Marokas stāsts 5. daļa: Sahāras kontrasti, saullēkts un latviešu speķis tuksnesī.

Un tātad! Esam Marokas Sahāras oāzē Merzūgā, kur vakar ieradāmies līdz ar saulrietu. Nedaudz nācās paklejot lai atrastu mūsu viesnīcu Hotel Mamouche, bet tas nekas! Pēc kārtīgām vakariņām gulējās ļoti labi! Tik labi, ka bija ļoti grūti pamosties un celties! Kā nekā mums jāceļas ļoti agri lai dotos vērot saullēktu Erg Šēbi smilšu tuksnesī. Vakar jau ar vietējo kamieļu īpašnieku novienojāmies par kamieļu īri mūsu šī rīta ekskluzīvajam pasākumam un ar viesnīcas personalu sarunājām, ka brokastosim pēc atgriešanās no tuksneša.

Kā jau teicu piecelties bija grūti, jo pulkstenis rāda 04.15 un faktiski mes jau esam nokavējuši laiku, kurā bija paredzēts atceļot. Tas nekas! Kamieļu vīrs jau mūs gaida viesnīcas hallē un malko tēju. Viesnīcas administrators arī mūs uzciena ar īstu berberu tēju sakot, ka mums pirms ceļojuma nenāks par skādi iesildīties, jo ārā ir samērā vēss, ap +5 grādiem. Pēc īsas rīta tejas pauzes dodamies ārā, kur mūs gaida kamieļu karavāna, kurā būs 5 kamieļi. Ārā ir tik tumšs, ka neko nevar redzēt. Dzirdam tikai kamieļu izdvestās skaņas un elpošanu un vismaz jūtam kur tie atrodas! Kamieļu vīrs ar savu palīgu palīdz visiem uzrausties kamieļu sedlos un katram pastāsta, kā turēties un uzvesties pargājiena laikā. Izradās, ka katram kamielim ir dots savs vārds un tie nodēvēti dažādu populāru aktieru vārdos. Piemēram man trāpijās kamielis Brūss, acīm redzot Brūss Viliss, citi kamieļi bija nodēvēti par Leonardo (Dikaprio), Antonio (Banderas), Džoniju (Deps) un Bredu (Pits).

Esam kamieļu sedlos un varam doties ceļā! Kamieļu saimnieks pats gan neseko mums. Mūs pavada palīgs vārdā Hasans. Tā mēs pa tumsu sekojam tuksneša virzienā. Pametam ciemu un starp atsevišķām palmām, kuras kā ērmi manāmas dziļajā tumsā, un smilšu vaļņiem virzāmies talāk, kur pie apvāršņa tā knapi var manīt tādu, kā pirmo rītausmas blāzmiņu. Pēc kādas pusstundas jau kļūšt nedaudz gaišāks un jau var saskatī tuvākos smilšu barhānus un smilšu kalnu siluetus uz rīta blāzmas fona.

Patiešām ir nedaudz pavēss, bet nedaudz iesilda pastāvīga kustība, jo kamiļa sedli nebūt nav ērti un jācenšas tajos noturēties. Īpaši nepatīkami ir brīži, kad jums jāiet lejup no kāda uzkalniņa un škiet ka tūliņ uzvelsieties kamielim uz kakla! Tātad jāturās atgāžoties atpakaļ! Šādi locoties sanāk nedaudz iesildīties. Šeit arī nonāku pie secinājuma, cik praktiski ir noderīgs berberu lisams, kurš aizsedz seju. Pirmkārt- tas pasargā galvu no aukstuma, otrkārt- sejas azklājs aizsedz seju un pasarga no vēsām vēja plūsmām un elpojot zem tā sasildās deguns un seja. Pie reizes arī kakls ir apjozts ar lisama audeklu.

Nu pat jau kļūst gaišāks un jau var redēt panorāmu viss apkārt, bet saule vēl nav manāma! Te mums Hasans jautā, vai mēs vēlamies apstāties šeit, vai doties augšup lielā smilšu kalnā, kas var prasīt lielu piepūli. Pēc īsas apspriedes nolemjam apmesties te pat. Hasans aptur kamieļus nelielā smilšu uzkalniņu ielenktā ieplakā un saka, ka varm rāpties nost no kamieļiem. Tā arī darām!

Pa vienam Hasans mūs atbrīvo no kamieļu sedliem, kas nav nemaz tik vienkārši. Kamielis vārdā Breds nu nekadīgi nevēlas nokrist ceļos lai atbrīvotu savu pasažieri! Pēc nelielam pārrunām ar Bredu un pāris dunkām pa Breda priekškājām, Hasanam tomēr izdodas izsēdināt pasažieri uz zemes!

Tgad dodamies tuvēja smilšu uzkalnā. Tas nemaz nav tik vienkārši! Karpīties pa stāvu smilšu nogāzi, kad kājas strieg irdenā plūstošā smiltī un šķiet ka uz priekšu netiec! Kārpīšanās uzkalnā paņem daudz enerģijas, bet ir viens labums! Esi iesilis kā pēc kārtīgas rīta rosmes krossa! Šeit arī secinām! Labi ka nepiekritām rausties augšā lielajā smilšu kalnā, ko piedāvāja Hasans. Droši vien tur skats uz apkārtni būtu labāks, bet mūs pilnībā apmierina arī šis mazākais uzkalniņš, kurā esam uzkārpījušies!

Šeit augšā jau kļūst gaišāks un gaišāks ar katru brīdi. Šķiet saule parādīsies teju-teju, bet nekā! Šis process notiek salīdzinoši lēni! Smilšu paguri sāk mainīt savu krāsu un pastāvīgi mainās ēnu gamma ieplakās starp barhāniem.

Smiltis pakāpeniski kļūst iesātras, tad oranžas un pat spilgti brūni sarkanas! Skats tiešām lielisks un neatkārtojams! Debesis it kā klāj mākoņi, bet pie apvāršna var manīt skaidru debess malu. Tāda sajūta, ka mākoņi sakrājušies virs mums, bet apvārsni atseguši speciāli, lai mēs varētu baudīt šo tuksneša šovu.

Saullēkts gan liek mums nedaudz pagaidīt, bet noskaņojums ir tik lielisks! Vērojam apkārtni, bildējam pa labi un pa kreisi, cik uziet! Šķiet ka gribas notvert katru mirkli šeit, lai to pēc tam parādītu citiem. Patiesībā jau foto bildēs nekad nav iespējams iegūt to efektu, kādu baudi klātienē. Vel jo vairāk, šeit ir nepieciesamas augstas kvalitātes foto kameras, kādas mūsu rīcībā īsti nav. Tas nekas! Neesam profesionāli foto meistari un apmierināmies ar tehniku, kura ir mūsu rīcība un baudām saullēktu klātienē.

Un te jau pēc lieliska krāsu šova aiz smilšu pauguriem parādās pirmie saules stariņi. Un šķiet ka saule diezgan strauji ceļas augšup! Smiltis kļūst spilgti oranšas, brīžiem zeltainas!

Pirmie stari apstaro augstāko smilšu kalnu virsotnes, pēc tam pārņmot visu kalnu. Ieplakās saules stari vēl netiek. Tāpat netālu redzamajā ciemā saule vēl nav redzama, bet mēs nupat to jau redzam pilnā veidolā.

No ciema atskan pirmās rīta lūgšanas. Muedzīni sauc visus lūgties. Pēc kāda mirklīša muedzīnu dziedājumi atskan arī no tālākā ciema, jeb tā teikt- pašas Merzūgas. Acīmredzot Merzūgas ciemu aizsedz viss augstākās smilšu kāpas un sules stari tur nokļūst nedaudz vēlāk, kā mūsu ciemā, un arī muedzīni savas lūgsmas sāk dziedāt vēlāk.

Cenšamies bildēt pēc iespējas vairāk! Nupat saule jau virs apvāršņa un lielākā daļa smilšu lauku jau izgaismoti, bet uz tuvējā smilšu kāpām var paērmoties ar savām garajām ēnām un sauli!

Drīzumā sule jau cenšas paslēpties aiz mākoņiem, kui kā jau teicu izveidojuši tādu kā joslu pie apvāršņa, lai mēs varētu izbaudīt šos jaukos skatus!

Pulkstenis jau rāda ap 7.00 un pēc lieliskā dabas krāsu šova dodamies pie kamieļiem, lai atgriestos viesnīcā, kur mūs gaida brokastis.

Uzraušmies kamieļu sedlos un lēnā solī tipinām atpakaļ. Sajūta tāda, ka kamieļi nekad nesteidzas un ceļš nedaudz ievelkas. Tagad pie gaismas vismaz var redēt apkārtnes ainavas, kuras šurp ceļā bija pilnīgā tumsā iegrimušas. Smilšu lauki un kalni tiešām iespaidīgi! Faktiski šī ir pati lielākā smilšu kāpa jeb „ergs” Marokas teritorijā, tā sauktais Erg Šēbi.

Erg Šēbi kāpas stiepjas 22 km garumā, no ziemeļiem uz dienvid-austrumiem un to platums ir nedaudz vairāk, kā 5 km. Patiesībā priekš Sahāras tā nebūt nav liela kāpa, jo šāda tipa kāpas šeit mēdz aizņemt vairākus tūkstošus kvadrāt kilometru platību. Erg Šēbi vienkārši ir vis tuvākā un pieejamākā šāda izmēra kāpa. Vēl ievērības cienīga tā ir tāpēc, ka tās smilšu kalni pārsniedz pat 160 metru augstumu. Reljefs protams tajā ir mainīgs un atkarīgs no vēja plūsmām.

Tieši aiz Erg Šebbas, tikai pāris kilometru attālumā, jau sākas Alžīrīras teritorija. Robežas tuksneša teritorijā nav iespējams precīzi nospraust un tādēļ tās nav pamanāmas, tādēļ tūristiem jāievēro zināma piesardzība klejojot pa šo apvidu, lai nejauši nesanāktu nokļūt Alžīras teritorijā. Lieki nebūtu piebilst, ka Marokai ar Alžīru ir pastāvīgas domstarpības, gan par robežām, gan politiskajā spektrā. Alžīra salīdzinot ar Maroku nebūt nav labvēlīgākā valsts tūrismam, jo sevišķi ja runa iet par tuksnešu rajoniem.

Mēs gan patreiz kustamies rietumu virzienā un par nejaušu nomaldīsanos Alžīras teritorijā mums nav jāuztraucas.

Faktiski jau esam nonākuši atpakaļ ciemā, kur atrodas mūsu viesnīca. Pa ceļam vēl var manīt vairākus no zariem un niedrēm veidotus nožogojumus, kuri kalpo kā aizsarg joslas pret plūstošajām smiltīm. Bet pavērojot šos nožogojumus var secināt, ka cīņa ar tuksneša smiltīm ir ļoti sarežģīta un praktiski bezcerīga.

Un tā nu mēs esam atgriezušies viesnīcā, kur pēc nelielas dušošanās un atbrīvošanās no smiltīm drēbēs un apavos, dodamies uz viesnīcas restorāninu brokastot.

Brokastis gan nedaudz jāuzgaida un mēs nolemjam apiet riņki pa viesnīcas sienu mūrim un jumtiem.

Te nu gaismā varam redēt arī ciemu, kuru līdz šim tumsa nevarējām redzēt. Skats visai amizants! Mājas jeb precīzak sacīt- būdu virknējums, gar visai nosacītu ielu jeb brauktuvju malām. Bet! Te pat jau iekšpus mūsu viesnīcas mūriem- pavisam cita pasaule!

Bet! Te pat jau iekšpus mūsu viesnīcas mūriem- pavisam cita pasaule!

Nu tad beidzot tiekam pie brokastīm! Pēc šādas rīta rosmes apetīte kā izsalkušam vilkam! Viesnīcas cenā iekļautās brokastu porcijas mums šķiet par knapām un pasūtam papildus devas. Pēc brokastīm vēl ieturam nelielu tejas pauzi un mums jau jākravā čemodāni, lai varam doties tālāk. Godīgi sakot gribetos šeit vēl pakavēties un izbaudīt tuksneša brīnumus pa pilnu programmu, bet mūsu laika limiti ir ierobežoti.

Sakravājam savas ceļasomas automobīļos, atvadamies no ļoti viesmīlīga viesnīcas personāla un dodamies tālāk. Esmu ieplānojis kādu gabalu pabraukt gar Erg Šēbi kapām ziemeļ rietumu virzienā un tad pagriesties austrumu virzienā, aplencot smilšaino teritoriju ziemeļu galā, kur pēc google map fotoplāna attēliem spriežot, vajadzētu būt ezeram.

Ta arī darām! Pametam mūsu ciemu un dodamies tuksneša bezceļos! Tiešām bezceļos, jo šeit vairs izbūvētu ceļu nav, bet ir tikai iebrauktas automobīļu pedas, kuras vietām jau aizpūstas ar smiltīm. Kā orientieris mums kalpo pa labi esošās augstās smilsu kāpas un līdzi paņemti-izprintēti foto plāni. Pasākums nav tas pats vienkāršākais, jo kā nekā tuksnesī grūti atrast kādus piesaistes orientierus. Labi ka šeit vismaz var manīt dabīgo robežu starp smilšu un lavas tuksnešiem. Talāk jau šur tur atrodas kāda vientuļa kasba, kurās pārsvarā ierīkotas viesnīcas vai viesu nami. Dažās gan vēl mitinās vietejie lopkopēji par ko liecina ap tām esošie kazu un kamieļu ganāmpulki.

Nobraucam kādus 10 kilometrus un patiešām nonākam uz Risāni-Merzūgas šosejas. Pagriežamies pa labi un sekojam Risāni virzienā. Risāni ir mūsu šodienas maršruta nākamais pieturas punkts. Vēl kādi kilometri 5 un jau manām pirmās palmas un ēkas. Esam Risāni. Vakar mēs jau šķērsojām šo pilsētu, bet tajā neuzkavējāmies. Sākotnējos plānos mums bija paredzēts šo pilsētiņu apskatīt jau vakar, bet tā kā vakardienas programma ievilkās, Risāni apmeklējumu pārcēlām uz šodienu. Risāni faktiski ir otra lielākā pilsēta Tafiletā aiz Erfūdas un tajā dzīvo aptuveni 20 000 iedzīvotāju. Riaāni atrodas starp divu upju: Zīzas un Reiras ielejām, ja tās tā varētu saukt. Faktiski šīs upes šeit sadalās vairākās gultnēs, kuras gan pārsvarā ir sausas. Tas gan tā nav vienmēr. Šad tad tomēr ūdens tajās parādās, pārsvara pavasara periodā un dažkārt tas esot bijis tik daudz, ka izraisījis īstus plūdus, kuri nodara lielu postu ciemiem, palmu audzēm un dārziem. Tagad gan var manīt, ka šeit tiek būvēti dažādi dambji un kanali, lai varētu novērs šādu plūdu radīto postu. Valsts šādām būvēm atvēlot visai iespaidīgus līdzekļus no speciāla fonda.

Tā kādu laiku sekojam gar Erg Šēbi smiltīm. Vienu viet mums gandrīz izdodas norakt mūsu auto! Trāpām tādā kā plūstošo smilšu joslā un auto sāk buksēt. Labi ka bijām pietiekoši ātrā kustībā un viegli piedodot gāzi izdodas tikt no šīm smiltīm arā!

Esam jau aplenkuši Erg Šēbi, bet ezeru kā nemana, ta nemana! Pabraucam kādu gabaliņu austrumu virzienā un nekā! Šeit arī kļūst smilšaināks un pastāv risks iestrigt. Tuvakās apdzīvotās mājas arī jau krietni aiz muguras un tā teikt-Alžīras robežai arī te netālu jābūt. Nolemjam neriskēt un pagriežamies atpakaļ rietumu virzienā. Acīm redzot ezers, kuru mēģinājām atrast ir izžuvis! Neko darīt! Gribējās tādu atrast, kura ūdēnī atspoguļotos fonā esošo smilšu kāpu silueti.

Pirms dotos Rissāni virzienā, veicam nelielu pieturu jau akmeņu tuksneša paugurā, kur mēģinām atrast kādu pārakmeņojušos fosīliju.

Fosīlijas gan neatrodam, bet uzejam ļoti interesantu pleķīti, kura zied kaut kādi tuksneša ziediņi. Fantastiski! Kā šajā skarbajā vidē tiem izdodas izdzīvot? Vietējie gan saka, ka uz šejieni vajag atbraukst pavasarī-aprīlī vai maijā, kad tuksnesis zied.

. Tad esot ispējams baudīt fantastiskus skatus. Īstenībā jau pavasaris nav tālu, kā nekā jau ir februāra beigas!

Tālāk jau sekojam Risāni virzienā. Automobīļu riteņu atstātās risas šeit vietām krustu šķērsu iebraukātas. Kā orientieri ņemam sauli, jo tai jāspīd no aizmugures un mēs varam doties rietumu virzienā, kur agri vai vēlu vajadzētu nonākt uz šosejas, kura ved no Risāni uz Merzūgu. Jeb kurā gadījumā, šādi virzoties apmaldīties nevajadzētu. Ja nu nenonāksim uzreiz uz šosejas, tad vismaz drīzuma vajadzētu manīt Tafiletas oāzi un tad jau ceļu kaut kā atradīsim.

Mūsdienu Rissāni pilsēta ir Sahāras tūrisma centrs, pateicoties tam, ka pa visam netālu atrodas smilšu tuksneša kāpas un iespējams baudīt vis dažādāko tuksneša veidu panorāmas un to faunu. Šeit iespējams iepazīt arī tuksneša iedzīvotāju trdīcijas un kultūru. Viena no slavenākajām Marokas tuksnešu smilšu kāpām ir Erg Šebbi, kura mēs tiko pabijām un tā atrodas tikai pāris desmit kilometru no Rissāni pilsētas. Tieši Rissāni krustojas vairāki tuksneša tūrisma ceļi un šeit atrodas vairākas viesnīcas un tūrisma biroji, kuros tiek piedāvāti vis dažādākie pasākumi Sahāras tuksnesī un apkārtnes kalnos.

Senatnē Rissānī tika dēvēta par Sidžilmasu un tieši šeit bija senās Sidžilmasas galvas pilsēta. Tā šeit radās 757. gadā, pēc tam kad notika Ziemeļ Āfrikas islamizācijas process un šeit ieradās pirmie arābi. Sākotneji Sidžilmasa formāli pakļāvās Arābu kalifātam, bet 771. gadā nostiprinoties Mirarīdu cilts dinastijai, tā faktiski kļūst par neatkarīgu valsti (gandrīz vienlacīgi, kad Magriba ziemeļos, Volubilisā, veidojas Idrisu dinastijas valsts). Sākotnēji Sidžilmasas valsts izbauda īstu uzplaukumu, pateicoties savam ģeogrāfiskajam izvietojumam, Trans Sahāras tirdzniecības ceļu krustcelēs. Vēl no senatnes izplatītas leģendas, par Sidžilmasas pasakaini bagātajiem iemītniekiem, kuri kontrolejuši zelta krājumus, kurus ieguvuši no Vidus Āfrikas tirgoņiem. Sidžilmasas Mirarīdu valdnieki uzturēja stingru sabiedrisko kārtību un stabilu pārvaldes mehānismu. Attīstījās visa veida tirdzniecība, kā arī amatniecības nozares. Kultūras attīstību veicināja liels skaits, salīdzinoši izglītotu imigrantu , kuri ieradās šeit no visa Arābu kalifāta, jo nespēja pieņemt Bagdādes kalifu ieviesto- jauno islama kārību. Sidžilma izbauda gandrīz 200 gadus ilgu stabīlas pastāvēšanas periodu un tikai 10. g.s vidū Sidžilmasa kļūst par dažādu Arābu kalifu- Fatimīdu un Omeijadu, ietekmes -strīdu ābolu, kas gala rezultatā noved pie Sidžilmasas pagrimuma. Rezultatā, 970. gadā, Mirarīdu dinastija tiek gāzta.

Faktiski, Arābu kalifiem neizdodas iegūt kontroli Sidžilmasā. Sidžilmas nonāk berberu- magravas cilts kontrolē, bet ne uz ilgu laiku. 1057. gadā pēc Almoravīdu varas nostiprināšanās Fesā un Marakešā, tie iekaro arī Sidžilmasu. Sekojoši Almoravīdu varu nomaina Almohadi. Abu šo dinastiju valdīšanas laikā, Sidžilmasas iedzīvotāji tiek pakļauti vajāšanai, jo tie nevēlējās pieņemt Almoravīdu un Almohādu interpretēto islama kārtību. Tikai uz īsu brīdi 13-14.g.s., jau Marinīdu dinastijas valdīšanas laikā, Sidžilmasa izbauda atkārtotu uzplaukumu. Tālāk atkal seko pagrimuma periods, kad daudzi tirgoņi un ceļotāji vēstīja par pilnīgi pamesto Sidžilmasas pilsētu.

Pilsētu, tikai 18. g.s. atjauno sultāns Mulajs Izmails, kurš bija ieguvis varu no sava pusbrāļa Mulai Rašida ibn Šerifa, kurš bija pakļāvis gandīz visu Magribu nomainot Saadītu varu Fesā un Marakešā. Faktiski Mulaja Izmaila dzimta bija nākusi tieši no Tafiletas. Tieši šis laiks Marokas vēsturē saistīts ar Alauītu dinastijas nākšanu pie varas. Tātad Alauītu dinastija cēlusies tieši šeit Tafiletā un tās pārstāvji ieņem Marokas troni līdz pat mūsdienām. Japiebilst, ka 1818. gadā pilsēta tiek pakļauta klejotāju cilts Ait Ata uzbrukumiem un tiek izpostīta. Vēlāk tā atkal tiek atjaunota, bet 19. g.s. tā nonāk franču okupācijas varas rokās un tiek administratīvi pakļauta prefektam Erfūdā. Pilsēta iegūst jaunu nosaukumu Rissāni.

Pēc Marokas neatkarības atgūšanas, Rissāni atkal nonāk pie varas esošās elites redzes lokā. Kā nekā tiek uzskatīts, ka pastāvošas dinastijas dzimtene ir tieši šeit. Rissāni atrodas Alauītu dinastijas pirmā valdnieka Mulaja Ali Šarifa mauzolejs. Kura apmeklējums ietilpst mūsu plānos. No Sidžilmasas valsts pastāvēšanas laikiem praktiski nekādu būvju šeit nav saglabajušās, jo tās izpostījuši vairākkārtējie plūdi Zīzas un Reiras upju akvatorijās. Tāpēc arī tieši šis Mulaja Ali Šarifa mauzolejs ir viena no retajām vēsturiski nozīmīgajām celtnēm, kuru iespējams apskatīt.

Tātad esam Risāni un dodamies apskatīt Mulaja Ali Šarifa mauzoleju. Atrast to nav sarežģīti, jo uz ceļā ir norādes, kurā virzienā tas atrodas un jau esam klāt. Faktiski tas nav mauzolejs klasiskajā izpratnē. Verētu teikt, ka šeit ir cietoksnis-kasba, jeb ksara, kurā izveidota kapene.

Kārtējo reizi līdz ko apstājamies, uzrodas vairāki vietējie pagrīdes ekskursiju vadītāji un piedāvā pakalpojumu-parādīt mauzoleju un kā bonusu-nelielu ekskursiju pa tur pat esošo kasaru. It kā šoreiz galīgi nebijām plānojuši ar kādu no tiem ielaisties, bet starp visiem šiem ir viens, kurš rada iespaidu, ka ir vissu zinošs! Par pavisam simbolisku samaksu novienojamies, ka šis puisis vārdā Idriss, izvadās mūs pa kasbu, kurā atrodas mauzolejs un šo to pastāstīs.

Runāts-darīts! Ejam Idrisa pavadījumā iekšā mauzoleja kompleksā. Komplekss- faktiski ir cietoksnis, kura vārti dekorēti ar krāsainām keramikas flīzēm un tas apjozts ar dzeltenii-sārtiem aizsarg mūriem. Tieši aiz vārtiem esošā pagalmā, labajā pusē ierīkota telpa, kurā arī atrodas Mulaja Alī Šarifa kapene.

Tā saucamais mauzolejs vairākkārt esot cietis no laupītāju uzbrukumiem, bet lielāko postu tam nodarīja jau iepriekš minētie plūdi Zīzas upē, kuri izpostīja daļu cietokšņa sienu un ēku. 1965. gadā, komplekss tika pilnībā atjaunots un atrestaurēts, un turpmakos gadus tas ticis uzturēts pienācīgā līmenī. Tas protams pateicoties Marokas karaļnama pārstāvju rūpēm un kuri kā jau iepriekš minēju ir tieši Mulaja Alī dzimtas, jeb dinastijas pēcteči.

Nedaudz par pašu Mulaju Alī Šarifu, kuram šis mauzolejs šeit radīts. Mulajs Muhameds Ali Šarifs bija vietējais vietvaldis, kurš nostiprināja savu varu Tafiletas reģionā pēc Saadītu valdnieka Ahmeda al Mansūra nāves un tieši no šejienes tiek uzsākta cīņa par varu ar Mansūra pēcnācējiem. 1649. gadā Mulajs Ali Šarifs iegūst varu Fesā un lielākajā daļā Marokas. Mulaja pēcnācējs Mulajs Rašids 1668. gadā ieņem Marakešu, bet jau pieminētais Sultans Mulajs Izmails, iegūst varu un nostiprina Alauītu dinastijas kontroli pār visu Marokas teritoriju. Tātad Mulaju Ali Šarifu, šeit uzskata par Alauītu varas pamatlicēju, par godu kam viņš arī ticis apglabats mauzolejā, savā dzimtajā pilsētā, Alauītu dinastijas šūpulī-Rissāni.

Mūsdienu Marokas karalis Muhameds VI arī ir Alauītu dinastijas pēctecis.

Idris steidzīgi mūs izved cauri pagalmam, pie kura atrodas Mulaja mauzolejs. Faktiski, te nevienā telpā iekšā netiek un tās visas var apskatīt tikai cauri vārtiem vai durvīm no šī pagalma. Objekta apskate mums aizņem 15-20 minūšu laika. Idriss īsumā pastāsta par šī mauzoleja tapšanas vēsturi, bet neko vairāk par manis sagatavoto informāciju viņš arī nespēj izstāstīt. Pēc ekskursijas mauzolejā Idriss naski ved mūs uz blakus esošo berberu ksaru. Idris saka ka nedaudz pastāstīšot par ikdienes dzīvi, kādā dzīvo šīs ksaras ieminieki.

Patiesībā jau var nojaust Idrisa vēlmi pa aplinkiem ceļiem ievest kādā no tirdzniecības objektiem, kuri šeit pat atrodas. Tā arī notiek. Pēc īsa stāsta par sūro berberu dzīvi šajos mūros un iemītnieku centieniem ko nopelnīt, izgatavojot šādus tātus priekšmetus-pārsvarā suvenīrus, kā nolūkā tiek veidoti koperatīvi, nonākam veikalā. Šajā veikalā tiekot tirgoti šīs kasaras iedzīvotāju-koperatīvu dalībnieku izstrādājumi un iekasēto naudu par tiem, sadalot starp koperatīva dalībniekiem.

Iepriekšējās dienās mēs jau lielu daļu suvenīru esam iepirkuši un nevaram iepriecināt Idrisu ar apjomīgiem pirkumiem, no kuriem acīm redzot Idrisam pienāktos komisijas maksa no tirgotavas.Pēc īsas vizītes veikalā dodamies uz saviem auto, lai turpinātu ceļu.

Virzāmies pilsētas centra virzienā.Patiesībā Rissāni pilsētas teristorijā atrodas vairākas ksaras, jeb nocietinajumi. Tie ir dažādi, gan vecāki un jau galīgi sabrukuši, gan jaunāki. Vienā no pilsētas centrā esošajām ksarām, ierīkots tirgus, kurā tirgoņi ierodas no visiem Tafiletas nostūriem un tie pārstāv visas tautības, kuras šeit dzīvo. Mēs arī uz īsu brīdi šeit piestājam tikai ar vienu mērķi-nopirkt žāvētas dateles.

Pēc īsas vizītes Risani tirgū, atgriežamies ar pirkumu un atkal turpinām ceļu. Ceļš mums sodien ir salīdzinoši garš un varēsim pa ceļam pamieloties ar dateļu augļiem. Kā nekā tieši šeit Tafiletā atrodas viss lielākās dateļpalmum plantācijas dienvid Marokā. Jau pa ceļam šurp, starp Erfūdu un Risāni šķērsojām visai iespaidīgas dateļpalmu plantācijas un arī tagad braucot ārā no Risāni braucam vairākām palmu plantācijām. Te nu arī gribu nedaudz par datelēm pastāstīt. Domāju ka vissi jau zin kas ir dateles! Bet nu tomēr!

Fēnikss Silvestris-Dateļpalma: fēnikss, finniks dažās citās valodās. Šīs palmas izplatītas pa visu pasauli, bet dabīgā to dzimtene ir Āfrika un Eirāzija. Pastāv 17 sugu dateļpalmas. Dateļ palmas mēdz būt viena stumbra, daudzstumbru no vienas saknes un krūm veida. Pārsvarā sastopamas ir palmas ar vienu stumbru, bet vairākās oāzēs Marokā ir sastopamas arī palmu grupas, kurās no vienas saknes aug vesela grupa palmu. Dateļ palmas mīl ļoti siltu klimatu un ir ļoti pacietīgas pret lielu sausumu un nav visai kaprīzas. Var teikt, galvenais to ienaidnieks ir kaitēkļi-kukaiņi, kuri masveidā posta palmu audzes oāzēs. Kādu īsu laiciņu atpakaļ šie kukaiņi esot savirojušies tik daudz, ka esot bijusi apdraudēta visas Tafiletas oāzes palmas. Tad valsts esot izstradājusi veselu programmu cīņaia ar šiem kaitēkļiem. Tagad, ja kāds atrod savā plantācijā inficētu palmu, tā tiek momentāli iznīcināta. Parsvarā to dara sadedzinot palmu, ko mēs pa ceļam arī manām.

Interesanti, ka šīs palmas ir divmāju augi, jeb tā teikt, ir sieviešu dzimtas palmas un vīriešu dzimtas palmas. Visām šīm palmām ir ziedi, gan vīriešu, gan sieviešu dzimtas un vīriešu dzimtas palmu ziedu putekšņi apputekšņo sieviešu dzimtas palmau ziedus. Augļus ražo tikai sieviešu dzimtas palmas. Nogatavojušies dadeļ palmu augļi ir sarkani līdz tumši zili, pat melni un aug ķekaros. Augļus tā arī sauc par datelēm, kuras plaši tiek lietotas pārtikā. Japiebilst gan, ka ne visu sugu palmu augļi ir noderīgi cilvēku pārtikai.

Vairāku seno kultūru atīstībā, dateļpalmas spēlējušas ļoti svarīgu lomu, jo īpaši Tuvajos austrumos un Ziemeļ Āfrikā. Dateles tiek pieminētas, gan seno ēģiptiešu, gan seno romiešu rakstos. Arī reliģiskajos rakstos, bībelē un korānā datelēm atvēlēta svarīga loma. Korānā vairākkārt datele piemineta, kā neaizvietojama un nepārspējama.Patiesībā ta arī ir! Arābijas pussalas un Sahāras tuksneša reģionu civilizāciju pastāvēšana ir stipri saistīta ar dateļ palmām. Dateļu augļi tiek lietoti pārtikā, dateļu koksne un lapas-celtniecībā, no datelēm iegūst sulu, eļļu un pat darina vīnu. Un diez vai būtu iedomājama oāžu pastāvēšana bez šīm palmām, kuru paēnī, kaut nedaudz iespējams patverties no karstuma un iekopt dārzus. Tātad-dateļ palma ir izdzīvošanas garants šejienes iedzīvotājiem, tāpēc tie to arī dēvē par „oāžu valdnieci”.

Jaunā palma sāk ražot pirmos augļus, aptuveni 5-6 gadā. Sākotnēji iespējams iegūt 8-10 kilogramus augļu, no vienas palmas. No 13-15 gadu vecas palmas, iespējams jau iegūt 60-80 kilogramus augļu, no vienas ražas. Protams ka tas viss ir atkatīgs no vides, kur palma aug un kā tā tiek kopta. Ir pat palmas no kurām tiekot ievākta 100-150 kilogramu augļu un viss optimālākajā stādījumā tiekot iegūti: 11-17 tonnu augļu no hektāra. Palma augstu ražību nodrošina 60-80 gadu garā periodā, ja tā tiek labi kopta. Runajot par dateļu augļiem, valda uzskats, ka tie satur pilnu vielu kompleksu, kas nepieciešams cilvēka uzturam. Leģendas vēsta pat par gadījumiem, kad cilvēki ir pārtikuši tikai no datelēm un ūdens, vairāku gadu garumā. Dateļu augļi satur 60-65% ogļhidrātus, tas ir pats augstākais līmenis salīdzinot ar jeb kuriem citiem augļiem. Tie satur varu, dzelzi, cinku, kāliju, kalciju, fosforu, nātriju, alumīniju, kobaltu, sēru, boru, proteīnus un dažādas eļļas. Tajos ietilpst 3 veidu amino skābju, kuras tik pat kā nav citos augļos. Datelas satur A,A1,C,B1,B2,B6 vitamīnus. Iespaidīgi!

Dateles saturā esošās skaābes, regulē glukozes līmeni asinīs un taukskābes organismā. Vielas-pektīns un selans, pazemina saslimšanas ar vēzi risku un pasargā no sirds kaitēm. Tajā pat laikā, dateļu augļi nesatur holesterīnu un augstu kaloriju līmeni, un tiek ieteikts ar tiem aizvietot saldumus, jo īpaši cilvēkiem, kuri rūpīgi uzrauga savu svaru.Tāpat dateles ieteicamas: onkoloģisko, tuberklozes un dažādu infekciju slimniekiem. Tiek uzskatīts, ka žāvēti dateļu augļi uzturā, veicina smadzeņu darbību. Principā, literatūrā tiek minēti vis dažādākie fakti par dateļu pielietojumu ārstniecības nolūkos un tos visus īsi nav iespējams apstāstīt. Vēl tikai piebildīšu, ka dateles ieteicamas sievietām grūtniecības periodā un arī pēc dzemdībām, kad tās veicina piena rašanos jauno māmiņu organismā. Dateles ļoti labi slāpē apetīti. Ir aprēķināts, ka 10 dateles augļu, spēj nodrošināt cilvēkam visuas nepieciešamās vielas, veselai diennaktij. Dateles satur gandrīs 60% cukuru, kas ir krietni vairāk, kā citos augļos. Bet tajā pat laikā šis cukurs pārsvarā sastāv no fruktozes un glukozes- tadā kā medus veidolā, un ir pilnīgi nekaitīgs organismam. Tātad! Dateles ieteicamas, cilvēkiem kuri ietur diētu, dažādu slimību ārstēšanai un profilaksei, pieaugušiem un berniem-aizvietojot saldumus, sievietēm grūtniecības un bernu barošanas periodā, smadzeņu darbības veicināšanai. Tatad! Visam ko vien var iedomāties!

Dateles Marokā un citās Āfrikas valstīs, ļoti plaši tiek pielietotas dažādu ēdienu pagatavošanā. No tām tiek gatavoti salāti, dažādas bulciņas, cepumi un pīrāgi. Droši vien esat daudz dzirdējuši par slavenajiem austrumu saldumiem. Tātad, šo saldumu pagatavošanā, vairums gadījumos arī tiek lietotas dateles. No dateļu augļiem tiek gatavots arī augļu medus, sula un dažādas pastas. Ļoti plaši dateles tiek lietotas žāvētā veidā. Žāvētas dateles iespējams ilgstoši uzglabāt. Tā pat tās, svaigā veidā, ļoti labi glabat ledusskapja temperatūrā-nesasaldējot. Dateļu augļus ieteicams neglabāt atklātās vietās, jo tie ir medaini un lieliski uzņem putekļus, kurus pēc tam ir grūti nomazgāt. Vēl neliela piebilde. No dateļu palmu stumbriem, tā pat kā no bērza pavasarī, iespējams tecināt sulu, no kuras var pagatavot lielisku vīnu. Tas ir viens no retajiem vīniem, kuru musulmaņi atļaujas šad tad arī iedzert. tātad! Lietojiet daudz dateļu uzturā un izjūtiet to vērtību! Šeit Marokā iespējams tās nopirkt par ļoti labu cenu un tās ir pirmā svaiguma atšķirībā no tām, kuras šad tad tiek pārdotas mūsu lielveikalos.

Stāstījums par datelēm man sanāca pagarš, bet varbūt kādam tas arī interesē. Tā nu lēnām virzāmies uz rietumiem Tazarīnas (Tazzarine) un Zagoras (Zagora) virzienā, un var just, ka oāze drīz beigsies un nonāksim atkal tuksnesī. Vēl šķērsojam Reiras upi (Oued Rheiris) jeb tās gultni, kura tik pat kā izžuvusi. Te ļoti labi redzams, ka ūdens plūsmas sezonā šo upi šķērsot varētu būt sarežģīti, vai pat neiespējami. Bet drīz par to nebūs jāuztraucas, jo te top jauns tilts. Vispār Marokā visai bieži var sastapties ar ceļu būves darbiem. Arī asfalta kvalitāte uz maģistrālajiem ceļiem ir ja neteikt laba tad vismaz apmierinoša un jeb kurā gadījumā pat labāka kā uz Latvijas ceļiem!

Aiz upes palmu audzes jau iet mazumā un vietām parādās smilšu un akmeņu lauki. Tātad pametam Tafiletas oāzi.

Diezgan lielā ātrumā jau ripojam pa Sahāras palašumiem! Atškirībā no Erg Šēbi šeit jau dominē akmens lauki un klintis. Tikai vietām manāmas nelielas smilšu kāpas, kuras vietām interesanti aizķērušās vai paslēpušās aiz kādas klints.

Kad mājās pētīju mūsu iespējamos maršrutus Marokas Sahārā ar Google Earth palīdzību- konstatēju! Vietām no satelīta uzņemtajās kartēs, Marokas Sahāras un kalnu teritorijas atgadina Mēness vai pat precīzāk-Marsa virsmu. Kalnu un ieleju silueti izskatās visai amizanti! Tā nu nejauši atradu vienu ļoti interesantu reljefa veidojumu, kurš atgādina tādu kā vulkānu un tas atrodas pavisam netālu no ceļā pa kuru tagad virzāmies. Nolēmu to sameklēt dabā! Šim nolūkam izprintēju pāris foto plānu, lai mēģinātu šo noslēpumaino vulkānu atrast.

Patiesībā to atras nebija visai sarežģīti, jo tā siluetu var jau manīt pa labu gabalu. Es uzreiz atpazinu savu mērķi! Atrodu nobrauktuvi no maaģistrālā ceļa un pa tuksneša takām virzamies šī noslēpumainā „vulkāna” virzienā.

Tuvojoties tam var saskatīt, ka tas ir kalns, kura krāteri ielenc tāds kā klinšu gredzens, bet dienvidu virzienā šis grdzens pārrauts izveidojot tādu kā ieeju milzīgā dabas radītā cietoksnī. Izrādās ka šī gredzena pārrāvuma vietā patiešām slejas mūra sienas paliekas un rodas iespaids, ka šis milzu kalns ir kalpojis kā dabīgs cietoksnis!

Pa spraugu sienā iebraucam šī kalna krāterī un braucam augšup pa šauru akmeņainu celiņu. Šeit no augšās paveras lielisks skats ne tikai uz iekšējo krāteri, bet vēl superīgāka ir apkārtējā panorāma ap kalnu.

Rodas iespaids ka atrodies uz gigantiskas šokolādes saldējuma kūkas, kurai apkārt sastingušas kūstošas šokolādes un piena upju straumes!

Vietām šīs plūstošās „piena upes” iegrauzušās šinī kalnā, kā milzīgā „saldejuma tortē” un no tās kā slāņaina „glazūra” atlūzuši gabali slīd lejup pa kūstošajām nogāzēm.

Šeit kādu laiku uzkavējamies, jo ne katru dienu šādus skatus iespējams izbaudīt! Secinām, ka šo kalnu, kā dabīgu cietoksni izmantojuši kādi no plašās Saharas mistiskajiem karotājiem, jo uz visām pusēm pavērstas augstas nepievarāmas klinšu sienas un tikai pa šauru spraugu, kuru aizsadz aizsarg mūris, bija iespējams šeit iekļūt.

Pēc brauciena meklēju dažādos interneta resursos kādu informāciju par šo vietu, tā arī neko neatradu. Toties šeit uz vietas beidzot kādam no mums izdodevās atrast šādu tādu fosīlo veidojumu ar interesantiem zīmējumiem. Varbūt tie ir kādu miljoniem gadu vecu sīku dzīvnieku silueti vai plūstošas lavas zīmējumi, par to mēs skaidrībā netikām.

Lai nu paliek šī mistiskā vieta noslēpumā! Dodamies lejup un cauri vārtiem pametam šo noslēpumaino kalnu. Sekojam virzienā, kurā vajadzētu atgriesties atpakaļ uz maģistrālā ceļa. Esam atkal uz šosejas un virzāmie rietumu virzienā. Mums jānobrauc vēl labs gabals, līdz nonāksim Drā upes ielejā. Garām slīd interesanti tuksneša, kalnu un klinšu silueti

Pa retam satopamas kādu retu ktūmu un augu kolonijas.

Vietām var manāmas un izžuvušu upju ielejas.

Tā nu braucam kādu laiciņu un secinām, ka nenāktu par ļaunu ieturēt pusdienas. Nolemjam pieturēt tuvakajā nopietnjā apdzīvotajā vietā un sameklēt kādu ēstuvi, jo mūsu iepirktās partikas rezerves jau sen izsīkušas. Pirmā pilsēta, jeb ciems El Arba mūs pieviļ, jo tur neko līdzīgu restorānam vai cita veida ēstuvei neatrodam. Nakamā pilsēta ir Tazzarine. Tazaarine patiešām jau atgādina pilsētu un tajā jau atrodam pāris ievērības cienīgas ēstuves-vismaz sākotnēji pēc ārējā veidola spriežot. Izvēlamies pēc mūsu viedokļa vis piemērotāko un pajautājam pēc ēdien kartes. Šoks kur tu rodies! Cenas šeit lielākas kā Marakešas restorānos! Pie tā vissa, telpa piezīdusies ar cigarešu dūmiem un rodas tāda sajūta, ka pie deguna tev pielikts netīrs pelnu trauks. Varētu iet uz arējās terases, bet tur garām braucošie automobīļi rada tādu putekļu mākoni ka nu tikai! Pie tā vissa, restorāna viesmīlis apsolūti neko nesaprot angliski. Šeit nu reiz ir tā retā reize, kad demonstratīvi pametam šo iestādi ar žestiem rādot, ka cenas mūs neapmierina un restorāna darbinieki nesaprot angliski. Tātad -Do not speak English- do not deal, and your pricing is crazy! Thank you, by-by!

Braucam tālāk! Pametam Tazaarine un sekojam tālāk rietumu virzienā uz Varzazātu. Jā! Starp citu! Šeit no Tazaarine un nedaudz aiz tās atzarojas ceļi pa kuriem var nokļūt Sagras kalnu grēdā (Jebel Saghra), kura ir apskates vērta. Kalnu ainavas tajā esot Teksasas, Kolorado vai Nevadas skatu vērtas! Šīs kalnu grēdas apceļošana gan esot stingri sarežģītāka, kā Todras un Dādisas kanjonu apceļošana, toties tas esot tā vērts! Ja nolemjat turp doties, tad droši paliek droši, vajadzētu to darīt vietējā gida (profesionāļa) pavadībā, jo apvidus ir visai sarežģīts un tā karšu neeksistē, un skaistākās vietas nav viegli atrast. Protams ka atrast var, bet viss efektīgākie objekti var iet secen.

Pēc kādiem kilometriem 10 mūsu ceļa biedrs Voldemārs attopas, ka viņam līdzi esot īsta rupjmaize un speķis no Latvijas! Nu īsts Paromju laika tūrists! Saņemam piedāvājumu pieturet kaut kur kur ir kāda palma vai kas līdzīgs un ieturēt īsu maltīti piknika formātā pie dabas krūts un pēctam varēsim braukt līdz Varzazātai, kur ieturēsim kārtīgas vakariņas. Nolemts! Taisam īso pikniku. Palmas mēs palaidām garām kādus kilometrus 10 atpakaļ un šeit tādu īsti nav! Nu neko. Nobraucam no šosejas uz piestājam tuksneša klajumā.

Izklājam uz auto motora pārsega vissus labumus, kas mums saglabājušies un protams- Voldemāra speķi un rupjmaizi! Izrādās, ka nemaz tik knapi nav! Mums vēl ir nedaudz tomātu, gurķu un protams dateles desertā. Un viss tik garšīgs šķiet! Kur vēl jūs redzēsiet kadu, īstu latviešu rupjmaizi ar speķi tuksnesī ēdot? Šķiet ka speķis ir pat garšīgāks, kā mājās ēdot. Jā! Un starp citu! Tik garšīgus tomatus kā Marokā es vēl tikai Gruzijā esmu ēdis! Tāda nu mums izdevās pusdienu maltīte šeit Sahārā! Notiesājām speķi un vissu atlikušo pārtikas rezervi pa tīro! Ja nu mūs piemeklē kāda tehniska ķibele tad jārēķinās, ka pārtikas rezervju mums nav un tad mēs varam paļauties tikai uz vietējo tuksneša iedzīvotāju viesmīlību un palīdzību.

Un atkal dodamies ceļā. Nobraucam kadus 50 kilometrus un nonakam pie Drā upes ielejas. Pārbraucam upi un esam jau uz ceļa Zagora-Varzazāta, kurš seko pa šo ieleju vai paralēli taj pa kalniem. Pagriežamies pa labi un turpinām ceļu Varzazātas virzienā. Šeit jau satiksme kļūst intensīvāka. Pa šo ceļu daudzi tūristi dodas uz Zagoru, kura ir vēlviens no iecienītiem tūrisma galamēŗķiem un tā līdzinās Risāni.

Kā jau kādā iepriekšejā stāstā daļā minēju, savu maršrutu plānojot bija dilēma-kur brauksim? Vai uz Risani, vai Zagoru. Abas šīs vietas atrodas tuksnesī un ir apskates cienīgas. Mūsu izvēle krita par labu Risāni un Erg Šēbi smilšu tuksnesim, jo tieši to velējāmies apskatīt. To pašu var izdarīt Zagorā, tikai smilšu kāpas tur nav tik iespaidīgas, kā pie Risāni. Toties tur ir ļoti interesanti kalnu un lavas tuksneša iepazīšanas varianti. Tāpat, kā no Tafiletas arī no Zagoras oāzes cēlusies viena no ietekmīgajām valdnieku dinastijām- Saadīti, kuri kā jau stāstīju Marakešā, pārvaldīja varenu imperiju un kontrolēja zelta ceļus no Āfrikas vidienes uz Eiropu. Uz Zagoru varbūt aizceļošu kādā citā ceļojumā, bet tagad dodamies uz Varzazātu. Garām slīd Palmu oāzes, gar Drā upi. Panorāma šeit kļūst dzīvīgāka. Starp palmām, upes krastos iekopti dāzi un paslēpušās dzīvojamās ēkas.

Drā upi pieminēju jau ieprikš, kad bijām Varzazātā, pāris dienas atpakaļ. Tātad Drā upe. Drā upe ir garkā upe Marokā. Tās garums saniedz 1150 kilometrus un tās baseins sastāda 15100 kvadrāt kilometrus. Tā sākas pie Varzāzātas pilsētas, kur tajā satek vairākas no Atlasa kalniem tekošas upes, taja skaitā Dādisa un Varzāzāte. Upe tek uz dienvidiem un tālāk aiz Zagoras, pie Tamegrutas (Tamegroute), pagriežas rietumu virzienā un ietek Atlantijas okeānā pie Tan Tanas. Tā kā ūdens daudzums upes lejtecē ir nepastāvīgs, tad regulārs tecējums notiek tikai aptuveni 200 kilometru garumā no Varzazātas. Upe visā garumā ar ūdeni piepildās reti, tikai kad kūst sniegs Atlasa kalnos un uznāk lietus periodi. Pārsvarā, tās tecējums izbeidzas sausajos tuksneša rajonos Zagoras apvidū. Daudz ūdens tiek uzkrāts ūdens krātuvēs un tiek izmantots lauksaimniecības zemju apūdeņošanai, kas arī veicina agrāku tās izžūšanu.

Starp citu, Drā upe ir ļoti slavena arheologu aprindās, jo šīs upes ielejā ir atklāti vairāki klinšu zīmējumi un dažādas seno cilvēku veidotas figūras. Un tieši šeit ir atrasta figūra, kura zinātnieku aprindās tiek uzskatīta par pašu vecāko-zināmo mākslas veidojumu, kuru veidojis cilvēks. Tā saucās Tan Tanas Venēra, kuras vecums tiek vērtēts-300 līdz 500 tūkstoš gadu. Pie Drā upes ieturam vēl vienu pīppauzi. Tuvojas vakars un vismaz līdz saulrietam mums vajadzētu sasniegt Tizin Tinifift (Tizi-n-Tinifift) kalnu pāreju, no kuras paveras iespaidīgi skati uz ielejās esošiem kanjoniem.

Pēc pīppauzes turpinām ceļu un šķērsojam nedaudz palielāku pilsētiņu Agdzu (Agdz), aiz kuras ceļš sāk attālināties no Drā upes un ved augšup kalnos. Jo augstāk kalnos, jo kļūst mākoņaināks. Laikam lēnām nokļūstam tuvāk kalnu virsotnēm, kuras apvijuši mākoņi. Izskatās, ka saulrietu mums neredzēt! Tā tas arī notiek.

Pie pašas kalnu pārejas parādās iespaidīgas ielejas ar dziļiem kanjoniem to gultnēs. Skati vienkārši fantastiski! Jā! Ja būtu saule, droši vien tas viss izskatītos vēl grandiozāk! Bet, neko darīt, arī ta ir labi.

Tizin Tinifift (nosaukums visai sarežģīts) pārejā, izbaudām iespaidīgos skatus un varam doties jau tālāk. Kā nekā vakars jau deguna galā.

Šeit pat uz pārejas marokāņu bērni no vietējā ciema uzkāpuši, lai notirgotu šo to. Nopērkam no šiem dateles, kuras iepakotas pašu bērnu veidotos groziņos. Sākotneji cenu nokaulējam, bet gala rezultātā samaksājam tik cik tika prsīts sākumā, jo bērni šeit izrādas ļoti zolīdi un neuzmācīgi, kā citur. Un protams, ka tie ieguldījuši savu darbu veidojot šos groziņus.

Nu jau ceļš ved lejup pa kalnu ielejām un kanjoniem uz Varzazātu. Mākoņi vienu brīdi sablīvējas tā, ka izraisa pat lietu. Saharā lietus līst reti, bet kalnu virsotnēs un nogāzēs tas gan šad tad nolīst.

Sāk jau krēslot un esam noripinājušies no kalniem līdz pat Varzazātas pilsētai. Pilsētas krēslainās ielas pilnas ļāužu. Šķiet ka šodien te bijuši kādi svetki. Pēc garā braucien pa tuksneša apvidiem Varzazāta šķiet īsta zaļā oāze. Tā tas arī ir, bet par varzazātu nedaudz vairāk pastāstīšu nākamajā stāsta daļā.

Pirms kļūst pavisam tumšs, atrodam rezervēto viesnīcu- Hotel Azoul, kur izlādējam mūsu ceļa somas un pēc nelielas dušas pauzes noskalojot tuksneša putekļus un smiltis, dodamies uz pilsētas centru lai kārtīgi pavakariņotu. Kā jau teicu Varzazāta ir ļoti vienkārša pilsēta un parsvarā viss atrodas trīs-četru maģistrālo ielu tuvumā. Pašā centrā ir tāds tā kā tirgus rajons ar skvēru, kuru arī sauc par Tirgus skvēru. Šeit atrodas vairākas tirgotavas un restorāniņi un atšķirībā no daudzām citām pielsētām Marokas tuksnešu raģionā, šeit viss šķiet sakārtotāks un tīrāks.

Pie centrālā laukuma Hay al Mouquama pa perimetru ganrīz visās ēkas irīkoti restorāni un cita veida ēstuves. Šeit arī nolemjam kādā piemesties. Protams, ka katra restorāna viesmīlis, saimnieks vai šādam nolūkam paredzēts darbinieks, mēģina mūs ievilināt tieši viņa iestādē. Papētot ēdienkartes secinām, ka daudz maz visur ēdienu izvēle un cenas ir līdzīgas. Šoreiz izejam uz principu: ja personāls nerunā angliski, tad ejam uz nākamo kamēr nonāksim līdz pirmajam, kurā varēsim labi sazināties angļu valodā.

Kādā aptuveni ceturtajā-piektajā atrodam viesmīli, kurš daudz maz spēj komunicēt angļu valodā. Pajautājam vai mēs drīkstam maltītes laikā lietot līdzi paņemto alkoholu, jo šeit uz vietas taču to nevar pasūtīt! Puisis saka ka droši varam! Tātad paliksim šeit! Tā arī darām. Restorānā gan pie mums ierodas cits viesmīlis un atkal moka mūs ar franču valodu. Mēs uzstājam lai mūs apkalpo vīrs, kurš mūs ievilināja šeit. Šķiet, ka šis puisis šeit nolīgts viesu klientu pievilināšanai, bet ne pasūtījumu pieņemšanai. Galu galā puisis kura vārds atkal ir Alī, pieņem mūsu pasūtījumu. Šoreis katrs izvēlas ko savai gaumei.

Protams ka atkal tiek pasūtīti dažādi tažini! To gatavošanas procesu pat var apskatīt klātienē.

Neskatoties, ka esam pavadījuši diezgan garu un nogurdinošu ceļojuma dienu, garstāvoklis vissiem ļoti jautrs. Pavisam drīz zālē ierodas arī mūzikants, kurš mums uzspēlē šādas tādas berberu nacionālās melodijas.

Tā nu mēs pavakariņojam, paklausamie mūziku, pie reizes patukšojam līdzi paņemto stipro dziru! Pēc kārtīgas vakara maltītes dodamies uz viesnīcu un uzreiz dodamies gulēt.

Rīt mums atkal gaida diezgan noslogota ceļojuma diena un dosimies uz Augstajiem Atlasa kalniem. Rīt kilometrāža būs krietni mazāka, bet ceļš būs sarežģītāks un lēnāks. Bet par to jau stāstīšu nākamajā stāsta daļā.

Šinī diena nobraucām garāko gabalu mūsu ceļojuma laikā -365 kilometrus no Merzūgas līdz Varzazātai