Daivings Islandē

26.11.2007
14 min lasīšanai

Jau uzrakstījis šo rakstu un atgriezies tā sākuma, es saprotu, ka vēsture man nepiedos, ja nesākšu ar reveransu cilvēkam, kas visu šo turpmāk aprakstīto spēja izplānot un realizēt dzīvē un kuram laikam gan visi mēs, kas piedalījās ekspedīcijā „trīs reizes apkārt Islandei” ir pateicību parādā. Faktiski, nav daudz cilvēku Latvijā, kas tik pārliecinoši tic savai lietai un tik konsekventi un enerģiski ir spējuši hobiju pārvērst par savu profesiju. Es ticu tādiem cilvēkiem! – es tā esmu bijis audzināts... Kad cilvēka hobijs kļūst par viņa pamatnodarbošanos un otrādi – viņš kļūst par patiesu profesionāli... Un profesionāļi, jeb viņu trūkums – ir šodienas Latvijas lielākā nelaime... Juram Šendeļevam, iespējams tāpat kā man, ideja par niršanu Islandē radās pēc tam, kad divus gadus atpakaļ Oktapuss nopublicēja intriģējošu rakstu par Islandes daivinga vietām un precīzas daivsaitu koordinātes. Es biju Islandē jau bijis un šī pirmā ceļojuma iespaidi bija tik spilgti un Islande tik neaizmirstama, ka komplektā ar Oktopusa rakstu manā izsmalcinātajā dabas fotogrāfa fantāzijā uzbūrās perfektas daivinga ekspedīcijas tēls... Un no šī brīža iespējamā Islandes ekspedīcija bija pastāvīgs Baltijas Roņu klubiņa ūdenspīpes vakaru temats... Un tad tā tapa! Juras apņēmība un entuziasms ir patiesi apbrīnas vērti! Divas mašīnas ar visu ekspedīcijas dalībnieku ekipējumu un inventāru, ieskaitot: laivu, motoru, kompresoru, balonus, svaru jostas, sausos tērpus ar visiem pričendāļiem, foto un video tehniku, benzīnu un paiku (ko gan tikai daļēji izdevās pārvilkt pār Islandes muitas zonu...), teltīm, guļammaisiem, mangāli un pat metināmo aparātu, un - galveno ekspedīcijas trieciengrupu – Juru un Kārli, devās ceļā no Rīgas jau desmit dienas pirms pirmās grupas ierašanās Keflavīkas lidostā. Ar prāmi uz Stokholmu, no turienes – aptuveni 1000 km. cauri Zviedrijai un Norvēģijai uz Bergenu, no turienes divas ar pusi diennaktis pa vētrainu jūru ar prāmi uz Islandes austrumkrastu un aptuveni 1300 km. Pa Islandi, pirms tur ieradās vēl pirmā grupa – izpētot iespējamās daivinga vietas un ievērojamākos apskates objektus... Tad desmit dienās aptuveni 3200 km apkārt Islandei ar pirmo grupu, pēc tam – tas pats vēlreiz ar otro grupu. Šobrīd, kad godājamā publika jau iepazīstas ar šo rakstu galu, Juročka ar Kārli vēl arvien ir ceļā no Islandes, virzoties pa to pašu prāmju maršrutu. Rīgā varētu būt – tā ap 24.08. Liekas nebūšu kļūdījies, ja konstatēsim, ka IVECO busam un Sharanam uz spidometra būs tā ap 11000 kilometru katram... Nu, - tāds neliels daivinga izbrauciens... Visu cieņu, Sensej, un vēlreiz – PALDIES! „A posli etovo: ļubitje ļi vi Islanģiju tak kak ļubļu jejo ja...” Cit. J.Šendeļevs Silfra ir zemūdens kanjons, kas radies applūstot ar ledāja ūdeņiem plaisai, kas veidojas divām kontinentālajām plātnēm atdaloties un attālinoties vienai no otras. Kā zināms, Vidusatlantijas šķēlums tieši pa vidu šķērso Islandi un Eiropas kontinentālā plātne attālinās no Amerikas plātnes par aptuveni diviem centimetriem gadā. Islande ir vieta, kur tas ir burtiski saskatāms ar acīm, bet Thingvelira ezers applūdinājis dažas no šķēluma vietām, kur izveidojies zemūdens kanjons. Tā sienas vēl arvien turpina attālināties viena no otras, veidojot zemūdens alas un alu sistēmas, akmeņu nogruvumus, aizgruvumus, plaisas un šķēlumus. Pa kanjoniem ar ne visai lielu straumi tek upe, kas izkusušos ledāju ūdeņus nes uz Thingvelira ezeru, bet tālāk, pa Oxas upi – uz Atlantijas okeānu. Ūdens ir neticami dzidrs un auksts: +3C. Silfra ir viens no Pasaules līmeņa daivsaitiem, ko apskatīt uz Islandi ierodas draiveri no visas Pasaules. Arī mūsu vizītes laikā, nepārtraukti piebrauc Islandes daivklubu mašīnas ar tūristu grupām, starp kuriem ir gan tādi, kas noekipējušies uz nebēdu ar sausajiem tērpiem un pēdējo visjaunāko inventāru pa trepītēm iekāpj ūdenī un pa virspusi plunčājas uz ezera pusi, gan snorkelētāji sausajos tērpos, bet tops visam ir kāda autobusu tūristu grupa, kas biezās vējjakās saģērbti, piegājuši pie applūdušās plaisas, pa kārtai velk galvā dažas līdzpaņemtās maskas, bāž galvu ūdenī un pēc tam, skaļi iespurdzoties, dzīvelīgi apspriež „beautiful view” un „cold water” – kāds no vietējiem tūristu gidiem improvizē ar Islandes atrakcijām... Trīs dienu laikā, kamēr Thingvelirā viesojāmies mēs, tā arī neizdevās satikt nevienu, kas ložņātu pa zemūdens alām līdzīgi mums... Vairāki satiktie grupu instruktori gan tika lietoti kā mēles un tika mēģināts izspiest no tiem pēc iespējas vairāk informācijas par vēl citiem labiem Islandes daivsaitiem, redzamību jūrā, straumēm, labākajiem niršanas laikiem utt. Taču viņu stāsti par Thingveliru parasti aprobežojas ar: „...tajā alā labāk nelieniet – tā aiziet līdz 60-70 metriem..., tur esiet uzmanīgi, jo varētu būt straumes... ir te vēl dažas vietas, kur ienirt ezerā, bet tieši kur – parādīt pašreiz pagrūti...” Ir skaidrs, ka Baltijas centrālais Ronis viņiem ņem nost darbu un ir arī skaidrs, ka viņi nav par to īpaši sajūsmā... Pirmajā daivā arī mēs godīgi iekāpjam pa trepītēm mazajā plaisas ezeriņā, kas izrādās pamatīgi dziļš – varētu pat teikt, ka tā ir kādus 10-12 metrus dziļa bedre, kas piepildīta ar caurtekošu ūdeni. Visai drīz noskaidrojas, ka jau no šīs pirmās bedres sākas vairākas alas un alu sistēmas – viena uz atpakaļu, otra – uz priekšu uz nākamo starpplaisu bedri. Uz atpakaļu vedošā ala vismaz virs zemes vairs nav saskatāma un kā vēlāk noskaidrojas – TĀ IR IEEJA Elles caurumā. Jau pie ieejas atrastais „hodoviks” liecina par to, ka pasākums varētu būt nopietns. Vēlāk drosmīgākie no mums spēj izsekot šim pašam „hodovikam” līdz 30 metru dziļumam, bet ir skaidrs, ka tas nebūt vēl nav alas gals – slīpi uz leju vēl arvien rēgoja melns caurums un pat Juročkam liekas, ka mūsu ekipējums (nevienam nav „sparkas...”) varētu būt ne visai piemērots, lai turpinātu alas izpēti tālāk dziļumā... Nez kā esmu kļuvis par grupas vadītāju un Juročka norīko vēl trīs pilsoņus manā vadībā. Tas nu ir teicami – pirmo reizi jaunā vietā, jaunās apstākļos, pirmo reizi alās un vēl ar trīs Teļetubikiem „uz kakla”... Jāsaka gan, ka, Vasīlijs ar Tatjanu un Vaņu šī ceļojuma laikā pilnīgi sagrauj manus priekšstatus par tipisku Latvijas krievu ģimenīti... Nu, lai nu kas, bet tipiski viņi patiesi nav - Vasīlijs ir boss telekomunikāciju un interneta provaideru uzņēmumā. Lai gan mazs un červeļains, pāri piecdesmit gadus vecs un, liekas, kopš jaunības nav taupījies uz kosšanu un smēķēšanu, taču ar viņa paaudzei neraksturīgi teicamām zināšanām tehnoloģijās, telekomunikācijās, modernajā tehnikā un aparatūrā vispār. Nu, teiksim – fotoaparatūrā... Gan Vasīlijam gan Ivanam ir teicamas sportiskas figūras un mūsdienīgi hobiji – vindsērfings, kaitbords, daivings... Vasīlijam ir netipiska šīs paaudzes pilsoņiem tieksme iegūt, apgūt un apmācīties lietas un procesus – sākot no zemūdens fotogrāfijas un beidzot ar angļu valodu un par to es viņu patiesi cienu! Lai gan Vasīlijam uzsvērti gribās būt inteliģentam un viņa uzvedība ir izmeklēti smalka, ik pa brīdim viņam šis uzvedības modelis aizmirstas un tai brīdi it kā nejauši uz āru izlaužas tipiskā Padomju armijas praporščika jeb poručika Rževska leksika... Un vēl – Vasīlijam ir skarbajiem slāvu večiem pilnīgi netipiska mīlestība, vitalitāte un ieinteresētība pārējos savas ģimenes locekļos. Tatjana ir gan Vasīlija gan 18-gadīgā jaunākā dēla Ivana burtiski appuišota. Arī Tatjana nirst – kopā ar Vasīliju, rociņās sadevušies, sausajos Vikinga tērpos, +3C ūdenī, Silfrā, Islandē... Ilgi zem ūdens gaidu, kad viņi iekūņosies, apradīs un noregulēsies. Pēc brīža pametu galvu atpakaļ – abi ar Vasīliju ņipri kūļājas pāris metru dziļumā un sparīgi rāda man OK gandrīz vai desmit metrus virs manis, vēl pēc dažām minūtēm pametu galvu atpakaļ – man aiz muguras jau no dzelmes nāk burbuļu virtenītes... Teļetubiku nav! Palūkojos pāri kraujas malai – desmit metrus zem manis Tatjana sparīgi māj – „ I’m OK, OK...” Vot iekšas! – nodomāju, taču šoreiz jau sāku regulēt kustību ārā no dziļās zemūdens plaisas... Pazīstu dažus, kam šādā situācijā jau acis no pieres aiz bailēm būtu izsprāgušas, bet Tatjana izskatās apņēmības pilna un turpina kulstīt plezniņas, Vasīlijs rīkojas ap viņas kloķiem... Ivans ir ģimenes mīlulis un, liekas, saņem visu to uzmanību un gādību, ko vien turīgi mūsdienu vecāki spēj dot ģimenes lielajai cerībai. Skolu pabeidzis par gadu ātrāk par vienaudžiem, četrus gadus nomācījies koledžā Londonā, 18 gadu vecumā to jau pabeidzis un iestājies Oksfordas universitātē... Teicams sniegums! Ivanam ir uzsvērti amerikāniska un pilnīgi krieviem neraksturīga angļu valodas izruna, patiesi inteliģentas manieres, būs teicama Rietumu izglītība un totāla orientācija uz American Yappy standarts... Ir ļoti reti sastopami latviešu jaunieši ar šādu kvalitāšu un sasniegumu grozu. Lūk, tāds būs jaunai krievu nācijas zieds! – un, paldies Dievam, es vismaz tā ceru, kādu laiku viņai vēl nedzīvos Krievijā.... Es piepeldu pie melnā cauruma malas un kādu brīdi vēroju kā straume iesūc tajā ūdenī peldošos knislīšus... „Bīstami!” – kliedz mani augsti attīstītie pašaizsardzības instinkti... Man nākas atzīties vismaz sev (jo nevienam citam to tikpat nav ienācis prātā noskaidrot...), ka šī ir pirmā reize manā daivera karjērā, kad gatavojos doties šādā melnā un nezināmā caurumā... Pārdomāju kustības un iespējamās darbības... Pārbaudu peldspēju... Pārliecinos par to, vai vēl arvien darbojas mans kreisās rokas ventilis... Un – uzpeldu virs melnā cauruma... Tajā iespējams ievietoties tikai ar galvu vai ar kājām pa priekšu un es izvēlos pirmo variantu... skaidri apzinoties, ka vertikālajā alā apgriezties nebūs iespējams... Ļaujos, lai straumīte mani viegli ieslidina melnajā caurumā... Izpūšu ausis un koncentrējos uz personīgo komfortu, jo laidiens uz leju ir diezgan pagarš – vismaz 10 metri. Tā! Akas dibens.... Yes! – otrā galā ir gaisma tuneļa galā – tas iedrošina! Ieņemu normālu horizontālo pozu un dodos dziļāk caurumā. Fantastiski! – tikai pēc kāda brīža apjēdzu, ka ala ir vismaz 25 metrus gala un apakšā ir pamatīga zāle... Bet gaisma tuneļa galā liekas tik tuva... Neticami dzidrs ūdens – šis ir pirmais moments, kad es to patiesi izjūtu. Nākamais moments būs Silfrā, kur perspektīve ir vismaz 100 metri un pilnīgi skaidri būs saskatāmas pat vissmalkākās detaļas un akmens stāvās sienas visā kanjona garumā... Iznirstot no melnā cauruma, pārņem fantastiska atvieglojuma sajūta un neaprakstāms sajūsmas vilnis – one more Mission Accomplished! Šo brīdi vēlāk nosapņošu vairākas reizes pēc kārtas... Turpmākais niriens ir ložņāšana pa kanjonu ar stāvām akmens sienām 2-10 metru platumā un dažviet vismaz piecstāvu mājas augstumā. Akmeņu nogruvumi un pārkares, alas ik uz soļa. Katra nākamā pārsteidz ar savu majestātiskumu un, liekas, arī bīstamību... Kādā vietā kur virs ieejas alā akmeņi izveidojuši nenoteiktas formas kupolu, izmēģinu iekustināt kādu no tiem un tas izdodas tik pārsteidzoši viegli, ka pārņem patiesi baisas sajūtas. Šai brīdī prātā iešaujas doma, ka Islandes tektoniskajās dzīlēs vēl arvien notiek procesi, kam nelīdzinās neviena cita vieta Pasaulē – zemestrīces ir ikdienas parādība, lieli vulkānu izvirdumi notiek vismaz reizi četros gados... Un kur tad citur, ja ne tieši šeit – tektoniskajā plaisā, kurā pašreiz vibrēju kaut kur 25 metru dziļumā, starp pavirši sabrukušu akmeņu krāvumiem un alām, iespējamajai zemestrīcei būs ko teikt par mūsu izaicinājumu visuvarenajam Liktenim... Konusveida alas, kas slīpi uz leju iestiepjas dziļumā, liekas patiesi bīstamas. Iztēlojos, ka brīdī, kad rodas šķērslis vai iesprūsti – atpakaļ uzbuksēt atmuguriski varētu būt praktiski neiespējami... Katru nākamo reizi, dodoties jaunā alā, nav ne mazākās sajēgas per to, kas tevi tur sagaida un vai tev būs gaisma tuneļa galā... Nākamais jautrākais ir tas, ka gadījumā, ja gaisma galā arī parādās, - tas nebūt vēl nenozīmē, ka pa šo caurumu izdosies arī izlīst... Daži no sabrukušajiem akmeņu krāvumiem kā siets laiž cauri saules gaismu, bet izejas tur nav! Nākas griezties atpakaļ un šī pasākuma daļa – is the most thrilling excercise... J Alas ir vairākos līmeņos un liekas, ka tās visas nav izložņājuši pat vietējie daivgidi, jo ne par velti „hodovikus” atrodam tikai pie dažām – liekas tās tad nu arī tikai ir izpētītās vai „rekomendējamās”... Aptuveni 200 metru garā ložņāšana pār, ap un zem akmeņu sienām beidzas ar aptuveni 100 metrus garu atvērtu tuneli, kas ar lēzenu smilšu sērīti beidzas vietā, kur ūdens virsma tālumā praktiski saskaras ar smilšu horizontu – tā ir Silfra! Majestātiskas akmens sienas, kā divas tuvu blakus sabūvētas piecstāvu mājas. No jebkuras vietas kanjonā ir praktiski iespējams pārskatīt to visu – no augšas līdz apakšai un no viena gala līdz otram – tik neticami dzidrs un caurspīdīgs ir ūdens. Laikam gan šī ir visdzidrākā zemūdens vieta Pasaulē! Esmu jau bišku nosalis, ložņājot pa alām pa ceļam, jo tikai mēģinot iznirt Silfru no viena gala līdz otram, saprotu, cik patiesi liela tā ir – sākotnēji biju cerējis to iznirt turp un atpakaļ, bet nonācis galā, saprotu, ka „turp un atpakaļ” pasākums jāatliek uz nākamo nirienu.... Neticami! Fantastiska emociju gamma, kolosāla zemūdens arhitektūra un iespaidi, adrenalīns un cīņa ar sevi, jauni horizonti... Esmu laimīgs, ka ir cilvēki, kas parakstījās uz šo ekspedīciju! Turpinājums stāstam un fotogrāfijām: niriens Dāvidgel – tektoniskajā plaisā Thingvellir ezera dzelmē... Davidgel ir otrā niršanas vieta Thingvellir ezerā, kuru mums izdodas izskaitļot, izķerot vairākas vietējās mēles. Tieši tāds ir mūsu mērķis ierodoties pie ezera jau no paša rīta otrajā niršanas dienā pēc Silfras. Mēli noķeram! Trīs islandieši, kas ietērpušies pamatīgos siltajos tērpos gatavojas līst Silfrā. Jau visai drīz man izdodas atrast kopēju valodu ar centrālo puikānu, kurš pārdod BMW mašīnas, eksportē uz Islandi kokus no Latvijas un pie kura pēc divām nedēļām ieradīsies draugi no Latvijas uz kopīgu makšķerēšanas kodienu. Teicami! – šādā situācija atliek tikai pieminēt maģisko vārdu Gisli Reinissons – pazīstamākais Islandiešu uzņēmējs Latvijā (starp citu – tieši viņam pieder Laima, Uzvara, Gutta un vēl vesela kaudze Latvijas brendu), lai tiktu nodibināts netveramais mentālais kontakts, kas atver mums ceļu uz Stefana slepenajām zinībām par otro labāko daivsaitu Islandē – Dāvidgel kaut kur Thingvellir ezera dzīlēs. Inspirētais Islandietis ir tā iedvesmojies no mūsu pēkšņās tuvības, ka vai trīs reizes zvana vietējiem daivinga guru, noskaidro virzienus, dziļumus, niršanas apstākļus un steidz to visu ieziņot mums. Teicami! – jaunas zināšanas esam ieguvuši, bet zināšanas, saprotams, ir mūsdienu Pasaules labākā prece! Dodamies norādītajā virzienā. Kādi četri kilometri pa ezera krastu no Silfras atrodas divas ne ar ko neievērojamas saliņas, ja neskaita to, ka starp tām pa ezera gultni novilkts „hodoviks” – kaprona aukla, kas pēc zemūdens piedzīvojumiem izsalkušos Latvijas daiverus noved pie jauna piedzīvojuma – divām seismiskas izcelsmes zemūdens mega plaisām, kas ierobežotā laika un iespēju rezultātā tā arī netiek izpētītas līdz galam. Taču arī divu komandu viena daiva rezultātā gūtie iespaidi ir grūti aprakstāmi un uz papīra uzliekami... Jau sākums ir īstu vīru cienīgs, par ko liecina Juras pirmais komentārs, izlienot no ūdens: „...mama, - roģi meņja obratna! Kak ja zajebalsja...” Nu, ko – labs sākums! Pietiekami inspirējoši, lai entuziastiski ķertos pie sausā tērpa, zeķēm, cimdiem, zābaciņiem... Un līstu ezera tumšajās dzīlēs. Abi ar Kārli iesim pirmajā pārī. Ar Kārli parasti zem ūdens nav problēmas, taču par pārējiem mūsu kompanjoniem neesmu tik drošs – liekas, Vasjam ar Vaņu galvenais motīvs šodien būs viņu jaunā zemūdens kameras piešaude, bet, komplektā ar nezināmu vietu, nezināmiem apstākļiem un ierobežotu niršanas praksi, tas, protams, ir zināms riska moments. Kā vēlāk izrādīsies, manas aizdomas būs ne bez pamata, jo tieši viņus nāksies vilkt laukā no 25-metrīgas spraugas, kur, ezera dūņu un lidojošu nogulu virpuļa iekauti viņi mēģinās viens otram iepozēt 10 un vairāk metru attālumā – nu, „tā, lai peizāžu var redzēt...” Fuck!” – es vēlāk nodomāšu, raugoties dzelmē pār kraujas malu – „nāksies vakarā noturēt zemūdens foto un niršanas disciplīnas kursus...” Kārlis pirmais ir iekšā koši sarkanajā Vikingā un pilnā ekipējumā jau gaida mūs ezera krastā. Bijušais triatlonists, sportisks un atlētisks, īstu vīru profesijas pārstāvis, viņš tiešām ir uzticams zemūdens badijs. Faktiski, nav daudz cilvēku, kas nodzīvojuši līdz simtajam nirienam savā mūžā, tā arī vēl nav paspējis izbaudīt slapjā kostīma priekus. Kārlis daivingu jau no pirmās dienas ir apguvis pie Roņiem, un tā, kā zināms, ir kvalitatīva treidmarka! Juročka, iespējams, nav tas iejūtīgākais un rūpīgākais OWD instruktors – šis līmenis parasti tiek uzticēts Žannai, taču, kad lietas nonāk līdz sausajiem kostīmiem, „darba redzamībai” (20 cm- 1 metrs...) un tehniskajiem nirieniem Baltijas jūrā 40-50 metru dziļumā, man būtu grūti iedomāties labāku skolu un teicamāku instruktoru kā Juročka un Kārlis ir izgājis tieši šo skolu... Pirmo ne visai „atklāto ūdeni” pēc baseina, viņš ir izgājis Slokas karjērā - zem ledus!!! Kārlim esot bijis neērti atzīties, ka sauso kostīmu viņš redz pirmo reizi mūžā un negribējies arī atpalikt no pārējiem, kam viņš piekomandēts „paasistēt”... Tā arī iežņaugts gumijas kostīmā 7 metru dziļumā, nezinot, ka tajā var iepūst arī gaisu... Neko daudz no šī pirmā niriena Kārlis neatminās (nav arī pārsteigums – man par šermuļi metas par to pat iedomājoties...), bet redzamība esot bijusi laba un ar gūtajiem iespaidiem pieticis, lai Kārlis paliktu daivingā uz pavisam! Šobrīd Kārlis nirst jau otro sezonu un pabijis uz lielāko daļu no Baltijas vrakiem, taču par Ēģipti un slapjo tērpu vēl arvien tikai sapņo – Vot živut že ļuģi... Redzamība ezerā patiesi izrādes ne tuvu tāda kā Silfrā, kur alu sistēmu appludinājuši ledāju ūdeņi. Nu, tā, 10-15 metri pie krasta. Dziļumā, zem termoķīļa, redzamība palielinās līdz 20-30 metriem, bet temperatūra nokrīt no +12C līdz +7C. Taču, līdz dziļumam vēl ir jātiek... Esam ezerā ar samērā lēzenu un akmeņainu piekrasti. Nu, teiksim, kā Baltijas jūrā Sāremaa piekrastē, tikai bez viļņiem... Kādus 30 metrus ar visu inventāru stiepjamies iekšā ezerā. Atrodam zem ūdens galu... Tas ir pamatīgo nostiprināts ar akmeņu krāvumiem un jau krietni apaudzis ar vietējo zemūdens floru, taču, vēl arvien pietiekami labi saskatāms. Tad nāk labākā priekšspēles daļa – aptuveni 250 metru peldējums līdz 7 metru dziļumam un attiecīgajai iegremdēšanās zīmei. Tālāk vēl tikpat garš niriens līdz kraujas malai, kur dziļums sasniedz jau 10-12 metrus. Un tad jau parādās arī pats skaistums - pamatīga plaisa ezera akmeņainajā gultnē, kas izveidojusies tās pašas Vidusatlantijas seismiskās zonas darbības rezultātā. Faktiski, pat divas plaisas, kas seko viena otrai, kādu brīdi virzoties paralēli, bet kādu brīdi atvirzoties viena no otras 30-50 metru attālumā. Redzamība šeit ir ap 20 metriem, tāpēc pagrūti iegūt visaptverošu pasālkuma kopiespaidu un arī kartes mēle ir apsolījis mums piesūtīt tikai pa meilu – tās saņemsim tikai atgrižoties Latvijā, taču arī pirmie zemūdens iespaidi ir grandiozi... Tāda zemūdens arhitektūra, tādi kanjoni, milzu klintsbluķi, kas sašķelto zemes garozas plaisu ieskauj no abām pusēm, veidojot plaisu, kas iestiepjas dziļumā vēl vismaz 20-30 metrus... Un tā ir tikai redzamības robeža. Pirmā plaisa liekas nedaudz seklāka un vietumis pat saskatāms tās dibens, kaut gan, nolaižoties nedaudz dziļāk, konstatēju, ka dibens vairāk gan ir tikai no sāniem un augšas nobrukušu akmeņu kaudzes, starp kurām ir pietiekami lielas plaisas un iespējams pat alas. Tā kā esmu nozīmēts par vadītāju mūsu nelielajai četru cilvēku grupai, kas tikai ārēji, ietērpjoties sausajos tērpos, atgādina pieredzējušus draiverus, tad neņemos vilināt tautu sev līdz un ķerties pie pasākuma tuvākas izpētes, mēģinot īpaši ielīst kādā no alām kas tikai sākas 25-30 metru dziļumā un kur pat hodovikus neviens vēl nav uzstādījis. Aprobežojamies ar kopējo iespaidu no augša. Fotografēju un mēģinu iemūžināt fantastiskos iespaidus. Ir skaidrs, ka arī mans foto tehniskais ekipējums nav īsti piemērots šādas arhitektūras iemūžināšanai šādos niršanas apstākļos. Es vēl arvien lietoju „pārejas posma” digitālo kameru, kuras lielākā gaismjūtība ir 400DIN, bet man 90W blicene nespēj izcelt objektus, kas atrodas tālāk par 10-12 metriem... Vot, būtu man Gugas aparāts!!! Abi ar Kārli esam pirmajā pārī un uzmanīgi mēģinām līst otrā kanjona spraugā. Tas ir reāls piedzīvojums~ - kanjons jo dziļāk jo paliek arvien šaurāks. Ap 25 metru dziļumā sienas jau ir tikai metra attālumā viena no otras un turpmāka līšana dziļāk draud ar reālu berzēšanos gar kanjona sienām, taču šādā attālumā viena no otras sienas iestiepjas ar aci netveramā dziļumā. Pareizāk sakot – redzamība šeit zem termoķīļa arī uz leju ir vismaz 25 metri, un ir skaidri saskatāms, ka sienas stiepjas daudz dziļāk. Ik pa brīdim izdodas palīst zem kādas pārkares, kāds palieli bluķēns iesprūdis starp abām sienām un izdodas tam palīst pa apakšu, it kā atšķēlušies no sienas un atkārušies milzīgi akmens stabi un bluķēni... Atpakaļceļā mēģinu kādu no šādiem bluķēniem izkustināt, lai saprastu, cik reāls ir briesmas, ka kāds no tiem it kā nejauši varētu nokratīties no pārkares un ielidot plaisā. Nu, nemaz tik viegli tas neizdodas... – tas nedaudz mierina. Taču, no galvas neiziet doma, ka vēl arvien Islande ir viena no visseismiskākajām zonām Pasaulē un Thingvellir ir viens no Islandes „karstākajiem” reģioniem. Mini zemestrīces šeit notiek vai ikdienu, bet vismaz reizi pāris mēnešos to pamana arī reģiona daudz pieredzējušie iedzīvotāji. Interesanti – kā teiksim, izpaužas zemestrīce Thingvellir ezera seismiskajās plaisās brīdī, ka tu tur atrodies apmēram pa vidu? Esam nogājuši pa kanjonu vēl ap 150 metriem un mans trubas gala instruments norāda uz nepieciešamību mainīt virzienu par 180 grādiem – balonā 100 bar. Atpakaļceļu veicam pa kanjona augšējo kanti. Teicams niriens, fantastiski skati... Žēl, ka mūsu ekspedīcijas ietvaros nav iespēja šo vietu izpētīt ilgāk un pamatīgāk. Faktiski, ļoti ceru, ka šai vietā mani izdosies atgriezties vēl kādreiz. Oriģināli raksts publicēts: www.Daivings.lv Bildes: http://www.daivings.lv/gallery/p17_sectionid/93

Daivings Islandē

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem