Varzazāta, Telavīta kasba, Atlasa kalnu valdnieks- El Glāvi, Augstie Atlasa kalni, Tubkāla kalns, Ūrikas upes ieleja, Ukaimedēnas kalnu kūrorts, Almohādu dzimtā puse-Tin Mal un Tizin Test kalnu pāreja..
Sveicināti atkal! Nu jau tapusi mana Marokas stāsta 6. daļā. Jau sestā! Tā kā īsi neprotu izklāstīt savas emocijas par redzēto. Atgādināšu, lai saprastu dažas lietas manā stāstījumā, tad par tām var izlasīt kādā no iepriekšējām stāsta daļām, kuras publicēju iepriekš.
Un tātad! Šo nakti pavadījām viesnīcā Azoul-Varzazātā. Iepriekšējās divas dienas pavadījāmdiezgan intensīvā ceļojumā un it kā esam nedaudz paguruši. Šodiena arī nesolās būt īsa! Sākotnējos plānos paredzējām programmā arī slēpošanu Atlasa kalnu virsotnēs, bet tagad saprotam, ka tas būs pārāk grūti un šāds šovs jāatliek uz citu reizi! Kalni gan paliek par mūsu šodienas ceļojuma galveno mērķi.
Pirms doties uz Augsto Atlasa kalnu virsotnēm, šodien ieplānojām izbraukt pa ceļu, kurš neietilpa sākotnējos plānos, jo domājām ka tas ir pārāk sarežģīts. Kā jau stāstīju stāsta trešajā daļā, kad bijām Ait Benhadū ciemā uzzinājām, ka šeit pāri Atlasa kalnu grēdām, cauri dziļām upju ielejām izbūvēts jauns ceļš. Šis ceļš ved cauri ielejām, kur pavisam nesen reti kāds tūrists iegriezās. Toties šeit saglabājusies mūsdienu civilizācijas neskarta vide! Par to jau pastāstīšu šajā stāsta daļā, pavisam drīz.
Varzāzāta (Ouarzazate).
Tātad atkal ceļamies laicīgi, bet ne tik agri, kā iepriekšējos divus rītus. Dodamies brokastīs, kuras mums tiek pasniegtas uz viesnīcas jumta ierīkotā terasē. No terases paverās skats uz Varzazātas pilsētu. Kad bijām iepriekš Varzazātā, es stāstījumu par pilsētu atliku uz šo reizi. Tad mēs tikai apmeklējā Taurīta kasbu un pametām pilsētu. Tagad kamēr ieturam brokastis nedaudz pastāstīšu par so pilsētu.
Varzāzāta, ir sausu kalnu ielejā eošā oāze,palmu un dārzu zāļumā iegrimusi pilsēta, ar vairākiem sarkani-zeltītiem māla krāsas cietokšņiem-kasbām un vairākiem tādas pašas krāsas ciematiem ap to. Varzāzāta, jeb War-zazat, berberu valodā nozīmē „Bez trokšņa”, tātad klusā pilsēta. Pilsēta kā tāda, nav ļoti sena. Tā šeit radās Franču protektoriāta laikā, kad šeit, stratēģiski nozīmīgā vietā, 1928. gadā, tika ierīkotas armijas kazarmas.
Varzāzāta nav lidzīga citām Marokas pilsētām. Šeit nav trdicionalās vecpilsētas-medīnas, bet ir tikai vairāki izkaisīti cietokšņi, kuri laika gaitā nonākuši tās teritorijā. Iespaidīgākais un ar vēsturiskiem notikumiem bagātākais no šādiem cietokšņiem ir „Taurita kasba”, kurā jau pabijām pirms pāris dienām. Kā jau tad teicu, agrāk tā piederēja slavenai El Glāvi (El Glaoui) un tautā bieži to dēvē par „Atlasa valdnieku pili. Par šīs pils saimniekiem El Glāvi dzimtu un pašu Tāmi El Glavī pastāstīšu jau šodien, kad pabūsim jau citā cietoksnī-Telavīta kasbā pašos Augsto Atlasa kalnos.
Varzazātas tuvākā apkārtne, ir vairāki nozīmīgi dabas un vēstures objekti, kuri izraisa lielu tūristu interesi. Netālu no Varzāzātas līdzīgi kā pie Erfūdas, kurā jau pabijām, ir atrastas arī dinozauru kauli un fragmenti, kuru vecums pārsniedz 180 miljonus gadu.
Līdz tūrisma attīstības periodam, Varzāzātas iedīvotāji, galveno kārt nodarbojās ar lauksaimniecību un lopkopību. Tikai nedaudzi nodarbojās ar sīk ražošanu vai amatniecību. Mūsdienu Varzāzātas iedzīvotāju liela daļa nodarbināti tūrisma un pakalpojumu sektorā. Pilsētā ir plašas ielas un daudz mūsdienīgu ēku. Tas tādēļ, ka pilsēta sākusi attīstīties tikai salīdzinoši nesen, astoņdesmitajos gados, kad uz šejieni sāka ierasties tūristi. Mūsdienu Varzāzāta, izveidojies par nozīmīgu tūrisma centru. Šeit ir uzbūvētas vairākas, dažādu kategoriju viesnīcas, golfa klubi, konforenču zāles un pat sava Lidosta.
Zaļaja teritorijā pie pilsētas, kuru tagad varam saskatītšeit no viesnīcas jumta, ir vairāki sīki ciematiņi vai zemnieku saimniecības. Zeme te tiek mākslīgi apūdeņota un ūdens tiek ņemts no ūdens krātuves, kura atrodas te pet pie pilsētas. Varētu pat teikt, ka pilsēta ir tās krastā. Ūdenskrātuve izveidota divu lielāku (Varzāzāte un Dādis upes) un vairāku sīkāku (vasarā izžūstošu) upju sateces vietā. Dambis ierīkots uz Drā upes, šaurā klinšu kanjonā un appludina visai lielu teritoriju.
Kino industrija Varzazātā.
Tā nu diskutējot par Varzazātu un Atlasa kalniem esam pabrokastojuši. Mums laikam neveicas ar tām brokastīm! Šoreiz tās atkal sastāvēja no pāris maizēm ar ievārījumu un tējas! Nu neko darīt! Laikam pavisam drīz arī būs jāietur pusdienas. Pasūtam vēl tēju un uzmetam šodienas ceļojuma skici.
Ja reiz neslēposim, tad varam nedaudz aizkavēties Varzazātā un iegriesties apskatīt šeit esošos filmēšanas laukumus.Kā jau iepriekš minēju,Varzāzāte kļuvusi arī par nozīmīgu kinomatogrāfijas centru. Tieši šeit, Atlas Studios filmēšanas laukumos, tiek filmētas ļoti daudz filmas.Šeit tapušas arī slavenas Holivudas filmas, kā Mūmija, Gladiātors, Arābijas Lourenss, Aleksandrs Lielais, Persijas Princis, Debesu Valstība, Bābele, Asteriks un Obeliks un citas.
Pametam viesnīcu un dodamies Atlasa kalnu virzienā. Šeit pašā pilsētas nomalē, tuksnešainā teritorijā arī atrodas šie filmēšanas laukumi. Šeit atrodas ne viena vien kino pilsētiņa, jeb komplekss, kuros par ieeju prasa samaksu. Sākumā domājam, ka bez samaksas varēsim apskatīt tālāk pie apvāršņa redzmo cietoksni. Nobraucam no ceļa un pa tuksnša takām dodamies ši cietokšņa virzienā.
Pa gabalu var manīt, ka šeit notikusi filmēšana un pie cietokšņa kurš izrādās butaforija stāv dažādas seno laiku kaujas ierīces. Izrādās ka šeit tapušas filmas Jeruzaleme ainas, kurās notiek uzbrukumi pilsetas mūriem. Aiz mūriem gan netiekam, jo nez no kurienes uzrodas apsargs un saka, ka tam nepieciešamas ieejas biļetes, kuras var nopirkt studijas ēkā pie šosejas. Piedāvājam šim ko uzmest uz rokas, bet šis kategoriski atsakās un iekšā nelaiž.
Nu ko! Dodamies uz studiju! Pa ceļam nobraucam garām vēl vienam cietoksnim, kurš gan veidots jau uz bijušu īstu akmens mūru bāzes, bet papildināts ar butaforijām. Šeit tapuši kadri filmai „Mūmija”. Pieturam pie vieniem no studiju vārtiem un ejam iekšā. Izrādās, ka šeit samaksājot 30 dirhamus, mēs varam gida pavadījumā apskatīt angāru, kurā notikuši filmēšanas darbi un patreiz šeit izstādītas dekorācijas, kuras izmantotas filmēšanai. Pie reizes ar šo biļeti iespējams iekļūt jau iepriekš redzētajā cietoksnī tuksnesī.
Nokaulējam biļešu cenu uz 20 dirhamiem un ejam iekšā. Šeit ir vairāki studiju angāri, bet tūristiem tiek izrādīts tikai viens, kurā kā noliktavā tiek glabātas dažādas dekorācijas. Šeit var apskatīt ļoti daudz dažādus senās Ēģiptes motīviem atbilstošu atribūtiku un instrumentus. Iespējams nofotogrāfēties faraona tronī un senā airu kuģī, kurā filmētas ainas ar vergiem-airētājiem.
Pēc nelielas ekskursijas pa studijas angāru, atgriežamies tuksnesī pie cietokšņa. Satiekam sardzes vīru, parādam tam ieejas biļetes un ejam iekšā. Tā pat kā no ārpuses, arī iekšpusē sienas izveidotas tā, ka neaptaustot pat nevarēsi pateikt, ka tās veidotas no dāžādiem plastikas materiāliem. Pa sienu mūriem iespējams pat pārvietoties, ko arī darām. Vietām tas pat nav visai droši! Sardzes vīrs par to jau brīdināja, piebilstot ka šeit pat daži labi slaveni Holivudas aktieri esot pamanījušies gūt traumas!
Pa Atlasa kalnu valdnieku takām līdz Telavītai.
Pēc kino industrijas objektu apskates dodamies tālāk-Atlasa kalnu virzienā uz Ait Benhadū ciemu, kurā jau pāris dienas atpakaļ paspējām apskatīt tās slveno ksaru-mūru citadeli, par kuru stāstīju stāsta 3. daļā. Šoreiz šeit nepiestājam un dodamies tālāk pa ceļu, kurš mūs ved jau ar vien dziļāk Unīlas (Ounila) upes aizā. Kā jau iepriekš stāstīju, plānojot ceļojumu biju pārliecināts, ka šeit braukšana ir vissai sarežģīta un bīstama, bet vēlāk Ait Benhadū nolīgtais gids mums atklāja, ka šeit ir izbūvēts jauns asfaltēts ceļš.
Ceļš šeit kļūst ar vien interesantāks un interesantāks. Aiz Tamdagas ciema aiza kļūst dziļāka un šeit patiešām var redzēt, ka šeit pavisam nesen izbūvēts jauns ceļš. Pēc jau pāris kilometrim parādās pirmie, tā teikt neskartie ciemi. Skati vienkārši fantastiski! Interesanti ka te dominē sarkni-brūni- rozīgi toņi ik visur, gan kalnu nogāzēs, gan ēku sienās. Tikai pa retam kolorītu papildina kāda šaura zaļumu strēmelīte dārza veidolā, vai kāda palma! Šeit panorāmu nebojā neviena mūsdienīga celtne. Viss izskatās kā simts un vairāk gadu atpakaļ. Protams! Vienīgais kas šeit liecina par mūsdienu laicīgo pasauli ir šī jaunā šoseja, kura vijās pa aizu pakrastēm, gultnēm un ciemiem. Vietām var manīt veco ceļu paliekas un tiešām nākas secināt, ka pa tiem pārvietošanās bijusi visai ekstremāla.
Vēl pirms simts gadiem, kad nebija izbūvēts maģistrālais ceļš no Tizin Tičkas līdz Varzazātai, un senāk, šis bija viens no retajiem ceļiem, kurš savienoja Marakešu ar tuksneša reģioniem. Tieši pa šo ceļu tirgotāju karavānas devās uz Marakešas tirgiem, kur pārdeva no vidus Āfrikas iegūto- šad tad arī nolaupīto zeltu, ziloņkaulu un daudz ko citu. Šīs aizas šķērsoja arī vairāku Magriba dinastiju valdnieku karotāji un laupītāji. Domājams, ka tieši pa šo ceļu Magribā ieradās Almoravīdu karotāji no Sanhadžas reģiona pie Nigēras upes. Jau vairākus gadsimtus vēlāk šīs aizas šķērso Alauītu dinastijas karotāji un topošie valdnieki, lai iegūtu savā kontrolē Marokas galvaspilsētu Maakešu.
Pa šo pašu aizu pagājušā gadsimta sākuma Marakešas virzinā dodas arī slavenā, tā sauktā „Atlasa kalnu valdnika” El Glāvī vīri un pats Tāmi El Glāvī. Lai kontrolētu šo svarīgo tranzīta ceļu, Glāvī dzimtas vadoņi pašā kalnu pārejā uzbūvē pili jeb kasbu, no kuras būtu parocīgi veikt šo uzdevumu. Tad arī šeit top tā saucamā Telavītas kasba (Kasbah Telouet), kuru esam ieplānojuši apskatīt.
Aiz Ačahudas (Achahoud) ciema ceļš pa serpentīniem gar visai iespaidīgās aizas stāvo nogāzi ved augšup, kur pašā korē ierīkota stāvvieta- skatu laukums. No šejienes atkal paveras kārtējā iespaidīgā ainava uz ieleju. Šeit jau ieradušies pirmie suvenīru tirgotāji, kuri gan nav tik uzmācīgi, kā citur. Laikam vēl nav paspējuši iegūt pieredzi no kolēģiem, kuri sava āroda prasmi iekopuši vietās kur tūrismu plūsma notiek jau ilgu laiku. Šeit gribēju piebilst, ka arī ciemu iedzīvotāji šeit nemetas zem auto riteņiem, kā citur! Bērni māj ar rociņām lai vienkārši pasveicinātu garām braucošos svešzemniekus, bet neskrien ar izstieptu roku lai iegūtu kādu grasi. Tiešām var manīt, ka šaja ciemā vēl nav ienākusi laicīgās pasaules labumi un negatīvismi.
Brīžiem šķiet, kā vispār cilvēki spēj izdzīvot šādā vidē! Apkārt vienas klintis kalni un akmeņi! Dārzu var iekopt tikai šaurā joslā pie pašas upes, kur to apdraud iespājamie spontānie plūdi, vai sausums! Lai šos dārzus iekoptu, jāpieliek liela piepūle un daudz darba. Jāizveido terases, jāsaved auglīga zeme, regulāri jālaista un tā tālāk. Apbrīnoju šos cilvēkus, kuri šeit dzīvo! Jā! Dzīvo pieticīgi, ja neteiktu nabadzīgi, bet izskatās laimīgi! Kāds berberu puisis man reiz teica, ka Marokānim nav vajadzīgi laicīgās pasaules labumi lai justos laimīgs! Tā tas laikam arī ir!
Kādu gabaliņu pabraucam pa ne visai dziļu ieplaku, kuras nogāzes rotā sarkanīgi brūni toņi. Tāda sajūta, ka būtu nonācis kakao un kafijas ielejā un tās pakrastes veidotas no kārtainas šokolādes kūkas. Tālāk ceļš jau ved pa nedaudz līdzenāku un zaļumiem bagātāku apvidu. Var just, ka esam nonākuši augst kalnu apvidū-plakankalnē, un klimats šeit ir vēsāks un mitrāks. Vietām parādās jau augstkalnu meži, kuros jau sastopam kādu priedi, bet kalnu virsotnes klāj sniega sega.
Vēl pāris līkumu un nonākam palielā visai saļā līdzenumā, kuru ieskauj kalnu virsotnes. Neliela piekalnītē pa gabalu var pamanīt cietoksni-kasbu. Tā jau ir Telavītas kasba. Pirms kasbas ceļa malā atrodas tāds kā viesnīcu un restorānu komplekss. Nu jau kuro dienu, pēc knapām rīta brokastīm vēders liek manīt, ka nebūtu par skādi ko uzēst, jeb pusdienas ieturet laicīgi! Tā arī nolemjam! Pirms dodamies apskatīt Teluetas kasbu dosimies kādā no restorāniņiem papusdienot.
Atlasa kalnu valdnieka El Glāvī pils –Telavīta (Tlouet).
Te pie pašas Telavītas kasbas, lielceļa mala iekartoti pāris hotelīši un restorāniņi. Tikko pieturam auto, uzreiz ierodas kartējais gids, restorāna vai viesnīcas aģents. Vārdu sakot kārtējais vissu zinošais palīgs, kurš mūs naski vilina vienā no restorāniem. Saka, ja mēs paēdīsim tieši šeit, tad viņš kā bonusu novadīs nelielu ekskursiju uz pašu Telavītas kasbu. Šoreiz piekrītam un dodamies mūsu uzstājīgajam palīgam līdzi uz restorānu. Izvēlamies vietas nevis telpās, bet teltī ārpus restorāna.
Izdarām pasūtījumu un gaidot maltīti, malkojam tēju un noklausāmies stāstu par šo īpašo kasbu un jo vairāk interesantajiem šīs kasbas bijušajiem saimniekiem- El Glāvī dzimtu.Galvenā persona šajā stāstā ir Tāmī El Glāvi. Tāmī El Glāvi. Patiesība ir ļoti odioza personība par kuru tā īsi izstātīt nav iespējams. Un tomēr pacentīšos.
Stasts sākas šādi:1893. gadā, pēc ļoti neveiksmīga kara gājiena Sahāras reģionā atgriežoties uz galvaspilsētu, Marokas karaļa karapēka paliekas paša karaļa Hasana vadībā, nonāk Augsto Atlasa kalnu reģionā, kur tos vissu laiku apdraud vietējo cilšu bruņotie formējumi. Šķiet ka izsalkušajiem un novārdzinātajiem vīriem kārtējais uzbrukums beigtos bēdīgi!
Šeit pēkšņi uzrodas kārtējie, sākotnēji šķietami draudīgie kalnu karotāji un varētu padomāt, ka šeit arī liktenis lēmis karaļa un vīņa vīriem iet bojā! Bet! No kalniešu karapūļa ierodas trīs jātnieki-vietējais Glāvī dzimtas vietvaldis un karavadonis ar diviem saviem dēliem Madanī un Tāmi El Glāvī. Tie pavisam negaidīti piedāvā karalim un tā vīriem kārtīgu maltīti, naktsmājas un atpūtu pēc smagā pārgājiena. Tā arī karalim Hasanam izdodas izglābties no kaun pilnas bojāejas kaut kur kalnos!
Un turpinājums kļūst pavisam interesants. Karalim atgriežoties galavspilsetā, netiek aizmirsts par El Glāvī dzimtas sniegto palīdzību. Karalis atsūta uz Telavītu bagātīgu karavānu ar dažādām vērtīgām lietām un kārtīgu ieroču kravu, tajā skaitā vācijā ražotu lielgabalu, kādu šeit neviens vēl nebija redzējis. Bet pats galvenais, tika atsūtīti dokumenti, kuros saskaņā ar karaļa rīkojumu, Glāvī dzmtai tiek piešķirti dažādi tituli un nodotas tik pat kā neierobežotas pilnvaras kontrolēt tirdzniecību un iekasēt nodevas Atlasa kalnos un aiz tiem esošajā tuksnešainajā reģionā Varzazātas, Dadesas un Drā upes ielejās.
El Glāvī dzimta šīs pilnvaras izmanto ar pilnu atdevi! Tie pakļauj savai kontrolei ganrīz vissu reģiona tirdzniecību un ekonomiku. Metodes ar kādām El Glāvī dzimtai izdodas iegūt kontroli, izceļas ar vissai iespaidīgu nežēlību un terooru. Tajos laikos pat ļaudis baidījās pieminēt savus vietvalžus nevietā, baidoties no to rokaspuišiem, kuriem bija dota liela patvaļa cīņai ar El Glāvī pretiniekiem.
Laika gaitā El Glāvī dzimta spēj savākt tik daudz nodevu un provianta, ka tā šķietami kļūst par bagātāko un ietekmīgāko ģimeni vissā Marokā, pat apsteidzot pašu karali. El Glāvī ietekme uz valsts politisko dzīvi kļūst ar vien iespaidīgāka un daudzi karaļa padomnieki spiež karali pieņemt mērus lai kaut kā apturētu šo El Glāvī ekspansiju. Bet! Karalis jau kļuvis vecs un nevēlas pieņemt bīstamus lēmumus. Pēc karaļa nāves troni manto jauns un nepieredzējis pēctecis, kas paver ceļu El Glāvī ģimenes ekspansīvajiem plāniem. Arī El Glāvī ģimeni skar pārmaiņas. Par ģimenes galvu pēc tēva un pēkšņas vecākā brāļa nāves manto un iegūst Tāmī El Glāvī, kurš izceļas ar vissai lielu agresivitāti, bet tajā pat laikā ir ļoti izvecīgs diplomāts, ja pat neteiktu –intrigu pinējs.
Pēc karaļa Hasana naves ne tikai El Glāvī mērķē iegūt varu Marokā. Maroku, kā potenciālo vasaļvalsti sev noskatījušas vairākas strauji attīstošās eiropas varas. Jo īpaši lieli plāni ir Francijai, kura pretendē uz Marokas kolonizēšanu viss nopietnāk. Franči izmanto Marokas vājuma mirkli un cenšas izveidot Marokas protektoriātu.
Tajā pat laikā, Tāmī El Glāvī dara ko līdzīgu. Izmantojot par ieganstu valstī valdošo varas krīzi, viņš cenšas izdarīt apvērsumu un iegūt Marokas sultāna statussu. Tas gan viņam neizdodas. Franči tajā pat laikā jau kontrolē lielu daļu Marokas teritorijas un tik pat kā zem savas varas pakļāvuši karaļa ģimeni un iegūst tās lojalitāti.
Šeit nu beidzot sakrustojas divu nopietnu spēku intereses! No vienas puses franču un no otras, ietekmīgās El Glāvī ģimenes intereses. Šķiet, ka karš ir neizbēgams! Un atkal! Abpusējas diplomātiskas intrigas noved pie kopējas sadarbības. Šodien ir skaidrs. Šī sadarbība starp franču kolonizātoriem un El Glāvī bija tikai tāda „Aprēķinu laulība”. Franči ar El Glāvī palīdzību mēģināja nostiprināt savas pozīcijas, bet El Glāvī attiecīgi savas. Jeb kurā gadījumā abas puses labi saprata, ka savstarpējs karš var novest pie neprognozējamām sekām.
Šāds status kvo saglabājas ilgstošu laiku. Franči formāli pārvalda Maroku ar marionešu sultāna starpniecību, bet El Glāvī kontrolē gandrīz vissu dienvid Maroku. Stāsta, ka šajā laikā El Glāvī ģimenes bagātība iegūst neierobežotus apmērus. El Glāvī garāžā esot stāvējuši vairāk kā 50 Rolls Royce automobīļu un tā galmu apkalpiojuši vairāki simti sulaiņu.
Tā tas varētu turpināties, bet pēc otrā pasaules kara Franču kolonijās, tajā skaitā Marokā no jauna izraisās separātiskas tendences. Sākas sākotnēji slēpta un jau pavisam drīz, atklāta cīņa par Marokas neatkarību. Franči saprot, ka bez El Glāvī atbalsta viņu valdīšanai pienāks ātrs gals. Tajā pat laikā arī El Glāvī saprot, ka neatkarīgā Marokā viņa labklājība iespējama tikai iegūstot pilnu varu visā valstī. Franči pastarpināti atbalsta El Glāvī centienus iegūt varu, bet šos plānus izjauc neatkarības cīņās iesaistītais troņa mantinieks Muhamesd V, kurš kļūst par neatkarības cīņu iedvesmotāju un vadoni.
Franči arestē Muhamedu un izsūta uz Madagaskaru trimdā. El Glāvī klusībā atbalsta šo rīcību, jo kā nekā šāds aktīvs troņa mantinieks ir tikai šķērslis viņa plāniem iegūt varu valstī.
Revolucionārais noskaņojums Marokā aug ar katru dienu un gala rezultātā Francija ir spiesta piekāpties un atdzīt Marokas neatkarību. No trimdas atgriežas Muhameds V, kurš tiek atdzīta par vissas Marokas karali. Šie notikumi piespiež arī El Glāvī veikt diplomātiskus manevrus. El Glāvī ļoti labi saprot, ka cīnīties ar vissas tautas iedvesmojušu un atbalstītu karali ir bezjēdzīgi un tādēļ El Glāvī dodas uz Rabātu un lūdz piedošanu karalim Muhamedam V, par to ka viņš neatbalstīja viņa rīcību un sadarbojās ar franču kolonizātoriem. Pec pāris nedēļām Tāmi El Glāvī mirst un valstī izplatas baumas, ka tas nav noticis dabīgā ceļā. Jeb kurā gadījumā ir skaidrs, ka nedz jaunajai karaļā varai, nedz bijušajiem franču kolonistiem, spēcīgais El Glāvī varēja radīt diplomātiskas problēmas nākotnē.
Tāds lūk ir šis stāsts par Tāmī El Glāvī, kuru šeit dēvēja par Atlasa kalnu valdnieku. Starp citu. Tāmī El Glāvī pēcteči nebūt nepazuda no redzes loka. Tāmī dēls Hasans El Glāvī, vēl pie tēva aktīvas politiskās dzīves visai tuvu iepazīstas ar šeit bieži viesojušos Lielbritānijas premjeru Vinstonu Čerčilu. Viņus vieno kopīgas intereses mākslā.
Čerčils un viņa darbi.
Vinstons Čerčils līdz šim un arī vēlāk, visai bieži viesojās Marokā un arī šeit Telavītā, lai baudītu atpūtu un nodarbotos ar savu hobiju-gleznošanu. Arī Hasans El Glāvī kļūst slavens ar saviem mākslas darbiem. Jeb kurā gadījumā Vinstons un Hasans iegūst lielu savstarpējo uzticību. Mūsdienās pat ir rīkotas kopīgas gleznu izstādes, kurās izstādīti Vinstona Čerčila un Hasana El Glāvī gleznas.
Vēl viens Tāmī El Glāvī pēctecis-mazdēls Mahdi El Glāvī (Tāmī dēla un franču aktrises Sesīlijas Abrī dēls) iet mātes pēdās un kļūst par slavenu aktieri jau no agras bērnības, nospēlējot vairakas lomas dažādās franču kino filmās. Jeb kurā gadījumā, franču un britumākslinieku aprindās El Glavī uzvards nav svešs!
Bildēs redzami: pats Tāmī Elglāvī, viņa dēls Hasans el Glāvī un mazdēls Mahdi El Glāvī.
Pēc ļoti lieliskas maltītes un lieliska stāstījuma par Atlasa kalnu valdnieku, dodamies apskatīt pašu kasbu. Ceļš līdz kasbai ved pa savdabīgu klasisku marokāņu ciematu. Mājas, ja tās tā varētu nosaukt, veidotas no mala kleķējuma un ir vissai nožēlojamā stāvoklī. Arī pati kasba nopietni cietusi no laika zoba. Patiesībā gan jāsaka, ka ilgstošu laiku šij ēkai netika pievērsta īpaša uzmanība, jo kā nekā neatkarīgās Marokas jaunajiem valdniekiem Tāmī El Glāvī ilgstošu laiku asociējās ar nodevēju, kurš nodeva karali un atbalstīja franču kolonistus. Tikai pavisam nesen, Marokas valdība ir sapratusi, ka vēsturi nevar ignorēt un ka šādi objekti piesaista lielu tūristu un interesentu uzmanību, un Talavītas kasbā tiek veikti restaurācijas darbi.
Daudzas ēkas ap kasbu gan jau tik tālu ir cietušas, ka tās nav iespējams atjaunot. No Tāmī El Glāvī varenības laikiem šeit daudz kas nav saglabajies. Protams! Savu dara arī māte daba. No māla būvetās ēkas ne visai labi pacieš šeit kalnos esošos, skarbos dabas apstākļus. Tāpat, visai biežās zemestrīces dara savus nedarbus.
Lai iekļūtu pašā kasbā, ir jasamaksā 20 dirhami. Iekšā kasba izveidota līdzīgi, kā citas kasbas, tikai šeit var manīt, ka šīs kasbas ikšējās telpas bijušas īpaši grezni dekorētas. Tās bijušas pat greznākas nekā Taurīta kasbā Varzazātā, uz kuru El Glāvī dzimta pārcēlās vēlāk, kad ieguva lielo varu. No kasbas logiem paveras lieliski skati uz apkārt esošo sniegoto kalnu virsotnēm. Panorāma tiešām lieliska. Šķiet, ka šeit mājo īpaša aura. Ne par velti El Glāvī dzimta izvējējās tieši šo vietu savas kasbas celtniecībai.
Pēc ekskursijas pa kasbu, dodamies atpakaļ pie saviem auto. Vēl neliela pauze kavējoties pie vietējiem suvenīru tirgotājiem un varam doties tālāk. Laiks paiet nemanāmi un jau ir vēla pēcpusdiena. Mums vēl jāpaspāj aizbraukt lūdz Ukaimedenai, kur vēlamies noskatīties saulrietu no pašām Atlasa kalnu sniegotajām virsotnēm. Līdz Ukaimedenai vēl jānobrauc pagarš gabaliņš un pa visai sarežģītiem kalnu ceļiem. Atkal jāšķērso Tizin Tičkas kalnu pāreja, kuru pretējā virzienā šķērsojām pirms trīs dienām.
Atlasa kalni.
Tā nu mēs turpinām ceļu Marakešas virzienā! Tizin Tička! Tas ir kaut kas lielisks! Vispār Atlasa kalni ir superīgi! Galvenais ka tie ir tik daudzveidīgi, par ko parliecināmies jau vairākas dienas šķērsojot to ielejas un kalnu grēdas. Šeit atkal izdarām kārtējo nelielo pieturu, kuras laika nedaudz apstāstīšu par pašiem Atlasa kalniem.
Atlass, Atlasa kalni. To nosaukums cēlies no grieķu-Atlasa jab Atlanta. Pirmo reizi rakstos, Atlasa kalnus min feniķieši, kuri bija pirmie, kas saniedza Atlantijas okeānu. Vēlāk ļoti bieži kalni figurē daudzos mītiskos un nemītiskos rakstos senajā Grieķijā. Kā jau zināms grieķu filozofs Platons ne vienu reizi vien pieminējis slaveno Atlantīdu, kura pēc viņa domām atradās aiz Herkulesa Vārtiem (Gibraltāra). Tādēļ arī okeāns ieguva nosaukumu-Atlantijas okeāns (Atlantico). Tā pat, kalnus, kuri atrodas gar vidusjūras piektasti un stiepjas līdz okeānam, atvasinot no vārda Atlant, nosauca par Atlass (Atlasa kalni). Starp citu mēs bieži arī lietojam vārdus atlass un atlants, ja iet runa par apvidu- karšu komplektiem.
Tātad. Atlasa kalnu grēda sākas mūsdienu Tunisijas teritorijā un stiepjas cauri Alžīras teritorijai, līdz Atlantijas okeāna piekrastei, Marokas teritorijā. Agrāk par Atlasiem sauca tikai daļu no tiem, kura atradār Romas Mavretānijas teritorijā, tas ir mūsdienu Atlasa centrālo un rietumu daļu. Ja skatās kartē, tad var redzēt, ka Atlasa kalni atdala Atlantijas un Vidusjūras piekrastes no Sahāras tuksneša. Atlasa kalni sastāv no vairākām atsevišķām kalnu grēdām: Tellas Atlasi (Tell Atlas), Augstie Atlasi (High Atlas), Vidējie Atlasi (Medium Atlas) Sahāras Atlasi (Sahara Atlas) un dažām mazākām grēdām, tādām kā Anti Atlasi un Er Rifa kalnu grēda-Marokas teritorijā. Marokas teritorijā, starp kalnu grēdām atrodas divas plakankalnes-plato: Augstais Marokas Plato un Marokas Meseta.
Augstais Atlass.
Mūsu ceļojuma laikā, mēs šķērsojam augstāko Atlasa kalnu grēdu, kura arī saucas Augtie Atlasa kalni. Tā kopā ar Anti Atlasu grēdu ir tālākā uz rietumiem esošā Atlasa kalnu grēda, kura sākas no Tamleltas plato, starp Sahāras un Augstajiem Atlasiem, un beidzas Atlantijas okeāna krastā. Tās garums pārsniedz 700 kilometrus. Ziemeļu nogāzes vērstas pret Marokas plato, kur klimats ir mitrāks un ziemā šeit šad tad līst arī lietus, bet dienvidu nogāzes pret Sahāras tuksnesi, kur nokrišņi ir ļoti reta parādība. Kalni veido tādu kā barjeru, starp okeānu un tuksnesi. Bieži ir tā, ka ziemeļu pusē līst lietu un ir mākoņains, bet dienvidu pusē nenolīst ne pilītes un mākoņu nav vispār. Jā! Vakar gan mēs izbaudījām nelielu lietutiņu tieši sausajā dienvidu fronē!
Atlasa kalni veido vairāku upju baseinu sistēmas. Pašos kalnos ir lielāks nokrišņu daudzums un ziemā augstākajās virsotnēs uzkrājas sniegs. Var teikt, ka kalni ir, kā akumulators mitruma uzkrāšanai, kas nodrošina šajās upēs ūdens tecējumu vissu gadu, arī vasaras sausajos periodos. Upes, kuras tek ziemeļu virzienā, nodrošina auglību lielākajā daļā Marokas iekšzemes, okeāna piekrastē. Jau minēju, ka klimats te gan ir mitrāks kā dienvidu virzienā, bet vasaras sezonā upju ūdens ir, kā glābiņš lauksaimniekiem. Atlasa kalnu upes dienvidu virzienā, ir tāds kā dzīvības nesējs tuvākajiem Saharas tuksneša rajoniem,kuros nonāk šīs upes. Mēs arī pabijām šādu upju ielejās, piemēram: Drā, Dadesas, Todras un Zīzas upju ielejās, kuru tecējumu nodrošina tieši Atlasa kalni.
Atlasa kalnu reģions ir ļoti bagāts ar dažādiem arheoloģiskiem atradumiem, kas saistīti ar pirmatnējo dzīvību uz mūsu planētas, 180 miljonu gadu pagātnē un par to mēs jau paši pārliecinājāmies vakar un aizvakar. Šeit atrastas, liels daudzums ar dažādu pirmatnējo dzīvnieku paliekas, pat ļoti retu dinozauru, kuri atklāti tikai šeit. Tāpat, šeit atrastas, ļoti daudz dažādu pirmatnējo cilvēku atstātas liecības: dažādi priekšmeti un klinšu zīmējumi.
Trīs dienas atpakaļ mēs jau šķērsojāmAugsto Atlasa kalnu austrumu daļu, starp Varzazātu un Errašīdiju, kura atgādina Kolorado kanjonus. Ja esat redzējuši filmās, vai bijuši Kolorado kanjonā, tad noteikti pamanīsiet daudz līdzības. Kalnu līdzenumi šeit atrodas ap 2000 līdz 2500metru virs jūras līmeņa, bet atsevišķas virsotnes sasniedz gandrīz 4000 metru augstumu. Šo kalnu grēdu augstākā virsotne ir Džēbel Mgun virsotne, kuras augstums ir 4068 metri, virs jūras līmeņa. Kalnu plato šķeļ vairāki dziļi un iespaidīgi kanjoni un pāris no tiem mēs jau pabijām, par ko stāstīju stāsta 4. daļā.
Augsto Atlasu rietumu daļā, starp Varzazātu, jeb Tizin Tičkas pāreju un Atlantijas okeāna piekrasti, kur mēs atrodamies šobrīd, klimats kļūst mitrāks un labvēlīgāks. Toties kalnu grēdas šeit ir augstākas un ielejas dziļākas. Šeit pat vasarā, augstākajās virsotnēs mēdz būt sniegs. Uz dienvid-austrumiem verstās nogāzes, gan līdzinās austrumu grēdu nogāzēm un arī atgādina Kolorado kanjona reģionu. Toties uz Ziemeļ-rietumiem, aiz Tizin Tičkas vērstās nogāzes ir daudz zaļākas un dzīvīgākas, kā pārējos Augsto Atlasa kalnu reģionos. Kā jau minēju, Augsto Atlasu kalnu grēda, kalpo kā dabīga lietus barjera starp Okeāna subtropu reģionu un tuksneša reģioniem, dienvid austrumos.
Jo tālāk uz dienvid-rietumiem, okeāna virzienā, jo kalni kļūst zemāki, bet zaļāki un krāšņāki. Šeit vietām jau satopami krūmāji un pat augst kalnu meži. Šeit,ir ļoti daudz olīvju audžu, bet nedaudz augstāk kalnos, sastopamas akmens ozola audzes. Dienvidu nogāzes klāj dažādu ērkšķu krūmu un retu berberu tūju-sandaraku audzes.
Ūrikas ieleja.
Tā mēs lēnām virzāmies dienvid-rietumu virzienā. Aiz Tizin Tičkas kalnu pārejas, pie Ait Urīras (Ait Ourir) ciema mēs uz brīdi pametam augsto kalnu reģionu, lai atgriestos tajā jau pa citu ieleju, tā saucamo Ūrikas upes ieleju. Tad pa šo ieleju sekosim uz pašu Augsto atlasa kalnu sirdi-Tubkāla nacionālo parku un tajā esošo slēpošanas kūrortu Ukaimedenu.
Pie pilsētiņas Ūrikas, mēs atgriežamies dziļā ielejā, pa kuru atkal sekojam augšup kalnos. Tā ir Ūrikas (Ourika) upes ieleja.
Ūrikas upes ieleja atrodas kadus 35 km uz dienvidiem no Marakešas pilsētas, no kuras uz šejieni var atbraukt atsevišķā ekskursijā. Ieleja kopā ar Tubkāla kalna grēdām, ietilpst nacionālā dabas parka teritorijā. Tās apskati var uzsākt Ūrikas ciemā (Douar Ouriki), kuru tiko šķērsojām. Šeit satiekas trīs ceļi un tālāk ceļš vijas pa šauru ieleju un kanjoniem, gar upi augšup kalnos. Pa šo ceļu, iespējams nokļūt līdz Seti Fatmā ciemam, no kura tālāk kalnos, iespējams doties jau bez auto, kājām ejot un mantu nešanai piesaistot ēzeļus. Tas gan neietilpst mūsu šodienas plānā. Ir jau vēls un ielejā sāk satumst, bet mums jāpaspēj nokļūt kalnu virsotnēs pirms saulrieta.
Mēs šovakar esam vieni no retajiem, kuri dodas kalnu virzienā, jo lielākā daļa tūristu jau pamet kalnus un auto kolonnas virzās Marakešas virzienā, veidojot lielus sastrēgumus, kuri mums gan īpaši netraucē, jo virzās pretējā virzienā. Spriežot pēc lielās satiksmes var manīt, ka šis ir ļoti labi apmeklēts tūrisma reģions.
Secinām, ka šī ieleja ir atsevišķa apmeklējuma vērta. Pati Ūrikas upe, ir krāčaina, ar vairākām ūdens kritumu kaskādēm un vietām tā tek pa pazemes alām. Daba šeit ir iespaidīga. Pie vissa tā šeit ielejā ierīkoti vairāki viesu nami, restorni un suvenīru tirgotavas. Taisnības labad, gan jāsaka, ka cenas restorānos un viesnīcās, spekulējot uz lielu tūristu pieplūdumu, šeit dažkārt ir augstākas kā Marakešā. Toties, no dabīga materiāla veidotus suvenīrus, šeit iespējams nopirkt, par visai zemām cenām.
Mūsu planos neietilpst kavēšanās šajā jaukajā ielejā un dodamies augstāk kalnos, kurus pakāpeniski pārņem krēsla.
Tubkāla nacionālais parks.
Pēc kādiem nepilniem 10 kilometriem, pagriežamies pa labi ielejā, kura atzarojas no Ūrikas ielejas un sekojam norādei Ukaimedena (Oukaimeden). Kaut kur pusceļā līdz virsotnēm parādās arī mežaini apvidi. Sākotnēji tie ir mūžzaļi, cieto lapu koku meži, bet jau augstāk parādās kalnu priedes un ciedri. Vēl augstāk, koku un krūmu audzes lēnām izsīkst un jau valda kalnu tundras skati. Pašās kalnu virsotnēs, ir tikai lavas un akmeņu nogāzes un klajumi.
Kalni kļūst ar vien klinšaināki, augstāki un bīstamāki braukšanai. Kā nekā sāk parādīties sniegs un ceļš vietām apledojis. Ledus šādos kalnu serpentīnos, kur vietām pat nav uzstādītas aizsarg barjēras, šoferiem nekādu lielo prieku nesagādā. Pie vissa tā, vēl pretīm virzošās satksmes plūsma! Ļaudis pamet Ukaimedenu, jo ir jau vakars.
Starp citu arī vissu Atlasa kalnu un Ziemeļ Āfrikas augstākā virsotne ir Tubkāla virsotne, kura atrodas tieši šeit, Augstajos Atlasa kalnos, pavisam ne tālu no Ukaimedenas. Tubkāla kalns (Jebel Toubkal) ir 4165 metru augsts. Tubkāla virsotne, kā magnets pievelk tūristus un kalna kāpējus no visas pasaules. Zīmīgi ir tas, ka šo virsotni ir samerā viegli iekarot. Priekš profesionāliem kalnos kāpējiem, tas ir vienkāršāk par vienkāršu, bet iesācējiem tas varētu kalpot kā starta punkts iespējamam kalnos kāpšanas hobijam.
Arī mēs labprāt to varētu pamēģināt, bet patreiz ziemā šāds pasākums nav realizējams, jeb ir realizējams tikai profsionāļiem, ar kārtīgu ekipējumu. Tādēļ mēs šādu pasākumu atliksim uz kādu citu reizi, kaut kad vasarā vai rudenī. Bet! Mēs dosimies uz Tubkāla pakājē esošo Ukaimedenas slēpošanas kūrortu, kur sākotnēji plānojām izmēģināt spēkus kalnu slēpošanā. Plānus ar slēpošanu esam atcēluši, jo tas mūsu kompānijai ar bērniem, pēc nogurdinoša brauciena pa tuksnešiem, varētu būt par grūtu.
Starp citu,1970. gadā, Tubkāla kalns un tā tuvākās kalnu grēdas tika iekļautas vienotā, nacionālā dabas parka kompleksā. Tubkāla dabas parks ir viens no iespaidīgākajiem dabas parkiem šeit Marokā. Šeit tā pa īstam var izbaudīt, kalnu varenību un dabas šedevrus to ielejās un nogāzēs.
Ja runa iet par dzīvnieku valstību, tad jāsaka, ka šeit bieži sastopami tadi pārstāvji, kurus nesastapsiettuksneša, vai līdzenajos reģionos. Šeit var sastapt dažādas kalnu kazas un gazeles, muflonus, šakāļus, meža kaķus un lielu daudzumu dažādu grauzēju. No putniem īpašu vērību cienīgi ir plēsīgie putni, tādi kā: ērgļi, piekūni, grifi,buzardi un dažādas lijas. Šeit pavasaros un vsarās esot sastopams liels klāsts dažādu tauriņu, no kuriem liela daļa esot reti un dažkārt pat tikai šeit atrodami. Nu protams! Ļoti ir plašs reptīļu klāsts: dažādas ķirzakas un čūskas, kuras dažkārt ir arī indīgas. Tas noteikti ir jāņem vērā un tādēļ jābūt uzmanīgiem, ložņājot pa klinšainajiem apvidiem.
Saulriets Ukaimedenā (Oukaimeden).
Esam nonākuši tik augstu kalnos un parādās sniegs. Jo augstāk kalnos, jo tas kļūst biezāks. Vēl pāris loku pa slidenajiem serpentīniem un nonākam tādā kā plakankalnē, starp sniegotām virsotnēm. Šeit jau parādās pirmie pacēlāji un kalnu kūrorta ciemats. Šeit skatoties no Ukaimedenas ciema, saule jau ir paslēpusies aiz tuvējām virsotnēm.
Tā kā mēs plānus par slēpošanu esam atcēluši un jo varāk, ir jau pavēls vakars, tad nolemjam ātri nokļūt tuvāk kādai virsotnei no kuras varētu redzēt saulrietu. Mums paveicas! Cauri ciemam ved šaurs celiņš, kurš pirmajā mirklī šķiet neizbraucams. Mūsu rīcībā taču ir bezceļu automobīļi un tādēļ nolemjam riskēt! Ieskrienamies un pa sniegoto ceļu cenšamies tikt cik vien augstu var! Gala rezultātā nonākam pie virsotnes uz kuras izvietotas kaut kādas antenas, droši vien militāristu vajadzībām.
No šejienes paveras lieliska ainava uz ielejā, krēslā grimstošo Ukaimedenas kūrortu. Var manīt, ka liela daļā slēpotāju jau pamet ciemu. Vēl iespaidīgāks skats šinī mirklī ir rietumu virzienā, kur saulīte jau sagatavojusies paslēpties aiz kalnu izroboto apvārsni! Mums vēl ir nedaudz laika lai pamestu mūsu spēkratus un censties uzkāpt pašā virsotnē, kura atrodas blakus antenām, pie kurām atstājam savus auto.
Jā! Skati grandiozi! Starp citu. Kamēr gaidām saulrietu, īsi pastāstīšu par pašu Ukaimedenas kūrortu.
Ukaimedena ir viens no retajiem kalnu slēpošanas kūrortiem-kompleksiem, Āfrikas kontinentā. Cik man zināms, vēl viens-mazaks, ir te pat Marokas ziemeļos- Ifranā, Vidējos Atlasa kalnos. Vēl kalnu slēpošanas trase esot, kaut kur Dienvid Āfrikas Republikā.
Tā kā šeit Augstajos Atlasos ziemā mēdz būt salīdzinoši vēss un augstu kalnos sniegs noturās ilgāk kā četrus mēnešus gadā, Marokas valdība lai veicinātu tūrisma plūsmu, nolēma uzbūvēt kalnu slepošanas kompleksu. Izpētot kalnu nogāzes un ielejas, tika nolemts to izveidot šeit- Ukaimedenas ielejā. Ukaimedenas ieleja, kā reiz atzarojas no Ūrikas ielejas un ietilpst tās baseinā. Kalnu grēdas dienvidu-austrumu un rietumu pusēs aizsedz ieleju no silto gaisa massu ieplūšanas, un tā kā ieleja atrodas salīdzinoši augstu, vairāk kā 2000 metrus virs jūras līmeņa, ziemā tajā izveidojas tāds, kā sniega baseins.
Pacēlāju starts, atrodas 2600 metrus virs jūras līmeņa, bet tuvākā, augstākā virsotne, ir 3268 metrus augsta. Kompleksa teritorija pārsniedz 300 hektāru platību un vienlaicīgi, tas spēj apkalpot 4000 tūristu un slēpotāju. Trašu darbība tiek nodrošināta vairāk, kā 120 dienas gadā, no novembra beigām līdz aprīlim. Ar 7 pacēlājiem, slēpošanas prieki tiek nodrošināti gan iesācējiem, gan profesionāļiem. Trašu garums ir no 600 līdz 1000 metru un to kritums, no 35 līdz līdz 40 grādu. Ziemā, gaisa temperatūra, dienas laikā ir salīdzinoši silta, no -3 līdz pat +15 grādu, bet naktīs nokrītpat līdz -10 gradiem. Vasarā gaisa temperatūra svārstās no +25, līdz +30 grādu, pašā ielejā un +5 līdz +18 grādu, kalnu virsotnēs. Vasarā Ukaimedena tiek izmantota, kā starta punkts dažādiem pārgājieniem kalnos.
Tā nu beidzot pienācis mirklis, kad saule jau skar kalnu virsotnes. Skats vienkārši grandiozs! Tādu krāsu gammu un to harmonisko spēli, līdz šim nebiju baudījis. Dziļākajās ielejās jau valda krēsla, bet apkārtējo kanu virsotnes vēl spilgti baltas. Tad pakāpeniski sāk dominēt oranžīgi sārtie toņi, līdz pat violētiem. Sniegotās virsotnes nupat kļūst sārtenas un pat zeltainas! Ukaimedenā jai tik patkā tumšs, bet kalnu gredzens ap to vēl jo projām gaišs, bet ne vairs balts. Tāds iespaids, ka krēsla ielejā arī ir oranžīgi brūna, bet pa starpu virmo violēti sārtie toņi.
Saule lēni nogrimst aiz tālumā redzamajām virsotnēm. No šī btīža sāk dominēt violēti- zili toņi.
Līdz ar saules pazušanu, rodas iespaids, ka parādās tāda kā viegla migla. Caur šo miglu jau var saskatīt Marakešas gaismiņas. Neskatoties, ka marakeša no šejienes ir kādu 40 kilometru attālumā, to var labi saskatīt. Starp citu pašā Marakešā satumsa vismaz par 5 līdz 10 minūtēm ātrāk, kā šeit virsotnēs. Patiesību sakot, šeit tāda kārtīga tumsa nemaz neuznāk. Tumšāks kļūst tikai braucot dziļāk ielejā, kur šaurās aizas aizsedz kalnu un klinšu masīvi.
Pēc šīs jaukās dabas izrādes, pametam Ukaimedenu un dodamies jau lejup, Ūrikas ielejas virzienā. Šeit nu gan nokļūstam sastrēgumā. Mēs neesam vienīgie, kuri pamet Ukaimedenu un Ūrikas ieleju. Aktīvākie slēpotāji, kuri izmantoja slēpošanas iespējas līdz pat pēdējam saules staram, tagad reizē ar mums dodas lejup pa ledus klātajiem serpentīniem. Jābrauc ļoti uzmanīgi! Skatos arī spoguļos, jo mani satrauc, ka kāds marokānis, kuram nav nekādas dižas pieredzes vadīt auto uz ledus, nenostumj mūs kādā no dziļajām ielejām. Mierīgāk ap sirdi kļūst tikai tad, kad pametam Ūrikas upes ieleju, kur vairs nav ne stāvu klinšu, ne sniega.
Atkal Marakešā.
Tā nu mēs ripināmies Marakešas virzienā. Lielais trafiks nedaudz aizkavē mūsu ierašanos Marakešā, bet mums tomēr izdodas paspēt apmeklēt lielveikaluCerrefour, kurā pēc četru dienu brauciena pa Sahāru un Atlasa kalniem varam nopirkt kaut ko no Eiropejiskās pārtikas. Ir jau gardi tie marokāņu ēdieni, bet pēc kāda laiciņa prasās kaut kas ierasts. Nevarētu jau teikt, ka visas četras dienas neapēdām neko no latviešiem ierastajiem ēdieniem. Vakar taču Shārā ēdām latviešu speķi!
Nolemjam, ka vakariņas šovakar pagatavosim paši-viesnīcā. Pie reizes sagatavosim ceļa maizi rītdienai, kuru plānojam notiesāt kaut kur pa ceļām-palmu paēnī. Izdarām pirkumus un dodamies meklēt viesnīcu. Šoreiz paliekam citā viesnīca, ne tajā kurā iepriekš. Viesnīcas Hotel“Assounfou” meklējumus atkal apgrūtina karteijais misēklis ar booking.com norādītajām adresēm un kartēm. Tas šeit Marokā laikam tradicionāli! Gandrīz neviena viesnīca neatrodas tur, kur tā parādīta kartē!
Vakariņas mus padodas vienkārši lieliskas! Es ar Voldemāru paņemam arī stingro dziru! Varam taču to atļauties! Jo rīt no rīta neplānojam agri celties! Kā nekā, pēc četru dienu ražīgas ekskursijas prasās nedaudz atpūsties. Rīt plānojam pa kārtējo Atlasa kalnu ceļu šķērsot Tizin Tičkas kalnu pāreju (Nejaukt ar Tizin Test kalnu pāreju, kuru šķērsojām šodien) un nokļūt Sussas upes ielejā un tad Agadīrā, pie Atlantijas okeāna.
Ceļš līdz Tin Mal-Almohādu valdnieku dinastijas dzimtajam ciemam.Mūsu ceļojuma 6. rīts. Šorīt neceļamies agri, jo vēlamies nedaudz atpūsties. Ceļamies ap 9.30 un dodamies brokastīs. Kārtējais pārsteigums! Es jau iepriekš stāstīju par knapajām brokastīm iepriekšējās viesnīcās. Pirms brauciena uz Maroku biju bieži lasījis apr brīnišķīgajām brokastīm Marokas viesnīcās. Vai nu mums vienkārši nepaveicās, ka mūsu brokastis ir tik knapas, vai nu mrokāņi pārņēmuši pieredzi no Eiropas, kur knapajām brokastīm viesnīcās pat nosaukums izdomāts-Kontinentālās brokastis. Šodiem mēs saņemam pašas knapākās brokastis ceļojuma laikā! Tikai saldas bulciņas ar tēju. Nu neko! Atgriežamies nummuriņā un papildinām brokastis, jeb precīzāk sakot kārtīgi pabrokastojam ar vakardienas pirkumiem.
Ap 10.30 pametam viesnīcu un atkal dodamies Atlasa kalnu virzienā. Šoreiz jau pa citu ceļu, kurš ved uz Asni ciemu un Tizin Test kalnu pareju, aiz kuras nokļūsim Sussas upes ielejā. Marakeša, kā jau teicu atrodas līdzenumā. Kalni sākas tikai pēc kādiem 30 kilometrim. Sākumā parādās pauguri, tad jau nelielas ielejas. Tad pakāpeniski ielejas kļūst dziļākas un pakalnes augstākas.
Pa ceļam, mēs dodamies garām, tūristu iecienītiem pieturas punktiem Mulai Brahim (Moulay Brahim) un Asni. Mulai Brahim ir ciems, kurš slavens ar savu svētnīcu uz kuru nedēļas nogalēs daudzi dodas atbrīvoties no noguruma un dašādām kaitēm. Vietējā ciema tirgū, jeb kvartālā, iespējams iegādāties dažādus ārstnieciskus maisījumus un saņemt konsultācijas, kā tos lietot.
Aiz Mulai Brahim, seko Asni ciems. Asni ciems ir, kā vārti uz Tubkāla kalnu vedošjai Imlil ielejai. Lai nokļūtu līdz Tubkala virsotnēm, ir jāizvēlas viens, no diviem ceļiem pa kuriem iespējams maksimāli tuvu piekļūttā nogāzēm. Viens ceļš no Marakešas, ved cauri Asni pilsētiņai, bet otrs ceļš, ved cauri Ūrikas upes ielejai un Ukaimedenai, kurā vakar pabijām.
No Imlil ciema, ir vis vienkāršāk nokļūt uz Tubkāla virsotni. Patreiz te valda salīdzinoši mierīga atmosfēra, jo nav īstā kalnos kāpšanas sezona. Toties sezonas laikā, šeit esot kā īstā mudžeklī. Šeit, no Asni ciema, pārsvarā arī tiek organizēti pargājieni un dažādi džipu braucieni uz Atlasa kalnu grēdām un tūristu masas šeit veido īstu tranzīta mezglu. Esmu gan dzirdējis informāciju, ka šo vietu tomer vajag izlaist, un pārgājienus uzsākt no paša Imlil vai Tamatertas ciema, kuros vietējie esot mazāk uzbāzīgi un godīgāki, piedāvājot pavadīt jūs kalnos un šo to notirgojot.
Mūsu plānos šoreiz nav ne kāpšana Tubkāla virsotnē, ne pietura pašā Asni ciemā. Ja nu kādam nākas šeit pabūt, tad varu ieteikt apmeklēs Asni ciemu sestdienās, kad šeit esot tirgus diena. Ja vēlaties izbaudīt asas izjūtas, tad pamēģiniet!
Turpinot ceļu, šķērsojam Ūrigani(Ourigane) ciemu. Šeit izvietotas vairākas viesnīcas un viesu nami un no šejienes arī tiekot rīkotas ekskursijas kalnos un pikniki pie netālu esošā ezera, jeb precīzāk ūdens krātuves uz Nfiss upes. Ekskursijas ar pikniku, uz šejieni, parasti izvēlās tūristi, kuri nav tik aktīvi lai kāptu augstos kalnos, bet velās iepazīt vietejās tradīcijas un protams baudīt Marokāņu lauku virtuvi.
Tin Mal.
Tin Mal ir neliels ciemats Nfisas upes ielejā. Pirmais iespaids, ar ko tad īpašaši šis ciems izceļas? Izrādas ka šī ir vieta ar īpašu vēsturi. Tieši Tin Mal ir vieta, kurā pamatus lika slavenā Almohadu dinastija, kura, kā jau stāstīju stāsta otrajā daļā, pārvaldīja vienu no varenākajām impērijām ziemeļ-rietum Āfrikā un Ibērijas pussalā.
Dodoties uz Tin Mal šķērsojam Ijujak (Ijoujak) ciemu. Aiz ciema, piekalnēs virs teritorijas, kurā atradās Almohadu dinastijas valdnieku pirmā galvaspilsēta, var redzēt divas: Talatin Jakuba (Talat-n-Yaqub) un Gundafi(Goundafi) kasbas, jeb precīzāk sacīt to drupas. No senatnē bijušās pilsētas, tā īsti nekas nav saglabājies. Vienīgais ko šeit var apskatīt, arī ir Tn Mal mošeja, kurā ir veikti vērienīgi restaurācijas darbi. Mošeja atrodas, aiz Ijujaka ciema, upes pretējā krastā esošajā Tin Mal ciemā un ir labi saskatāma no auto ceļa. Lai nokļūtu līdz tai, jāšķērso Nfisas upe.
Pirms šķērsojat upi, iedomājieties, ka šeit pretējā krastā, 1122. gadā tika uzbūvēts cietoksnis ar augstiem drūmiem mūriem un no šī cietokšņa Mahdi (Garīgais līderis) Muhameds ben Tumarts-Ibn Tumarts, pārvaldīja apkārtējos reģionus, kuri uz to brīdi jau nepakļāvās Almoravīdu varai Marakešā. Tin Mal uz to brīdi bija pirmais nocietnātais veidojums, kurš radīja pamatīgas galvassāpes Marakešas Almoravīdu valdniekiem. Un tieši no šejienes, tika pasludinātas jaunās Islama garīgās vērtības, kuras noliedza pārlieko greznību Marakešas valdnieku un garīdznieku vidē.
Al Muvahhidun, kas tulkojumā nozīmē: „ļaudis kuri pārstāv vienotu dievu” jaunās idejas ļoti veiksmīgi un strauji izplata dažādos iedzīvotāju slāņos un visā impērijas teritorijā. Īsāk sakot, Al Muvahhidun līderi sludina, ka tie pieturēsies Pravieša Muhameda sludinājumiem, to pirmatnējā izpratnē un izskaudīs to izkropļojumus, kuri radušies laika gaitā kopš Muhameda aiziešanas dieva valstībā. Visu šo ideju pamat licējs ir Ibn Tumarts, kurš uz šejieni atgriežas no ilgstošiem klejojumiem pa pasauli, kuru laikā ilgu laiku pavadījis Mekkā, Medīna un Jeruzalemē.
Tieši Ibn Tumarts uzbūvē šeit pirmo mošeju. Pēc IbnTumarta nāves, viņu apglabā Tin Mal mošejā. Sekojoši, viņa pēctecisAbdel Mumins, kurš jau iegūst savā kontrolē lielu daļu impērijas, liek mošeju pārbūvēt un tā jau iegūst izskatu, kādu jūs redzat šodien. AbdelMumina valdīšanas laikā, Tin Mal mošeja pārvēršas par svētceļnieku gala mērķi un garīdzniecības centru visā impērijā. Šajā laikā tiek uzbūvētas jaunas mošejas visā valstī. Top Kutūbijas mošeja Marakešā, Hasana moseja Rabātā, Lielā mošeja Tazā (netālu no Fesas) un vairākas mošejas tagadējās Spānijas teritorijā, tajā skaitā slavena Heralda Sevijjā, kura pārbūveta par kristiešu katedrāli.
Tin Mal ilgstošu laiku kalpojusi Almohadu valdniekiem, kā dārglitu un vērtību uzglabāšanas vieta, jo tā tika uzskatīta par drošu pret uzbrukumiem, dēļ sava sarežģītā ģeogrāfiskā izvietojuma starp Atlasa kalnu grēdām.Arī tad, kad par Imperijas galvaspilsētu tika atjaunota Marakeša, daudzus svarīgus lēmumus pieņēma tieši šeit Tin Mal cietoksnī. Tin Mal kalpoja kā droša bāze Almohadu varai.
Kad Almohadi zaudē varu valstī, Tin Mal kārtējo reizi kalpo, kā pēdējais bastions Almohadu valdnieku norieta laikā. Seko vairaki gadsimti, citu valdnieku pakļautībā, kuriem Tin Mal iedvesa bijību un tādēļ cietoksnis tika izpostīts, lai nekalpotu dažādiem varas pretiniekiem. Pašu mošeju postīt tie tomēr neuzdrošinājās. Pēc Alauītu nākšanas pie varas, kad tika izpostīti vairāki iepriekšējo valdnieku radītie vēstures pieminekļi, Tin Mal mošeja netiek pakļauta iznīcināšanai, bet tā ilgstoši netiek pienācīgi uzturēta.
Tikai pēc Marokas neatkarības atgūšanas, jaunie Alauītu dinastijas karaļi atdzīst priekšteču kļūdas un pievēršas vēstures objektu aizsardzībai un atjaunošanai. Arī Tin Mal tiek veikti vērienīgi restaurācijas darbi. Neskatoties uz to, ka lielakā daļa Tin Mal mošejas elementi ir atveidoti restaurācijas gaitā, ir saglabājušie arī daudzi sākotnējie elementi. Daudzi, kuri apmeklējuši šo mošeju, saka, ka izjutuši īpatnēju sajūtu atrodoties tās iekšienē! Tā lūk! Mēģināsim arī mēs ko izjust!
Veicam nelielu ekskursiju pa Tin Mal mošeju. Vīrs vārdā Faruks, kurš dežūrē pie ieejas runā tikai arābu un franču valodās. Bet angliki viņš zin tikai dažus vārdus un mums par mošeju neko īsti nevar pastāstīt. Nu nekas! Esmu jau apbruņojies ar pietiekoši plašu informāciju par to.
Pati Tin Mal mošeja ir īpatnēja ar to, ka to nesedz jumts un tā ir atvērta pret debesīm. Zīmīgi, ka šij mosejai nav izteikta minareta, ir tikai neliels paaugstinājums virs ieejas, kurš vairāk gan atgādina cietokšņa vārtus. Ieejot mošejā pa kreisi dienvidu virzienā atrodas mihrabs, bet pa labi austrumu virzienā-sludinātāja tribīne. Pati apdare ir ļoti vienkārša. Savdabīgi šeit izskatās trdicionālās austrumu arkas, virs kolonnām. Tas laikam tādēļ, ka tās atrodas atklātā telpā, bez jumta.
Izstaigājam moseju un te man nākas konstatēt faktu, ka mošejas mihrabs ir izbūvēts nepareizā vizienā! Kā jau stāstīju Marakešā, kad cēla Kutūbijas mošeju, arhitektam par šādu kļūdu nocirta galvu!
Man šis fakts neliek mieru un ejot ārā vārtu sargam ar žestikulēšanu, attēlojot mihrabu un rādot debesu virzienus, cenšos jautāt-kā tad tā? Mihrabs nepareizi orientēts un neatrodas Mekkas virzienā! Faruks uzreiz saprata ko es gribu zināt un apstiprina, ka mihrabs patiešām nav pareizajā virzienā uzbūvēts! Cik no Faruka franču valodā iestarpinot dažus angļu vārdus, stāstītā un žestikulējot rādītā sapratu, ka tajā laikā, kad mošeju šeit sāka būvēt, Almohādu priekštečiem ar ģeogrāfisko izjūtu esot bijis tā pašvaki, un tādēļ mihrabs izbūvēts dienvidu virzienā. Vēlāk to esot sapratuši, bet nojaukt veco mihrabu esot baidījušies un tādēļ to esot atstājuši tādu kāds tas ir. Dievlūgšanu laikā šī esot vienīgā mošeja, kurā lūgšanu laikā ļaudis nevēršas virzienā uz mihrabu, bet gan pret speciālu sludinātāja tribīni, kura atrodas Mekkas virzienā, tātad uz austrumiem.
Tizin Test (Tizi-n-Test) kalnu pāreja.
Pēc vizītes Tin Mal mēs dodamies tālāk kalnos. Šeit atkal paveras lieliski skati un panorāmas. Vienu viet mes nolemjam veikt nelielu tējas pauzi un nogriesties no lielceļa. Tā arī darām. Atrodam nobrauktuvi upes virzienā un pa akmeņainu celiņu nonākam pašā upes gultnē. Jā gultnē! Var manīt ka upe lietus sezonā ir pārpilna ar ūdeni, bet tagad ūdens līmenis ir zems un varam braukt pa upes gultni. Te nu arī nedaudz atpūšamies un atkal atgriežamies uz lielceļa.
Kādu gabaliņu uz priekšu, kārtējā pieturā ar lielisku panorāmu, nolemju parādīt līdzbraucējiem, kā nomizot kaktusa augli un pierādīt, ka tas ir arī ēdams. Šie kaktusi šeit sastopami it visur. Tie aug arī gar lielceļim, līdzīgi kā pie mums latvijā alkšņi grāvjmalās. Augli kurš jau nogatavojies un ir rozīgi sarts, vai pat spilgti oranžīgi sārts, uzmanīgi janolauž no kaktusa lapas. Varat lietot cimdus, jo pats auglis tā pat kā kaktusa lapas klāts ar dzelkšņiem. Lielie dzelkšņi pat nav itk briesmīgi, kā sīkie pūkām līdzīgie. Pēc tam augli rūpīgi jānomizo tā lai tajā nepaliek neviena, pat sīkā dzelonīša un tad to var ēst. Bet ja nepamanīsiet kādu sīko dzelonīti, tad tas pēc kāda mirkļa liks manīt un sāks durstīt mēli, kā ar sīku adatiņu! Auglis iekšā pildīts ar sēklām bet tā mīkstums pēc izskata atgādina mizotu tomātu. Toties garša ir līdzīka arbūzam jeb melonei.
Turpinām ceļu un braucam arvien augstāk un tuvāk kalnu virsotnēm. Tātad esam nonākuši līdz Tizin Test kalnu pārejai. Ceļš pār Tizin Test kalnu pārejai, tiek uzskatīts par vienu viss skaistākajiem ceļiem Marokā un pasaulē. Tas šķērso Augsto Atlasa kalnu grēdas no Ifnī upes ielejas uz Susas upes ieleju.. Tas ir visai sarežģīts un bieži tiek ierindots pie pasaules bīstamajiem ceļiem, jo tas šķērso asas nogāzes un teritorijas, kurās bieži notiek nogruvumi un šļūdoņi. Sarežģītais posms, kā reiz sākas kadus 15 kilometrus aiz Tin Mal ciema un seko līdz Tajgalta ciemam pretējā kalnu nogāzē, aiz kuras jau seko Susas upes ieleja. Par Tizin Test skaistumu nevar izstāstīt vienkārši vārdos. Tas ir jāredz pašam klātienē!
Vēl daži līkumi un esam pārejas augstākajā vietā 2092 metrus virs jūras līmeņa. Šeit atkal veicam kartējo pieturu. Pašā kalnu pārejā ierīkots neliels krodziņš un suvenīru tirgotava. Netālu no pārejas ierīkots kempings tūristiem un ja ir vēlme te var pārnakšņot teltī.
Jāsaka gan, ka šeit bieži valda migla, jeb precīzāk tie ir mākoņi. Mums šodien paveicas, jo zemo mākoņu nav un varam baudīt panorāmu uz visām pusēm. Tālumā lejā var redzēt Sussas upes plašo ieleju, bet vēl talāk, diezgan patālu atkal spīd kalnu virsotnes. Tie jau ir Anti Atlasa kalni.
Anti Atlasa kalni.
Uz Anti Atlasa kalniem šoreiz mēs nebrauksim un tos varam apskatīt tikai tālumā pie apvāršņa. Īsumā gan izstāstīšu par tiem.
Anti Atlasi atrodas vis talāk uz dienvidiem, attiecībā pret parējām Atlasa kalnu grēdām. Ja skatās kartē, tad var teikt, ka tos no Augstajiem Atlasiem, ziemeļos, atdala Susas Dadisas upes ielejas. Rietumos Anti Atlasi kļūst zemāki un atduras pret Atlantijas okeānu. Dienvidos kalni kļūst zemāki un pakapeniski pāriet Sahāras tuksneša plakankalnēs. Austrumos tie atduras pret Drā upes ieleju. Un aiz tās atrodas atsevišķa Anti Atlasa kalnu grēda- Sarhro kalnu grēda, kuru šķērsojām aizvakar Varzazātas tuvumā.
Centrālajā un austrumu daļā, pie Varzāzātas kalnu veidojumi ir stipri līdzīgi Augsto Atlasa kalnu austrumu daļā esošajiem un kā jau teicu iepriekš, tie atgādina Kolorado kanjona un Nevadas štata reģionos (ASV), esošos kalnus. Anti Atlasa kalni dienvidu un rietumu daļā ir visai īpatnēji. Tie veido tadas kā plakan kalnes, kuras izrobotas erozijas rezultātā tapušām, iespaidīgām ielejām un foto uzņēmumos no kosmosa tie atgādina mēness jeb marsa virsmu. Kalni ir nedaudz zemāki par Augstajiem Atlasa kalniem. To augstākā virsotne ir Imguta kalns, kura augstums 2532 metri. Vidējais Anti Atlasa kalnu grēdu augstums ir aptuveni 1500 m virs jūras līmeņa.
Anti Atlasa kalni ir ļoti seni, Juras laikmetā radušies kalni un tajos ļoti bieži var atrast dažādu, pirmatnējo dzīvnieku paliekas un fosīlijas, kuras izraisa lielu zinātnieku interesi un pieplūdumu, šinī reģionā. Lielākajā daļā, Anti Atlasa kalnos, dabas apstākļi ir ļoti skarbi. Tikai to rietumu daļā, Susas un Massas upes ieleju reģionos, to pakājēs, ir nedaudz dzīvīgāks un zaļāks. Šeit ir sastopami krūmāji un lauksaimniecības zemju platības. Pārējo teritoriju, aizņem stepes un tuksneši, ar retām oāzēm, kalnu ielejās un upju lejtecēs.
Lejup Sussas ielejā.
Pēc pieturas Tizin Test kalnu pārejā, dodamies lejup. Šeit nogāzes jau ir vēl stāvākas un ceļš patiešām kļūst pavisam ekstrēms. Vietām divi auto nevar saminīties un tādēļ ik pa gabaliņam izveidotas tādas kā kabatas, kurās iespejams apstāties un palaist garām pretīm braucošos.Tā nu mēs laižamies lejup, plašajā Sussas upes ielejā. Ielejā, kuru šeit bieži dēvē par Dienvid Marokas maizes klēti un apelsīnu paradīzi. Nemanot ir pienācis arī pusdien laiks un nolemjam, ka tikko nolaidīsimies ielejā, sameklēsim vietu, kur papusdienot.
Šeit nu šī stāsta 6. daļu noslēgšu, jo pametam Atlasa kalnus un nonākam citā reģionā, par kuru jau stāstīšu nākamajā stāsta 7. daļā- „Marokas Atlantijas perle-Agadīra”.
Pagaidām uz redzēšanos un tiksimies vēlāk!
Stāstam pievienots albūms ar 144 bildēm, kurā dublēts stāsta teksts.
Pēteris Vēciņš
12.09.2012. Gravesend- Kent.
Šo nakti pavadījām viesnīcā Azoul-Varzazātā. Iepriekšējās divas dienas pavadījāmdiezgan intensīvā ceļojumā un it kā esam nedaudz paguruši. Šodiena arī nesolās būt īsa! Sākotnējos plānos paredzējām programmā arī slēpošanu Atlasa kalnu virsotnēs, bet tagad saprotam, ka tas būs pārāk grūti un šāds šovs jāatliek uz citu reizi! Kalni gan paliek par mūsu šodienas ceļojuma galveno mērķi. Tātad atkal ceļamies laicīgi, bet ne tik agri, kā iepriekšējos divus rītus. Dodamies brokastīs, kuras mums tiek pasniegtas uz viesnīcas jumta ierīkotā terasē. No terases paverās skats uz Varzazātas pilsētu. Kad bijām iepriekš Varzazātā, es stāstījumu par pilsētu atliku uz šo reizi. Tad mēs tikai apmeklējā Taurīta kasbu un pametām pilsētu. Tagad kamēr ieturam brokastis nedaudz pastāstīšu par so pilsētu. Varzāzāta, ir sausu kalnu ielejā eošā oāze, palmu un dārzu zāļumā iegrimusi pilsēta, ar vairākiem sarkani-zeltītiem māla krāsas cietokšņiem-kasbām un vairākiem tādas pašas krāsas ciematiem ap to. Varzāzāta, jeb War-zazat, berberu valodā nozīmē „Bez trokšņa”, tātad klusā pilsēta. Pilsēta kā tāda, nav ļoti sena. Tā šeit radās Franču protektoriāta laikā, kad šeit, stratēģiski nozīmīgā vietā, 1928. gadā, tika ierīkotas armijas kazarmas.
Varzāzāta nav lidzīga citām Marokas pilsētām. Šeit nav trdicionalās vecpilsētas-medīnas, bet ir tikai vairāki izkaisīti cietokšņi, kuri laika gaitā nonākuši tās teritorijā. Iespaidīgākais un ar vēsturiskiem notikumiem bagātākais no šādiem cietokšņiem ir „Taurita kasba”, kurā jau pabijām pirms pāris dienām. Kā jau tad teicu, agrāk tā piederēja slavenai El Glāvi (El Glaoui) un tautā bieži to dēvē par „Atlasa valdnieku pili. Par šīs pils saimniekiem El Glāvi dzimtu un pašu Tāmi El Glavī pastāstīšu jau šodien, kad pabūsim jau citā cietoksnī-Telavīta kasbā pašos Augsto Atlasa kalnos.
Varzazātas tuvākā apkārtne, ir vairāki nozīmīgi dabas un vēstures objekti, kuri izraisa lielu tūristu interesi. Netālu no Varzāzātas līdzīgi kā pie Erfūdas, kurā jau pabijām, ir atrastas arī dinozauru kauli un fragmenti, kuru vecums pārsniedz 180 miljonus gadu.
Līdz tūrisma attīstības periodam, Varzāzātas iedīvotāji, galveno kārt nodarbojās ar lauksaimniecību un lopkopību. Tikai nedaudzi nodarbojās ar sīk ražošanu vai amatniecību. Mūsdienu Varzāzātas iedzīvotāju liela daļa nodarbināti tūrisma un pakalpojumu sektorā. Pilsētā ir plašas ielas un daudz mūsdienīgu ēku. Tas tādēļ, ka pilsēta sākusi attīstīties tikai salīdzinoši nesen, astoņdesmitajos gados, kad uz šejieni sāka ierasties tūristi. Mūsdienu Varzāzāta, izveidojies par nozīmīgu tūrisma centru. Šeit ir uzbūvētas vairākas, dažādu kategoriju viesnīcas, golfa klubi, konforenču zāles un pat sava Lidosta.
Zaļaja teritorijā pie pilsētas, kuru tagad varam saskatīt šeit no viesnīcas jumta, ir vairāki sīki ciematiņi vai zemnieku saimniecības. Zeme te tiek mākslīgi apūdeņota un ūdens tiek ņemts no ūdens krātuves, kura atrodas te pet pie pilsētas. Varētu pat teikt, ka pilsēta ir tās krastā. Ūdenskrātuve izveidota divu lielāku (Varzāzāte un Dādis upes) un vairāku sīkāku (vasarā izžūstošu) upju sateces vietā. Dambis ierīkots uz Drā upes, šaurā klinšu kanjonā un appludina visai lielu teritoriju.
Tā nu diskutējot par Varzazātu un Atlasa kalniem esam pabrokastojuši. Mums laikam neveicas ar tām brokastīm! Šoreiz tās atkal sastāvēja no pāris maizēm ar ievārījumu un tējas! Nu neko darīt! Laikam pavisam drīz arī būs jāietur pusdienas. Pasūtam vēl tēju un uzmetam šodienas ceļojuma skici.Ja reiz neslēposim, tad varam nedaudz aizkavēties Varzazātā un iegriesties apskatīt šeit esošos filmēšanas laukumus.Kā jau iepriekš minēju,Varzāzāte kļuvusi arī par nozīmīgu kinomatogrāfijas centru. Tieši šeit, Atlas Studios filmēšanas laukumos, tiek filmētas ļoti daudz filmas.Šeit tapušas arī slavenas Holivudas filmas, kā Mūmija, Gladiātors, Arābijas Lourenss, Aleksandrs Lielais, Persijas Princis, Debesu Valstība, Bābele, Asteriks un Obeliks un citas.
Pametam viesnīcu un dodamies Atlasa kalnu virzienā. Šeit pašā pilsētas nomalē, tuksnešainā teritorijā arī atrodas šie filmēšanas laukumi. Šeit atrodas ne viena vien kino pilsētiņa, jeb komplekss, kuros par ieeju prasa samaksu. Sākumā domājam, ka bez samaksas varēsim apskatīt tālāk pie apvāršņa redzmo cietoksni. Nobraucam no ceļa un pa tuksnša takām dodamies ši cietokšņa virzienā. Pa gabalu var manīt, ka šeit notikusi filmēšana un pie cietokšņa kurš izrādās butaforija stāv dažādas seno laiku kaujas ierīces. Izrādās ka šeit tapušas filmas Jeruzaleme ainas, kurās notiek uzbrukumi pilsetas mūriem. Aiz mūriem gan netiekam, jo nez no kurienes uzrodas apsargs un saka, ka tam nepieciešamas ieejas biļetes, kuras var nopirkt studijas ēkā pie šosejas. Piedāvājam šim ko uzmest uz rokas, bet šis kategoriski atsakās un iekšā nelaiž.Nu ko! Dodamies uz studiju! Pa ceļam nobraucam garām vēl vienam cietoksnim, kurš gan veidots jau uz bijušu īstu akmens mūru bāzes, bet papildināts ar butaforijām. Šeit tapuši kadri filmai „Mūmija”. Pieturam pie vieniem no studiju vārtiem un ejam iekšā. Izrādās, ka šeit samaksājot 30 dirhamus, mēs varam gida pavadījumā apskatīt angāru, kurā notikuši filmēšanas darbi un patreiz šeit izstādītas dekorācijas, kuras izmantotas filmēšanai. Pie reizes ar šo biļeti iespējams iekļūt jau iepriekš redzētajā cietoksnī tuksnesī. Nokaulējam biļešu cenu uz 20 dirhamiem un ejam iekšā. Šeit ir vairāki studiju angāri, bet tūristiem tiek izrādīts tikai viens, kurā kā noliktavā tiek glabātas dažādas dekorācijas. Šeit var apskatīt ļoti daudz dažādus senās Ēģiptes motīviem atbilstošu atribūtiku un instrumentus. Iespējams nofotogrāfēties faraona tronī un senā airu kuģī, kurā filmētas ainas ar vergiem-airētājiem.Pēc nelielas ekskursijas pa studijas angāru, atgriežamies tuksnesī pie cietokšņa. Satiekam sardzes vīru, parādam tam ieejas biļetes un ejam iekšā. Tā pat kā no ārpuses, arī iekšpusē sienas izveidotas tā, ka neaptaustot pat nevarēsi pateikt, ka tās veidotas no dāžādiem plastikas materiāliem. Pa sienu mūriem iespējams pat pārvietoties, ko arī darām. Vietām tas pat nav visai droši! Sardzes vīrs par to jau brīdināja, piebilstot ka šeit pat daži labi slaveni Holivudas aktieri esot pamanījušies gūt traumas!Pēc kino industrijas objektu apskates dodamies tālāk-Atlasa kalnu virzienā uz Ait Benhadū ciemu, kurā jau pāris dienas atpakaļ paspējām apskatīt tās slveno ksaru-mūru citadeli, par kuru stāstīju stāsta 3. daļā. Šoreiz šeit nepiestājam un dodamies tālāk pa ceļu, kurš mūs ved jau ar vien dziļāk Unīlas (Ounila) upes aizā. Kā jau iepriekš stāstīju, plānojot ceļojumu biju pārliecināts, ka šeit braukšana ir vissai sarežģīta un bīstama, bet vēlāk Ait Benhadū nolīgtais gids mums atklāja, ka šeit ir izbūvēts jauns asfaltēts ceļš.Ceļš šeit kļūst ar vien interesantāks un interesantāks. Aiz Tamdagas ciema aiza kļūst dziļāka un šeit patiešām var redzēt, ka šeit pavisam nesen izbūvēts jauns ceļš. Pēc jau pāris kilometrim parādās pirmie, tā teikt neskartie ciemi. Skati vienkārši fantastiski! Interesanti ka te dominē sarkni-brūni- rozīgi toņi ik visur, gan kalnu nogāzēs, gan ēku sienās. Tikai pa retam kolorītu papildina kāda šaura zaļumu strēmelīte dārza veidolā, vai kāda palma! Šeit panorāmu nebojā neviena mūsdienīga celtne. Viss izskatās kā simts un vairāk gadu atpakaļ. Protams! Vienīgais kas šeit liecina par mūsdienu laicīgo pasauli ir šī jaunā šoseja, kura vijās pa aizu pakrastēm, gultnēm un ciemiem. Vietām var manīt veco ceļu paliekas un tiešām nākas secināt, ka pa tiem pārvietošanās bijusi visai ekstremāla.Vēl pirms simts gadiem, kad nebija izbūvēts maģistrālais ceļš no Tizin Tičkas līdz Varzazātai, un senāk, šis bija viens no retajiem ceļiem, kurš savienoja Marakešu ar tuksneša reģioniem. Tieši pa šo ceļu tirgotāju karavānas devās uz Marakešas tirgiem, kur pārdeva no vidus Āfrikas iegūto- šad tad arī nolaupīto zeltu, ziloņkaulu un daudz ko citu. Šīs aizas šķērsoja arī vairāku Magriba dinastiju valdnieku karotāji un laupītāji. Domājams, ka tieši pa šo ceļu Magribā ieradās Almoravīdu karotāji no Sanhadžas reģiona pie Nigēras upes. Jau vairākus gadsimtus vēlāk šīs aizas šķērso Alauītu dinastijas karotāji un topošie valdnieki, lai iegūtu savā kontrolē Marokas galvaspilsētu Maakešu.Pa šo pašu aizu pagājušā gadsimta sākuma Marakešas virzinā dodas arī slavenā, tā sauktā „Atlasa kalnu valdnika” El Glāvī vīri un pats Tāmi El Glāvī. Lai kontrolētu šo svarīgo tranzīta ceļu, Glāvī dzimtas vadoņi pašā kalnu pārejā uzbūvē pili jeb kasbu, no kuras būtu parocīgi veikt šo uzdevumu. Tad arī šeit top tā saucamā Telavītas kasba (Kasbah Telouet), kuru esam ieplānojuši apskatīt. Aiz Ačahudas (Achahoud) ciema ceļš pa serpentīniem gar visai iespaidīgās aizas stāvo nogāzi ved augšup, kur pašā korē ierīkota stāvvieta- skatu laukums. No šejienes atkal paveras kārtējā iespaidīgā ainava uz ieleju. . Šeit jau ieradušies pirmie suvenīru tirgotāji, kuri gan nav tik uzmācīgi, kā citur. Laikam vēl nav paspējuši iegūt pieredzi no kolēģiem, kuri sava āroda prasmi iekopuši vietās kur tūrismu plūsma notiek jau ilgu laiku. Šeit gribēju piebilst, ka arī ciemu iedzīvotāji šeit nemetas zem auto riteņiem, kā citur! Bērni māj ar rociņām lai vienkārši pasveicinātu garām braucošos svešzemniekus, bet neskrien ar izstieptu roku lai iegūtu kādu grasi. Tiešām var manīt, ka šaja ciemā vēl nav ienākusi laicīgās pasaules labumi un negatīvismi.Brīžiem šķiet, kā vispār cilvēki spēj izdzīvot šādā vidē! Apkārt vienas klintis kalni un akmeņi! Dārzu var iekopt tikai šaurā joslā pie pašas upes, kur to apdraud iespājamie spontānie plūdi, vai sausums! Lai šos dārzus iekoptu, jāpieliek liela piepūle un daudz darba. Jāizveido terases, jāsaved auglīga zeme, regulāri jālaista un tā tālāk. Apbrīnoju šos cilvēkus, kuri šeit dzīvo! Jā! Dzīvo pieticīgi, ja neteiktu nabadzīgi, bet izskatās laimīgi! Kāds berberu puisis man reiz teica, ka Marokānim nav vajadzīgi laicīgās pasaules labumi lai justos laimīgs! Tā tas laikam arī ir!Kādu gabaliņu pabraucam pa ne visai dziļu ieplaku, kuras nogāzes rotā sarkanīgi brūni toņi. Tāda sajūta, ka būtu nonācis kakao un kafijas ielejā un tās pakrastes veidotas no kārtainas šokolādes kūkas. Tālāk ceļš jau ved pa nedaudz līdzenāku un zaļumiem bagātāku apvidu. Var just, ka esam nonākuši augst kalnu apvidū-plakankalnē, un klimats šeit ir vēsāks un mitrāks. Vietām parādās jau augstkalnu meži, kuros jau sastopam kādu priedi, bet kalnu virsotnes klāj sniega sega.Vēl pāris līkumu un nonākam palielā visai saļā līdzenumā, kuru ieskauj kalnu virsotnes. Neliela piekalnītē pa gabalu var pamanīt cietoksni-kasbu. Tā jau ir Telavītas kasba. Pirms kasbas ceļa malā atrodas tāds kā viesnīcu un restorānu komplekss. Nu jau kuro dienu, pēc knapām rīta brokastīm vēders liek manīt, ka nebūtu par skādi ko uzēst, jeb pusdienas ieturet laicīgi! Tā arī nolemjam! Pirms dodamies apskatīt Teluetas kasbu dosimies kādā no restorāniņiem papusdienot.
Te pie pašas Telavītas kasbas, lielceļa mala iekartoti pāris hotelīši un restorāniņi. Tikko pieturam auto, uzreiz ierodas kartējais gids, restorāna vai viesnīcas aģents. Vārdu sakot kārtējais vissu zinošais palīgs, kurš mūs naski vilina vienā no restorāniem. Saka, ja mēs paēdīsim tieši šeit, tad viņš kā bonusu novadīs nelielu ekskursiju uz pašu Telavītas kasbu. Šoreiz piekrītam un dodamies mūsu uzstājīgajam palīgam līdzi uz restorānu. Izvēlamies vietas nevis telpās, bet teltī ārpus restorāna.Izdarām pasūtījumu un gaidot maltīti, malkojam tēju un noklausāmies stāstu par šo īpašo kasbu un jo vairāk interesantajiem šīs kasbas bijušajiem saimniekiem- El Glāvī dzimtu.Galvenā persona šajā stāstā ir Tāmī El Glāvi. Tāmī El Glāvi. Patiesība ir ļoti odioza personība par kuru tā īsi izstātīt nav iespējams. Un tomēr pacentīšos.Stasts sākas šādi:1893. gadā, pēc ļoti neveiksmīga kara gājiena Sahāras reģionā atgriežoties uz galvaspilsētu, Marokas karaļa karapēka paliekas paša karaļa Hasana vadībā, nonāk Augsto Atlasa kalnu reģionā, kur tos vissu laiku apdraud vietējo cilšu bruņotie formējumi. Šķiet ka izsalkušajiem un novārdzinātajiem vīriem kārtējais uzbrukums beigtos bēdīgi!
Šeit pēkšņi uzrodas kārtējie, sākotnēji šķietami draudīgie kalnu karotāji un varētu padomāt, ka šeit arī liktenis lēmis karaļa un vīņa vīriem iet bojā! Bet! No kalniešu karapūļa ierodas trīs jātnieki-vietējais Glāvī dzimtas vietvaldis un karavadonis ar diviem saviem dēliem Madanī un Tāmi El Glāvī. Tie pavisam negaidīti piedāvā karalim un tā vīriem kārtīgu maltīti, naktsmājas un atpūtu pēc smagā pārgājiena. Tā arī karalim Hasanam izdodas izglābties no kaun pilnas bojāejas kaut kur kalnos!
Un turpinājums kļūst pavisam interesants. Karalim atgriežoties galavspilsetā, netiek aizmirsts par El Glāvī dzimtas sniegto palīdzību. Karalis atsūta uz Telavītu bagātīgu karavānu ar dažādām vērtīgām lietām un kārtīgu ieroču kravu, tajā skaitā vācijā ražotu lielgabalu, kādu šeit neviens vēl nebija redzējis. Bet pats galvenais, tika atsūtīti dokumenti, kuros saskaņā ar karaļa rīkojumu, Glāvī dzmtai tiek piešķirti dažādi tituli un nodotas tik pat kā neierobežotas pilnvaras kontrolēt tirdzniecību un iekasēt nodevas Atlasa kalnos un aiz tiem esošajā tuksnešainajā reģionā Varzazātas, Dadesas un Drā upes ielejāsEl Glāvī dzimta šīs pilnvaras izmanto ar pilnu atdevi! Tie pakļauj savai kontrolei ganrīz vissu reģiona tirdzniecību un ekonomiku. Metodes ar kādām El Glāvī dzimtai izdodas iegūt kontroli, izceļas ar vissai iespaidīgu nežēlību un terooru. Tajos laikos pat ļaudis baidījās pieminēt savus vietvalžus nevietā, baidoties no to rokaspuišiem, kuriem bija dota liela patvaļa cīņai ar El Glāvī pretiniekiem.
Laika gaitā El Glāvī dzimta spēj savākt tik daudz nodevu un provianta, ka tā šķietami kļūst par bagātāko un ietekmīgāko ģimeni vissā Marokā, pat apsteidzot pašu karali. El Glāvī ietekme uz valsts politisko dzīvi kļūst ar vien iespaidīgāka un daudzi karaļa padomnieki spiež karali pieņemt mērus lai kaut kā apturētu šo El Glāvī ekspansiju. Bet! Karalis jau kļuvis vecs un nevēlas pieņemt bīstamus lēmumus. Pēc karaļa nāves troni manto jauns un nepieredzējis pēctecis, kas paver ceļu El Glāvī ģimenes ekspansīvajiem plāniem. Arī El Glāvī ģimeni skar pārmaiņas. Par ģimenes galvu pēc tēva un pēkšņas vecākā brāļa nāves manto un iegūst Tāmī El Glāvī, kurš izceļas ar vissai lielu agresivitāti, bet tajā pat laikā ir ļoti izvecīgs diplomāts, ja pat neteiktu –intrigu pinējs.
Pēc karaļa Hasana naves ne tikai El Glāvī mērķē iegūt varu Marokā. Maroku, kā potenciālo vasaļvalsti sev noskatījušas vairākas strauji attīstošās eiropas varas. Jo īpaši lieli plāni ir Francijai, kura pretendē uz Marokas kolonizēšanu viss nopietnāk. Franči izmanto Marokas vājuma mirkli un cenšas izveidot Marokas protektoriātu.
Tajā pat laikā, Tāmī El Glāvī dara ko līdzīgu. Izmantojot par ieganstu valstī valdošo varas krīzi, viņš cenšas izdarīt apvērsumu un iegūt Marokas sultāna statussu. Tas gan viņam neizdodas. Franči tajā pat laikā jau kontrolē lielu daļu Marokas teritorijas un tik pat kā zem savas varas pakļāvuši karaļa ģimeni un iegūst tās lojalitāti.
Šeit nu beidzot sakrustojas divu nopietnu spēku intereses! No vienas puses franču un no otras, ietekmīgās El Glāvī ģimenes intereses. Šķiet, ka karš ir neizbēgams! Un atkal! Abpusējas diplomātiskas intrigas noved pie kopējas sadarbības. Šodien ir skaidrs. Šī sadarbība starp franču kolonizātoriem un El Glāvī bija tikai tāda „Aprēķinu laulība”. Franči ar El Glāvī palīdzību mēģināja nostiprināt savas pozīcijas, bet El Glāvī attiecīgi savas. Jeb kurā gadījumā abas puses labi saprata, ka savstarpējs karš var novest pie neprognozējamām sekām.
Šāds status kvo saglabājas ilgstošu laiku. Franči formāli pārvalda Maroku ar marionešu sultāna starpniecību, bet El Glāvī kontrolē gandrīz vissu dienvid Maroku. Stāsta, ka šajā laikā El Glāvī ģimenes bagātība iegūst neierobežotus apmērus. El Glāvī garāžā esot stāvējuši vairāk kā 50 Rolls Royce automobīļu un tā galmu apkalpiojuši vairāki simti sulaiņu.
Tā tas varētu turpināties, bet pēc otrā pasaules kara Franču kolonijās, tajā skaitā Marokā no jauna izraisās separātiskas tendences. Sākas sākotnēji slēpta un jau pavisam drīz, atklāta cīņa par Marokas neatkarību. Franči saprot, ka bez El Glāvī atbalsta viņu valdīšanai pienāks ātrs gals. Tajā pat laikā arī El Glāvī saprot, ka neatkarīgā Marokā viņa labklājība iespējama tikai iegūstot pilnu varu visā valstī. Franči pastarpināti atbalsta El Glāvī centienus iegūt varu, bet šos plānus izjauc neatkarības cīņās iesaistītais troņa mantinieks Muhamesd V, kurš kļūst par neatkarības cīņu iedvesmotāju un vadoni.
Franči arestē Muhamedu un izsūta uz Madagaskaru trimdā. El Glāvī klusībā atbalsta šo rīcību, jo kā nekā šāds aktīvs troņa mantinieks ir tikai šķērslis viņa plāniem iegūt varu valstī.
Revolucionārais noskaņojums Marokā aug ar katru dienu un gala rezultātā Francija ir spiesta piekāpties un atdzīt Marokas neatkarību. No trimdas atgriežas Muhameds V, kurš tiek atdzīta par vissas Marokas karali. Šie notikumi piespiež arī El Glāvī veikt diplomātiskus manevrus. El Glāvī ļoti labi saprot, ka cīnīties ar vissas tautas iedvesmojušu un atbalstītu karali ir bezjēdzīgi un tādēļ El Glāvī dodas uz Rabātu un lūdz piedošanu karalim Muhamedam V, par to ka viņš neatbalstīja viņa rīcību un sadarbojās ar franču kolonizātoriem. Pec pāris nedēļām Tāmi El Glāvī mirst un valstī izplatas baumas, ka tas nav noticis dabīgā ceļā. Jeb kurā gadījumā ir skaidrs, ka nedz jaunajai karaļā varai, nedz bijušajiem franču kolonistiem, spēcīgais El Glāvī varēja radīt diplomātiskas problēmas nākotnē.
Tāds lūk ir šis stāsts par Tāmī El Glāvī, kuru šeit dēvēja par Atlasa kalnu valdnieku. Starp citu. Tāmī El Glāvī pēcteči nebūt nepazuda no redzes loka. Tāmī dēls Hasans El Glāvī, vēl pie tēva aktīvas politiskās dzīves visai tuvu iepazīstas ar šeit bieži viesojušos Lielbritānijas premjeru Vinstonu Čerčilu. Viņus vieno kopīgas intereses mākslā. Vinstons Čerčils līdz šim un arī vēlāk, visai bieži viesojās Marokā un arī šeit Telavītā, lai baudītu atpūtu un nodarbotos ar savu hobiju-gleznošanu. Arī Hasans El Glāvī kļūst slavens ar saviem mākslas darbiem. Jeb kurā gadījumā Vinstons un Hasans iegūst lielu savstarpējo uzticību. Mūsdienās pat ir rīkotas kopīgas gleznu izstādes, kurās izstādīti Vinstona Čerčila un Hasana El Glāvī gleznas.
Vēl viens Tāmī El Glāvī pēctecis-mazdēls Mahdi El Glāvī (Tāmī dēla un franču aktrises Sesīlijas Abrī dēls) iet mātes pēdās un kļūst par slavenu aktieri jau no agras bērnības, nospēlējot vairakas lomas dažādās franču kino filmās. Jeb kurā gadījumā, franču un britu mākslinieku aprindās El Glavī uzvards nav svešs!
Bildēs redzami: pats Tāmī Elglāvī, viņa dēls Hasans el Glāvī un mazdēls Mahdi El Glāvī. Gleznu motīvi no Hasana darbiem.Pēc ļoti lieliskas maltītes un lieliska stāstījuma par Atlasa kalnu valdnieku, dodamies apskatīt pašu kasbu. Ceļš līdz kasbai ved pa savdabīgu klasisku marokāņu ciematu. Mājas, ja tās tā varētu nosaukt, veidotas no mala kleķējuma un ir vissai nožēlojamā stāvoklī. Arī pati kasba nopietni cietusi no laika zoba. Patiesībā gan jāsaka, ka ilgstošu laiku šij ēkai netika pievērsta īpaša uzmanība, jo kā nekā neatkarīgās Marokas jaunajiem valdniekiem Tāmī El Glāvī ilgstošu laiku asociējās ar nodevēju, kurš nodeva karali un atbalstīja franču kolonistus. Tikai pavisam nesen, Marokas valdība ir sapratusi, ka vēsturi nevar ignorēt un ka šādi objekti piesaista lielu tūristu un interesentu uzmanību, un Talavītas kasbā tiek veikti restaurācijas darbi.Daudzas ēkas ap kasbu gan jau tik tālu ir cietušas, ka tās nav iespējams atjaunot. No Tāmī El Glāvī varenības laikiem šeit daudz kas nav saglabajies. Protams! Savu dara arī māte daba. No māla būvetās ēkas ne visai labi pacieš šeit kalnos esošos, skarbos dabas apstākļus. Tāpat, visai biežās zemestrīces dara savus nedarbus.Lai iekļūtu pašā kasbā, ir jasamaksā 20 dirhami. Iekšā kasba izveidota līdzīgi, kā citas kasbas, tikai šeit var manīt, ka šīs kasbas ikšējās telpas bijušas īpaši grezni dekorētas. Tās bijušas pat greznākas nekā Taurīta kasbā Varzazātā, uz kuru El Glāvī dzimta pārcēlās vēlāk, kad ieguva lielo varu. No kasbas logiem paveras lieliski skati uz apkārt esošo sniegoto kalnu virsotnēm. Panorāma tiešām lieliska. Šķiet, ka šeit mājo īpaša aura. Ne par velti El Glāvī dzimta izvējējās tieši šo vietu savas kasbas celtniecībai.Pēc ekskursijas pa kasbu, dodamies atpakaļ pie saviem auto. Vēl neliela pauze kavējoties pie vietējiem suvenīru tirgotājiem un varam doties tālāk. Laiks paiet nemanāmi un jau ir vēla pēcpusdiena. Mums vēl jāpaspāj aizbraukt lūdz Ukaimedenai, kur vēlamies noskatīties saulrietu no pašām Atlasa kalnu sniegotajām virsotnēm. Līdz Ukaimedenai vēl jānobrauc pagarš gabaliņš un pa visai sarežģītiem kalnu ceļiem. Atkal jāšķērso Tizin Tičkas kalnu pāreja, kuru pretējā virzienā šķērsojām pirms trīs dienām.Tā nu mēs turpinām ceļu Marakešas virzienā! Tizin Tička! Tas ir kaut kas lielisks! Vispār Atlasa kalni ir superīgi! Galvenais ka tie ir tik daudzveidīgi, par ko parliecināmies jau vairākas dienas šķērsojot to ielejas un kalnu grēdas. Šeit atkal izdarām kārtējo nelielo pieturu, kuras laika nedaudz apstāstīšu par pašiem Atlasa kalniem.Atlass, Atlasa kalni. To nosaukums cēlies no grieķu-Atlasa jab Atlanta. Pirmo reizi rakstos, Atlasa kalnus min feniķieši, kuri bija pirmie, kas saniedza Atlantijas okeānu. Vēlāk ļoti bieži kalni figurē daudzos mītiskos un nemītiskos rakstos senajā Grieķijā. Kā jau zināms grieķu filozofs Platons ne vienu reizi vien pieminējis slaveno Atlantīdu, kura pēc viņa domām atradās aiz Herkulesa Vārtiem (Gibraltāra). Tādēļ arī okeāns ieguva nosaukumu-Atlantijas okeāns (Atlantico). Tā pat, kalnus, kuri atrodas gar vidusjūras piektasti un stiepjas līdz okeānam, atvasinot no vārda Atlant, nosauca par Atlass (Atlasa kalni). Starp citu mēs bieži arī lietojam vārdus atlass un atlants, ja iet runa par apvidu- karšu komplektiem.Tātad. Atlasa kalnu grēda sākas mūsdienu Tunisijas teritorijā un stiepjas cauri Alžīras teritorijai, līdz Atlantijas okeāna piekrastei, Marokas teritorijā. Agrāk par Atlasiem sauca tikai daļu no tiem, kura atradār Romas Mavretānijas teritorijā, tas ir mūsdienu Atlasa centrālo un rietumu daļu. Ja skatās kartē, tad var redzēt, ka Atlasa kalni atdala Atlantijas un Vidusjūras piekrastes no Sahāras tuksneša. Atlasa kalni sastāv no vairākām atsevišķām kalnu grēdām: Tellas Atlasi (Tell Atlas), Augstie Atlasi (High Atlas), Vidējie Atlasi (Medium Atlas) Sahāras Atlasi (Sahara Atlas) un dažām mazākām grēdām, tādām kā Anti Atlasi un Er Rifa kalnu grēda-Marokas teritorijā. Marokas teritorijā, starp kalnu grēdām atrodas divas plakankalnes-plato: Augstais Marokas Plato un Marokas Meseta.
Mūsu ceļojuma laikā, mēs šķērsojam augstāko Atlasa kalnu grēdu, kura arī saucas Augtie Atlasa kalni. Tā kopā ar Anti Atlasu grēdu ir tālākā uz rietumiem esošā Atlasa kalnu grēda, kura sākas no Tamleltas plato, starp Sahāras un Augstajiem Atlasiem, un beidzas Atlantijas okeāna krastā. Tās garums pārsniedz 700 kilometrus. Ziemeļu nogāzes vērstas pret Marokas plato, kur klimats ir mitrāks un ziemā šeit šad tad līst arī lietus, bet dienvidu nogāzes pret Sahāras tuksnesi, kur nokrišņi ir ļoti reta parādība. Kalni veido tādu kā barjeru, starp okeānu un tuksnesi. Bieži ir tā, ka ziemeļu pusē līst lietu un ir mākoņains, bet dienvidu pusē nenolīst ne pilītes un mākoņu nav vispār. Jā! Vakar gan mēs izbaudījām nelielu lietutiņu tieši sausajā dienvidu fronē!Atlasa kalni veido vairāku upju baseinu sistēmas. Pašos kalnos ir lielāks nokrišņu daudzums un ziemā augstākajās virsotnēs uzkrājas sniegs. Var teikt, ka kalni ir, kā akumulators mitruma uzkrāšanai, kas nodrošina šajās upēs ūdens tecējumu vissu gadu, arī vasaras sausajos periodos. Upes, kuras tek ziemeļu virzienā, nodrošina auglību lielākajā daļā Marokas iekšzemes, okeāna piekrastē. Jau minēju, ka klimats te gan ir mitrāks kā dienvidu virzienā, bet vasaras sezonā upju ūdens ir, kā glābiņš lauksaimniekiem. Atlasa kalnu upes dienvidu virzienā, ir tāds kā dzīvības nesējs tuvākajiem Saharas tuksneša rajoniem, kuros nonāk šīs upes. Mēs arī pabijām šādu upju ielejās, piemēram: Drā, Dadesas, Todras un Zīzas upju ielejās, kuru tecējumu nodrošina tieši Atlasa kalni.
Atlasa kalnu reģions ir ļoti bagāts ar dažādiem arheoloģiskiem atradumiem, kas saistīti ar pirmatnējo dzīvību uz mūsu planētas, 180 miljonu gadu pagātnē un par to mēs jau paši pārliecinājāmies vakar un aizvakar. Šeit atrastas, liels daudzums ar dažādu pirmatnējo dzīvnieku paliekas, pat ļoti retu dinozauru, kuri atklāti tikai šeit. Tāpat, šeit atrastas, ļoti daudz dažādu pirmatnējo cilvēku atstātas liecības: dažādi priekšmeti un klinšu zīmējumi.
Trīs dienas atpakaļ mēs jau šķērsojāmAugsto Atlasa kalnu austrumu daļu, starp Varzazātu un Errašīdiju, kura atgādina Kolorado kanjonus. Ja esat redzējuši filmās, vai bijuši Kolorado kanjonā, tad noteikti pamanīsiet daudz līdzības. Kalnu līdzenumi šeit atrodas ap 2000-2500 virs jūras līmeņa, bet atsevišķas virsotnes sasniedz gandrīz 4000 metru augstumu. Šo kalnu grēdu augstākā virsotne ir Džēbel Mgun virsotne, kuras augstums ir 4068 metri, virs jūras līmeņa. Kalnu plato šķeļ vairāki dziļi un iespaidīgi kanjoni un pāris no tiem mēs jau pabijām, par ko stāstīju stāsta 4. daļā.
Augsto Atlasu rietumu daļā, starp Varzazātu, jeb Tizin Tičkas pāreju un Atlantijas okeāna piekrasti, kur mēs atrodamies šobrīd, klimats kļūst mitrāks un labvēlīgāks. Toties kalnu grēdas šeit ir augstākas un ielejas dziļākas. Šeit pat vasarā, augstākajās virsotnēs mēdz būt sniegs. Uz dienvid-austrumiem verstās nogāzes, gan līdzinās austrumu grēdu nogāzēm un arī atgādina Kolorado kanjona reģionu. Toties uz Ziemeļ-rietumiem, aiz Tizin Tičkas vērstās nogāzes ir daudz zaļākas un dzīvīgākas, kā pārējos Augsto Atlasa kalnu reģionos. Kā jau minēju, Augsto Atlasu kalnu grēda, kalpo kā dabīga lietus barjera starp Okeāna subtropu reģionu un tuksneša reģioniem, dienvid austrumos.
Jo tālāk uz dienvid-rietumiem, okeāna virzienā, jo kalni kļūst zemāki, bet zaļāki un krāšņāki. Šeit vietām jau satopami krūmāji un pat augst kalnu meži. Šeit, ir ļoti daudz olīvju audžu, bet nedaudz augstāk kalnos, sastopamas akmens ozola audzes. Dienvidu nogāzes klāj dažādu ērkšķu krūmu un retu berberu tūju-sandaraku audzes.
Tā mēs lēnām virzāmies dienvid-rietumu virzienā. Aiz Tizin Tičkas kalnu pārejas, pie Ait Urīras (Ait Ourir) ciema mēs uz brīdi pametam augsto kalnu reģionu, lai atgriestos tajā jau pa citu ieleju, tā saucamo Ūrikas upes ieleju. Tad pa šo ieleju sekosim uz pašu Augsto atlasa kalnu sirdi-Tubkāla nacionālo parku un tajā esošo slēpošanas kūrortu Ukaimedenu.
Pie pilsētiņas Ūrikas, mēs atgriežamies dziļā ielejā, pa kuru atkal sekojam augšup kalnos. Tā ir Ūrikas (Ourika) upes ieleja.
Ūrikas upes ieleja atrodas kadus 35 km uz dienvidiem no Marakešas pilsētas, no kuras uz šejieni var atbraukt atsevišķā ekskursijā. Ieleja kopā ar Tubkāla kalna grēdām, ietilpst nacionālā dabas parka teritorijā. Tās apskati var uzsākt Ūrikas ciemā (Douar Ouriki), kuru tiko šķērsojām. Šeit satiekas trīs ceļi un tālāk ceļš vijas pa šauru ieleju un kanjoniem, gar upi augšup kalnos. Pa šo ceļu, iespējams nokļūt līdz Seti Fatmā ciemam, no kura tālāk kalnos, iespējams doties jau bez auto, kājām ejot un mantu nešanai piesaistot ēzeļus. Tas gan neietilpst mūsu šodienas plānā. Ir jau vēls un ielejā sāk satumst, bet mums jāpaspēj nokļūt kalnu virsotnēs pirms saulrieta.
Mēs šovakar esam vieni no retajiem, kuri dodas kalnu virzienā, jo lielākā daļa tūristu jau pamet kalnus un auto kolonnas virzās Marakešas virzienā, veidojot lielus sastrēgumus, kuri mums gan īpaši netraucē, jo virzās pretējā virzienā. Spriežot pēc lielās satiksmes var manīt, ka šis ir ļoti labi apmeklēts tūrisma reģions.
Secinām, ka šī ieleja ir atsevišķa apmeklējuma vērta. Pati Ūrikas upe, ir krāčaina, ar vairākām ūdens kritumu kaskādēm un vietām tā tek pa pazemes alām. Daba šeit ir iespaidīga. Pie vissa tā šeit ielejā ierīkoti vairāki viesu nami, restorni un suvenīru tirgotavas. Taisnības labad, gan jāsaka, ka cenas restorānos un viesnīcās, spekulējot uz lielu tūristu pieplūdumu, šeit dažkārt ir augstākas kā Marakešā. Toties, no dabīga materiāla veidotus suvenīrus, šeit iespējams nopirkt, par visai zemām cenām.
Mūsu planos neietilpst kavēšanās šajā jaukajā ielejā un dodamies augstāk kalnos, kurus pakāpeniski pārņem krēsla.Pēc kādiem nepilniem 10 kilometriem, pagriežamies pa labi ielejā, kura atzarojas no Ūrikas ielejas un sekojam norādei Ukaimedena (Oukaimeden). Kaut kur pusceļā līdz virsotnēm parādās arī mežaini apvidi. Sākotnēji tie ir mūžzaļi, cieto lapu koku meži, bet jau augstāk parādās kalnu priedes un ciedri. Vēl augstāk, koku un krūmu audzes lēnām izsīkst un jau valda kalnu tundras skati. Pašās kalnu virsotnēs, ir tikai lavas un akmeņu nogāzes un klajumi.
Kalni kļūst ar vien klinšaināki, augstāki un bīstamāki braukšanai. Kā nekā sāk parādīties sniegs un ceļš vietām apledojis. Ledus šādos kalnu serpentīnos, kur vietām pat nav uzstādītas aizsarg barjēras, šoferiem nekādu lielo prieku nesagādā. Pie vissa tā, vēl pretīm virzošās satksmes plūsma! Ļaudis pamet Ukaimedenu, jo ir jau vakars.
Starp citu arī vissu Atlasa kalnu un Ziemeļ Āfrikas augstākā virsotne ir Tubkāla virsotne, kura atrodas tieši šeit, Augstajos Atlasa kalnos, pavisam ne tālu no Ukaimedenas. Tubkāla kalns (Jebel Toubkal) ir 4165 metru augsts. Tubkāla virsotne, kā magnets pievelk tūristus un kalna kāpējus no visas pasaules. Zīmīgi ir tas, ka šo virsotni ir samerā viegli iekarot. Priekš profesionāliem kalnos kāpējiem, tas ir vienkāršāk par vienkāršu, bet iesācējiem tas varētu kalpot kā starta punkts iespējamam kalnos kāpšanas hobijam.
Arī mēs labprāt to varētu pamēģināt, bet patreiz ziemā šāds pasākums nav realizējams, jeb ir realizējams tikai profsionāļiem, ar kārtīgu ekipējumu. Tādēļ mēs šādu pasākumu atliksim uz kādu citu reizi, kaut kad vasarā vai rudenī. Bet! Mēs dosimies uz Tubkāla pakājē esošo Ukaimedenas slēpošanas kūrortu, kur sākotnēji plānojām izmēģināt spēkus kalnu slēpošanā. Plānus ar slēpošanu esam atcēluši, jo tas mūsu kompānijai ar bērniem, pēc nogurdinoša brauciena pa tuksnešiem, varētu būt par grūtu.
Starp citu,1970. gadā, Tubkāla kalns un tā tuvākās kalnu grēdas tika iekļautas vienotā, nacionālā dabas parka kompleksā. Tubkāla dabas parks ir viens no iespaidīgākajiem dabas parkiem šeit Marokā. Šeit tā pa īstam var izbaudīt, kalnu varenību un dabas šedevrus to ielejās un nogāzēs.
Ja runa iet par dzīvnieku valstību, tad jāsaka, ka šeit bieži sastopami tadi pārstāvji, kurus nesastapsiet tuksneša, vai līdzenajos reģionos. Šeit var sastapt dažādas kalnu kazas un gazeles, muflonus, šakāļus, meža kaķus un lielu daudzumu dažādu grauzēju. No putniem īpašu vērību cienīgi ir plēsīgie putni, tādi kā: ērgļi, piekūni, grifi, buzardi un dažādas lijas. Šeit pavasaros un vsarās esot sastopams liels klāsts dažādu tauriņu, no kuriem liela daļa esot reti un dažkārt pat tikai šeit atrodami. Nu protams! Ļoti ir plašs reptīļu klāsts: dažādas ķirzakas un čūskas, kuras dažkārt ir arī indīgas. Tas noteikti ir jāņem vērā un tādēļ jābūt uzmanīgiem, ložņājot pa klinšainajiem apvidiem.
Esam nonākuši tik augstu kalnos un parādās sniegs. Jo augstāk kalnos, jo tas kļūst biezāks. Vēl pāris loku pa slidenajiem serpentīniem un nonākam tādā kā plakankalnē, starp sniegotām virsotnēm. Šeit jau parādās pirmie pacēlāji un kalnu kūrorta ciemats.
Šeit skatoties no Ukaimedenas ciema, saule jau ir paslēpusies aiz tuvējām virsotnēm.
Tā kā mēs plānus par slēpošanu esam atcēluši un jo varāk, ir jau pavēls vakars, tad nolemjam ātri nokļūt tuvāk kādai virsotnei no kuras varētu redzēt saulrietu. Mums paveicas! Cauri ciemam ved šaurs celiņš, kurš pirmajā mirklī šķiet neizbraucams. Mūsu rīcībā taču ir bezceļu automobīļi un tādēļ nolemjam riskēt! Ieskrienamies un pa sniegoto ceļu cenšamies tikt cik vien augstu var! Gala rezultātā nonākam pie virsotnes uz kuras izvietotas kaut kādas antenas, droši vien militāristu vajadzībām.No šejienes paveras lieliska ainava uz ielejā, krēslā grimstošo Ukaimedenas kūrortu. Var manīt, ka liela daļā slēpotāju jau pamet ciemu. Vēl iespaidīgāks skats šinī mirklī ir rietumu virzienā, kur saulīte jau sagatavojusies paslēpties aiz kalnu izroboto apvārsni! Mums vēl ir nedaudz laika lai pamestu mūsu spēkratus un censties uzkāpt pašā virsotnē, kura atrodas blakus antenām, pie kurām atstājam savus auto.Jā! Skati grandiozi! Starp citu. Kamēr gaidām saulrietu, īsi pastāstīšu par pašu Ukaimedenas kūrortu.Ukaimedena ir viens no retajiem kalnu slēpošanas kūrortiem-kompleksiem, Āfrikas kontinentā. Cik man zināms, vēl viens-mazaks, ir te pat Marokas ziemeļos- Ifranā, Vidējos Atlasa kalnos. Vēl kalnu slēpošanas trase esot, kaut kur Dienvid Āfrikas Republikā.Tā kā šeit Augstajos Atlasos ziemā mēdz būt salīdzinoši vēss un augstu kalnos sniegs noturās ilgāk kā četrus mēnešus gadā, Marokas valdība lai veicinātu tūrisma plūsmu, nolēma uzbūvēt kalnu slepošanas kompleksu. Izpētot kalnu nogāzes un ielejas, tika nolemts to izveidot šeit- Ukaimedenas ielejā. Ukaimedenas ieleja, kā reiz atzarojas no Ūrikas ielejas un ietilpst tās baseinā. Kalnu grēdas dienvidu-austrumu un rietumu pusēs aizsedz ieleju no silto gaisa massu ieplūšanas, un tā kā ieleja atrodas salīdzinoši augstu, vairāk kā 2000 metrus virs jūras līmeņa, ziemā tajā izveidojas tāds, kā sniega baseins. Pacēlāju starts, atrodas 2600 metrus virs jūras līmeņa, bet tuvākā, augstākā virsotne, ir 3268 metrus augsta. Kompleksa teritorija pārsniedz 300 hektāru platību un vienlaicīgi, tas spēj apkalpot 4000 tūristu un slēpotāju. Trašu darbība tiek nodrošināta vairāk, kā 120 dienas gadā, no novembra beigām līdz aprīlim. Ar 7 pacēlājiem, slēpošanas prieki tiek nodrošināti gan iesācējiem, gan profesionāļiem. Trašu garums ir no 600 līdz 1000 metru un to kritums, no 35 līdz līdz 40 grādu. Ziemā, gaisa temperatūra, dienas laikā ir salīdzinoši silta, no -3 līdz pat +15 grādu, bet naktīs nokrīt pat līdz -10 gradiem. Vasarā gaisa temperatūra svārstās no +25, līdz +30 grādu, pašā ielejā un +5 līdz +18 grādu, kalnu virsotnēs. Vasarā Ukaimedena tiek izmantota, kā starta punkts dažādiem pārgājieniem kalnos.Tā nu beidzot pienācis mirklis, kad saule jau skar kalnu virsotnes. Skats vienkārši grandiozs! Tādu krāsu gammu un to harmonisko spēli, līdz šim nebiju baudījis. Dziļākajās ielejās jau valda krēsla, bet apkārtējo kanu virsotnes vēl spilgti baltas. Tad pakāpeniski sāk dominēt oranžīgi sārtie toņi, līdz pat violētiem. Sniegotās virsotnes nupat kļūst sārtenas un pat zeltainas! Ukaimedenā jai tik patkā tumšs, bet kalnu gredzens ap to vēl jo projām gaišs, bet ne vairs balts. Tāds iespaids, ka krēsla ielejā arī ir oranžīgi brūna, bet pa starpu virmo violēti sārtie toņi.Saule lēni nogrimst aiz tālumā redzamajām virsotnēm. No šī btīža sāk dominēt violēti- zili toņi. Līdz ar saules pazušanu, rodas iespaids, ka parādās tāda kā viegla migla. Caur šo miglu jau var saskatīt Marakešas gaismiņas. Neskatoties, ka marakeša no šejienes ir kādu 40 kilometru attālumā, to var labi saskatīt. Starp citu pašā Marakešā satumsa vismaz par 5 līdz 10 minūtēm ātrāk, kā šeit virsotnēs. Patiesību sakot, šeit tāda kārtīga tumsa nemaz neuznāk. Tumšāks kļūst tikai braucot dziļāk ielejā, kur šaurās aizas aizsedz kalnu un klinšu masīvi.Pēc šīs jaukās dabas izrādes, pametam Ukaimedenu un dodamies jau lejup, Ūrikas ielejas virzienā. Šeit nu gan nokļūstam sastrēgumā. Mēs neesam vienīgie, kuri pamet Ukaimedenu un Ūrikas ieleju. Aktīvākie slēpotāji, kuri izmantoja slēpošanas iespējas līdz pat pēdējam saules staram, tagad reizē ar mums dodas lejup pa ledus klātajiem serpentīniem. Jābrauc ļoti uzmanīgi! Skatos arī spoguļos, jo mani satrauc, ka kāds marokānis, kuram nav nekādas dižas pieredzes vadīt auto uz ledus, nenostumj mūs kādā no dziļajām ielejām. Mierīgāk ap sirdi kļūst tikai tad, kad pametam Ūrikas upes ieleju, kur vairs nav ne stāvu klinšu, ne sniega.Tā nu mēs ripināmies Marakešas virzienā. Lielais trafiks nedaudz aizkavē mūsu ierašanos Marakešā, bet mums tomēr izdodas paspēt apmeklēt lielveikalu Cerrefour, kurā pēc četru dienu brauciena pa Sahāru un Atlasa kalniem varam nopirkt kaut ko no Eiropejiskās pārtikas. Ir jau gardi tie marokāņu ēdieni, bet pēc kāda laiciņa prasās kaut kas ierasts. Nevarētu jau teikt, ka visas četras dienas neapēdām neko no latviešiem ierastajiem ēdieniem. Vakar taču Shārā ēdām latviešu speķi!
Nolemjam, ka vakariņas šovakar pagatavosim paši-viesnīcā. Pie reizes sagatavosim ceļa maizi rītdienai, kuru plānojam notiesāt kaut kur pa ceļām-palmu paēnī. Izdarām pirkumus un dodamies meklēt viesnīcu. Šoreiz paliekam citā viesnīca, ne tajā kurā iepriekš. Viesnīcas Hotel“Assounfou” meklējumus atkal apgrūtina karteijais misēklis ar booking.com norādītajām adresēm un kartēm. Tas šeit Marokā laikam tradicionāli! Gandrīz neviena viesnīca neatrodas tur, kur tā parādīta kartē!
Vakariņas mus padodas vienkārši lieliskas! Es ar Voldemāru paņemam arī stingro dziru! Varam taču to atļauties! Jo rīt no rīta neplānojam agri celties! Kā nekā, pēc četru dienu ražīgas ekskursijas prasās nedaudz atpūsties. Rīt plānojam pa kārtējo Atlasa kalnu ceļu šķērsot Tizin Tičkas kalnu pāreju (Nejaukt ar Tizin Test kalnu pāreju, kuru šķērsojām šodien) un nokļūt Sussas upes ielejā un tad Agadīrā, pie Atlantijas okeāna.
Mūsu ceļojuma 6. rīts. Šorīt neceļamies agri, jo vēlamies nedaudz atpūsties. Ceļamies ap 9.30 un dodamies brokastīs. Kārtējais pārsteigums! Es jau iepriekš stāstīju par knapajām brokastīm iepriekšējās viesnīcās. Pirms brauciena uz Maroku biju bieži lasījis apr brīnišķīgajām brokastīm Marokas viesnīcās. Vai nu mums vienkārši nepaveicās, ka mūsu brokastis ir tik knapas, vai nu mrokāņi pārņēmuši pieredzi no Eiropas, kur knapajām brokastīm viesnīcās pat nosaukums izdomāts-Kontinentālās brokastis. Šodiem mēs saņemam pašas knapākās brokastis ceļojuma laikā! Tikai saldas bulciņas ar tēju. Nu neko! Atgriežamies nummuriņā un papildinām brokastis, jeb precīzāk sakot kārtīgi pabrokastojam ar vakardienas pirkumiem.Ap 10.30 pametam viesnīcu un atkal dodamies Atlasa kalnu virzienā. Šoreiz jau pa citu ceļu, kurš ved uz Asni ciemu un Tizin Test kalnu pareju, aiz kuras nokļūsim Sussas upes ielejā. Marakeša, kā jau teicu atrodas līdzenumā. Kalni sākas tikai pēc kādiem 30 kilometrim. Sākumā parādās pauguri, tad jau nelielas ielejas. Tad pakāpeniski ielejas kļūst dziļākas un pakalnes augstākas.Pa ceļam, mēs dodamies garām, tūristu iecienītiem pieturas punktiem Mulai Brahim (Moulay Brahim) un Asni. Mulai Brahim ir ciems, kurš slavens ar savu svētnīcu uz kuru nedēļas nogalēs daudzi dodas atbrīvoties no noguruma un dašādām kaitēm. Vietējā ciema tirgū, jeb kvartālā, iespējams iegādāties dažādus ārstnieciskus maisījumus un saņemt konsultācijas, kā tos lietot.
Aiz Mulai Brahim, seko Asni ciems. Asni ciems ir, kā vārti uz Tubkāla kalnu vedošjai Imlil ielejai. Lai nokļūtu līdz Tubkala virsotnēm, ir jāizvēlas viens, no diviem ceļiem pa kuriem iespējams maksimāli tuvu piekļūt tā nogāzēm. Viens ceļš no Marakešas, ved cauri Asni pilsētiņai, bet otrs ceļš, ved cauri Ūrikas upes ielejai un Ukaimedenai, kurā vakar pabijām.
No Imlil ciema, ir vis vienkāršāk nokļūt uz Tubkāla virsotni. Patreiz te valda salīdzinoši mierīga atmosfēra, jo nav īstā kalnos kāpšanas sezona. Toties sezonas laikā, šeit esot kā īstā mudžeklī. Šeit, no Asni ciema, pārsvarā arī tiek organizēti pargājieni un dažādi džipu braucieni uz Atlasa kalnu grēdām un tūristu masas šeit veido īstu tranzīta mezglu. Esmu gan dzirdējis informāciju, ka šo vietu tomer vajag izlaist, un pārgājienus uzsākt no paša Imlil vai Tamatertas ciema, kuros vietējie esot mazāk uzbāzīgi un godīgāki, piedāvājot pavadīt jūs kalnos un šo to notirgojot.
Mūsu plānos šoreiz nav ne kāpšana Tubkāla virsotnē, ne pietura pašā Asni ciemā. Ja nu kādam nākas šeit pabūt, tad varu ieteikt apmeklēs Asni ciemu sestdienās, kad šeit esot tirgus diena. Ja vēlaties izbaudīt asas izjūtas, tad pamēģiniet!
Turpinot ceļu, šķērsojam Ūrigani(Ourigane) ciemu. Šeit izvietotas vairākas viesnīcas un viesu nami un no šejienes arī tiekot rīkotas ekskursijas kalnos un pikniki pie netālu esošā ezera, jeb precīzāk ūdens krātuves uz Nfiss upes. Ekskursijas ar pikniku, uz šejieni, parasti izvēlās tūristi, kuri nav tik aktīvi lai kāptu augstos kalnos, bet velās iepazīt vietejās tradīcijas un protams baudīt Marokāņu lauku virtuvi.Tin Mal ir neliels ciemats Nfisas upes ielejā. Pirmais iespaids, ar ko tad īpašaši šis ciems izceļas? Izrādas ka šī ir vieta ar īpašu vēsturi. Tieši Tin Mal ir vieta, kurā pamatus lika slavenā Almohadu dinastija, kura, kā jau stāstīju stāsta otrajā daļā, pārvaldīja vienu no varenākajām impērijām ziemeļ-rietum Āfrikā un Ibērijas pussalā. Dodoties uz Tin Mal šķērsojam Ijujak (Ijoujak) ciemu. Aiz ciema, piekalnēs virs teritorijas, kurā atradās Almohadu dinastijas valdnieku pirmā galvaspilsēta, var redzēt divas: Talatin Jakuba (Talat-n-Yaqub) un Gundafi(Goundafi) kasbas, jeb precīzāk sacīt to drupas. No senatnē bijušās pilsētas, tā īsti nekas nav saglabājies. Vienīgais ko šeit var apskatīt, arī ir Tn Mal mošeja, kurā ir veikti vērienīgi restaurācijas darbi. Mošeja atrodas, aiz Ijujaka ciema, upes pretējā krastā esošajā Tin Mal ciemā un ir labi saskatāma no auto ceļa. Lai nokļūtu līdz tai, jāšķērso Nfisas upe.Pirms šķērsojat upi, iedomājieties, ka šeit pretējā krastā, 1122. gadā tika uzbūvēts cietoksnis ar augstiem drūmiem mūriem un no šī cietokšņa Mahdi (Garīgais līderis) Muhameds ben Tumarts-Ibn Tumarts, pārvaldīja apkārtējos reģionus, kuri uz to brīdi jau nepakļāvās Almoravīdu varai Marakešā. Tin Mal uz to brīdi bija pirmais nocietnātais veidojums, kurš radīja pamatīgas galvassāpes Marakešas Almoravīdu valdniekiem. Un tieši no šejienes, tika pasludinātas jaunās Islama garīgās vērtības, kuras noliedza pārlieko greznību Marakešas valdnieku un garīdznieku vidē. Al Muvahhidun, kas tulkojumā nozīmē: „ļaudis kuri pārstāv vienotu dievu” jaunās idejas ļoti veiksmīgi un strauji izplata dažādos iedzīvotāju slāņos un visā impērijas teritorijā. Īsāk sakot, Al Muvahhidun līderi sludina, ka tie pieturēsies Pravieša Muhameda sludinājumiem, to pirmatnējā izpratnē un izskaudīs to izkropļojumus, kuri radušies laika gaitā kopš Muhameda aiziešanas dieva valstībā. Visu šo ideju pamat licējs ir Ibn Tumarts, kurš uz šejieni atgriežas no ilgstošiem klejojumiem pa pasauli, kuru laikā ilgu laiku pavadījis Mekkā, Medīna un Jeruzalemē.
Tieši Ibn Tumarts uzbūvē šeit pirmo mošeju. Pēc IbnTumarta nāves, viņu apglabā Tin Mal mošejā. Sekojoši, viņa pēctecis Abdel Mumins, kurš jau iegūst savā kontrolē lielu daļu impērijas, liek mošeju pārbūvēt un tā jau iegūst izskatu, kādu jūs redzat šodien. Abdel Mumina valdīšanas laikā, Tin Mal mošeja pārvēršas par svētceļnieku gala mērķi un garīdzniecības centru visā impērijā. Šajā laikā tiek uzbūvētas jaunas mošejas visā valstī. Top Kutūbijas mošeja Marakešā, Hasana moseja Rabātā, Lielā mošeja Tazā (netālu no Fesas) un vairākas mošejas tagadējās Spānijas teritorijā, tajā skaitā slavena Heralda Sevijjā, kura pārbūveta par kristiešu katedrāli.
Tin Mal ilgstošu laiku kalpojusi Almohadu valdniekiem, kā dārglitu un vērtību uzglabāšanas vieta, jo tā tika uzskatīta par drošu pret uzbrukumiem, dēļ sava sarežģītā ģeogrāfiskā izvietojuma starp Atlasa kalnu grēdām. Arī tad, kad par Imperijas galvaspilsētu tika atjaunota Marakeša, daudzus svarīgus lēmumus pieņēma tieši šeit Tin Mal cietoksnī. Tin Mal kalpoja kā droša bāze Almohadu varai. Kad Almohadi zaudē varu valstī, Tin Mal kārtējo reizi kalpo, kā pēdējais bastions Almohadu valdnieku norieta laikā. Seko vairaki gadsimti, citu valdnieku pakļautībā, kuriem Tin Mal iedvesa bijību un tādēļ cietoksnis tika izpostīts, lai nekalpotu dažādiem varas pretiniekiem. Pašu mošeju postīt tie tomēr neuzdrošinājās. Pēc Alauītu nākšanas pie varas, kad tika izpostīti vairāki iepriekšējo valdnieku radītie vēstures pieminekļi, Tin Mal mošeja netiek pakļauta iznīcināšanai, bet tā ilgstoši netiek pienācīgi uzturēta.
Tikai pēc Marokas neatkarības atgūšanas, jaunie Alauītu dinastijas karaļi atdzīst priekšteču kļūdas un pievēršas vēstures objektu aizsardzībai un atjaunošanai. Arī Tin Mal tiek veikti vērienīgi restaurācijas darbi. Neskatoties uz to, ka lielakā daļa Tin Mal mošejas elementi ir atveidoti restaurācijas gaitā, ir saglabājušie arī daudzi sākotnējie elementi. Daudzi, kuri apmeklējuši šo mošeju, saka, ka izjutuši īpatnēju sajūtu atrodoties tās iekšienē! Tā lūk! Mēģināsim arī mēs ko izjust!
Veicam nelielu ekskursiju pa Tin Mal mošeju. Vīrs vārdā Faruks, kurš dežūrē pie ieejas runā tikai arābu un franču valodās. Bet angliki viņš zin tikai dažus vārdus un mums par mošeju neko īsti nevar pastāstīt. Nu nekas! Esmu jau apbruņojies ar pietiekoši plašu informāciju par to.
Pati Tin Mal mošeja ir īpatnēja ar to, ka to nesedz jumts un tā ir atvērta pret debesīm. Zīmīgi, ka šij mosejai nav izteikta minareta, ir tikai neliels paaugstinājums virs ieejas, kurš vairāk gan atgādina cietokšņa vārtus. Ieejot mošejā pa kreisi dienvidu virzienā atrodas mihrabs, bet pa labi austrumu virzienā-sludinātāja tribīne. Pati apdare ir ļoti vienkārša. Savdabīgi šeit izskatās trdicionālās austrumu arkas, virs kolonnām. Tas laikam tādēļ, ka tās atrodas atklātā telpā, bez jumta. Izstaigājam moseju un te man nākas konstatēt faktu, ka mošejas mihrabs ir izbūvēts nepareizā vizienā! Kā jau stāstīju Marakešā, kad cēla Kutūbijas mošeju, arhitektam par šādu kļūdu nocirta galvu!
Man šis fakts neliek mieru un ejot ārā vārtu sargam ar žestikulēšanu, attēlojot mihrabu un rādot debesu virzienus, cenšos jautāt-kā tad tā? Mihrabs nepareizi orientēts un neatrodas Mekkas virzienā! Faruks uzreiz saprata ko es gribu zināt un apstiprina, ka mihrabs patiešām nav pareizajā virzienā uzbūvēts! Cik no Faruka franču valodā iestarpinot dažus angļu vārdus, stāstītā un žestikulējot rādītā sapratu, ka tajā laikā, kad mošeju šeit sāka būvēt, Almohādu priekštečiem ar ģeogrāfisko izjūtu esot bijis tā pašvaki, un tādēļ mihrabs izbūvēts dienvidu virzienā. Vēlāk to esot sapratuši, bet nojaukt veco mihrabu esot baidījušies un tādēļ to esot atstājuši tādu kāds tas ir. Dievlūgšanu laikā šī esot vienīgā mošeja, kurā lūgšanu laikā ļaudis nevēršas virzienā uz mihrabu, bet gan pret speciālu sludinātāja tribīni, kura atrodas Mekkas virzienā, tātad uz austrumiem.Pēc vizītes Tin Mal mēs dodamies tālāk kalnos. Šeit atkal paveras lieliski skati un panorāmas. Vienu viet mes nolemjam veikt nelielu tējas pauzi un nogriesties no lielceļa. Tā arī darām. Atrodam nobrauktuvi upes virzienā un pa akmeņainu celiņu nonākam pašā upes gultnē. Jā gultnē! Var manīt ka upe lietus sezonā ir pārpilna ar ūdeni, bet tagad ūdens līmenis ir zems un varam braukt pa upes gultni. Te nu arī nedaudz atpūšamies un atkal atgriežamies uz lielceļa.Kādu gabaliņu uz priekšu, kārtējā pieturā ar lielisku panorāmu, nolemju parādīt līdzbraucējiem, kā nomizot kaktusa augli un pierādīt, ka tas ir arī ēdams. . Šie kaktusi šeit sastopami it visur. Tie aug arī gar lielceļim, līdzīgi kā pie mums latvijā alkšņi grāvjmalās. Augli kurš jau nogatavojies un ir rozīgi sarts, vai pat spilgti oranžīgi sārts, uzmanīgi janolauž no kaktusa lapas. Varat lietot cimdus, jo pats auglis tā pat kā kaktusa lapas klāts ar dzelkšņiem.Lielie dzelkšņi pat nav itk briesmīgi, kā sīkie pūkām līdzīgie. Pēc tam augli rūpīgi jānomizo tā lai tajā nepaliek neviena, pat sīkā dzelonīša un tad to var ēst. Bet ja nepamanīsiet kādu sīko dzelonīti, tad tas pēc kāda mirkļa liks manīt un sāks durstīt mēli, kā ar sīku adatiņu! Auglis iekšā pildīts ar sēklām bet tā mīkstums pēc izskata atgādina mizotu tomātu. Toties garša ir līdzīka arbūzam jeb melonei. Turpinām ceļu un braucam arvien augstāk un tuvāk kalnu virsotnēm. Tātad esam nonākuši līdz Tizin Test kalnu pārejai. Ceļš pār Tizin Test kalnu pārejai, tiek uzskatīts par vienu viss skaistākajiem ceļiem Marokā un pasaulē. Tas šķērso Augsto Atlasa kalnu grēdas no Ifnī upes ielejas uz Susas upes ieleju.. Tas ir visai sarežģīts un bieži tiek ierindots pie pasaules bīstamajiem ceļiem, jo tas šķērso asas nogāzes un teritorijas, kurās bieži notiek nogruvumi un šļūdoņi. Sarežģītais posms, kā reiz sākas kadus 15 kilometrus aiz Tin Mal ciema un seko līdz Tajgalta ciemam pretējā kalnu nogāzē, aiz kuras jau seko Susas upes ieleja. Par Tizin Test skaistumu nevar izstāstīt vienkārši vārdos. Tas ir jāredz pašam klātienē! Vēl daži līkumi un esam pārejas augstākajā vietā 2092 metrus virs jūras līmeņa. Šeit atkal veicam kartējo pieturu. Pašā kalnu pārejā ierīkots neliels krodziņš un suvenīru tirgotava. Netālu no pārejas ierīkots kempings tūristiem un ja ir vēlme te var pārnakšņot teltī. Jāsaka gan, ka šeit bieži valda migla, jeb precīzāk tie ir mākoņi. Mums šodien paveicas, jo zemo mākoņu nav un varam baudīt panorāmu uz visām pusēm. Tālumā lejā var redzēt Sussas upes plašo ieleju, bet vēl talāk, diezgan patālu atkal spīd kalnu virsotnes. Tie jau ir Anti Atlasa kalni.Uz Anti Atlasa kalniem šoreiz mēs nebrauksim un tos varam apskatīt tikai tālumā pie apvāršņa. Īsumā gan izstāstīšu par tiem.
Anti Atlasi atrodas vis talāk uz dienvidiem, attiecībā pret parējām Atlasa kalnu grēdām. Ja skatās kartē, tad var teikt, ka tos no Augstajiem Atlasiem, ziemeļos, atdala Susas Dadisas upes ielejas. Rietumos Anti Atlasi kļūst zemāki un atduras pret Atlantijas okeānu. Dienvidos kalni kļūst zemāki un pakapeniski pāriet Sahāras tuksneša plakankalnēs. Austrumos tie atduras pret Drā upes ieleju. Un aiz tās atrodas atsevišķa Anti Atlasa kalnu grēda- Sarhro kalnu grēda, kuru šķērsojām aizvakar Varzazātas tuvumā.
Centrālajā un austrumu daļā, pie Varzāzātas kalnu veidojumi ir stipri līdzīgi Augsto Atlasa kalnu austrumu daļā esošajiem un kā jau teicu iepriekš, tie atgādina Kolorado kanjona un Nevadas štata reģionos (ASV), esošos kalnus. Anti Atlasa kalni dienvidu un rietumu daļā ir visai īpatnēji. Tie veido tadas kā plakan kalnes, kuras izrobotas erozijas rezultātā tapušām, iespaidīgām ielejām un foto uzņēmumos no kosmosa tie atgādina mēness jeb marsa virsmu. Kalni ir nedaudz zemāki par Augstajiem Atlasa kalniem. To augstākā virsotne ir Imguta kalns, kura augstums 2532 metri. Vidējais Anti Atlasa kalnu grēdu augstums ir aptuveni 1500 m virs jūras līmeņa.
Anti Atlasa kalni ir ļoti seni, Juras laikmetā radušies kalni un tajos ļoti bieži var atrast dažādu, pirmatnējo dzīvnieku paliekas un fosīlijas, kuras izraisa lielu zinātnieku interesi un pieplūdumu, šinī reģionā. Lielākajā daļā, Anti Atlasa kalnos, dabas apstākļi ir ļoti skarbi. Tikai to rietumu daļā, Susas un Massas upes ieleju reģionos, to pakājēs, ir nedaudz dzīvīgāks un zaļāks. Šeit ir sastopami krūmāji un lauksaimniecības zemju platības. Pārējo teritoriju, aizņem stepes un tuksneši, ar retām oāzēm, kalnu ielejās un upju lejtecēs.
Pēc pieturas Tizin Test kalnu pārejā, dodamies lejup. Šeit nogāzes jau ir vēl stāvākas un ceļš patiešām kļūst pavisam ekstrēms. Vietām divi auto nevar saminīties un tādēļ ik pa gabaliņam izveidotas tādas kā kabatas, kurās iespejams apstāties un palaist garām pretīm braucošos.Tā nu mēs laižamies lejup, plašajā Sussas upes ielejā. Ielejā, kuru šeit bieži dēvē par Dienvid Marokas maizes klēti un apelsīnu paradīzi. Nemanot ir pienācis arī pusdien laiks un nolemjam, ka tikko nolaidīsimies ielejā, sameklēsim vietu, kur papusdienot.Šeit nu šī stāsta 6. daļu noslēgšu, jo pametam Atlasa kalnus un nonākam citā reģionā, par kuru jau stāstīšu nākamajā stāsta 7. daļā- „Marokas Atlantijas perle-Agadīra”.
Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem
Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais
