teritorijām.
Tagad Agadīra ir arī nozīmīgākais jūras zvejniecības centrs Marokas-Atlantijas okeāna piekrastē. Ostas teritorijā atrodas lielākais zivju tirgus Marokā un visā Āfrikā. Zivju tirgus apmeklējums tiek iekļauts gandrīz visās tūristu atpūtas un ekskursiju programmās un ietilpst arī mūsu ceļojuma programmā. Pēc nelielas pastaigas gar Agadīras cietokšņa drupām un panorāmas skatu baudīšanas dodamies lejup uz Agadīras ostu, kur mums paredzets ieturet pusdienas un nobaudīt kādu ēdinu ar jūras veltīm. Ostu ļoti labi varēja pārskatīt no šī kalna, kurā tikko bijām.
Agadīras osta
Līdz ko nobraucam lejā un tuvojamis ostai, pa gabalu jūtama zivju smaka. Esam nonākuši pie pašas ostas vārtiem, kur izvietojušies vairāki restorāniņi, ēstuves un veikaliņi, kuros tiek gatavoti un pārdoti pasniegti zivju ēdieni. Blakus atrodas arī tirgus kurā tiek tirgotas zivis, gan svaigā, gan pagatavotā veidā. Šeit varat nobaudīt dažādus zivju ēdienus, gatavotus gan no sardīnēm un tunčiem, gan šo to izsmalcinātāku, bet ir viena problēma! Šeit valda diez gan liels haoss un smaka.
Nolemjam pirms pusdienām apskatīt pašu ostu. Dodamies garām zivju tirgum un nonākam pie vārtiem, kuri atgādina tādu kā muitas punktu. Šākumā šķiet, ka mūs iekšā var arī neielaist. Pie vārtiem mūs aptur polisists jeb robežsargs un jautā, kur mēs dodamies. Mēs izskaidrojam, ka vēlamies apskatīties ostu. Nekādu problēmu! Vīrs atver barjeru un saka, ka mums jāpagriežas pa labi un pēc tam janogriežas otrajā ielā pa kreisi un mēs būsim pie pašām kuģu piestātnēm.
Tā tas arī ir. Esam ostas teritorijā un varam brīvi braukt gar pašām piestātnēm, un pavērot, ko dara marokāņu zvejnieki.
Agadīras osta ir pati lielākā zvejas osta Marokā un visā Āfrikā. Daudzi gidi šeit stāsta, ka šī osta ir arī lielākā zvejas osta pasaulē, par ko es gan šaubos un nepavisam neesmu parliecināts. Ostas teritorija sākas tieši tur, kur beidzas Agadīras pludmales promenāde un tā ir slēgta teritorija, kuras teritorijā ierīkotas vairākas piestātnes. Šeit ir gan tirdzniecības osta, gan piestātnes izklaides kuģīšiem, kuri vizina tūristus izklaides braucienos pa okeāna piekrasti. Galvenā ostas funkcija protams saistīta ar zveju. Ostas teritorijā piepildīta ar konservu fabrikām, noliktavām un zivju saldētavām. Neskaitāmi lielāki un mazāki zvejas kuģīši un laivas, kuri pārsvarā krāsoti zilos toņos, piepilda lielo daļu ostas akvatorijas. Zivis tiek tirgotas arī uz vietas, uzreiz pie piestātnēm. Lielākā daļ zivju tiek izkrautas no kuģiem un tur pat uz vietas lādētas kastēs. Kaiju bari cenšas šo to nozagt, kas tām arī tīri labi izdodas.
Secinām, ka zvejnieku darbs šeit ir ļoti grūts un nevisai patīkams. Smaka ir vienkārši nepanesama!Izmetam loku un nolemjam meklēt vietu kur papusdienot. Viss pirms nolemjam, ka haosā pie vārtiem mēs nedosimies un varbūt varam paēsts restorānā šeit, tieši ostas teritorijā. Tāds te arī atrodas, bet ieejot tajā secinām, ka ilgi šeit nenosēdēsim jo stiprā smaka mums bojās apetīti. Tādēļ nolemjam, ka pusdienosim tomēr kādā no restorāniņiem Agadīras promenādē pie okeāna. Tā arī darām. Pametam ostas teritoriju un dodamies uz pavisam netālu esošo promenādi.
Marokas atlantijas virtuve.
Te nu mēs nonakam pie promenādes Agadīras centrālajā daļā. Kā jau teicu, promenāde stiepjas šeit no ostas līdz pat Sussas upes grīvai vairāk kā 4 kilometru garumā. Viss vairāk restorānu un veikalu uz promenādes atrodas tieši pie ostas un pretī pilsētas centrālajai daļai. Veicam nelielu pastaigu iepērkot vēl dažus pedējās dienas suvenīrus un meklējot piemērotu restorānu mūsu pusdienām. Suvenīrus sameklējam ātri, bet ar restorānu izvēli nesteidzamies. To te ir samērā daudz un viss dažādāko. Pa ceļam papētam ēdienkartes un paklausamies, ko stāsta restorānu viesmīļi, kuri cenšas ievilināt mūs tieši viņu restorānā.
Mums ir obligāts nosacījums, ka restorānā jābūt Langustam vai Omāriem. Galu galā izvēlamies vienu no restorāniņiem, kurā pēc mūsu domām ir viss sabalansētākās cenas un piedāvājums. Sākotnēji domājam, ka pasēdēsim uz terases, bet tad secinām, ka stiprais vējš pūš no galda nost instrumentus un nolemjam pārcelties uz iekštelpām. Izvēles process ieilgst, jo esam taču 10 personas un katrs pasūta ko savai gaumei. Restorāna personāls ir marokāņi, bet īpašnieks izrādās portugālis.
Tiek atnesta tēja un šādas tādas uzkodas. Bonusā mūsu pasūtījumam, tiekam uzcienāti arī ar ļoti interesantiem alkoholiskiem kokteiļiem. Tā nu malkojot tēju un kokteiļus kavējam laiku. Te mūsu ceļabiedrs Voldemārs ievēro, ka uz blakus krēsla bezdarbībā stāv ģitāra. Voldemārs paņem to un pēc īsas stīgu pieregulēšanas uzspēlē pāris lustīgu melodiju. Pēc mirkļa daļa no mums paļaujas dziedāšanas prasmei. Vienu brīdi, pat restorāna personāls iznāk paklausīties mūsu latviešu meldiņus un velta mums aplausus. Vēlāk jau pats restorāna saimnieks arī uzspēlē kādu portugāļu melodiju.
Esam iesildījušies un mums tiek pasniegtas pirmās porcijas. Porcijas izskatās palielas! Omāri, Langusti dažadi pagatavotas zivis, marokāņu smak-kebabi un zivju zupa agadīriešu gaumē. Īsumā par marokāņu jūras veltīm. Omāri un citi krabjveidīgie protams tādi paši kā visur. Zivju zupa! Ļoti piesātināta ar dažādām marokāņu piedevām ir pabieza un ļoti assa. Viens no klassiskajiem un salīdzinoši lētākajiem zivju ēdieniem šeit ir smak-kebabs. To viss biežāk gatavo no butes, bet var gatavot arī no citām zivīm. Faktiski tas ir kaut kas līdzīgs zivju šašlikam un pirms cepšanas zivs gabaliņi tiek noturēti speciālā marinādē, kuras sastāvā ir olīveļļa vai argana eļļā, citronu sula un dažādas marokāņu garšvielas. Marinēšanas process ilgst aptuveni 4 stundas. Tad zivju gabaliņi pamīšus ar dažādiem dārzeņiem un augļiem tiek sadurti uz iesmiem un tiek grillēti uz oglēm. Neatņepama piedeva smak-kebabam ir salāta lapas un svaigi tomāti. Tāpat šeit līdzīgi kā andalūzijā, ļoti populāras ir uz oglēm vai uguns grillētas sardīnes.
Pēdējais vakars un saulriets Agadīrā.
Kārtīgi papusdienojuši varam doties atpakaļ uz viesnīcu, jo mūsu īso ekskursijas programmu pa Agadīru esam izpildījuši. Pāris šoferu uz viesnīcu dodas ar auto, bet pārējie šo ceļu veic lēnā garā ejot pa promenadi gar Atlantijas okeānu. Nonākot viesnīcā cenšamies noķert vēl pēdējos saules starun un nedaudz sabalansēt ādas toņus. Tuvāk vakaram ieplānojam atkal uzklāt galduuz terases un tad doties noskatīties saulrietu Atlantijas okeānā.
Pa starpu vēl aizlaižam līdz vietējam lielveikalam Marjan un nedaudz papildinām krājumus šī vakara noslēguma ballītes galdam, un šo to rītdienas pusdienām, kuras plānojam ieturēt pa ceļām atpakaļ uz Marakešu.
Atgriežamies no veikala, kad saule lenām tuvojas apvarsnim un dodamies uz pludmali okeāna krastā. Neliela pastaiga pa pludmali un saule jau sāk kārtējo izrādi-šovu. Šī ceļojuma laikā šis jau būs piektais saulriets, kuru baudām pilnā krāšņumā. Divus verojām akmeņu un smilšu tuksnesī, vienu Atlasa kalnu virsotnēs un tagad otrais okeāna krastā.
Ar laika apstākļiem mums ir paveicies un šovs atkal lielisks! Lēni nesteidzoties saule nogrimst okeāna viļnos. Pilsētā, un uz promenādes paradās laternu un reklāmu gaismas. Agadīras cietokšņa kalnā tiek izgaismots lielais uzraksts arābu valodā un to var saskatīt gandrīz no vissas Agadīras. Kā jau iepriekš teicu uz kalna rakstīts: „Dievs (Allahs), tēvzeme un karalis”.
Pēc saulrieta šova atgriežamis uz terases. Daži vēl dodas veikt vakara peldes baseinos. Es ar Voldemāru nonakam pie slēdzina, ka uz šī vakara galda trūkst stiprāku dzērienu un nolemjam vēlreiz dotie uz lielveikalu. Izrādās, ka lielveikalā un arī citos veikalos, kuros atļauts tirgot alkoholiskos dzērinus, to tirdzniecības laiks beidzas 19.00 vakarā! Ko nu darīt? Esam nokavējuši un pulkstens rāda 19.30. Dodamies uz pilsētas centru cerībā ko atrast. Tas mums arī izdodās! Tā pat kā Latvijā, kur alkaholu pēc 22.00 var iegadāties tā saucamajās „točkās” , seit notiek kaut kas līdzīgs. Atrodam vienu no retajām sīk bodītēm, kurā pa dienu tiek tirgots alkohols un ar tās pārdevēju pa klusso vienojamies, ka viņš mums šo to pārdos zem letes. Un tass viss notiek musulmaņu valstī!
Atgriežamies viesnīcā jau ap 20.00. Pasēžam uz terases un tad jau jadodas uz viesnīcas koncert zāli, kurā paredzēts šovs-izrāde. Tādas šajā viesnīcā notiek katru vakaru. Šoreiz uzstājas vietējie māksliniki ar dažādu austrumu deju priekšnesumiem, bet pa starpām tiek pasniegti humoristiski uzvedumi-kaut kas līdzīgs tā saucamajam „Comedy Club”. Izrāde diezgan interesanta. Bērniem jo īpaši patika tieši komēdiju ainiņas, kurās tika izsmieti dažādi aktieri un pop zvaigznes, tajā skaitā Brus Lī, Džekijs Čans un Čakss Noriss.
Pēc izrādes atkal atgriežamies terasē pie mūsu apartamentiem un vēl kādu laiku pavadām šo to pļāpājot. Ar gulēt iešanu varam nesteigties, jo rīt nav agri jāceļas un esam plānojuši viesnīcu pamest tikai 12.00.
Atceļš uz Marakešu.
Pēdējā rītā ceļamies kā nu kurš. Daži vēl pamanās nopeldēties. Brokastis šajā viesnīcā atkal ir lieliskas! Pēc brokastīm kādu laiku pavadām sauļojoties un pastaigājoties gar okeāna krastu. Viesnīcu, kā jau plānojām, pametam tikai pēc 12.00 un dodamies atceļa uz Marakešu.
Sākotnēji bijām plānojuši pa ceļām uz Marakešu iegriesties tā saucamajā „Paradīzes ielejā” un apskatīt Imuzzeras ūdenskritumu. Plānus nākas mainīt, jo viens no mūsu automobīļiem sāk jocīgi uzvesties. Jau aizvakar šķērsojot Tizin Test kalnu pāreju secinājām, ka nabaga Toyotai sāk izslīdēt sajūgs un parādās gumijas smaka. Šodien pametot Agadīru nākas šķērsot kalnu grēdu un jūtam, ka auto sak gurt ar vien vairāk. Tādēļ drošības apsvērumu dēļ, braucienu uz Imezzeras ūdenskritumu mums nākas atcelt, jo ja nu kas notiek, tad mums var rasties problēmas ar savlaicīgu nokļūšanu Marakešas lidostā un varam nokavēt mūsu reisu.
Domāju, ka kādreiz sanāks šeit vēl atgriesties un tad arī apskatīšos šo interesanto objektu. Tā īsumā gan pastāstīšu par to, jo varbūt kādam šāda informācija noder.
Imuzzera ūdenskritums.
Kādus 30 kilometrus uz ziemeļiem no Agadiras, atrodas maziņš ciematiņš Imuzzer (Imouzzer), kurš vilina ar savām pasakainajām kalnu un ieleju ainavām. Bet! Pats iespaidīgākais šeit ir tieši Imuzzeras ūdenskritums. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka šo dabas brīnumu tā īsti var apbrīnot tikai tad, kad pa to tek ūdens.Samērā lielu laika periodu vasarā un rudenī, tas ir izžuvis. Bet ja jūs šeit pabūsiet ziemā vai pavasarī, tad iespējams to radzēt pilnā krāšņumā. Patiesībā, šeit ir vesels komplekss ūdenskritumu, kaskāžu, no kurām ūdens krīt mazā ezeriņā.
Pašu šīs upes ieleju tūristi nodēvējuši par “Paradīzes ieleju”. Šeit ielejā, starp kalnu grēdām, aizsegā no stipriem okeāna vējiem rindojas virkne olīvju, argana un dateļ palmu audzes. Vietām sastopamas arī banānu audzes. Starp citu šeit, šajā reģionā tiekot iegūts viss kvalitatīvākais medus un pa ceļam manīsiet ne vienu vien bišu dravu. Šeit Imuzzerā ik gadu tiek rīkots viens no lielākajiem medus festivāliem Marokā. Šejienes medu, argana eļļu un dažādus citus labumus iespējams iegādāties vissā gada garumā, Imuzzeras ciema tirdziņā.
Mājup ceļš.Tā nu mēs dodamies atpakaļ uz Marakešu. No Agadīras uz Marakešu ved lieliska daudz joslu maģistrāle. Tā gan ir maksas maģistrāle, bet braukšanas cena ir pavissam simboliska. Šeit nu gribot negribot vēl gribas pateit pāris vārdu par transportu šinī valstī.
Marokā ir viens no viss attīstītākajiem ceļu tīkliem Āfrikas kontinentā. Ceļu kvalitāte strauji aug. Tiek būvētas jaunas autostrādes un dzelzceļi. Tiek plānots paplašināt Marokas dzelzceļu tīklu un ieviest arī ātrvilcienu satiksmi starp Marokas lielajām pilsētām. Starp citu, tiek izstrādats arī projekts dzelzceļ atuneļa būvēšanai zem Gibraltāra šauruma (Līdzīgi ka zem Lamanša šauruma), kurš savienotu Maroku ar Spaniju.
Pēdējos gados ļoi strauji attīstās gaisa satiksme starp Maroku un Eiropas valstīm, jo Maroka ir viena no retajām valstīm, kura pievienojusies Eiropas Savienības piekoptajai atvērto debesu (open sky) politikai. Katru gadu tiek atvērtas jaunas starptautiskas lidostas un nu jau vairāk kā desmit lidostas uzņem tūristus no Eiropas savienības. Protams, ka tas stimulē jau tagad strauji attīstošos tūrisma industriju Marokā. Ik gadu Marokā ierodas vairāki miljoni tūristu un tie ness valstij vairākus miljardus dolādu ienākumu. 2010 gadā tūrisma nozare nesusi vairāk kā 10 miljardu dolāru ienākumu nodrošnot ap 20% no IKP.
Mūsu brauciens gan sanak nedaudz ilgaks, kā biju plānojis. Tam par iemeslu ir mūsu niķīgais automobīlis ar sabojāto sajūgu. Lai nu kā arī būtu, esam jau Marakešā un varam neuztraukties, jo nokavet lidmašīnu vairs nav iespējams. Mums pat atliek nedaudz laika līdz mūsu reisam un to mēs pavadām Menaras dārzos, kuros pabijām jau ceļojuma pirmajā dienā. Paēdam vēlas pusdienas un cenšamies maksimāli iztukšot mūsu pārtikas fondu, lai nekas nebūtu jāizmet.
Lidostā veiksmīgi nododam automobīļus un dodamies reģistrēties lidojumam. Te nu mūsu ceļojums ir noslēdzies. Vēl dažas stundas un būsim Londonā.
Pēcvārds.
Tā nu galu galā esmu noslēdzis šo ceļojumu un sava Marokas stāsta septīto daļu. Te gan pasteigšos uz priekšu un piebildīšu, ka stāsts vēl nav pabeigts! Maroka ir pietiekoši liela un plaša, un viena ceļojuma laikā ne vissu esam apskatījuši. Tādēļ ir stimuls šeit vēl atgriesties. Cik esmu lasījis un saticies ar ļaudīm, kuri bijuši Marokā, tie pārsvarā velas vai jau ir atgriezušies Marokā vēlreiz vai pat vairākas reizes. Es šajā ziņa arī neesmu izņēmums un man Maroka ir tā iepatikusies, ka vēlos to apceļot vēl un tā arī darīšu. Uz šo brīdi jau esmu sakomplektējis gruppu, ar kuru atgriezīšos Marokā oktobrī. Šoreiz tā jau būs Marokas ziemeļu daļa un plānoju pabūt tādās vietās, kā Asila, Rabāta, Meknesa, Volubilisa, Fēsa, Riffa kalni, Šefšauena un Tetuāna. Pēc šī brauciena arī pacentīšot turpinat savu Marokas stāstu.
Ko vēl gribētu piebilst! Bieži stāstot un rakstot, esmu sakāries ar ļāudīm, kuri par Maroku tā īsti neko nezin, vai tiem ir izveidojies ļoti nepareizs priekšstats par šo zemi. Bieži tiek uzdoti jautājumi par drošību, teroristem, saslimšanas rskiem un tā tālāk. Ko varu sacīt? Vissas šīs bažas ir nepamatotas. Ar drošību šet viss ir kārtībā, nevienu teroristu neesmu saticis un neviens no mums nav salimis. Ņemiet verā, ka mūsu grupā bja arī bērni un ja sadomājat uz šejien atbraukt, tad droši varat bērnus ņemt līdzi. Tā lūk!
Tagad ķeršos klāt pie dažiem citem rakstem. Esmu sācis rakstu sērju par Londonas tuvumā veicamiem ceļojumiem. Vēl pacentšos papildnāt agrāk iesākto rakstu sērju par Andalūzju, jo esmu tur pabjs vēl ne venu rezi vien. Bet tagad saku, uzredzēšanos drīzumā!
Stāstam pievienots albūms ar 143 bildēm, kurā dublēts stāsta teksts.
Pēteris Vēciņš
17.09.2012. Gravesend- Kent.
Lejup no Tizin Test, uz Sussas ieleju.Kārtējo reizi esiet sveicināti! Beidzot esmu uzrakstījis sava Marokas stāsta 7. daļu, kura ir šī ceļojuma noslēdzošā daļa, bet pasteigšos pateikt, ka ne pēdējā. Par turpmako plānu pastāstīšu nodaļas beigās.
Šo stāsta daļu nesāku kā parasti ar rītu, bet sāku ar pēcpusdienu, jo esam nonākuši reģionā, kurš atšķiras no iepriekšējiem un tam jāvelta jau cita stāsta daļa. Šodien mums jānokļūst līdz Agadīras pilsētai.
Tatad ir jau kārtīga pēcpusdiena un pēc pārbrauciena pāri Tizin Test kalnu pārejā, pa stāvām nogāzēm esam nonākuši plašā, salīdzinoši līdzenā teritorijā. Tatad esam nonakuši Suss Massā Drā reģionā, jeb precīzāk Susas upes baseinā un ielejā. Berberi šo reģionu dēvē par Tamazirt n Sus. Šis Susas upes baseins atrodas atsevišķi no Sahāras un citiem Marokas reģioniem un to no tiem atdala Augsto Atlasu un Anti Atlasa kalnu grēdas.Uzreiz var manīt, ka šeit daba atšķiras no iepriekš redzētajiem reģioniem.Šeit valda savdabīgs, savannu tipa klimats. Nokrišņu daudzums šeit ir lielāks, kā Sahāras reģionā, bet varētu būt nedaudz sausāks, bet siltāks, kā Marokas centrālajos un ziemeļu reģionos aiz tikko šķērsotajiem Augstā Atlasa kalniem. Patiesībā šie kalni rada tādu kā siltumnīcas efektu, pasargājot reionu no tuksnešu smilšu vetrām, tajā pat laikā nodrošinot ūdens plūsmu Sussas upes baseinā un rada labvēlīgāku vidi lauksaimniecībai. Jau izsenis šis ir reģions zināms, kā viens no auglīgākajiem reģioniem Marokas teritorijā un tiek dēvēts par, Dienvid Marokas maizes klēti. Daudzi šo reģionu devē par „Apelsīnu paradīzi” vai „Cukura dzimteni”. Jau kopš 11 g.s. šeit tiek iekoptas cukurniedru plantācijas un no tām iegūts cukurs. Vairāku g.s. garumā, tieši no šejienes cukurs tiek eksportets uz Eiropas zemēm un valda uzskats, ka tieši no šejiene vispār radusies cukura lietošanas tradīcijas Eiropā, jo tieši Almoravīdu valdnieki to atveduši uz iekarotajām teritorijām Eiropas kontinentālajā daļā, no kurienes, tas nokļuvis jau tālāk.
Susas upes ieleju, apdzīvo pamatā berberu tautības ļaudis. Marokā šos berberus dažkārt dēvē par Susas berberiem, jo to valodas dialekts atšķiras no citu reģionu, berberu valodu dialektiem. Šo vietējo berberu dialektu sauc par Šilha,vai Tazervaltas berberu dialektu. Braucot pa šo reģionu nākas konstatēt, ka šejienes pamatiedzīvotāji ir nedaudz tumšākas ādas krāsas, kā līdzpilsoņi Marokas centrālajā un ziemeļu daļā.Kā jau mienēju iepriekšējā stāsta noslēgumā, mēs plānojām nolaisties no augstajiem kalniem un sameklēt vietu palmu paēnī, kur ieturēt pusdieas. Barucot jau no kalniem ievērojām krūmus, jeb kokus, kuri nedaudz atgādina olīves, bet nav olīves. Jau nonākot līdzenumā, var redzēt, ka šos īpatnējos kokus šeit audzē līdzīgi, kā olīvkokus. Te pēkšņi ievērojam tālumā, ka šo koku zaros, kā putni sakāpušas kazas! Vēl pēc kāda gabaliņa šādu ainu redzam pašā ceļa malā. Nolemjam pieturēt! Tā arī darāmTe nez no kurienas uzrodās gans, kurš pamāj ar roku un liek noprast, ka par kokos esošo kazu teātra fotogrāfēšanu, nenāktu par ļaunu ziedot nabadzīgajam zemniekam kādu grasi! Tā arī izdarām, bet tikko gans pazūd, kazas kļūst tramīgas un pamet koku zarus. Mēģinām sekot, bet tas padara tās vēl tramīgākas. Šķiet, ka kazas pamanīja, ka to saimnieks ir saņēmis prēmiju un nolēma ka izrādi tūristiem var beigt un pamet skatuvi!Te nu mēs arī nolemjam, ka vilcināties ar pusdienām nevaram un jameklē tuvakais pleķītis kur papusdienot. Viss apkārt ir tikai šie interesantie koki un krūmi, bet nevienas palmas. Nu nekas! Nolemjam pusdienot tepat. Nobraucam no ceļā atveram bagāžniekus un klājam galdā, jeb precīzak uz auto motora parsega vissu ko esam vakar iepirkuši. Pēc pastaigas kalnos viss šķiet garšīgs un tas ka nav kur īsti piesēst nevienu īpaši nesatrauc. Apkārt ir tikai akmeņiem-līdzīgi lavas gabaliem, klāta zeme un šie koki, kurus patiesībā sauc par Argana kokiem.Te nu man nākas pastāstīt, kas tad īsti ir argans. Vissi zin kas ir olīves, bet par arganu zin samērā reti vai maz. Un tātad! Jau no seniem laikiem Marokā, plaši pazīstams ir Argana koks un tā augļu izmantošanas iespējas. Patiesībā viss retāko augu eļļu iegūst no argana sēklām. Šī eļļa mēdz būt zeltaini iesārtā krāsā un tā ir ne tik bieza, kā citu riekstu un olīvju eļļas. Tās aromāts ir ļoti spēcīgs un atgādina riekstu eļļu aromātu. Pēc garšas tas līdzinās ķirbju sēklu garšai, bet ir daudz pikantāks un asāks.Aragana augļi ir nedaudz līdzīgi olīvēm, bet ir krietni lielāki. Katra augļa kauliņā ietilpst trīs kodoliņi, kuri nedaudz adgādina mandeles. No šiem kodoliņiem, arī tiek iegūta argana eļļa. No 100 kg. Sēklu-kauliņu, iespējams iegūt 1-2kg. Eļļas. Argana eļļa ir plaši izplatīta vietējā Marokas virtuvē un ar to tiek aizvietota olīveļļa un dažādas taukvielas. Vēl šī eļļa plaši tiek pielietota kosmētisko vielu pagatavošanā.Ja runa ir par Marokas virtuvi tad var teikt, ka argana eļļas pielietošana ir visai plaša. Tā tiek lietota salātos, kombinējot ar citronu sulu. Ar šo eļļu tiek pārliets kuskuss un pagatavots tažins, kā arī tā tiek miksēta ar medu un pievienota dažādiem desertiem un jogurtiem. Ļoti bieži Marokāņi ēd maizi, to pamērcējot argana eļļas un medus mikslī. Ja medu samiksē ar argana eļļu, tad tas kļūst šķidrāks.Berberi izsenis ir uzskatījuši, ka argana eļļai ir ārstnieciskas spējas. Interesanti, ka mūsdienu zinātnieku pētījumi apstiprina berberu pieņēmumus. Ir pierādīts, ka šī eļļa satur daudz E vitamīna, tā ir bagāta ar dažādām taukskābēm, kuras samazina holesterīna līmeni asinīs un satur vielas, kuras uzlabo asinsriti. Tāpat šī eļļā veicina vielmaiņas procesus organismā.
Interesants ir fakts, ka šis argana koks sastopams tikai šeit Marokā un Meksikā. Pie kam. Meksikas argans netiek izmantots pārtikā. Vēl pa visam nesen, izņemot Maroku, pasaulē šis augs un eļļa nebija pazīstama. Par tā esamību un iespējām, informācija izplatījusies tikai pāris pēdējās desmit gadēs.
Argana koki ir zemi un ļoti ērkšķaini, dažkārt atgādina krūmus un pēc izskata pa gabalu nedaudz līdzīgi olīvkokiem. Tie izplatīti tieši šeit, Sussas upes ielejā, Augsto Atlasa kalnu un Antiatlasa kalnu nogāzēs, aptuveni 160 kilometru radiusā ap Tarudantu un nedaudz uz dienvidiem Massas upes rajonā.
Kā jau teicu, argana eļļa vēl pavisam nesen bija zināma tikai Marokā, bet pēdējos gados tā ļoti plaši tiek pielietota viss dažādākajās pasaules malās esošos restorānos. Tā tiek lietota kā piedeva: salātiem, biezputrām, dažāda veida gaļas un zivju ēdieniem. Bieži argana eļļa tiek kombinēta ar dažādām sulām, etiķiem un pat ar vīnu un šampanieti. Jāpiebilst, ka bieži taupības nolūkā argana eļļa tiek lietota sajaucot ar gaišo olīveļļu, vai labākā gadījumā ar vīnogu sēklu eļļu. Kā nekā, pasaules tirgos šī eļļa ir salīdzinoši dārga. To lēti iegadāties iespējams tikai šeit Marokā un tieši šeit Susas upes ielejā.Tā kā, iesaku to iegadāties un majās pamēģināt to, grillējot dažādas gaļas un jo īpaši – zivis, tās garšo lieliski! To varat pievienot arī dažādām dārzeņu zupām un protams vis dažādākajiem salātiem.
Argana koku audzes šajā reģionā, ir iekļautas UNESCO mantojumu sarakstā. Un vēl! Kā jau tikko paši pārliecinājāmies, argana kokus iecienījušas vietejās kazas, kuras kā kaķi rāpjas koka zaros un mielojas ar tā lapām un augļiem. Tas gan nodara lielu postu šiem kokiem, jo tie bieži, pec kazu uzmācīgām vizītēm, nokalst un iet bojā.
Par arganu mēs esam parunājuši, pusdienas notiesājuši un varam doties tālāk uz nākamo pieturas vietu Tarudantu. Kāpjam auto un dodamies tālak.
Jo tuvāk tuvojamies Tarudantai, jo apkārt valdošās peizāžas kļūst zaļākas un krāšņākas. Parādās lieli iekopti lauki un dārzi. Var manīt, ka te audzē vissu kas vien iespējams. Redzam gan meloņu un arbūzu plantācijas, gan tomatu plantacijas, kurās tomātus audzē vienkārši uz lauka un neviss siltumnīcās. Vietām manāmas arī siltumnīcām līdzīgas būves un tā īšti nesaorotam, ko tajās audzē.Pa retam tālumā var manīt arī kādu cukurniedru lauku.Tuvāk Tarudantai jau sāk dominēt augļu dārzi. Šeit pat banānus audzē! Te es gribētu pastāstīt dažus sīkumus par vienu augli. Tas ir mums ti ļoti labi zināmais apelsīns, kuru šeit netrūkst! Šeit gan mums vajag atgriesties pavisam nesenā pagātnē. Ja runa ir par apelsīniem un mandarīniem, tad diez vai ir kāds vecākas paaudzes cilveks, arī Latvijā, kurš būtu aizmirsis bijušās PSRS deficīta laikus, kad šos augļus brīvi varēja nopirkt tikai uz jaunā gada svētkiem! Es domāju, ka daudziem jaunais gads asociējas ar egļu skuju un apelsīnu vai mandarīnu smaržu, kuri bija neatņemama sastāvdaļa salaveča atnestajās paciņās. Un es domāju, ka jeb kurš atcerās, ka uz apelsīniem bija uzlīmētas mazas romb veida uzlīmītes ar uzrakstu Moroc. Tāpat, atceros, ka apelsīni bija iepakoti kārbās, uz kurām bija attēlots stārķis ar apelsīnu knābī!Vēsture sakarā ar apelsīniem ir visai interesanta. Lieta tāda, ka līdz ko Maroka atguva neatkarību, tās karalis izvēlējās PSRS, kā vienu no galvenajiem ieroču piegādātājiem un noslēdza visai raženus līgumus par ieroču pirkšanu. Protams, kā jau ar PSRS, bieži tika veikti bartera darījumu un viena no neatņemamām precēm bija citrus augļi. Savstarpējie darījumi notika sešdesmitajos, septiņdesmitajos gados. Velāk, kad Marokai izdodas uzlabot attiecības ar bijušo kolonizātoru Franciju, tā ieročus jau iegādājas Francijā un atsakās no PSRS ieročiem. Lieta gan tāda, ka ar norēķiniem ar PSRS Marokai ne visai labi veicās un PSRS spiestā kārtā nācās kaut nedaudz ko atgūt bartera ceļā un kā viena no neatņemēm tā sastāvdaļām protams bija citrus augļi.Tā nu mēs ripinām pa Sussas līdzenumiem. Kalnus vēl jo projām var saskatīt gan ziemeļu, gan dienvidu virzienā. Kā jau teicu Sussas upe šķērso līdzenumu, kuru ieskauj Augsie Atlasa kalni un Anti Atlasa kalni. Pavisam drīz nonākam Sussas upes ielejas otrajā lielakajā pilsētā-Tarudantā.
Tarudanta ir vēl viena no vēsturiski nozīmīgajām Marokas pilsētām. Dažkārt tā tiek dēvēta par „Marakešas vecmāmiņu” un tiek rakstīts, ka tā ir līdzīga Marakešai. Ja tā kārtīgi izpētīsiet Tarudantu, tad secināsiet, ka pilsētas senatnē varbūt ir bijušas līdzīgas, bet tagat nebūt tā nav! Atšķirībā no Marakešas, Tarudantā, gandrīz visa pilsēta atrodas seno aizsarg mūru apjoztajā teritorijā un pilsēta nav pārtapusi par lielpilsētu, bet ir saglabājusi savas mazpilsētas šarmu neskatoties, ka tās iedzīvotāju skaits, pārsniedz 60 tūkstošus. Te nu mēs nonākam līdz pilsētas mūriem. Pirms vecpilsētas mūriem atrodas interesants parks, no kura vārti šķiet ved iekšā vecpilsētā-medīnā. Izrādā, ka pa šiem vartiem nevar iekļūt medīnā, bet tie kalpo kā ieeja aiz mūriem esošajai viesnīcai Palais Salam Taroudant. Šī ir pati šikākā viesnīca Tarudantā, jo iekārtota bijušas pils ēkā. Spriežot pēc pie vārtim redzajamiem sulaiņiem (portje) un uzņemšanas telpām, tā tiešām ir īpaša viesnīca. Tā arī tagad izskatās, kā kāda sultana pilspils. Viesnīcas teritorijā aug tik augstas palmas, ka to vainagi slejas vairākus metrus virs vecpilsētas mūriem.Blakus viesnīcai un mūriem atrodas auto stāvvieta, kurā atstājam savus automobīļus, un dodamies apskatīt Tarudantas vecpilsētu. Viesnīcā Palais Salam mēs gan neejam, kaut gan būtu interesanti redzēt tās greznos apartamentus un dārzus. Dodamies uz tuvākajiem vārtiem-Kasbas vārtiem (Baab el Kasbah) caur kuriem nokļūstam medīnā. Virs vārtiem izveidota terase no kuras paveras skati uz blakus esošo parku un medīnas ieliņām. Izrādās, ka medīnā ir vēl atsevišķi ar mūriem ierobežots kvartāls, kuru arī sauc par Kasbas kvartāju jeb Kasbu. Šī Kasba atrodas Tarudantas medīnas austrumu daļā un tās teritorijā iekļāujas vairākas bijušo turīgo ļaužu mājas, tajā skaita arī tikko pieminētā viesnīca. Lai nokļūtu šajā Kasbā, jāšķērso vēl vieni vārti. Tā nu mēs veicam nelielu pastaigu pa Tarudantas medīnu un Kasbas kvartālu.Medīnā pārsvarā dominē vecas, senlaicīgas būves, kuras it kā ir līdzīgas celtnēm Marakešā, bet nav saglabājušas savu izskatu pilnībā, jo 1960. gadā, zemestrīces laikā pilsēta tika spēcīgi izpostīta, kā rezultātā, daudzas ēkas sabruka un netika pilnībā atjaunotas. Te nu seko īss vēstures apskats. Ilgstošu laiku Tarudanta ir bijusi, kā kultūras, tirdzniecības un ekonomikas centrs Sussas upes reģionā un bijušajā Tazervaltā. Jāpiebilst, ka Tarudanta uz īsu brīdi ir bjusi, kā valsts galvaspilsēta. Pilsēta būvēta un savus zelta laikus izbaudījusi 16. g.s. līdz ar Saadītu dinastijas nākšanu pie varas, kad līdz Marakešas pakļaušanai tā arī pildīja galvaspilsētas funkcijas. Vēlāk, šeit Susas upes ielejā, pēc Ahmada al Mansūra nāves un Saadītu dinastijas, varas norieta, izveidojas tik pat ka neatkarīga valsts. To sauca par Tazervaltu (Tazeroult), jeb bieži to devē par Zāvija Tazervalt (Zawia Tazerwalt). Tā laika slavenā valdnieka Saīda Ahmeda al Musa ( tiek uzskatīts par vienu no svēto pēctečiem) mazdēls Abu Ali Abu Damia Hassuns 1613. gadā, iegūst varu pār Sussas upes un vairākiem dienvidu reģioniem, aiz Anti Atlasa kalnu grēdām. Seko dinastiju varu maiņa un pie varas Magribā nonāk Alauītu dinastijas valdnieki, kuri ātri pakļauj Sahāras reģionus. 1670. gadā Alauīti iekaro arī Tazervaltu. Bet jau 18. g.s. Tazervaltā varu atgūst Ali Abu Daima pēctecis Hašims ibn Ali, kuru pēc nāves nomaina Huseins ibn Hašims. Huseina ibn Hašima valdīšanas laikā reģions piedzīvo uzplaukumu. Šajā laikā attīstās cukura eksports uz Eiropu. Attīstās tranzīta tirdzniecība no Āfrikas iekšzemes reģioniem. Tieši šajā laikā uzplaukumu izbauda arī Agadiras osta.Var teikt, ka šajā laikā, Tazervalta pastāv kā neatkarīga valsts. Tikai 1886. gadā, Tazervalta zaudē savu formalo neatkarību un tiek iekļauta Alauītu Marokas sastāvā. Jāpiebilst, ka Tazervaltas bijušo valdnieku pēcteči, aktīvi piedalās cīņās pret Franču okupāciju, Susas reģionā.Vēlāk, Tarudanta pazaudē savu vadošo lomu reģionā, nododot stafeti jaunajai Agadiras pilsētai. Bet vēl ilgstošu laiku, tā tomēr tiek uzskatīta par Sussas upes ielejas svarīgāko pilsētu jo Agadīra, kā ostas pilseta, tika pakļauta dažādu Eiropas valstu kolonizatoru uzbrukumiem un kontrolei. Jāpiebilst, ka pašā Tarudantā arī nekad nevaldīja absolūts miers. Pilsēta bieži tika pakļāuta, dažādu berberu cilšu un vietvalžu uzbrukumiem, un bija kā strīdus ābols to starpā.
Mūsdienu Tarudanta ir tūristu iecienīta vieta, kuras senie -rozīgi sārtie mūri, līdzās palmu un apelsīnu plantācijām, un atlasa kalnu virsotnēm fonā, veido ļoti interesantu, lielisku panorāmu. Vēl šeit tūristus piesaista pilsētas tirgus, kurā dažādi suvenīri ir krietni letāki, kā tūrisma metropolēs- Marakešā un Agadīrā, un arī tirgotāji te ir laipnāki un mazāk uzmācīgi. Tūristu ceļvežos bieži tiek rekomendēts- ādas un sudraba izstrādājumus iegādāties tieši šeit, Tarudantā.
Mūsu plānos gan neietilpst klejošana pa Tarudantas tirgiem, jo ir jau stipri pavēls un saulīte jau slīd tuvāk apvārsnim. Mūsu plānos ir sasniegt šovakar viesnīcu Agadīrā līdz ar saulrietu. Tādēļ veicam tikai īsu pastaigu pa Tarudantas Kasbu un beigās izmetam nelielu lociņu pa līdzās esošo parku, līdz Tarudantas Lielajai mošejai. Noslēgumā jau ar auto veicam lielāku loku un apjožam vissu medīnu, kurai apkārt ved lielisks jauns ceļš un ielas. Te jau labi var redzēt, ka Tarudanta pa tiešām ir pilnībā apjozta ar mūriem. Ārpus mūriem atrodas tikai atsevišķi, nelieli pilsētas kavartāliņi. Tātad, lielākā daļa no 60 tūkstošiem tarudantas iedzīvotāju mitinās tieši medīnā.Loku ap pilsētu veicam pretēji pulksteņā rādītaja virzienam un sekojoši pabraucam garām vairākiem pilsētas vārtiem: El Džedidas (Bab el Djedid), Hemisa (Bab el Khemis),Bunonas (Bab el Bounon), Targuntas (Bab el Targhount), Zorgani (Bab el Zorgane). Noslēdzot loku pagriežamies pa labi un pa maģistrālo ceļu jau dodamies Agadīras virzienā. Braucot no Tarudantas uz Agadīru kartējo reizi uzduramies nopietniem ceļa rekonstrukcijas darbiem. Šeit pāri Sussas upei tiek būvets jauns tilts. Tālāk vissā ceļa garumā jau ir uzbūvēta jauna četru joslu maģistrāle. Te nu gribot negribot kārtējo reizi atceries par Latvijas ceļiem un to stāvokli! Rodas jautājums! Kad pie mums Latvijā tiks uzbūvēti pirmie daudzjoslu auto ceļi? Tā kā ceļs ir plats, mēs diezgan ātri pieveicam atlikušos, aptuveni 50 kilometrus un esam nonākuši Agadīras priekšpilētu rajonā. Garām paslīd Agadīras lidosta un šķērsojot Agadīras apved ceļu iebraucam priekšpilsētā ar nosaukumu-Inezgani (Inezgane), kuru no pašas Agadīras atdala Sussas upe. Šķērsojam upi un esam jau Agadīrā un turpinām virzīties pilsetas centra virzienā.Agadīra (Agadir). Tulkojumā no berbru valodas nozīmējot-„Nocietināts šķūnis”. Agadīra lielākā pilsēta Marokas dienvidos, aiz Augsto Atlasa kalnu grēadas. Agadīra ir sestā vai septītā lielākā pilsēta Marokā un tās iedzīvotāju skaits jau drīz sasniegs 600 tūkstošus. Pilsēta ir Suss-Massa-Drā (Souss-Massa-Draa) reģiona-prefektūras galvaspilsēta. Reģions tā nosaukts, jo šeit okeānā ietek šīs, nosacīti lielākās upes: Susa, Massa un Drā. Drā upi mēs jau zinām no brauciena uz Sahāru.
Mūsdienu Agadīra tiek uzskatīta par vis viesmīlīgāko un populārāko kūrortu pilsētu Marokā. Tas laikam pateicoties tās 20 kilometru garajai-fantastiskajai pludmalei, pie kuras izveidoti viss dažādākie mūsdienu izklaides un atpūtas kompleksi. Šeit ir pieejams viss, ko var iedomāties saistībā ar apūtu okeāna krastā! Šeit ļoti populārs ir daivings, sērfings, dažādi izbraucieni okeānā un daudz kas cits. Arī laika apstkļi ir kā radīti šādai vietai. Šeit gandrīz cauru gadu valda īsts vasaras noskaņojums. Tikai pāris ziemas mēnešost kļūst nedaudz vēsāks. Vasaras lielajā karstumā, okeāna no Kanāriju salu puses plūstošā vēsā straume, nedaudz atdzesē sakarsušo piekrastes teritoriju un rada lielāku komforta sajūtu. Ziemā tieši pretēji. Kad kontinentālajā valsts daļā, kļūst vēsāks, no okeāna plūstošās gaisa masas neļāuj gaisam atdzist un šeit ir salīdzinoši silti, un cauru gadu šeit iespējams labi nosauļoties.Kādu gabaliņu aiz Sussas upes un vecās lidostas ir neliels rajoniņš-Bensergau (Ben Sergao), vienīgais rajons kurā ir saglabājušās vai atjaunotas ēkas pēc 1960 gada notikušās zemestrīces. Tas ir vienīgais vecākais rajons Agadīrā un to te sauc par vecpilsētu. Aiz Bensergao seko tā saucamais vecais Talbordžtas rajons (Talborjt), kurā pirms zemestrīces atradās pats pilsētas centrs, kurā pēc zemestrīces nepalika neviena vesela ēka. Ilgstoši, pēc zemestrīces šis rajons bija pamests un ēku gruveši aizauga ar krūmiem. Tas atgādināja rēgu pilsētu. Tagad šeit tiek veikta apbūve un par notikumiem 1960. gadā, vairs maz kas atgādina. Uzreiz aiz šī rajona seko Jaunās Talbordžtas rajons, kurš pēc zemestrīces tika apbūvēts un šodien jau ir pārtapis par pilsētas centrālo rajonu, kurā notiek viss lielākā rosība.
Te nu mēs esam nonākuši pavissam tuvu mūsu šodienas galamērķim. Tieši pretīm šiem abiem rajoniem, okeāna krastā stiepjas galvenais tūrisma industrijas rajons un šiet kaut kur jābūt viesnīcai „Iberostar Hotel Founty Beach”, kurā esam rezervējuši nummuriņus divām nākamajām naktīm. Viesnīcu atrodam ātri un dodamies uz reģistratūru. Ikārtoties viesnīcā paspējam tieši uz sulrietu, kā bijām plānojuši.
Šodienas plāns ir izpildīts un varam atpūsties. Uz terases uzklājam raženu galdu un nododamies tikai atpūtai. Mums paveicies! Vissi mūsu nummuriņu ir blakus viens otram un to terases ir pavērstas tieši uz peldbaseinu! Tā, ka varam pa tiešo doties nopeldēties. Rīt mums ir tīra atpūtas diena Agadīrā un varēsim mūsu ceļojuma pedējā dienā, remdēt nogurumu pēc garā ceļojuma. Nē! Mēs vēl tomēr šo to apskatīsimies, bet tass viss ir šeit pat uz vietas un nekur tālu nebūs jābrauc.Pirmspēdējais ceļojuma rīts. Mostamies vēlāk, kā iepriekšējos rītus. Nav jau arī kur steigties, jo ārā vēl ir pavēss un sauļoies ir par agru. Ap 10.00 dodamies brokastīs. Šoreiz mūsu brokastis ir lieliskas! Izvēle plašša un ēdieni garšīgi. Vispār Iberostar viesnīcas personāls ir ļoti laipns un izpalīdzīgs. Jāsaka ka šoreiz ar viesnīcas izvēli mums ir paveicies. Tā nebija lētākā, bet kad rezervēju nummuriņus booking.com, tika piedāvātas lieliskas atlaides.Pēc brokastīm dodamies līdz pludmalei, kura atrodas burtiski pie viesnīcas. Jāšķērso tikai promenāde un nonākam plašā jo plašā pludmalē. Cik iztālēm var manīt, tā sākas pie ostas Agadīras centrā un stiepjas dienvidu virzienā. Rodas iespaids, ka tā vispār nebeidzas un tāda ir līdz pašai Dienvid Āfrikai. Patiesībā pavisam netālu no šejienes ir Sussas upes grīva un aiz tās pludmale pa tiešām stiepjas vissai tālu. Šādu smilšu krastu Marokā netrūkst un ar nelieliem pārrāvumiem vietās, kur krasti ir klinšaini, smilšu pludmales sastopamas vissā marokas piekrastes garumā, līdz pat Rietum Sahārai, Mauritānijai un tālāk.Daudzviet okeāna krastos izveidojušās iespaidīgas smilšu kāpas. Tadas sākas burtiski aiz Sussas upes un to garums gar krastu ir vairāk kā 20 kilometru. Tālāk aiz Massas upes atkal ir līdzīgas kāpas, kuras jau seko līdz Drā upes grīvai.
Pašas smilšu joslas platums vairākās vietās pārsniedz vairākus simtus metru. Jo īpaši platas joslas kļūst bēguma laikā. Šeit aiz Sussas upes esošā teritorija ir iekļauta dabas nacionālā parka teritorijā un parks nosaukts divu upju nosaukumos „Sussas Massas nacionālais parks”. Šī ir īpaša dabas teritorija kura kopā ar vēl dažiem atsevišķiem parkiem, iekļauta arī UNESCO pasaules mantojumu sarakstā.Nacionālā parka kāpu pakājē, iekšzemes virzienā sastopami plaši krūmāji un pat meži, kuros izplatītas tādas koku un krūmu sugas, kā argāns, eikalipts un daudzas citas.Starp viesnīcu- atpūtas kompleksiem un pludmali, ierīkota vairāk, kā 5 kilometrus gara promenāde, kura sākas pie Sussas upes un beidzas pie Agadras ostas. Ejot pa šo promenādi jūtos pārsteigts par palmu daudzumu un krāšņajiem parkiem, gar kuriem izvietotas vairākas greznas un mazāk greznas viesnīcas, restorāni, kazino, klubi, dažādi sporta laukumi-īpaši tenisa. Īpaši izceļas Atlantic Palace hotelis, viena no krāšņākajām ēkām pilsētā, varētu teikt pat tāda kā pils. Skati šei tiešām nedaudz atgādina Franču Rivjēru.Okeānā gan šajā laikā-februārī, nekāda dižā peldēšana nesanāk, jo ūdens ir samērā vēss. Tādēļ atgriežamies viesnīcā, kur pie baseiniem, ēku ielokā un aizvējā gaiss jau ir sasilis un varam sauļoties, un peldeties baseinos. Nedaudz ilgāk par pāris stundām veltam tīrai atpūtai un saules vannām.Tuvojas jau pusdienlaiks un mēs dodamies apskatīties pašu Agadīras pilsētu un dodamies uz Agadīras cietoksni, no kura var redzēt vissu pilsetu. Cietoksnis atrodas kalnā tieši virs ostas. Nonākam kalna pakalnē un dodamies augšup.vŠķērsojot rajonu, kurā agrāk pirms zemestrīces,arī bija dzīvojamie kvartāli, par kuriem liecina retas vientuļu drupu paliekas. Uz kalna nogāzes izveidots milzīgs uzraksts arābu valodā-„Dievs (Allahs)Tēvzeme un Karalis”. Pāris loku un esam nonākuši pie mūsu pirma mērķa Agadīras pilsētā.Cietoksni šeit 16. gadsimtā uzbūvēja Portugāļi un nosauca to par Cruz do Cabo de Gue. Vēlāk tas tika pārdēvēts par Agadiras cietoksni. Agrāk visa cietokšņa teritorija bija pārpildīta ar dažādām ēkā uz šaurām, līku loču ieliņām, kurās noritēja ierastais pilsētas dzīves ritms. To visu izbeidza 1960. gada zemestrīce, kura cietoksni un tajā esošo pilsētas daļu izpostīja pilnībā. Mūsdienās gan daļa no cietokšņa sienām ir atajunotas, bet par tā teritorijā bijušo pilsētu liecina tikai retas mūra sienu pamatu paliekas. Te tik pat kā nekas nav palicis, jo pēc zemestrīces, pilsetas atjaunošanas procesā tika izmantoti materiāli no šeit sabrukušajām ēkām, kā rezultātā vissi akmeņi, ķieģeļi un citi litderīgi izmantojami materiali tika savākti un aizvesti.No skatu laukuma pie cietokšņa, paveras lieliski skati uz Agadīras pilsētas kvartāliem, ostu un pludmalēm, abos virzienos gar okeāna krastu. Šeit var redzēt arī daļu no atjaunotajām cietokšņa sienām. Šeit atkal būs vietā īss Agadīras pilsētas vēstures izklāsts.Viduslaikos līdz 15 gadsimtam, Agadīras vietā bija tikai zvejnieku ciems. 1505 gadā šeit ierodas Portugāļu kolonizātori un uzbūvē cietoksni savu tirdzniecības ceļu aizsardzībai. Cietoksni nosauc par Cruz do Cabo de Gue. Bet, jau 1541. gadā cietoksnis nonāk Saadītu sultāna kontrolē un tiek pārdēvēts par Agadīru. Divu gadsimtu garumā Agadīra izveidojas par nelielu pārticīgu pilsētu, okeāna krastā, kuras iedzīvotāji veiksmīgi nodarbojas ar tirdzniecību un zvejniecību, ko veicina Agadirā esošā osta.1731. gadā, pirmās Agadīras zemestrīces rezultātā pilsēta tiek pilnīgi sagrauta, līdz ar ko beidzas divu gadsimtu ilgušais labklājības periods. Pēc zemestrīces Agadīras nozīmīgo vietu jau ieņem cita piekrastes pilsēta-Esavīra (Essaouira), kura atrodas nedaudz vairāk, kā 150 kilometru uz ziemeļiem. Un atkal, gandrīz divus gadsimtus, Agadīra ir klusa un mierīga pilsētiņa ar nelielu ostu, kuras iedzīvotāju pamat nodarbošanās ir zvejniecība.Tikai 20 gadsimta sākumā, abu pasaules karu starplaikā, Agadīra kļūst par vērā ņemamu pilsētu, jo atradās stratēģiski nozīmīgā vietā pie Sussas upes ietekes okeānā un bija kā vārti tās ielejai. Uz pilsētas pārvaldīšanu tiecas divas lielvaras-Francijā un Vācijā, izraisot pat savsarpēju attiecību sapīlējumu. Šos vēsturiskos 1911-1913 gadu notikumus vēsturnieki nosaukuši par „Agadīras krīzi”.
Agadīras krīze: 1911. gadā Franču karaspēks, aizbildinoties ar savu pilsoņu drošības nodrošināšanu, okupē Marokas pilsētu Fēsu. Šis notikums izraisa lielu neapmierinātībuVācijā, kura arī pretendēja uz daļu Marokas teritorijas. Vācijas Ķeizars dod rīkojumu izvietot jūras spēku bāzi Marokas piekrastē un nosūta uz Agadīru jūras spēku vienību- kanonier kuģa „Pantera” vadībā. Šāda rīcība noved pie ļoti liela saspīlējuma Francijas un Vacijas starpā. 1913. gadā pusses sēžas pie sarunu galda un vienojas, ka lielā daļa Marokas, tajā skaitā Agadīra, nonāk Francijas kontrolē. Vācija par piekāpšanos iegūst kontroli pār daļu no Franču Kongo-mūsdienās Kongo republika.Pēc otrā pasaules kara Agadīra sāk veidoties kā nopietna kūrortu pilsēta. Iespējams, ka Agadira laika gaitā, būtu kļuvusi par īstu arhitektūras un vēstures pērli, ja vien nebūtu notikusi jau pieminētā 1960. gada katastrofa, kad kārtējās-ļoti spēcīgas zemestrīces laikā, pilsēta tika noslaicīta no zemes virsas. Zemestrīce sagrāva vai sabojāja visas Agadiras celtnes un bojā gāja vairāk kā 15 000 cilvēku- trešdaļa no tā laika iedzīvotāju skaita! Postījumi bija tik lieli, ka ierodoties uz šejieni un redzot katastrofas sekas, karalis Muhameds V sacīja: Agadīras atjaunošanai būs vajadzīga mūsu patiesa ticība un milzīgs gribasspēks.Tika nolemts vecos, sagrautos kvartālus neatjaunot, bet pilsētu sākt būvēt no jauna citā vietā, blakus bijušajam centram. Sākot pilsētas atjaunošanu tika nolemts to veidot, kā tūrisma un atpūtas centru. Mūsdienu ēkas tiek būvētas ar aprēķinu, ka šādas zemestrīces var atkārtoties. Tika atjaunota un paplašināta arī Agadīras ostaKāds vietējais rakstnieks, jeb dzejnieks esot rakstījis-Agadira ir kā Fēniksa putns, kurš paceļas no krasta pēc briesmīgās zemestrīces. Agadira ir pacēlusies no gruvešiem un pārtapusi par modernu pilsētu. Protams, ka tai nav izdevies atgūt tās bijušo austrumniecisko šarmu pilnā tā krāšņumā. Pilsētā dominē mūsdienīgās arhitektūras elementi un tā var teikt izskatās diezgan eiropejiski. Tā kā vēsturisko ēku te tik pat kā nav, tad uzmanību pievērš mūsdienu arhitektūras brīnumi. Pilsēta strauji aug un tās iedzīvotāju skaits, kopā ar piepilsētām drīz pārsniegs 600 tūkstošus. Lielos tempos aug dzīvojamie rajoni- nedaudz nostāk no okeāna krasta, bet pati piekrastes josla tiek atstāta tikai tūrisma un atpūtas objektu veidošanai. Tūristu un atpūtnieku skaits šeit katru gadu stingri pieaug. Šeit ir uzbūvēta jauna lidosta un valsts programmas ietvaros, līdz 2017. gadam ir paredzēts līdz Agadīrai, no ziemeļu apdzīvotaliem reģioniem, ierīkot ātrgaitas vilcienu līniju. Tā aju ir uzsākta būvēt un sākas Marakešā, uz kuru no Tanžeras, Kasablankas jau, var atbraukt ar ātrvilcienu. Prāris gadus atpakaļ jau tika pabeigts vairāku joslu maģistrālais ceļš, līdz Marakešai un tālāk, līdz pat Tanžerai ziemeļos. Protams, ka tas viss arī stimulē tūrisma attīstību. Agadiras ģeogrāfiskā stāvokļis ir iemesls kādēļ ar vien biežāk tūristi to izmanto, kā starta vietu garākiem ceļojumiem uz iekšzemes tuksnešu un kalnu rajoniem. Tādā veidā tiek apvienoti interesanti ceļojumi, ar atpūtu Atlantijas okena piekrastes pludmalēs, jaunos atpūtas kompleksos. No Agadiras līdz Marakešai ir nepilni 200 kilometri, līdz „Tuksneša Vārtiem” Varzāzātai drusku vairāk kā 250 kilometru, bet Atlasu kalnu grēdas sākas tieši šeit, okeāna krastā pie Agadīras. Agadīra kā jau minēju ir arī lielāka pilsēta Marokas dienvidu virzienā. Aiz Agadīras uz dienvidiem ir vēl, vairāk kā 1500 kilometru gara Marokas un tās anektētās teritorijas-Rietum Sahāras piekraste un Agadīra ir kā tranzīta vārti uz dienvidu teritorijām.Tagad Agadīra ir arī nozīmīgākais jūras zvejniecības centrs Marokas-Atlantijas okeāna piekrastē. Ostas teritorijā atrodas lielākais zivju tirgus Marokā un visā Āfrikā. Zivju tirgus apmeklējums tiek iekļauts gandrīz visās tūristu atpūtas un ekskursiju programmās un ietilpst arī mūsu ceļojuma programmā. Pēc nelielas pastaigas gar Agadīras cietokšņa drupām un panorāmas skatu baudīšanas dodamies lejup uz Agadīras ostu, kur mums paredzets ieturet pusdienas un nobaudīt kādu ēdinu ar jūras veltīm. Ostu ļoti labi varēja pārskatīt no šī kalna, kurā tikko bijām.Līdz ko nobraucam lejā un tuvojamis ostai, pa gabalu jūtama zivju smaka. Esam nonākuši pie pašas ostas vārtiem, kur izvietojušies vairāki restorāniņi, ēstuves un veikaliņi, kuros tiek gatavoti un pārdoti pasniegti zivju ēdieni. Blakus atrodas arī tirgus kurā tiek tirgotas zivis, gan svaigā, gan pagatavotā veidā. Šeit varat nobaudīt dažādus zivju ēdienus, gatavotus gan no sardīnēm un tunčiem, gan šo to izsmalcinātāku, bet ir viena problēma! Šeit valda diez gan liels haoss un smaka.Nolemjam pirms pusdienām apskatīt pašu ostu. Dodamies garām zivju tirgum un nonākam pie vārtiem, kuri atgādina tādu kā muitas punktu. Šākumā šķiet, ka mūs iekšā var arī neielaist. Pie vārtiem mūs aptur polisists jeb robežsargs un jautā, kur mēs dodamies. Mēs izskaidrojam, ka vēlamies apskatīties ostu. Nekādu problēmu! Vīrs atver barjeru un saka, ka mums jāpagriežas pa labi un pēc tam janogriežas otrajā ielā pa kreisi un mēs būsim pie pašām kuģu piestātnēm.Tā tas arī ir. Esam ostas teritorijā un varam brīvi braukt gar pašām piestātnēm, un pavērot, ko dara marokāņu zvejnieki. Agadīras osta ir pati lielākā zvejas osta Marokā un visā Āfrikā. Daudzi gidi šeit stāsta, ka šī osta ir arī lielākā zvejas osta pasaulē, par ko es gan šaubos un nepavisam neesmu parliecināts. Ostas teritorija sākas tieši tur, kur beidzas Agadīras pludmales promenāde un tā ir slēgta teritorija, kuras teritorijā ierīkotas vairākas piestātnes. Šeit ir gan tirdzniecības osta, gan piestātnes izklaides kuģīšiem, kuri vizina tūristus izklaides braucienos pa okeāna piekrasti. Galvenā ostas funkcija protams saistīta ar zvejuOstas teritorijā piepildīta ar konservu fabrikām, noliktavām un zivju saldētavām. Neskaitāmi lielāki un mazāki zvejas kuģīši un laivas, kuri pārsvarā krāsoti zilos toņos, piepilda lielo daļu ostas akvatorijas. Zivis tiek tirgotas arī uz vietas, uz reiz pie piestātnēm. Lielākā daļ zivju tiek izkrautas no kuģiem un tur pat uz vietas lādētas kastēs. Kaiju bari cenšas šo to nozagt, kas tām arī tīri labi izdodas. Secinām, ka zvejnieku darbs šeit ir ļoti grūts un nevisai patīkams. Smaka ir vienkārši nepanesama! Izmetam loku un nolemjam meklēt vietu kur papusdienot. Viss pirms nolemjam, ka haosā pie vārtiem mēs nedosimies un varbūt varam paēsts restorānā šeit, tieši ostas teritorijā. Tāds te arī atrodas, bet ieejot tajā secinām, ka ilgi šeit nenosēdēsim jo stiprā smaka mums bojās apetīti. Tādēļ nolemjam, ka pusdienosim tomēr kādā no restorāniņiem Agadīras promenādē pie okeāna. Tā arī darām. Pametam ostas teritoriju un dodamies uz pavisam netālu esošo promenādi.Tā nu mēs nonakam pie promenādes Agadīras centrālajā daļā. Kā jau teicu, promenāde stiepjas šeit no ostas līdz pat Sussas upes grīvai vairāk kā 4 kilometru garumā. Viss vairāk restorānu un veikalu uz promenādes atrodas tieši šeit pie ostas un pretī pilsētas centrālajai daļai. Te nu mēs veicam nelielu pastaigu iepērkot vēl dažus pedējās dienas suvenīrus un meklējot piemērotu restorānu mūsu pusdienām. Suvenīrus sameklējam ātri, bet ar restorānu izvēli nesteidzamies. To te ir samērā daudz un viss dažādāko. Pa ceļam papētam ēdienkartes un paklausamies, ko stāsta restorānu viesmīļi, kuri cenšas ievilināt mūs tieši viņu restorānā.Mums ir obligāts nosacījums, ka restorānā jābūt Langustam vai Omāriem. Galu galā izvēlamies vienu no restorāniņiem, kurā pēc mūsu domām ir viss sabalansētākās cenas un piedāvājums. Sākotnēji domājam, ka pasēdēsim uz terases, bet tad secinām, ka stiprais vējš pūš no galda nost instrumentus un nolemjam pārcelties uz iekštelpām. Izvēles process ieilgst, jo esam taču 10 personas un katrs pasūta ko savai gaumei. Restorāna personāls ir marokāņi, bet īpašnieks izrādās portugālis.Tiek atnesta tēja un šādas tādas uzkodas. Bonusā mūsu pasūtījumam, tiekam uzcienāti arī ar ļoti interesantiem alkoholiskiem kokteiļiem. Tā nu malkojot tēju un kokteiļus kavējam laiku.Te mūsu ceļabiedrs Voldemārs ievēro, ka uz blakus krēsla bezdarbībā stāv ģitāra. Voldemārs paņem to un pēc īsas stīgu pieregulēšanas uzspēlē pāris lustīgu melodiju. Pēc mirkļa daļa no mums paļaujas dziedāšanas prasmei. Vienu brīdi, pat restorāna personāls iznāk paklausīties mūsu latviešu meldiņus un velta mums aplausus. Vēlāk jau pats restorāna saimnieks arī uzspēlē kādu portugāļu melodiju.Esam iesildījušies un mums tiek pasniegtas pirmās porcijas. Porcijas izskatās palielas! Omāri, Langusti dažadi pagatavotas zivis, marokāņu smak-kebabi un zivju zupa agadīriešu gaumē.Īsumā par marokāņu jūras veltīm. Omāri un citi krabjveidīgie protams tādi paši kā visur. Zivju zupa! Ļoti piesātināta ar dažādām marokāņu piedevām ir pabieza un ļoti assa. Viens no klasiskajiem un salīdzinoši lētākajiem zivju ēdieniem šeit ir smak-kebabs. To viss biežāk gatavo no butes, bet var gatavot arī no citām zivīm. Faktiski tas ir kaut kas līdzīgs zivju šašlikam un pirms cepšanas zivs gabaliņi tiek noturēti speciālā marinādē, kuras sastāvā ir olīveļļa vai argana eļļā, citronu sula un dažādas marokāņu garšvielas. Marinēšanas process ilgst aptuveni 4 stundas. Tad zivju gabaliņi pamīšus ar dažādiem dārzeņiem un augļiem tiek sadurti uz iesmiem un tiek grillēti uz oglēm. Neatņepama piedeva smak-kebabam ir salāta lapas un svaigi tomāti. Tāpat šeit līdzīgi kā andalūzijā, ļoti populāras ir uz oglēm vai uguns grillētas sardīnes.Kārtīgi papusdienojuši varam doties atpakaļ uz viesnīcu, jo mūsu īso ekskursijas programmu pa Agadīru esam izpildījuši. Pāris šoferu uz viesnīcu dodas ar auto, bet pārējie šo ceļu veic lēnā garā ejot pa promenadi gar Atlantijas okeānu. Nonākot viesnīcā cenšamies noķert vēl pēdējos saules starun un nedaudz sabalansēt ādas toņus. Tuvāk vakaram ieplānojam atkal uzklāt galdu uz terases un tad doties noskatīties saulrietu Atlantijas okeānā.Atgriežamies no veikala, kad saule lenām tuvojas apvarsnim un dodamies uz pludmali okeāna krastā. Neliela pastaiga pa pludmali un saule jau sāk kārtējo izrādi-šovu. Šī ceļojuma laikā šis jau būs piektais saulriets, kuru baudām pilnā krāšņumā. Divus verojām akmeņu un smilšu tuksnesī, vienu Atlasa kalnu virsotnēs un tagad otrais okeāna krastā. Pa starpu vēl aizlaižam līdz vietējam lielveikalam Marjan un nedaudz papildinām krājumus šī vakara noslēguma ballītes galdam, un šo to rītdienas pusdienām, kuras plānojam ieturēt pa ceļām atpakaļ uz Marakešu.Atgriežamies no veikala, kad saule lenām tuvojas apvarsnim un dodamies uz pludmali okeāna krastā. Neliela pastaiga pa pludmali un saule jau sāk kārtējo izrādi-šovu. Šī ceļojuma laikā šis jau būs piektais saulriets, kuru baudām pilnā krāšņumā. Divus verojām akmeņu un smilšu tuksnesī, vienu Atlasa kalnu virsotnēs un tagad otrais okeāna krastā. Ar laika apstākļiem mums ir paveicies un šovs atkal lielisks! Lēni nesteidzoties saule nogrimst okeāna viļnos. Pilsētā, un uz promenādes paradās laternu un reklāmu gaismas. Agadīras cietokšņa kalnā tiek izgaismots lielais uzraksts arābu valodā un to var saskatīt gandrīz no vissas Agadīras. Kā jau iepriekš teicu uz kalna rakstīts: „Dievs (Allahs), tēvzeme un karalis”.Pēc saulrieta šova atgriežamis uz terases. Daži vēl dodas veikt vakara peldes baseinos. Es ar Voldemāru nonakam pie slēdzina, ka uz šī vakara galda trūkst stiprāku dzērienu un nolemjam vēlreiz dotie uz lielveikalu. Izrādās, ka lielveikalā un arī citos veikalos, kuros atļauts tirgot alkoholiskos dzērinus, to tirdzniecības laiks beidzas 19.00 vakarā! Ko nu darīt? Esam nokavējuši un pulkstens rāda 19.30. Dodamies uz pilsētas centru cerībā ko atrast. Tas mums arī izdodās! Tā pat kā Latvijā, kur alkaholu pēc 22.00 var iegadāties tā saucamajās „točkās” , seit notiek kaut kas līdzīgs. Atrodam vienu no retajām sīk bodītēm, kurā pa dienu tiek tirgots alkohols un ar tās pārdevēju pa klusso vienojamies, ka viņš mums šo to pārdos zem letes. Un tass viss notiek musulmaņu valstī!Atgriežamies viesnīcā jau ap 20.00. Pasēžam uz terases un tad jau jadodas uz viesnīcas koncert zāli, kurā paredzēts šovs-izrāde. Tādas šajā viesnīcā notiek katru vakaru. Šoreiz uzstājas vietējie māksliniki ar dažādu austrumu deju priekšnesumiem, bet pa starpām tiek pasniegti humoristiski uzvedumi-kaut kas līdzīgs tā saucamajam „Comedy Club”. Izrāde diezgan interesanta. Bērniem jo īpaši patika tieši komēdiju ainiņas, kurās tika izsmieti dažādi aktieri un pop zvaigznes, tajā skaitā Brus Lī, Džekijs Čans un Čakss Noriss.Pēc izrādes atkal atgriežamies terasē pie mūsu apartamentiem un vēl kādu laiku pavadām šo to pļāpājot. Ar gulēt iešanu varam nesteigties, jo rīt nav agri jāceļas un esam plānojuši viesnīcu pamest tikai 12.00.Pēdējā rītā ceļamies kā nu kurš. Daži vēl pamanās nopeldēties. Brokastis šajā viesnīcā atkal ir lieliskas! Pēc brokastīm kādu laiku pavadām sauļojoties un pastaigājoties gar okeāna krastu. Viesnīcu, kā jau plānojām, pametam tikai pēc 12.00 un dodamies atceļa uz Marakešu. Sākotnēji bijām plānojuši pa ceļām uz Marakešu iegriesties tā saucamajā „Paradīzes ielejā” un apskatīt Imuzzeras ūdenskritumu. Plānus nākas mainīt, jo viens no mūsu automobīļiem sāk jocīgi uzvesties. Jau aizvakar šķērsojot Tizin Test kalnu pāreju secinājām, ka nabaga Toyotai sāk izslīdēt sajūgs un parādās gumijas smaka. Šodien pametot Agadīru nākas šķērsot kalnu grēdu un jūtam, ka auto sak gurt ar vien vairāk. Tādēļ drošības apsvērumu dēļ, braucienu uz Imezzeras ūdenskritumu mums nākas atcelt, jo ja nu kas notiek, tad mums var rasties problēmas ar savlaicīgu nokļūšanu Marakešas lidostā un varam nokavēt mūsu reisu.
Domāju, ka kādreiz sanāks šeit vēl atgriesties un tad arī apskatīšos šo interesanto objektu. Tā īsumā gan pastāstīšu par to, jo varbūt kādam šāda informācija noder.
Kādus 30 kilometrus uz ziemeļiem no Agadiras, atrodas maziņš ciematiņš Imuzzer (Imouzzer), kurš vilina ar savām pasakainajām kalnu un ieleju ainavām. Bet! Pats iespaidīgākais šeit ir tieši Imuzzeras ūdenskritums. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka šo dabas brīnumu tā īsti var apbrīnot tikai tad, kad pa to tek ūdens.Samērā lielu laika periodu vasarā un rudenī, tas ir izžuvis. Bet ja jūs šeit pabūsiet ziemā vai pavasarī, tad iespējams to radzēt pilnā krāšņumā. Patiesībā, šeit ir vesels komplekss ūdenskritumu, kaskāžu, no kurām ūdens krīt mazā ezeriņā.
Pašu šīs upes ieleju tūristi nodēvējuši par “Paradīzes ieleju”. Šeit ielejā, starp kalnu grēdām, aizsegā no stipriem okeāna vējiem rindojas virkne olīvju, argana un dateļ palmu audzes. Vietām sastopamas arī banānu audzes. Starp citu šeit, šajā reģionā tiekot iegūts viss kvalitatīvākais medus un pa ceļam manīsiet ne vienu vien bišu dravu. Šeit Imuzzerā ik gadu tiek rīkots viens no lielākajiem medus festivāliem Marokā. Šejienes medu, argana eļļu un dažādus citus labumus iespējams iegādāties vissā gada garumā, Imuzzeras ciema tirdziņā.Tā nu mēs dodamies atpakaļ uz Marakešu. No Agadīras uz Marakešu ved lieliska daudz joslu maģistrāle. Tā gan ir maksas maģistrāle, bet braukšanas cena ir pavissam simboliska. Šeit nu gribot negribot vēl gribas pateit pāris vārdu par transportu šinī valstī.Marokā ir viens no viss attīstītākajiem ceļu tīkliem Āfrikas kontinentā. Ceļu kvalitāte strauji aug. Tiek būvētas jaunas autostrādes un dzelzceļi. Tiek plānots paplašināt Marokas dzelzceļu tīklu un ieviest arī ātrvilcienu satiksmi starp Marokas lielajām pilsētām. Starp citu, tiek izstrādats arī projekts dzelzceļ atuneļa būvēšanai zem Gibraltāra šauruma (Līdzīgi ka zem Lamanša šauruma), kurš savienotu Maroku ar Spaniju.
Pēdējos gados ļoi strauji attīstās gaisa satiksme starp Maroku un Eiropas valstīm, jo Maroka ir viena no retajām valstīm, kura pievienojusies Eiropas Savienības piekoptajai atvērto debesu (open sky) politikai. Katru gadu tiek atvērtas jaunas starptautiskas lidostas un nu jau vairāk kā desmit lidostas uzņem tūristus no Eiropas savienības. Protams, ka tas stimulē jau tagad strauji attīstošos tūrisma industriju Marokā. Ik gadu Marokā ierodas vairāki miljoni tūristu un tie ness valstij vairākus miljardus dolādu ienākumu. 2010 gadā tūrisma nozare nesusi vairāk kā 10 miljardu dolāru ienākumu nodrošnot ap 20% no IKP. Mūsu brauciens gan sanak nedaudz ilgaks, kā biju plānojis. Tam par iemeslu ir mūsu niķīgais automobīlis ar sabojāto sajūgu. Lai nu kā arī būtu, esam jau Marakešā un varam neuztraukties, jo nokavet lidmašīnu vairs nav iespējams. Mums pat atliek nedaudz laika līdz mūsu reisam un to mēs pavadām Menaras dārzos, kuros pabijām jau ceļojuma pirmajā dienā. Paēdam vēlas pusdienas un cenšamies maksimāli iztukšot mūsu pārtikas fondu, lai nekas nebūtu jāizmet.Lidostā veiksmīgi nododam automobīļus un dodamies reģistrēties lidojumam. Te nu mūsu ceļojums ir noslēdzies. Vēl dažas stundas un būsim Londonā.Tā nu galu galā esmu noslēdzis šo ceļojumu un sava Marokas stāsta septīto daļu. Te gan pasteigšos uz priekšu un piebildīšu, ka stāsts vēl nav pabeigts! Maroka ir pietiekoši liela un plaša, un viena ceļojuma laikā ne vissu esam apskatījuši. Tādēļ ir stimuls šeit vēl atgriesties. Cik esmu lasījis un saticies ar ļaudīm, kuri bijuši Marokā, tie pārsvarā velas vai jau ir atgriezušies Marokā vēlreiz vai pat vairākas reizes. Es šajā ziņa arī neesmu izņēmums un man Maroka ir tā iepatikusies, ka vēlos to apceļot vēl un tā arī darīšu. Uz šo brīdi jau esmu sakomplektējis gruppu, ar kuru atgriezīšos Marokā oktobrī. Šoreiz tā jau būs Marokas ziemeļu daļa un plānoju pabūt tādās vietās, kā Asila, Rabāta, Meknesa, Volubilisa, Fēsa, Riffa kalni, Šefšauena un Tetuāna. Pēc šī brauciena arī pacentīšot turpinat savu Marokas stāstu.
Ko vēl gribētu piebilst! Bieži stāstot un rakstot, esmu sakāries ar ļāudīm, kuri par Maroku tā īsti neko nezin, vai tiem ir izveidojies ļoti nepareizs priekšstats par šo zemi. Bieži tiek uzdoti jautājumi par drošību, teroristem, saslimšanas rskiem un tā tālāk. Ko varu sacīt? Vissas šīs bažas ir nepamatotas. Ar drošību šet viss ir kārtībā, nevienu teroristu neesmu saticis un neviens no mums nav salimis. Ņemiet verā, ka mūsu grupā bja arī bērni un ja sadomājat uz šejien atbraukt, tad droši varat bērnus ņemt līdzi. Tā lūk!
Dziesma pirms došanās mājup.
Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem
Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais
