Marokas stāsts 3.daļa: 1000 kasbu ceļš

Pēteris Vēciņš 17.05.2012 36 min lasīšanai 124 foto

(Marokas ekonomika, Tizin Tička, Marokas klimats un ģeogrāfija, kasba un ksara,Ait Benhadu, berberi,Taurirtas kasba, Skouras oāze un Rožu ieleja).

Ievads.

Sveicināti atkal! Esmu pabeidzis mana Marokas stāsta 3. daļu. Patiesībā tā bija paredzēta kā 2. daļa, bet sanāca tā, ka mana stāsta pirmo daļu par Marakešu nācas sadalīt divās daļās, jo nepietika vietas „Draugu” ceļojumu aprakstu paredzētajā vietnē. Nezināju ka katra stāsta vietne ir normēta. Vēl jo vairāk! Gribēju stāstu papildināt ar bildēm, bet tas atkal samazina rakstītā teksta daudzumu un nācās no šādas idejas atteikties. Toties stāstam ir iespējams pievienot foto galeriju, ko arī daru. Gribu vēl piebilst, ka visus mana stāsta tekstus var izlasīt arī zem bildēm foto galerijā, kur paralēli bildēm esmu ievietojis šādus tādus palīgmateriālus: kartes, vēsturisku personu un notikumu bildes, u.t.t.

Un tātad! Esam pavadījuši otru nakti Marakešā. Neskatoties, ka vakar bija saspringta ekskursiju diena, kurā mēs paspējām apskatīt gandrīz visu, ko bijām ieplānojuši Marakešā, šorīt mostamies laicīgi. Dodamies pabrokastot uz viesnīcas restorānu. Šorīt brokastis sanāk stipri knapākas, kā iepriekšējā rīta un tas mūs nedaudz apbēdina, jo plānojām pusdienas ieturēt diezgan pavēlu jau Varzazātā. Tātad nāksies ieturēt pusdienu pauzi ātrāk.

Šodienas maršruts: Marakeša- Tizin Tičkas pāreja- Varzazāta- Tinerhira un galvenais mūsu mērķis ir tā saucamais „1000 kasbu ceļš”, bet līdz tam vēl ir jātiek. Kopējais maršruta garums aptuveni 360 Km, kuros jāšķērso viena no lielākajām kalnu pārejām- Tizin Tička. Tātad ceļš nebūs vienkārša un raiti izbraucams.

Sakraujam mūsu ceļa somas mašīnās un pa Marakešas pārpildītajām ielām dodamies austrumu virzienā. Pa ceļām kārtējo reizi aplencam vecpilsētas mūsus un nonākam jau uz plaša prospekta, kurš ved ārā no pilsētas. Dzīvojamos rajonus pakāpeniski nomaina augļu koku stādījumi un dažādi dārzi un pa retam var manīt kādu fabriku un noliktavu.

Satiksme nevirzās ātri, jo iela ir pārpildīta ar transporta līdzekļiem, starp kuriem protams dominē velo un motociklu transports. Kārtējais haoss uz ielas mūs vairs nešokē, jo kopš vakardienas esam pie tā jau nedaudz pieraduši. Vienīgais sarežģījums mums ir tas, ka braucam ar divam automašīnām un mums jācenšas vienam otru nepazaudēt no redzes loka.

Lēnām virzoties ārā no Marakešas pavērojam publiku uz ielas. Var manīt, ka ļaudis dodas uz darbu fabrikās vai tuvejos dārzos uz piepilsētu. Pretējā virzienā uz pilsētas centru plūst dažāds kravas transports: kravas auto, pajūgi, speciāji aprīkoti motocikli kravu pārvadāšanai. Tātad uz pilsētu dodas tirgotāji un zemnieki, lai pārdotu savu preci un produkciju. Šeit izdarīšu nelielu atkāpi un iestarpināšu nedaudz informāciju par Marokas ekonomiku.

Patreiz Maroka ir valsts ar diezgan strauji attīstošos ekonomiku. Ilgstošu laiku valstī valdīja samērā liela nabadzība. Bet! Pēdējā gadu desmitā, Marokas karalis veicis daudzas ekonomiskas un politiskas reformas, kuras nesušas pozitīvus augļus. Visā vismā Marokas ekonomiku varētu raksturot šādi:

Tās priekšrocības: Ir ekonomiku stimulējošs lētais darbaspēks, kurš pievilina investīcijas. Attīstās jaunas ražotnes un lauksaimniecības nozare. Īpaši staruji attīstas tūrisma industrija, kurai vel ir liels potenciāls augt.

Negatīvā puse: Augstais bezdarba līmenis (23%) un straujais iedzīvotāju pieauguma temps. Tāpat ilgstoši sausuma periodi. Ar Eiropas Savienību attiecības sarežģī, Marokā piekoptā kaņepju audzēšana un kontrobanda uz Eiropas Savienības valstīm. Bet visā visumā Marokas ekonomika ir visai liberāla. No 1993. gada valsts piekopj liberālu politiku, kā rezultatā tika veikta plaša privatizācija un daudzas ekonomikas nozares nonākušas privāto struktūru kontrolē, kas nes augļus kurus var manīt mūsdienu Marokā.

Rūpniecības nozare nodarbināti 19,8 % darba spējīgo iedzīvotāju un tā dod 31,6% no iekšzemes kopprodukta. Īpāša nozīme šeit ir dažādu izrakteņu ieguvei. Maroka ir lielākais fosforītu eksportētājs pasaulē. Tāpat šeit iegūst svinu, varu, kobalu, cinku, barītu un arī dzelzs rūdu. Džeradas rajonā ir arī ogļu raktuves.

Rūpniecības ražošanas sektors dod vairāk kā 20% no IKP un tas strauji attīstās. Šeit darbojas vis dažādākie ražošanas uzņēmumi. Protams ka dominē pārtikas ražošanas sektors. Bet ir arī vairāki smagās industrijas uzņēmumi. Kasablankā ir pat Autobūves rūpnīcas. Īpaša loma ir arī tekstil rūpniecībai, kuras galvenais noieta tirgus ir Eiropas Savienība. Pie visa tā vēl jāpiebilst, ka Maroka ir noslēgusi brīvās tirdzniecības līgumu ar eiropas savienību un vairākām arābu valstīm, vienlaicīgi un tas tikai veicina ekonomikas izaugsmi.

Kopumā Maroka ir agrāra valsts, kur lauksaimniecībaā nodarbināti vairāk kā 40% iedzīvotāju un lauksaimniecība dod 17,1 daļu no iekšzemes kopprodukta. Neskatoties uz dažādiem dabas untumiem, šeit veiksmīgi tiek piekopta vis dažādāko kultūru audzēšana. Principā te tiek audzēts viss ko var iedomāties, jo klimats to atļauj. Lai cīnītos pret sausumu, kopš 1960 gadu vidus, valsts atbalstītas programmas ietvaros, tiek ierīkotas grandiozas apūdeņošanas sistēmas.

Pametot Marakešas pilsētu, mēs sekojam Atlasa kalnu virzienā, pa visai līdzenu apvidu, kurā arī varam redzēt ar lauksaimniecību saistīto dzīves ritmu Marokā. Pati Marakeša atrodas salīdzinoši līdzenā vietā. Kalnus var redzēt, bet tuvākie no tiem atrodas vairāk, kā 20-25km uz dienvidiem no pilsētas.

Ceļa interesantais posms sākas aiz Ait Uriras (Ait Ourir) pilsētiņas, kur sākas kalnains apvidus. Jo tālāk, jo kalni kļūst augstāki un skati iespaidīgāki. Tā mēs šķērsojam pirmo kalnu pāreju Tizin Ait Imgvera (Tiz-n-Ait-Imguer) un nonākam pie Taddertas ciema, kurš ir pēdējā apdzīvotā vieta pirms augstākās kalnu pārejas.Šeit ziemā bieži snieg un ceļš kļūst sarežģītāks un bīstamāks! Toties skati vēl lieliskāki ar nosacījumu, ka nav mākoņu, kuri klāj ielejas, jo tad viss ir miglā tīts. Mums ir paveicies jo reti mākoņi klāj tikai nelielu rajonu virs kalniem, kaut kur pie Tubkāla virsotnes. Pārējā teritorijā un kalnos kuri atrodas no mums austrumu virzienā nav neviena makonīša. Te atkal izdarīšu nelielu īsu atkapīti un uzrakstīšu pāris rindiņas par klimatu Marokā.

Klimats, dažādos valsts reģionos, var stipri atšķirties. Vidusjūras piekrastes sub-tropiskais klimats ir vis maigakais. Gaisa vidējā temperatūra šeit, vasarā ir +24 līdz +28 gradi (dažreiz +30 līdz +35C), bet ziemā +10 līdz +17 grādi. Ziemeļ-rietumu rajous ietekmē Atlantijas okeāna gaisa masas un šeit klimats ir nedaudz vēsāks, un nepastāvīgāks kā citos Marokas reģionos. Šeit arī ir vairāk nokrišņu, kā citur.

Šeit Atlasa kalnos laika apstākļi stipri atkarīgi no augstuma kur atrodaties un no vietas kurā esat. Ja, uz ziemeļiem vērstajās nogāzēs nokrišņi ir pastāvīgi, tad dienvidu nogāzes ir sausas. Augstajos Atlasa kalnos ziemā mēdz būt sniegs un gaisa temperatūra var nokrist līdz pat – 10 grādiem. Faktiski Atlasa kalnu grēda sadala Maroku divās daļās, kur uz ziemeļiem klimats ir mitrāks un nepastāvīgāks, bet uz dienvid-austrumiem klimats ir sauss un pastāvīgs.

Faktiski teritorijās, kuras ir dienvid austrumos no kalniem, sākas Saharas tuksnesis un gaisa temperatūra vasarā te var pārsniegt +40 gradus bet ziemas naktīs var nokrist līdz pat +5 grādiem. Dažkārt temperatūras svārstības, vienas dienas ietvaros šeit var sasniegt 20 gradu starpību. Dažviet šeit mēdz būt gadi, kad lietus nenolīst vispār.

Ceļš ar katru kilometru kļūst līkumaināks un stāvāks. Tas vietām ir tik šaurs, ka knapi var samainīties ar pretīm braucošo transportu. Tikai pa retam, ierīkotās stāvvietās iespējams apstāties lai izbaudīti lieliskās ainavas izkāpjot no auto. Te gan mūs pārsteidz ļoti uzbāzīgi tirgotāji, kuri visām varītēm cenšas notirgot suvenīrus, dažādu kristālisku iežu un fosīliju veidolā. Tiek tirgoti akmeņi, kuri pārskaldīti un to serdi rotā kritāl veida graudiņi vis dažādākajās krāsās. Patiesībā, mēs vēlāk uzzināsim, ka tirgotāji šo iežu spilgtās krāsas iegūst tos mākslīgi iekrāsojot, bet tūristiem stāsta ka tās esot dabīgās krāsas.

Patiesībā šie tirgotāji attur tūristus no velmes apstāties šeit un baudīt lieliskos skatus. Jo līdz ko jūs šeit apstāsieties tie jūs ielenks un nedos ne mirkli atslābt. Mēs arī apstājamies tikai pāris vietās, kur ir mazāk šo tirgotāju. Vēl! Ja kādam nāksies šeit braukt tad ieteikšu šeit ar suvenīru pirkšanu neaizrauties, jo tālāk tuksneša rajonos būs iespēja iegadāties šādus suvenīrus krietni lētāk un tie nebūs mākslīgi sakrāsoti.

Un tā mēs nonakam ceļa augstākajā punktā-Tizin Tičkas pārejā. Aiz tās ceļš ved nedaudz lejup, kur ir krustojums, no kura iespējams nogriesties Teluetas (Telouet) virzienā. Šo ciemu arī ir vērts apskatīt jo tajā arī ir viens ļoti populārs tūrisma objekts-Teluetas Kasba. To gan vairāk apmeklē tie, kuriem nav daudz laika un iespēju ceļot tālus gabalus no Marakešas. Patreiz mūsu plānos neietilpst šis objekts, jot tas atrodas sāņus no mūsu maršruta un tā pmeklējums varētu aizņems ilgu laiku.

Patiesībā mūsu rīcībā ir informācija, ka no Teluetas pa ļoti eksotisko Unilas (Ounila) upesieleju ar bezceļu auto var nokļūt uz Ait Benhadu, ka ir mūsu nākamais galamērķis. Ceļš šeit esot visai ekstrēms un dažkārt – ziemā esot neizbraucams. Mēs nolemjam neriskēt un turpināsim braukt pa maģistrālo ceļu, Varzazātas virzienā.

Tizinčika (Tizi-n-Tichka) ir kalnu pāreja uzceļa, kurš savieno Marakešu ar Sahāras tuksneša rajonu Atlasa kalnu dienvidu pusē. Maršruts ved no Marakešas uz Varzāzātas pilsētu. Ceļu būvējuši Franču kolonizātori 1936. gadā, lai izveidotu īsāko ceļu no Marakešas uz Sahāras reģioniem. Ceļš būtu kā ceļš, bet šis ceļš ir ļoti īpašs, jo tas ved cauri Augsto Atlasu kalnu grēdai un ir visai ekstremāls. Tā augstākais punkts ir Tizin-Tičkas kalnu pāreja, kura atrodas 2260 metrus virs jūras līmeņa. Tajā laikā tas tika būvēts pielietojot atbilstoši modernākās tehnoloģijas kādas frančiem bija izstrādātas uz to brīdi un tika pielietotas līdzīgu ceļu būvē- Francijas Alpos.

Mūsdienās ceļš ir maz izmainījies. Ceļa segums gan tiek uzturēts labā stāvoklī, bet tas ir ļoti bīstams! Tas ir tādēļ, ka tas ir ļoti līkumains un vietām šaurs un atrodas ļoti stāvās nogāzēs virs dziļām ielejām. Toties tas ir īsta paradīze kalnu un foto fanātiem, un dažādiem kalnu sportu ekstremāļiem.

Drīzceļš atkal ved kalnā, kur mes nonākam nākamajā kalnu pārejā, kura ir tikai par 60 metriem zemāka, kā Tizin Tička. Tā ir pāreja Tizin-Tainant. Aiz šīs pārejas ceļš nonāk Iminni upes ielejā un jau lēzenāk, kā Marakešas pusē ved lejup Varzāzātas virzienā. Šeit mēs nolemjam ieturēt tējas pauzi un pieturam ceļmalas kafejnīciņā.

Tā kā mūsu šī rīta brokastis bija visai knapas, nolemjam pie reizes pasūtīt kādas vieglas uzkodas, lai pēctam pusdienas varētu ieturēt jau pašā Varzazātā. Pasūtam picas un ieņemam vietas ārā uz terases. Šeit augšā kalnos vietām manāms sniegs, bet pašas virsotnes ir pilnībā noklātas ar to. Patiesībā mēs atrodamie tādā kā kalnu virsotņu sedlā, starp divām kalnu pārejām aptuveni 2000 metru virs jūras līmeņa. Neskatoties uz lielo augstumu, šeit nav visai vēss un piesaulītē ir pat salīdzinoši silti.

Dzerot teju un gaidot kamēr pagatavos mūsu picas, pastāstu līdzbraucējiem par Marokas ģeogrāfiju.

Valsts dalās četros fiziski-ģeogrāfiskos reģionos: 1. Er-Rif kalnu rajons- paralēli Vidusjūrai,2. Atlasa kalni, kuri sadala Marokas teritoriju virzienā no ziemeļ-austrumiem noVidusjūras krastā līdz Atlantijas okeānam dienvid-rietumos, 3.Plašā- nosacīti līdzenā teritorijā starp Er-Rif un Atlasa kalniem okeāna piekrastē, 4.Ielejas, kuras atrodas austrumos no Atlasa kalnu grēdas, kuras pakāpeniski pāriet Sahāras tuksnesī.

Paši Atlasa kalni dalās četrās atsevišķās kalnu grēdās: Augstie Atlasi, Vidējie Atlasi, Anti Atlasi un Er-Rifa kalni. Augstākā virsotne Marokā ir Džebel Tubkāl kalns, kura augstums ir 4165 metri un kuru mes varam redzēt dotajā mirklī. Marokā ir arī ieleja, kura atrodas 55 metrus zem jūras līmeņa, tas nosaukums ir Sebha-Tah. Par Augstajiem Atalasa kalniem man top vesela-atsevišķa stāsta daļa, kuru publicēšu tuvākajā laikā.

Lielākās upes Marokā ir Muluja (Oued Moulouya) ietek Vidusjūrā, Sebu (Oued Sebou), Ouma (Oued Oum) un Sussa (Oued Souss), kuras ietek Atlantijas okeānā un Drā (Oued Draa), kurā satek vairākas no Atlasa kalniem tekošās upes-tadas kā Dades un Ouarzazate. Drā upes ūdeņi nonāk Sahāras tuksnesī, kurā tā izzūd, bet pavisam reti tomer nonāk līdz Atlantijas okeānam. Pa dažu šo upju ielejām, mums nāksies braukt jau šodien un turpmākajās dienās.

Pēc tējas pauzes turpinam ceļu talāk . Pametam Augsto Atlasa kalnu centrālo daļu un nonākam to austrumu daļā. Šeit kalnu augstums ir nedaudz zemāks, kā centrālajā daļā un reti kur pārsniedz 1500 metrus virs jūras līmeņa. Šo daļu veido augst kalnu lavas lauku un rupju akmeņu plakankalnes un plato, kurus sadala ielejas ar kalnu upītēm. Jo tālāk uz dienvid- austrumiem, jo kalni kļūst zemāki un to panorāmas kļūst tuksnešainas. Zaļās joslas dārzu un palmu veidolā sastopamas tikai upju ielejās, vai atsevišķās oāzēs.

Aiz kalniem jau plešas Sahāras tuksnesis, bet arī tas ir savdabīgi daudzveidīgs, par ko mēs parliecināsimies tālākajā ceļojuma laikā, nākamājās divās dienās. Pēc tam, mēs atkal atgriezīsimies Augstajos Atlasa kalnos un Marakešā.

Kasba un ksara.

Tā saucamo upju ielejās, kur ceļš brīžiem ved 1200 metru augstumā kalnos, bet brīžiem ielejā, ap vairākām oāzem koncentrējas dzīvība. Te gandrīz katrā ciemā un dažkārt pat uz laukiem var redzēt vairākus, dažāda izmēra cietokšņus un to paliekas. Dažos no cietokšņiem iespējams iekļūt, bet citos iekārtotas dzīvojamās telpas, dažkārt restorāni un pat viesnīcas. Dažviet ciemi ap cietokšņiem arī ir norobežoti ar aizsarg mūriem, veidojot tādu, kā nocietinātu maz pilsētu-ciemu. Pārsvarā ēku sienās dominē sarkani-rozīga nokrāsa, bet dažviet nedaudz iedzeltena. Tas atkarīgs no būvmateriālu iegūšanas vietas un būvniecībā izmantotais māls dažādās vietās var būt dažādās krāsās un toņos.

Te arī nedaudz pastāstīšu par šiem interesantajiem nocietinājumiem un cietokšņiem.

Pirmā, tā ir Kasba jeb Kasbah-beduīnu valodā. Arābu valodā tas būs Rabāts jeb rabitun. Runa ir par cietoksni jeb speciālu nocietinātu būvi, kuru tā šeit sauc. Īsāk sakot latviski: cietoksnis.

Tātad par kasbu sauc cietoksni, bet ir dažas atšķirības kam šis nosaukums tiek pielietots. Marokā par kasbu dēvē: cietoksni-kompaktu nocietinājumu būvi, kuras ārējās sienas vienlaicīgi kalpo, kā aizsarg mūri. Parasti šādi cietokšņi ir savrupas ēkas, kaut kur oāzē vai kalnu apvidū, vai nu arī pilsētas robežās. Ja tas ir pilsētā tad biežāk ir tā, ka pilsēta ap šo kasbu izveidojusies pēc kasbas uzbūvēšanas un kasba atrodas pilsētas mūru ielenkumā.

Toties Alžīrā par kasbu dažkārt tiek dēvēta arī vecpilsēta, jeb medīna, kuru ieskauj aizsarg mūri. Marokā šadai medīnai jau ir cits nosaukums-Ksara. Marokas kasbas vēsturiski veidojušās, kā atsevišķas turīgas ģimenes un tās pēcteču dzīvesvieta-māja un palīg telpas kuras uzbūvētas, kā vienots cietoksnis. Kara un briesmu gadījumā, kasbas saimnieks, kurš parasti bija kādas vietējo iedzīvotāju grupas vai reģiona pārvaldnieks- vecākais, dažkārt pat īpašnieks, deva drošu patvērumu padotajiem vai apkārtnes iedzīvotajiem, kasbas teritorijā.

Klasiskās kasbas parasti tika būvētas no māla, vai māla, salmiem un akmeņiem. Kasba parasti sastāv no vairākiem stāviem, kuros izvietotas: dzīvojamās telpas, saimniecības telpas, noliktavas un dažādas citas palīgtelpas. Kasbās bieži tika turēti arī lopi. Katrai kasbai ir sava autonoma aka, vai ūdens padeves sistēma. Aplenkuma un uzbrukuma gadījumā kasbas aizstāvjiem bija iespēja vairākas dienas un pat nedēļas aizstāvēties, un tie pārtika no kasbā uzkrātajiem pārtikas krājumiem.

Ilgstošu laiku Marokas teritorijā centrālā vara stimulēja šādu kasbu būvi visā valsts teritorijā, jo īpaši ārējo robežu reģionos. Katrs vietvaldis vai karavadonis sev būvēja kasbu. Tādēļ, kad ceļojat pa Maroku iespējams redzēt ļoti lielu skaitu šādu celtņu, gan pamestu, gan apdzīvotu. Mūsdienās kasbās bieži ierīkotas pat viesnīcas un restorāni. Daudzi turīgi marokāņi arī tagad savas mājas būvē kā kasbas, jeb kaut ko līdzīgu kasbām-pilīm, kuras tiek izsmalcinātas ar dažādiem neiedomājamiem arhitektūras elementiem.

Mauru valdīšanas laikā Andalūzijā, mūsdienu Spānijas teritorijā, tika būvēti līdzīgas cietokšņi, kurus tur sauc par Alkasāba. Alkasāba, kā nosaukums cēlies tieši no berberu nosaukuma kasba (al-kasbah-Alkasaba). Ceļojot pa spāniju visai bieži sastapsiet nosaukumu Alkasaba. Marokas teritorijā uzskaitītas vairāki tūkstoši kasbas.

Otrs nosaukums ir Ksara (Khsar), vai „agrem”-berberu valodā. Biežāk tiek lietots-ksar. Atšķirībā no kasbas, tas ir nocietinājumu komplekss, kurā ietilpst vairākas apdzīvotas un saimniecības ēkas. Var teikt, kaut kas līdzīgs vecpilsētai ar mūriem, kuri faktiski ir ēku ārējās sienas. Ksars no Medinas atšķirās ar to, ka Medina ir nocietināta pilsētas daļa, bet daļa pilsētas atrodas arī ārpus speciāli būvētiem pilsētas mūriem. Ksarā, pilsēta, jeb precīzak sakot ciems pilnībā atrodas iekšpusē ikš aizsarg mūriem, vai arī pašas ēkas ap ciemu izvietotas kā aizsarg mūris.

Bieži aizsarg sienas tiek veidotas arī ksaras iekšpusē pašā ciemā starp dažādām ēku grupām. Ksaras iekšējā teritorijā ietilpst visa nepieciešamā infrastruktūra: dzīvojamās un sabiedriskās ēkas, noliktavas, pirtis, veikali, mošejas un viss pārējais. Tā pat kā kasba šie nocietinātie ciemi kalpoja, kā cietokšņi uzbrukumu gadījumā un spēja izraisīt ilgu pretestību, jo pastāveja iekšējās rezerves ilgstošai dzīvošanai aplenkumā.

Tā patkā kasbas, ksaras pārsvarā izveidojušās tieši šajās Marokas teritorijās: Saharas tuksneša un Atlasa kalnu apvidos. Ļoti daudz ksaras, izvietojušās gar Drā, Dādisas un Zīzas upēm un tās redzēsim pa ceļam. Vienu no iespaidīgākajām ksarām, mēs apskatīsim, līdz ko šķersosim Atlasa kalnu grēdas.

Vādī un Uved (Waadi, Oued).

Kā jau tikko minēju, sekojam gar ielejām kurās ziemas mitrajā sezonā dažkārt parādās ūdens un izveidojas upes. Šodien šīs gultnes praktiski visur ir izžuvušas, jo šī ziema šeit esot izdevusies ļoti sausa un nokrišņi neesot tik pat kā bijuši. Šeit arī gribu pastāstīt par diviem šo upju gultņu, jeb upju nosaukumiem.

Šie divi nosaukumi, ko vajag iegaumet ir-vādī un uved (Wadi, Oued). Bieži grūti saprast atšķirību starp šiem diviem nosaukumiem. Vadi, gan biežāk tiek lietots arābu valstīs, bet uved tieši Marokā. Pec būtibas, abi nosaukumi ir līdzīga nozīme. Tās ir izžūstošas vai izžuvušas tuksneša upes, kurās ūdens pastāv tikai īsu laika periodu pēc lietavām, vai atkušņa sniegotajos kalnos -pavasaros.

Bet ja precīzāk, tad drīzāk ir tā, ka vadi -ir izžuvušas upes ieleja, kurā ļoti reti parādās ūdens tecējums, jeb tāda nav vispār, bet Uved-ir ieleja ar upi, kurā ūdens ir daudz maz visu gadu, jeb izžūst tikai uz īsu brīdi. Patiesību sakot, pat vietējie tā īsti nevarēs pastāstīt, kāda ir atšķirība starp šiem nosaukumiem. Dažkārt vienai un tai pašai upei vai gulnei tiek variēti abi nosaukumi pēc katra ieskatiem. Tajā pat Spānijā un daudzās Latīņ Amerikas valstīs, upes bieži tiek sauktas par Guadal. Piemeram: Guadal Ahara, Guadal Kanal. Vārds Guadal, spāņu valodā cēlies tieši no arābu vārda vadi (Waadi-Guaadal).

Bet ja nopietni, tad Marokā jeb kuras pastāvīgi tekošas upes nosaukumā figurē pielikums Uved: Uved Sus (Oues sous) , Uved Drā (Oued Draa), Uved Ziza (Oued Ziz).

1000 kasbu ceļš.

Aiz Tizin Tičkas pārejas nobraucam kādus 55-60 km. Šeitaiz Zanifi ciema ir ceļš, jeb patiesībā tuksnešinā apvidū iebraukta taka, pa kuru iespējams taisnāk aizbraukt līdz Ait Benhadū ciemam. Šis ceļš izbraucams tikai ar bezceļu automobīļiem. Lai nokļūtu līdz Ait Benhadū pa normālu ceļu, mums būtu jābrauc vēl labu gabaliņu Varzazātas virzienā un tad pagriežoties pa kreisi jāseko līdz Ait Benhadū. Šajā gadījumā mums būtu jānobrauc aptuveni 25-30 km, bet ja braucam pa taisno cauri tuksnesim tad būs jānobrauc tikai 7 km. Tā kā mūsu rīcībā ir tieši bezceļu transports, nolemjam izbaudīt pirmo – mūsu prāt ekstrēmo pasākumu. Dodamies uz Ait Benhadū pa tuksneča ceļu. Norādes uz ceļa te nav, tādēļ kā orientieris kalpo foto plāns no Google maps.

Seko neliels brauciens pa tuksnesi jeb stepi, pa ļoti nelīdzenu ceļu un aiz neliela uzkalniņa parādās ieleja ar ciemu. Tā ir Unilas (Ounila) upes ieleja, kurā atrodas viens no tūristu iecienītākajiem objektiem šajā Marokas reģionā- Ait Benhadū. Unilas upe tek no Atlasa kalniem, tuksneša virzienā uz dienvidiem, kur tā ietek Varzazātas upē kura sekojoši ietek Drā upē, kura nonāk Sahāras tuksnesī un izsīkst tā sausajos, smilšainajos apvidos. Jau izsenis, pa šīs upes ieleju, vedis karavānu ceļš, kurš savieno Marokas auglīgos rajonus- Atlantijas okeāna piekrastē, ar otrā pusē kalniem esošo- tuksnēšu reģionu.

Ceļš sākas Marakešā un nonāk Varzazātas pilsētā, no kuras sekojoši sadalās virzienos uz Zagoras, Tafiletas un Timbuktu reģiona oāzēm. Tā kā Atlasu kalnu grēda vienmēr bijusi, kā aizsarg barjēra, kura atdalīja visai mierīgos, dažādiem valdniekiem pakļautos reģionus no visai nemierīgajiem tuksneša rajoniem, kuros siroja berberu ciltis un kuras maz respektja pastāvošās varas. Tad lai aizsargātos no sirojumiem un uzbrukumiem tirdzniecības karavānām, tika ierīkoti mazāki un lielāki cietokšņi jeb kasbas. Vēlāk ap šīm kasbām, izveidojas nocietinātas -apdzīvotas vietas, ciemi un pilsētas (ksaras).

Laika gaitā šo upju ielejās kasbu savairojas tik daudz, ka ceļu pa Ounilas, Varzazātas un Dādisas upes ielejām no Tizin Tičkas līdz Varzazātas pilsētai un tālāk Dādis Gorges aizai, pie Būmālenas, tiek nodēvēts par „1000 kasbu ceļu” (1000 cietokšņu ceļš). Citi gan par 1000 kasbu ceļu dēvē tieši Drā upes ieleju no Varzazātas līdz Zagorai, bieži to sauc arī par „1000 kasbu ieleju”. Lai kā arī tur būtu, jeb kuru šo upju ieleju var droši saukt par 1000 kasbu ieleju vai ceļu!

Ceļa malā esošajos ciemos iespējams redzēt, kā dzīvo vietējie iedzīvotāji, ar ko tie nodarbojas un kādas trdīcijas piekopj. Šeit bieži var redzēt tādas lietas, kuras jūs jau vairs neredēsiet Marokas lielpilsētās un tūrisma centros. Iedzīvotāji, pārsvarā berberi, te vēl jo projām dzīvo tradicionālās no māla būvētās mājās, ja tās tā varētu nosaukt. Drīzāk būdās, jeb ar mūra sienām norobežotos pagalmos un telpās.

Tātad esam jau pašā Ait benhadū ciemā. Ait Benhadū (Ait-Ben-Haddu jeb At Benhadu-berberu valodā).

Šāda veida apdzīvotu vietu ar aizsarg mūriem un cietokšņiem, Marokā var sastapt visai bieži. Bet, Ait-Benhadū ir viena no cietokšņ-pilsētām kura, kā klasisks paraugs šāda veida vēstures pieminekļiem izvēlēta un 1987. gadā iekļauta, JUNESCO mantojumu sarakstā.

Pagātnē, Ait-Benhadū, bija ļoti liela stratēģiska nozīme, bet kad tuksneša teritorijas nonāca vienotas valsts teritorijā un kontrolē, tā zaudē savu lomu. Vairāku gadsimtu garumā tās iedzīvotaji pamet nocietināto teritoriju un pārceļas uz dzīvi, uz pretējā upes krastā esošo ciemu. Nocietinājumu teritorijā paliek dzīvot tikai pāris desmit ģimeņu. Celtnes netiek izmantotas un līdz 1990 gadam nonāk visai nožēlojamā stāvoklī. Pēc 1990. gada tiek veikti dažādi restaurācijas un konservācijas darbi lai saglabātu šo vēstures un kultūras kompleksu. Gala rezultātā Ait-Benhadū, pēdējos gados kļuvusi par nozīmīgu tūrisma objektu, kuru ik gadus apmeklē tūkstošiem tūristu. Patreiz paredzēts, šinī kompleksā izveidot mākslas galerijas.

Ait-Benhadū iespējams iekļūt pa četrām ieejām, no kurām divas ir bezmaksas, bet divas, kuras atrodas apdzīvotajos rajonos ir par maksu, jo lai iekļūtu nocietinajumu zonā, jāšķērso dažām ģimenēm privātīpašumā esoša zeme. Lai nokļūtu līdz pašam kompleksam vispirms jāšķērso Unilas upe. Tagad šeit ir uzbūvēts gājēju tilts, bet vēl paris gadu atpakaļ tāda šeit nebija un upi bija jāšķērso brienot pa ūdeni vai ēzeļa mugurā. Dažkārt, plūdu periodā upi vispār neesot bijis iespējams šķērsot.

Mēs nolemjam upi šķērsot brienot pa ūdeni, neizmantojot tiltu. Tā arī darām. Caur šaurām ciema ieliņām nonākam upes krastā, kurā vietējie iedzīvotāji iekārtojuši dārzus. Atrodam nogāzi pa kuru nokāpjam līdz upes gultnei, kur no akmeņiem izveidota pāreja pa kuru šķērsojam upi. Jāpiebilst, ka šī ir viena no retajām upēm šeit, kurā ūdens tecējums saglabājas visu gadu.

Upes otrajā krastā nonakam līdz vieniem no Ait Benhadū vārtiem. Tie ir paši galējie dienvidu vārti un atrodas vietā, kuru apsaimnieko kāda no ģimenēm, kura šeit vēl dzīvo. Tādēļ šeit par ieeju ir jāmaksā 20 dirhami. Te arī uzrodas jauns berberu puisis un naski piedāvajs mūs izvadāt ekskursijā pa vissu Ait Benhadū teritoriju. No sākuma uz šādu piedāvājumu reaģējām skeptiski, bet tad sanākot kopā un pavērojot Ait Benhadū skatu secinām: paši šajā mūru, ieliņu un atsevišķu kasbu juceklī diez vai ko atradīsim! Pie kam mūsu jaunais gids vārdā Hasans, piedāvā parādīt vairakas kasbas no iekšpuses, kur varēsim iepazīties ar berberu sadzīves lietām un tradīcijām.

Uz jautājumu, cik būs par pakalpojumu jamaksā Hasans atbild, ka varam samaksāt tik cik uzskatīsim par vajadzību, bet ja nepatiks tad varēsim nemaksāt! Galu galāmMēs piekrītam doties Hasanam līdzi.

Pirmais ko mēs apskatāmies ir klasiska kasba, kura atrodas šeit pie pašiem vārtiem. Izstaigajam visus kasbas stāvus un nokļūstam uz tās jumta, no kura paveras lielisks skats uz pārējo ciemu un upi. Pati kasba mūsdienās dzīvošanai netiek izmantota, bet tās telpās saglabājušies dažādi eksponāti, pēc kurim var rast priekšstatu, kā cilveki šeit dzīvojuši. Pagalmā pie kasbas apskatāmies, kā tiek veidots materiāls sienu būvēšanai un to noklāšanai, jeb krāsošanai. Kā jau teicu, pārsvara tiek lietots māls, salmi un arī niedres. Jumtu segumos tiek izmantoti niedru, māla un ādu klājumi.

Pēc kasbas apskates dodamies talāk pa šaurām ejām un ieliņām. Daudzās ejās ierīkotas kāpnes jo ciems izvietots ap kalnu un ēkas veido tādas kā trepas gar tā nogāzēm. Te arī var redzēt, ka kara gadījumā šādu ciemu iekarot ir tik pat kā neiespājami.

Gids Hasans nepalaiž garām iespēju nodemonstret dažādus senus sadzīves priekšmetus kuri izstādīti gar ejām esošajās telpās, kurās ierīkotas nelielas mākslas gelerijas un tirgotavas. Vieteji makslinieki bildes, gleznas, zīmē un pat iededzinot ar palielināmā stikla palīdzību un mēs varam pavērot, kā tās top.

Pakapeniski līku ločiem mēs dodamies augstāk un augstāk. Skati šeit vienkārši lieliski. Tādus diez vai kur citur atradīsiet! Secinām, ka neesam kļūdījušie, ka paņēmām šo puisi par gidu, jo bez viņa mēs šeit būtu maldījušies un lieki iztērējuši laiku augšup ceļa meklējumos. Vēl pāris līkumu un Hasans atved mūs pie darbnīcas, jeb varētu teikt-neliela paklāju darināšanas mākslas muzeja, kurš iekārtots tradicionālās berberu dzīvojamās telpās - cietoksnī.

Ekspozīcija te iekārtota tā, lai varetu rast priekšstatu, kā tiek gatavots un krāsots materiāls paklāju izgatavošanai. Kā tiek austi paši paklāji un kādi tradicionalie materiāli un raksti tajos izmantoti. Te pat arī irīkotas telpas, kuras iekārtotas turīgas berberu ģimenes tradīcijās. Protams, ka neatņemama sastāvdaļā šeit atkal ir tējas dzeršana, kuras laikā muzeja-galerejas saimnieks šo to pastāsta par berberu tradīcijām un paklājiem.

Jau aiz nakamā stūra seko kārtējā mākslas gelerija-tirgotava, kura tiek demonstrets, kādas dabīgās krāsas tiek pielietotas vietejo mākslas darbu veidošanā. Izradās, ka šīs bildes tiek gleznotas izmantojot tikai dabīgās krāsas, kuras mākslinieki pagatavo te pat uz vietas.Krāsas tiek pagatavotas no safrana (dzeltenā), indigo (zila), tejas (brūnie un zaļie toņi). Šeit atkal seko neliela atpūtas pauzīte uz terases pie gelerijas.

Pēc kārtējās tejas pauzes, lēnām līkumojot pa Ait Benhadū ieliņām esam nonakuši pie pašas kalna virsotnes virs ciema. Vēl paris simtu metru stāva kapuma un esam pašā augšā. No šejienes paveras panorāma uz visu apkārtni. Lejā redzams viss Ait Benhadū ciems, Unilas upes ieleja un jaunais ciemats aiz tās. Dienvidu virziena paveras skati uz jau samēra līdzeno tuksnešaino rajonu, kura jau var saskatīt vietejās Sahāras iezīmes. Uz ziemeļiem redzamas Augsto Atlasa kalnu gredas, kuru virsotnes rotā sniegotas cepures.

Nu protams, Unilas upe, kura kā zaļa čūska vijas pa tuksnešaino vidi un ļoti labi tajā kontrastē! Mēs ar Hasanu pārmijam dažus vārdus par šīs upes ielejas jaukumiem un noskaidrojam vienu lielisku faktu! Iepriekš kad bijām Tizin Tičkas pārejā es jau stāstīju, ka no tās gar Teluetas ciemu caur Unilas upes ieleju iespējams nokļūt līdz Ait Benhadū, bet ceļš esot ļoti grūti izbarucams un bīstams, kam dēļ mēs to neizmantojām. Izradās! Pagājušā gada beigās, šajā posmā ir uzbūvēts pilnīgi jauns ceļš, kurš ved pa šo ieleju un sekojot pa to, esot iespēja izbaudīt viss skaistākos mūsdienu civilizācijas neskartos ciemus un ielejas.

Nākas tikai nožēlot, ka par šo ceļu nebijām informēti. Bet tas nekas! Man iešaujas ideja, ka varbūt atpakaļ ceļā no Sahāras, varēsim izdarīt korekcijas mūsu plānos un izbraukt šo ceļu.

Pēc nelielas panorāmas skatu baudīšanas no Ait Benhadū kalna virsotnes, atgriežamies ciema šaurajās ieliņās un lēnām dodamies lejup. Te mums Hasans piedāvā iegriesties pie vienas berberu ģimenes, kura šeit vel jo projām dzīvo un piepelnās demonstrējot tūristiem savus mājokļus un sadzīves lietas. Pēc nelielām pardomām metam kautrību pie malas un piekrītam aplūkot šo berberu mājokli. Pirms paša šī mājokļa uz ielas ierīkots tāds kā antikvariāta tirdziņš kurā iespējams nopirkt viss dažādākās senlietas. Protams ka pa starpu ir arī mūsdienās ražoti suvenīri, bet tie tiešām ir patiesi uz vietas gatavoti. Ne tie kuri pārdodas visās pasaules malās un ir štancēti kaut kurķīnā!

Dodamies ikšā berberu miteklī, kur mūs sagaida nama saimniece, kura mūs izvadā pa visām mājas telpām, sākot no koridora un virtuves līdz pat viesistabai un guļamistabai. Ja reiz esam šeit berberu mājā un jau vairākkārt pieminu berberus un to tradīcijas, ir pienacis brīdis ko pastāstīt par šo leģendām, noslēpumiem un nostāstiem apvīto nāciju.

Berberi. Vairāku radniecīga tautu grupa, kuri apdzīvo Āfrikas kontinenta ziemeļu teritorijas. Berberi iedalās grupās; Amacirgu, Šillu (apdzīvo parsvara tagadējo Marokas teritoriju), Tuaregi (dzīvo Saharas tuksneša vidienē un dienvidu apvidos), Kabili (dzīvo teritorijas Alžīrā un Tunisijā un Lībijā). Pie berberiem dažkārt pieskaita arī guančus, kuri agrāk apdzīvoja Kanāriju salas, bet par to zinātnieki vel nav nākuši pie galēja slēdziena.

Patiesībā, senatnē berberi ir bijuši gaišādaini un pat gaišiem matiem. Laika gaitā klejojumu ietekmē un saskarsmē ar vidus Āfrikas ciltīm. Vēlāk saskarsmē ar feniķiešiem, kuri jau bija tumšāka izskata, berberi pēc izskata kļuvuši tumšāki. Dažkārt, jo īpaši dienvidu reģionu berberi ir pavisam tumši. Ilgstošu laiku, it īpaši tuaregu vidū esot uzskatīts, ka gaišās ādas berberi ir augstākas kastas, jeb sociālā slāņa pārstāvji.

Pēc valodas dialekta, Berberus var iedalīt trīs lielās grupās: Masmuda (pārsvarā Atlasa kalnu reģionos, mūsdienu Marokas teritorijā), Sanhadža (Sahāras, priekšSahāras un Sahāras dienvidos; Mauritānijas, Nigēras un Burkina-Faso teritorijās) un Zenata (Alžīras, Tunisijas, Ēģiptes un Lībijas teritorijās). Berberu valodā mūsdienās runā, gandrīz trešdaļa Marokas iedzīvojāju ap 10 miljoni, aptuveni 30% Alžīras iedzīvotāju-aptuveni 5-6 miljoni, aptuveni 100 tūkstoši Tunisijas iedzīvotāju. Lielas berberu kopienas dzīvo tādās valstīs, kā Lībija, Ēģipte, Mauritānija, Nigēra, Mali, Nigērija, Burkina-Faso un Čada, kur kopa varētu dzīvot vēl nedaudz vairāk par 10 miljoniem berberu. Berberi pārsvarā piekopj Islama ticības tradīcijas, bet ir arī berberi-kristieši un jūdaisti.

Berberi, kā nācija tiek pieminēta jau senas Ēģiptes un Feniķiešu rakstos, kur tie tiek dēvēti par Lebu vai Libu. Lielu ietekmi uz berberu kultūru atstāj seno grieķu un romiešu civilizācijas. Tajos laikos arī rodas nosaukums Berberi, no latīņu vārda barbarus, kurš attiecīgi cēlies no vardu kopsalikuma ber-aber, kas nozīmē „pārvietoties jeb klejot grupām”.

Vis milzīgāko ietekmi uz berberiem atstajuši tieši arābi. Līdz ar arabu ierašanos Ziemeļ Āfrikā 7. g.s. notiek berberu islamizācijas un arabizācijas process, bet neskatoties uz to berberi nezaudē savu nacionālo identitāti. Tieši pretēji, tiem savu nacionalo identitāti izdodas saglabāt teju divu tūkstošus un pat vairāk gadu ilgā periodā, kurā daudzas nācijas pazudušas nebūtībā.

Agrāk berberi pārsvarā piekopa klejotāju dzīves veidu un dzīvoja šatros (pārvietojamas teltis). Līdz ar arābu ierašanos berberi sāk būvēt pastāvīgas būves dzīvošanai gan no koka, gan no akmens, māliem un smilts .Mūsdienās tie piekopj jau pastavīgu- lokālu dzīves veidu, nodarbojoties ar zemkopību un lopkopību. Un tomēr pavisam neliela daļa Saharas berberu vēl jo projām piekopj klejojošu dzīves veidu.

Sabiedrības modelis vēl šodien šeit saglabājis cilšu grupējumus, kuri apvienojas ap saviem dinastiju vecākajiem vai valdniekiem un apdzīvo noteiktu teritoriju, ap galveno Kasbu. Šādas grupas šeit sauc par „ Takbilit-lefighs”. Katrai ciltij ir savs vadonis- aglid amghar, bet kā saimniecisks izpild organs- cilts vecāko padome, jeb džmā-arābu valodā, vai imzran-berberu valodā. Tāpat zemes un ganību lietošana, izņemot paša valdnieka kontrolē esošajās, sastāv kopienu-savienību (aršu) kontrolē.

Berberi atšķirībā no salīdzinoši konservatīvās islama izpratnes Arābijas pussalas valstīs, piekopj tā teikt savdabīgu „tautas islamu” - tik pat kā svēto kultu, kurš balstīts uz ticības brālībām veidojot sufisma ordeņus-tarikātus. Berberu vidū, vēl jo projām izplatītas tautas medicīnas metodes, kuras dažkārt balstās uz māģiju un folkloru,kas nekādā ziņa nenotiktu konservatīvajās islama valstīs.

Tradicionālais berbera apģērbs sastav no krekla ar īsām rokām un platām biksēm. Tam pa virsu tiek valkāts apmetnis (tuaregiem pārsvarā zils, dažkārt melns). Krūšu daļu dažkārt krusto platas lentces, no krasainām zīda šnorītēm, ar pušķiem galos. Apavi pārsvarā ir gatavoti no ādas gatavotas zandales, bet mūsdienās tie ir vis dažādākie.

Īpašs stāsts ir par galvas segu. Vīrieši valkā galvas apsējus, kuri sedz gandrīz visu seju, arī zodu. Šie apsēji mēdz būt dažādās krāsās un katrai krāsai ir sava nozīme. Balto turbānu apsien ap galvu, kad cilvēkam ir vairāk nekā 50 ziemas aiz muguras un viņš dodas prom no mājām. Tad viņš parasti saka: būšu atpakaļ, kad Allahs vēlēsies. Zaļo turbānu valkā, ja ierodas svešā vietā. Zaļā krāsa simbolizē mieru. Zilo turbānu valkā savās mājās. Kad baerberu jaunietis saniedz 18 gadu vecumu, tam tiek dāvināta galvas sega-lakats, jeb kā to šeit dēvē-lisams: parasti zilā krāsā un tā garums var saniegt pat vairakus metrus.

Agrāk berberiem (jo īpaši tuaregiem) bija pieņemts, ka pieaugušiem vīriešiem ierasties sabiedrībā bez lisama ir grēks un lisamu drīkst nedaudz atraisīt zem zoda tikai maltītes laikā. Tuaregiem pat bijuši tik skarbi ētikas likumi, ka! Ja sveštautietis vai zemākas kastas cilveks ir ieraudzījis tuaregaseju tad tāds svešinieksi ir jānogalina, bet ja tas netiek izdarīts tad tuaregam pašam ir jādara sev gals! Šie nežēlīgie likumi paradījuši daudzos ne berberos dažādus ticējumus. Piemēram Tunisijā, ja esi saticis Sahārā tuaregu, tā ir slikta pazīme.

Tur pretī sievietēm nebūt nav jāaizsedz seja. Ja arī jūs šodien redzat kādu sievieti ar aizsegtu seju, tad ticamak tā nav berberiete, bet drīzāk arābiete. Sievietes parasti ģērbjas garos svārkos un piesedzas ar lielu lakatu jeb segu. Rotas lietas berberietēm nav visai greznas salīdzinot ar arābietēm. Parasti tās ir no sudraba, gredzenu un aproču veidolā. Iespējams no īpaša akmens darinātas kakla rotas. Interesanti ir tas, ka berberu sievietes un pat vīrieši, jo īpaši dižciltīgie jau izseniskrāso lūpas un uzacis ar īpašām krāsām. Tāpat dižciltīgie bieži pin sev bizes-arī vīrieši un jo īpaši tuaregi.

Neskatoties uz to, ka mūsdienās berberi pamatā it musulmaņi-sunīti, tie tomēr ir saglabājuši daudz pirms islama tradīcijas,Jo īpaši jau vairākkārt pieminēto tuaregu vidū. Tuaregi salīdzinot ar citām berberu ciltīm dzīvo izoletākās teritorijās noslēgti no pārējās pasaules, ziemeļ Āfrikas iekšzemes tuksnešu rajonos, kas tiem arī ļāvis saglabāt savas īpašās tradīcijas.

Tā piemēram tuaregi un daudz citi berberi, atšķirībā no saviem arābu līdzpilsoņiem laulājas tikai ar vienu sievu. Berberu sievietes bauda īpaši labvelīgu statusu. Meitenes jau no bērnības tiek mācītas rakstīt un lasīt, kas gan nav obligāti jadara vīriešiem. Arī seksualajā ziņā tuaregu sievietes var uzskatīt par brīvākajām musulmaņu sievietēm pasaulē. Esot pat ciltis, kurās jaundzimušā berna tēva piederību izskata cilts vecāko padomē, kura pēc vizuālas līdzības un bērna izskata nosaka, kurš tad īsti tiks reģistrets par bērna tēvu!

Vēl jāpiemin dažas berberiem raksturīgas tradīcijas. Berberi ir ļoti viesmīlīgi un laipni un ar lielu prieku uzņem jeb kuru viesi, bet! Tas arī nozīmē, ka ciemiņš drīkst palikt ciemos ne ilgāk kā pāris dienas jo berberi uzskata, ka tad viņš sāk iepazīt mājas noslēpumus. Ilgāk drīkst ciemoties tikai pie savas mātes. Atgriežoties kopā ar karavānu, berbers pirmo apciemo māti un tikai pēc tam dodas pie sievas, bērniem un draugiem. Kad berbers uzzina par tuva cilvēka saslimšanu, tiek pamesti visi iesāktie darbi un slimnieks tiek apciemots. Taču ciemošanās reize nav ilgāka par desmit minūtēm, jo ilgāka runāšana vai pasēdēšana tāpat nelīdzēs. Berberi nav lieli pļāpas. Viņi uzskata: ja cilvēks runā bez pārtraukuma ilgāk par divdesmit minūtēm, tad tā jau ir tukša gvelšana.

Ja runa ir par berberu vietu un nozīmi pasaules vēsturē tad var piebilst, ka neskatoties uz to izolēto un nepakļāvīgo dzīves veidu tie atstājuši milzīgu ietekmi. Kā kareivīgi, bezbailīgi cīnītāji, berberi tikuši iesaistīti vis dažādākajos notikumos ne tikai Āfrikas teritorijā, bet arī Eiropā un Āzijas tuvajos austrumos. Jo īpaši, bez berberu atbalsta, arābiem nebūtu izdevies iegūt savā kontrolē Ziemeļ Āfriku un Ibērijas pussalu.

Tāpat, berberi ir veicinājuši islama izplatību šajos pašos reģionos. Jo īpaši lielu lomu berberu karotāji spēlējuši Spāniajs vēsturiskajos notikumos, kad ar berberu tiešu atbalstu, gandrīz visa mūsdienu spānijas teritorija nokļuva musulmaņu kontrolē. Spanijā berberu iekarotāji tika devēti par mauriem, nosaukums radies no seno romiešu Mauretānijas nosaukuma un no kuras teritorijām berberi ieradās Eiropas kontinentālajā daļā.

Arī vēlāk pēc musulmaņu izspiešanas no Andalūzijas, berberu karotāji piedalījušies vis dažādākajos vēstures notikumos. Berberu karavadoņi bijuši veiksmīgi cīnītāji arābu, turku un pat dažu kristiešu valstu karaspekos un flotēs. Īpašu ievērību izpelnījušies neskaitāmie berberu pirāti, kuri vairākus gadsimtus iedvesa bailes visos Vidusjūras un Atlantijas piekrastes reģionos.

Interesants fakts! Ne tikai eiropieši ir nodarbojusies ar melnādaino vergu gūstīšanu un pārdošanu! Izrādās, ka berberu pirāi ļoti veiksmīgi ir nodarbojusies ar eiropiešu laupīšanu un pārdošanu verdzībā, savos Sahāras kontrolētajos reģionos un pat tālāk Āfrikas vidienē.Faktiski, tie gūstīja vergus Āfrikā un eksportēja tos uz Eiropu un tajā pat laikā, pārdeva Eiropiešu gūstekņus Āfrikā. Vēsturē ir konstatēti fakti, ka berberu pirāti veikuši uzbrukumus un laupīšanas tādos tālos reģionos, kā Islandē, Skandināvijā un pat Amerikā, kur veikuši uzbrukumu Baltimorai.

Pasaulē zināmi tadi slaveni berberu pirāti, kā Hludžs Ali un Turguts Reiss, kurš radīja pat veselu pirātu dinastiju četrās paaudzēs. Tapat, ne mazāk slaveni ir Hairads un Arudžs Barbarosas, kuru panakumi šajā sferā ietekmēja pat pašu Hitleru, kurš savu PSRS iekarošanas operaciju nosauca par plānu-„Barbarossa”.

Berberi atstājusi milzīgu iespaidu uz mūsdienu spānijas kultūru gandrīz visās sfērās. Spāņu valodā ir ļoti daudz vārdu, kuri aizgūti no berberu valodas. Tāpat, berberi atstājuši milzīgu iespaidu uz spāņu arhitektūru, jo īpaši Andalūzijā. Mūsdienu pasaulē sastopami daudzi ieverojami berberu izcelsmes cilveki. Īpasi daudz tadu ir Francijā un Spānijā. Sporta faniem nebūs svešs Zinadins Zidans. Kā negatīvs piemers varētu būt Muamars Kaddafi, kura vecāki ir berberu ciltij- Kadafi piederīgi.

Autosportta faniem var atgadināt, ka Dakaras rallija logotipā attelots tieši berberu lisams un volkswagenautomobiļa modelis nosaukts berberu cilts Tuaregu vārdā (VW-Touareg).

Gladiatoru cīņas un kino- Ait Benhadū.

Pēc iepazīšanās ar berberu sadzīves un kultūras mantojumu novēlam veiksmi un atstājam pāris desmitus dirhamu berberu sievietei, kura mums izrādīja savu mājokli. Dodamies atkal lejā pa ciema šaurajām ieliņām un nonākam pie laukuma blakus esošā uzkalna pakājē. Šeit mūsu Hasans pastāsta vēl vienu iemeslu kadēļ šī cietokšņ-pilsēta kļuvusi slavena.

Ait Banhadū ir vieta, kurā tiek uzņemtas vairākas mūsdienu filmas par dažādām, ar tuksneša apvidiem un sadzīvi saistītām tēmām. Cietokšņa un pilsētas silueti, un arhitektūra ideāli atbilst šādām vajadzībām. Šeit uzņemti sižēti tādām slavenām filmām, kā: „Mūmija”,”Arābijas Lourenss”, „Persijas Princis” un protams „Gladiators”.

Laukumā kurā esam nonākuši filmas „Gladiātors” uzņemšanas laikā esot uzbūveta vesela cīņu arēna, kurā tika filmēti sižeti šij filmai. Pēc filmēšanas gan šī arēna tikusi demontēta. Toties vietejie šo filmēšanas laiku ļoti labprāt atceras un stāsta par to. Kā nekā, gandrīz visi apkārtnes iedzīvotāji esot ņēmuši dalību filmas tapšnā, piedaloties massu skatu filmēšanā. Mūsu gids Hasans arī esot ņēmis dalību šinī pasākumā, kad viņam vēl esot bijuši tikai 9 gadi. Kopš filmēšanas jau pagājis labs laiciņš, bet ļaudis jo projām dalās iespaidos par šo notikumu. Daudziem vietējiem iedzīvotājiem mājās pie sienām izvietotas foogrāfijas ar filmas tapšanas un galveno aktieru bildēm. Tādas bija arī berberu mājā, kurā tikko pabijām.

Tagad gan nekas izņemot bildes neliecina, ka šeit bijusi uzbūvēta arēna filmas uzņemšanai. Gar laukumu izvietojušās vairākas suvenīru un antikvāru lietu bodītes. Intereses pēc nedaudz apskatāmies, ko šeit tirgo. Dažas no šīm tirgotavām varētu pat pretendēt uz muzeja statusu, jo to preču klāsts tiešām ir bagats ar viss dažādākajām senlietām. Patiesībā cenas šeit dažādām, tiešām vēsturiskām lietām nav visai augstas!

Šeit mūsu pastaiga pa Ait Benhadū tuvojas noslēgumam un mums laiks doties uz izeju. Atstājam bijušo filmēšanas laukumu un pa šaurajām ieliņām dodamies uz upes pusi, bet šeit vēl piebildīšu, ka tepat netālu- Varzazātas pilsētas pievārtē, atrodas speciāli filmēšanai pielāgoti pāviljoni un studijas, kuras labprāt savām vajadzībām izmanto Holivudas un citas kīnostudijas, un ja mums atliks laika mēs varēsim apskatīt tās.

Nocietināto Ait Benhadū teritoriju pametam jau pa galveno izeju, kura ved uz jaunuzcelto gājēju tiltu. Šeit mums jātvadās no Hasana , kurš mūs izvadāja lieliskā ekskursijā. Hasans tiešām bija malacis! Mēs sametam šim pateicības naudu, atvadamies un dodamies uz upes otru krastu. Ejam pār tiltu, kuru te uzbūvēja pirms gada un kurš izpelnījies vietjo iedīvotāju nosodījumu. Izrādās, ka pirms tilta uzbūvēšanas vairāki ciema iedīvotāji, piepelnījušies transportējot tūristus pāri upei ar ēzeļu un zirgu palīdzību. Kā jau iepriekš minēju, upe dažkārt uzplūst un to šķērsot kājām ejot bija visai nereāli. Tagad, kad šeit uzbūvēja šo tiltu, vairki iedzīvotāji pazaudējuši savu peļņas avotu un tie spiesti meklēt citas iespējas kā nopelnīt iztiku.

Atgriežamies pie mūsu automašīnām un dodamies jau uz pašu Varzazātas pilsētu. Interesanti, ka šeit Ait Benhadū neuzrodas neviens tā saucamais stāvvietas uzraugs (parking oligarhs) un nepaprasa naudu par automašīnu pieskatīšanu!

Pēc kilometriem 30 nonakam Varzazātas pilsētas pievārtē, kur ceļā mala jau var redzet kīno studiju paviljonus, par kuriem tiko pieminēju. Šodien jau strauji tuvojas vakars un mums vēl jāietur pusdienas un tadēļ nolemjam šos kino industrijas brīnumus apskatīt, kad atgriezīsimies no Saharas tuksneša.

Varzazātā-Taurirtas kasba.

Vairāku tuksneša un kalnu ceļu un trīs kalnu upju krustpunktā, atrodas pavisam savdabīga Marokas pilsēta Varzāzāta (Ouarzazate).

Lasot dažādus rakstus gan nākas secināt- kā tikai šīs pilsētas nosaukums tiek mocīts! Rakstītāji bieži to sauc par Ouarzazātu, Kvarzazātu, Uarzazāte un visadi citādi. Tā kā daudzi Marokā sastopamie nosaukumi latvieša mēlei ir visai sarežģīti, man nacās nedaudz pastudēt, kā īsti latviskot šos nosaukumus un noskaidroju, ka šo pilsētu latviski sauc par Varzazātu. Izrādās, ka visai bieži nosaukumos šeit figurē burtu kombinācija „OU”. Latviskojot šo frāzi jāievēro: ja aiz frāzes OU seko patskanis A, tad šo frāzi latviski izrunā kā V, piemērs šī pati Varzazāta (Ouarzazate), ja aiz frāzes OU seko līdzskanis, tad šo frāzi izrunā kā U,piemēram Ukaimedena (Oukaimeden), ja aizOU seko patskaņi E vai I, tad šo frāzi izrunā kā UV, piemērs Uved (Oued-upe).

Esam iebraukušī Varzazātas pilsētā, kurā satiekas trīs upju: Varzāzatas, Dādisas un Drā ielejas. Šeit arī krustojas maģistrālie ceļi, kuri ved no Marakešas un Agadiras, uz Zagoras un Ar Rašīdijas pilsētām-Sahāras reģionā. Tādēļ Varzāzāta bieži tiek dēvēta par „Tuksneša Vārtiem”. Tuksneša noslēpumi uz šejieni vilina daudzus tūristus, kuriem tieši Varzāzāta ir kā ceļojumu starta punkts. Ielas šeit ir salīdzinoši plašas un pilsētā ir viegli orientēties. Nav arī ierastā haosa uz ielām, kāds sastopams daudzās citās Marokas pilsētās.

Varzāzāta nav lidzīga citām Marokas pilsētām. Šeit nav trdicionalās vecpilsētas-medīnas, bet ir tikai vairākas izkaisītas kasbas un ksaras, kuras laika gaitā pilsētai augot, nonākuši tās teritorijā. Iespaidīgākais un ar vēsturiskiem notikumiem bagātākais no šādiem cietokšņiem ir „Taurirtas kasba” (Taourirt kasbah), kura agrāk piederēja slavenai El Glavi (El Glaoui) dzimtai, bet tagad ir pieejama tūristiem. Šis cietoksnis, jeb kasba arī ir mūsu galamērķis šeit Varzazātā. Par pašu Varzazātu pastāstīšu, kādā no nākamajām stāsta daļām, jo atpakaļ ceļā no Sahāras tuksneša mēs šeit vēl iegriezīsimies un pavadīsim nakti.

Tagad jau ir vēla pēcpusdiena un mēs nolemjam pirms Taurirtas kasbas apmeklējuma papusdienot. Ļoti ātri atrodam pašu kasbu, jo kā teicu Varzazātas ielas ir plašas un tajās ir viegli orientēties. Pretīm kasbai kā reiz izvietojušies vairāki restoraniņi. Tur pat balkus ierīkots arī kino muzejs, kurš gan neietilpst mūsu apskates objektu sarakstā.

Pirms noparkojam automobīļus mums uz ielas blakus piebrauc vēl pāris apvidus auo un ielenc mūs no abām pusēm. Puiši šajos auto vēlās ar mums parunāties! Nē! Tie nav nekādi bandīti, bet tikai vietējie dīleri, kuri piedāvā mums dažādas ekskursijas uz tuksneša apvidu un kalniem. Es paskaidrojušiem, ka mums pavadoņi tā īsti nav nepieciešami jo paši zinām, kur un kā braukt. Dīleri gan saka, ka tas nav tik vienkārši. Es tiem nodemonstrēju savus google-map fotoplānus un īsi apstāstu savu maršrutu, kādu vēlamies veikt. Puiši laikam saprot, ka mēs neesam tie glupākie tūristi, kurus jāvadā pie rokas. Pirms atvadāmies no ekskursiju dīleriem, tie tomer nedaudz mūs pakonsultē par dažām specifiskām lietām mūsu plānotajā maršrutā.

No šiem dīleriem uzzinu vēl vienu lietu, par kuru biju šaubījies, kā rezultatā neiekļāvu maršrutā vienu no ļoti aizraujošiem un ekstremaliem ceļa posmiem, par kuru pastāstīšu nedaudz vēlāk.

Tātad esam noparkojušies pretīm Taurirtas kasbai un pirms tās apmeklējuma dodamies restorāniņā ieturēt pusdienas. Izvēlamies restorāniņu ar viss labāko terasi, no kuras labi var redzēt pašu Taurirtas kasbu.

Šoreis pusdienās pasūtam tradicionalos marokāņu ēdienus, kuri jau pavisam līdzīgi mūsu šašlikiem. Varētu pat tos tā arī saukt. Šeit un lielākajā daļā citās pasaules valstīs tos sauc vienkārši par kebabiem. Protams ka tie var būt no dažādas gaļas pagatavoti. Viss iecienītākie šeit ir tieši jēra un vistas kebabi. Nekādā gadījumā te nedabūsiet cūkgaļās kebabus, jo kā jau zināt musulaņi neēd cūkgaļu.

Atšķirībā no mūsu trdicinālajiem šašlikiem, marokāņi to marinē ar dārzeņiem un trdicionālām marokāņu garšvielām, bagātā mērcē. Tāpat grillēšanas procesā, marokāņi cenšas panākt lai gaļa nesažūtu un saglabājas pēc iespējas sulīgāka. Vēl ko vēlos piebilst. Marokāņi ļoti iecienījuši ēdienus ar burkāniem un kabačiem. Tie šeit tiek izmantoti pat biežāk kā kartupeļi.

Nesteidzoties un klausoties savdabīgu marokāņu mūziku, kāda vietējā marokāņa izpildījumā, zem restorāna terases uz ielas, esam papusdienojuši un varam doties uz Taurirtas kasbu.

Šķērsojam ielu un esam nonākuši pie ieejas. Īstenībā jau ir diezgan pavēls un kasbas personāls gatavojas darbalaika beigām, un iekšā nevienu nelaiž. Bet! Te uzrodas kāds vīrs vārdā Ali, kurš par nelielu samaksu ir gatavs mūs izvadāt pa šo kasbu. Mēs jau it kā vēlamies atteikties no šī objekta apmeklējuma un sakām šim, ka tikko bijām jau Ait Benhadu un kā izskatās kasbas no iekšpuses jau nedaudz zinām, un kā nekā darbalaiks arī ir beidzies. Ali saka! Šī ir īpaša kasba un tā atšķiras no iepriekš redzētajām, un tas, ka darba laiks ir beidzies neesot viņam šķērslis.

Galu galā piekrītam kopā ar Ali apskatīt šo kasbu, ja reiz ir iespējams tajā vēl iekļūt. Dodamies iekšā kasbas teritorijā. Aiz mūriem izveidots tāds kā slēgts laukums, kurā agrāk esot notikušas dažādas sapulces un pat teātrs izrādes, un koncerti. Pati kasba, jeb tautā bieži saukta par „Atlasa valdnieku pili”, veidota līdzīgi kā citas kasbas šajā reģionā. Tās celtniecībā izmantots māls, smiltis. Toties ikšpusē tā jau ir krietni greznāka par citām kasbām un tās telpās ir daudz interesantu dekoratīvu elementu. Taurirtas Kasba ir iekļauta JUNESCO-pasaules mantojumu sarakstā.

Kāpēc „Atlasa valdnieku pils”? Agrāk 19.g.s. un 20. g.s. sākumā šī kasba piederēja tā saucamajai Glavi (El Glaoui) dzimtai, kura ilgstošu laiku ar sultāna piekrišanu, pārvaldīja plašus reģionus šeit aiz Atlasa kalniem. Viens no Glavi dzimtas pārstāvjiem Tami el Glavi (Thami El Glaoui) sākotnēji izmanto sultana labvēlību. Vēlāk pēc sultāna nāves Tami el Glavi izmanto nesaskaņas Marokas valdnieku starpā, noslēdz separāru līgumu ar franču kolonistiem, kā rezultātā iegūst tik pat ,kā neierobežotu varu šajā Atlasa kalnu un Sahāras reģionos.

Tami el Glavi esot izcēlies ar nežēlīgu valdīšanas stilu un tauta to nodēvēja parAtlasa kalnu valdnieku, un tā rezidenci parAtlasa valdnieku pili. Par šo odiozo valdnieku es vēl pastāstīšu velāk, ceļojuma gaitā, bet tagad īsi par pašu kasbu, jeb valdnieku pili.

Ali mūs izvadā gandrīz pa visām „Atlasa valdnieku pils” telpām. Īpaši mums tiek izrādītas Tami harēmas telpas, kurās dzīvojušas viņa daudzās sievas. Interesanti ir tas, ka Tami el Glavi esot bijis dažādu teartalizētu izrāžu un koncertu cienītājs un kasbas pagalms esot kalpojis kā skatuve, tribīnes un arēna vienlaicīgi. Lai varētu vērot pagalmā rīkotos pasākumus, pilī tika ierīkotas speciālas istabas jeb ložas, no kurām varēja vērot pagalmā notiekošo. Šeit, pat ir īpaša telpa ar restotiem logiem, no kuras pasākumus vēroja Tami sievas. Kāpēc restoti logi? Pavisam vienkārši! Lai no ārpuses, nebūtu iespējams redzēt pašas Tami kundzes.

Ekskursija pa pili mums aizņem gandrīz stundu. Noslēgumā Ali mums piedāvā, kā bonusu-nelielu ekskursiju pa blakus esošo medīnu, jeb ksaru. Nu ko! Dodamies līdzi! Te gan pēc īsa brīža sākam saprast Ali taktiku. Ali mūs cenšas pierunāt iegriesties vienā paklāju darbnīcā. Tas vēl viņam izdodas un mēs pavērojam nelielu paklāju demonstrēšanas šovu. Tas neieilgst, jo darbnīcas saimnieks laikam saprot, ka mēs šeit neko negrasāmies pirkt. Pēc paklāju darbnīcas apmeklējuma, Alī vēl mēģina pierunat ieiet vienā no zāļu un garšvielu tirgotavām. Šoreiz tas vairs viņam neizdodas, jo mēs no šādas iespējas atsakāmies, tāpēc ka līdzīgā iestādē pabijām jau vakar-Marakešā.

Laiks paiet nemanāmi un var just, ka drīz satumsīs. Lai gan Marokā dienas ir garākas kā Latvijā, tās ziemas periodā ir salīdzinoši īsas. Sakām paldies Ali par ekskursiju un norēķināmies par pakalpojumu. Visā visumā Ali ekskursija bija visai interesanta, jo Ali pastāstija diezgan daudz lietas, kuras saistītas ar El Glavi valdīšanas periodu. Dažas no tām man noderēs rakstot sekojošās stāsta daļas.

Dādisas upes ielejas - Rožu ieleja.

Pēc ekskursijas pa Taurirtas kasbu, pametam Varzazātu un dodamies austrumu virzienā. Līdz Tinghiras pilsētiņai, kurā mums rezerveta viesnīca vēl jānobrauc aptuveni 160 kilometri, bet saule jau lēnām slēpjas aiz kalnu virsotnēm. Ceļš šeit ved pa Dādisas (Oued Dades) upes ieleju, jeb pavisam netālu no tās. Pēc kada neliela gabaliņa apstājamies nelielā pieklnītē, ceļa malā un pavērojam saulrietu.

Tepat ielejā var manīt palielu ezeru. Patiesībā tā ir ūdenskrātuve, kura izveidojusies uzbūvējot dambi, šaurā vietā uz Drā upes. Šajā ūdenskrātuvē arī satek vairākas upes, no kurām izveidojas garākā Marokas upe-Drā. Arī Dadisas upe gar kuru mums jāturpina ceļš ietek šajā ūdenskrātuvē, kura nosaukta Al Mansūra vārdā.

Pati Dādisas upe sākas pie Atlasa kalnu virsotnēm un pa ceļam tajā ietek vairākas sīkākas kalnu upes. Godīgi sakot, pārsvarā upē un tās pietekās,ir ļoti maz ūdens, vai dažkārt, tā nav vispār. Upē nopietnāks daudzums ūdens rodas tikai ziemas beigās, kad kalnos kūst sniegs un dažreiz pēc spēcīgāka lietus, kurš šeit ir visai reti. Pārsvarā ūdens upēs ir periodā no janvāra līdz martam. Bet ja līst kārtīgi un lietavas sakrīt ar sniega kušanau kalnos, tad upe un tās pietekas pamatīgi applūst.

Vietām upe tek pa dziļām kalnu aizām un kanjoniem. Veidojot stāvus krastus vai nogazes. Vienā šādā vietām ir tā saucamaisDādisas kanjons (Gorges Dades). Pārējā upes ieleja, kur nav stāvu krastu, gandrīz visā tās garumā tiek izmantota lauksaimniecības vajadzībām. Lielākā daļa ciemu un zemnieku saimniecību atrodas tieši upes tuvumā. Var teikt, ka upe šeit ir dzīvības garants un nodrošinātājs.

Ir jau satumsis un mēs dodamies tālāk, austrumu virzienā. Pa ceļam šķērsojam Skūras (Skoura) oāzi, kuru arī ir verts apmeklēt, jo tajā iespējams apskatīt trdicionālus berberu ciemus, kuros ļāudis nodarbojas ar lauksaimniecību un amatniecību. Mēs patriez varam vērot tikai ciema tumšās mūru ieskautās ieliņas un palmu vainagus uz norietējušās saules blāzmas fona.

Aptuveni 70 kilometrus aiz Sūras sekojam garām vēl vienai pilsētiņai un oāzei. Šeit ielejā pie Dādisas upes pietekas Mgūnas, atrodas oāze un nocietināta pilsētiņa Kelā-el- Mgūna (El Kelaa-el- M’Guna). Šo vietu pie Mgūnas upes vietējie sauc par „Rožu Ieleju” un pašu Kelā Mgūnu par „Rožu Galvaspilsētu”.

Rozes šeit un arī citur Marokā, tiek uzskatītas par viesmīlības simbolu. Rozes tiek dāvinātas viesiem pirms un pēc pusdienu maltītes, kad tie tiek uzņemti. Kelā Mgūnā atrodas rožu ūdens fabrika, kurā tiek gatavots īpašs ar rožu smaržām un eļļām bagatinats ūdens, jeb varētu pat teikt kosmētisks līdzeklis, ar kura palīdzību iespējams padarīt ādu pavisam maigu un tam arī piemīt ļoti patīkams aromāts. Katru pavasari, maija otrajā nedēļā, šeit tiek rīkoti grandiozi Rozes Ziedu svētki. Svētku laikā uz šejieni ierodas ļaudis no tuvākajiem reģionim, kā arī tūristi, kuriem iespējams šeit atklāt dažādus jaunus kosmētikas noslēpumus, saistībā ar rožu ziedu pielietošanu. Tapat šeit tiek rīkoti grezni pasākumi, kuru laikā, tiek izvelēta ikgadējā rožu karaliene.

Arī Rožu ielejas apmeklējums mums izpaliek, bet tā nav liela bēda, jo ziemā rozes arī šeit nezied. Uz šjieni ieteicams doties tieši pavasarī (aprīlī, maijā), kad zied rozes, kuras šeit tiek audzētas kosmētikas industrijas vajadzībām kā arī priekš parku apzaļumošanas visā Marokas teritorijā. Rozes apstādījumos un māju dārzos Marokā ir ļoti izplatīta un populāra lieta. Starp citu, rožu lapiņas bieži tiek lietotas arī vietejā kulinārijā, kā piedeva un garšviela, it īpaši saldumu pagatavošanā.

Vēl kādu gabalu uz austrumiem šķērsojam pilsētiņu Būmalēna pie Dādisas (Boumalne ed Dades). Šeit aiz šīs pilsētiņas, Atlasa kalnu virzienā Dādisas upe šķērso slaveno Dādisas kanjonu, kuru jau pieminēju. Šī ir īpaša vieta, kuru verts apskatīt. Par to gan pastāstīšu nākamajā stāsta daļā.

Vēl kadi 50 kilometri un beidzot esam mūsu šīs dienas ceļojuma gala punktā Tinghirā. Pec nelielas maldīšanās pa pilsētiņas šaurajām ieliņām, atrodam mūsu viesnīcu. Šoreiz esam izvelējušies naktsmājas tradicionalā marokāņu riādā. Tā šeit sauc viesnīcu, jeb viesu namu. Esam diezgan saguruši, bet tomēr pasūtām vieglas vakariņas. Vakariņošana dažiem no mums ieilgst nedaudz ilgāk, jo izraisās interesantas diskusijas par Maroku, berberiem, ilsama civilizaciju un tās ietekmi uz mūsdienu pasauli. Protams ka diskusiju veicina līdzi paņemtā „Stiprā dzira”!

Šī bija mana marokas stasta 3. daļā. Nākamā Marokas stasta daļa „Marokas Sahāras noslēpumi” ir tapšanas stadijā un līdz ko būs pabeigta, tiks publicēta.

Stāstam pievienots albūms ar 124 bildēm, kurā dublets stāsta teksts.