Sapņu un pasaku zemē Bavārijā

09.11.2007
11 min lasīšanai
46 foto

Ceļojuma dienasgrāmata Mēs gribējām redzēt kalnus. Tuvumā. Lielus, iespaidīgus kalnus. Daudz un ilgi. Fotografēt. Saelpoties svaigu gaisu līdz nemaņai. Iegūt daudz neaizmirstamu iespaidu. Redzētais un piedzīvotais vilties nelika. Galamērķis – Bavārija. Laiks – 13.-21.jūlijs Transports – tūrisma firmas autobuss. Ceļojums grupā ar gidi. 1.diena Neverending story (man liekas, drīz sāksies halucinācijas). Tikai braucam, braucam un braucam. Pa reizei apstājoties uz 20 minūtēm. Un tā 21h no vietas (!). Latvija-Lietuva-Polija. Redzam tikai tik, cik pa logu. Neviena ekskursija šodien nav bijusi. Man radies iespaids – Polijai nav robežu! Te audzē kukurūzu cilvēka augumā, bet gaumes gan viņiem tā pamazāk. Mazās pilsētiņas par sevi atstāj lētu iespaidu. Radies iespaids, ka šeit katrs, kam nav slinkums, kaut ko pārdod. Un katrs, kurš kaut ko pārdod, izkar ceļmalā savu reklāmu. No raibuma izkārtnēs, uzrakstos, plakātos uz dienas beigām sāk sāpēt galva. Savukārt masveidā apgleznotās dzīvojamās mājas un izkrāsotie balkoni pilsētās, kurām braucam cauri, ir vispār kaut kas neaptverams! Un vēl aizvien es nesaprotu, kā var iedomāties māju nokrāsot spilgti zilu un uzlikt dzeltenu jumtu! Un ne jau vienu māju! Simtiem! Dzeltenai – zilu jumtu! Zilai – oranžu un tā tālāk… bet nu labi.. Pēcpusdienā esam tikuši līdz Varšavai, ko mēdz dēvēt par Austrumu Parīzi. Tā sagaida mūs ietinusies zilā piektdienas vakara dūmakā. Traucamies tai cauri lielā ātrumā un tāda arī tā palikusi prātā – liela, steidzīga un ļoti šarmanta. Dienas beigās, kad tumsa pieņemas spēkā ar katru minūti un tiešām jau gribas lēkt ārā no autobusa ar visām savām tonnu pietūkušajām kājām, nonākam galamērķī - Olesņicā. Tik vien vairs ir spēka, kā iedzert vakara tēju un likties uz auss. Viesnīcā izpētām karti un saprotam, ka trakāk jau vairs nebūs. Esam jau diezgan tuvu Vācijas robežai. 2.diena Sākas ar piecelšanos pēc LV laika – 1h agrāk :) Bet tas nekas, jo līdz brokastīm pagūstam individuāli apskatīt vietējo pilsētiņu Olesņicu. No Olesņicas vienīgais, kas palicis atmiņā – piemineklis Šopēnam un mazie „punduru auto”, ko acīmredzami joprojām izmanto satiksmē. Brokastis viesnīcā par izēšanos saukt nevarētu, bet ir okei. Paēdām pietiekoši, jo no rīta jau vēl negribas ēst, kā pēc betonēšanas darbiem :) (Brokastis bija vienīgā ēdienreize, kas bija iekļauta ceļazīmes cenā). Brokastīs mūs, visu grupu (ap 50 cilvēkus) apsēdina pie gara galda, klāta baltiem galdautiem „kā pie Vairas” (skan salīdzinājumi). Brokastis paiet, jautri čalojot, kāds pastāsta, ka Vācijā būšot nežēlīgi karsti – virs 30 grādiem, kas dotajā brīdī liekas neticami! LV tika atstāta pelēka, Polija – viscauri apmākusies, un mums pagaidām mugurā drēbes no vidējās latvieša vasaras garderobes. Pēc brokastīm dodamies uz autobusu, lai dotos uz pirmo nopietno ceļa mērķi – Drēzdeni. Ceļš uz Drēzdeni salīdzinoši ātrs. Tikko pārbraucot Vācijas robežai uzreiz rodas sajūta – esam Vācijā, attīstītā valstī. Un tā nebija tikai sajūta – tas bija acīmredzams sakoptajā ainavā pa logu. Autobusā noskatāmies filmu par Drēzdeni un tās ievērojamākajiem objektiem (uz ielas kaut ko publiski par objektu drīkst stāstīt tikai vietējais gids, ne iebraucēji). Tā nu gide izdala visiem kartes, kur ar numuriem apzīmēti visi ievērojamākie objekti un esam gatavi Drēzdenei Drēzdene sagaida mūs atplestām rokām. Koši zilas debesis, saule, un ak tu tētīt plus 34 grādi! Autobusā gan to vēl nenojaušam, klimata kontrole nemainīgi uztur ap 20 grādiem, taču, izkāpjot no autobusa, pirmajā brīdī iestājas „termiskais šoks”. Ko lai saka par Drēzdeni… tas bija iespaidīgi. Un kaut kā tā īpaši, pastaigāties pa Drēzdenes vēsturisko centru Elbas upes krastā, garām saules apspīdētajiem arhitektūras pieminekļiem, kas milzīgi savos apmēros salīdzinoši ar cilvēka augumu .. Skaties, pasažieru kuģītis, saldējuma pārdevēji, dažādi suvenīru tirgotāji, bet visam apkārt un pāri seno gadsimtu aura.. Un lai arī tu esi tik mazs un niecīgs, kad pieej klāt tādam mūra monstram, tu vienlaicīgi esi arī tikpat varens, jo cilvēkam piemīt saprāts to uzbūvēt. Drēzdenē ik uz soļa redzi liecību kultūras, mākslas, zinātnes, intelekta uzplaukumam. Karstums atstāj labu iespaidu uz sabildētajām fotogrāfijām (debesis koši zilas), bet pēc trīs stundu tūrista cienīgas staigāšanas jūties mazliet, kā saka, fiziski iztukšojies, lai arī garīgi bagātinājies :) Un tā nu mēs piestājam vietējā ielas kafejnīcā ar ko nebūt ieturēties. Tā kā ēdienkarti nav iespējams saprast, jo pat fantu tur nesauc fanta, bet gan orangesprūdel, pasūtām saldējumu un kolu. Es laikam to vēl ilgi atcerēšos. Viesmīlis atnes ledus aukstu 0.4L glāzi coca-cola.. Pirmais malks.. un pilnīgi vai asaras acīs saskrien no saviļņojuma :) slāpes nežēlīgas.. nu jā, ar cenu jau tā kā rēķinājāmies iepriekš, bet arī tā tomēr bija nedaudz nežēlīga - 3.20 eiro par 0.4L glāzi kolas.. (visa ceļojuma laikā tā bija dārgākā kola). Saldējums maksāja tikai nedaudz dārgāk. Vispār saldējums bija tāds mistisks. Auksts un salds, bet pa virsu uzputots putukrējums – pilnīgi bezgaršīgs un atsevišķā trauciņā – karstas avenes – skābu garšu. Vienkopus visas sajūtas - auksts, karsts, salds, skābs, bezgaršīgs. Bet vēl tagad atceroties, siekalas mutē saskrien :) 3.diena Pirmais apskates objekts - Rēgensburga – itāliskākā Vācijas pilsēta, kas atrodas upes ielokā un kalnu ielejā. Ielu apbūve un vecpilsētas arhitektūra ļoti atgādina Vecrīgu - šauras ieliņas, bruģis, veikalu skatlogi, tūristi. Pusdienlaikā dodamies uz Nimfenburgas pili. Karstums nežēlīgs – plus 36 grādi.. Nimfenburgas pils mani pārsteigt nespēj īpaši ne ar ko.. skatos kā Rundāles pils dvīņumāsā.. „tas pats” tikai nedaudz lielāki izmēri.. Pils dārzā es iepatīkos gulbim. Plunčāju kājas kanāla ūdeņos un viņš peld pie manis no otra krasta un piepeld klāt tā, ka gandrīz vai bail paliek no uzbrukuma :) tomēr nē, viņš ir no miermīlīgajiem. Skaidrs, ka gulbis jāpabaro. Es izķeksēju no ūdens pāris zaļas staipīgas aļģes, bet viņš laikam bija mācīts no svešiem neko neņemt :) Nākamais ceļa mērķis – Minhene – Bavārijas galvaspilsēta. Tuvojoties Minhenei var redzēt zemu lidojošas lidmašīnas, jo Minhenes lidostā tās nolaižas ik pēc 2 minūtēm. Minhene asociējas ar pārticību, brendu veikaliem, un, protams, slavenajiem krogiem un krodziņiem. Šodien starp citu sasniegts karstuma rekords +40C. Iekārtojamies viesnīcā Minhenē. Lai arī ārā un arī iekšā valda totāls bezgaiss, patīkamāk bezgaisā atrasties ir modernā numuriņā. Un Minhenes viesnīcas numuriņā ir šķidro kristālu televizors, mūsdienīgs telpas dizains, žalūzijas, superbalta, smaržīga gultasveļa, modernas mēbeles un interjera priekšmeti, un patiesībā numuriņa gaisotne diezgan ļoti atgādina biroja telpu. Pēc atvēsināšanās dodamies apskatīt vecpilsētu. Ir pus8 svētdienas vakarā, gaisā joprojām virs 30C. Mērojot ceļu uz vecpilsētu, garām un cauri āra kafejnīcām un krodziņiem jau pārņem Minhenes sajūta. Picas, hamburgeri, alus, tūristi, ļoti daudz turku, kas vidējo latviešu blondīni nomēra ar kvēlojošu skatienu no galvas līdz papēžiem. Skatlogi, skatlogi, tūristi, mašīnu jūras uz ielām, strūklakas, modernas augstceltnes, metropole, rietošas saules stari iekrāso arhitektūru .. Turpat vecpilsētas laukumā pie obeliska mēs paliekam kā zemē iemīti. Muzicē divi „kauperi” ar akustiskajām ģitārām. Solistam ir fascinējoša balss, „no woman no cry” viņš dzied tik pārliecinoši, ka es viņam noticu :) Klausos „Knock knock knockin` on Heavens door”, stāvot pašā Minhenes sirdī rietošas saules staros un pār kauliem skudriņas skrien.. viņi dzied tik ļoti no sirds un tieši uz sirdi tas aiziet.. Makdonaldiem Vācijā nav nekādas vainas! Vēl tikai tuvojāmies Minhenei, kad gide jau laikus pieteica tikai lai Makdonaldiem netuvojamies, jo neesot baudāms nekas no tur pasniegtā. Kārtējais mīts! Big Mak negaršoja ne par santīmu sliktāk kā pie Laimas pulksteņa, nes kaut uz ekspertīzi. Tā ka, droši, var ēst uz veselību hamburgerus Minhenē :) Jau krietni tumsā devāmies atpakaļ uz viesnīcu, pa ceļam paklausoties stīgu kvarteta koncertā, sievietes – divdurvju skapja džeza partijā, savukārt puiši pie obeliska bija paspējuši jau sapulcēt krietnu atbalstītāju pūli. Faniem rokas gaisā, iedegtas šķiltavas, ovācijas pēc katras dziesmas, pūlis dzied līdzi „imagine, there`s no heaven”.. vareni. Tieši tāda man palikusi prātā Minhene. 4.diena No rīta ieplānotās pilsētas apskates vietā mums tiek atvēlētas 3h gājienam pa veikaliem, lai iepirktos! Atsevišķu grupas indivīdu vēlme. Jā, man tas liek aizdomāties par to, ka neesam taču no Ugandas un arī Latvijā ir veikali, bet nu OK. Ir tik patīkami pirmdienas rītā deviņos sēdēt palmu ēnā pašā Minhenes centrā un vērot rosīgos minheniešus un tūristus, kamēr grupas biedri ķemmē veikalus.. Nākamais pieturas punkts – Noišvānšteinas pils (man likās, ka tādas ir tikai pasakās ar grāfu Drakulu) Beidzot redzam arī īstos Alpus. „Normāli” kalni pirmoreiz mūžā izskatās iespaidīgi. Un ne man vienai mute vaļā :) Noišvānšteinas pils izskatās kā no pasakas, bet lai līdz viņai nokļūtu vispirms ir jāveic kāpiens kalnā 1.5 km augstumā. Iespējamie nokļūšanas varianti: zirgu pajūgs, autobuss, kājas. Kontrole pie pils stingra. Laiž iekšā pa grupām noteiktās minūtēs. Ja nokavē, iekšā netiec. Pils ir iespaidīga. Gan izmēros, gan greznumā, gan dislokācijas vieta, gan skats pa logiem – kalni un Bavārijas līdzenumi.. Pirms ekskursijas pilī mums katram tiek iedots „mobilais telefons”, kas, ieejot katrā istabā pastāsta vēsturiskos faktus. Vāciski to sauc Marienbrucke – tiltu starp divām kalnu aizām pār kalnu upi. Vispirms mēs izdomājam nokāpt lejā līdz klinšu upītei – 350 pakāpienus uz leju, tikpat atpakaļ un vēl tikpat uz augšu līdz tiltiņam. Skats no tiltiņa paveras, protams, graujošs.. Un, kad ekskursija uz tiltiņa beidzas, vēl tikai jānokāpj pus otrs kilometrs lejā no Noišvānšteinas pils. Mēs izdomājam ka skrienot būs ātrāk :) jo kāpšana katram muskulim izvēršas nežēlīgi jūtama. Nonākot atkal lejā līdzenumā, ieturam launagu restorānā. Gribas izmēģināt tās Bavāriešu delikateses. Beigās izvēlamies cūkgaļas cepeti tumšā alus mērcē ar kartupeļu klimpām un Bavārijas kāpostiem. Izmaksā tas 14 eiro vienai personai un garšo tā so, so. Pirms doties tālāk uz viesnīcu, notiek kolektīva plunčāšanās vietējā ezerā kalnu ielokā, bet saulrietā mēs ierodamies fantastiskajā Oberammeragavā.. Sajūsmā ir visa grupa.. taisni vai neticami, ka šajā rūķu pilsētā mums jāpavada 2 naktis. Autobuss piebrauc pie vienas no pilsētiņas mājām, pie vienas no tām ar sienu zīmējumiem, kur balkona puķu kastes slīgst sarkanos, baltos ziedos un, jā, skaties uz kuru pusi gribi – visapkārt Alpi. Un skaties kurā pagalmā gribi – visur viss ir sakopts. Iekārtojamies viesnīcā. Un lai arī tiešām es vairs nevaru paiet no kāpiena kalnos augšā un skrējiena lejā, vienkārši nevar neiziet laukā.. pastaigāties Es nezināju, ka reāli cilvēki tiešām DZĪVO tādā vietā, kas drīzāk atgādina dzīvi dekorācijās, filmu uzņemšanas laukumā.. ej un priecājies, mazas mājiņas, krodziņi, jautras čalas, izgaismoti veikalu skatlogi (kuros jau ir rūķi un ziemeļbrieži jūlija vidū) un uz mirkli man rodas tikai un vienīgi Ziemassvētku sajūta. Jā, diez kā šeit ir dzīvot Ziemassvētku laikā, kad ir sniegs, lampiņas, Adventes vainagi un kūpoši skursteņi, „o tannenbaum”? Jā, tajā pašā brīdī jau es zinu atbildi – jāatgriežas un jāapskatās, jāizjūt. 5.diena Dodamies apskatīt Linderhofas pili. Arī iespaidīgi. Ārā ir joprojām šausmīgi karsti. Arī tādēļ ka esam saģērbušies tā biezāk, jo šodien paredzēts pacelties gandrīz 3 km augstumā kalnos. Pēc pils apskates dodamies uz Venēras grotu – mākslīgi izveidotu alu, kurā Rihards Vāgners atskaņojis savas operas. Sākumā pie alas mums pazūd gide. Jokojam, ka ir ierauta alā iekšā :) Minūti pēc sezam, sezam atveries akmens siena sakustas un sāk vērties vaļā :) iekšā mūs sagaida vēsums, krāšņas dekorācijas, operas skaņas un gaismu izrāde. Vēlāk dodamies uz benediktīniešu klosteri, grupa masveidā iegādājas mūku brūvēto liķieri, lai vēlāk dotos uz Cūgšpici, augstāko Vācijas virsotni gandrīz 3km augstumā. Pa ceļam autobusā prātoju, ka ir zudusi realitātes sajūta. Visapkārt jau kuro dienu kalni, kas pašam liek justies kā pastkartes sastāvdaļai :) Latvija? Kas tā tāda? Pa šauriem kalnu celiņiem mēs braucam aizvien augstāk un augstāk virs jūras līmeņa. Pati Oberammeragava jau ir gandrīz 900 m virs jūras līmeņa, šodien mums jāpievar vēl 2000m. Cūgšpices pakājē diez ko omulīgi atrasties nav, ne paskatoties „tur augšā”, kur virsotne mākoņos, ne arī ieraugot to superdrošo transporta līdzekli – tādu Siguldas gaisa tramvajiņu, vien nedaudz lielāku, kas vedīs augšā. Beigās tur salien 40 cilvēki un šūpodamies šūpojamies augšā. Galvenais neskatīties ļoti ārā pa logu. Uzbraukšana ilgst 10 minūtes un visu laiku krīt ciet ausis. Ārpusē tiek izdalītas mazas paciņas ar gumijlācīšiem žokļu kustināšanai, bet tas nelīdz. Izkāpjot tur augšā kādu minūti liekas, ka ausīs vēl džinkst un sākumā gribas turēties pie margām, bet jau pēc minūtēm piecām es varu izbaudīt mākoņus, skatu visapkārt un lejā.. gaisa temperatūra +11, spoža saule, kalnu nogāzēs sniegs, bet, tiklīdz saulei priekšā aizpeld mākonis kļūst manāmi auksts. Cūgšpices virsotnē tiek filmēts realitātes šovs, kur ratiņkrēslā sēdošu sievieti bildina vīrietis, bavārietis iepūš lielā ragā savu bavārieša dziesmu un vēl beigās uzjodelē, lai tiek ar! Spīd saule, ieleja ir zili zaļa un tālu, tālu tur apakšā. Nedaudz zūd izjūta par to, cik patiesībā mēs augstu esam, ka patiesībā esam mākoņos. „Stacijai”, kurā pienāk gaisa vagoniņi, viena siena ir no stikla. Gaidot vagoniņu, ar ko braukt lejā, var sēdēt un priecāties, skatoties kalnos un mākoņos. Laikapstākļi mainās strauji, vienubrīd ielejā uznāk negaiss, aiz loga pilnīgi necaurredzama migla, uz kādu laiku tas aiztur satiksmi un uz leju tramvajiņš nebrauc. Lejā braucot esmu izdomājusi stāvēt pie paša loga un visu laiku skatīties lejā. Ar mums kopā vagoniņā sakāpj bars musulmaņu, sievietes parandžās, bērni un vīrieši un teikšu godīgi, viņi sabojā man visu prieku. Skatos lejā uz ieleju, tā tuvojas un tuvojas.. un beidzot arī esam lejā. 6.diena Sākas ar brokastīm 5:30 no rīta. Grūti tiešām grūti kaut ko dabūt iekšā mutē tādā agrumā, bet pirms 9 mums jābūt jau Graslas spirta brūzī, kas atrodas apmēram 200 km no Oberammeragavas. Njā, atceros es to dāmu, kas mums nesa kafiju, klāja brokastu galdus – draudīga dāma, viņai bija drūmākā sejas izteiksme pasaulē. Un jā, likās, ka viņa varētu arī iekrāmēt pa degunu. Bet normālu cilvēku rīta laikā - ap pulksten 9 mēs jau metam iekšā pa 50 gramiem! Vispirms gan bija jānoskatās filma par enciānas šņabi, tā teikt, iepazinušies ar tehnoloģiju, nobaudījām galaproduktu. Vispār jau tajā Graslas spirta brūzī viens otrs arī pat pamanījās iesilt. Es, diemžēl, nē :) Liķieri galīgi nebija stipri, tikai vienīgi ļooti saldi, bet šņabis, kurš ķērās tam klāt, savus gramus 150-200 varēja arī iztukšot, nogaršojot vien. Pēc tam devāmies uz sāls raktuvēm. Tas bija vienkārši superīgi. Vispirms tevi ieģērbj kā kosmonautu kombinezonā no galvas līdz papēžiem. Ejot iekšā divas kundzes ar trenētu aci katram pēc izmēriem piešķir tumši zilu kombinezonu ar atstarojošām apšuvēm. Tad sasēdina uz tāda parka soliņa, kas brauc pa bānīša sliedēm pazemē iekšā. Iepriekš tiek izdarīti grupas foto, kurus pēc ekskursijas iespējams iegādāties par 4 eiro. Brauciens uz soliņa ir aizraujošs. Tumšs, ar katru metru kļūst vēsāk, gar sienu mazas lampiņas. Kaklu snaikstīt uz visām pusēm nav ieteicams, var ieskriet ar pieri kādā izkārtnē. Nonākot pašās raktuvēs gaida šļūciens lejā pa dēli uz savas miesīgas pēcpuses, lai dotos tālāk ekskursijā. Slīd labi :) augstums arī tāds normāls, apmēram 4 stāvu mājas augstumā, visapkārt tumsa. Saķērušies kopā pa trīs vai četri šļūcam.. jautrākais, ka vienā šļūciena brīdī tiek izdarīts momentfoto. Kad beidzas ekskursija, šos foto var iegādāties (atkal 4 eiro) un redzēt visdažādākās grimases! Arī acis uz kātiņiem :D Sāls raktuvēs mūs iepazīstina ar sāls iegūšanas tehnoloģiju. Informāciju var iegūt ne tikai redzot, dzirdot bet arī palaizot :) ekskursija noslēdzas ar muzikālu lāzeršovu, kamēr ar laivu pārceļamies pāri pazemes ezeram. Vēlāk dodamies uz Ķēniņezeru. Ķēniņezeru ieskauj Alpi (jau atkal) :), ūdens ir smaragdzaļā krāsā, ļoti tīrs. Brauciens ar kuģīti ilgst divas stundas un, runājot atklāti, tas ir ilgi. Beigās uznāk miegs un kļūst pat ļoti garlaicīgi. Lūdzu, vairāk nekādus kuģīšus! Ne pa Daugavu, ne Ventu! :) Vakarpusē vietējais termometrs uz ielas rāda +26 grādus un liekas, ka ir auksti. Un jā, es gribu atpakaļ uz Latviju. Ļoti! 7.diena Pabrokastojam viesnīcā un steidzīgi dodamies prom, jo priekšā garš ceļš mājup. Līdz pusdienām paspējam šķērsot Vāciju, Austriju, nonākt Čehijā. Robežu šķērsošanu var arī nepamanīt, jo braucam no valsts valstī bez apstāšanās. Uz Čehijas robežas samainām pēdējo naudu. Kurss – 5Ls=200 kronas. Česki krumlov pilsētiņa pēc visa redzētā liekas pliekana un nespēj pārsteigt NE AR KO. Bet, godīgi sakot, to var norakstīt uz vispārēja noguruma rēķina, kas ar katru stundu kļūst lielāks. Pilsēta sena (jau akmens laikmetā tikusi apdzīvota) un to var redzēt. No arhitektūras viedokļa ielu kārtojums, bruģis, šaurība varbūt attālināti kaut kur var atgādināt Vecrīgu, bet tomēr nē. Jūgendstila tur vienkārši nav, bet pusdienas – vienkārši briesmīgas :) no sērijas spilvens spiež, sega kož :) Pēdējo ceļojuma nakti pavadām Polijā, Lido tipa viesnīcā. Kruta! Masāžas duša, 15 ātrumi, astoņi režīmi, masē visas iespējamās vietas. Apartamenti ir dievīgi un brokastis – karaliskas, kurām seko ceļš mājup 10 stundu garumā. Bauska, Tu esi dievīga! Un Tavs Statoils vislabākais! Beidzot mūsu pašu Latvijas pārdevējas, mūsu sendvičmaize, mūsu Star fm jums uzgriezts, kur tieši mūsu Kaupers dzied mūsu Īssavienojumu :) Ar kalniem tā smieklīgi. Vispirms viņi parādās jau braucot cauri Polijai. Pa autobusa logu tālumā var saskatīt kalnus (jau mute vaļā) :) . Un tad viņi pamazām kļūst lielāki un aizvien lielāki, un lielāki un lielāki :) visbeidzot viņi ir it visur. Pa viesnīcas logu, pa autobusa logu un beigās jau sāc domāt – da nu padumaješ – kalni :)

Sapņu un pasaku zemē Bavārijā

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem