Trīre - Vācijas pilsēta pie Mozeles upes

Dana Ramirez 11.03.2012 6 min lasīšanai

Pirmo reizi par Vācijas pilsētu Trīri dzirdēju, kad Luksemburgā strādājošie draugi runāja par Trīri kā par labu opciju dzīvesvietai. Dzīvo Trīrē (Vācijā), bet strādā 40 km tālāk esošajā Luksemburgā – izbraukāt nav grūti, turklāt Trīrē cenas esot labākas. Toreiz man Trīres vārds neko neizteica. Un nu, 2012. gada pavasarī radās iespēja aizbraukt uz Trīri, lai piedalītos ERA (Eiropas Tiesību akadēmija – www.era.lv) rīkotajā konferencē. Ceļojumu sāku ar aviobiļešu rezervāciju. Turp lidoju ar Ryanair līdz Frankfurtei-Hānai, bet atpakaļ – ar Air Baltic no Briseles. Šādu kombināciju izvēlējos tāpēc, lai pirms konferences varētu apskatīt Trīri, bet atpakaļceļā apciemot draudzenes Luksemburgā un Briselē. Turklāt Ryanair no Hānas uz Rīgu nelido katru dienu, bet man vajadzēja pēc iespējas ātrāk pēc konferences tikt atpakaļ uz LV.

Man patīk lidot prom no Latvijas. Prombraukšanas brīdī galvā sakārtojas visas iepriekš esošās haotiskās domas. Rodas pilnīga skaidrība par to, kas ir vērtīgs, un kas – ikdienas sīkumi. Mirklī pirms lidmašīnas atraušanās no zemes es parasti apdomāju visu iepriekšējo dzīvi un vienmēr secinu vienu un to pašu – visvērtīgākā ir ģimene un tuvi draugi, ar kuriem ir noteikti vērts maksimāli daudz pavadīt laiku. Pārējās ir pakārtotas lietas. Ceļojuma sākums lidmašīnā ir ar terapeitiski veselīgu ietekmi un jau pēc vienas dienas prombūtnes dod papildus enerģiju un prieku braukt mājās, lai turpinātu ikdienu labākā kvalitātē.

Tā domājot par dzīvi un darbiem ir jau pagājusi 1,5 stunda un sniegotās Latvijas vietā aiz lidmašīnas iluminatoriem jau redzama Hāna pie Frankfurtes. Laukā ir migla, sniega nav un temperatūra ir par kādiem 6 grādiem augstāka kā LV. Tā kā man ir tikai rokas bagāža, tad jau pēc 10 minūtēm esmu izgājusi no lidostas un dodos uz 300 metrus tālāk esošo autobusa pieturu. Autobusa biļeti uz Trīri esmu jau nopirkusi iepriekš internetā (www.flibco.com). Autobusā sakāpj raibu raibā publika – Eiropa ir kļuvusi tik daudznacionāla. Pēc nepilnas stundas esmu Trīrē un cenšos saprast, uz kuru pusi man tālāk doties. Ieeju tuvējā lielveikalā Lidl un kāds laipns pircējs man parāda virzienu uz pilsētas centru. 2,5 km līdz centram var braukt arī ar pilsētas busu, bet man patīk staigāt ar kājām, tāpēc, neraugoties uz sāpošo papēdi, dodos ceļā – tikai taisni vien pa galveno ielu, apmaldīties nav iespējams. Pilsētas centrā vēlreiz pavaicāju virzienu un tad jau esmu klāt pie savas pirmās naktsmītnes – Hilles Hostel Trier (http://www.hilles-hostel-trier.de/ ). Parasti apmetos viesnīcās, ne hosteļos, bet šoreiz esmu sekojusi vietējo draugu ieteikumam un neesmu vīlusies. Hostelī mani sagaida laipna saimniece un ļoti draudzīgs suns. Man tiek ierādīta istaba ar nosaukumu „Indijas istaba” – mājīgi iekārtota un ar Budas skulptūru uz palodzes. Sliktā lieta ir tā, ka šonedēļ brokastis nevienam netiek pasniegtas, jo hostelī notiek neliels remonts. Labā lieta – ka netālu ir kafejnīcas, kur var baudīt rīta maltīti. Hostelī esošajā virtuvē katrā laikā pats vari pagatavot kafiju vai tēju. Man līdzi ir „Rīgas Dzirnavnieka” auzu putra ar augļiem – ideāls variants, lai garšīgi paēstu un neiespringtu līdz nākamajai ēdienreizei.

Lai gan mājās biju plānojusi Trīrē veltīt laiku, lai izlasītu kaudzēm līdzi paņemtos materiālus, tomēr ceļotāja zinātkāre ņem virsroku un es dodos pastaigā pa pilsētu. Karte vienā rokā, fotoaparāts – otrā. Esmu noilgojusies pēc ekskursijas. Pēdējā laikā mani naktī vajāja murgi, ka esmu ārzemēs un aizmirsusi mājās fotoaparātu. Murgs izrādās nepatiess. Aparāts man ir rokās un es bildēju pa labi un kreisi. Pilsēta ir ļoti fotogēniska. Vēl labāk varētu būt tad, ja spīdētu saule, tomēr tā ir noslēpusies aiz mākoņiem visas 4 dienas, kamēr vien esmu Trīrē.

Trīres vecpilsētā var apmaldīties, bet nevar pazust. Vecpilsētu ieskauj 3 lielās ielas no 3 pusēm un Mozeles upe no 4.puses. Nebiju gaidījusi, ka ieraudzīšu tik daudz skaistu un senu ēku – romiešu laikā celtos vārtus Porta Nigra (http://www.sacred-destinations.com/germany/trier-porta-nigra.htm ), Trīres pili, amfiteātri, karaliskās pirtis. Tūristi pulcējas arī pie Kārļa Marksa muzeja, bet es tajā nespēju ieiet. Vēl no padomju laikiem man šī kunga personības ir bijis par daudz (http://en.wikipedia.org/wiki/Karl_Marx_House ).

Kā jau sestdienas dienā – pilsētā ir daudz cilvēku – gan vietējo, gan tūristu. Vācieši ir jau pavasarīgi ģērbušies, kamēr man prasās pēc cimdiem un cepures. Vēsi. Gaiss ir tik mitrs un miglains, ka vecpilsētas bruģis slapjš kā pēc lietus. Vācieši ir īsti suņu mīļi – redzami visdažādākie sunīši, kuri kopā ar saimniekiem met līkumus pa vecpilsētu.

Vakariņas ēdu vietējā krodziņā, kādu te ir daudz. Oficiants ir apmierināts ar manu izvēli – vietējie gardumi ar kartupeļiem, cūkgaļas cepeti, salātiem un kādu vietējā alus šķirni. Garšo labi, turklāt jauki vērot, kā atpūšas paši vācieši – čalo pie galda ar ģimenēm un draugiem. Cilvēki ir mierīgi un savstarpēji laipni. Pat svešinieki viens ar otru pajoko, uzsmaida un uztver notiekošo ļoti draudzīgi.

Svētdienas rīts pienāk ar agriem baznīcu zvaniem. Tomēr ielas ir gaužām klusas – visi veikali slēgti, mašīnas uz ielām nemana, cilvēki nez kur izgaisuši. Tukšs un kluss. Kā vēlāk man skaidro gudrāki cilvēki, tad vācieši svētdienas pavada visbiežāk mājās, kur apdara nedēļas laikā iekrājušos darbus. Tādas šopinga tūres kā LV svētdienās te nenotiek – viss ir slēgts. Ja nu vienīgi kāds krodziņš vai kafejnīca ir vaļā, bet nebūt ne viss. Es turpinu Trīres apskati – izstaigāju Mozeles upes krastus, vīna dārzu kalnu, nočekoju rītdienas konferences vietu, apskatu sporta laukumus un vasarā atvērto vietējo peldvietu, izpētu parkus (Nells Park). Dienas beigās varu godīgi teikt: esmu redzējusi visu. Kājas no staigāšanas vai krīt nost. Vakarā aizeju vēl uz kino un noskatos nule kā oskaroto mēmo filmu The Artist. Laba izvēle, ņemot vērā, ka neprotu vācu valodu. :)

Pirmdienas dienā sākas konferences un tā ilgst līdz otrdienas pēcpusdienai. Esmu pilnīgā sajūsmā gan par lektoriem, gan par dalībniekiem – visi ir tik zinoši, aktīvi un vienlaikus – ļoti cilvēcīgi un pozitīvi atvērti viens pret otru. Pirmdienas vakarā konferences dalībnieki dodas uz kopīgām vakariņām, kurā bauda arī Mozeles vīnu. Šis Vācijas reģions – Reinzeme-Pfalca – nav vis alus, bet vairāk vīndaru reģions. Pirms vakariņām mūs pa pilsētu vēl izvadā vietējais gids – jauks vācu kungs, kurš mums saistoši un ar jokiem izstāsta Trīres vēsturi un izrāda galvenās ēkas.

Pirmdienas naktī nakšņoju jau citā viesnīcā (http://www.hotel-kessler-trier.de/ ), jo hostelis ir pilns. Jaunā viesnīca ir vecpilsētā, tieši blakus Kārļa Marksa muzejam. Viesnīca ir klusa, gandrīz kā pamesta, tomēr visnotaļ jauka. Liekos uz auss un lieki nefantazēju, kāpēc tas tā. No rīta brokastis ir bagātīgas, kas man kā kustīgam tūristam ir ļoti svarīgi, lai diena labi sāktos.

Otrdienas pēcpusdienā no Trīres dzelzceļa stacijas dodos uz Luksemburgu. Biļete maksā EUR 10.40. Vilciens sastāv tikai no 2 vagoniem – 1. un 2.klases. Atšķirību īsti nemanu, tur vajadzīga vērīgāka acs. Pēc nepilnas stundas esmu Luksemburgā, kas mani pārsteidz ar ļoti krāsainu publiku. Luksemburga ir daudz dzīvāka – vismaz stacijas rajons. Pēc klusās Trīres es nevaru īsti pieņemt šo skaļumu un raibumu. Par laimi satieku savu Luksemburgas draudzeni un mēs jauki pavadām brīdi pie kafijas tases, lai pārrunātu, kā mums iet. Darba gaitas ir izmētājušas draugus pa visu pasauli un tā nu nākas izmantot katru izdevību, lai satiktos kaut uz stundu kaut garām braucot.

Pēc stundas jau esmu nākamajā vilcienā, kas brauc uz Briseli. Biļete maksā EUR 36,20 un ekspresis 2,5 stundu laikā pasažierus nogādā Eiropas Savienības sirdī. Izkāpju stacijā „Luksemburga” un nokļūstu tieši pie Parlamenta ēkas. Ir vakars. Ierēdņi, novilkuši žaketes un noņēmuši kaklasaites, pavada laiku pie alus kausiem turpat vietējā krodziņā. Gaisotne ir jauka, brīva un nedaudz franciska. Draudzenei līdzi uz krodziņu ir atnācis viņas suns – melns & gudrs skaistulis. Nevienam apmeklētājam, ne arī oficiantam netraucē suņa klātbūtne. Kāpj viņam pāri vai noglauda galvu, - tāds pats savējais kā pārējie. Man patīk šī suņu kultūra, kura, cerams, drīz būs arī pie mums LV.

Šķiet, tādā bezrūpībā un ceļojumu gaisotnē varētu pavadīt visu laiku. Tomēr jau nākamajā rītā jūtos apņēmības pilna braukt mājās un gāzt jaunus kalnus. Šāda pāris dienu ilga atpūta tuvējā Eiropā ir ļoti vērtīga. Ir restartēta enerģija un iegūts skats no malas.

P.S. Interesanti, ka pirms šī brauciena ar mani notika vairākas mistiskas lietas, kas lika domāt: tā ir zīme! Nebrauc! Pirmkārt, ne no šā, ne no tā man sāka sāpēt papēdis. Dienu pirms prombraukšanas gulēju gultā ar asarām acīs, jo nevarēju pielikt kāju pie zemes. Ne sasista, ne samežģīta, bet sāp kā dzelta. Aizkliboju līdz lidostai, aizkliboju līdz Trīrei, bet ar katru dienu kļuva labāk un labāk. Mājās atbraucu vesela. Otrkārt, mājās pirms prombraukšanas pamanījos iešļakstīt acīs nagu lakas noņēmēju – kaut kāds stulbums! Vai tas nozīmētu, ka man jāpaliek mājās? Treškārt, pēdējā brīdī uzzināju no Luksemburgas draudzenes, ka nevarēšu palikt pie viņas pa nakti. Nācās uz ātru roku meklēt citas naktsmājas, kuras arī turklāt izrādījās pieejamas tikai 2 no 3 naktīm. Es patiešām sāku domāt, ka viss šo šķēršļu kopums man māj ar sarkanu karogu: nebrauc! Tomēr, tfu, tfu, tfu!, ceļojums izrādījās ļoti veiksmīgs. Morāle? Reizēm zīmes nevis brīdina, bet vienkārši pārbauda, cik ļoti mēs gribam sasniegt savus mērķus. :)