Grieķija ne tikai no tūrisma ceļvežiem V (un viss)

  • 2 min lasīšanai
Epidauras kempingā ierodamies jau tumsā. Iekārtojamies apelsīnu birzī un turpinām autobusā iesākto vakarēšanu ar grieķu vīniem. Nākamajā rītā dodamies aplūkot kārtējo antīkās pasaules brīnumu – Epidauras teātri. Lieluma ziņā – nekas pārsteidzošs (piemēram, Veronas kolizejs ir daudz iespaidīgāks), taču tā sāls visam ir neparastā akustika. Un te jāsaka – 100% jāpiekrīt visam iepriekš lasītajam – tā tiešām ir unikāla. To nemitīgi demonstrē citu grupu gidi. Stāvot lejā, arēnas vidū nomestas monētas skaņu ļoti skaidri var dzirdēt jebkurā skatītāju rindā un vietā. Par cik liela daļa grupas esam koristi – bez dziesmas neiztikt – tā nu mūsu “kur tu skriesi, vanadziņi” izskan sev un citiem par prieku. Izpelnāmies aplausus no vāciešiem, bet ne jau tas ir būtiski – ir tāda jocīga “mazā putekļa” sajūta, dziedot teātrī, kas te stāvējis 3000 gadu pirms mums un droši vien stāvēs starp klintīm arī 3000 gadu pēc mums. Un, ja ņem talkā iztēli un iedomājas, kā te varētu izskatīties grieķu antīkā teātra izrāde un togās tērpta publika tribīnēs. Mjā – cik maz mums katram atvēlēts un cik labi, ka ir lietas, kas dzīvo ilgāku mūžu nekā mēs.... Atpakaļceļā uz autobusu satiekam divas latviešu grupas un saprotam, ka esam atpakaļ uz tradicionālās tūristu takas. Ar visām no tā izrietošajām sekām – drūzma un troksnis. Tālāk dodamies uz Nafplio – pirmo neatkarīgās Grieķijas galvaspilsētu. Pilsēta tiešām skaista un krāšņa. Kaut arī tūristu daudz – tie visi it kā “izšķīst” un pārāk netraucē. Uzņēmīgākie mēro stāvo ceļu augšup uz Palamidi cietoksni. Pēkšņi attopos, ka brauciens jau iet uz beigām, bet neesmu tā lāga suvenīrus sarūpējis. Tādēļ atsakos no domas doties augšā cietoksnī un nesteidzīgi pastaigājos pa pilsētas ieliņām un veikaliņu rindām. Pamazām manā somā iegulst pa kādam niekam katram mājiniekam. Satiekoties pie autobusa, visi atzīst, ka Nafplio tiešām var uzskatīt par vienu no skaistākajām Grieķijas pilsētām. Seko brauciens uz Mikēnām. Slavenās kapenes redzamas jau pa gabalu, diemžēl arī vesela karavāna ar autobusiem un dažādu tautību tūristiem. Saprotot, ka atkal nāksies spraukties starp citām grupām, nolemju kapenēs iekšā neiet. Man pietiek ar to, ka Atēnu Nacionālajā arheoloģijas muzejā varēju netraucēti aplūkot Mikēnu zeltu visā tā krāšņumā (un arī safotografēt). Var jau būt, ka tur iekšā ir kas īpašs, bet kārtējo reizi liekas, ka pūlis katrai vietai laupa dvēseli un, ka šajā burzmā kapenes man liksies tikai kārtējā akmeņu kaudze. Labāk lai atmiņās paliek lasītais un grāmatās redzētais. Šķiet, ka “iebrauciens” tradicionālajā tūristu karavānā netīk daudziem no mūsu grupas, tādēļ senās Korintas drupas nolemjam neapmeklēt. Tā nu ceļš iegriežas uz māju pusi. Tagad tikai uz ziemeļiem! Uz pusstundu piestājam pie Korintas kanāla un pavērojam kā tam cauri dodas vidēja izmēra kuģis. Kanāla stāvās sienas ir gana iespaidīgas, bet neviļus pieķeru sevi pie domas, ka ar šo braucienu “man viss ir skaidrs” – manas favorītes nenoliedzami ir 3 vietas – Santorini, Samarijas aiza un Monemvasija (ko nekad nebūtu redzējis, ja būtu devies “parastā” tūrisma braucienā). Pāris “pienākuma foto”, atpakaļ autobusā un prom uz mājām! Vēl viena nakts kempingā netālu no Salonikiem. Gāž pamatīgs lietus un iekārtošanās namiņos ir gana slapja, lai gribētos mazliet sasildīties. Pie reizes nosvinam pāris iekavētas dzimšanas dienas. Rezultātā uz mūsu namiņa lievenīša ap galdiņu teju vai puse grupas sapulcējusies. Tāds jauks pēdējais vakars Grieķijā. No rīta vēl pēdējā pelde Egejas jūrā un sākas garais pārbrauciens mājup. Pa ceļam vēl 8 stundas Belgradā un Krakovā, bet tam vairs ar Grieķiju nav nekāda sakara, tādēļ par to šajā rakstā nerakstīšu. Tas nu arī viss. Ja kāds būs bijis gana pacietīgs un visus šos turpinājumus izlasījis līdz galam, būšu priecīgi pārsteigts. Rakstīju galvenokārt tādēļ, lai pašam paliktu tāda kā “dienasgrāmata” par šo neaizmirstamo ceļojumu un lai būtu ko “vecumā” pārlasīt. Pie reizes padalījos savos piedzīvojumos arī ar draugiem. Ja kādam patika – paldies! Nu jau plauktā savu vietu atradušas sapirktās grāmatas un suvenīri, savu likvidācijas kārtu vēl gaida pāris Santorini vīna pudeles un Grieķijā pirkta “Metaxa”, stikla burciņās sabērti akmentiņi un smiltis – no katras pludmales savā trauciņā, piemiņai vairāki simti brīnišķīgu foto uzņēmumu un bagātību bagātība – atmiņas. Paldies "Expres Travel" darbiniecei Ilzei Miglinikai, kas palīdzēja mums ar prāmju biļetēm, paldies firmai "Airisa un co" par autobusiem un superīgākajiem šoferīšiem Arni un Dzintaru! Lai jums visiem jauki ceļojumi!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais