Pekina Lieldienās
|
Antra van den Akker - Platā
|
Parādoties akcijai par lētām biļetēm uz Pekinu, ātri tika pieņemts lēmums - jābrauc! Tā kā cena bija LVL 233, tad uzdāvinājām Ziemassvētkos šo ceļojumu arī bērniem. To izdzirdot, arī mūsu draugi teica – gribam!
Vispirms jādabū vīza. Maksā EUR 60, dokumentus pieņem ar pirmo piegājienu – tas priecē.
Tā nu 6.aprīlī mēs – 6 ceļotāju grupiņa, lidojam vispirms uz Berlīni, kur laiku starp reisiem izmantojam, lai aizskrietu līdz B.centram. Izmantojam lidostas express busu līdz Zoodārza pieturai (EUR 2.30), no kurienes sākas 17.jūnija iela, kas aizved līdz Brandenburgas vārtiem un Reihstāgam. Ir saulaina diena, jauka pastaiga 3 stundu garumā, pa ceļam uzēdam vācu desiņas un ieejam arī Berlīnes katedrālē, kas ir lielākā pilsētā un slavena ar savu 70 m augsto domu un Sauer ērģelēm. Atpakaļ uz lidostu dodamies no Alexanderplatz.
Plkst.19:30 ar Hainan airlines sākas 9 stundu lidojums uz Pekinu. Serviss ir ok, filmu izvēle varēja būt labāka, vīns un alus ātri izbeidzās. Nākamajā rītā pēc 10 nolaižamies Pekinā, spīd saulīte, bet dabā viss vēl tāds puspelēks.
Esam rezervējuši 6 naktīm istabas „iekš” Fish Inn Beijing, kas ir tipisks iekšpagalms Hutongā, paslēpies no skaļās lielpilsētas trokšņiem, bet tuvu Xi-Si metro stacijai (apm.10 min lēns gājiens). Katru dienu vērojam vietējo ikdienu – ēstuvītes, veikaliņi, šauras ieliņas, suņi. Pirmās zemenes šajā sezonā.
Tā kā Fish Inn nepiedāvā normālas brokastis (t.i., piedāvā par nepilnu latu kafiju +maizīti), tad aktuāli bija atrast ēstuvi, kur varam padzert īstu kafiju + brokastis. Tā nu reiz ir problēma Pekinā. Izskraidīju mūsu ielu šurpu-turpu, neviena lokālā ēstuve nepiedāvā kafiju. Skatījos, ko ta vietējie „lok” iekšā brokastīs – to pašu ko vakarā – nūdeles, rīsi, zupas. Vienīgais glābiņš – KFC, tie gan ir daudz tur.
Vieglākai cenu rēķināšanai – visu dalām ar 10 , t.i. 10 juaņas (RMB)= 1 lats (bet vispār bija biku lētāk, ap 0.89 LVL).
Metro maksā 2 RMB, pilsētas buss tikai 1 RMB, degviela maksāja ap 0.83 LVL. Pilsētas apskatei izmantojām metro, kas pārsteidza ar tīrību, gaišumu, plašumu. Drošībai ir uzbūvētas stikla sienas starp vilcienu un peronu. Pienākot metro, atveras vagona durvis un arī stikla siena. Pirms ieejas metro katru reizi tiek veikta somu kontrole, kas pēdējā dienā dodoties uz lidostu mums radīja nelielu satraukumu, jo vienā lielajā somā atrada nazi. Džeki nebija pierunājami ielaist iekšā, līdz ar to radās plāns B – draugi gāja uz citu metro ieeju un nazi ielika kabatā. Uz lidostu ir metro līnija, biļete maksā 25 RMB.
Pirmajā vakarā, pamēģinot vispirms vietējo alu, dodamies apkārtnes izpētē. Ar kājām aizejam līdz Aizliegtās pilsētas mūrim un tad izstaigājamšaurās ieliņas hutongā. Tiek iemēģināta vietējā ēstuve, ko atzīstam par gana labu, cenas 3-4 lati par vakariņām. Lai saprastos, tiek izmantota gan zīmju valoda, gan LP vārdnīca, jo vietējie patiešām nedraudzējās ar angļu (vācu, krievu utt) valodu.
Nākamajā dienā dodamies uz imperatoruVasaras pili (The Summer Palace), kas ir lielākais un vislabāk saglabājies parks – dārzs Ķīnā. Parka vēsture sniedzas ap 850 gadus atpakaļ. Atrodas 12 km no pilsētas, visērtāk nokļūt ar metro (pietura apm.500 metri no East palace gate). Iemēģinām rikšas, kas aizved līdz ieejai. Biļete maksā 60 RMB. Parkā pavadām visu dienu, saulīte spīd, ir svētdiena, līdz ar to apmeklētāju daudz.Neaizmirstiet mājās visērtākos apavus!
Kad kājas vairs galīgi neklausa, ejam uz metro un izlemjam vakaru pavadīt uz Wangfujing ielas, kas ir viena no lielākajām gājēju un šopinga ielām, ap 810 metrus gara un 40 metrus plata. Veikali dārgi un ļoti dārgi, viss neona gaismās. Mums interesantāk likās izstaigāt 2 mazās Snack streets, kur apskatījām ēdamos mošķus, nosaukumi jau vien ko vērti – aitas penis, skorpioni, jūras zvaigznes, zirdziņi un prusaki. Vīrs ar dēlu apēd grillētujēra stilbu – smaržo un garšo labi. Saldajā nogaršojam sacukurotas ogas uz kociņa – tik ļoti salds, ka pēc tam prasās skabs gurķītisJPaejot nostāk no lielās ielas, ir atrodami tirdziņi ar mums tik pazīstamajām ķīniešu precēm.
Šeit aktīvi uzdarbojas studentia la gidi. Mēs arī uz tādu uzķērāmies (pateicoties viņas labajām angļu valodas zināšanām). Viņa mūs aizveda uz it kā lētu un labu ēstuvi, tad gribēja ievilināt kaut kādā savā izstāžu zālē. Ok, tas mums izmaksāja tikai vienu kolas bundžiņu viņai, bet iesaku pieklājīgā veidā šos piedāvājumus „atšūt”.
Pirmdienā dodamies uz Debesu templi (The Temple of Heaven, cena20 RMB), ko senos laikos apmeklēja imperatori no Ming un Qing dinastijām , lai ikgadējās ceremonijās lūgtu debesīm par labu ražu. Centrālā ēka ir Lūgšanu halle, kas ir celta no koka bez nevienas naglas. Tā kā senatnē ķīnieši domāja, ka debesis ir apaļas un zeme – kvadrātveida, pēc tāda principa ir uzbūvētas visas celtnes šajā parkā.
Interesanta ir 193 m garā Atbalss siena, kur, vienam nostājoties austrumu pusē, bet otram - rietumu, var dzirdēt, ko otrs saka.
Tā kā bijām tur no rīta, parkā varējām vērot ķīniešu aktivitātes – pāru dejošana, vingrošana, adīšana, dažādas galda spēles.
Pēc 3 stundu pastaigas dodamies tālāk uz Lamas templi. Šis ir viens no lielākajiem un svarīgākajiem budistu tempļiem Ķīnā. Ievērības cienīgs ir 18 m garais Matrejas – nākotnes Budas tēls, kurš ir izveidots no viena sandalkoka gabala. Rakstīts, ka vēl 8 m esot zem zemes.
Vakarā nopirktas biļetes uz akrobātu šovu (iesaku izmantot šo http://www.chaoyangtheatre.com). Mēs pie viņiem rezervējām biļetes par 90 RMB, kamēr mums blakus sēdošie krievi bija pirkuši par 2x lielāku summu. Šis šovs bija elpu aizraujošs, jo viņi visus trikus veic bez kādām drošības virvēm vai novilktiem tīkliem. Kur vēl var redzēt 12 meitenes uz viena velosipēda??? Tikai Ķīnā! Ar pavērtu muti skatījos, kā 7 moči riņķoja mucā.
Nākamo dienu sākam ar apņemšanos un lielu sparu, jo ieplānota liela staigāšana.
Lielākā vilšanās ceļojuma laikā – Aizliegtā pilsēta (RMB 60). Protams, iespaidīga Ming un Qing dinastiju laikā celta pils no 15.gs. Bet – ļaužu masas (nekur citur tāda grūstīšanās un bakstīšanās nebija Pekinā...ok, izņemot metro dažreiz ), ir atļauts staigāt tikaipa teritoriju, neviena ēka nav atvērta tūristiem. Redzējām daudz interesantākas celtnes un tempļus citās vietās, bet nenoliedzami – šīs ēkas ir apbrīnas vērtas, jo kopumā pils sastāv no 9999 istabām un 24 imperatori tās izmantojuši dzīvošanai. Celtniecības laikā tur strādājuši apmēram 1 milj.strādnieku (apm. 14 gadu laikā). Par pils milzīgajiem apmēriem liecina vienkāršs aprēķins – jāpaiet 27 gadiem, lai varētu nodzīvot katrā istabā vismaz vienu dienu. Kāpēc 9999 telpas? Saskaņā ar seno ķīniešu ticējumu– Dievam pienākas 10,000 istabas, bet - tā kā imperators ir tikai Dieva dēls, tad viņam nācās dzīvot tikai 9999....
Oāze šajā milzīgajā teritorijā ir Imperatoru dārzi – zied magnolijas, ķirši u.c. krūmi. Viegli var iztēloties, kā 600 gadus atpakaļ imperatori dzēra tēju, spēlēja šahu, pastaigājās...
Blakus esošais Tiananmen skvērsarī neizraisīja nekādas emocijas. Noflīzēts laukums, gara rinda uz Mao mauzoleju. Ok, stāvam uz pasaulē lielākā laukuma! Arī 1989.gada notikumus atsaucam atmiņā.
Sagribās kaut ko skaistu, tāpēc čāpojamno Aizliegtās pilsētas pāri ielai, izlaužamies cauri tuk-tukistu bariem un citiem karšu, bilžu pārdevējiem un stāvam pie ieejas uz Jingshan parku – kalnu, kas līdz patagrīnajiem 1900.g. bija Aizliegtās pilsētas daļa. Kalns tika sastumts no zemes, kas palika pāri, rokot aizsarggrāvjus. Ir vērts, īpaši saulainā dienā, pievārēt stāvo kāpienu kalnā, lai izbaudītu pilnu panorāmas skatu uz pilsētu un Aizl.pilsētas oranžajiem jumtiem, balto Pagodu, kas atrodas Beihai parkā. Vissmukākais skats ir no Mūžīgā Pavasara jeb 10 tūkstošu pavasara sezonu paviljona, kas slejas pāri pilsētai 43 m augstumā un ir augstākais punkts vecajā Pekinas daļā. Nokāpjot no kalna, piestājam pie piemiņas vietas, kur, kā stāsta, kokā ir pakāries pēdējais Ming dinastijas imperators, kad 1644.g. sacēlās zemnieki un iebruka Pekinā.
Nākamajā dienā dodamies uz Lielo mūri – Mutianya daļu. Vienīgā reize Pekinā, kad izmantojamtūrfirmas pakalpojumu – 6-vietīga busiņa īre (cenā arī t.s. gide, kura gan daudz neko neizstāstīja, drīzāk viņas funkcijās ietilpa organizatoriskā puse). Maksa kopā – 850 RMB. Pa ceļam ekskursija ražotnē, kur no vara gatavo rotas lietas, šķīvjus, vāzes utt. Skatoties veikalā uz precēm, pirmā doma – izgatavots no porcelāna vai māla un tad apgleznots. Bet nekā – uz izstrādājuma no ļoti tievām vara stieplītēm veido rakstus un ornamentus un tad tos aizpilda ar krāsām un liek krāsnī nožūt.
Mutianya tiek uzskatīta par skaistāko mūra daļu un tur nav tik tūristu „piebāzts” kā, piemēram, Badalingā. Sajūsmu mūsos izsauc braukšana augšā arpacēlāju, bet vēl lielākā sajūsmā esam par rodeļiem, kas noved lejā! Maksa 80 RMB + ieejas biļete 45 RMB.
Vakarā smuki izskatās izgaismotais Olimpiskais parks ar 2 iespaidīgām celtnēm - Putnu ligzda un Ūdens kubs. Tur ir uzmūrēta siena ar visu 2008.gada olimpisko spēļu medaļnieku vārdiem, arī 3 mūsējie!
Ceturtdienu esam nolēmuši pavadīt lēnākā relaksējošā tempā. Braucam uz Bungu torni (Drum tower) un Zvanu torni (Bell tower), kas atrodas blakus. Senos laikos turbronzas ūdens pulksteņi skaitīja laiku un 24 bungas sitakatru stundu. No tiem laikiem gan saglabājušās tikai vienas bungas (1.5 m diametrā). Noklausījāmies bungu priekšnesumu (tur ir izlikti laiki, kad tie notiek, dienā 4-5 reizes). Tornis ir celts no koka, 46.7 m augsts.
Zvanu tornī oriģināli glabājās milzīgs dzelzs zvans, bet tā kā tas nebija pietiekoši skaļš, tas tika nomainīts ar bronzas zvanu, kas ir saglabājies līdz šodienai.
Pirkām kopējo ieejas biļeti 30 RMB. Pēc Zvanu torņa apmeklējuma mums piedāvāja izbaudīt tējas ceremoniju, nogaršojām 6 tējas. Mans atklājums liči (Litchi chinesis) tēja – ļoti salda un laba acu gaišumam.
Pēdējie pirkumi tiek sagādāti uz Qianmen ielas (ar metro Nr.2),kas vēsturiski ir viena no Pekinas galvenajām veikalu ielām, ar 570 gadu vēsturi. Mazā sānieliņā ir vecākais Pekinas pīļu restorāns (Beijing Quanjude Roast Duck), bet cena par pīli bija 288 RMB...tas nu mums likās par daudz.
Uz pēdējo vakaru atstāta Pekinas pīles nobaudīšana. Salīdzinot cenas dažādās vietās, izvēlējāmies tomēr to ēst savā hutongu rajonā, jo cenas starpība liela (288 vai 88 RMB). Meitenes parādīja, kā pareizi jāēd – plānā pankūkā ietin pārs gabaliņus pīles gaļas, gurķu šķēlītes, sīpoli + sojas mērce, visu saloka un gatavs.
Ir teikts, ka labs pavārs var sagriezt pīli100 šķēlītēs. No pāri palikušiem kauliem vāra zupu – buljonu. Ļoti garšīgi!
Kas man nepatika Pekinā? Braucēji nerespektē gājējus un gājēju pārejas, īpaši, ja ir zaļa gaisma gājējiem, bet viņi zem sarkanās izdara labo pagriezienu. Vietējie spļauj kur pagadās. Valodas barjera. Labi nostrādāja manis izmisīgie saucieni autobusā un uz ielas pirmajā dienā – Does anybody speak English? Un uzreiz kāds atsaucās!
Kas man patika? Viegli orientēties un saprotama transporta sistēma. Pirms doties uz kādu vietu, svarīgi izpētīt metro līniju, kas aizvedīs tur, kur vajag, un arī piefiksēt metro izeju, jo citādi var gadīties kā mums, kad vieglprātīgi izgājām ārā no metro pa tuvāko izeju un tad riktīgi maldījāmies, jo nesapratām, kur esam iznākuši virspusē. Beigās gājām atpakaļ metro un atradām pareizo izeju.
Plašas ielas, daudz parku, laukumu. Drošības sajūta arī tumšajās vakara stundās. Atsaucīgi un palīdzēt gribošicilvēki, bet tāpat kā mans suns – pateikt neko nemāk (tiger) , lai mēs varētu saprasties.
Pa ceļam no lidostas vērojām arī augstceltņu rajonus. Man patika – ļoti organiski modernās mājas iekļāvās vidē.
Vēl pieminēšanas vērti ir Pekinas parki un ezeri. Mums nebija tik daudz brīvā laika, lai tos iepazītu pamatīgāk, bet garām ejot ievērtējām to krāšņumu un vēsturiskās celtnes.
Ļoti cītīgi ķīnieši šķiro atkritumus. Tādai milzīgai pilsētai tas ir LIELS +. Pekina saražo katru dienu ap 23 000 tonnas atkritumu, saprotamāk tas ir – 9 piepildītu olimpisko peldbaseinu svars.
Paldies manai grupiņai par izturību un – ne reizi nesakašķējāmiesšo dienu laikā (hug)
Un vēl – idejai – katram bija mājasdarbs – jāsagatavo stāstījums par kādu no apmeklējamiem objektiem. Visi malači – bija to izpildījuši, tikai es savu stāstāmo aizmirsu mājās izprintēt ;)
