Filipīnas (18.07.-29.07.)

Sigita Renckulberga 22.08.2012 23 min lasīšanai 39 foto

Par to kā un kāpēc ir sanācis nokļūt Filipīnās, var izlasīt aprakstā par Ķīnu, jo šis ir tāds kā ceļojuma turpinājums.

Pamata izmaksas:

1. Avio biļete (RIX-BEJ-RIX) – 2 cilvēkiem 472 LVL

2. Avio biļete (BEJ-MAN-BEJ) - 2 cilvēkiem 210 LVL

3. Pieci avio pārlidojumi Filipīnās ar Cebu Pacific Arilines (*4 cilvēkiem) – 225 LVL

* Cenas turpmāk norādītas par 1 cilvēku. 1 PHP = ~ 0,01 LVL

18.jūlijs

No rīta ap 5:30, pēc ilgstošas kratīšanās turbulencēs, veiksmīgi esam nolaidušās Manilas lidostā. Zinām, ka Agris ar Lindu mūs sagaidīs, jo viņu reiss no Taipejas Manilā ieradies dažas stundas pirms mums. Saņemam somas un dodamies uz izeju, kur šie abi mūs jau gaida ar iepriekš pasūtītu Taivānas aliņu. Protams, prieks par atkal satikšanos. Aliņu laiks nav iztukšot, jo jāsamaina no Ķīnas pāri palikušās juaņas, kā arī jāizņem no bankomāta Filipīnu peso tālākajam ceļojumam (turpmāk ceļojuma laikā vairākas reizes naudu izņēmām no bankomāta ar Maestro karti – nekādu problēmu nebija, tikai jāskatās, kuri bankomāti „ņem pretī” šo karti. Papildus vēl katru reizi tika piemērota komisijas maksa 200 PHP apmērā). Turklāt jau pēc pāris stundām (08:25) jākāpj atkal Cebu pacific lidmašīnā, lai dotos uz Tagbilaran city (atrodas Bohol provincē). No pāri palikušajām 1100 CNY vietējā lidostas valūtas maiņas punktā saņemam 6400 PHP. Pirmie 800 PHP (par 2 somām) aiziet jau pie iečekošanās, jo pērkot sākotnēji biļetes Cebu Pacific aviokompānijā, nebijām piepirkušas klāt nododamo bagāžu. Izlidojot no Manilas uz jebkuru iekšzemes lidostu, jāmaksā lidostas nodoklis 200 PHP. Pēdējo 24 stundu laikā šis mums sanāks jau trešais lidojums. Diezgan nogurdinoši. Iekožam vēl nelielas brokastis lidostas kafejnīcā un kāpjam iekšā lidmašīnā. Lidojums ir nedaudz ilgāks par 1 h.

Tagbilaran pilsētas lidosta, kurā nolaižamies, vairāk atgādina šķūni, nekā lidostu. Maza, jo apkalpo tikai vietējos reisus. Tā kā šajā vietā pirms pāris gadiem ir jau pabijis Agris, mums ir zināma apmešanās vieta. Tāpēc dodamies ārpus lidostas, kur jau savus pakalpojumus piedāvā vietējie taksisti. Viens tiek sarunāts un braucam uz Panglao salu (400 PHP par visu taksi), kur mēģināsim atrast to pašu viesu māju Alona Grove, kurā pirms pāris gadiem palicis Agris. Tas mums veiksmīgi arī izdodas. Iekārtojamies jaukās bungalo mājiņās (uz 2 naktīm bungalo mums 4 cilvēkiem izmaksāja 3000 PHP), kas atrodas tikai kādas 1 min gājienā no jūras. http://www.agoda.com/asia/philippines/bohol/alona_grove_tourist_inn.html Tā kā esam sava veida budžeta ceļotāji, ņemam vislētāko variantu – istabas bez gaisa kondicioniera (bija grūti, bet ne nepanesami).

Nolikuši somas, dodamies ievērtēt pludmali. Aizraujas elpa, jo priekšā skats, kāds redzēts tikai ar Photoshop apstrādātās bildēs. Baltas smiltis, zils ūdens, kokosrieksti un palmas. Turpat pludmalē esošajā kafejnīcā arī ieturam maltīti (visiem 4 cilvēkiem kopā ~ 600 PHP), kur Linda, noilgojusies pēc ceptiem kartupeļiem (Taivānā tādus restorānos neservē), tos nešauboties izvēlas no ēdienkartes.

Visu pēcpusdienu nočilojam pie jūras. Ietestējām vietējo aliņu San Miguel (lielā 1l stikla pudele maksā no 70-100 PHP, atkarībā no vietas. Piemēram, Manilā lielveikalā to varēja nopirkt pa ~ 70 PHP, šodien pludmalē mazajā būdiņveikalā to mums vienu reizi pārdeva pa 90 PHP, otru jau pa 80 PHP). Gulēt dodamies jau ap 19:00, jo garie pārlidojumi ir darījuši savu. Neierasti ir tas, ka šajos platuma grādos satumst jau ap 18:00.

19.jūlijs

No rīta ceļamies 6:00 un dodamies uz rīta peldi Filipīnu jūrā. Ūdens fantastiski silts. Šīs dienas plānā apskatīt tuvāk Bohol salu. Tāpēc 8:30 klāt jau ir šoferis, kuru sarunājām vakardien. Sanāk neliela nesaprašanās par brauciena izmaksām, jo vakardien esam vienojušies par citu summu, bet šodien šoferis prasa par 100 PHP vairāk. Lai nebojātu sev omu, turklāt arī summa nav astronomiska, piekrītam darījumam. Mums 4 cilvēkiem šoferis ar mašīnu kopā uz visu dienu izmaksāja 1800 PHP. Uzsākam braucienu. Jau vakar pamanīju filipīniešu interesanto ceļu būves tehnoloģiju. Asfaltētais ceļš ir kopā salikts no betona klučiem (tādiem pašiem, no kādiem pārsvarā celtas visas Purčika un Pļavnieku sērkociņu kastītes). Diezgan praktiski – ja kas saplīst, atliek tikai beigto ceļa posmu nomainīt ar citu. Mums vajadzētu no viņiem mācīties. Šoferis iesākumā brauc kā dulls. Protams, nekādi noteikumi neeksistē. Kad spidometrs rāda 120 km/h Linda lūdz piebremzēt, jo mums nekur nav jāsteidzas.

Klāt pirmais apskates punkts – Šokolādes kalni (Chocolate Hills – viens no populārākajiem Bohol provinces tūristu apskates objektiem. Nosaukums radies dēļ tā, ka kalnu noapaļotā forma atgādina šokolādes pilienus. Turklāt zaļā zāle, kas aptver kalnus, sezonāli mainās uz brūno, kas vēl vairāk kalniem liek izskatīties pēc šokolādes pikucīšiem. Kopumā esot ap 1268 šādiem kalniem un to augstums sasniedz no 30-50 metriem. Protams, arī šī vieta saistībā ar savu izcelšanos apvīta ar leģendu – 2 milži vairākas dienas cīkstējušies, metot viens otram ar akmeņiem. Pēc pāris dienām, kad abi jau bijuši noguruši, viņi tomēr izlīguši. Pametot salu, viņi aiz sevis atstājuši izmētātos akmeņus). Tos aplūkojam, uzkāpjot skatu tornī. Izskatās fantastiski. Ieejas maksa 50 PHP. Vēlāk pēc apskates lejā sēdošam apsargam un pēc tam arī mūsu šoferim jautājam, kā tie kalni veidojušies, jo līdzi mums nebija paķēries ceļvedis. Dīvaini, bet neviens nezina. Tā kā ar mums kopā brauca vēl viena meitene no Šveices, viņa šo jautājumu drīz noskaidroja, ielūkojoties internetā. Izrādās, ka pat vēl arheologi īsti nav pārliecināti par kalnu izcelšanās iemesliem, tāpēc nav brīnums, ka neviens nezināja atbildi uz mūsu jautājumu.

Nākamā pietura – vismazākais primāts pasaulē – mērkaķītis Taršīrs (Tarsius Syrichta) (Mērkaķīša garums sasniedz no 85 līdz 160 milimetriem. Svars no 80 -160 gramiem. Izceļas ar savām lielajām acīm, kā arī ar spēju aprotēt galvu 180 grādu leņķī). Ieeja rezervātā 50 PHP. Maziņš un smuks. Sēž visu laiku ar rociņām ieķēries kokā un blisina savas lielās acis. Viņi esot jūtīgi uz skaņu, tāpēc visā parka zonā ir uzraksti „lūdzu, esiet klusi”. Interesanti ir tas, ja viņi nonāk stresa situācijās (arī, ja tiek mēģināti turēt nebrīves apstākļos), viņi var izdarīt pašnāvību – sitot galvu pret koku, kamēr nomirst.

Šajā taršīru rezervātā sanāk redzēt pirmo ladyboy jeb vienkāršā valodā runājot – transvestītu. Turpmākajās dienās daudz tādus nāksies redzēt, turklāt neviens neuzmācās mūsu vienīgajam vīriešu kārtas pārstāvim. :) Ko lai saka – traki vīrišķi :) Kā stāstīja viens no mūsu ceļa biedriem – WC esot redzētas kabīnes ar uzrakstiem „Sievietēm”, „Vīriešiem” un „Ladyboy” :) Tas vien liecina, ka šajos platuma grādos tas nav nekas WOW – pārējie viņus uztver pavisam normāli! Viņi pat strādā normālu algotu darbu (ne tikai ir nodarbināti izklaides industrijā) – kā šis, piemēram, rezervātā par gidu.

Pieturam arī „taureņu fermā” (40 PHP) http://www.markmaranga.com/bohol-butterfly-conservation-center/, kur var redzēt tiešām lielus taureņus – gan dzīvus, gan arī jau tādus, kas ir tikai eksponāti. Mums patrāpās gids, kurš ar labu humora izjūtu novada ekskursiju. Bez viņa taureņu ekspozīcija neliktos tik interesanta un atmiņā paliekoša. Turpat nogaršojam banānu karamelē (10 PHP), kurš man ļoti iegaršojas, bet turpmāko dienu laikā neko tādu pašu neizdodas vairs atrast. :(

Nākamais pieturas punkts ir „izēšanās uz kuģīša”. Princips vienkāršs – pa upi peld laiva, tūristi samaksā noteiktu summu un no servētā galda ēd visu, cik vien var apēst. Šāda izprieca maksā 400 PHP. Mums cena īsti neapmierina, turklāt vēl papildus katram jāmaksā 100 PHP par glābšanās vestēm (laikam) vai ko tur. Šoferis mums apķērīgs un saka, ka otrā pusē upei ir kafejnīca, kur pasniedz labu ēdienu, turklāt arī var ēst cik vien lien iekšā. Maksā arī daudz lētāk – 175 PHP. Protams, ka paklausām mūsu šoferītim un dodamies uz viņa ieteikto kafejnīcu, kas nav nekāds šiks restorāns, taču paēst varēja labi. Piekraujam pilnus šķīvjus ar jūras veltēm (visādiem kalmāriem u.c. nenosakāmas izcelsmes radījumiem), grilētiem cālīšiem un banāniem.

Pēdējais pieturas punkts – vietējais Zoo (20 PHP), kur apskatām pitonus, kuri pavisam rāmi guļ diendusu. Uztaisām pāris fotogrāfijas kopā ar šiem monstriem. Jāsaka, ka nedaudz neomulīgi bija, sēdēt pitona astes līkumā, taču viņi pat nepakustējās. Turpat arī ganās 2 strausi, mērkaķīši un maziņi leopardi, kā arī citi eksotiski zvēri. Atpakaļ ceļā vēl piestājam pie Baclayon baznīcas, kas ir viena no vecākajam baznīcām Filipīnās. Turpat netālu arī atrodas Blood Compac statuja. http://www.bohol-philippines.com/blood-compact-site.html

Kopumā visi apskates objekti mums prasīja ~ 6h. Šāda maršruta ekskursijas piedāvā visi taksisti, tā kā atliek tikai kaulēties par sev pieņemamāko cenu un doties apskatīt Bohol salas krāšņumus.

Vakarā ietestējam vietējo Tanduay rumu, kas ir pasakaini lēts (~ 400 ml pudele maksā ~ 40 PHP) un garšo arī labi.

20.jūlijs

No rīta Agris 8:00 dodas daivingot. http://www.alona-divers.com/ Ja nemaldos, tad viens niriens viņam izmaksāja 1000 PHP. Bez speciālas licences, nirt nav atļauts. Agris Taivānā izgājis niršanas kursus, tāpēc viņam nekādas problēmas nerodas (kaut neviens tāpat neesot pārbaudījis licences esamību).

Līdz 12:00 mums ir jāizčekojas, tāpēc savācam savas mantas un atstājam tās recepcijā. Dodamies brokastot uz jūras krastā esošajām kafejnīcām. Standarta angļu brokastis (tostermaize, ola, bekons) vienam cilvēkam izmaksā 160 PHP. Sagaidām Agri, kurš atgriežas ar stāstiņiem par jūras dzelmē redzētiem brīnumiem. :) Sāk arī nedaudz smidzināt lietus, tāpēc pasauļoties nesanāks. Jāizdomā, kā pavadīt laiku līdz vismaz 15:00, jo 16:00 mums paredzēts prāmis uz Cebu. Biļetes iepirktas iepriekš pa 500 PHP katram vietējā biļešu tirgotavā, kas atradās kāda veikaliņa telpās – uz ostu pēc biļetēm nedevāmies. Nopērkam spēļu kārtis (40 PHP) un laiku īsinām spēlējot pludmalē duraku.

Pēcpusdienā ar taksi (500 PHP) braucam uz Tagbilaran ostu. Turpat pie vietējiem ielu tirgotājiem nopērkam 4 grilētas vistu kājas un notiesājam. Pirms kāpšanas uz prāmja (kuģīša) katrs vēl samaksājam kaut kādu nodokli 118 PHP, plus vēl 200 PHP par abiem koferiem. Tā nodokļu maksāšanas štelle Filipīnās nedaudz kaitina. Nekad nevar zināt, par ko papildus vēl bez pamata summa nāksies maksāt. Labi, ka nav jāmaksā vēl visādi nodokļi par izkāpšanu krastā, WC izmantošanu, utt.. Sēžam open air zonā, kas cenas ziņā izmaksā vislētāk. Visapkārt plēves logi, tāpēc nekas iekšā nepūš. Sākumā laiva šūpojas un uzrodas nelielas bailes, taču skaistie skati no salām liek bailēm atkāpties. Pēc 2 h brauciena esam Cebu.

Taksists, kuru noķeram Cebu ostā, nezina, kur atrodas mūsu Cebu Guest House http://cebuguesthouse.com/about_us.php. Tam visam klāt vēl dabūjam samaksāt dzeramnaudu čalim, kas it kā palīdzējis noķert taksi. Taču gala mērķi sasniedzam (350 PHP). Noliekam somas istabiņās un dodamies pārtikas meklējumos uz tuvējo iepirkšanās centru. Izejot uz ielas, drīz jau kā mušas klāt ir vietējie ielu bērni, kuri, raustot aiz rokas, lūdz naudu. Diezgan neomulīgi. Nesaņemot kāroto, viņi savā valodā kaut ko nokliedz un visi smejas. Gan jau nodēvēja mūs trīsstāvīgiem vārdiem. Izskatās, ka naudas ubagošana viņiem drīzāk ir kā izklaide, nevis nepieciešamība. Iepirkšanās centrs ir ciet, jo pulkstenis rāda jau pāri 21:00. Nekas cits neatliek, ejam iekšā kādā tuvākajā kafejnīcā.

Rīt jāceļas agrāk, jo paredzēts lidojums uz Puerto Princessa. Mēs ar mammu izlidojam ātrāk par Lindu un Agri, jo kad pirku Cebu Pacific biļetes, par super zemām cenām bija atlikušas vairs tikai 2. Tāpēc viņi abi Puerto Princessa ieradīsies ~ 4 h vēlāk par mums ar citu avio reisu. Sarunājam tikties hostelī, kuru vakar nobukojām https://sites.google.com/site/hostelpuertoprincesajlchostel/home un dodamies pie miera.

21.jūlijs

No rīta, kā jau plānots, 8:00 izčekojamies no hosteļa. Agris ar Lindu paliek vēl saldi guļot. Personālam palūdzam izsaukt taksi un pēc 2 min taksis jau klāt (cik novēroju – tad takšu izsaukšana viņiem nozīmē – izskriet uz ielas un noķert kādu taksi. Tādu servisu kā pasūtīšana pa telefonu tur neizmanto). Braucam uz lidostu. Līdz lidostai apmēram 20 min. Šoferis palūdz aizslēgt durvis. Nezinu, lai arī visur rakstīts, ka Filipīnās ir bīstami, šo pāris dienu laikā neesam saskārušies ar kādām šaubīgām situācijām vai kompānijām. Arī turpmākā ceļojuma laikā šis fakts manā uztverē paliks kā mīts, kaut arī būsim vakarā staigājuši pa tumšām ielām, kā arī tumsā apmeklējuši tirgu un visādas citādas vietiņas. Visi vienmēr ir bijuši laipni un atsaucīgi, pat tumšajās ieliņās. :) Pie lidostas taksim skaitītājs rāda 195 PHP, bet šoferis sliktā angļu valodā kaut ko runā par papildus 50 PHP. Pēc vairākkārtējiem aicinājumiem izskaidrot, ko viņš īsti grib, tā arī neizdodas saprasties. Tikai tad, kad iedodu 500 PHP, man tiek izdots 250 PHP. Vēlāk dabūju zināt, ka šādi reizēm taksisti izpildās – pieprasa papildus maksu par braucienu, ja brauciena laikā bijis ieslēgts skaitītājs. Cebu lidosta gana maza, bet ne tik maza kā Tagbilaran. Paēdam brokastis (katrai 185 PHP). Atkal mums nākas samaksāt par nododamo bagāžu, tikai summa šoreiz 400 PHP, kas ir divas reizes mazāka kā iepriekš. Vēlāk Berlīnes lidostā, nosverot somas pēc visa ceļojuma, sanāks secināt, ka Cebu Pacific krāpjas ar svariem. Proti, mana soma, kaut arī beigās piebāzta ar visādiem Filipīnas „dārgumiem”, Berlīnē svēra daudz mazāk, nekā visos Cebu Pacific reisos. Protams, kārtējo reizi samaksājam lidostas nodokli 200 PHP. Lidojums pavisam īss – tikai 1 h.

Dabūjušas somas, ejam meklēt kādu, kas aizvizinās mūs līdz hostelim. Pirmais sastaptais tricikla vadītājs saka, ka zinot šo vietu un varot mūs tur nogādāt pa 70 PHP. Piekrītu darījumam, jo hosteļa mājas lapā tieši bija norādīts, ka brauciens triciklā no lidostas maksās apmēram 50-80 PHP. Gan jau varēja vēl pakaulēties, bet, lai nu šoreiz paliek. Saliekam koferus aizmugurē un braucam. Šoferis visu laiku piedāvā savus pakalpojumus – varot izvadāt mūs ekskursijās, parādīt pilsētu, utt. Mēģinu viņu laipni atšūt, sakot, ka mums jāsagaida mūsu draugi, kas ielido vēlāk, lai kopīgi izlemtu par ekskursijām, utml.. Tā muldot un braucot kā trakam, viens koferis noveļas zemē no tāda kā bagāžnieka, kas atrodas katram triciklam aizmugurē. Mēs bļaujam, bet šoferis vienaldzīgi apgriež savu triciklu. Savācam koferi un šoferim turpinot muldēt, braucam ceļu uz hosteli. Nu, nē, ar šādu šoferi vairs nekur man negribas braukt.

Hostelis ļoti jauks – šo pāris dienu laikā mēs te drīzāk jutāmies kā ciemiņi pie attāliem radiem, nevis kā tūristi, jo viesu nams tiešām radīja tādu mājas sajūtu. Arī apkalpojošais personāls jauks un atsaucīgs. Par 2 naktīm sev un mammai samaksāju 800 PHP. Izrādās, ka pirms 2 nedēļām šajā pašā hostelī esot palikuši arī citi latviešu tūristi.

Pēc 4 h ierodas arī Linda ar Agri. Neliels šoks, jo redzu, ka viņus atved tas pats tricikla vadītājs, kas veda mūs ar mammu. Nu, ja, es viņam biju teikusi, ka vēlāk atlido arī mani draugi, tad šis, laikam, visu dienu tusējis pa lidostu, gaidot potenciālos klientus. Lindai ar Agri izdevies sarunāt braucienu pa 50 PHP. Turklāt viņi abi vēl šo pašu triciklu sarunājuši rītdienas braucienam uz pludmali. Ha, netikšu es no viņa tik ātri vaļā. :)

Vakarā dodamies uz Puerto Princesa Baywalk http://www.rochellesychua.com/2011/11/puerto-princesa-baywalk.html, kur kādā jūras velšu restorānā ieturam garšīgas vakariņas. Protams, klāt piedzerot vietējo San Miguel aliņu. Vakarā hostelī dzeram San Miguel un spēlējam kārtis – zaudētājs rītdien sēdēs tricikla vadītājam aizmugurē. Paldies, dievam, zaudē Agris. :)

22.jūlijs

Ceļamies 7:00, jo jau 8:00 pakaļ būs mans iemīļotais triciklists. Linda ar Agri šo vakardien nolīguši pa 500 PHP. Proti, viņš mūs aizvedīs līdz pludmalei un pēc tam vakarā atbrauks pakaļ. Brauciens uz vienu pusi ~ 30 min. Pa ceļam pieturam vietā, kur iespējams iznomāt brilles snorkelēšanai (150 PHP) un maciņu foto kamerai, lai varētu bildēt zivis zem ūdens (200 PHP). Triciklists pieved mūs pie ostas (http://www.rochellesychua.com/2011/11/puerto-princesa-baywalk.html). Esam nesaprašanā, jo gribējām taču pludmali, kur pasauļoties. Viņš saka, ka pludmale (tādu kā mēs gribam: http://www.tripadvisor.com/Tourism-g294260-Boracay_Visayas-Vacations.html ) ir tikai uz salām. Skaidrs, atkal kārtējā atrakcija tūristiem. Nu neko darīt, ņemam laivu (1100 PHP) uz visu dienu, kas aizvedīs mūs uz kādu salu. Interesanti, ka tiek piedāvātas 5 salas, kurās izkāpjot, atkal jāmaksā mistisks nodoklis. Apbraucam 3 salas un pēdējā, kura ir lielākā, izkāpjam, samaksājot katrs atkal kaut kādu mistisku nodokli 100 PHP. Feina pludmale, ar baltām smiltīm. Var iznomāt arī kotedžas jeb soliņus zem nojumes, kur pavadīt dienu, bet mēs labāk izvēlamies palmu ēnu, kas ir bezmaksas. Tā arī visu dienu pavadām, sauļojoties, snorkelējot un nobaudot jūras veltes. Ap 15:00 sāk līt lietus, bet ātri pāriet. Laiks arī visu laiku nav saulains, ir parādījušies pirmie mākonīši. Mūs sameklē mūsu laivas „šoferi” un saka, ka steidzami jābrauc prom, jo izziņota trauksme. Ok, laižam prom. Tiešām paliek tumšāks un sāk celties vējš. Lai arī ostā atpakaļ iebraucam 1 h pirms norunātās tikšanās ar triciklistu, viņš jau mūs gaida. Laižam uz hosteli. Pa ceļam uznāk riktīga lietus gāze, bet lietus tikpat ātri beidzas kā sācies.

Vakariņas paēdam kādā vietējā kafejnīcā, kur visu vakaru muzicē vietējie muzikanti. Turpat atrodam uz sienas plakātu, kur starp vairākiem valstu nosaukumiem atrodam arī Latviju!

23.jūlijs

Vakardien kārtīgāk apskatot avio biļetes, secinām, ka esam kļūdījušies un mums izlidošana uz Manilu ir tikai rīt. Tāpēc nobukojam hosteli vēl uz vienu dienu (visiem 900 PHP). Dienai nekādi lieli plāni nav paredzēti. Lai arī salā var apskatīt vienu no jaunajiem pasaules brīnumiem (liekas, ka tā to paši filipīnieši ir nodēvējuši sevis popularizēšanai), mēs izlemjam nebraukt uzPuerto Princesa Underground River. Agris šo vietu ir apmeklējis gadus atpakaļ un atzinis, ka nekas vairāk par vizināšanos 100 metrus ar laiviņu alā tur nav redzams. Dodamies uz Pawlan Museum (20 PHP). Tā arī muzeju izstaigājam, bet neviens nepienāk un neprasa par to samaksu. Daudz tur nav ko redzēt, tāpēc pēc 5 min jau esam uz ielas. Agris pirms gadiem tepat Puerto Princesa ir čilojis pludmalē, kas atrodas nieka 3 km attālumā. Ķeram triciklu un lūdzam aizvest līdz tuvākai pludmalei. Visi kā viens saka, ka tuvākā ir tā mūsu vakardienas Honda bay, kur dabūjām iznomāt kuģīti un braukt uz salām. Nē, to mums nevajag. Viens tomēr zina par ko iet runa un mūs aizved līdz pludmalei, kas atrodas nieka 3 km attālumā no pilsētas. Sācies ir paisums, tāpēc līdz kotedžām nokļūstam, brienot pa ūdeni. Atkal tiek prasīta ieejas maksa 20 PHP un par kotedžas izmantošanu 200 PHP. Tur arī pavadām visu dienu. Peldēties nedodamies un no saules izvairāmies, jo vakar esam apdeguši.

Ap 16:00 sagribas ēst, tāpēc braucam atpakaļ uz pilsētu (40 PHP). Kamēr Agris guļ diendusu, mēs dodamies šopingot. Sapērkam kaudzi visādu mantu (lupatu :)), bet iztērējam kopā visas tikai ~ 20 LVL. Drīz tuvojas Agra dzimšanas diena un mana vārda diena, nolemjam tās abas atzīmēt jau šovakar (vakars tāpat brīvs :)), jo 31.jūlijā, kad abiem mums jubilejas, mēs katrs jau būsim savās mājās. Nopērkam kūku, svecītes un šampanieti. Atgriezušies viesnīcā apēdam kūku, izdzeram šampanieti un ar triciklu braucam uz Kinabuchs restorānu, kur varot nobaudīt krokodila gaļu. Gaļa tiek servētā mazā trauciņā, izskatās kā apcepta maltā gaļa (300 PHP). Ar vienu porciju pietika visiem, lai nogaršotu. Nekādu specifisku garšu neizjutām, garšo kā jebkura cita gaļa. Kopā pa vakaru iztērējam ap 2000 PHP, galds mums nokrauts ar dažādiem ēdieniem un dzērieniem kā šikākajās kāzās. Pirms braukšanas uz hosteli vēl paņemam pa San Miguel aliņam.

24.jūlijs

Ap 12:00 izčekojamies no hosteļa. Somas atstājam un dodamies uz pilsētu. Sēžam bāriņā, baudot augļu kokteiļus (šeit tie tiešām garšo dabiski) un ierasto San Miguel aliņu. Ap 17:00 atgriežamies pēc somām un dodamies pa ceļam ieturēties vietējā Mc Donalds jeb Jollibee. Ar triciklu pa 50 PHP aizbraucam līdz lidostai. Īstenībā Puerto Princesa, ja grib, var ļoti lēti paēst. Mums sanāca nedaudz pašikot, bet uz kopējā fona nekas daudz iztērēts nav. Tāpat beigās secinu, ka nedaudz par ilgu sanāca palikt šajā salā, jo nekā daudz ko apskatīt te nav. Šī ir tikai otrā sala, ko apskatām, secinu, ka katra sala savā būtībā atšķiras.

Ielidojam Manilā. Izejot no lidostas dodamies uzreiz pa labi līdz lidostas galam, kur pietur pilsētas takši. Jau sākumā mums piesienas firmas, kuras piedāvā transporta pakalpojumus. Tiesa, daudz dārgāk kā ar pilsētas taksi (400 – 600 PHP). Kad vēl plānojām Filipīnu ceļojumu, Agris internetā atrada kuponu piedāvājumu (tādus kā pie mums piedāvā www.refresh.lv utml.) uz Tune Hotel Makati. http://www.ensogo.com.ph/escapes/tune-hotels-05142012.html Kuponi tika pārdoti uz hoteli, kurš vēl uz to laiku pat nebija uzcelts. Sanāca noriskēt. Veiksmīgi. Turklāt cena bija fantastiski lēta priekš 3 zvaigžņu viesnīcas.

Iepriekš mājās esmu izprintējusi hoteļa atrašanās vietu (karti) un arī adresi. Tā kā hotelis ir jauns, šoferis nezina tā atrašanās vietu. Sazinoties pa rāciju ar biroju (?) un jautājot ceļu uz ielas sastaptiem cilvēkiem, nonākam galā (200 PHP). Taksis brauc pēc skaitītāja. Par braukšanu pēc skaitītāja jāvienojas pirms iekāpšanas taksī, citādi var sanākt samaksāt nenormālo summu. Mums gan vēlāk arī sanāca starpgadījums, bet par to vēlāk. Lidosta no hoteļa nav tālu. Apmēram 20-30 min braucienā, Makati pilsētas daļā.

Hotelis tiešām atrodas tik mazā ieliņā, ka diez vai kāds to vispār zina. http://www.tunehotels.com/our-hotels/philippines Viesnīca skaista, bet vēl daudz kas notiek celtniecības procesā – čekojoties iekšā recepcijā vēl tiek zāģētas un labotas sienas un griesti. Turklāt tā uzcelta starp maziem graustiem, bet tas mūs nesatrauc. Beidzot tiekam pie karstā ūdens, jo pēdējos 2 hosteļos bija pieejams tikai aukstais ūdens. Aizejam vel uz tuvējo veikalu pēc ūdens un Fantas, un dodamies gulēt, jo ir jau vēls, turklāt rīt kārtējais lidojums uz Legazpi. No mūsu 6.stāva loga paveras skaists skats uz pilsētas debesskrāpjiem.

25.jūlijs

Hotelī vēl nav pabeigta restorāna izbūve, tāpēc ceļamies 9:00, lai paspētu pabrokastot pirms lidojuma. Ēstuvīti atrodam garāžas tipa ēkā turpat blakus hotelim, kur ļoti lēti ieturam brokastis – cāli ar rīsiem (katram 50 PHP).

Savācam somas un izčekojamies. Mums ar mammu vēl nāksies te atgriezties, jo Manilā jāpavada par 2 dienām vairāk, tāpēc esam nopirkuši pie reizes kuponu piedāvājumos šo pašu hoteli. Durvju sargs izsauc mums taksi (drīzāk gan aizskrien uz ielu kādu noķert). Braucam. Taksists saka, ja gribam braukt pa Sky way, jāpiemaksā 20 PHP, tad nebūs sastrēgumu līdz lidostai. Ok, braucam. Par taksi kopā samaksājām 150 PHP.

Lidojot uz Legazpi atkal piedzīvojam tādu turbulenci, kas mums ar Lindu liek uzreiz lidmašīnā nopirkt pa mazajam San Miguel (100 PHP). Par turbulencēm – izrādās, ka dienvidos tās ir sastopamas daudz vairāk un spēcīgākā veidā. Tās turbulences, ko mēs esam piedzīvojuši, lidojot pa Eiropu, grūti nosaukt par turbulencēm. Vistrakākā tika piedzīvota lidojot uz Ķīnu dažas nedēļas atpakaļ – lidmašīna vienkārši pāris sekundes krita lejā, cilvēki histērijā kliedza…nevar to aprakstīt, bet iztēloties var, noskatoties kādu avio katastrofu filmu.

Hosteli Legazpi arī esam norezervējuši iepriekš. http://www.agoda.com/asia/philippines/bicol/balai_tinay_hotel.html Vispār meklējot lētu apmešanās vietu Legazpi sastapāmies ar grūtībām (varbūt arī nezināšanu), bet šis bija viens no diviem hosteļiem, kuri atrodami kādā no hosteļu online rezervēšanas sistēmām. OK, mēs arī pa ieradumam rakājāmies Hostel bookers, nevis kādā Āzijas hosteļu web saitā. Iespējams, ka tur tā vaina. Bukojot hosteli vajadzēja norādīt ielidošanas laikus. Ierodoties Legazpi lidostā saprotam kāpēc, jo mums pretī ir hosteļa pārstāvis, kas mūs aizvizina līdz galamērķim. Uzreiz ieejot iekšā hostelis pārsteidz ar savu interjeru, jo izskatās samērā izsmalcināts. Pats hosteļa saimnieks ir ļoti laipns, runātīgs un atsaucīgs. Uzreiz mums tiek piedāvāti atspirdzinoši kokosriekstu dzērieni, tiekam izprašņāti par ceļojumu un vietu, no kurienes nākam. Izrādās, ka hostelis atvērts tik vien gadu atpakaļ, bet mēs esam pirmie cilvēki, kas to norezervējuši caur internetu.

Saimnieks mūs uzreiz informē, ka tas pats šoferis, kas mūs atveda no lidostas, rīt var izvadāt pa mūs interesējošām vietām. Apsveram piedāvājumu un piekrītam. Galvenais Legazpi apmeklējuma iemesls ir Mayon vulkāna (vulkāns, ar visperfektāko konusu pasaulē) apskate, nolemjam, ka gribētos vulkānu redzēt kaut nedaudz tuvāk kā no lidmašīnas iluminatora. Vulkāns ir redzams no jebkuras vietas salā, jo ir patiešām liels, turklāt joprojām ik pēc pāris gadiem spļauj ārā lavu.

Vakarā vēl aizbraucam ar jeepny (katram 8 PHP) līdz ostai, kur atrodas liels iepirkšanās centrs. Tur arī ieturam vakariņas un sabildējamies ar vulkānu fonā. Laiks ir skaidrs un mums pat liekas, ka no vulkāna augšas ārā ceļas dūmu mutuļi. Kā vēlāk mums paskaidros, tas nav iespējams, jo vulkāns vēl guļ. Ir jau satumsis, bet nolemjam iziet cauri tirgum, kur varot nopirkt balutu – 18 dienas vecas pīles embriju. http://en.wikipedia.org/wiki/Balut_%28egg%29 Diemžēl neatrodam. Veikalā vēl nopērkam ābolu šņabīti (0,7 l maksā ~ 60 sant.) un to ietestējam hostelī, spēlējot atkal kārtis.

26.jūlijs

Ceļamies 7:00, jo paredzēta notikumiem bagāta diena. Hostelī tiek piedāvātas brokastis, ko mums pagatavo pats hosteļa saimnieks. Klāt arī busiņš ar šoferi, kuru uz visu dienu esam sarunājuši pa 4500 PHP. Šodien paredzēts braukt diezgan lielus attālumus, tāpēc cena liekas adekvāta. Dodamies tūrē.

Pirmā apskates vieta ir viena no vecākajām baznīcām Filipīnās – Daraga church http://wowlegazpi.com/visita-iglesia-daraga-church/. Turpat arī sabildējamies ar Mayon vulkānu fonā. Nākamā apskates vieta ir Gagsaua Church drupas. http://www.globosapiens.net/jazzy_teri/picture-the-remains-of-church-of-gagsaua-in-albay-64716.html Tālāk šoferis mūs vizina uz kalna virsotni (Lignon Hill – 156 metru augsts), no kuras labi varot redzēt vulkānu, kā arī visu Legazpi pilsētu. Labi, ka sabildējāmies vakar, jo šodien viss vulkāns ietverts mākoņos. Braucam augšā kalnā, bet pēc pāris metriem saprotam, ka augšā netiksim, jo busiņš vecs un knapi kust uz priekšu. Sakām šoferim, ka uzkāpsim tāpat ar kājām augšā, lai šis tik gaida lejā. Kāpiens samērā smags un stāvs, bet ne nepārvarams. Kalna virsotnē vēl iespējamas atrakcijas ar Zipline – ieķēdētam trosēs braukt pāri aizām. Mēs tās neizmantojam.

Pēc elpas atvilkšanas kāpšana lejā jau vieglāka. Mūsu šoferis ir nomainījis busiņu pret jaunu džipu – tas tāpēc, lai turpmākā braucienā vairs nerastos kādas neparedzētas ķibeles. Tālāk braucam uz ~ 70 km attālo Naga City, kur paredzēts nodarboties ar kādu no ūdenssporta veidiem. http://www.cwcwake.com/ Šo iespēju izmanto tikai Linda ar Agri, mēs paliekam skatītājos. Kā saka paši vietējie, šis esot labākais veikborda parks pasaulē. Iespējams, kas to lai zina. Pa 5 h izpriecām katrs no viņiem samaksā tikai ~ 10 LVL. Viņi abi labi brauc ar snovborda dēli, tāpēc šī izprieca viņiem sokas.

Ap 16:00 mums pakaļ ieradies šoferis. Braucam atpakaļ uz hosteli ~ 2h.

Vakariņojam vietējā kafejnīcā, kur pagaršojam vietējo dzērienu „Halo-halo” (60 PHP).http://www.seasite.niu.edu/Tagalog/Tagalog_Default_files/Philippine_Culture/halo_halo.htm

Rīt lidojums uz Manilu, no kuras vakarā ap 22:00 uz Taivānu atpakaļ dodas Linda ar Agri.

27.jūlijs

Plkst. 14:20 reiss uz Manilu. Jau iepriekš sarunātais šoferis mums pakaļ ierodas tikai 13:00, bet visu paspējam, jo Legazpi lidosta maza un apkalpo tikai iekšzemes reisus. Cebu Pacific katrā reisā izspēlē savas firmas nieciņus – nelielu somiņu, kurā iekšā kaut kādi saldumi. Jau iepriekšējos reisos esam piefiksējuši ejošākos jautājumus, tāpēc šoreiz esam sagatavojušies – Linda tur pa rokas ķērienam lidmašīnā esošo drošības instrukciju un boarding pass, es – jauno Filipīnas 20 PHP banknoti. Kaut kā jau sevi jāizklaidē lidojuma laikā. Atskan pirmais jautājums jeb uzdevums: „Lūdzu, parādiet jauno 20 PHP banknoti” – esmu pirmā kas to noplivina sev virs galvas. Somiņā iekšā trīs mazi kēksiņi, kurus tūlīt notiesājam.

Manilas lidostā atkal dodamies uz ierasto takšu rindu, kura ir manāmi gara. Kā jau iepriekšējais taksists, arī šis nezina Tune hotel atrašanās vietu. Nedaudz pamaldoties esam klāt (300 PHP).

Dodamies pēdējās kopīgajās vakariņās turpat Makati – notiesājot kādu gaļas gabalu, jūras veltes un, protams, San Miguel aliņu (visiem 1300 PHP). Sāk līt lietus, bet Linda vēl grib atrast kādus suvenīrus, ko aizvest draudzenēm. Pajautājam bārmenēm, kur atrodas kāds tuvākais šopinga veikals. Salīstam, bet veikalu neatrodam. Tāpēc ejam kādā Kubas stilā ieturētā bāriņā, kurā tieši ir Laimīgās stundas un tur turpinām garšot San Miguel.

Ap 20:00 uzsākam atvadīšanos, jo Lindai ar Agri jādodas uz lidostu, lai paspētu uz reisu, kas ir pēc 22:00. Pirms tam vēl iečekojam Cebu Pacific mājas lapu, cerībā, ka uz rītdienas vai parītdienas reisiem uzradušies lēti un izdevīgi piedāvājumi, kas ļautu viņiem abiem pagarināt ceļojumu vēl par 2 dienām. Diemžēl, nekā. Atvadāmies ar cerību vēl nākamo gadu tikties kādā no Āzijas valstīm.

Paliekam 2 viesnīcā. Ir jau vēls, dodamies pie miera.

Ap 23:00 pie durvīm atskan klauvējieni. Sākumā neko nesaprotam. Ejot tuvāk durvīm izklausās, ka kāds saka – „Pasteidzieties, izziņota ārkārtas trauksme”. Pirmā doma – ugunsgrēks. Tā vēl tik trūka mums Filipīnās! Taisu vaļā durvis, bet tur priekšā Linda ar Agri un lielais San Miguel :) Izrādās, ka viņu reiss uz Taivānu ticis pārcelts ātrāk, bet tā kā Lindas Taivānas mobilā numurs nedarbojas Filipīnās, avio kompānija nav varējusi viņu sazvanīt un par to brīdināt. Izlidošanas laiks bez papildus samaksas viņiem ir pārcelts uz nākamo dienu. Tāpēc viņi braukuši atpakaļ un noīrējuši istabiņu Tune hotel vēl uz vienu nakti (1300 PHP). Jauki – vēl viens vakars izklaidēm, tāpēc aizejam uz tuvējo bodīti pakaļ vēl pa San Miguel aliņam.

28.jūlijs

Izčekošanās paredzēta līdz 11:00, tāpēc Linda ar Agri savās savas mantas un pārnes uz mūsu istabiņu. Brokastis ieturam Mc’Donalds (visiem ~ 800 PHP par lielajiem komplektiem).

Pēc brokastīm ķeram taksi, lai brauktu uz Intramuros (Vecākais un vēsturiskākais Manilas rajons – sākotnēji šie mūri apjozuši visu pilsētu). Pirmais taksists negrib braukt pa skaitītāju, bet nosaka summu 600 PHP. Taisām durvis ciet un ņemam nākamo – tas pats, tikai summa, kas tiek nosaukta ir 300 PHP. Tas mums arī neder. Beigās dabūjam taksi, kas brauc ar skaitītāju un, izkāpjot pie Intramuros, samaksājām 180 PHP.

Šo nedēļu laikā jau redzēti tik daudz pilsētu mūri, tāpēc Intramuros īpašu sajūsmu neatstāj. Mūris kā mūris. Turpat klāt atkal nāk kārtējie bērni, kuri prasa naudu. Viena meitenīte, nesaņēmusi kāroto monētu, man uz kājas uzlej ūdeni. Man šie bērni visa ceļojuma laikā ir izraisījuši tikai nepatiku – nekāda žēluma vai līdzjūtības, jo neizskatījās, ka viņi būtu nabadzības un bada nomākti.

Dodamies pāri ielai un ķeram džipniju (8 PHP), lai brauktu uz tirgu (Divisoria). Tirgus izvietots ielas malās, kur savās būdiņās (nojumēs) var nopirkt visu – sākot ar apakšveļu, saulesbrillēm (piemēram, Ray-Ban saulesbrilles iepērkam pa 35 PHP) un pat sporta precēm. Staigājot pa tirgu, protams, sargājam savas somas, jo arī tur mudž no bērniem – naudas diedelētājiem.

Pēc šopinga dodamies ar taksi uz hoteli (140 PHP). Tajā pašā garāžas tipa kafejnīcā papusdienojam (cālis ar rīsiem 50 PHP).

Ap 16:00 Agris ar Lindu atkal dodas prom. Nu neko, vakarnakts bija pārsteigumu pilna. Viņiem vakarnakt atgriežoties no lidostas, durvju sargs Lindai noteicis, ka atgriezties sanācis tāpēc, ka viņa raudājusi. Tad jau laikam būtu jāraud arī šodien :)

29.jūlijs

Mūsu pēdējā diena Manilā. Jau šovakar uzsāksim pamazām virzīties uz māju pusi. Pēc mēneša ceļošanas jau tiešām sāk pietrūkt mājas. Lidojums uz Pekinu mums tikai vakarā, izčekojamies no viesnīcas un par papildus samaksu (60 PHP par somu) atstājam somas viesnīcā, lai visu dienu nav jāstaipa līdzi.

Uz ielas noķeram taksi un braucam uz vienu no lielākajiem iepirkšanās centriem Manilā „SM Mall of Asia” (180 PHP), kas atrodas krastmalā. Visu dienu līst stiprs lietus, tāpēc neko citu nevaram arī darīt. Lielveikals tiešām ir liels – tā vidū pat ir publiskā slidotava. Grāmatu veikaliņā vēl iepērkam Sudoku mīklas un kādu lasāmvielu angļu valodā (225 PHP). Tāpat iepērkam dažus suvenīrus draugiem.

Lietus pierimst, tāpēc dodamies ārā no veikala un pastaigājam gar krastmalu. Samērā netālu atrodas arī lidosta, visu laiku var vērot lidmašīnas, kas paceļas un nolaižas.

Braucam pēc somām. Jau zinām, ka šoferis noteikti nezinās Tune hotel, lūdzam aizvest mūs līdz Makati ave. un P.Burgos ielas stūrim, kas turpat pie hoteļa vien atrodas. Saku šoferim, ka mēs tikai paķersim somas un tūlīt viņš varētu vest mūs uz lidostu. Šoferis par 1 min gaidīšanu prasa papildus 100 PHP, sākam viņam „attā” un, savākušas somas, ķeram nākamo. Turpat pie viesnīcas viens stāv tukšs. Jā, viņš braukšot pēc skaitītāja, tāpēc sametam somas iekšā bagāžniekā. Uzsākot braucienu šoferis tomēr saka, ka viņam ir fiksēta cena un uz lidostu viņš vedīs pa 300 PHP. Saku, ka es neesmu ar mieru un, lai laiž mūs ārā. Šoferis turpina stāstīt, ka cena tāda, jo līst lietus un kaut kādas ielas esot applūdušas. Mums tas ir pilnīgi vienalga, kas tur applūdis, jo tas nav iemesls fiksētas cenas noteikšanai. Pēc vairākiem lūgumiem apstāties, šoferis nereaģē un turpina tik braukt tālāk. Ārā pie krustojuma arī nevaram izlēkt, jo mūsu somas ir bagāžniekā. Šāda rīcība mani sadusmo. Beigās šoferis cenu nolaiž līdz 250 PHP, kas tāpat ir par daudz, bet darīt neko nevaram. Šoferis vēl saka, ka jābrauc pa Sky way, jo kaut kur esot mistiski sastrēgumi, bet es atsakos. Un labi vien, jo nekādu sastrēgumu nebija un ielas arī nekur nebija applūdušas. Krāpnieks. Diemžēl pagadās, ka man makā nav precīzas naudas, ko samaksāt. Šoferis saka, ka no 500 PHP banknotes viņam neesot ko izdot. Melis. Manus 500 PHP viņam neredzēt kā savas ausis, tāpēc dodos pie citiem šoferiem, lūdzot izmainīt banknoti sīkākās vienībās. Kāds šoferis ir arī atsaucīgs. Iespiežu mūsu krāpniekam rokās 250 PHP – uz neredzēšanos.

Izlidojot no Manilas katra samaksājam kaitinošo nodokli 550 PHP apmērā. Lidojums ir šausmīgs – mūs visu laiku atkal krata, turklāt lidmašīna izlido tieši cauri negaisam. Izkāpjot Pekinas lidostā sajūtam atvieglojumu.

30.jūlijs

Iepriekš esmu norezervējusi hosteli (Olympic Airportel Hotel, 228 CNY par istabiņu), kas atrodas tuvu Pekinas lidostai. Internetā esmu lasījusi atsauksmes par šo hoteli, tāpēc zinu, ka neviens taksists to nevarot atrast. Līdzi man no Google Map izprintēta karte. Labi, ka Pekinā nav problēmu ar takšiem – viņi uzreiz ieslēdz skaitītāju. Kā tad – mūsu taksists nezina mūsu viesnīcu, turklāt nemaz nerunā angliski. Šoferis ar zīmēm rāda, vai man nav viesnīcas telefona numurs. Atrodu savu rezervācijas lapu, uz kuras tiešām ir viesnīcas koordinātes. Šoferis veiksmīgi viesnīcu sazvana un nu ir skaidrs virziens. Viesnīca atrodas tikai 3 km no lidostas, tāpēc pēc pāris minūtēm esam klāt. Par braucienu samaksājam 20 CNY plus šoferis rāda, ka grib papildus 20 CNY par to, ka izmantojis savu telefonu un zvanījis uz viesnīcu. Nu vispār tā jau viņa paša problēma, ka nezināja atrašanās vietu, bet pēc nogurdinošā lidojuma neko pat neiebilstam un samaksājam.

Recepcijā vēl pasakām, ka mums 10:00 nepieciešams taksis uz lidostu un dodamies gulēt (no rīta transfēru uz lidostu bez maksas piedāvā pati viesnīca).

Nākamajā dienā jau sēžamies Hainam airlines un lidojam uz māju pusi. :)