Marokas stāsts 4. daļa: Marokas Sahāras oāžu noslēpumi.

27.07.2012
24 min lasīšanai
172 foto

Marokas stāsts 4. daļa: Marokas Sahāras oāžu noslēpumi.

Todras kanjons, berberu ūdensvads, Tafileta, Erfūda, fosīliju muzejs, Merzūga.

Ievads.

Sveicināti atkal! Pēc ilga pārtraukuma beidzot esmu pabeidzis rakstīt mana Marokas stāsta 4. daļu. Kā nekā jau ir vasara un laika rakstīšanai atliek maz, jo ir daudz interesantu nodarbju ārpus mājām un pie datora sēdēt nav visai liela vēlēšanās. Pa starpu vissam vēl tika realizēti pāris ceļojumi, kuros atkal gūti jauni iespaidi un materiāls jau sekojošiem rakstiem. Tātad tēmas rakstīšanai ir cik uziet un tuvojoties rudenim, lietainajās dienās būs par ko pastāstīt!

Un tātad! Esam Tinehīras pilsētiņā, kur vietējā viesnīciņā-riārā „Riad Agraw” esam pavadījuši mūsu ceļojuma trešo nakti. Vakar ieradāmies pavēlu, tādēļ šorīt tā īsti negribas laicīgi celties! Un tomēr, mūsu plāni piespiež mūs celties laicīgi, lai varētu paspēt izpildīt mūsu šodienas programmu. Ieturam brokastis, ja tās tā īsti varētu nosaukt! Mums tiek pasniegta maize ar ievārījumu un dažiem siera gabaliņiem piedevā! Varbūt vietējiem nav pieņemts no rītiem daudz ēst, vai nu mums vienkārši nepaveicās ar viesnīcas izvēli! Taisnības labad gan jāsaka, ka viesnīca nebūt nebija no sliktajām. Neskatoties uz to, ka viesnīca atrodas visai nolaistā-īpatnējā pilsētas rajonā, tās interjers bija iekārtots visai interesantā tradicionālajā berberu mājokļa stilā un telpas bija tīras un sakoptas. Un pats galvenais, ka viesnīcas personāls šeit un godīgi sakot visur Marokā ir ļoti laipns un izpalīdzīgs.

Pametot viesnīcu mūs gan piemeklē neliela ķibele! Pametot tās pagalmu izejas vārtu smagās durvis apskādē vienu no mūsu automobīļiem. Tas ka marokā automašīnu apskādēt ir visai vienkārši un ierasti mēs jau zinājām un manījām, bet ka tik muļķīgi sanāks gan nebijām gaidījuši! Ok! Es saprotu, ja mūs būtu taranējis kāds no ēzeļu pajūgiem vai visai agresīvajām „moto pelēm” Marokas ielu haosā! Bet te! Vienkārši slikti atvēri vārti!

Dādisas un Todras ielejas.

Un tā dodamies Tinehīras šaurajās ieliņās un pēc izprintēta foto plāna no Google, meklējam ceļu uz Todras kanjonu (Gorges Todra).

Šeit pa ceļam no Varzazātas uz Saharas tuksnesi atrodas divas iespaidīgas upju aizas, jeb kanjoni. Tie ir abu, cauri to tekošu upju nosaukumos, nosauktie Dādisas un Todras kanjoni (Gorges Dades, Gorges Todra).

Pirmais Dādisas kanjons (Gorges Dades) atrodas aiz Būmalēn Dādis (Boumalne-Dadès) pilsētas kurai vakar vakarā pabraucām garām. Šeit piebildīšu, ka šis kanjons sākotnēji ietilpa mūsu ceļojuma plānos un vēlējāmies to šķērsot.

Tas ir savdbīgs dabas veidojums-aiza, kuras dziļums vietām sasniedz vairāk ka 300 metrus un tā sienas veido šauru kanjonu-koridoru pa kura gultni tek Dādisas upe un bieži pūš stiprs vējš. Šī koridora platums vietām nepārsniedz pāris desmitu metru! Vēl pagājušajā gadsimtā šīs ielejas piekalnēs esot mitinājušās lauvas. Pedējā esot manīta 1905. gadā.

Ceļš pa ielejas gultni un upes krastu ir vienīgā iespēja-ziemas periodā nokļūt vairākos berberu ciemos. Pa šo ieleju iespējams nokļūt līdz kalnu pārejai aiz kuras jau var tikt Atlasa kalnu grēdas otrā pusē un Todras kanjonā, kur sākotnēji planojām braukt, bet palasot informāciju par šo ceļu secinājām, ka ziemā šī pāreja ir slēgta, jo to sedz sniegs un daba šajā teritorijā ir ļoti skarba. Arī pašā ielejā, sakarā ar biežiem plūdiem ziemas sezonā ceļi var būt slegti. Ūdens straumes tos bieži izskalo, līdz ar ko ciemi tālāk ielejā bieži irnogriezti no parējās pasaules. Šaja periodā pa ieleju iespejams parvietoties tikai pa takām, transportējot kravas ar ēzeļu un kamieļu palīdzību. Šīs takas ir ļoti populāras tūristu un dažādu kalnā kāpēju-ekstremāļu aprindās.

Patiesībā pēc šī brauciena secinājām, ka situacija kalnos ne tuvu nebija tāda kā iepriekš lasītajās atsauksmēs un ceļš starp kanjoniem nebija slēgts, un ar bezceļu automobīļiem to ir iespējams pieveikt arī tagad. Nestrīdēšos! Var jau būt ir ziemas kad tas nav iespējams, bet šī ziema varbūt ir salīdzinoši sausa un sniega sega kalnu virsotnēs ir plāna vai tās nav vispār.

Mēs esam ieplānojuši apmeklēt vienu no šiem kanjoniem-Todras kanjonu, ko arī šodien darām.Līdzīgi kā Dādisa pie Būmelēnas, Todras upe virs Tinehīras veido dziļu un iespaidīgu kanjonu. Varētu pat teikt, ka tas ir vēl šaurāks un dziļāks, kā Dadisas kanjons! Patiesībā, ielja kopumā te ir seklāka, bet pati upes aiza ir stipri šaurāka un tadēļ izskatās dziļaka. Tās sienas veido gludas, pat līdz 200 metrus augstas sienas un atstarpe starp sienām, dažviet ir mazāka, kā 10 metri.

Tapat kā Dadisas ielejā, šeit aiz kanjona atrodas vairāki ciemi ar līdzīgu likteni un uz tiem ziemas periodā bieži nav iespejams nokļūt. Aizas garums no Tinehīras līdz kalnu pārejai ir gandrīz 40 kilometru. Ledus un sniegu kušanas laikā kalnos, pavasarī, upē nonāk liels daudzums ūdens, kas veido lielas strumes ielejas gultnē. Un saprotams, ka šaurajās kanjona vietās veidojas pudeles kakla princips. Tātad, plūdu laikā cauri kanjonam dažkārt nav iespējams izkļūt. Toties sausajā periodā, kad dažkārt upes gultne izžūst pa visam un tā tiek izmantota kā ceļš.

Šeit gan ir izbūvēts ceļš no iespaidīgām betona plāksnēm, bet tās nekādi nav pasargāts no plūdiem. Ja ūdens plūsma ir mazāka tad ir iespejams nokļūt Todras ielejas noslēgtajos rajonos. Bet lietus periodā turp doties nav vēlams, jo pēkšņu plūdu rezultatā iespējams nokļūt slazdā no kura varat neizkļūt pat pāris nedēļas. Vienīgi ar kamieļiem un ēzeļiem pa kalnu takām, bet tadā gadījumā, auto naksies atstāt ieleja!

Šī ieleja ir ļoti populāra alpīnistu aprindās. Šeit iespējams apmesties kadā no viesnīciņām ielejā un izbaudīt dažādas sarežģītības maršrutus un šķēršļus. Bet! Arī cilvekiem kuri nav profesionāļi kalnā kāpšanas sportos-tādi kā mēs, šeit ir ko redzēt!

Mēs pa Todras ieleju dodamies kādus kilometrus 25, līdz vietai, kur ieleja jau kļūst seklāka un sākas ciemati. Tā kā esam bruņojušies ar atbilstošiem transporta līdzekļiem, veicam pāris ekstrēmākus braucienus sekojot augšup kalnu nogāzēs un dažās aizās, kuras atzarojas no Todras kanjona. Mūsu aizraujošie klejojumi turpnās kādas trīs stundas.

Pēc kārtīgām pastaigām pa klintīm, sākam manīt mūsu knapo brokastu sekas! Gribas ēst! Pa ceļam manījām tādu kā vientuļu cietoksni-kasbu, kurā bija iekārtots restorāns vai viesnīca. Tā kā mums vienalga jādodas atpakaļ uz Tinehīru, tad nolemjam apmeklēt šo kasbu un papildināt mūsu brokastis. Tā arī darām.

Un pa tiešām šajā kasbā ir iekārtota viesnīca un restorāns”Auberge La Festival”. Viesnīcas-restorāna saimnieks mūs uzņem ļoti laipni! Saimnieks palūdz savam palīgam lai viņš izrāda mums viesnīcas telpas un apkārtni, kamēr pats saimnieks pagatavos mūsu otrās brokastis. Tā arī puisis vārdā Hasans izrāda šīs viesnīcas lepnumu-pazemes viesnīcu, kur nummuriņi iekārtoti tādās kā alās upes pakrastē. Šeit ir arī pirts-hamams un pat džakuzi! Pirms atgriežamies pie galda Hasans nodemonstrē akmeņu mešanas prasmi. Patiesībā tas tiek veikts ar īpašas lingas palīdzību un raidītie akmeņi ar lielu ātrumu aizlido pāri aizai un atsitās pretējās klints sienā.

Atgriežamies restorāniņā un ieturam otrās brokastis, jeb agrās pusdienas. Pēc maltītes tiek atnesta tradicionālā berberu tēja. Šeit mājo tāda patīkama atmosfēra, ka gribetos šeit palikt kādu ilgaku laiku un baudīt vientulību šajā kalnu ielejā. Vēlmi šeit pasēdēt realzejam malkojot tēju un šīs tējas pauzes laikā izklāstu nelielu stāstījumu par Sahāras tuksnesi uz kuru tūlīt pat dosimies.

Sahāra.

Tātad neliels ieskats kas tad ir Sahāra.

Lielākajaidaļau cilvēku pasaulē ir visai negatīvs iespaids par tuksnesi, kā tādu! Neskatoties uz to, ceļojumi uz tuksnesi, it īpaši Ziemeļ Āfrikas un Arābu valstīs ir vieni no pieprasītākajiem tūrisma pasākumiem. Maroka protams nav nekāds izņēmums. Arī uz šejieni ierodas ļoti daudz tūristu, kuru viens no mērķiem ir pabūt tuksnesī, baudīt tā īpašo dabu, iepazīt tuksnesī mītošos dabas brīnumus, iepazīt tuksneša iedzīvotāju kultūras un sadzīves tradīcijas. Protams, nedrīkst aizmirst, kaut reizi izbaudīt saullēktu tuksneša smilšu barhānos. Maroka gan nav pati tuksnešainākā valsts, bet tik un tā šeit ir iespējams izbaudīt visu ko vien var iedomāties un vēlēties, lai iepazītu to. Šeit ir vis dažādākā veida tuksneši, gan kalnu, gan sāls, gan lavas un protams smilšu.

Tieši šeit sākas arī pasaulē lielakais tuksnesis: Sahāras tuksnesis, jeb precīzāk, viena daļiņa no tā. Sahāras tuksneša Marokas daļa arī ir viens no aktīvāk apmeklētajiem tā reģioniem. Ik gadu, šeit ierodas vairāk kā miljons tūristu tajā skaitā arī mēs, lai baudītu tā jaukumus un skarbumu.

Sahāras tuksnesis ir pats lielākais un karstākais tuksnesis pasaulē. Tā platība parsniedz 9 miljonus kvadrāt kilometrus, un tā turpina pieaugt. Tuksnesis aizņem ieverojamas teritorijas šādās valstīs: Ēģipte, Sudāna, Lībija, Tunisa, Alžīra, Čada, Nigēra, Mali, Mauritānija un protams Maroka un tās atkarīgā Rietum Sahara. Tuksnesis plešas no Atlantijas krastiem, līdz pat Sarkanajai jūrai. Ziemeļos tas robežojas ar Vidusjūru, vai tās piekrastes joslā, esošajiem Atlasa kalniem. Aptuveni 15% no tā teritorijas aizņem smilšu kāpas, bet 70% sastāda akmens klajumi un plato, pārējā teritorija ir kalnu tuksneši.

Pārsvarā Sahārā valda sub tropu klimats, bet dienvidos tropu klimats. Ziemā, jo īpaši ziemeļu un kalnu rajonos mēdz būt vēss un kalnos pat iespējams sniegs. Vasarā ir ļoti karsts vissā tā teritorijā. Sahārā ir reģistrēta viss augstākā gaisa temperatūra pasaulēLībijas pilsētā Azīzijā ir reģistrēti +57,7 grādi.

Zinātnieki uzskata, ka pirms aptuveni 20000 gadiem, Sahāras tuksneša vietā bija īsta paradīze. Šeit tecēja upes un bijuši lieli ezeri, kuru krastos mudžējis no dzīvniekiem. Tāpat, cilvēku priekšteči diezgan blīvi apdzīvojuši šīs teritorijas, par ko liecina daudzie atklātie seno cilvēku zīmējumi uz akmeņiem un to darbarīki. Tikai pirms 6000 gadu,šī teritorija strauji pārveidojusies par tuksnesi un šis proces turpinās vēl šodien. Zinātnieki atdzīst, ka tuksneša izplēšanos pēdējos 2000 gados veicinājusi, tieši cilvēku saimnieciskā darbība, kura atstājusi nelabvēlīgu ietekmi uz vidi.

Visu tuksnesi iepazīt nav iespējams pat pāris gados. Mēs centīsimies, kaut nedaudz ieskatīties, kāds tad īsti ir tas Sahāras tuksnesis, jeb ta teikt-neliela daļiņa no tā.

Tikai nedaudzas Marokas pilsētas, atrodas tieši Saharas tuksneša teritorijā. Lielākās un popularākās tūristu aprindās ir: Zagora, Rissani un Er Rašīdija. Viss ērtāk no Marakešas nokļūt ir uz Zagoru. Mēs gan dodamies, ja tā varētu teikt, uz harmoniskāko un iespaidīgāko tuksneša reģionu, kurš atrodas netālu no Rissāni. Lielāka daļā pilsētu, ciemu un apdzīvotu vietu, Sahāras tuksneša teritorijā izvietojušās pie upju (pārsvarā izžūstošu) ielejām un dažādām oāzēm, kuras izvietojušās vietās, kur kaut nedaudz ir pieejams ūdens. Oāzes iedalās, upju, kalnu un savrupajās (vientuļās). Ir arī mākslīgi radītas oāzes. Patreiz mēs atrodamies Todras kanjonā, kur varam apskatīt gan kalnu, gan upju oāzes. Mūsu šodienas gala mērķis ir Mezūgas oāze, bet par to nedaudz vēlāk.

Pēc neplānotās maltītes turpinām ceļu Tinehiras virzienā. Atkal sekojam gar dziļās aizas šaurajām sienām. Pa ceļam var manīt vairākus kazu ganāmpulkus, kurus pavada gani, kuri pie reizes cenšas piepelnīties, ko pārdodot vai vienkāršī fotogāfējoties kopā ar tūristiem. Dažkārt šādu sīkbiznesu piekopj veselas ģimenes kopā ar bērniem, kā dekorāciju tam līdzi ņenot kādu ēzeli, kazu vai arī kalnos noķertu reptīli!

Pa ceļam atpakaļ var manīt daudzus tūristu automobīļus, kuri seko aizas virzienā. Ceļā satiekam vairākus kemperus no Itālijas. Acīm redzot, ne obligāti lai uz šejieni nokļūtu nepieciešami apvidus auto. Sekojam cauri ielejas palmu audzēm un dārziem līdz Tinehirai, kur pakalnē virs pilsētiņas piestājamies ceļa malā, lai uzņemtu pāris foto ar pilsētiņas un apkārtējās oāzes ainavu. Šis mums ir pieturas punkts pirms garāka pārbrauciena pa tuksnešaino teritoriju, līdz nākamajam objektam, kurš jau atrodas pašā tuksnesī pirms Tafiletas oāzes.

Kanats

Pametam Tinehiru un nākamajā pilsētiņā-oāzē Tinedaadā (Tinejdad) pagriežamies pa labi, kur zīme norāda virzienu uz Erfūdu (Erfoud). Seko kādu 50-60 kilometru pārbrauciens pa tuksnešainu teritoriju. Dabas apstākļi šeit kļūst skarbāki un apdzīvotu ciemu vai atsevišķu būvju var manīt ļoti reti. Aiz Tūrūgas (Touroug) ciema, pašā ceļa malā jau var manīt tādus kā mini vulkānu krāteru veidojumus. Šeit mēs esam nonākuši pie nākamā musu apskates objekta-tā saucamajiem „kanatiem”.

Protams! Te no šurienes-nekurienes atkal uzrodas kārtējais vietējais gids Alī, kurš naski piedāvājas mums parādīt berberu ūdensvadu. Jā jā! Tiešām ūdensvadu! Neskatoties uz to ka pārsvarā no šo uzbāzīgo gidu pakalpojumiem mēs izvairāmies saprotot, ka lielākā daļa to, neko daudz vairāk par mūsu rīcībā esošo informāciju nevar pastāstīt un vēl jo vairāk, to svešvalodu zināšanas ir visai vājas, no Alī pakalpojuma tomēr neatsakāmies.

Alī patiešām izrādas ļoti viesmīlīgs un jautrs! Ar lielu entuazismu un zināmu humora izjūtu Alī mums uzsāk nelielu ekskursiju-stāstu par berberu ūdensvadu-Kanatu. Dodamies uz Alī būdu, kura ierīkota tiešī virs viena no mini krateriem, kur Alī enerģiski stāsta par šiem interesntajiem veidojumiem. Es gan šo to jau par šīm pirmā acu mirklī šķietami noslēpumainajām būvēm-komunikācijām jau biju lasījis un jau zināju.

Un tātad-Kanats! Kanats- arabu valodā, jeb kjazīrs – persiešu un tjurku valodās. Tā ir aku un tuneļu kompleks- ūdens apgādes sistēma. Šādas sistēmas tiek izmantotas sausos tuksnešu, stepju apvidos, kur cauru gadu vai daļēji ir karsts un sauss klimats, un ilgstoši nelīst lietus. Ūdens no šādām sistēmām tiek lietots gan kā dzeramais, gan dārzu laistīšanai.

Šādas sistāmas pirmo reizi tiek ierīkotas senajā Persijā, jau vairāk kā 2000 gadu atpakaļ, bet vēlāk no turienes to ierīkošanas tehnoloģijas, pa zīda ceļu nonāk arī senajā Ķīnā. Arābi šo tehnoloģiju izplata visā ziemeļĀfrikā, un arī Spānijā un Dienvid Itālijā. Sekojoši, kad spāņi atklāj Ameriku, tad tie izmanto kanata būvniecības tehnoloģijas Latīņamerikas sausajos, tuksnešainajos reģionos Meksikā un Argentīnā.

Pamatā kanats sastāv no vertikālu šahtu, jeb aku virknējuma un tuneļiem starp tām. Tā funkcija ir piegādāt ūdeni apdzīvotiem rajoniem, neizmantojot sūkņus un vinču tehnoloģijas, tātad tas notiek pašteces rezultātā. Vēl neatņemama tā funkcija ir ūdens piegāde lielos daudzzumos un lielos attālumos, bez zudumiem: piemēram kā šeit, lai ūdens neizžūtu sausalā augsnē un neiztvaikotu gaisā.

Pārsvarā uz lielākām apdzīvotām vietām ierīkoti vairāki kanati un pat veselas to sistēmas. Vietā kur kanats ienāk pilsētā, jeb ciemā un nonāk virszemē parasti dzīvo turīgākie iedzīvotāji. Tas tādēļ, ka šeit ūdens ir tīrāks un vēsāks. Jo talāk no iztekas, jo nabadzīgāki ļaudis dzīvo šajās vietās. Gala rezultātā ūdens nonāk dārzu un lauku apūdeņošanas sistēmās. Daudzi iedzīvotāji savos īpašumos, it sevišķi tālāk no iztekas ierīko speciālus baseinus ūdens uzkrāšanai. Tas tādēļ, lai vasaras stipri karstajā periodā būtu reserve jo tad ūdens tiek patērēts pa ceļam esošajās saimniecībās un izžūst. Tātad, ja jūs dzīvojat kanālu lejtecē, tad ir liela iespējamība, sausuma periodā baudīt ūdens deficītu.

Kanati parasti tiek būvēti vietās, kur nav upju ar pastāvīgu ūdens teci, kā šinī gadījumā šeit Tafiletā. Tuvumā jābūt kalnu gredām no kurām lietus sezonā vai agrakos laikos, kad šeit nebija tuksneša, uzkrājās ūdens kurš papildināja pazemes ūdens baseinus. Kā jau mineju, Sahāras tuksneša teritorija pirms 6 tūkstots gadiem nebūt nebija sausa un tajā bija daudz ezeru. Protams, ka virszemes ūdeņi izžuva, bet tajā pat laikā, dziļākajos zemes slāņos ir uzkrājies pietiekošs ūdens daudzums, kuru iespējams apgūt tikai ar urbumu palīdzību, vai atsevišķos reģionos, ar kanatu palīdzību.

Protams, vēl viens nosacījums, lai veidotu kanatu, ir pietiekoši auglīgas zemes esamība, pie iztekas. Šeit kā reiz atrodas Tafiletas oāzes Ačūrijas ciemats (Achouria), kurā tiek pielietotas kombinētās apūdeņošanas sistēmas. Ūdens tiek piegādāts gan no upes, kura ļoti karstās un sausās vasarās izžūst, gan ar kanatu palīdzību. Kanati ļoti plaši tiek pielietoti arī mūsdienās. Irānas teritorijā uz doto mirkli ir uzskaitīti vairāk kā 50000 kanatu.

Kanata būvēšanas prasme, jau izsenis ir augsi vērtēta. Kanata būvniecību veic meistari-mukani (muqannis). Šī amata prasme tika labi atalgota un tā tika nodota no paaudzes uz paaudzi. Taisnības labad japiebilst, ka kanatu būvēšana ir stipri smags un bīstams darbs. Kanata būvēšana tiek uzsākta tikai pēc pazemes avotu atklāšanas,kas arī nav vienkārši izdarāms. Ja mukans izvēlējās nepareizu vietu kanata irīkošanai, tas viņam draudēja ar liela laika patēriņu, bez rezultāta un pat ar dzīvības zaudēšanu, kā soda mēru par kļūdu.

Parasti kanati tiek ierīkoti vietās, kur pazemes ūdens slānis atrodas maksimāli tuvu virszemei, kas parasti ir raksturīgi kalnu nogāžu pakājēs. Vispirms mukans izpēta apkārtni, tās ielejas, kalnu nogāzes, augsnes blīvumu, augu sakņu virzienu un tā tālāk. Kā redzat, tā ir gandrīz vesela znātne, kuru persieši bija apguvuši un nodevuši tālākām paaudzēm, jau pāris tūkstoši gadus atpakaļ.

Pēc izpētes darbiem, tiek veikti kontrol šahtas-šurfa rakšanas darbi. Ja ieguves avots tiek atdzīts par pietiekoši bagātu, tad tiek uzsākti kanata būvēšanas darbi, kuru veikšanai tika lietoti: cirvji, lāpstas, lāpas, ādas maisi un dažādas līmeņa mēr-ierīces. Pazemes taknes līmenim, bija ļoti liela nozīme, jo no tā bija atkarīgs, vai pārāk straujš tecejums neizskalos teknes pamatni, vai parāk mazs līmeņa kritums var izraisīt sienu izskalosanu. Protams, ja grunts attiecīgajā vieta ir cietāka vai pat klinšaina, tad līmenim vairs nav tik liela nozīme toties rakšanas darbi būs stipri apgrūtināti. Vietās kur grunts ir mīksta bieži tiek lietoti palīg stiprinajumi, teiksim tie paši grodi.

Kanata celtniecības darbos parasti piedalās ne mazāk ka 3-4 cilveki. Viens cilvēks veic rakšanas darbus, viens vai divi-padod piepildītos maisus uz augšu un viens vai vairāki veic maisu izcelšanu un zemes izkaisīšanu un izlīdzināšanu. Rakšanas darbi tiek uzsākti no ūdens patēriņa vietas jeb pret tecējumu. Vertikālās šahtas-šurfas, jeb akas tiek ierīkotas 25 līdz 35 metru attālumā viena no otras. Attālums atkarīgs no rakšanas sarežģītības pakāpes. Respektīvi, ja šurfa ir dziļāka, tad attālums starp tām ir lielāks. Dažkārt kanati sazarojas, lai būtu iespējams palielināt ūdens plūsmu.

Lielākā daļa kanatu kop garums ir aptuveni 5.km, bet dažkārt pārsniezd pat 10 kilometrus. Irānā atrodas pats garākais kanatu komplekss-Kermani, kura kopējais garums pārsniedz 70 kilometrus. Šurfu dziļums sasniedz, dažkārt pat vairakus desmitus metru. Ir sastopami pat kanati, kuri ir vairāk kā 200 metru dziļi. Un atkal tur pat: Irānā ir atklāts kanats, kurš izveidots vairāk kā 270 metru dziļumā. Paši tuneļi starp šurfām parsvarā ir 50 līdz 100 cm plati un 1 līdz 1.5 metru augsti. Ir sastopami arī lielāki.

Kā redzams, visai iespaidīgas būves, kuru izbūvēšanai nepieciešams ilgs laiks. Dažkārt, šādu kanatu būvniecība aizņēma vairākus gadus. Piemeram: četru cilvēku brigade 20 metru dziļumā, dienas laikā var izrakt līdz pat 40 metru garu tuneli (pie labvelīgiem apstākļiem). Toties 40 metru dziļumā tie pieveiks tikai kādus 15 metrus, bet attiecīgi 60 metru dziļumā tikai kādus 5 metrus. Izrakto grunti parasti izkliedē, vai izvieto ap šahtu, tādējādi veidojot tādu kā aizsarg valni, kurs pasargā šahtu no vēja pūstām smiltīm un lietus ūdens ieskalošanos šahtās. Tādēļ bieži vertikalās šahtas tiek nosegtas.

Protams, ka kanati pastāvīgi jāuzrauga un ir jāveic to tīrīšanas darbi. Tos veic tie paši mukani. Profilakses laikā, tuneļi tiek attīrīti no aizsērējuniem un tiek veikti sienu nostiprināšanas darbi, vietās kur tās izskalotas.

Vēl viena kanatu svarīga un izplatīta funkcija ir ventilācija un dzesēšana. To varētu nosaukt par seno laiku kondicionieri. Tādam nolūkam tika veidotas speciālas ventilācijas konstrukcijas, ar kuru palīdzību gaiss tika ievadīts kanata tuneļu sistēmā, kur tas atdziest un pēc tam tiek izvadīts pa speciālu sistemu līdz dzīvojamām mājam un pārtikas noliktavām. Protams ka tā atkal bija turīgāko ļaužu privilēģija, uz kuru samniecībām tika novadīts atdzesetais gaiss.

Šādās noliktavās uz kurām tika novadīts atdzesētais gais, dažkārt pat tika izveidoti ledus pagrabi. Ledu ziemas perioda transporteja no augst kalnu rajoniem un izvietoja speciālos pazemes pagrabos, kanatu sistemas tuvumā un uz kuriem tika novadīts atdzesētais gaiss.

Kā redzat, no kanatiem bija atkarīgi ļoti daudz iedzīvotāju, kurus tie nodrošināja ar dzeramo ūdeni, ar ūdeni darzu laistīšanai un pat ar iespēju ilgstoši uzglabāt produktus. Tatad, kanati ir neatņemama vietejo iedzīvotāju pastāvēšanas sastāvdaļā.

Ali gan pastāsta mums, ka šis kanatu kompleks vairs netiek ekspluatēts teju jau gadus desmit, jo Tafiletas oāzē valsts finansētas programmas ietvaros ir izbūvēta jaunu mūsdienīgu ūdensvadu sistēma, kuras ekspluatācija ir daudz vienkāršāka un lētāka, kā pastāvīgi attīrīt kanatu sistēmas.

Tā nu mēs esam apskatījuši un iepazinušies ar berberu ūdensvadu noslēpumiem un varam doties tālāk. Alī gan mūs tā vienkārši vaļā nelaiž! Vēl mums esot jāpadzeras berberu tēja, kura dos mums spēkus atlikušajai dienai. Tējas dzeršana arī ievelkas, jo Alī aizrautīgi cenšas pastāstīt arī par citām interesantām ar berberu sadzīvi saistītām lietām. Gala rzultāta atvadamies no Alī izmaksājot nelielu prēmiju par viņa viesmīlību. Alī vēl uzstājīgi piepras lai mēs ar viņu nofotogrāfējamies. Lai bildes sanāktu interesantākas, Ali pat metas uz ceļiemu un nostājas špagatā! Ska! Man jau drīz būs 60, bet es vēj esmu stipri lunkans!

Tafileta (Tafilalt).

Pametam Ali un dodamies tālāk Erfūdas virzienā. Te pat aiz uzkalniņa jau var manīt palmas un esam nonākuši Ačūrijas ciemā, kur sākas viena no lielākajām oāzēm, jeb precīzāk sakot oāžu grupa šajā reģionā. Šo oāziun apvidu šeit dēvē par Tafiletu.

Šis rajons, jeb oāžu grupa izvietojusies Reiras (Rheirs) un Zīzas (Ziz) upju baseinos, un šīš upes ar savām pietekām ir dzīvības nesejas Tafiletā. Ziemas sezonā upēs nonāk ūdens no Atlasa kalniem un plūst tuksneša virzienā, kur pakāpeniski izsīkst tā smiltīs un akmeņos. Sausajā periodā šīs upes izžūst gandrīz pilnībā, jeb augštecē daļēji. Upes ir īsts mitruma avots, kurš to plūsnmas laikā papildina grunts ūdeņus, kuri visā pārējā laikā nodrošina oāžu eksistenci un ir tāds kā dzīvības akumulātors.Sekojot tālāk, jau var manīt vairākas apzdīvotas vietas un zemnieku saimniecības. Palmu paēnī vietām iekopti dārzi vai kaut kas līdzīgs tiem. Tātad ainava kļūst dzīvīgāka! Ciemu ielās rit aktīva tirdzniecība un kustība.

Tafiletas teritorijā dzīvo vairāk kā 60 tūkstošu iedzīvotāju, pārsvarā berberu. Lielākā daļa no tiem dzīvo divās lielākajās pilsētās; Erfūdā un Rissāni. Tafileta jau izsenis bijusi slavena ar savām daudzajām dateļpalmu audzēm, par kurām pat teiksmas tiek stāstītas. Tafilata ir bijusi dzimtene neskaitāmiem dinastiju valdniekiem un varas vīriem. Jāatgadina, ka Alauītu dinastijas valdnieki, kuri valda Maokā arī šodien cēlušies tieši no Tafilatatas rajona senas pilsētas- Risāni. Agrāk šo reģionu sauca par Sidžilmasu un tā8. g.s. bija kā karavānu tranzīta punkts, kur krustojās ceļi no Nigēras upes uz Āfrikas ziemeļiem. Šeit senatnē pastāvēja tik pat kā patstāvīga valsts (viens no pirmajiem berberu valstiskajiem veidojumiem, paralēli to laiku valdnieku Idrisu dibinātajai).

Par dateļpalmām, Risāni, Alauītu dinastijas šūpuli un Sidžilmasu pastāstīšu nākamajā stāsta daļā, bet tagad dodamies uz Tafiletas oāzes lielāko pilsētu Erfūdu.

Erfūda.

Braucam kādus 10 kilometrus gar palmu audzēm un nonākam Erfūdas pilsētā. Var manīt, ka šī jau ir nedaudz lielāka un nozīmīgāka pilsēta. Kā nekā, tā ir lielākā pilsēta Tafiletā un patreiz tajā dzīvo vairāk, kā 23000 iedzīvotāju.

Tafileta bija pēdējais rajons, kuru pēc vietējo berberu varonīgas pretošanās izdevas pakļaut Franču kolonizātoriem 1923. gadā. Franči izveidoja šeit Tafiletā pilsētu, kura pāris desmit gadu, kalpo kā Francijas kontrolēto teritoriju priekšpostenis Rietum Sahārā un kā reģiona administratīvais centrs. Franči izvieto šeit lielu armijas garnizonu, kurš pēc Marokas neatkarības nonāk Marokas armijas rīcībā un vel tagad kalpo tas vajadzībām.

Mūsdienu Erfūda ir daļēji slēgta, militarā pilsēta, kurā izvietotas vairakas Marokas karaspēka vienības, kuras šeit spēlē svarīgu lomu valsts drošībai. Kā nekā, tieši šeit-netālu atrodas Alžīras robeža un ka jau zināms, tieši Alžīras teritorija ir kā tranzīta zeme dažādiem teroristiskiem grupējumiem un ekstremistiskām organizācijām.

Erfūda ir slavena ar savām marmora atradnēm un marmora slīpēšanas tradīcijām. Pilsētas pievārtē, vairākās ielejās, tiek veikti arheoloģiskie izpētes darbi, jo tieši šajā reģionā ir atrastas fosīliju nogulu vietas un dinozauru paliekas. Tieši šīs fosīliju atradnes ir mūsu ceļujuma programmas nākamais punkts.

Šķērsojot Erfūdas pilsētu un Zīzas upi, cenšamies nonākt līdz kalnam, kurš atrodas netālu no pilsētas aiz upes. Nogriežamies no maģistrālā ceļā un pa akmeņainu nelīdzenu ceļu mēģinam tikt aukstāk šinī kalnā. Ceļš pakāpeniski kļūst ar vien ekstremālāks un sarežģītāks. Gala rezultātā nonākam tādā kā laukumiņā, tuvu kalna virsotnei. Pašā kalna virsotnē nokļūt neizdodas, jo tur ierīkots kāds militārs objekts ar iespaidīgām antenām.

Ceļojumu aprakstos biju lasījis, ka šī kalna un nogāzēs un tuvākajās ielejās iespējams atrast dāžādus fosīlos veidojumus ar pārakmeņojušos dzīvnieku siluetiem. To ka fosīlijas šeit ir un lielā daudzumā liecināja jau pa ceļam manītajās tirgotavās redzētais. Tur to klāsts bija visai iespaidīgs.

Mūsu fosīliju meklējumi gan beidzas neveiksmīgi! Šķiet, ka šeit pirms mums jau ir pabijuši tūkstošiem šādu fosīliju meklētāju un tās sen nolasījuši. Protams! Kārtējo reizi, nez no kurienes šeit atkal ierodas kārtējais suvenīru, jeb šoreiz precīzās būtu teikt – fosīliju tirgonis! Tas cenšas mums notirgot dažādus akmeņu veidojumus ar pārakmeņojušos pirmatnējo dzīvnieku siluetiem. Cenas ko šis prasa mums šķiet ļoti augstas un sakām, ka iesim paši meklēt šādus veidojumus; uz košis atbild, ka šeit diez vai ko atradīsim un ja vēlamies ko meklēt tad mums jādodas kājām pa stāvu nogāzi tuksneša virzienā, bet šī teritorija pakļauta militāristu pārraudzībai.

Pēc nelielas pastaigas pa akmeņainajām nogāzēm no kurām paveras lieliskas apkārtnes panorāmas uz Tafiletas oāzi un Erfūdu, atgriežamies pie saviem auto. Daži no mums tomēr nopērk šādus tādus sīkumus no šī fosīliju tirgotāja. Protams! Neizpalika kārtīga kaulēšanās! Pie reizes patukšojam mūsu pārtikas krājumus, tādējādi aizvietojot pusdienas, jeb tā teikt otrās pusdienas.

Dodamies jejup un atgriežamies Erfūdā, no kuras sekojam jau Risāni virzienā. Pa ceļam vēl nolemjam iegriesties vienā no fosīliju muzejiem, kuri patiesībā ir tadas kā akmens apstrādes darbnīcas. Jā tieši darbnīcas un pat veseli cehi!Piestājam pie viena no šiem muzejiem, kur protams uzreiz uzrodas gids, kurš vēlas mūs iepazīstināt ar muzeja ekspozīciju.

Te nu gan piebildīšu. Ja jums nāksies kādreiz šeit pabūt un vēlaties apskatīt kādu no šiem fosīliju muzejiem tad no vietejā gida pakalpojuma neatsakaties. Pārsvarā šie gidi ir šo pašu muzeju, jeb precīzāk teikt darbnīcu darbinieki, kuri jūs izvadās pa cehiem un pastāstīs, kā tiek iegūti akmeņi ar fosīliju veidojumiem, kā tie tiek apstrādāti, kā rezultātā tiek iegūti unikāli izstrādājumi dažādu trauku, suvenīru un pat santehnikas veidolā!

Ekskursija pa muzeju ieilgst. Tās laikā mūsu gids pastāsta par fosīliju veidošanās procesu vairāku miljonu gadu senā pagātnē. Es pat godīgi sakot neatceros cik to miljonu gadu tur bija, bet runa gāja pt pat simtiem miljonu! Tāpat tiek nodemonstrēts, kā no fosīliju atradnēm atvestie akmens bluķi tiek sazāģeti šķēlēs un pēctam slīpēti. Protams, vesela māksla esot atrast pareizos akmeņus un izvēlēties attiecīgus izstrādājumus, kuros šie akmņi pārtaps.

Gala rezultātā nonākam tādā kā izstāžu zālē, kurā izveidota ekspozīcija no dažādiem mākslas darbiem, kuri veidoti no akmeņiem ar fosīliju siluetiem. Visai iespaidīgi! Patiesībā šis muzejs pie reizes ir arī veikals, jo jeb kuru eksponātu šeit ir iespējams nopirkt. Protams ka ļoti plaši izstādīts dažādu sīk suvenīru klāsts, bet tajā pat laika ir iespejams šeit iegadāties veselus iespaidīga izmēra galdus ar akmens virmām, kuras rotā pārakmeņojušos seno dzīvnieku silueti. Pat izlietnes un tualetes podi tiek gatavoti no šādiem akmeņiem! Jā! To cenas arī ir vissai iespaidīgas, vairakos tūkstošos eiro mērāmas! Toties būtu ļoti ekskluzīvi ja jums majās vannasistabā būtu izlietnes, kuras rotā miljoniem gadu vecu dzīvnieku fosīlijas.

Te gan vēl piebildīšu! Tie kas tikko kalnā pie Erfūdas bija nopirkuši suvenīrus no tur satiktā fosīliju tirgoņa, izbaudīja vilšanos! Izrādās, ka cenas līdzīgiem suvenīriem šeit – fosīliju muzejā, pretēji iepriekš teiktajam izrādījās vismaz divas reizes lētākas kā pie tirgoņa kalnā!

Pēc kārtīgas, interesantas ekskursijas dodamies talāk Risāni virzienā. Pa ceļam var manīt vairākus līdzīgus fosīliju muzejus, kādā tiko pabijām. Pie dažiem pat izstādīti tādi kā dinozauru skeletu veidojumi. Patiesībā, šeit Tafiletas oāzes apkārtējos kalnos, visai bieži tiek uzietas arī dinozauru paliekas. Faktiski šeit Marokā un tieši šeit Marokas tuksnešainajos apvidos un kalnos atrodas ļoti liela daļa pasaules objektu, kuri saistīti ar zinātnieku petījumiem Paleontoloģijā.

Merzūga-oāze tuksnesī.

Turpinām ceļu un pec kilometriem 20 esam nonākuši Risāni pilsētā. Sākotneji šīs pilsētas apmeklējums ietilpa mūsu plānos šodien, bet tā kā šodienas objektu apskate ik visur ieilga ilgāk kā plānots, tad Risāni atliekam uz nākamo dienu. Kā nekā tuvojas vakars un mēs vēl velamies noķert saulrietu tuksnesī-Erg Šēbī smilšu kāpās pie Merzūgas oāzes.

Šķērsojam Risāni pilsētu un tikai pieturam tajā lai atrastu bankomātu. Bankomāta meklejumi gan izvēršas par īstu haosu! Risāni ielas pārpilnas ļāužu un valda tāds haoss, ka ko atrast ir tik pat kā neiespējami! Uz jautajumu vietējiem, kur atrodas bankomāts uzreiz saņemam piedāvājumu par it kā nelielu samaksu aizvest mūs līdz bankomātam.Sākotnēji mēģinām paši atrast, bet secinām ka tas ir bezcerīgi un tomēr palūdzam vienu puisi lai tas palīdz mums. Puisis raiti aizved mūs līdz bankomātam un pa ceļām vēl piedāvājas izvadāt mūs ekskursijā pa Risāni uz ko es atbildu, ka Risāni nav mūsu plānos šodiem, bet ir rītā. Puisis atstāj man vizītkarti un saka ka rīt obligati gaidīs manu zvanu un izvadās mūs pa Risāni. Cerot ka mēs rīt ieradīsimies uz ekskursiju, puisis naudu par bankomāta meklēšanu neņem! Nu ko! Dodamies tālāk!

No Rissāni dodamies uz Merzūgas oāzi, kura atrodas tieši slavenās Erg Šēbi kāpas pakājē. Vēl līdz pat 2000. gadam šeit nebija izbūvēts asfaltēts ceļš un nokļūšana līdz Merzūgai bija visai apgrūtināta. Pirms 10 gadiem tika pabeigta asfaltēta ceļa būvniecība šajā posmā, 34 km garumā. Ceļš ved tieši gar Er Šebbi kāpu.

Jau pa ceļam pie horizonta var manīt smilšu kalnus, kurus veido neskaitāmi, tā saucamie barhāni jeb šeit tos sauc par šēbiem. Vide šeit ir ļoti nežēlīga, jo ik visur, vējš pārnēsā smilšu daļiņas kopā ar izžuvuso ezeru sāls daļiņām. Sausums un vēl jo vairāk sāls ir iemesls tam, ka te tik pat kā nav sastomami jeb kādi augi. Šeit bieži notiek smilšu vētras, kuras laika gaitā arī izveidojušas šīs kāpas, kuras vietējie dēvē par Šebbi, bet par tām parunāsim stāsta nākamajā daļā.

Tā mēs arī nonākam Merzūgas oāzē. Patiesībā tā ir pavisam neliela oāze, ar nelielu ciemu tajā. Galvenā ciema iedzīvotāju nodarbošanās ir tūristu apkalposana. Dažiem ciema iedzīvotājiem pieder kamieļu ganām pulki. Protams, kamieļi ir viens no ienesīgākajiem biznesiem! Kā bez kamieļiem iespējams apskatīt tuksnesi? Nu nekā! Merzūgas ciemā un tā tuvumā, izvietotas vairākas viesnīcas un viesu nami, kuri šeit veidoti visai savdabīgā stilā. Iespaids tāds, ka viesnīcas un viesu nami ierīkoti, tādos kā nelielos cietokšņos. Vienā no šādiem cietokšņiem apmetīsimies arī mēs.

Viena no lieliskākajām ātrakcijām tuksnesī, ir saulrieta vai saullēkta sagaidīšana un nakts pavadīšana tuksnesī, berberu teltīs. Mūsu gadījumā mēs aprobežosimies ar saulrieta sagaidīšanu šovakar un saullēkta sagaidīšanu rīt no rīta, bet nakšņosim tomēr viesnīcā.

Iebraucot Merzūgā pie pilsētas vārtiem iebraucējus sagaida bariņš vietējo tūrisma biznesa pārstāvju, kuri piedāvā vis neiedomājamākos variantus, kā apskatīt tuksnesi. Ir iespējamas, dažāda garuma un ilguma tūres. Gan ar un bez nakšņošanas, gan ar kamieļiem un apvidus auto, gan ar kvadrocikliem un parastiem krosa motocikliem! Ja nu neko no tā neizvelamies, tad vismaz viesnīcu vai ceļu līdz tai par nelielu samaksu palīdzēs atrast!

Mēs gan lepni pabraucam visiem garām un dodamies kāpu virzienā, kur uzreiz meklējam vietu kur vieglāk nokļūt līdz smilšu kāpām, lai varētu uzkāpt tajās un vērot saulrietu. Pie reizes mēģinām atrast mūsu rezervēto viesnīcu, kurai pēc booking.com ievietotajā kārtē esošās informācijas jāatrodas kaut kur te pat.Viesnīcu „Hotel Mamouche” gan neatrodam, bet pametam auto un dodamies kāpās, jo saulīte jau pie paša apvāršņa rēgojas.

Uzrāpjamies pirmajos smilšu vaļņos, bet tālu neejam. Tas tādēļ lai varetu turēt redzes lokā mūsu automobiļus gar kuriem jau uzradies bariņš tirgoņu un ziņkārīgo. It kā jau šeit zagšana nav izplatīta tradīcija, bet drošs paliek drošs! Un tā mēs gaidām saulrietu! Redzam tālāk augstajos smilšu kāpu kalnos cilveku siluetus. Acīm redzot tie turp devušies laicīgi, lai varētu vērot saulrietu no labāka skatu punkta. Saulriets Merzūgā nav tik jauks kā daudzviet citos tuksneša rajonos, jo saule riet aiz kalniem. Toties saullēkta laikā, saule parādās tieši tuksnešu smilšu apvārsnī un šo skatu jau baudīsim rīt agri no rīta.

Sagaidījuši saulrietu dodamies atpakaļ uz auto, kur pēc īsas cīņas ar uzmācīgiem tirgoņiem dodamies viesnīcas meklējumos. Izradās, ka šeit tādas viesnīcas nemaz nav! Ir citas visdažādākās, bet ne mūsējā! Nolemjam atgriesties pie pilsētas vārtiem un lūgt kāda vietējā sīkbiznesmeņa palīdzību, lai tas izstāsta kā atrast mums vajadzīgo viesnīcu. Tā arī darām!

Atgriežamies pie pilsētas vārtiem, kur protams vesels bariņš vietējo vēl jo projām medī tūristus. Te nu pie mums pienāk berberu puisis kovboja cepurē un sāk piedāvāt gan viesnīcas, gan tūres uz tuksnesi! Es saku ka mums viesnīca jau ir rezervēta, bet nevaru to atrast. Te man iešaujas prātā ideja! Zinot, ka vietējie par viesnīcas atrašanu viņu pavadībā var pieprasīt samaksu un dažkārt no tiem ir grūti atbrīvoties, tad nolemju piekopt viltīgu taktu! Vispirms pajautāju puisim cik mums izmaksās viņa piedāvātais pārgājiens ar kamieļiem saullēkta vērošanai un tikai tad palūdzu viņam izskaidrot, kā mums nokļūt uz Hotel Mamouche.

Protams! Paņemu no puiša vizītkarti liekot manīt, ka rīt varētu ar viņa palīdzību doties pārgājienā ar kamieļiem. Tad pavisam viltīgi izsūcu informāciju, kur atrodas mūsu viesnīca. Puisis arī izstāsta kā atrast viesnīcu un cerot uz darījumu ar kamieļiem, neuzbāžas ar palidzību klātienē-viesnīcas meklēšanā un samaksu par to.

Kārtējo reizi izrādās, ka viesnīca atrodas pavisam citur nekā norādīts booking.com kartē. Mums vēl jānobrauc teju 7 kilometri uz blakus esošo ciemu. Ir jau satumsis un apkārt esošo ciemu tā īsti nevaram saskatīt. Ielas, ja tās tā varētu saukt, jeb precīzāk sakot iebrauktās takas ved pa tipisku marokāņu ciemu tuksnesī, bet šeit jau pa retam var manīt kādu norādi ar viesnīcau nosaukumiem. Tā mēs arī atrodam mūsu Hotel Mamouche.

Viesnīca izvietota tādā kā kasbā-cietoksnī. Centrā liels pagalms ar baseinu, bet apkārt izvietoti nummuriņi un palīg telpas. Patiesībā te pat ir divi iekšējie pagalmi. Viesnīcas nummuriņi tiešām mājīgi un stilīgi. Pat izlietnes veidotas no fosīlijām pildītiem akmeņiem, kādus šodien redzējām fosījiju muzejā! Vēl tikai atliek sarunāt kamieļus mūsu rīta pargājienam.

Viesnīcas personāls ļoti laipns un izpalīdzīgs! Pavisam drīz jau ierodas kamieļu īpašnieks, ar kuru sarunājam rīt no rīta doties vērot sullēktu. Starp citu, šeit šis pakalpojums izrādās lētāks kā pie Merzūgas vārtiem piedāvātais. Tā ka puisim at kovboja cepuri nav paveicies,mēs viņa piedāvājumu noraidām, jo šeit šādu pakalpojumu piedāvā par 140 dirhamiem par kamieli, neviss 200.

Pasūtam vakariņas, kuras mums tiek pasniegtas īpašā teltī viesnīcas pagalmā un baudām apkārtējo mieru. Nakts pavadīšana tuksnesī, kur valda viss īstākais klusums, jo tuvumā nav nevienas pilsētas, ir kaut kas īpašs! Un debesis te ir tik skaidras, ka zvaigznes šķiet divreiz tuvāk esam, kā jeb kur citur.

Apzinoties, ka rīt no rīt jāceļās ļoti agri, dodamies gulēt laicīgi. Tātad rīt no rīta, doadamies saullēktu vērot! Daudzi cilvēki, kuri kaut reizi pabijuši tuksnesī, saka, ka redzēt kaut ko tādu, ir mūža gaidīšanas vērts! Bet tas jau rīt!

Tā nu noslēdzu mana Marokas stāsta 4. daļu. Faktiski gribēju stāstu par Sahāru sarakstīt viena sadaļā, bet kārtējo reizi šis stāsts sanāk pagarš un neietilpst vienā vietnē, ko „Draugiem” atvēlējis tekstam. Tātad turpinājums seko nakamajā stāsta daļā, kur tiks publicēta pavisam drīz.

Uzredzēšanos!

P.S. Neliela piezīme! Šinī dienā es nonācu pie slēdziena. Ja man šis ceļojuma maršruts būtu jāveic vēlreiz, tad noteikti papildinātu to ar vēlvienu dienu, veltot to Dadisas un Todras kanjonu apskatei pilnībā. Tātad iepriekšējo nakti būtu palicis viesnīcā Varzazātā. Tad nākamā dienā dotos uz Dādisas kanjonu, no kuru pa kalnu pareju nokļūtu Todras kanjonā un dienu noslēgtu Tinehīrā, kur šodien sākām braucienu. Sekojoši nakamajā dienā dotos tieši no Tinehīras uz Erfūdu un Risāni, kuruas apskati šodien mums nācās atlikt uz nākamo dienu un tas jau piespiež veikt neplānotas izmaiņas tālākajā maršrutā. Bet ja kāds vēlas sekot šādam maršrutam tad atcerieties! Ceļu kalnos starp Dadisas un Todras kanjoniem iespējams veikt tikai ar bezceļu auto.