Marokas stāsts 2. daļa: Marakešas noslēpumi.

10.05.2012
29 min lasīšanai
69 foto

(Kutūbijas mošeja, Saadītu kapenes, El Bādī pils, Agdala un Menaras dārzi).

Kā jau minēju stāsta 1. daļā, man nācās stāstījumu par Marakešu sadalīt divās daļās, jo viss teksts neietilpa „Draugu” ceļojumu aprakstiem izdalītajā vietnē.

Un tātad, šis ir stāsta par Marakešu turpinājums un ja esat atvēris šo stāsta daļu, tad vispirms izlasiet stāsta 1. daļu, jo bez tās stāsts būs nepilnīgs.

Pirmo stāsta daļu nosaucu par „Marakeša un tās kontrasti”, jo tajā vairāk tiek stāstīts par iespaidiem, kādus baudījām tik dažādajā pilsētā, kur ierīkoti ļoti krāšņi un jauki dārzi, bet jau pāris kvartālu attālumā valda pilnīgs haoss-bardaks!

Otro daļu nosaucu par „Marakešas noslēpumi”, jo šeit jau vairāk tiks stāstīts par vietām, kuras apvītas ar seniem stāstiem un leģendām.

Pusdienas.

Džemā El Fnā laukumā notiekošais haos mūs ir nogurdinājis un kā reiz ir pienācis laiks papusdienot. Rodas ideja izvēlēties vienu no restorāniņiem ar terasi uz jumta. Šādu restorānu šeit ir salīdzinoši daudz, bet no lejas nav iespējams redzēt, vai ir brīvas vietas uz jumta esošajās terasēs. Kafe de France mēs izlaižam, jo cenas tajā ir visai iespaidīgas un cik var saprast, tad lai tiktu pie galdiņa, tas jarezervē laicīgi vai arī jāgaida kamēr kāds no galdiņiem neplānoti atbrīvosies.

Izlaižam Kafe de France un dodamies gar laukumu uz nakamo restorānu. Šeit cenas jau drusku pieticīgakas, bet ne pavisam nav zemas. Uz jautajumu, vai ir vietas uz terases, vīrs pie restorāna durvīm atbild, ka esot un uzstājīgi māna mūs iekšā. Uzkāpjam līdz terasei, bet izradās ka mums paredzētā vieta uz jumta gan ir, bet tā atrodas pašā tālākajā stūrī no laukuma un izskatās visai garlaicīga. No palikšanas šeit uzreiz atsakamies un dodamies lejā. Uz ielas mūs sāk ielenkt vairāki jauni puiši, kuri cenšas pierunat, lai dodamies tiem līdzi un viņi mūs aizvedīs uz īsto restorānu! Pēc nelielas pauzes nolemjam, piekrist doties vienam no šiem „brokeriem” līdzi.

Vispirms apjautajamies par cenām piedāvātajā restoranā un vai restorānā varēsim sēdēt uz terases. Viens no puišiem piedavā iespēju, ka kompleksu maltīti ar tažinu un kuskusu varēsim ieturēt par 120 dirhamiem uz personu un no terases mēs varēsim rdzēt pašu Kutūbijas mošeju. Piekrītam un dodamies šim puisim līdzi. Raetorāns gan izradās nav īsti uz paša Džemā El Fna laukuma, bet šķērsielā, kura gar parku ved Kutūbijas mošejas virzienā. Nonākam pie ēkas un pa šauram kāptnēm uzkāpjam 4. stāvā, kur patiešām ierīkots jauks restorāniņš, un panorāma uz mošeju un parku patiešām ir.

Bet! Te atkal pārsteigums! Izradās ka mūsu maltīte te maksā div reiz dargāk, kā puisis bija sojījis. Mēs esam principiāli un atsakamies no šī pakalpojuma, un dodamies uz izeju. Restorāna viesmīlis gan vēl mēģina pierunāt mūs palikt un saka, ka atlaidīs mums 20 dirhamus, bet mēs nepiekrītam. Nokapjam lejā un mūs atkal ielenc vietējie restorānu „brokeri”. Te no viena maza restorāniņa iznāk tā saimnieks un saka: lai mēs dodamies viņa restorāniņā un viņš parāda ēdienkarti ar cenām. Patiešām, cenas ļoti pieņemamas. Te nez no kurienes atkal uzrodas mūsu iepriekšējais „brokeris” un saka, ka restorāna, kurā tiko bijām-menedžeris, esot piekritis mūs paēdināt par iepriekš solītajiem 120 dirhamiem. Mēs tomer atsakāmies un dodamies līdzi- lejā satiktajam restoraniņa saimniekam. Terases te nav, bet cenas ir ļoti pieņemamas un mēs esam gatavi atteikties no panoramas uz jumta par labu finansiāliem ietaupījumiem.

Šodien pusdienās nolemjam nobaudīt divus viss populārākos marokāņu ēdienus. Pirmais būsšeit Marokā un arī vairākās citās ziemeļāfrikas arābu valstīs populārais kus-kuss. Par kus-kusu es domāju, ka nav jāstāsta, jo kas tas ir, zina jau visā Eiropā un Latvijā. Bet! Īsts kus-kuss tomēr tiek gatavots tikai šeit Marokā! Nevar salīdzināt ar to, kurš tiek gatavots vai pārdots Londonā un Rīgā. Kuskuss šeit tiek pasniegts viss dažādākajās kombinācijās, ar dažādām piedevām. Ir pat kus-kusa deserti, kuri tiek papildinādi ar datelēm un dažādiem augļu gabaliņiem! Kas vēl īpašs! Marokāņiem pieņemts, ēst kuskusu ar labās rokas trīs pirkstu palīdzību, nelietojot galda instrumentus. Tā tiek darīts, arī ar dažiem citiem ēdieniem. Mēs gan lietojam tradicionālos galda piederumus.

Pēc kus-kusa mums tiks pasniegts vēl viens, vietējais tradicionālais ēdiens, tas ir tažins (Tajine). Tulkojumā no berberu valodas tas nozīmējot „divatā”. Tažins ir, speciālā māla traukā sutināti dārzeņi, kuriem tiek pievienota jēra vai vistas gaļa, retāk zivs, var būt arī liellopu gaļa, bet tas notiek retāk. Pagatavošanas metode ir samērā vienkārša. Tažina traukā, tā to arī sauc, tiek ievietoti dārzeņi dažādās variācijās ar gaļu vai zivīm, un tad tažina truks tiek ievietots cepeškrāsnī, vai uz atklātas uguns. Ir pat speciāli, tažina gatavošanai paredzētas ierīces un trauki. Galdā tas tiek likts tajā pašā traukā, kurā tiek gatavots un no tā tas arī jāēd. Mūsu gadījumā, mums tiek pasniegts tažina sautējums ar vistas gaļu, kura ar visiem kauliem iejaukta kartupeļu, burkānu un olīvju sautējumā.

Par marokāņu virtuvi mēs vēl parunāsim vēlāk stāsta gaitā, bet tagat vēl piebildīšu-ja runa ir par garšvielām, jeb specijām, tad nevienam nav noslēpums: Maroka jau izsenis, ir bijusi garšvieielu paradīze un galvenais, to piegādātājs Eiropai, ilgu laiaka periodu pat apsteidzot Indiju un Ķīnu. Arī mūsdienās Maroka ir otrais lielākais garšvielu eksportētājs uz Eiropas Savienību, aiz Indijas.

Restorāniņa saimnieks Ibrahims mums izrāda lielu uzmanību un apkalpošana notiek visai raiti, neskatoties uz to, ka ēdieni tiek gatavoti ne no kaut kādām sagatavēm, bet reāli uz vietas no svaigiem dārzeņiem un gaļas. Gatavaošanas procesau, ja kāds vēlās, var pavērot klātienē. Ar baudu notiesājam pasūtītos ēdienus. Papildus pasūtam vēl augļu desertus. Augļi te vienkārši ir brīnišķīgi. Tie tiešām ir ļoti gardi! Zemenes garšo pēc īstām zemenēm-ne tādām, kuras var nopirkt mūsu veikalos!

Vēl tikai atliek padzert kafiju, vai tradicionālo marokāņu tēju, kuru šeit vietējie jokojoties sauc par marokāņu viskiju. Malkojot tēju mierīgā gaisotnē, kā grupas vadītājs-gids (amatieris), iepazīstinu līdzbraucējus ar Marokas un Marakešas vēstures sekojošo periodu. Tā kā pēcpusdienā mūsu plānos ietilpst viens no zīmīgākajiem vēstures objektiem Marakešā-Kutūbijas mošeja, kura tapusi Almohadu dinastijas valdīšanas laikā, tad stāsts būs tieši par šo valdnieku valdīšanas periodu.Šeit varbūt jau ievērosiet, ka mūsu ekskursija saplānota daudz maz tā, lai vēsturisko objektu apskate notiktu saskaņā ar vēsturisko notikumu secību. Tātad Almohadi, kuri nomaina Almoravīdu dinastijas valdniekus:

Vēsture: Almohadi.

Aptuveni 70 kilometrus no Marakešas, dienvid-rietumu virzienā, Augsto Atlasa kalnu reģionā,Tin Mal ciema apvidū, izolētos cietokšņos, izveidojas grupējums, Al Muvahhidun, kas tulkojumā nozīmē: „ļaudis kuri pārstāv vienotu dievu” jeb, kā spāņi tos nodēvē-Almohadi. Almohadi bija islama ticības-sufisma (Sufisms-ticības novirziens, kura tiek īpaša uzsvars likts uz garīgajām vērtībām, nevis materiālajām) novirziena piekritēji. Dinastijas pamatlicējs Abdallahs ben Tumarts uzstājās ar Almoravidu pārāk greznās dzīves kritiku un pēc ierašanās Marakešā sacīja, ka Marakešā dominē parāk daudz krāšņuma, bet ne garīgās pasaules vērtības. Sufisma tradīcijas tiek piekoptas visā Almohadu dinastijas valdīšanas laikā.

Sākotnēji, Almohadi iegūst atbalstu un kontroli, vairākos Atlasa kalnu reģionos. Vēlāk valdnieka Abdal Mumina vadībā, tie pārņem ietekmi, un sekojoši varu- valsts ziemeļu daļā, un jau 1147. gadā to kontrolē nonāk Fesa (īsu periodu tā kļūst par galvaspilsētu), no kurienes Almohadu idejas un pakāpeniski pārņem visu valsti. Almoravīdu dinastija pazaudē varu 1147. gadā pilnībā. Almohadi iegūst kontroli pašā Marakešā 1151. gadā, kur par godu šim notikumam, tiek uzbūvēta Kutūbijas mošeja un marakeša atkal kļūst par valsts galvaspilsētu.

Sekojoši,Almohadu valdnieks Abd alMumins pakļauj sīkos vietvalžus, Alžīras teritorijā,kuri vēl bija saglabājuši uzticību Almoravīdiem. Abdal Mumins labprāt papildina karaspēku ar agrāk gūstā nonākušiem arābu karotājiem, kuri tam noder tālākai varas nostiprināšanai.Almohadiem izdodas nostiprināt varu ne tikai, uz to brīdi, musulmaņu kontrolē esošajās teritorijās, bet tiem izdodas pakļāut visai lielas teritorijas pārējā Ziemeļ Āfrikā, ieskaitot Tunisijas teritorijas, no kurām tiek padzīti Normāņu valdnieki.

Šinī periodā. līdz ar Almoravīdu varas krišanu Andalūzijas (mūsdienu Spānija) vietvalži, kuri ne visai mīlēja un drīzāk baidījās Almoravīdu varas, uzsāk ietekmes dalīšanu, kā rezultātā pussala sadrumstalojas sīkāas, vietējo vietvalžu valstiņās. Tas izraisa bīstamu situāciju, kuru arī izmanto kristiešu karaļi Kastīlijā un Leonā. Sekojošī kristiešu rokās nonāk Lisabonna, Torosa. Pavisam drīz, krīt svarīgakā pilsēta, bijusī kalifāta galvaspilsēta Kordova.

Šie notikumi piespiež Ibērijas musulmaņus, kārtējo reizi meklēt aizjūras palīdzību no ticības brāļiem Almohadiem. Almohādi iegūst savā kontrolē Kadisu un Sevilju. Paiet vairak kā desmit gadu kamēr tiem izdodas pārņems kontrolē visu Ibērijas dienvidu daļu-Andalūziju. 1195. gadā, tiem, izdodas iegūt nozīmīgu uzvaru, kaujā pie Alaroksē, kur sultāna Ablal Mumina pēcteča Jakuba al Mansūra vadībā, izdodas uzveikt kristiešu-Kastīliešu karaļa karaspēku. Almohadi pakļauj Granadu, Rondu, atgriež musulmaņu kontrolē Almeriju, un Kordovu, bet par galvaspilsetu tiek pasludināta Seviļa.

Pats Abdal Mumins ilgstošu laiku pavada Andalūzijā un tikai 1162. gadā atgriežas Āfrikas krastos, kur apmetas jaunuzceltā cietoksnī Ribat al Fath (mūsdienu Marokas galvaspilsēta -Rabata), kur nekamajā gadā mirst.

Abdal Mumins izcēlās ar lieliskām vldīšanas spējām. Viņš ļoti veiksmīgi savās varas struktūrās iesaistīja ir berberus, ir arābus, kā arī diezgan lielu skaitu andalūzijas elites pārstāvjus. Tātad viņš centās nevienu neapdalīt. Jaunā kārtība neaizliedza un neierobežoja citas reliģiskas tradīcijas, attiecībā pret islamu. Patiesību sakot bija mēģinājumi iznīdēt dažu tautības pārstāvjus, piemēram ēbreju, bet šiem mērķiem netika izmantotas reliģiskas nesaskaņas. Jāpibiebilst, ka Almohādi izmantoja kristiešu algotņus, militārajās struktūrās.

Abdals Mumins ir arī pirmais valdnieks islama pasaulē, kurš ieviesa troņa mantošanas tradīcijas, to nododot dēlim, ģimenes ietvaros. Sekojoši, pēc Abdala nāves valsts vadība nonāca viņa dēla Abu Jakuba Jusufa rokās, kurš krita kaujā pie Santaremas Andalūzijā un vēlāk mazdēla Jakuba al Mansūra rokās. Jakuba al Mansūra valdīšanas laikā, galvaspilsēta no Marakešas tiek pārcelta uz Rabātu, bet uz īsu brīdi.

Abu pēcteču, Jusufa un Jakuba valdīšanas laikā, turpnās nosacīti mierīgs laikmets, tā saucamie Almohadu zelta laiki, kad valdnieki cenšās reformēt un nostiprināt islama trdīcijas. No vienas puses, tiek ieviesti jauni progresīvi noteikumi, nenoliedzot citu reliģiju vērtības un pat daudz ko no tām aizņemoties. No otras puses, tiek stiprināta jaunās islama izpratnes pārsvars pār citām tradīcijām. Tiek pastiprināts spiediens uz kristiešiem Andalūzijā, kas veicina kristiešu migrāciju uz to kontrolētajām teritorijām Ibērijas ziemeļos. Tā pat tiek apspiesti ēbreji āfrikas ziemeļu apgabalos.

Pēc Jusufa al Mansūra naves, uz reliģiskās bāzes balstītās represijas pastiprinās un šie notikumi neveicināja valsts stabilitāti, jo citu reliģiju pārstāvji sāk ignorēt pastāvošo varu un bēgļi vairoja tikai kristiešu karaļu spēku Ibērijas ziemēļos.1212. gadā, Almohadu sultāns An Nasirs, pie Las Naves-de-Tolose, cieš sakavi no tā paša karaspēka, kuru Abdals Mumins sakāva 1195. gadā, pie Alaroksē. Tā rezultatā, tiek zaudētas lielas teritorijas. Almohadi Eiropas teritorijā, zaudē Kordovu un vairākus rajonus, vēlāk gan nelielu daļu tiem izdodas atgūt.

Ilgstoši kari Andalūzijā, novājina valsts centrālo varu un vairāki vietvalži izmanto vājuma mirkli, lai nostiprinātu savu varu un ieslīgst savstarpējos ķīviņos, ne tikai par kontroli dažādos reģionos, bet arī par pareizu reliģisko pārliecību. Neveiksmju sērija cīņās par zemēm Eiropas krastos un sekojoša iekšējašķelšanāš vadošajās aprindās, noved Almohadu valsti pie pagrimuma un pilsoņu kariem. Rezultātā, 1275. gadā, valst tiek sadalīta trīs atsevišķās daļās un tiek sadrumstalota.

Kastīlijas un leonas karalis Ferdinands III izmanto vājuma mirkli, vienu pēc otras pakļauj Andalūzijas teritorijas. 1248. gadā, pec ilgstoša aplenkuma krīt Seviļa. Beigu beigās musulmaņu kontrolē, Andalūzijā paliek tikai dienvidu piekrastes teritorijas ar galvas pilsētu Granadā, kura noturas tikai Nasridu emīru izveicīgas politikas rezultatā.

No kristiešu iekarotajām teritorijām Andalūzijā, notiek masveidīga migrācija uz Āfrikas krastiem. Migrējošo aprindās tiek izplatīta pret almohadu ticibas tradīcijām versta ideoloģija. Almohadu valdnieki soda vairakus nepakļāvīgos vietvalžus un ideoloģijas pretiniekus, kā rezultātā tikai veicina nesaskaņas un neapmierinātību. Lai apspiestu nemierniekus, visai bieži tiek izmantoti kristiešu algotņu karaspeka vienības, kas jau sagrauj uzticību Almohadu varai pilnībā. Tikai berberu nedisciplinetība un brīvdomāšanas tieksme ir iemesls tam ka Almohadu vara pašā Marakešā noturas līdz 1269. gadam, kad to ieņem Marinīdu sultāna Abu Jusufa Jakuba karaspēks.

Vēsture: Almohādi Marakešā.

Tā pat, kā Almoravīdu valdīšanas laikā, Marakeša pie Almohadiem, saglabā galvas pilsētas statusu un ir Almohādu impērijas Galvaspilsēta. Īstu uzplaukumu pilsēta izbauda Jakuba al Mansūra valdīšanas laikā, kad šeit tiek uzceltas Kutūbijas un Al Mansūrijas mošejas. Šajā laikā tiek paplašināti pilsētas mūri un pilsēta strauji izaug. Ap pilsetu veidojas milzīgi dārzi un strauji attīstās lauksaimniecība un tirdzniecība. Marakeša kļūst par viss nozīmīgāko tirdzniecības centru Ziemeļ-Rietum Āfrikā. Tikai pēc Almohadu varas krišanas, Marakeša uz ilgu laiku zaudē savas privilēģijas, jo jaunie Marinīdu dinastijas valdnieki, par galvaspilsētu izvēlas Fesu, valsts ziemeļos.

Kutūbijas mošeja (Koutoubia Mosque).

Mūsu pusdienas pie Džemā El Fna laukuma, esam notiesājuši un esam gatavi doties tālāk. Maltīte mums izmaksā aptuveni 75 dirhami uz personu. Atvadamies no laipnā personāla un esam ceļā uz Kutūbijas mošeju, kura atrodas tur pat netālu aiz skvēra. Faktiski no paša Džemā El Fnā laukuma šo mošeju var redzēt. To no laukuma atdala skvērs, kurš tā pat kā laukums ir pilns ļaužu.

Šķērsojam ielu un nonākam laikumā pirms mošejas. Šeit pēc haosa El Fnā laukumā rodas tāda sajūta, ka esi ienācis pilnīgi citā pilsētā, jo nav vairs milzīgās drūzmas. Varbūt vietējie šādi izrāda cieņu dievnamam! Ticamāk gan, ka policijas patruļas, kuras šeit dežūrē- neļauj tirgoņiem un diedelniekiem apsēst šo vietu, un mēs varam mierīgā gaisotnē apskatīt šo islama kultūras mantojumu.

Kutūbijas mošeja tika uzbūvēta par godu Almohadu sultāna Abdala Mumina (Abd-el-Moumen) uzvarai pār Almoravīdiem 1147. gadā. Tā tiek plānota, kā lielākā mošeja tā laika musulmaņu rietumos un tās celtniecību uzsāk Mumina mazdēls, emīrs Jakubs Mansūrs ,1158. gadā. Nosaukumu Kutubija (Grāmatu tirgotava) tā ieguvusi jo tā tika būvēta vietā kur tajos laikos atradās grāmatu tirgotava un bibliotēka

.Kutūbijas mošeja arī šodien ir lielākā mošeja Marakešā. Tās minareta augstums ir gandrīz 70 metru un tas kalpo, kā piemērs, būvējot citas mošejas Marokas teritorijā. Tādas slavenas celtnes kā Hasana tornis -Rabātā un slavnā Heralda- Seviļā (Spānijā) ir būvētas, kā paraugu ņemot Kutūbijas mošeju. Eja un kāptnes minaretā izbūvētas tā, lai muedzīns tajā varētu uzjāt ar zirgu. Sākotnēji viss minarets esot bijis klāts ar keramikas flīzēm, bet tagad tā sienas veidotas no dekoratīvi grebta mūra uz kura keramiskās flīzes saglabājušās tikai divās zilās joslās minareta augšējā daļā. Mošejas minarets kalpo kā labs orientieris, gan iedzīvotājiem, gan tūristiem, maldoties pa visai sarežģītajiem Marakešas ielu labirintiem, jo to var redzēt gandrīz no visiem vecpilsētas nostūriem.

Par šo mošeju klīst dažādas leģendas un nostāsti. Viens, gan it kā vēsturiski patiess notikums vēsta, ka mošejas celtniecības laikā, tās arhitekts pieļāvis nepieļaujamu kļūdu un mošejas mihrābs (arka kura norāda virzienu uz Mekku)tika uzbūvēts nepareizā virzienā attiecībā pret Mekku. Protams ka par šādu grēku, arhitektam nācās samaksāt ar savu galvu-vārda tiešā nozīmē un iesāktā mošeja tika pilnīgi nojaukta un tās celtniecība uzsākās no jauna, it kā tā paša arhitekta plānojumā, tikai darbus vadīja jau cits arhitekts.

Vēl ar leģendām apvītas ir minareta spicē izvietotās lodes. Viena no leģendām vēsta, ka viena no sultāna sievām pārkāpusi ramadana laikā ievēroto gavēni un padzērusies glāzi ūdens pirms saulrieta. Lai izpirktu savu grēku, sieva atdevusi visas savas zeltlietas šo ložu izgatavošanai. Ilgstošu laika periodu valdīja uzskats ka šīs lodes tiešām izgatavotas no zelta un tas izraisīja vairākus uzbrukuma mēģinājumus ar mērķi iegūt šo zeltu. Bijuši arī mēģinājumi nozagt šo spici, bet visi šie mēģinājumi nekad neizdevās. Galu galā, restaurācijas laikā tika konstatēts, ka lodes nav no zelta, bet ir izgatavotas no vara un apzeltītas. Un tomēr daudzi marokāņi uzskata, ka agrāk Almoravīdu valdīšanas laikā, tās esot bijušas no zelta.

Pirms Kutūbijas mošejas, ierodoties no Džemā El Fnā laukuma, redzami divi stikla kupoli, zem kuriem var apskatīt, sena „Dar Hadža” (Dar El Haja) cietokšņa pamatus, kurš būvēts vēl Almoravīdu valdīšanas laikā un pēc Almohadu uzvaras tika sagrauts. Kreisajā pusē pirms pašas mošejas atrodas viesnīca „Dar Moulay Ali”un tā izvietota ēkā, kurā franču koloniālajā laikā atradās Francijas konsulāts. Pa labi laukumā pirms mošejas atrodas Lallas Zahoras (Tomb of Lalla Zohra)kapene. Daļēji mīts un daļeji vēsturisks notikums vēsta, ka šeit apglabāta viena no to laiku garīgā līdera un viņa brīvībā palaistas verdzenes kopīgā meita Lalla. Leģenda vēsta, ka Lalla pa naktīm parvērtusies par balodi, lai varētu uzklausīt Marakešas iedzīvotāju problēmas un nelaimes, bet pa dienu tās izstāstīja tēvam, kurš kā garīdznieks mēģināja atrisināt tās. Marokā vēl mūsdienās ir sievietes, kuras tic šim mītam un nosauc savas meitas Lallas vārdā, un nekad pārtikā nelito baložu gaļu (baloži, musulmaņu valstīs, jo īpaši tuksnešu reģionos, bieži tiek lietoti pārtikā).

Mošejas lūgšanu zālē, var iekļūt tikai islama ticības sekotāji, pārējiem ieeja nav atļauta. Agrāk mošeja sastāvēja no diviem lūgšanas zāļu kompleksiem un katrā no tiem varēja uzņemt gandrīz 20 tūkstošus lūdzēju. Mūsdienās saglabājusies tikai uz diendidiem izvietotais lūgšanas zāļu komlekss, jo otrs, ziemeļu pusē, tika sagrauts zemestrīces laikā, 1775. gadā un nav atjaunots. Daudzi, gan maldīgi, uzskata ka sagrautā daļā ir kļūdaini uzbūvetas mošejas mūri, kuri palikuši pēc tās nojaukšanas. Nojauktās mošejas pamatus, gan var redzēt speciāli veidotās ierobežotās joslās, zemestrīces sagrautās mošejas teritorijā. Katru no lūgšanas zālēm veido, vai veidoja kolonādes, kurās ir 11 reiz 15 rindās izvietotas kolonnas ar tradicionālām austrumu stilā veidotām arkām. Abu kolonāžu ziemeļu pusē irīkoti pagalmi, jeb dārzi.Viss kompleksa jumts klāts ar zaļi-brūniem māla dakstiņiem.

Noslēdzam savu loku pie parka jeb dārziem aiz mošejas. Tie ir Kutūbijas dārzi, kurus rotā palmas, miršu krūmi un daudz krāsainu rožu. Dārzi īpaši skaisti ir pavasarī, maija menesī, kad zied rozes, bet arī tagad tie te ļoti patīkami. Ziemeļu virzienā no Kutūbijas dārziem var redzēt senu sienu kompleksu, kurš patreiz ir slēgts. Šajā kompleksā atrodas Jusufa Ben Tačfina kapenes (Tomb of Yousef Ben Tachfine), vīra kurš Almoravīdu dinastijas valdīšanas laikā, izvēlējās vietu un dibināja Marakešas pilsētu. Patreiz šis objekts atrodas aiz nožogojuma un var saprast, ka tur notiek kaut kādi restaurācijas darbi.

Sākotnēji mums bija doma, ka kājām iesim līdz pat nākamajam apskates objektam un pēc tam dosimies ar taksi, savākt mūsu automobīļus, kurus atstajām „Parkinga oligarhu” uzraudzībā otrā pusē vecpilsētai. Tagad pieņemam lēmumu, ka mēs divatā dodamies pēc auto, bet pārējā kompānija baudot pēcpusdienas atpūtu, sagaida mūs šeit, Kutūbijas dārzos. Tā arī izdarām, es ar kolēģi dodamies uz tuvējo ielu un noķeram pirmo taksi. Taksists ilgi nekaulējas un par 70 dirhamiem, ir gatavs mūs aizvest uz vecpilsētas otru pusi. Lieta tāda, ka cauri pašai vecpilsētai nav iespējams izbraukt, tādēļ tā, pa ne visai īso apvedceļu jaapbrauc. Mūsu taksists vārdā Hamdi uz jautajumu kādu tautību viņš pārstāv, tā īsti nemaz nevar atbildēt. Viņš saka, ka drīzāk viņš esot marokānis, jo viņa tēvs esot arābs un māte berberiete, bet ģimenē pamatā tiekot lietota arābu valoda. Kā jau iepriekš teicu, lielākā daļa Marokas iedīvotāju sevi uzskata par marokāņiem un starpnacionālo attiecību problēmas, šeit tik pat kā nepastāv.

Šeit, kamēr braucam pēc auto, īsumā pastāstīšu par sekojošoMarokas vēstures posmu, kura gaitā, pati Marakeša gan pazaudē savas pozīcijas un uz īsu brīdi zaudē galvaspilsētas statusu.

Vēsture: Marinīdi.

Nākamā valdnieku dunastija Magribā ir Marinīdi (Marin). To nosaukums cēlies no Banu cilts nosaukuma Banu-Marin, kura dzīvoja Fraķijā (Ifrikia), dienvid-austrumu teritorijās, Saharas tuksnesī (Tagadējās Alžīras un Tunisijas teritorijās). Banu Marinu valdnieki, jeb Marinīdi sāk cīņu par varu pēc tam, kad Almohadu valsts sašķeļas trīs daļās. Marinīdi Almohādu varu apdraud jau kopš 1145. gada, bet nopietnas uzvaras gūst tikai no 1244 līdz 1258. gadam, sultāna Abu Jusefa Jakuba vadībā, kad pēc Almohādu novējināšanās, tam izdodas iegūt kontroli valsts ziemeļu daļā. 1248. gadā, Marinīdi iegūst savā kontrolē Fesas pilsētu un pasludina to par savas valsts galvaspilsētu. 1269. gadā tiek ieņemta Marakeša pēc kā, Marinīdi cenšas, atkal apvienot sadrumstalotās valsts teritorijas un iegūt pilnu kontroli pār tām, kas daļēji arī izdodas.

Vienlaicīgi ar dienvidu teritoriju pakļaušanu, Marinīdi cenšas nostiprināties Andalūzijā, kur musulmaņu kontrolē bija palikusi tikai neliela teritorija, Garanadas emirāta formātā. Marinīdi cenšās sniegt militāru atbalstu Granādas valdnieku dinastijai-Nasrīdiem cīņai pret Kastīlijas kristiešiem. Taisnību sakot, pateicoties marinīdu dinastijas atbalstam, Granadas emirātam izdodas saglabāt savu patstāvību gandrīz divsimts gadu garumā.

Kā jau iepriekš minēju, 14. g.s.sākumā, sultāna Abu Saida Otmana II valdīšans laikā tiek veikta pastiprināta valsts pārvaldes centralzācija. Varas struktūras tiek pārceltas uz Fesu un Marakeša pazaudē savas privilēģijas. Taisnības labad gan jāsaka, ka visu Marinīdu valdīšanas laiku, Marakeša vienalga paliek, kā kultūras un zinātnes centrs, neskatoties uz to, ka galvaspilsēta ir Fesa. No šī perioda arī ir saglabājusies Abu Jusefa mošeja un korāna skola , kuras pirms kāda btīža apskatījām klātienē.

Abu Saida laikā, tiek veikti vērienīgi sabiedrisko objektu būvniecības darbi, kuru realizācijai tiek piesaistīti arhitekti un speciālisti no Andalūzijas. Tādēļ šī laika periodā tapušajās celtnēs jau figurē: Andalūzijai un pat kristiešu Kastīlijai raksturīgie- arhitektūras elementi. Abu Saids pavēl būvēt vairākas skolas-medresas. Pastiprinata uzmanība izglītības un zinatnes veicināšanai, noved pie reliģisko grupējumu vājināšanos, un marabutu (garīdznieku) ietekmes mazināšanās. Šie iemesli izraisa neapmierinātību reliģisko konservātoru aprindās un atkal izceļās iekšēji ķīviņi un nesaskaņas.

Abu Saida pēctecis Abu Hasans, vēlreiz mēģina apvienot un salidēt valsti. Abu Hasanam izdodas atgūt austrumu teritorijas līdz pat Tunisijai, bet tajā pašā laikā 1340. gadā, tā karaspeks cieš sakāvi pie Salado-Andalūzijā, līdz ar ko marinīdi ir spiesti pamest Spānijas krastus uz visiem laikiem. Granadas emirāts tiek pamests likteņa varā un tā pastāvēšana bez militara atbalsta ir apdraudēta.

Pec sakāves Andalūzijā Abu Hasnu gāž no troņa paša dēls Abu Inans, kurš it kā mēģina apvienot valsti atkal, bet tas viņam neizdodas. Abu Inans krīt kaujā, līdz ar ko valstī izceļas haoss. Berberu nemiernieki ieņem pilsetas un ciemus valsts dienvidu daļā, Nasridu dinastijas pārstāvji, kuri sāk pamest Andalūzijas zaudētās teritorijas, sāk jaukties valdības darīšanās. Bēgļi no Andalūzijas sāk nodarboties ar pirātismu piekrastes teritorijās un apsolūti nepakļaujas varai! Sakarā ar haosu, nav iespējams finansiāli atbalstīt tcības brālības un marabutus.

Haosa laikā, vadību valstī, cenšas iegūt Marinīdiem radniecīgs klans: Vattasīdi. Īslaicīgi tiem tas arī izdodas, bet to vājā vadības spēja neļauj tiem ilgi noturēties. Pēdējais Marinīdu sultāns Abdalhaks II mēģina gāzt Vattasīdu varu, bet tas neizdodas. Marinīdi zaudē varu pilnībā. Valsts tiek sadalīta divos sultanatos: Fesas un Marakešas.Vienlaicīgi 14.g.s. beigās , krīt Granādas emirāts, bet Portugāļi iekaro Seūtu un vairakas pilsētas Magriba Atlantijas krastā. Vienotas valsts vairs nav un vairakus desmitus gadu valda haoss.

Vēsture: Vattasīdi.

Vattasīdi, kā atsevišķa dinastija pārvada Marokas teritoriju, jeb precīzāk, atsevišķas tās daļas, pavisam neiilgu laika periodu. Vattasīdi, faktiski bija Marinīdu dinastijas izcelsmes Banu cilts atzarojums-Banu Vattas. Marinīdi attiecīgi, bija šīs pašas cilts atvases-Banu Marin.

Vissu vattasīdu valdīšanas periodu, to galvenā problēma bija cīņa ar portugāļu iebrucējiem, kuri pretendēja uz vairākām teritorijām Atlantijas piekrastē. Atjaunot valsts varenību, tiem tā arī neizdodas un turpinās haoss. Beigu beigās, uz varu pretenzijas piesaka, jau pavisam citas dinastijas pārstāvji-saadīti. Vattasīdu valdnieks, Ali Abu Hasans, mēģina saglabāt varas pozīcijas, ar ienaidnieku-portugāļu palīdzību un izved savu karaspēku kaujas laukā, kopā ar portugāļiem. 1554. gada trīs karaļu kaujā, Saadīti sakauj Abu Hasana atbalstīto, portugāļu karaspēku, līdz ar ko saadīti iegūst pilnu kontroli pār valsti.

Saadītu kapenes (Saadian Tombs).

Esam apbraukuši riņķī vecpilsētai un nonākuši pie pilsētas mūriem, kur atstajām savus automobīļus. Manas bažas par drošību šeit neapstiprinās, jo mūsu spēkrati ir uz vietas un tos neviens nav apskādējis. Vienacaino „parkinga oligarhu” gan vairs nesatiekam, bet te uzrodas cits „oligarhs”, kurš it kā aizvieto mūsu vienacaino spēkratu uzraugu. Īsti neesam pārliecināti, ka šis patiešām ir īstais, tomer samaksājam 50 dirhamus par auto pieskatīšanu.

Un tā, jau ar saviem auto, atgriežamies pie mūsu grupas, kura mūs sagaida Kutūbijas mošejas dārzā. Seko neliels pārbrauciens, līd nakošajam apskates objektam. Aplencam vecpilsētu, gar ziemeļu aizsarg mūriem un pēc pavisam īsa gabaliņa vecpilsētā iebraucam cauri Bab Agnu vārtiem. Bab Agnau vietējo valodā, nozīmē bez raguauna vārti (Agvenau- auns bez ragiem). Tas tādēļ, ka vārtus agrāk esot ieskāvuši divi torņi, kuri tika nojaukti un ļaudis tos nodēvējuši par vārtiem, kuriem nav ragu. Otrs šo vārtu nosaukums ir Gvinejas vārti. Ticamak tos tā nosauca tādēļ, ka šie bija vienīgie vārti pa kuriem melnādainie vergi drīkstēja ienākt pilsētā. Lielā daļa no šiem melnādainajiem ļaudīm bija cēlušies no Gvinejas un vietējie tos sauca par Gvinejiešiem.

Šie skaitās vieni no skaistākajiem pilsētas vārtiem. Tos grezno tradicionāla pakavveida arka. Šie vārti vārti vienmēr bijuši kā pilsētas galvenie vārti un ieeja. Pa šiem vārtiem iespējams nokļūt bijušajā valdības kvartālā-Kasbas kvartālā. Šis kvartāls tapis Jakuba al Mansūra valdīšanas laikā. Saadītu valdīšanas laikā šeit atradās valdnieku rezidences. Tieši aiz vārtiem mēs nonākam pie Kasbas mošejas un Saadītu kapenēm.

Šeit aiz vārtiem, saskaramies ar nelielu problēmu! Rodas grūtības ar automašīnu noparkošanu, jo ielas šeit šauras un pārpildītas ar automašīnām, motocikliem, pajūgiem un ielu tirgoņiem. Un atkal mums izpalīdz, kārtējais „parkinga oligarhs”, kurš atrod pāris spraugas uz nelielas šķērsiliņas, kurās mums jāiesprauc mūsu automobīļi. Lai šīs vietas iegūtu, mūsu palīgam nākas padzīt no ielas nomales pāris ēzeļu pajūgus un dažu labu ubagotaju un tirgoni, kuri daudzviet apsēduši ielu nomales.

Pēc veiksmīgas auto noparkošanas, dodamies tuvējās mošejas virzienā. Tā ir Kasbas mošeja un to tā esot nosaukuši tādēļ, ka tā atradusies nocietinājumu-kasbas teritorijā. Par to, kas tad īsti slēpjas zem nosaukuma kasba, pastāstīšu vēlāk-stāsta gaitā. Burtiski blakus mošejai, vai pat verētu teikt – burtiski piesjejas tās sienām, viens no savdabīgākajiem Marakešas vestures un tūrisma objektiem. Tas ir tā saucamās Saadītu tombas, jeb kapenes, kurās apbedīti Saadītu dinastijas laika sultāni, to ģimenes un pietuvināti galma iemītnieki. Kapeņu teritorijā iespejams iekļūt pa šauru eju gar mošejas mūrim. Ieejas biļete maksā 10 dirhamus.

Precīzu laiku, kad šeit veikti pirmie apbedījumi, neviens īsti nezin. Nav izslēgts ka apbedījumi veikti šeit jau pirms 16. g.s., kad šo vietu sāk sakārtot jau labi zināmais sultāns-Ahmeds al Mansūrs. Jau pēc Ahmeda al Mansūra valdīšanas, kad vara nonāk, bēdīgi slavenā Mulaja Ismaila rokās, kurš cenšas iznīcināt sava priekšteča atstātos mantojumus, kapenes tomēr netiek iznīcinātas, varbūt tomēr bija bijība pret priekšteču lāsta. Apkārtējās ēkas tika pilnīgi iznīcinātas, bet ieeja kvartalā, kur atradās kapenes tika slēgta, aizsprostojot ielas un ejas ar mūriem. Vairāk, kā divus gadu simtus, šī vieta tiek slēpta no ļaužu acīm aiz Kasbas mošejas un mūriem aiz tās, un rada leģendas par šo, lāstu apsēsto vietu. Tikai 20. g.s. sākumā, šīs kapenes, vai pat varētu teikt- kompleksu no jauna atklāj, kad franču kolonizatori, kuri sāk interesēties par īpatnējām būvēm šajā teritorijā, kuras redzamas uzņemtajos aero-foto. Franči nojauc mūri vienā no rietumu puses sienām un atklaj šeit vairākus simtus apbedījumu vietas un kapenes.

Šeit iekšā atrodas divi mauzoleji. Pirmais uzreiz aiz ieejas pa kreisi un sastāv no trim zālēm: pirmā lūgšanu zāle (ar mihrabu) un Alauītu sultāna (1790-1792. gadam) Mulaja el Jazida kapene, kurš pēc vēsturnieku domām, nav bijis pardzēts apglabāt šeit. Otrajā, pašā krāšņākajā zālē, kuru ielenc divpadsmit kolonnas ar arkām virs tām, atrodas paša Saadītu sultāna Ahmeda al Mansūra kapene. Trešajā zālē, apglabātas Saadītu sultānu atvases. Kompleksa centrā, esošā dārza paviljonā-mauzolejā, apglabāta sultāna Al Mansūra māte-Lalla Mesaūdī.

Pēc īsas ekskursijas kapeņu teritorijā, atgriežamies uz laukuma pie Kazbas mošejas. Šeit, kā visur Marakešā, mūs ielenc kārtējie suvenīru tirgotāji. Taisnības labad gan jāpiebilst, ka šeit šie tirgotāji ir daudz kulturālāki, kā El Fna laukumā. Mūsu uzmanību piesaista divi krāsainās drēbēs tērpti vīri, ar ļoti īpatnējām cepurēm. Tie ir Marakešas trdicionālie ūdens tirgotāji. Patreiz gan tie ūdeni vairs netirgo, bet piepelnās fotografējoties ar tūristiem. Agrāk gan šādi vīri patiešām esot tirgojuši ūdeni, kurš šajā Marokas karstajā un visai sausajā reģionā bieži ir bijis deficīts. Ar krāšņo apģerbu un zvanu signālu, šie tirgoņi pievērsa uzmanību, lai izslāpušie ļaudis varētu viegli pamanīt un atšķir pūlī tos no pārējiem.

No Kasbas mošejas pa šaurām, tirgotāju piepildītām ieliņām, dodamies dziļāk vecpilsētā. Šeit mūs gaida viens no nozīmīgākajiem Marakešas vēstures un arhitektūras pieminekļiem, tā ir El Badī pils. Tās liktenis gan ir visai bēdīgs, bet tā atstājusi daudz nostāstu un patiesu vēsturisku notikumu liecības. Pils tiek būvēta no 1578 līdz 1603. gadam, laikā, kad valdīja Saadītu dinastijas šeihs Ahmeds al Mansūrs, kurš ļoti mīlēja lielu greznību. Šeit ļoti labi iederētos neliels vēstures apraksts, kas tad īsti ir šie Saadīti, ar kuru atstāto mantojumu mēs patreiz iepazīstamies.

Vēsture: Saadīti (Saadi).

Pēc Marinīdu un Vattasīdu nespējas saliedēts spēkus, un valsts pagrimuma, daudzviet izveidojas varas vakums, kuru mēģina aizpildīt dažādi vietvalži. Situācija sāk mainīties tikai pēc Saadītu dinastijas pārstāvju nākšanas pie varas. Saadītu dinastijas valdnieki tika uzskatīti par pravieša Muhameda pēctečiem, kuru senči Rietum Sahārā atnākuši no Arābijas pussalas, lai izplatītu islama ticību. Par dinastijas pamatlicēju tiek uzskatīts Muhameds Nafsa az-Zakaiji, kurš esot itkā pravieša Muhameda mazdēla Hasana mazdēls. Saadītu pretinieki, gan centās noliegt, to tiešās saites ar pravieti. Saadīti piekopa Islama – sufisma tradīcijas.

Saadītu dinastija sākotnēji nostiprinās Rietum Sahāras reģionā un Drā upes ielejā un kā savu ideju un varas ekspansiju uzsāk no Tagmadertas reģiona, Zagoras pilsētas tuvumā esošā Tidzi cietokšņa.

Saadītiem zem savas kontroles sākotnēji izdodas iegūt Susas upes ieleju un Atlasa kalnu rajonus gar to. Kā pirmo Saadītu galvaspilsētu var uzskatīt Tarudantu (Pilsēta netālu no Agadīras Susas upes ielejā, kurā mēs vēl pabūsim). Jau 1540. gadā Saadīti ieņem Marakešu, pavisam drīz tie padzen portugāļus no Agadiras un citām Atlantijas piekrastes pilsētām . Portugāļu kontrole paliek tikai Tanžera un Seūta. 1549. gadā tiek ieņemta Fesa un gāzts Vattasīdu pēdējais regents Bu Hassuna. Tieši no šī brīža sākas pilnvērtīga Saadītu valdīšana. Marakeša, pēc gandrīz 300 gadu pārtraukuma, atkal kļūst pat galvaspilsētu.

1578. gadā,notiek slavenā- Kauja pie El Ksar Kebiras, jeb kā Eiropieši to dēvē-„Trīs karaļu kauja”, kuras gaitā iet bojā trīs valdnieki: Portugāles karalis Sebastians un viņa atbalstītais, no troņa gāztais sultāns Muhameds al Mutavakils (Eiropas hronikās „Melnais karalis”), kā arī Saadītu valdnieks Abd al Maliks, kurš par valdnieku tika kronēts tieši šīs kaujas laikā. Pēc kaujas par Saadītu valdnieku kļūs Muhameda brālis Ahmads al Mansūrs (neuzvaramais).

Pēc „Trīs karaļu kaujas”, Ahmada al Mansūra vadībā, tiek padzīti Portugāļi no Tanžeras un Seūtas. Portugāle kopš šī brīža pilnībā zaudē savu varenību un galu galā, uz kādu laiku arī neatkarību, nokļūstot Spānijas pakļautībā. Toties Saadītu valsts Al Mansūra vadībā nostiprina savas pozīcijas. Al Mansūram veiksmīgi izdodas izvairīties no kara ar Turku Osmāņiem un nenonākt to pakļautībā.

Par lielāko Ahmada Al Mansūra ieguvumu, tiek uzskatīta Songajas valsts (Nigeras upes karastos-Rietum Āfrikā). Izmantojot nesaskaņas Songajas valdnieku starpā, Al Mansūrs nosūta 4000 vīru lielu karaspēku, Džudar-pašā vadībā uz Songaju. Džudar-pašā rīcība jau ir saujam ieroči un artilērija, ar kuras palīdzību kaujā pie Tondipi, ārti izdodas pieveikt sonagajiešu karaspeka pretestību. Sekojoši Al Mansūra kontrolē nonāk Songajas vasaļvalstis Dženne, Timbuktu un Gao, kuras atradās ar zeltu bagātā reģionā.

Rezultātā Saadīti iegūst kontroli, pār karavānu – tirdzniecības ceļiem no Āfrikas iekšienes uz Eiropu, pa kuru tika transportets zelts. Tautā Al Mansūru sāka dēvēt par Al Mansūrs az Zahavi, kas arabu valodā nozīmē: Neuzvaramais-Zelta.

Tieši Ahmada al Mansūra Azzavi valdīšanas laikā, Marakeša, kā galvaspilsēta, izbauda savus zelta laikus! Al Mansūrs neskopojās ar līdzekļiem, ko tas saņēma kā kompensāciju no portugāļiem un vēlāk no tirdzniecības uz Eiropas valstīm, un izvērta greznu piļu būvniecību. Paralēli ienākumiem no zelta tranzīta, tieši Al Mansūra valdīšanas laikā, tiek apgūta cukura ražošana no cukurniedrēm Susas ielejā, un tas tiek masveidā eksportets uz Eiropu.

Pēc Ahmada al Mansūra nāves 1603. gadā, tā pēcteči nespēj saglabās stabilitāti valstī. Atkal, tā pat kā iepriek šējos gadījumos, valsts piedzīvo pagrimumu, tiek sašķelta un tā zaude lielu daļu teritoriju. Tiek zaudēta kontrole pār zelta raktuvēm un tranzīta ceļiem Āfrikas vidienē. Kārtējo reizi izceļas berberu izraisīti nemieri Sahāras tuksneša un Atlasa kalnu reģionos. Atkal Vidusjūras piekrastē sāk sirot pirātiski grupējumi, kuri pat pasludina autonomu republiku Salē, kuru likvidēt izdosies tikai nakamās dinastijas valdīšanas laikā . Sākotnēji 1650. gadā, Saadīti zaudē Fesu, bet 1668. gadā Marakešu, līdz ar ko beidz pastāvēt to dinastija. Vara pakapeniski nonāk sekojošās - Alauītu dinastijas rokās (Šīs dinastijas pēcteči vēl jo šodien valda Marokā).

Par vēsturi šajā stāsta daļā pagaidām viss. Par sekojošiem notikumiem, jau pavisam īsi, pastāstīšu kādā no nākamajām stāsta daļām.

El Bādī pils (Place El Badii). Ir jau vēla pēcpusdiena un esam nonākuši pie ieejas El Bādī pils teritorijā. Izradās, ka pils apmeklētājiem pieejama līdz 17.00, bet patiesībā, vārtus slēdz pusstundu agrāk. Mums tomēr izdodas iekļūt teritorijā, kā pēdējiem apmeklētājiem. Ieejas biļete šeit maksā 20 dirhami, bet ja gribat iekļūt teritorijā esošajā muzeja telpās, tad jāpiemaksā vēl 10 dirhami.

Kā jau minēju iepriekš, pils tiek būvēta no 1578 līdz 1603. gadam, laikā, kad valdīja Saadītu dinastijas šeihs: Ahmads al Mansūrs. Pils celtniecībā tiek izmantoti līdzekļi, kurus Ahmads al Mansūrs iegūst pēc „Trīs Karaļu Kaujas”, kad Portugāļi Mansūram samaksā izpirkuma maksu par gūstekņiem. Visie šie un pat vairāk līdzekļu, tiek iztērēti Ahmeda al Mansūra grezno ambīciju realizēšanai.

Materiāli pils celtniecībai pēc Ahmada Mansūra rīkojuma, tika vesti no visām pasaules malām; marmors no Itālijas, granīts no Īrijas, oniks no Indijas un dažādi dižkoku materiāli, no dažādiem Āfrikas un Āzijas reģioniem. Apdarē plaši tika pielietots zelts, tirkīzs un kristāls. Pils celtniecībai tika pieaicināti slaveni un pieredzējuši arhitekti no Katalonijas un Andalūzijas (mūsdienu Spānijas). Tiek uzskatīts, ka kā paraugs daudzām idejām pils celtniecībā, tika ņemta slavenā Alhambras pils Granadā.

Sākotnēji pils sastāvēja no vairāk kā 360 zēlēm un istabām, kuras izvietojās ap 135m*110 m lielu pagalmu-darzu un 20m*90m lielu baseinu tā centrā.Telpu sienas rotājuši apzeltījumi un dārgakmeņi. Ne par velti tā laika iedzīvotāji pili arī nodēvējuši par El Badii (Nesalīdzināmā-Neatkārtojamā).

Galu galā pili sagaida bēdīgs liktenis. Līdz ar Alauītu dinastijas nākšanu pie varas, tie galvaspilsētu pārceļ uz Meknesu un Marakeša zaudē savu lomu,un piedzīvo pagrimumu, pārtopot par provinciālu pilsētu. Sultāns Mulajs Ismails, kurš slavens ar to, ka lika iznīcināt visas varenās liecības par savu prikšteci, pavēl nojaukt grezno pili. Patiesībā tas viņam bija nepieciešams lai iegūtu materiālus, jau savas pils celtniecībai. Materiāli tika izvesti uz Meknesu. Desmit gadi bija nepieciešami, lai veiktu šos demontāžas un transportēšanas darbus.

Tā rezultātā, mūsdienu pili, jeb precīzāk, tas kas palicis pāri no tās, veido tikai pliki karkasi, kuros agrāk atradusies visa neiedomājamā greznība. Varenās pils mūri apauguši ar zāli un krūmiem, bet vietām, kur agrāk atradās baseini, tagad aug apelsīnu koki. Uz pils mūriem un kokiem savas ligzdas ierīkojuši visai liels skaits stārķu. Un neskatoties uz to, ka pils sen zaudējusi savu spožumu un varenību, tā jo projām tiek uzskatīta par vienu no galvenajiem vēstures un arhitektūras pieminekļiem. Ik gadus pils teritorijā tiek rīkoti berberu folkloras festivāli, kad uz šejlieni ierodas liels skaits berberu iedzīvotaju no Atlasa kalnu un Sahāras tuksneša reģioniem. Pats Ahmads al Mansūrs vēl šodien, tiek uzskatīts par marokāņu mākslas pamat licējiem un aizbildni.

Pilī iekļūstam pa vārtiem aiz kuriem izveidota eja, starp divām augstām sienām. Laika erozija dara savu, un sienas ir vienās plaisās un robos. Bet, pils varenības laikā, šeit esot bijis tāds tā kā vestibīls, kurā tika uzņemti augsti viesi. Tālāk jau nonākam pagalmā, kurā tagad aug apelsīnu koki. Agrāk te arī bija iepriekš minētie baseini. Pagalma rietumu daļa atrodas 50 kolonnu pāviljons. Te kadreiz atradās vasaras māja, jeb terase, kura bijusi apjozta ar nojumi, kuras konstrukciju balstījušas 50 kolonnas.

Dienvid-austrumu stūrīatrodas mini mošeja, kurā patreiz ierīkots muzejs, kurā, kā galvenais eksponāts izstādīta kancele, kura 12. g.s. atradusies Kutubijas mošejā. Blakus, pa vidu dienvidu sienā, atrodas ieeja pils harēmā, kur tagad ierīkota izstāžu zāle. Tur pat atrodas arī pagrabu pasāža, kur bijuši sultāna zirgu staļļi, kurus gan ne katru dienu var apskatīt.

Te pat aiz vecās pils dienvidu sienām, jau atrodas mūsdienu Marokas karaļa rezidence-pils, kura arī esot ļoti grezni iekārtota un kopā ar dārziem, aizņem vairākus desmitus hektāru lielu platību. Šinī pilī iekļūt, jau nav iespējams. Karalis šo pili izmanto kā rezidenci, Marakešas apmeklējumu laikā.

Ziemeļ-austrumu stūrī atrodas vienīgais tornis, kurš saglabājies pilnībā un uz kura jumta terasi ved kaptnes. No šīs terases var redzēt visu bijušās pils teritoriju un gūt priekšstadu par tās izmēriem. Šovakar mēs gan netiekam tajā, jo tas jau ir slēgts apmeklētājiem un pavisam drīz tiks slēgts viss komplekss. Pamanu, ka mēs esam palikuši, kā vienīgie-pēdējie apmeklētāji šeit.

Un protams! Velreiz par stārķiem, kuri te ierīkojuši ligzdas vis neiedomājamakajās vietās! To ligzdas var redzēt arī mūsdienu karaļa rezidences teritorijā. Kā nekā uz tiem, cilvēkiem pimērotie ierobežojumi neattiecas. Kā jau brīdi iepriekš teicu-stārķi, tāpat, kā mums Latvijā, šeit tiek uzskatīti par svētajiem putniem un Berberi tic, ka cilvekiem nomirstot, to gars iemiesojas stārķos un viņu senči un senču-senči vero viņus no savam stārķu ligzdām. Nedaudz pavērojot šos putnus seit, El Badī pils teritorijā, patiešām rodas tāda sajūta, ka augstu uz mūriem esošie stārķi mūs vēro! Laikam jau tajos iemiesojušies šīs pils, Ahmada Al Mansūra laiku iemītnieki un galma locekļi, kuri tāpat kā 400 gadus atpakaļ, uzrauga šeit kārtību!

Laiks pils apskatei ir iztecējis un mums jadodas uz izeju. Mūsu plānos šodien bija vēl vienas, ļoti interesantas pils apmeklējums, bet nu saprotam, ka tas mums jāatceļ, jo ir jau vēls. Runa ir par Bahijas pili. Te pavisam īsi tik biebildīšu. Bahijas pils atrodas pavisam netālu no El Badī pils. Tā gan, ir ļoti viltīgi paslēpta aiz mūriem un ēku kvartāliem, un ārēji, ir pavisam neuzkrītoša.

Bahijas pils nav visai sen celta. Tā tapusi tikai 1880 gadā. Sākotnēji tā tika dēvets par Skaistules pili. Pili priekš sava harēma uzbūvēja sultāns Sidī Musā-varenais, jeb Sidī Musā Abd er Rahmans. Sidī bija 24 likumīgas sievas, kuras tad arī tika izmitinātas šinī pilī. Galveno sievu arī sauca par Bahiju, kuras vārdā tad arī saucās pils šodien.

Ja nu kādam nākas pabūt Marakešā un atrast pietikoši laika ekskursijām, tad iesaku apskatīt arī šo-Bahijas pili.

Agdala un Menaras dārzi.

Tuvojas jau vakars un neskatoties uz to, kašeit Marokā, ziemā nesatumst tik agri, kā Latvijā vai Lielbritānijā, dienas ir krietni īsākas, kā vasarā. Tādēļ jau jādomā par dienas programmas noslēgumu. Un tomēr, nolemjam pirms došanās uz viesnīcu, apskatīt vēl vienu nozīmīgu vietu Marakešā. Tie ir Menaras dārzi, kuri atrodas tieši pa ceļam uz mūsu viesnīcu un kuru teritorija tiek slēgta tikai pirms pusnakts.

Pametam vecpisētu, jau pa citiem vārtiem, dienvid rietumu virzienā un gar jauno karaļa rezidenci, dodamies mūsu viesnīcas virzienā. Pie karaļa rezidences jāšķērso laukums, kurā var iebraukt un izbraikt, vēl pa diviem ļoti šauriem vārtim. Šeit var manīt, ka rezidences teritorijā un pretīm tai, arī ir ierīkoti milzīgi dārzi, kuri gan nav pieejami publikai. Tie ir Agdala dārzi. Dārzi šeit ierīkoti jau 12. g.s., Almohādu sultāna Abdal Mumina valdīšanas laikā. Dārza teritorija ir visai iespaidīga- 1,43 kilometri plata un 4,1 kilometru gara un apjozta ar ne visai augstu aizsargmūri. Nosaukums Agdal, esot radies no berberu valodas, kurā tas nozīmējot –Pļavas aiz sienas.

Apstāties ar auto šeit ir aizliegts, tādēļ aprobežojamies ar vienu nelielu-slepenu karaļa rezidences vārtu foto!

Neliels pārbrauciens un esam nonākuši pie Menaras dārza. Šeit var manīt, ka Marakešas iedzīvotāji iecienījuši šo vietu vakara pastaigām un atpūtai. Pa dārza, jeb parka teritoriju pastaigāja diezgan daudz cilvēku. Faktiski mūsdienās tas ir milzīgs publiskais parks, vairāk kā 100hektaru platībā.

Dārzs šajā vietā tapis tajā pat laikā, kad irīkoti Agdala dārzi, tātad 12. g.s. Sākotnēji šeit izrakts liels dīķis jeb baseins, kurā Almohādu kareivji esot apguvuši peldēšanas mākslu pirms došanās uz Gibraltāra šaurumu, lai šķērsotu to un izsēstos Eiropas krastos. Lai nodrošinātu šo un citus baseinus ar ūdeni, tika ierīkotas speciālas ūdens renes-ūdensvadi (Khettaras), pa kurām ūdens tika piegādāts no Atlasa kalniem. Vēlāk blakus baseinam uzbūvēts neliels pāviljons, jeb vasaras rezidence, kuru atpūtai esot iecienījis tā laika sultāns Abdal Mumins.

Mēs arī dodamies šajā parkā un sekojam uz tā vidieni, kur atrodas baseins, jeb varētu to saukt par ezeru, ja tam nebūtu makslīga taisnstūra forma. Jāsaka godīgi, ka šis parks kopumā ne ar ko īpašu neizceļas, jo tā teritorijas lielāko daļu aizņem olīvkoku stādījumi, ar retām dateļpalmu audzēm - šur tur. Īpašs ir tas, ka liela daļā olīvju stādījumu ir vairāk, ka 300 gadu veci. Bet! Galvenais ar ko šis dārzs slavens ir leģendas, kuras apvij šo dārzu.

Pirmā ir tāda, ka sultāns Abdals Mumins, esot ļoti iecienījis žāvētus dateļu augļus un vietās kur viņš uzturējies, spļāvis kauliņus zemē. Tad, tur no kauliņiem izdīgušas un izaugušas daleļpalmas, ap kuru audzēm tapuši Agdala un Menaras dārzi. Citas leģendas un varbūt pat patiesi stāsti vairs nav tik labdabīgi. Marakešas stāstnieki stāsta, ka sultāns ne tikai savas bagātības esot noracis šajā dārzā, bet arī vairākas sievas un vienas nakts draudzenes, pēc sultāna seksuālajām kaislībām namiņā pie baseina, tikušas nogalinātas un apraktas palmu un olīvkoku paēnī-dārza teritorijā. Daži pat stāsta, ka vienā dārza stūrī esot bijusi vesela kapsēta priekš sultāna sievietēm un vēl pat mūsdienās, dārza kopēji šad un tad, uzduroties uz sieviešu kauliem un skeletiem.

Tāds nu lūk ir stāsts par šiem dārziem! Sāk satumst, jo sule jau paslēpjas aiz Atlasa kalnu virsotnēm un mēs pametam dārza teritoriju. Nolemjam doties uz netālu esošo lielveikalu veikt šadus tadus pirkumus. Pa ceļam līdz veikalam, sekojam jau pa mums zināmo Muhameda VI bulvāri. Gar bulvāri un tā malām ierīkoti satādījumi un ik pa gabaliņam, ļoti interesanti soliņi un lapenes. Ievērojam, ka pie katra soliņa vai tā tuvumā atstāts motocikls, mopēds vai skūteris un katru soliņu okupejis kāds mīlinieku pārītis! Lūk šādi Marakešas jaunieši dodas uz randiņu- ar mopēdu, turīgākie ar mocīti un nekādu auto! Romantiski!

1-2.daļas noslēgums.

Muhameda Vi bulvāra dienvidu galā, netālu no riņķveida kustības apļa atrodas lielveikals „Carrefour”. Tie kas bijuši Francijā un Spānijā jau zinās kas tas ir. Šeit Marakešā „Carrefour” ir pats lielakais un Eiropiskākais lielveikals. Varbūt šeit ir vēl kāds šāda veida lielveikals, bet es neesmu par to informēts. Domāju, ka kādam varētu šis veikals noderēt tā pat kā mums. Maokas virtuve ir brīnišķīga, bet tomēr ir nepieciešams arī mums kas ierasts un saprotams, un jo īpaši bērniem, kuriem austrumu gastronomijas brīnumi neizraisa tādu sajūsmu, kā pieaugušajiem. Un alkohols! Alkoholu Marokā var iegādāties ikai īpašos veikalos un dažās pilsētās vispār to nebūs iespējams iegādāties. Tādēļ, pirms došanās prom no Marakešas, saplānojiet savas vajadzības un pirkumus labāk veiciet šeit.

Pēc viekala apmeklējuma un pirkumu veikšanas dodamies uz mūsu viesnīcu, kurā pavadīsim vēl vienu nakti, un jau rītā, pametīsim Marakešu lai dotos Sahāras virzienā un par to jau pastāstīšu stāsta sekojošās daļās. Nākamā būs Marokas stāsta 2. daļā „1000 kasbu ceļš”.

Paldis tiem kuri bija pacietīgi un izlasīja manu garo stāstījumu un ceru, ka bija interesanti un varbūt pat noderīgi! Piebildīšu, ka nākamās stāsta daļas būs īsākas un tajās būs mazak vēstures izklāsta.

Piezīmes:

Šodien pa pilsētu, esam nobraukuši aptuvrni 20 km. Degviela šeit maksā 7 dirhamus. 10 dirhami=1 EURO jeb 0.70 LVL. Paēst šeit var arī ļoti lēti, sākot no 30 dirhamiem, bet ja maltīti ieturēsiet kādā lepnākā restorānā-centrā, tad var būt arī padārgi! Mums kārtīgas pusdienas izmaksāja ap 70 dirhami uz pieaugušu personu.