Marokas stāsts 1.daļa: Marokas brīnums- Marakeša un tās kontrasti.

09.05.2012
34 min lasīšanai
132 foto

(Mažorēla dārzs, pilsētas mūri, ādmiņu rajons, Baadīna kubba, korāna skola, tirgus un Džemā El Fna laukums).

Ievads. Maroka المغرب Al Magrib (arābu valodā-rietumi).

Sveicināti atkal! Esmu saņēmies un beidzot uzrakstījis sava stāsta, par ceļojumu Marokā, 1 un 2. daļas. Kā jau vairakkārt esmu minējis, rakstīšana neiet ātri, jo tai vajadzīga iedvesma un atbilstošs garstāvoklis! Pie tā visa, es nemāku uzrakstīt īsus atstāstījumus, bet cenšos rakstīt visu nedaudz detalizētāk, lai stāsts būtu lietderīgāks un varbūt noderīgs, kādam kurš vēlas ceļot līdzīgos ceļojumos un maršrutos. Varbūt kādam šķitīs, ka stāsts ir garš un varbūt pat garlaicīgs, jeb pārpildīts ar sīkumiem. Patiesībā pirms došanās uz Maroku, sakāros ar problēmu, lai savāktu kompaktu un lietderīgu informāciju. Lielākajā daļā resursu, informācija ir īsa, vai tikai par dažiem atseviškiem objektiem un lietām, pie kam liela daļa informacijas ir tikai pārkopēta jau no kādiem iepriekšējiem rakstiem. Par informāciju latviešu valodā, vispar nav vērts runāt, jo tādas tik pat kā-nav!

Tātad, kā aju brīdināju, stāsts būs salīdzinoši garš! Vis garākā būs tieši šī-pirmā daļā, jo tajā iestarpināšu diezgan daudz informācijas par vesturiskiem faktiem. Nakamās daļas būs īsākas, ar mazāk faktiem un vairāk emocijām. Stāsts tiek dublēts arī pievienotajā foto galerijā, kā pievienoti komentāri.

Ideja doties uz Maroku, bija jau sen, bet pēdējā ceļojuma laikā gar Gibraltaru, kad kārtējo reizi devāmies uz Tanžeru, tika pieņemts lēmums-nākamais ceļojums būs uz Marokas dienvidiem. Kā jau rakstīju vienā no iepriekš publicētajiem rakstiem, par ceļojumu uz Tanžeru, daudziem kuri bijuši Tanžerā, var rasties nepareizs priekšstats par vissu Maroku kopumā. Tad arī rakstīju, ka pēc Tanžerā redzētā un tā iespaidā, neizdariet secinajumus par Maroku, jo patiesībā, pārējā Maroka ir savādāka! Šinī stāstā arī centīšos pastāstīt par īsto Maroku un centīšos Marokas ceļojumu skeptiķus pārliecināt, ka Maroka ir ļoti jauks un interesants ceļojumu mērķis!

Ceļojums tika gatavots savlaicīgi, jau novembrī un tas notika marta beigās. Kārtējo reizi noorganizēju grupu, kura šoreiz iznāca diezgan liela: 10 cilveku, starp kuriem arī mazi bērni. Sakotnēji bija bažas, ka bērniem šāds diez gan intensīvs ceļojums, ne tuvu Eiropas standartiem ierastā vidē, varētu būt sarežģīts. Ceļojuma gaitā pārliecinājamies, ka bērniem neradās nekādu grūtību un vecākus tie nevisai apgrūtināja. Praktiski ceļojumā piedalījās divas ģimenes: vecāki, bērni un arī vec-vecāki. Vissi no Latvijas. Lidojums tiek organizēts tranzītā caur Londonu, kur es viņus sagaidu un dodamies talāk uz Maroku, precīzāk sakot-Marakešu.

Lidojums no Londonas līdz Marakešai ilgst aptuveni 3 stundas. Lidojums laikā ļoti labi saskatāmaskalnu grēdas Spānijā un tās Vidusjūras un Atlantijas okeana piekrastes. Garām paslīd Gibraltara šaurums un lidojums turpinās virs Atlantijas okeāna piekrastes un pa kreisi labi saskatāma Marokas teritorija.

Neliels ieskats par Maroku.

Pilns oficiālais nosaukums: Marokas karaliste – Aļ Mamljaka aļ Magribia.Maroka sastāv organizācijās: ANO. Arābu Valstu Līgā, Arābu- Magribas Savienība, Islama Konforencē, bet ir vienīgā valsts, kura nesastāv Āfrikas Savienībā. Toties Maroka ir vienīgā valsts Āfrikā, kura izteikusi vēlmi iestāties Eiropas Savienībā.

Maroka atrodas Āfrikas ziemeļ-rietumos un robežojas ar Alžīru-austrumos, Rietum Sahāru (uzskata par savu teritoriju) -dienvidos, nelielas robežas ir ar diviem Spānijas anklāviem Seūtu un Melliju, ziemeļos. Maroku apskalo Vidusjūra -ziemeļos un Atlantijas okeāns -Rietumos. Jūras robeža sastāda 1835 km (bez Rietum Sahāras).

Tuvojas vakars un sāk krēslot. Lejā garām paslīd divas lielas pilsētas, acīm redzot tā ir Marokas galvaspilsēta Rabāta un lielākā pilsēta Marokā, tās biznesa un darījumu centrs-Kasablanka. Mūsu ceļojuma maršrutā, šoreiz šīs pilsētas nav iekļautas, jo mūsu galvenie mērķi ir Marokas dienvidos, tas ir Sahāras tuksneša un Augsto Atlasa kalnu reģionos.

Lidmašīna pagriežas nedaudz pa kreisi un mēs tuvojamies mūsu šodienas gala mērķim Marakešai. Ārā jau satumsis, bet pirms nosēšanās, riņķojot virs Marakešas, labi saskatāmas Augsto Atlasa kalnu sārtās, saulrieta apstarotās virsotnes. Tātad, esam Marakešas lidostā.

Lidostā mūs sagaida auto nomas parstāvis, kurš piegādā mums divus Toyota Landcruiser bezceļu automobīļus. Bezceļa tādēļ, ka mūsu maršruts ieplānots, gan tuksnesī, gan kalnos. Biju lasījis informāciju, ka līdīgus maršrutus iespējams veikt arī ar parastu auto vai busiņu, bet ziemas periodā mēdzot uznākt lietavas, kuru laikā tiekot izskaloti ceļi, vai var nākties šķērsot plūstoša ūdens straumes. Tātad, izvēle krīt tomēr uz bezceļa automobīļiem, tīri drošības apsverumu dēļ. Kā nekā, nav vēlmes izbaudīt pārsteigumus, jo vēl, jo vairāk, mūsu grupā ir bērni.

Mūsu maršruts: Marakeša-Varzazāta (Ouarzazate)- Todra Gorge-Merzūga (Merzouga)-Varzazāta-Ukaimedena (Oukaimeden)-Marakeša-Tarudanta-Agadīra-Marakeša.

Šovakar mums paredzēts apmesties viesnīcā, kur paliksim divas naktis un visu rītdienu veltīsim, Marokas dienvidu brīnma – Marakešas apskatei.

Marakeša un tās iedzīvotāji.

Pa ceļam no lidostas, dodoties viesnīcas meklējumos, sastopamies ar pirmajiem Marakešas pārsteigumiem! Kā jau daudzās Tuvo austrumu un Ziemeļ Āfrikas valstīs, satiksme uz ceļiem šeit ir visai saspringta un ekstrēma. Milzīga massa velosipēdisu, mopēdistu un motociklistu, virzās visos iespējamos virzienos un visās iespējamas braukšanas josjās un pat ārpus tām. Patiesību sakot, daudzviet pat grūti saprast, cik un kurā virzienā jāvirzās, visai nosacītajās joslās uz ceļa! Par satiksmes noteikumu ievērošanu tik pat kā nav vērts iedomāties. Tātad skaidrs- jāpielāgojas vietejai satiksmes specifikai!

Ir jau vēls vakars un lielas ļaužu masas virzās āra no pilsētas uz savām dzīves vietām. Šeit gribu piebilst, ka pašā Marakešā iedzīvotaju skaits pārsniedz 700 tūkstošus, bet dažādos informacijas portālos esmu redzējis arī lielāku skaitli, kurš pārsnied vienu miljonu. Ticamāk, diez vai kāds vispār īsti zin patieso iedzīvotāju skaitu šajā pilsētā, kura atgādina lielu skudru pūzni!

Ja runa ir par visu Maroku kopumā, tad pēc 2009. gada skaitīšanas datiem, Marokas iedzīvotāju skaits ir 34,9 miljoni. Maroka faktiski ir otra vai trešā lielākā Arabu valsts, skatoties pēc iedzīvotāju skaita. Lielākas ir tikai Ēģipte un iespējams Sudana, kurā par patiesu tās iedīvotaju skaitu paši tā īsti nezin. Aptuveni 60% iedzīvotāju ir arābu tautības, bet 40% berberu. Citu tautību parstāvju Marokā ir ļoti maz. Aptuveni 60000 marokas iedīvotāju ir eiropieši.

Pēc neliela brauciena pa Marakešas piepilsētu ielām, meklējot mūsu viesnīcu, orientējoties pēc no Google Map izprintētām kartēm, nonākam vietā, kurā booking.com noradījis viesnīcas atrašanās vietu. Izrādās, ka booking.com ir norādījis nepareizu viesnīcas atrašanās vietu un vispār, viesnīcas ar nosaukumu „Ryad Mogador” ir vairākas. Atrastajā Ryad Mogador, viesnīcas administrators mēģina ieskaidrot mums, kur atrodas mūsu izvēlētais hotelis Ryad Mogador.

Tātad, dodamies uc citu Ryad Mogador, kurš atrodas kādus 4-5 kilometrus attālumā, no mūsu pirmā atrastā Ryad Mogador! Virzāmies pa vienu no lielākajām Marakešas ielām, jeb bulvāriem, kurš nodēvēts par godu karalim Muehamedam VI, pretējā tā pusē ieraugām lielu uzrakstu Ryad Mogador. Pirmajā aplī griežam riņķī un esam klāt! Šeit atkal pārsteigums! Izrādās arī šis nav īstais hotelis! Bet nav liela bēda, jo mūsu Ryad Mogador atrodas nākamajā šķērsielā.

Galu galā esam nonākusi mūsu rezervēajā Ryad Mogador. Velāk pa Marakešu klejojot, konstatēsim, ka Marakešā ir vēl daži šāda nosaukuma hoteļi un papētot booking.com karti, var secināt, ka liela daļa no tiem, kartē noradīti neprecīzi, jeb jauktā kārtībā. Viesnīcas administrators stāsta, ka ar šo problēmu viņi cīnās jau vairāk kā gadu, sūtot vēstules booking.com adminitrācijai, bet bez rezultātiem. Viesnīcu izvietojums kartē esot samainīts, bet atkal neprecīzi!

Viesnīcā nākas pārliecināties par to, ka Marokā angļu valoda nav izplatīta un ne visur tajā būs viegli sazināties. Šeit gribu piebilst, ka oficiālās valodas Marokā ir arābu un berberu. Pārsvarā tiek lietota arābu valoda, kurai Marokā piemīt īpašs marokāņu dialekts. Marokāņu- arābu valoda stipri atšķiras no arābu literārās valodas, faktiski tā ir nesaprotama Tuvo Austrumu arābiem.

Aptuveni 12 miljoni iedīvotāju, sadīvē lieto berberu valodu, it īpaši lauku un tuksnešu reģionos. Berberu valodai šeit arī pastāv trīs pamat dialekti. Tie ir: Tamazirtas Berberu dialekts, kurā runā iedīvotāji centrālajos un austrumu reģions, Atlasa kalnos un aiz tiem; Tenazitas Berberu dialekts, kura runā iedzīvotāji nelielā Vidusjūras piekrastes reģionā starp Tetuānas un El Hoseimas pilsētām. un Vidējo Atlasa kalnu reģionā, netālu no Fesas; Tačelhitas Berberu dialekts, kurā runā iedzīvotāji kuri dzīvo Marokas dienvidu raģionos, Sussas upes ielejā un uz dienvidiem no Agadiras.

Franču valodai gan nav valsts valodas statuss, bet tā tiek lietota ļoti plaši, par ko mēs parliecinamies jau pirmajā vakarā, pēc ierašanās Marakešā. Faktiski tā tiek lietota, kā otra, jeb trešā valsts valoda. To bieži izmanto biznesā un ekonomikā, kā arī izglītības sistēmā un valsts pārvaldes struktūrās. Lielākā daļa marokāņi prot runāt franču valodā, bet tie ne visai pārzin Angļu valodu. Valsts ziemeļu daļā vēl tiek plaši lietota arī Spāņu valoda, īpaši Tanžeras reģionā.

Marokas iedzīvotāji sevi uzskata par Marokāņiem, bet nācijas apvienošanās process vēl īsti līdz galam nav pabeigs.

Pēc apmešanās viesnīcā nolemjam doties uz kādu no tuvumā esošiem restorāniņiem ieturēt vakariņas un vēlamies sākt iepazīt kaut ko no lieliskās Marokāņu virtuves. Nolemts-darīts! Ir jau pavēls un daudzi restorāni jau tiek gatavoti slēgšanai, bet mēs atrodam nelielu restorāniņu uz Muhameda VI. Bulvāra, netālu no mūsu viesnīcas, kurā ieturam vakariņas.

Izvēlamies dažadus marokāņu virtuves ēdienus 10 personām. Viesmīlis. Kura angļu valodas zināšanas ir visai vājas, rūpīgi klausās, ko esam izvēlējušies. Mani nedaudz rada bažas, ka viņš neko nepieraksta. Pēc salīdzinoši haotiska pasūtījumu izklāsta no 10 personām, jautāju viesmīlim, vai viņš ir lietas kursā, ko īsti esam pasūtījuši, viņš atbild, ka visu saprata. Es vēlreiz atkārtoju jautājumu, vai patiešām viņš visu atceras, jo neko taču nav pierakstījis! Viesmīlis vēršoties pie katra individuāli, ļoti ātri nosauc visus ēdienus un dzērienus, ko katrs ir pasūtījis un nekļūdās! Apbrīnojama atmiņa! Un vēl ņemot verā, ka pasūtījums tika veikts haotiski, ja neteiktu-īstā bardakā! Pie sevis iedomājos, ja man būtu tāda atmiņa, tad man nevajadzetu gatavot špikerus ceļojumiem, ar gadu skitļiem un sarežģītiem vārdiem-uzvārdiem un tituliem.

Es šovakar izvēlos vienu pavisam vienkāršu ēddienu-berberu omleti. Faktiski tā īpaši neatšķiras no mūsu gatavotajām omletēm, vienīgi tā tiek pagatavota tažina traukā. Pagatavošanas metode ļoti vienkāršā. Sasit vairākas olas (tās gan nesakuļ) to saturu izvietojot nevis uz pannas, bet tieši tažina trukā. Pa virsu tiek sabērs viss ko varat iedomāties-gaļas, dārzeņu siera gapaliņi papildinājumā ar marokāņu tradicionālajām garšvielām. Tažina trukā omlete arī tiek gatavota (par tažinu pastāstīšu vēlāk). Vēl atšķirībā no mūsu tradicionālās omletes, kur cepjoties uz pannas kļūst samēra sausa, berberu omlete tažina trukā neizžūst, bet saglabā daudz sulīgā satura.

Par citiem marokas virtuves brīnumiem pastāstīšu vēlāk stāsta gaitā, bet tagad gribu pastāstīt par Marokas vēsturi-protams izmanojot špikeri, kuru sagatavoju pirms brauciena! Kā nekā, man nav tadu iegaumēšanas spēju, kā šī vakara, mūsu viesmīlim!

Nedaudz par Marokas vēsturi.

Šoreiz esmu grupas vadītājs un gids (amatieris) vienā personā, un mans pienākums ir sniegt maksimāli daudz informācijas par valsti, kurā esam ieradušies. Kā reiz, šovakar-pirmajā ceļojuma dienā, šeit vakariņojot arī nolemju izstāstīt kaut ko par Maroku un tās vēsturi, lai turpmākā ceļojuma laikā visiem būtu daudz maz skaidrs par vēsturiskiem faktiem un lietām, ar kurām nāksies sastapties.

Ja godīgi! Tad teikšu, ka Marokas vesturi vispār nevar izstāstīt īsi un pāris teikumos! Tadēļ, kā jau teicu, apbruņojaties ar pacietību un varbūt tomēr izlasiet par to! Ja to izstastīšu tagad sākumā, man būs iespēja turpmākā stāsta gaitā retāk atkāpties no pamat tēmas, dažādu vēstures faktu skaidrošanai. Piebildīšu, ka vācot informāciju no dažādiem avotiem, tulkojot to un apkopojot, nācās patērēt diezgan daudz laika un šajā rakstā neviena rinda nav pārkopēta no citiem, dažādos resursos piejamiem materiāliem.

Un tā tad: Ja runa ir par Marokas vēsturi, tad to ir jāsaprot daudz plašāk, jo tā nav tikai Marokas, bet visai plašas teritorijas vēsture, kura atrodas Ziemeļ Āfrikas, rietumu daļā.Tā ietver Vidusjūras Āfrikas krastu, Āfrikas ziemļu-Atlantijas krastu un gandrīz visu Sahāras tuksnesi, mūsdienu Marokas, Alžīras, Tunisijas un Mauritānijas teritorijās. Tajā ietilpst arī daļa Eiropas, tagadējās Spānijas un Portugāles teritorijās no kurām vis aktuālākā ir Andalūzijas reģions-Spānijā.

P.S.

Varbūt vēsture kādam šķitīs garlaicīga, bet zinu ka daudzus tas tomēr interesē un informāciju par Maroku latviešu valodā, ir grūti atrast un dažkārt pat neiespejams to izdarīt! Kuriem vēsture neinteresē, iesaku lasījumu turpināt izlaižot sadaļas ar atzīmi „vēsture”.

Vēsture: Agrīnie laiki un pirmās rakstītās liecības. Ziemeļ Āfrikas teritorija bijusi apdzīvota, jau pirms 5 līdz 6 tūkstošiem gadu, kad tajā, pilnībā, vēl nebija izveidojies Sahāras tuksnesis. Saharas tuksneša teritorijā, atklātajās seno apmetņu vietās, saglabājušies zīmējumi uz klintīm un alās, kuri liecina par visai bagāto augu un dzīvnieku daudzveidību. Tapat, apmetņu vietās, atrastie priekšmeti un dzīvnieku kauli liecina par to, ka tad, šī teritorija vēl nebija pakļauta Saharas tuksnesim, un šeit bijuši meži un daudz ezeru, kuros mitinajušies dzīvnieki, piemēram krokodili un nīlzirgi.

Tā laika pamatiedzīvotāji, lai sagādātu iztiku, pārsvarā nodarbojušies ar medībām, vākuši pārtiku mežos un ezeros. Aptuveni pirms pieciem tūkstošiem gadu, notiek Sahāras tuksneša veidošanās un paplašināšanās process, kura iemeslus vēl šodien līdz galam zinātnieki nav izskaidrojuši. Tuksneša paplašināšanās rezultātā, cilveki sāk pamest plašas teritorijas un atkapjas uz atlikušajām, dzīvosanai derīgajām teritorijām. Liela daļa nonāk Afrikas vidienē, kur tos sagaida ne visai viesmīlīgie pamatiedzīvotāji, bet otra daļa pārvietojas Vidusjūras un Atlantijas okeāna krastu virzienā. Pavisam neliela daļa apmetas oāzēs, kuras saglabajas tuksneša teritorijā.

Tajā pat laikā, sākas migrācija Vidusjūras austrumu teritorijās, kad cilvēki no ziemeļu piekrastes izceļas Āfrikas krastos. Atnāceji atved uz šejieni savas tradīcijas, tehnoloģijas un valodas, kas veicina lauksaimniecības un lopkopības attīstību. No dienvidu teritorijām atnākušie, jaunajos apstākļos spiesti, medīšanas un augu vākšanas tradīcijas nomainīt, pret zemes apstrādāšanu un lopu audzēšanu. Šajā laikā, sak attīstīties arī dažādu darbarīku, priekšmetu un apģērbu izgatavošanas tradīcijas.

Sākotnēji Ziemeļ Āfrikas iedzīvotāji esot bijuši gaišu ādas krāsu un gaišiem matiem, bet aptuveni 1000 gadus pirms mūsu ēras šeit ierodas Feniķiešu ceļotāji un karotāji, kuri atved cilvēkus no citiem reģioniem- kurus tie pārvaldīja. Jaunatnācēji bija tumšākas ādas krāsas un tumšiem matiem. Pakāpeniski sintizējoties, šo dažādo iedīvotāju grupu pārstāvju kultūras un valodu tradīcijām, rodas berberu pamat nācija un valoda. Tātad, mūsdienu berberu valoda faktiski ir feniķiešu un vairāku senatnē izzudušu, ziemeļ Āfrikas valodu sintēze.

Berberi arī veido šo teritoriju pamatnacijas sastāvu līdz pat Arabu atnākšanai 7. gadsimtā. Par berberiem mēs vel parunāsim velāk, jo tas jau ir atsevišķs stāsts.

Pirmās rakstiskās liecības par Maroku, datētas 1000 gadus pirms mūsu ēras, kad tieši Feniķieši nodibina koloniju Roš-Adire- mūsdienu Mellijas teritorijā. Tāpat teritorija pie Gibraltara tiek aprakstīta sen grieķu rakstos. Kā jau zinām, Grieķu rakstos figurē reālu un izdomatu-mītisku faktu kokteilis. Odisejā ir peiminēta Kalipso sala, kura it kā esot atradusies netālu no mūsdienu Tanžeras.

Ticamāki protams ir feniķiešu rakstos atspoguļotie notikumi, jo feniķieši bija pirmie, kuri izveidoja kolonijas ārpus Vidusjūras, Atlantijas okeana krastos. Feniķiešu pēcteči-kartāgieši izveidoja vairakas pilsētas Marokas teritorijā, par ko liecina atrastie katragiešu raksti dažādās Marokas vietās. Tālākā pilsēta uz dienvidiem, kur kartāgieši valdījuši, iespejams ir Essuveira, netālu no Agadiras. Daudz kartāgiešu rakstu ir atrasti Volubisas teritorijā (Volubisa velāk kļūst par Romas inpērijas provinces galvaspilsētu).

Vēsture: Romas un Bizantijas laiki.

Tālāk seko Romas impērijas ēra, kad ziemeļ-rietumu Āfrika nonāk Romas kontrolē un tiek nosaukta par Mauretāniju. Romas-Mauretānijas provincēietilpa ziemeļ-rietumu Āfrikas teritorijas,tas ir, daļa no mūsdienu Marokas un Alžīras teritorijām. Sākotnēji Mauretānijas galvaspilsēta bijusi Orāna (atrodas mūsdienu Alžīras teritorijā). Mauretanijas valdnieks Juba II, lai stiprinātu savu varu un saikni ar Romu kļūst par, Romas imperatoru- Marka Antonija un Kleopatras, meitas Selenas vīru.

Tomer ieceri izjauc nākamais romas imperators Klaudijs, kurš pavēl nogalināt Jubas un Selenas dēlu Ptolemeju. Klaudijs sadala Mauretāniju divās daļās, kuras rietumu daļa, tiek nodēvēta par Tingizas Mauretaniju (Mauretania Tingitana). Tingiza, tā tajā laikā sauca mūsdienu Tanžeru. Tingizas Mauretanijā ietilpa liela daļa mūsdienu Marokas ziemeļu teritorijas, līdz pat Rabatai dienvidos un par galvaspilsētu tiek izvelēta Volubisa (atrodas netālu no mūsdienu Meknesas).

Pirmā gadsimta 69. gadā, Tingizas Mauretānija tiek pakļauta Betikas valdniekam (Betika- Romas impērijas province mūsdienu Spānijas-Andalūzijas teritorija). 2. un 3. gadsimtā, romiešu kontroli apdraud un vājina pastāvīgi uzbrukumi no berberu-mauru cilšu puses. Mauri pamanās doties sirojumos uz Iberijas pussalu (tagadējo Spāniju). 285. gadā Romas imperators Diokletiāns izved karaspēku no Mauretānijas un velāk pamet arī Bētiku, kura tiek pakļauta Vandāļu- Vīsgotu uzbrukumiem. 4 un 5. gadsimtā Iberijas pussala nonak Vīsgotu kontrolē. Vandāļi-Vīsgoti veic iebrukumus arī Mauretānijas teritorijās, Vidusjūras piekrastē pie Seūtas.

Pēc Romas impērijas sabrukuma, bijušās tās ziemeļ Āfrikas teritorijās, paliek liels skaits kristiešu iedzīvotāju, kuri labprāt piņem sekojošo Bizntijas valdīšanu. Bijušās Mauretānijas un Bētikas teritorijas nonāk Bizantijas impērijas valdījumā. Ziemeļ Afrikas piekrastē tiek izveidotas trīs bīskapijas un tās pārvalda Bizantijas valdnieku ielikteņi. Pēdjais Bizantijas valdnieks Juliāns zaudē varu līdz ar pirmajiem Arābu uzbrukumiem.

Vēsture: Arābu valdīšana.

682. gadā līdz ziemeļ rietum Āfrikai nonāca pirmie arābu kara pulki, kurus jaunu teritoriju iekarošanai nosūtīja Omeijadu dinastijas kalifi no Damaskas. Bizantijas viet valdis Juliāns pieņem pakļāvību arābu kalifiem. 8. gadsimta sākumā no jaun iegūtajām teritorijām arābu karavadoņi, Okaba ibn Nafi ar savu karaspeku dodas pakļaut Sussas reģionu dienvidu virzienā, bet Musa ibn Nuseirs pakļauj Sahāras oāzes un teritorijas iekšzemē, tālāk no jūras un okeāna. Vēlāk seko karavadoņa Tarika ibn Zijada izsēšanās jau Eiropas krastā, kur tam izdodas pieveikt vīsgotu armiju un pakļaut lielu daļu Ibērijas pussalas-tagadējās Spanijas teritorijā. Tarika ibn Zijada vārdā, tika nosaukts Gibraltara šaurums un klints, un tā tiek saukti arī šodien. Gibraltar angļu valodā atvasināts no Jebel -al –a-Tarik (Džebel al Tarik), arabu valodā tas nozīmē-Tarika kalns jeb klints.

Šajā periodā lielā daļa vietējo, pārsvarā Berberu iedzīvotaju vidū tiek izplatītas islama idejas un tie labprāt pieņem islamu par savu reliģiju. Vienlaicīgi, berberi ne visai labprāt uzņem jaunos arābu vietvalžus, kurus nosūta kalifi no Damaskas. Izceļas diezgan bieži savstarpēji konflikti. Tajā pat laikā, arābi, visai veiksmīgi izmanto berberu karotājus Ibērijas pussalas pakļaušanai un berberu kara vadoņi tiek pie dažādām privilēģijām, jaun iekarotajās teritorijās, Eiropas krastā un tie labprāt atbalstīja arābu vietvalžus-šurafa (šerifus), kuri spekulēja uz itkā radniecīgām saitēm ar pašu pravieti Muhamedu.

Izceļas nesaskaņas pašā Damaskā, kadAbbasīdi sāk graut Omeijadu dinastijas kalifus un nodibina Abbasīdu kalifātu ar galvaspilsētu Bagdādē, sekojoši savai varai pakļauj lielu daļu Omeijadu valdijumā bijušo teritoriju.

Situāciju ar nesaskaņām starp vadošajiem kalifiem izmanto kāds arābs Idris, kurš bija devies bēgļu gaitās no Damaskas un nonācis līdz tagadējai Marokas teritorijai, kur veiksmīgi izmantojot nesaskaņas starp arābu vietvalžiem un berberim nodibina nelielu emirātu ar centru bijušajā Romas impērijas galvaspilsētā Volubilisā. Idriss, tā pat kā citi arābu vietvalži, spekulē ar it kā, esošām radnieciskām saitēm ar pravieti Muhamedu, bet viņš labprāt izmanto vietējo berberu atbalstu un cenšas tiem izpatikt nedodot pilnu varu arābiem. Idiss kļūst visai atbalstīts un populars, kas ne visai patīk jaunajiem Abbasīdu kalifiem Bagdādē. Tiek uzskatīts, ka Abbasīdu sūtnis-emisārs Haruna ar Rašids, noindē Idrisu.

Idrisa vietā, par emīru kļūst viņa dēls Idriss II, kurš nostiprina Idrisu dinastiju jaunajā emirātā un izveido to par, tik pat kā, neatkarīgu valsti. Idriss II, pārceļ galvaspilsētu uz Fesu, kura turpmāk, vairākus gadsimtus pilda galvaspilsetas funkcijas un ir kā kultūras un islama centrs Marokā, vēl šodien. Idriss I un Idriss II kļuvuši par valsts aizbildņiem un vel šodien, to vārdos nosauktas ielas, laukumi un mošejas, Marokas teritorijā.

Idrisu valdīšanas laikā, varas aprindās bez arābiem nonāk arī berberu tautības parstāvji un tas veicināja berberu uzticību emīram. Nevar teikt, ka tā laika emitāts bija neatkarīga valsts tagadējās Marokas robežās, bet tas pastāvēja un tālāk bija kā daļa vienotas valsts izveidošanai.

Šeit ieturēšu pauzi, jo mums tiek pasniegtas mūsu pasūtītās vakariņas un par vēsturi parunāsim jau vēlāk! Patiesību sakot, tiko izklāstītie vēstures notikumi pārsvarā risinājušie mūsdienu Marokas ziemeļu reģionos, bet turpmākā vēstures gaita jau cieši saistīta ar reģioniem, kurus mēs apceļosim mūsu ceļojuma gaitā. Un turpmākos vēstures notikumus centīšos izklāstīt jau pa ceļam, iestarpnot stāsta turpmākajā gaitā.

Pēc vakariņām, dodamies uz viesnīcu, lai kārtīgi izgulētos un būtu gatavi saspringtajai rītdienai, kuras gaitā, mums jāpaspēj apskatīt Marokas dienvidu brīnumu-Marakešu.

Mažorēla dārzs (Jardin Majorelle).

Un tā sākas mūsu ceļojuma pirmā pilnvērtīgā diena. Ceļamies agri, lai varētu paspēt apskatīt visu, ko esam ieplānojuši un godīgi sakot, plāni ir visai iespaidīgi. Pēc kārtīgām brokastīm mūsu viesnīcā, dodamies uz pirmo apskates objektu. Lai nešokētu mūsu grupas dalībniekus ar asiem piedzīvojumiem Marakešā, jau no paša sākuma, nolemju vispirms apskatīt kaut ko vairak dvēselei un ko ļoti jauku. Tātad, dodamies uz Žaka Mažorēla dārzu. Dārzs atrodas netālu no mūsu viesnīcas, Marakešas pilsetas jaunajā daļā. Pa ceļam atkal valda satiksmes haoss un nav viegli atrast pareizās ielas pa kurām virzīties. Pie tam, kartē nav noradīts, kuras ir ielas ar vienvirziena satiksmi. Visā visumā ielas jaunajā pilsetas daļā ir salīdzinoši platas un izvietotas paralēlā unperpendikulārā izkārtojuma, atšķirībā no vecpilsētas ielu haosa. Tas gan mūs nepasargā no divriteņu transporta vadītāju nekaunības un tie dažkārt virzās preteji atļautajam kustības virzienam. Uz luksoforu signāliem arī nevar paļauties, jo lielā daļa satiksmes dalībnieku tos ignorē! Pēc nelielas maldīšanās, jeb precīzāk sakot, meklējot pareizo ielu, pa kuru nokļūt līdz dārzam, nepārkāpjot satiksmes noteikumus, esam to atraduši. Līdz tam ved samērā šauras un pirmajā mirklī, grūti pamanāmas ieliņas.

Ieeja šeit ir par maksu, ieejas biļetes cens 50 dirhamu (25 bērniem). Priekš Marokas ne visai lēti! Toties tas ir tā vērts! Jau ieejot pa vārtiem, saproti, ka esi nonācis pavisam citā pasaulē.Ieejot muzeja-dārza teritorijā mēs nokļūstam bambusu alejā, kura gar soliņiem to paēnī, ved līdz greznai strūklakai. Pirmais ko darām, izpētam dārza plānu un nolemjam to apskatīt, dodoties pa apli, pretēji pulksteņa virzienam. Pirmajā mirklī, šķiet ka dārza konfigurācija ir neērta apstaigāšanai, bet pēc 5-10 minūšu pastaigas ir skaidrs, ka ta nav. Pirmais pieturas punkts mums ir piemineklis Īvam Sen Lorānam. Šeit vieta būs pastāstīt par šī dārza tapšanas, visai savdabīgo vēsturi.

Sākotnēji šeit bija mākslinieka Žaka Mažorēla studija, kurš Marakešā ieradās 1919. gadā, lai ārstētu tuberklozi un veicinātu savu makslinieka karjeru. Zemi un ēkas, kur tagad atrodas dārzs Žaks iegādājas 1924. gadā. Kloda Monē iedvesmots, Žaks sāk aizrauties ar dažādu augu kolekcionēšanu. Žaks par savu mākslinieka nopelnīto naudu dodas dažādās botāniskās ekspedīcijās un sāk kontaktēties ar pasaules slaveniem un mazāk slaveniem botāniķiem, ar kuriem bieži apmainījās pieredzē un arī iemainīja dažādus retu augu eksemplārus. No saviem ceļojumiem, viņš uz Marakešu atved; meksikas kaktusus, āzijas lotosus un dažādus augus no Dienvid Āfrikas, Kurus arī izstāda savā dārzā.

Pēc Žaka Mažorēla nāves 1962. gadā, dārzs tiek pamests un ēkas tajā tiek plānots nojaukt. Bet! 1980. gadā, slavenais franču kuturjē: Īvs Sen Lorns un viņa draugs Pjērs Beržē, atpērk dārza teritoriju un ēkas. Viņi iegulda ne mazums līdzekļu teritorijas uzkopšanai un ēku atjaunošanai. Vecajā Žaka studijā, tie izveido islama mākslas muzeju, kurā šodien var arī apskatīt: Žaka Mažorēla akvreļu-gleznas, kurās attēlotas dienvid Marokas dabas ainavas. Tāpat, šeit izstādīta arī Īva Sen Lorān personiskā, makslas darbu kolekcija.

Šodiem Mažorēla dārzs atvērts apmeklētājiem un kļuvis par vienu no Marakešas tūristu apmeklētākajiem objektiem. Tūristus priecē atjaunotais dārzs ar lielu skaitu eksotisku augu, kuri šeit atvesti no visām pasaules malām. Šeit pat +40 grādu karstumā, kas šeit nav retums; varat baudīt atvēsinājumu, priecājoties par augu krāšņumu un klausoties putnu dziesmās. Dārzā savdabīgi realizēta Žaka Mažorēla ideja- nokrāsot ēku sienas spilgti zilā krāsā, lai tā kontrastētu ar krāšņo augu valstību un rada atvēsinājuma izjūtu. Pateicoties tam arī mūsdienās, šādu zilo krāsu dēvē par „Mažorēla-zilo” krāsu.

Nonākam dārza stūrī, kur atrodas ēka, kurā iekārtots jau iepriekš minētais muzejs. Jāpiebilst, ka lai iekļūtu muzeja ēkā, ir jāpērk papildus biļete, kura maksā 25 dirhami. Šeit pie muzeja iekārtots arī neliels suvenīru veikaliņš, kurā cenas gan ir visai augstas. Tajā gan ir šādi tādi sīkumi, kurus neatradīsiet citās suvenīru tirgotavās.

Pēc pastaigas pa šo jauko dārzu, ieturam tējas pauzi, dārza teritorijā iekārtotajā kafejnīciņā. Malkojot marokāņu tēju, izstāstu ceļa biedriem dārza vēsturi un izklāstu instrukciju, par lietām, kuras jāievēro sekojošajos Marakešas apskates objektos-vecpilsētā, kuru tuvumā jau valdīs pavisam cita gaisotne.

Pēc dārza apskates dosimies pie mūsu auto un jau sekosim uz mūsu nākošo apskates objektu un šeit būs vietā neliels sekojošās Marokas vēstures izklāsts, malkojot tēju dārza paēnī. Runa ir par ļoti nozīmīgu Marokas vēstures periodu, kurš jau ir cieši saistīts ar dienvid Maroku un pašu Marakešu. Tātad jau pēc iepriekš minēto Idrisu valdīšanas perioda un to varas norieta ko veicina Idrisu valsts nepilnīga vienotība, sākas jauns posms Marokas vēsturē- Almoravīdu dinastijas valdīšanas periods.

Vēsture: Almoravidi Marokā.

Vienotas lielvalsts veidošanās sākas, kad tagadējā Marokas teritorijā ierodas Sanhadžas berberu cilts pārstāvji un viņu emīrs Abduls ibn Jasins. Sanhadžas berberi izcelās ar lielisku cīņu prasmi un izturību. Tie uz šejieni ieradās no visai skarba reģiona -Siget al Harma, kurš atrodas mūsdienu Mauritānijas teritorijā.

Sanhadžas berberi un to vadoņi izcēlās ar diezgan noslegtu dzīves veidu un stingri piekoptām tradīcijām. Tos šeit dēvēja par „Al mutallasa mun” – tuksneša lapsas-arabu valodā. Vēl tos dēvēja par „Al Murabitun” (cietokšņu cilvēki, ribait-cietoksnis ) no kā eiropieši valodās izveidojies nosaukums „Almoravidi”. Sanhadžas berberi kurus pamatā pārstāvēja Lemtunu cilts parstāvji. Almoravidi nēsāja tradicionālus berberu apģērbus un galvas segas- Lisamus, kuras sedza daļu sejas. Vietējie iedzīvotāji atnācējus gan nesauc par Almoravidiem, bet par Mulaslisaman (Cilvēki ar Lisamiem).

Sākas Almoravidas Džihāds, kuru uzsāk Abduls ibn Jasina, vēlāk turpina tā pēcnācēji Omara un Abu Bekrs, kuriem palīdzēja Abu Bekra brālēns- Jusufs ibn Tašfins. Pēc paša Abdula nāves par karavadoni Magribā, kļūst Jusufs ibn Tašfins.Jusufs ibnTašfins pakļauj savai kontrolei teritorijas visā Ziemeļ-rietum Āfrikā, līdz pat Alžīras vidienei.

Jau nedaudz vēlāk, Jusufs nosūta karaspēku atpakaļ, Marokas dienvidu virzienā uz Saharu, sava brālēna- Abu Bakra ben Umara al Lamtuni vadībā, kurš pakļauj, tajā laikā savstarpēji kašķigo vietvalžu kontrolētāsteritorijas.Tieši Abu Bakrs ben Umara šeit 1070. gadā nodibina Marakešas pilsētu.Pēc Abu Bekra nāves vara pilnībā nonāk Jusufa ibn Tašfina rokās. 1062. gadā Tašfins iegūst emīra titulu un pasludina Marakešu par savas impērijas galvaspilsētu, kurā izveido savu rezidenci. 1070 gadā tiek ieņemta Fesa, sekojoši 1078 gadā pēc nežēlīgas pretošanās Tanžerā tiek padzīts tās vietvaldis.

Tajā pat laikā, Ibērijas pussalā-Andalūzijā, Kastīlijas un Leonas kristiešu karaļi sāk izspiest musulmaņu valdniekus no to valdījumiem. Jau 1082. gadā Ibērijas musulmaņi vēršas pie Jusufa pēc palīdzības, bet Jusufs to atsaka, aizbildinoties ar to, ka vispirms viņam jāiekaro Tlesmena un Seūta. Sekojoši, 1083. gadā tiek iekarota Tlesmena (Alžīras teritorijā) un Seūta. 1086. gadā Jusufa karaspēks pārceļas uz Iberijas pussalu un palīdz vietejiem musulmaņu valdniekiem nostiprināt varu un atgūt zaudētās teritorijas. Šeit 1086. gadā, slavenajā kaujā „Kauja pie Zallake” , netālu no Badahos, Jusufa karaspēks graujoši sakauj Leonas un Kastīlijas karaļa Alfonso VI karaspēku.

Un tomēr saskaņā ar vienošanos Jusufa karaspēks pamet Andalūziju, atstājot savā kontrolē tikai vienu cietoksni Algesirasā. Seko kārtējās nesaskaņas starp musulmaņu valdniekiem Eiropas krastā un pec katastrofas, kad Alfonso VI karaspēkam izdodasiekarot Toledo, seko kārtējie lūgumi par palīdzību. Šoreiz 1090. gadā Jusufa karaspēks izceļas Andalūzijas krastos un pārņem savā kontrolē gandrīz visu Ibērijas pussalu. Tā kontrolē nonāk; Granada, Malaga, Kordova, Valensija. 1110 gadā Jusufa dēla-Temima vadītais karaspeks ieņem Saragosu, līdaz ar ko Almoravīdu kontrolē nonāk gandrīz visa mūsdienu Spānijas un Portugāles teritorija.

Patiesībā Ibērijas arābu emīri baidījās no berberu valdniekiem tā pat, kā no kristiešiem, toties tos saistīja ticības un tuvākas kultūras saites, kā rezultātā tie nolēma pakļauties Almoravīdiem. Seviljas emīrs Al Mutamids esot teicis: es labāk ganīšu kamieļus Sahārā, nekā cūkas pie kristiešiem.

Ibērijas pussalas (Spānijas) teritorijas, tiek iekļauta kopējās valsts sastāvā, ar galvaspilsētu Marakešā. Cīņa par kontroli Eiropas kontinentā, noverš uzmanību no dažādiem konfliktiem un nesaskaņām valstas Āfrikas daļā, jo īpaši ziemeļu teritorijās, kur sāk veidoties jaunas reliģiozas apvienības, kuras sāk cīņu par savu ietekmi un pareizu Islama izpratni. Jaunie reliģiozaie grupējumi, kurus sāk atbalstīt berberu ciltis, un jo sevišķi Almohadi, sāk apdraudēt Almoravīdu varas pastāvēšanu.

Almoravidu dinastija valda līdz 1122 gadam, kad pēc Jusufa nāves un tā pēsteču bojāejas dažādās kaujās un nelaimes gadījumos, izraisās cīņa par varu. Almoravīdi lai saglabātu varu, pat piesaista kristiešu algotņus, bet tas tos neglābj. 1147. gadā krīt Fesa, ar ko sākas Almoravīdu varas noriets. Pēc ieilgušajām savstarpējām- iekšējām nesaskaņām valdošajās aprindās, un zaudētām cīņām, varu pakāpeniski, pērņem Almohadu dinastjas pārstāvji, kuri ierodas no Atlasa kalnu reģiona,Tin Mal ciema.

Vēsture: Almoravīdi Marakešā.

Ja runa ir par Marakešu tad var teikt, ka tieši Almoravīdi bija radījuši un izveidojuši Marakešu par nozīmīgu un iespaidīgu pilsētu un ilgstošu periodu par galvaspilsētu. Diemžēl laika zobs un dažādi vēsturiski notikumi, ir iemesls tam, ka šeit nav daudzsaglabājušos, Almoravīdu būvētu ēku. Šeit centrā var apskatīt vienu no nedaudzajām ēkām, kura saglabājusies no tiem laikiem, tā ir ne visai liela bet ļoti izsmalcinātā El Badina kūba (Koubba El Badiyin), kuru pavisam drīz mēs arī apskatīsim.

Lielākais objekts, kas liecina par Almoravīdu laikiem varētu būt Jusufa Ben Alī mošeja (Ali Ben Youssef mosque), kura gan laika gaitā zaudējusi savu sākotnējo izskatu. Toties grandiozā strūklaka tās pagalmā, gan liecina par Almoravīdu atstāto mantojumu, ūdens apgades sistēmu veidolā. Almoravīdi izcēlās ar lielisku mākslu, ūdens un laistīšanas sistēmu veidošanā, kur tie izmantoja Shāras oāzēs iegūtās zināšanas un pieredzi. Par šīm iemaņām vēl šodien liecina vairākas pilsētā esošas strūklakas un apkārtnē esošie dārzi un parki, kur pat šodien tiek izmantotas būves- ūdens apgādei, kuras tapušas Almoravīdu laikā.

Pilsētas aizsarg mūri un ādmiņu rajons.

Un tā, mēs pēc neliela ieskata vēsturē un nelielas diskusijas par Islama kultūru un tās ietekmi uz mūsdienu Spāniju un Eiropu kopumā, dodamies tālāk, jau uz pašu pilsētas sirdi. Pēc pāris pagriezieniem un krustojumiem, nonākam līdz pilsētas centrālajai daļai-vecpilsētai jeb medīnai, kuru apjož seni aizsarg mūri. Pilsētas medīnu, lai nokļūtu tās pretējā-dienvidu pusē, kur sāksim pastaigu cauri medīnai; apbraucam pa austrumu pusi. Sekojam gar pašiem aizsarg mūriem, kuri vietām saglabājušies pilnā varenībā, bet vietām jau izzuduši, jeb paslēpušies starp vēlāk būvētām celtnēm.

Pirmās pilsētas sienas šeit tika uzbūvētas Almoravīdu dinastijas valdīšanas laikā 1127. gadā. Aizsargsienu kopējais garums tajā laikā sasniedz gandrīz deviņus kilometrus. Nākošās dinastijas-Almohādu valdīšanas laikā, aizsarg sienu komplekss tiek papildināts un sasniedz jau vairāk kā divpadsmit kilometrus. Sienu būvniecībā tiek lietots sarkanais māls. Sienu augstums svārstās no sešiem līdz deviņiem metrim, bet biezums no 1,4 līdz 2 metri.

Sienā ierīkoti vairaki varti, kuru skaits laika gaitā vairākkārt ir mainījies. Slavenākie no tiem ir; Bab Debah-Ādmiņu vērti(Bab Debbagh), austrumu pusē, no kura terasēm var redzēt ādmiņu rajonu un darbnīcas un tieši no šiem vārtiem mēs sāksim savu pastaigu pa Marakešas vecpilsētu.

Tālāk seko vārti-Bab Ailen, pie kuriem pirmajā uzbrukumā Marakešai Almohadi cieš smagu sakāvi. Nedaudz vēlāk pa Bab Agmat vārtiem, ar Almoravīdu algoto kristiešu kaujinieku palīdzību Almohadiem izdodas iekļūt pilsētā.

Vecpilsētas pretejā-ziemeļrietumu pusē, atrodas vieni no krāšņākajiem vārtiem Bab Agnau vārti, pie kuriem mēs noslēgsim mūsu šodienas ceļojumu. Tieši aiz šiem vārtiem mēs nonāksim pie Kasbas mošejas un Saadītu kapenēm, bet tas jau vēlāk.

Tātad, esam nonākuši pie Bab Debah vārtiem, kur ieplānots sākums mūsu ekskursijai cauri Marakešas medīnai. Manā plānā ietilpst-atstāt mūsu automobīļus šeit un pēc vecpilsētas-medīnas šķērsošanas, ar taksometru atgriesties pēc automobīļiem.

Jau pa ceļam apjožot vecpilsētu, jo īpaši vecpilsētas dienvidu pusē, gar mūriem valda neaprakstāms haoss, jeb precīzāk būtu sacīt-bardaks! Tirgoņi, dažādi dīkdieņi, lopu bari sajaukumā ar transporta līdzekļiem, un neaprakstāma netīrība ar smaku reizē! Tas vēl tāds salīdzinoši maigs apraksts par šo teritoriju! Šeit redzetais, tiešām var izraisīt īstu kultūršoku ļaudīm no Eiropas, kuri nekad nav bijuši līdzīgās vietās.

Pie pašim vārtiem, iedomātās un ieplānotās auto stāvvietas vietā, nonākam īstā mēslainē, kur starp dažādiem lopiem-ēzeļiem, kazām, aitām un dažādiem putniem; tiek novietoti arī transporta līdzekļi! Ideja par auto atstāšanu šeit, sāk izraisīt lielas šaubas! Es izkāpju no auto un vienam, vis zolīdāk apģērbtajam vietējam jautāju: vai būs droši šeit atstāt auto. Neskatoties uz valodas barjeru, mēs saprotam viens otru. Vīrs man saka: ja es iedošot vietejam stāvietas uzraugam pāris dirhamus, tad viņš uzraudzīs mūsu spēkratus. Vīrs savā valodā sabļaustās ar vietējiem un te no visa bara uzrodas vīrs-ar vienu aci, kuru šeit dēvējot par „Parking oligarh” un kurš noteikti uzraudzīs mūsu atstātās automašīnas! Šis rāda, lai mēs neuztrucoties, ka viņam tikai viena acs! Tas viņam netrucējot pildīt uzticeto pienākumu!

Un tā, pastumjot malā pāris ēzeļu un dažus ratus, tiek atbrīvota vieta kur atstāt auto. Bažas par drošību mani nepamet, jo kā nekā, mūsu abi Toyota Landcruiser spēkrati šajā ainavā izskatās diezgan amizanti! Paņemam līdzi pašu nepieciešamo: fotoaparātus, makus un izkapjam no auto. Un te! Atkal kārtējais pārsteigums! Jau automašīnā šēžot varēja just pamatīgo smaku, kura valda ārpusē. Izkāpjot no auto, to sajūtam pilnā jaudā! Tik traki, ka gandrīz velk uz vēmienu!

Te mūs ātri pglābj kāds vietējais, kurš izdala mums tādas mazas sasietas piparmētru buntītes, kuras cik var saprast, jātur pie deguna, lai nejustu apkārt valdošo-briesmīgo smaku. Protams! Nekas nenāk par velti! Vietējais piparmetru vīrelis rāda, ka par tām ir jasamaksā. Uz jautajumu cik!Tas rāda, cik iedosi, tik būs labi! Rādu divus dirhamus, bet šis saka, ka būšot par īsu. Beigu beigās novienojamies, ka došu 3 dirhamus, kā nekā šīs piparmētras dažu labu varbūt paglābs no nosmakšanas!

Ejam iekšā pa vārtiem, kur nonākam rajonā, kurā arī kļūst skaidrs šausmīgās smakas cēlonis! Šeit ir Marakešas ādmiņu rajons, kuru šeit sauc par Tanerines. Šeit atrodas ādas ģērētavas un miecētavas zem klajas debess. Visu tuvāko kvartālu, jeb pat vairākus, aizņem darbnīcas, kuras saistītas ar ādas apstrādes industriju, ja to tā varētu saukt! Neatņemama sastāvdaļa, šajā rajonā ir baseini un tvertnes, kurās āda tiek miecēta apstrādāta un krāsota. Siltais gaiss, dažadi netīrie- ķīmiskie šķidrumi šajos baseinos unatkritumi no ādu apstrādes, arī izraisa šo šausmīgo smaku.

Uz ielas mums pienāk vairāki vietējie, tā saucamie gidi, kuri piedavā klātienē apskatīties ādu apstrādes processu. Mēs tomēr atsakamies no šādas ekskursijas, jo mūsu dāmām, nepavisam šāds pasākums neizraisa sajūsmu! Aprobežojamies ar ļoti ātru ieskatu vienā no ādmiņu pagalmiem un nolemjam ātrāk pamest šo „viesmīlīgo” vietu pēc iespējas ātrāk.

Pa šauru ieliņu, gar dažādām darbnīciņām un tirgotavām, dodamies vecpilsētas-medīnas centrālās daļas virzienā. Darbnīcās norit aktīva rosība. Šeit var redzēt vis dažādāko meistaru un mākslinieku darbu klātienē. Daudzi savu darbu veic tieši uz ielas, jeb nelielās atklātās telpās gar ielu. Neciešamā smaka attālinoties no Tanerines rajona, pakāpeniski mazinās un mums vairs nav nepieciešamas piparmētru buntītes, lai pārvarētu šo smaku. Pa ceļam uzdāvinam šīs buntītes, pretīm nākošajiem tūristiem, kuri dodas apskatīt ādmiņu rajona „jaukumus”!

Mūsu nakamais pieturas punkts ir pašā medīnas centrā, kur vienuviet atrodas vesela grupa tūristu iecienītu apskates TOP objektu. Patiesībā marakešas iedīvotāji, šo rajonu sauc par Suku-souku, kasnozīmē – tirgus. Varētu sacīt, ka īstenībā visa vecpilsēta ir viens liels tirgus un meistaru darbnīca.

Baadina Kubba(Baadina kupols).

Un tā lavoties pa šaurajām ieliņām, mēģinot ko atrast pēc izprintēta google map-foto plāna, beidzot nonākam nelielā laukumiņā, blakus lielai mošejai. Laukuma ziemeļu stūrī var redzet tadu kā arheoloģisko izrakumu laukumu, kurā atrodas neliela celtne ar kupolu. Tā ir slavenā Baadina Kubba.

Kubba tulkojumā nozīmē kupols. Šī celtne šeit uzbūvēta 1064. gadā uzreiz pēc pilsētas dibināšanas un varētu teikt, ka tā ir viena no vecākajām unretajām celtnēm, kura saglabājusies no Almoravīdu valdīšanas laika. Pirms mošejas uzbūvēšanas, šī nojume kalpojusi lūgšanu ceramonijām. Tagad tā ir vieta, kur veikt pirms lūgšanas apmazgāšanos, pirms došanās mošejā. Sākotnēji šeit tika ierīkota viena strūklaka uz kuru pa bronzas caurulēm tika padots ūdens. Laika gaitā komplekss tiek papildināts ar vēl divām strūklakām. Kā jau minēju, Almoravīdi izcēlās ar lieliskām zināšanām ūdens apgādes tehnoloģijās, par ko varam pārliecināties šeit, kur vairakus gadsimtus, līdz pat šodienai, darbojas šī ūdens piegādes sistēma, kura piepilda šos baseinus.

Baadinu Kubbas dekorācijas veidotas tradicionālā, tā laika Almoravīdu arhitektūras stilā. Šeit jau 1960. gadā tiek veikti arheoloģiskie izrakumi un petniecības darbi, kuri tiek turpināti arī mūs dienās. Ieeja pašā teritorijā ir par maksu, bet patiesībā visu var redzēt arī no paša laukuma. Te pat blakus ejot gar mošejas sienu, šaurā ieliņā, kura atzarojas no laukuma,arodas vēl viens nozīmīgs vesture objekts – korāna skola.

Ali Ben Jusefa mošeja un korāna skola.

Burtiski blakus Kubbai. Atrodas Ali Ben Jusefa mošeja, kuras celtniecība uzsākta 12. g.s. sākumā, vēl pie Almoravīdu valdniekiem un kura vēlāk nosaukta par godu, vienam no Marakešas svētajiem aizbildņiem – Ali Ben Jusefam. Šī monjumentālā celtne ar savu vairāk, kā 40 metrus augsto minaretu izvietojusies virs Marakešas vecpilsētas. Sākotnēji mošeja esot bijusi mazāka un vienkāršāka, bet pēc rekonstrukcijas 16-17 g.s. tā tika stingri pārveidota. Ēka ir 80 metrus plata un 120 metrus gara un kā jau teicu, minareta augstums pārsniedz 40 metrus. Visai iespaidīga izmēra ēka!

Blakus Ben Jusefa mošejai, atrodas bijusī korāna skola, kura arī nosaukta Ben Jusefa vārdā (Medersa Ben Youssef). Tā gan tapusi krietni vēlāk, marinīdu dinastijas valdīšanas laikā 1331-1351. gados. Par marinīdiem mēs vēl parunāsim vēlāk, jo tas jau ir cits vēstures posms. Tātad, tās pamatlicējs ir marinīdu dinastijas sultāns Abu el Hasans, kurš bija islama sunītu novirziena piekritējs un vēlējās šeit nostiprināt šī novirziena islama trdīcijas. Vēlāk, 1564. gadā, jau saadītu dinastijas sultānsEl Galibs, paplašina skolu un tā kļūst par lielāko korāna skolu visā Magribā. Savā uzplaukuma periodā, šajā skolā, islama zinatnes un gudrības apguva vairāk, kā 900 studentu vienlaicīgi. Kā skola, tā kalpo līdz pat 1960 gadam, kad tā tiek pārveidota par muzeju.

Par ieeju korāna skolā ir jāmaksā 50 dirhami. To arī izdarām un ejam iekšā. Cauri ejai, kuras griestus dekorē arkveida kupoli, nonākam skolas centrālajā pagalmā. Centrālā pagalma vidū, izbūvēts taisnstūra formas, marmora baseins, kura ūdenī atspīd pretējo sienu dekorētās sienas un arkas. No pagalma nonākam pirmā stāva telpās, kurās notikuši mācību processi. Telpas izdekorētas ar krāsainu ornamentu un flīžu mozaīkām. Ornamenos izdrukātas sūras no korāna. Griesti pārsvarā veidoti no ciedra koka.

Otrajā stāvā ap pagalmu agrāk esot bijušas vairāk, kā 150 dzdīvijamo istabu-kēliju, kurās dzīvojuši studenti. Varetu to nosaukt par studentu kopmītni. Isabas ir salīdzinoši mazas un pieticīgi noformētas, un katrā istabā dzīvojuši no diviem līdz pieciem studentiem. No studentu istabām-kēlijām otraja stāvā, logi vērsti uz iekšējo pagalmu un tā grezni dekorētajām sienām un elementiem.

Pēc kēliju apskates, atgriežamies pirmajā stāvā kur apskatām lūgšanu zāli. Lūgšanu zāli sedz ļoti interesants kupols. Mihrabu grezno trdicionāla pakavveida arka. Mihrabs, tā ir speciāli veidota niša sienā, kaut kas līdzīgs altārim, kura norāda virzienu uz Kaabu Mekkā. Musulmaņi lūgsanas laikā, ar seju vēršas pret mihrabu, jeb Mekku. Arī uz ielas lūdzoties, vēlams vērsties pret Mekku, bet ja nav zināms pareizais virziens, tad jāvēršas pret tuvāko mošeju.

Starp citu, Mihrabs islama vesturē, kā sastāvdaļa parādās tikai 8. g.s. Pravieša Muhameda pravietojumos, šāds elements nav minēts. Islama teologi, gan atdzinuši mihrabu, par veiksmīgu inovāciju.

Pēc nelielas ekskursijas korāna skolā, atgriežamies uz laukuma. Pie laukuma blakus skolai un Baadina kupolam ziemeļ rietumu virzienā, atrodas tirgotāju pagalms-funduka, kurā ierīkota grezna strūklaka, kuru, kā daudzas citas strūklakas sauc „Ain šrob u šurf” (Dzer un pielūdz). Burtiski blakus skolai dienvidu virzienā, ierīkots Marakešas pilsētas muzejs, kurā izstādīti tradicionālie mākslas priekšmeti un darbi. Muzeja centrā ierīkots grezns Andalūziešu stilā veidots pagalms, ar iespaidīgu lustru tajā.

Pašu muzeju gan neapmeklējam, bet aprobežojamies ar nelielu ieskatu tā hallē. Mūsu laiks tomēr ir ierobežots, jo vienas dienas laikā mums jāpaspēj apskatīt vēl daudzus objektus, tajā skaitā jāšķērso Souks, jeb tirgus un kā parasti, tas nenotiek ātri. Pirmo tirgotavu mēs apmeklējam jau tepat pretējā laukuma pusē no Marakešas muzeja. Tas piesaista mūsu uzmanību ar to, ka pie tā ieejas izkārtas čūsku ādas.

Patiesībā tas pat nav veikals, bet farmācijas darbnīca, kurā tiek gatavoti dažādi līdzekļi medicīnas vajadzībām, kā arī džādas garšvielas un piedevas. Iestādes saimnieks Omārs,uzstājīgi lūdz lai mēs kārtigi izstaigājam viņa darbnīcu-tirgotavu un sola pastāstīt dažādas lietas par dažādām brīnum zālēm un līdzekļiem. Tā kā esmu šādā iestādē bijis vairākkārt tad nolemju savus līdzgaitniekus atstāt šī uzstājīgā vīra pārziņā uz kādu pusstundu, bet pats iešu sameklēt vēl vienu interesanu objektu, kurš atrodas tepat, kaut kur netālu.

Stārķu māja.

Pēc nelielas maldīšanās pa šaurajām ieliņām, kuras ieskauj Ben Jusefa mošeju, man izdodas atrast vietu ko meklēju.Tā atrodas uz mazas ieliņas mošejas ziemeļu pusē, un tā ir ēka ar interesantu vēsturi. Tā ir Dar Bellarj „Stārķu nams”. Agrāk šajā ēkā esot bijis stārķu hospitālis, kurā ārstēti šie interesantie un noslepumainie putni.

Stārķi jau izsenis šeit tikuši uzskatīti par svētiem putniem. Domaju, ka tradīcija šo putnu dēvēt par svētuli Latvijā arī nākusi tieši no šejienes. Jau pirms islama atnākšanas senās berberu ciltis respektējušas šos putnus un tie baudījuši lielu cieņu. Vēl pat līdz šodienai, par stārķiem nodarītu kaitējumu šeit paredzēta krimināl atbildība un vismaz trīs mēnešī jāpavada cietumā.

Berberi uzskata, ka pēc aiziešanas aizsaulē cilvēka dvēsele šad tad iemiesojas stārķos, lai atgriestos palūkoties, ko tad viņu pēcnācēji īsti dara. Berberi bieži uzmanās un cenšās neizdarīt neatļautas lietas stārķu klātbūtnē.

Ir kāda berberu leģenda, kura vēsta, ka kāds imams pieļāvis nepieļaujamu kļūdu un iedzēris kārtīgu vīnadevu, devies mošejas minaretā ar ko izraisījis visu varenā dieva dusmas un ticis pārvērsts par stārķi. Pirms tam imams esot bijis ģērbies baltā halātā ar melnu apmetni, dēļ tā arī stārķi esot balti ar melniem spārnu galiem.

Lai kā tur īsti arī nebūtu bijis, Maroka visu laiku ir bijusi, kā stārķu migrācijas krustpunkts jau tūkstošiem gadu. Pie kam daļa starķu uz ziemu pamet Maroku un dodas uz Dienvid Āfriku, bet savukārt citi stārķi, no Eiropas ierodas šeit lai pārziemotu.

Meklējot šo stārķu namu un atgriežoties uz farmācijas tirgotavu esmu apgajis riņķī Ben Jusefa mošejai un tagad plānoju doties pašā tirgus burzmā. Mani kolēģi noklausījušies kārtīgu lekciju par dažādiem brīnum līdzekļiem, veic vel šādus tādus pirkumus pie Omāra. Paiet vēl kādas 15 minūtes un varam dotie tālāk.

Tirgus un Džemā el Fnā laukums.

Un tā mēs dodamies tirgus burzmā. Faktiski tirgošanās notiek visā vecpilsetas teritorijā, bet šeit no Ben Jusefa mošejas līdz pat Džemā El Fna laukumam, atrodas pati tirgošanās „Mekka”-Souks. Parasti tūristi nokļūst šajā tirgū, virzienā no Džemā El Fna laukuma, bet mēs to izdarām no pretējās puses. Šeit vairāku kvartālu platībā ielas ir nosēegtas ar speciālām nojumēm un visās ēkās, un ejās notiek aktīva tirdzniecība ar visu kas iespējams. Protams, ka pārsvarā dominē tradicionālie vietējie ražojumi, tādi kā ādas un tekstila izstrādājumi, un protams garšvielas.

Par šo tirgu varētu rakstīt gari un plaši, bet to nedarīšu. Pāris teikumus tikai piebildīšu. Tātad, virzienā no El Fna laukuma, sākumā tirgotavās pārsvarā dominē pārtikas izstrādājumi, augļi, dārzeņi un protams-milzīgs daudzums garšvielu. Jo dziļak dodaties tirgū, jo preču klāsts nomainās uz amatniecības un rūpniecības izstradajumiem. Gribu šeit piebilst, ka šeit patiešām, lielākā daļa izstrādājumu- arī suvenīri tiek gatavoti uz vietas, vai tie ražoti kādā citā pilsētā, bet tieši Marokā. To kvalitāte šeit ir daudz augstāka, kā daudzviet citu valstu tirgos. Patīkami ir tas, ka šeit tikpat kā nav Ķīnā štancēto draņķu, kuri jau sen pārpildījuši visas pasaules malas!

Vēl viena būtiska lieta! Cenu līmenis krītas, attiecībā no tā, cik tālu esat no El Fna laukuma. Jo tālāk, jo lētāk un lielāka iespēja kaulēties. Tāpat, tirgotāju kultūra mainās, jo dziļāk tirgū, jo tie ir mazāk uzmācīgi un daudz patīkamāki. Un vēl! Noteikti neaizmirstiet! Tādu ādas izstrādājumu klāstu, kā šeit, jūs neatradīsiet nekur citur, ja nu vienīgi Fesā, tepat marokā. To kvalitāte pārsvarā ir ļoti augsta un izvēle ir neierobežota. Dažkārt, jūs varat ieiet pat pašā darbnīcā, kur jūsu pasūtītā lieta var tikt izgatavota jūsu acu priekšā, papildinot to pēc jūsu pašu vēlmēm!

Tirgus rajona šķērsošananenotiek ātri, jo katrs šeit ko vēlas nopirkt. Protams, lielu laiku aizņem kaulēšanās un papļāpāšana ar pašiem tirgoņiem. Tirgoņi bieži jums piedāvā padzert tēju, bet tas atkal nozīmē, ka ātri prom no šejienes netiksi! Mums šī tirgus šķērsošana aizņēma aptuveni divas ar pusi stundas, kas pēc būtības ir diezgan ātri, bet tas vēl nav viss, jo priekšā paveras Marakešas centrālais un slavenākais laukums-Džemā El Fna.

Ddžemā El Fna laukums, kādus tik epitetus nav lietojuši šo laukumu pieminot: mistiskais, maģiskais, leģendārais u.t.t. Neskaitāmus gadu simtus šis laukums faktiski bijis, kā Marakešas centrs un pat ilgstošus periodus, kā impērisku valstu centralais laukums un simbols. Nonākot laukumā rodas tāda sajūta, ka tas radies haotiski, jo tā nosacītā trīstūra forma izrobota ar tādiem, kā pievienotiem sīkākiem laukumiem, skvēriem, ejām un ielām, kuras haotiski atzarojas no tā. Tapat ēkas ap to izvietotas haotiski un ir vis dažādāko arhitektūras formu. Ēku augšējie stāvi, pārsvarā piebūvēti pakāpeniski laika periodā un tajos izvietotas kafejnīcas un restorāni. Virs vairākām ēkām izveidotas atklātas terases ar restorānu galdiņiem, no kurām baudot marokāņu virtuves noslēpumainos labumus iespējams vērot vissu, kas notiek lejā, pašā laukumā.

Šeit arī atrodas viens no slavenākajiem restoraniem Kefe de France, kuru iecienījuši tūristi no visām pasaules malām. Saka, ka tieši no šī restorāna jumta terasēm, paveras vis labākā panorāma uz šo laukumu.

Mūsdienu Džemā El Fna ir laukums ar dzīvīgu atmosfēru no agra rīta līdz vēlam vakaram un arī naktī. Šeit noiek gan tirdzniecība, gan izklaides pasākumi. Patiesībā brīžiem uz laukuma valda diezgan liels haoss, kurā ik uz soļa saskarsieties ar tirgotājiem dažādiem māksliniekiem, muzikantiem, īpašiem apelsīnu sulas tirgotājiem, pērtiķu un čūsku dresētājiem, un arī ar dažādiem krāpniekiem! Tā ka, ja esat šeit, tad savus makus turiet drošībā! Pie tā visa vēl piebildīšu, ka šeit ļāudis ir ļoti uzmācīgi un rodas iespaids, ka to mērķis ir izspiest pēc iespējas vairāk naudas no katratūtista, kurš šeit ieradies un daudzi no tūristiem ar vājāku raksturu, diezgan ātri cenšas pamest šo laukumu dodoties uz tirgu, vai uz kādu no restorāniem, kur šo bardaku mierīgākā gaisotē var pavērot no restorāna terases.

Nekatoties uz laukuma haotisko un nevisai izteiksmīgo arhitektūru, šis laukums ir iekļauts JUNESCO kultūras un vēstures vērtību sarakstā. Ticamāk ka tas izdarīts nevis lai atgadinātu par šī laukuma arhitektūras vērtībām, bet gan lai uzsvērtu šīs vietas kultūr vēsturisko nozīmi, jo tieši šī vieta šeit, tiek uzskatīta pa Marokas un Marakešas kultūras un sadzīves vitrīnu. Ja paskatās vēsturē, tad šī vieta ne vienmēr ir bijusi tikai, kā samērā miermīlīga tirgošanās un izklaižu vieta. 10. g.s. šeit tika sodīti noziedznieki un valdošo režīmu pretinieki. Esot bijušas dienas, kad laukumā ar navi sodīi pat līdz 50 cilveku. Pēc navessoda izpildīšanas, upuru galvas vairākas dienas esot rotājušas tuvejos pilsētas vārtus un nožogojumus.

Tagad par šiem notikumiem ļaudis ir tikai dzirdējuši no seniem nostāstiem un laukums tiem kalpo kā izkalaides, atpūtas un protams- naudas pelnīšanas vieta. Laukums piepildīts ar lielām ļaužu masām, kuras veido tādus kā apļus, verojot kaut kādus priekšnesumus, vai drūzmējoties pie dažadiem tirgoņiem.

Arī mēs kādu bridi veltam laukumā demonstreto brīnumu vērošanai. Manu uzmanību šeit piesaista tā saucamo Gnaua (Gnoua) brālības muzikantu uzstāšanās. Te būs vietā īss skaidrojums, kas tad īsti ir šie Gnaua un to mūzikas stils. Gnaua, tie ir senu melnādaino vergu pēcteči. Melnādainie vergi uz šejieni Almoravīdu un Almohādu valdīšanas laikā tika atvesti no Āfrikas videienes rajoniem, tādiem kā Gana, Gvineja, Mali un citi. Šie vergi esot izcēlušies ar lielu izturību un parasti tos izmantoja sultānu piļu un apartamentu apsardzē.

Atsevišķs stāsts ir par to, kā radusies šī brālība. Tā radusies pateicoties melnadainā- svētā Bilāla pielūgšani. Bilālu, Pravietis Muhameds esot atbrīvojis no verdzības, kā pateicību par meitas Fatimas izārstēšanu ar dziedāšanas palīdzību. Tādēļ arī Gnaua brālības ļaudis izsenis tiek uzskatīti par dziedniekiem, kuri ar dziesmu un mūzikas palīdzību, spēj izārstēt. Arī šeit Marokā, šie melnādaino vergu pēceči tiek pienācīgi cienīti. Ganaua sniegtie koncerti šeit tiek uzskatīti par mūzikas dziedniecības seansiem. Šī mūzika radusies sintezējot islāma tradicionālo mūziku ar vidus Āfrikas trdicionālajām mūzikas ritmiem.

Gnaua mūziķi tērpti visai krāšņos apģērbos un nēsā īpašas cepurītes ar tādu kā astīti galā, kuru uzstāšanās laikā, šad tad iegriež virpulī, šūpojot galvu. No mūzikas instrumentiem, tiek lietoti dažādi stīgu instrumenti (kaut kas līdzīgs mandalīnai), tamburīni (ar ādu pārvilktas bungas), bet paši zīmīgākie ir metala grabuļi-kastaņjetes (vietējie sauc par-garagab), kuras nedaudz atgādina hanteles un kuras ritmā tiek žvadzinātas. Pati muzika sākotnēji šķiet diezgan vienmuļa un vienveidīga, bet kādu laiciņu paklausotie, rodas tāda kā transa sajūta.

Vairākās vietās var redzēt drūzmējoties vietējos vīrus, kuri aktīvi kaut ko apspriež, vai klausās kāda vīra pārliecinātā emocionālā runā. Tie esot marokāņu stāstnieki, vai arī korāna ideju izskaidrotāji, vienu vārdu sakot „austrumu-gudrie”. Ja ir vēlme ieklausīties, tad varat mēģināt, bet tik un tā neko nesapratīsiet. Un ja ilgi vērosiet stāstnieku, un neiemetīsiet kādu monētu onu ziedojuma traukā, tad ar vienu stāstnieka žestu, varat tikt izraidīts no klausītāju grupas. Atteikties izpildīt šādu norādi nozīmētu, ka jūs necienīt apkārtējos, kuriem jūsu klātbūtne novērš uzmanību no gudra vīra runas, un klausītāju reakcija var būt visai skarba!

Protams! Visu laukumu kā jau iepriekš teicu, okupējuši dažādi čūsku dīdītāji un dzīvnieku dresētāji. Pilnīgi saprotama ir sievietes reakcija, kurai no azmugures negaidīti aiz apkakles iebāž īstu čūsku! Šeit tas ir pilnīgi normāli un izraisīs tikai jautrību, bet kundzei pirmajā mirklī ne prātā neienāks, ka šī čūska savus indes zobus jau sen pazaudējusi! Čūsku, rāpuļu, pērtiķu un džādu citu dzīvo radību saimnieki ir tik uzmācīgi, ka bez dažu dirhamu ziedošanas tālāk netiksi! Mēs arī sabildējam pāris bildes.

Par dzīves ritmu šajā laukumā, arī var rakstīt garu un plaši. Varētu iznākt pat atsevišķs stāsts! Un tomēr gari neizplūdīšu. Vēl tikai piebildīšu pāris lietas: ja jūs sadomājat apmeklēt šo vietu, tad noteikti iepriekš sarūpējiet daudz sīknaudas. Ja vēlēsieties ko nofotogrāfēt, vai apskatīties, jums uzreiz tiks pieprasīta „simbolisaka” samaksa un protams, ja iedosiet lielāku naudas zīmi, par atlikuma saņemšanu nav vērts pat domāt! Otra lieta ko gribu teikt ir: uz šo laukumu irvērts atnākt vēlu vakarā, vai pat naktī. Šeit naktī izvietojas nakts tirgus, kurā notiek visas tās pašas ambrāžas, kuras te var redzēt pa dienu un pat vairāk!

Laukumā notiekošais haoss ļoti ātri nogurdina un kā nekā ir pienācis laiks ieturēt pusdienas. Rodas ideja izvēlēties vienu no restorāniņiem ar terasi uz jumta.

Šeit man nākas stāstu uz īsu brīdi pārtraukt, jo izrādas viss- 1. daļas teksts neietilpst vienā vietnē, kura izdalīta „Draugu” ceļojumu aprakstiem. Tādēļ man nācās šo stāsta daļu sadalīt vēl divās daļās un izveidot vēl vienu-neplānotu stāsta daļu par Marakešu.

Tātad turpinājums seko: Lasiet Marokas stāsa 2. daļu „Marakešas noslēpumi”.