Uz Tanžeru, papusdienot Marokā.
|
Pēteris Vēciņš
|
Uz Tanžeru, papusdienot Marokā.
Ievads.
Labdien! Tiko pabeidzu savu rakstu sēriju, par ceļojumu uz Andalūziju! Rakstīju, kā apceļot Kosta de Sol piekrasti un daļu no Andalūzijas, tuvāk vidusjūras piekrastei. Stāstā izklāstiju, kā mēs pavadījām astoņas pilnas dienas šajā fantastiski skaistajā zemē. Centos diezgan detalizēti pastāstīt visu ko zinu un redzēju tur.
Tagad man ienāca ideja, uzrakstīt nelielu stāstījumu, kā varētu papildināt šādu, vai līdzīgu ceļojumu Andalūzijā, ar vienu interesantu dienu!
Tas ir stāsts par vienas dienas ekskursiju uz Tanžeras pilsētu, Āfrikā – Marokā, pretējā Gibraltāra šauruma krastā. Pēdējā Andalūzijas ceļojumā turp gan nedevāmies, bet esmu bijis tur agrāk. Pēdējo reizi tur biju šā gada februārī un par to arī pastāstīšu.
Daudzi kur bijuši Andalūzijas piekrastē vai Gibraltārā, ir redējuši vai dzirdējuši, par iespēju- uz vienu dienu aiceļot līdz Tanžerai Marokā, vai Sēūtāi. Ar šādiem piedāvājumiem jūs saskarsieties gandrīz visās viesnīcās un tūrisma firmās, šinī reģionā. Braucot pa Andalūzijas piekrasti, degvielas uzpildes stacijās un dažos krodziņos auto maģistrāļu malās, varēsiet redzēt izkārtnes un reklāmas, gan spāņu, gan arābu valodās, kurās tiek piedāvāts iegādāties biļetes uz prāmjiem, kuri kursē uz Tanžeru un Seūtu.
Tātad! Esam Kosta de Sol piekrastes pilsētiņā La Duguesa, netālu no Gibraltāra. Ceļojam pa Andalūziju un pavadu nelielu draugu kompāniju. Par iespēju dodies uz Tanžeru un Seūtu zinu labi un esmu bijis, abās šajās pilsētās agrāk. Un tā, es izsaku priekšlikumu, vienu dienu doties ekskursijā uz vienu no šīm pilsētai.
Pēc nelielas apspriedes, priekšroka tiek dota Tanžerai. Kā nekā, tā atšķirībā no Seūtas, ir Marokas pilsēta, kurā tie, kuri nav bijuši kādā no Arābu, vai musulmaņu zemēm, varētu tā nedaudz izbaudīt, mums Eiropiešiem, atšķirīgu kultūru. Pie reizes, varētu ielikt ķeksīti savos ceļojumu stāstos, ka ar vienu kāju esi bijis Āfrikā. Protams, ka šī Āfrika, absolūti neatbildīs, tai klasiskajai Āfrikai, kādu iedomājušies lielākā daļa to, kuri tur nav bijuši.
Tātad nolemts! Dodamies rīt uz Tanžeru. No rīta pieceļamies tā agrak, lai laicīgi nokļūtu ostā, no kuras atiet prāmji uz Tanžeru. Pametam viesnīcu un gar Vidusjūras piekrasti dodamies Gibraltāra šaurume virzienā. Pabraucam garām Lalinea pilsētai, aiz kuras atrodas Gibraltārs un nonakam Algesiras pilsētā.
Kā nokļūt.
Šeit nedaudz gribu pastāstīt par iespājām nokļūt Tanžerā un Seūtā. Ātrgaitas prāmji, jeb katamarāni uz Tanžeru un Seūtu, atiet no Algesiras ostas. Nezinu gan, precīzi, bet zinu, ka no paša Gibraltāra arī ir kaut kadas iespējas nokļūt Tanžerā. Tanžerā var nokļūt arī no mazas ostas pilsētiņas- Tarifas, kura atrodas pa ceļam no Algesiras uz Kādisu (Cadiz).
Biļetes uz šiem maršrutiem var iegādāties interneta mājas lapā un arī uz vietas ostā. Dažviet, kā jau iepriekš minēju, tās var nopirkt šur-tur, ceļmalas degvielas stacijās un kafejnīcās. Tada iespēja ir, jau aiz pašas Malagas pilsētas, jau vairāk, kā 100 kilometru, pirms šīm ostām. Šajās tirdzniecības vietās, ir iespējams iegādāties, ne tikai pašas biļetes uz braucienu, bet arī, jau gatavu ceļojuma komplektu, ar ekskursiju Tanžerā, gida pavadībā. To pašu, jums noteikti piedāvās vairākās Kosta de Sol viesnīcās un tūrisma birojos.
Nedaudz par cenām. Cenu piedāvājums, būs visai plašs. No pieredzes teikšu: biļetes internetā nav vērts pirkt, jo tās tur ir salīdzinoši dārgas un varēsiet iegādāties tikai pliku braucienu turp-atpakaļ. Cenas internetā, atkatībā no sezonas, svarstās ap 60 euro, turp-atpakaļ ceļam. Ja šadas plikas biļetes pirksiet pie auto maģistrālēm, tad varēsiet ietaupīt, kādus 5 līdz 10 euro.
Es iesaku uzreiz iegādāties ceļojuma komplektu ar gida pavadību. Lai cik tas interesanti nebūtu, bieži tās sanāk lētāk, kā plikas brauciena biļetes kasē, vai internetā. Un te atkal ir dažas nianses! Viesnīcās un tūrisma birojos Kosta de Sol piekrastē, ceļojuma komplekta cens būs augstāka, kā tirdzniecības punktos pie auto ceļiem. Viesnīcās un tūrisma birojos gan ir savas priekšrocības, jo tur bieži tiek piedāvati ceļojumi, ar iespēju, ka jūs ar autobusu tiksiet savākti viesnīcā un nogādāts atpakaļ. Tas ļoti izdevīgi tiem, kuriem šeit nav sava, vai iznomāta auto. Vēl viena priekšrocība varētu būt noslogotās sezonas laikā, kad biļetes un komlekti izpārdoti laicīgi un tirdzniecības punktos ceļmalā, to varētu nebūt. Cena šādam komplektam Kosta de Sol piekrastē, varētu būt no 65 līdz 85 euro par personu. Tirdzniecības punktos pie ceļiem, cena svārstīsies no 55-65 euro.
Bet! Vis izdevīgāk, biļetes un ceļojuma komplektus iegādāties, mazos tūrisma birojiņos, pie pašām ostas teritorijām. Tur dažkārt, ne sezonas laikā, ceļojuma komplektu vienai personai, var iegadāties par 45 euro. Tā arī darām šoreiz! Mēs esam nolēmuši doties uz Tanžeru nevis no Algesiras, bet no Tarifas. No Tarifas bieži sanāk lētāk un tā ir arī tuvāk Tanžerai. (Ja jūs esat nolēmuši doties uz Seūtu, tad turpu dodieties no Algesiras). Tarifā, arī ostas apkartne un tuvākā teritorija ir daudz patīkamāka un interesantāka, kā Algesirasā. Tas varētu būt nozīmīgi, ja jums nāksies nedaudz uzgaidīt, līdz prāmja atiešanai. Blakus Tarifas ostai, atrodas vecpilsēta, ar cietoksni un daudzām kafejnīcām un suvenīru tirgotavām, kur jūs varat pavadīt laiku, līdz prāmja atiešanai. Auto varat novietot speciālā stavvietā, bet tik pat labi pamest, kādā no Tarifas šķērsieliņām ostas tuvumā, kur par stāvvietu nav jāmaksā.
Ja jums interesē nedaudz vairāk informacijas par pašu Tarifu, tad to varat izlasīt manā iepriekš publicētā stāsta - „Andalūzijas ceļojums 7. daļā. Gaismas krasts-Costa dela Luz” beigās.
Tarifa-Tanžera.
Mēs ceļojuma komplektus iegādājamies te pat Tarifā, burtiski pie pašas ostas, esošā tūrisma birojiņā, kur vietējais Marokas izcelsmes spānis, ļoti vājā angļu valodā, mums mēģina apstāstīt, ko mēs varēsim redēt šajā ekskursijā. Nokaulejam arī cenu, jo pērkam uzreiz 5 komplektus. Sanāca 38 euro uz personu! Kā nekā, nav tūrisma sezona un neviens te patreiz kasi riņķī negāž! No stāstītā saprotam, ka mūsu gids mūs sagaidīs Tanžerā, ostā un tad sēdīsimies busiņā un dosimies ekskursijā pa Tanžeru un tuvāko apkārtni. Mums tiek iedoti bukleti, ar ceļojuma aprakstu angļu valodā, no kuriem jau var daudz vairāk saprast, ko mums paredzēts rādīt.
Līdz prāmja atiešanai atlicis, nedaudz vairāk par pusotru stundu un mēs dodamies uz Tarifas vecpilsētu, kur ieturam no rīta izlaistās brokastis. Uz prāmi jāierodas nedaudz pirms atiešanas laika, lai var paspēt reģistrēties un iziet pasu kontroli. Tā arī izdarām. Esam jau ostā un kāpjam uz klāja.
Prāmis, jeb prāmis-katamarāns, paredzēts arī automašīnu transportēšanai. Paiet kāds brīdis, kamēr visi ieradušies un auto klājs piepildījies ar automašīnām. Šoreiz lielākā pasažieru daļa ir, nevis tūristi, bet marokāņi, kuri dodās mājup no Spānijas. Var manīt, ka lielākā daļa uz spāniju devušies peļņā, līdzīgi kā Latvieši uz Lielbritāniju. Daudzi automobīļi ar Marokāņu nummura zīmēm, piekrauti ar mantību, ka brīva paliek tikai šofera vieta.
Prāmja apkalpe ir marokāņi un prāmis reģistrēts zem Marokas karoga. Pats prāmis ir diezgan moderns. Tajā ierīkoti bāriņi un taxfree veikals. Pēc nonākšanas uz klāja, tiek paziņots, ka īpašā vietā jāierodas pie īpaša imigrācijas dienesta ierēdņa un jāaizpilda iebraukšanas deklarācija Marokā.
Kamēr aizpildam iebraukšanas deklarācijas, esam jau izbraukuši jūrā un struji uzņemam ātrumu. Vērojam no prāmja aizmugurējā klāja, kā attālinās Tarifas osta. Te mūs sāk mākt bažas par laika apstākļiem, jo ja paskatās uz Āfrikas krastu tad var manīt milzīgus lietus mākoņus un Tanžeras līci klāj migla. Drīzāk tā nav migla, bet lietus gāze!
Pēc kāda brīža uz atklātā klāja pūš stiprs vējš un kļūst vēsi un mēs dodamies iekšā, kur pasūtam kafiju. Brauciens nav ilgs! Gibraltāra šaurumu iespejams šķersot aptuveni 45 minūtes. Labos laika apstākļos ceļu iespējams pieveikt arī ātrāk. Pietuvojamies Tanžeras līcim un izejam uz klāja. Šeit mūsu bažas nedaudz izklīst, jo lietus mākoņi virs Tanžeras pilsētas izklīst, kā pēc mūsu pasūtījuma! Varam ju saskatīt pilsētas siluetu un pašu vecpilsētu. Paiet vēl dažas minūtes un esam jau pietauvojušies Tanžeras ostā. Vēl tikai pasu kontrole un būsim uz Marokas zemes.
Nedaudz iz ģeogrāfijas un vēstures.
Par Marokas vēsturi varētu runāt ļoti gari un plaši, bet to tagad nedarīšu! Par Maroku taps stāsts februārī, kad atgriezīšos no vel viena ceļojuma uz šīs valsts dienvidiem, Marrakešu, Agadiru un Sahāras tuksnesi. Bet par pašu Tanžeru, īsi pastāstīšu.
Tanžera atrodas Gibraltāra šauruma dienvidu pusē, Āfrikas krastā. Tā gan nav gluži šaurākajā vietā šurumā, bet nedaudz vairāk uz rietumiem, jau Atlantijas okeāna krastā. Šaurākā vieta atrodas tieši pretī Tarifai, no kuras izbraucām un šķērsojot šaurumu virzoties uz dienvid-rietumiem, ieslīpi pret krastu pretīm Tanžerai. Par Gibraltāra līci arī ir vērts šo to pastāstīt, bet nedarīšu to šinī rakstā. Stāstu par Gibraltāru, iespējams izlasīt vienā no manis iepriekš publicētajiem rakstiem- „Andalūzijas ceļojums 2. daļa-Herkulesa vārti-Gibraltāra”.
Mūsdienu Tanžera ir visai dinamiska Marokas ostas pilsēta, kurā ir vairāk, kā 700 tūkstoš iedzīvotāju. Tanžera ir viens no Marokas nozīmīgākajiem industriālajiem centriem, jo tā atrodas ļoti nozīmīgā un izdevīgā vietā, tirdzniecības ceļu krustpunktā, tieši pretīm Spānijas krastam, Gibraltāra šaurumā. Tanžerai piešķirts īpašs-starptautiskās ekonomikas un politikas statuss, tiešā karaļa un valsts aizbildniecībā. Šeit sakoncentrētas vairāku pasaules tirdzniecības un kultūras organizāciju pārstāvniecības. Tātad, ļoti nozīmīga pilsēta, kura strauji attīstās!
Tik pat svarīgu lomu Tanžera ir spēlējusi vairākus gadsimtus tās visai raibajā vēsturē! Jau sen-grieķu mitoloģijā minēts, ka šo pilsētu dibinājis Poseidona un Hejas dēls Antejs. Kad Herkuless (grieķiem Herakls) nožņaudza Anteju, atrujot to no zemes, pilsēta esot nosaukta Anteja atraitnes Tingi vārdā. Laika gaitā nosaukums pārveidojies no Tingi uz Tingier vēlāk Tangier-Tanžera. Par to, vai kas līdzīgs noticis, vēl vēsturnieki strīdās, bet viennozīmīgi ir zināms, ka Tingi osta figurē jaun 500 gadus pirms mūsu ēras, kartāgiešu rakstos par jūras braucējiem. Ticamāk, ka te pilsēta jau bija agrāk, feniķiešu valdīšanas laikā. Tātad īsti šīs pilsētas rašanās laiku neviens īsti nezin. Vietējie saka, ka tikai dievam zināms cik ilgi tā eksistē, iespējams mūžīgi!
Vēlāk, jau 711 gadā, tieši no šejienes arābu karavadoņa Tarika ibn Zijada karaspēks, devās pakļaut Ibērijas pussalu, mūsdienu Spānijas teritoriju. Kā jau esmu rakstījis iepriekš publicētā stāstā par Gibraltāru- tieši Tarika ibn Zijada vārdā nosaukti Gibraltāra klints un šaurums. Tarika klints-Džebel al Tarik, kas angļu dikcijā, pārtapis par Džeb-r-al-tar, mūsdienu Gibraltar.
14. gadsimtā Tanžera parvēršas par vienu no galvenajām ostām pie vārtiem uz vidusjūru, kuros ienāca buru kuģi no visas pasaules, piepildīti ar audumiem, metāla izstrādājumiem un citām precēm, kuras vietējos tirgos tika mainītas pret paklājiem, cukuru, garšvielām un ādas izstrādājumiem. Tā vairāk kā 300 gadus, Tanžerā nomainās neskaitāmi valdnieki, līdz 20 gadsimta sākumā tā kļūst par īstu strīdus ābolu, starp Eiropas lilvarām. Strīds noslēdzas ar Alžīras konforenci, kurā Maroka tiek sadalīta Spāņu un Franču ietekmes zonās. Maroku ta izdevās sadalīt, bet Tanžeru nē! Tanžerai tika piešķirts, īpašas starptauriskas komisijas, pārvaldes zonas, statuss. Rezultātā, Tanžera pārvēršas par tādu, kā starptautisku ieroču, prostitūtu, narkotiku, nelegālu preču tirdzniecības zonu un spiegu tīklu centru. Par Tanžeras starptautisko zonu vēlāk pastāstīšu nedaudz vairāk, kad nonāksim pilsētā.
Otrā pasaules kara laikā, Spāņi pārņēm Tanžeru savā kontrolē. Tikai 1956. gadā, pēc Marokas neatkrības pasludināšanas, Tanžera nonāk Marokas karalistes valdījumā, bet līdz pat šim brīdim, daudzi eiropas politiķi, kuri bija pabijuši Tanžerā, raksturojuši to, kā bediuīnu pilsētu, kurā eiropiešus, no izvarošanas vai nogalināšanas, pasargā tikai aktīva Eiropas valstu konsulu darbība. Eiropas valstu pilsoņiem noteikti jāiegūst savu valsu konsulu aizsardzība, pirms tie ierodas Tanžerā. Tie kas to neizdarīja, liela daļa, tā arī pazuda bez vēsts!
Bet tas jau ir pagātne! No tā laika šeit daudz kas ir izmainījies. Pilsēta ir partapusi par pietiekoši civilizētu tūristu iecienītu vietu Marokā, kurā vairs nepazūd nejaušie atbraucji no Eiropas valstīm. Arī mēs te esam ieradušies un jūtamies visai droši! Vienīgais kas šeit var būt apdraudēts, ir jūsu pavirši kabatā iebāstais maks, kad jūs dodaties ļaužu parpildītajās ielās, Tanžerā.
Eksursija uz Spartelas pussalu un Herkulesa grotiem.
Pēc pasu kontroles, esam nonākusi laukumā pie ostas, kur laicīgi, pirms pūļā, kurš aiz žoga jau gaida potenciālus tirgošanās upurus, mūs sagaida mūsu gids. Turpat iekāpjam busiņā un mūsu gids, vārdā Rašids, naski sāk vadīt ekskursiju. Mums piebiedrojas, pensijas vecuma Austrāliešu pāris. Rašids tāds tramīgs un ātrs, skubina tos lai kāpj iekšā un varam braukt!
Tā mēs pametam ostas teritoriju un pa Tanžeras pārpildītajām ielām dodamies uz pirmo ekskursijas objektu. Bukletā, kuru mums iedeva tūrisma birojā Tarifā, kad maksājām par ekskursiju norādīts, ka pirmais pieturas punkts mums būs Spartelas pussalā. Cik saprotam, tad no sākuma mēs apskatīsim objektus Tanžeras pievārtē un tad atgriezīsimies pilsētā.
Okey! Doma nav slikta! Šoferis vārdā Huseins, mums kā jau visās arābu valstīs, tāds agresīvs! Tad gāzē, tad bremzē, signalizē un lamājās pie sevis, arābu vai berberu valodā! Rašids stāsta mums par pilsētas vēsturi, par kuru es jau biju izlasījis pirms brauciena un šo to atceros no iepriekšējās reizes kad te biju. Aplencam vecpilsētas rajonus no dienvidu puses un dodamies pa stāvām ieliņām augup pa pilsētu. Sākas tā saucamais Tanžeras diplomātu rajons, kur var manīt diezgan lepnas mājas, kuras atšķiras no graustiem lejā, vecajā pilsētā. Rašids sāk aktīvi stāstīt, kādu valstu diplomāti un slavenības šeit dzīvojuši, vai iegādājušies īpašumus tagad. Brīžiem liekas, ka viņš par dažām personām piemelo klāt, lai šikāk izklausās. Paralēli stāstāmajam, cik es varu saprast, Rašids pārmet šoferim par braukšanas stilu. Nezinu vai viņš viņu mēģina nomierināt, vai tieši pretēji, uzkūdīt! Es arābu valoda neko nesaprotu un man pat izskatās, ka viņš aizrāda šoferim, ka viņš tizli un par lēnu brauc! Šoferis sāk stressot vēl vairāk!
Labi, ka virzāmies jau ārpus pilsētas un gar ceļu parādās parku, dāŗzu un tādu kā mežu ainavas, un satiksme vairs nav intensīva. Te pat, pēc kāda gabaliņa, no lielā ceļa nogriežamies pa labi un sākam braukt okeāna virzienā uz leju pa nogāzi. Es kā neslikts google map zinātājs un pētītājs, sāku tā īsti nesaprast, uz kurieni mēs dodamies! It kā mes virzījāmies Spartelas raga virzienā, bet pēc mana iekšējā kompasa spriežot, tas atrodas vēl kādu gabalu uz priekšu. Nu labi! It kā jau mūsu gidam vajadzētu zināt, kur mūs vest. Pēc kāda kilometra mēs nonākam pie stāvlaukuma, piekalnē virs okeāna krasta. Rašids saka, ka mēs esam atbraukuši līdz vietai, kur redzams Spartelas rags un esot ļoti laba panorāma uz spānijas krastu.
Labi! It kā panorāmai nav ne vainas, mēdz būt arī iespaidīgāki skati par šo. Bet es ļoti labi saprotu, ka šis ne tuvu nav Spartelas rags! Klausos tālāk, ko runā Rašids un dzirdu, ka teksts jau iet par došanos uz vecpilsētas tirgus rajonu. Te nu es sāku galīgi nesaprast, kāds tad īsti ir mūsu maršruts! Es sāku jautāt Rašidam! Bet kur tad īsti ir Spartelas rags un viens no svarīgākajiem apskates objektiem Herkulesa groti? Šis tāds kā aizvainots, mēģina man ieskaidrot, ka te pat tas ir! Es atbildu, ka neticu un sāku šķirstīt mums līdzi iedoto bukletu un rādīt, ka mūsu programmā paredzēts raga apmeklējums un došanās uz Herkulesa grotiem!
Te nu mūsu Rašids sāk tā kā nervozēt! Viņš mūs vedoet pa maršrutu, kādu viņam esot pasūtījis tūrisma birojs Tarifā. Es atkal bakstu ar pirkstu bukletā un sāku uzstāt, lai Rašids man izklāsta plānu, kā mēs turpināsim mūsu ekskursiju. Uz jautājumu, kāpēc mēs nevirzāmies Herkulesa grotu virzienā, šis sāk mums stāstīt, ka mums šis ojekts īsti neietilpst maršrutā. Bet, es uzstājīgi rādu bukletu un saku ka tā nu gluži nav, jo bukletā skaidri un gaiši ir norādīts, ka tur būsim.
Izceļās gandrīz tāds kā aizvainojošs strīds! Un beidzot Rašids tomēr piekrīt mūs vest uz Herkulesa grotiem, piebilstot, ka tas nav bijis mums paredzēt, bet izņēmuma kārtā, viņš mūs tur aizvedīs. Te arī mūsu ceļabiedri no Austrālijas sāk interesēties, kāpēc es tik uzstājīgi mēģinu panākt savu! Es parādu viņiem bukletu un izstāstu, ka man ir aizdomas, ka mūs neved pa paredzēto maršrutu un mēs neturamies pie programmas.
Tātad esam atraduši kompromisu un dodamies tālāk. Izbraucam atpakaļ uz lielo ceļu un pagriežamies pa labi, virzienā, kurā manuprāt arī atrodas nākošie objekti. Var manīt ka Rašids tāds takā aizvainots un neapmierināts. Pēc kādiem kilometrim septiņiem, nonakam atkal pie okeāna, kur jau redzu īsto Spartelas ragu ar bāku, kura gan atgādina tādu kā mošejas minaretu. Piestājam stāvlaukumā, aizejam līdz bākai un te arī redzam šo ragu. Nekas tāds superīgi iespaidīgs te it kā nav, vienīgi fakts, ka šis ir āfrikas kontinenta pats ziemeļ-rietumu stūris un šeit īsti sākas Gibraltāra šaurums. Pāri šaurumam var redzēt Spānijas krastu, gandrīz līdz Kādisai. Vēl te jāpiemin viens interesants fakts. Tieši pretīm Spartelas ragam pirms 12000 gadiem esot atradusies Spartelas sala, kura esot iegrimusi okeānā un izzudusi. Daudzi slavenās Atlantīdas meklētāji uzskata, ka tieši šī sala esot bijusi slavenā Atlantīda.
Atgriežamies pie busa un Rašids jautā, vai esam apmierināti? Es atbildu, ka jā. Dodamies tālāk un tepat tikai kādu 2 līdz 3 kilometru attālumā, nonākam pie Herkulesa grotiem. Te atkal izveidojās tada kā nesaprašanās, par ieejas biļetēm pašās alās. Rašids saka, ka mūsu ceļojumā neietilpst ieejas biļetes šeit, bet tā neesot liela nelaime un viņš to nokārtošot. Vienīgais, mums tomer vajadzēs samest pa vienam eiro, lai tiktu tur iekšā un viņš kā vietējais biļetes priekš mums dabūs lētāk. Labi, sametam pa eiro un atdodam Rašidam. Rašids ātri pie kases kaut ko aprunājas un mēs tiekam ielaisti Herkulesa alās.
Herkulesa groti, jeb alas ir ar mītiem apveltītas jau senatnē. Šeit savu slaveno ceļojumu laikā, esot apmeties un dzīvojis Herkuless. Patiesībā, te ir alu un iedobju komplekss, okeāna krasta klintīs, kur dažas alas ir appludinātas ar ūdeni, savukārt citās, bēguma laikā ir pieejamas, bet paisuma laikā daļēji applūst. Tāds lūk interesants dabas veidojums, kuru papildus pielabojuši cilveki, izveidojot dažādas papildus telpas. Stāsta, ka pirms Maroka ieguva neatkarību, daudzi Eiropas bagātnieki devušies uz šejieni un rīkojuši izsmalcinātas ballītes un piknikus šeit alās, ar aukstu šampānieti un hašišu izklaidējoties! Orģināli.
Izstaigajam dažas no šīm alām. Interesanti, ka te suvenīru tirgoņi ierīkojuši savas tirdzniecības lietas tieši pašās alās. Lēnām dodamies uz ārpusi. Pie izejas, Austrāliešu pāris rāda man uz zīmīti pie ieejas biļešu kases, kur uz papīra uzrakstīta ieejas biļešu cena. Uz lapiņas rakstīts, ka tās maksā 3 marokas dirhemas un jeb kurš tās var nopirkt par šo cenu.
Te gribu piebilst, ka Marokas naudas vienība ir Dirhema un tās kurss ir aptuveni 15 dirhemas par vienu latu.Jeb 7 santīmi, par vienu dirhemu. Valūtas maiņa uz ielas ārpus valūtas maiņas punktiem ir ar likumu aizliegta.
Tātad Rašids, kā vietējais, mums biļetes nopirka par „izdevīgāku cenu”! Mums tas protams lielu skādi neradīja, bet ja runa ir par godīgumu, tad spriežat paši!
Iznākam no alām un Rašids mūs skubina, ka jākāpj busiņā, bet es saku ka nē, jo velos apskatīt šeit vēl vienu vietu. Busā nekāpjam un aizejam uz blakus esošo viesnīcu Le Mirage (Mirāža), aiz kuras no terasēm, okeāna pusē, paveras lielisks skats uz pludmali okeāna krastā, kura stiepjas tālumā, liekas līdz bezgalībai. Tā ir Playa Jbila pludmale, jeb kā rakstīts dažos ceļvežos, tā ir vis garākā smilšu pludmale, ne tikai Marokā, bet visā Āfrikā.
Nākamais mūsu programmas punkts ir izbraucieni ar kamieļiem. Atgriežamies pie busiņa, kur jau dīdās Rašids, kurš visu laiku kaut kur grib steigties! Izbraucam uz ceļa un braucam gar piekrasti, kur ik pa gabalam var redzēt pa kādai grupai kamieļu un kadam beduīnam pie tiem, kuri gaida kādu klientu, lai par samaksu pavizinātu to. Izskatās, ka Rašidam rodas sarežģījumi, jo viņš tā īsti nevar izdomāt, pie kuras grupas kamieļu īsti piestāt, lai mums dotu iespēju realzēt šo ekskursijas programmas punktu. Laikam nevar atrast kādu no „savējiem” čomiem!
Laikam tas viņam neizdodas un piestājam jau pie nākamā, kurš pagadās. Rašids naski sāk stāstīt, lai mēs nelutinām beduīnu, kurš mums pavadīs kamieļu izjādē, ar lielu atalgojumu. Viņš saka, lai vairāk par pāris eiro tam nedodot! Interesanti! Kad šeit biju iepriekšējo reizi, toreiz mūsu grupas gids tieši pretēji, mēģināja iestāstīt, ka beduīniem ir grūti dzīves apstākļi, tiem jāuztur lielas ģimenes un ieteica mums neskopoties ar prēmiju par kamieļu izjādi. Man jau sāk kļūt skaidrs, kāpēc Rašids šādi rīkojas. Laikam mēs ar savu uzstājību, esam izjaukuši viņa plānus un esam devušies tur, kur viņš nebija plānojis mūs vest. Tātad arī mums ieplānotie kamieļi atradās pavisam citur, kur mēs ierastos pie kāda no Rašida īstajiem čomiem, kur Rašīds mēģinātu iestāstīt mums pavisam ko citu!
Tātad pieturam pie kamieļu pulka un tie kas vēlas izvizināties ar kamieli, to var izdarīt. Man šī ātrakcija nešķiet īpaši interesanta, tādēļ dodos aplūkot blakus esošo okeāna krastu. Ar kamieļiem esmu vizinājies citās valstīs un daudz interesantākos apstākļos. Tie kuri šeit atbraukuši pirmo reiz, gan izmanto šo iespēju. Viņiem tas protams ir kaut kas jauns.
Pēc kādas nepilnas stundas, kad visi ir izvizināti, kāpjam busiņā un atgriežamies Tanžeras pilsētā. Pa ceļam vairākās vietās gar ceļu, mazi bērni kaut ko mēģina notirgot. Tie ir tik uzstājīgi, ka gatavi pat mesties zem garām braucošo auto riteņiem. Pamanu, ka tiek tirgoti arī zemes rieksti. Palūdzu Rašidu, lai apstājas. Viņš tā negribīgi, bet aptur auto. Mēs izkāpjam un nopērkam zemesriekstus. Par maisiņu riekstu mazajam marokāņu puisim samaksājam vienu eiro. Puisis apmierināts, bet Rašids saka, ka mums par 1 eiro pienāktos trīs šādi maisiņi ar riekstiem un ja mēs ko vēlamies nopirkt, tad lai jautājot viņam un viņš mums palīdzēs to izdevīgi izdarīt.
Tanžeras starptautiskā zona.
Jau esam pašā Tanžerā un dodamies vecpilsētas tirgus rajona virzienā. Piestājam laukumā kurš nosaukts par 9. aprīļa laukumu, jeb tautā to biežāk zinot, kā Grand Sokko (Grand Socco-Lielais skvērs vai laukums). Par 9. aprīļa laukumu to nodēvējuši valdības pārstāvji, par godu karaļā Muhameda V. Neatkarības atbalsta runai, kura teikta šeit 1947. gada 9. aprīlī. Laukums ir apaļas formas, kur riņķ veida kustības apļa vidū ierīkots skvērs ar strūklaku. Balakus laukumam atrodas Sīdī Bou Abiba mošeja ar interesantas mozaīkas minaretu. Ziemeļu virzienā no paša laukuma atrodas Mendoubia parks, kurā var apskatīt ineterantu, pat vairāku simtu gadu vecus kokus.Grand Sokko ilgstoši bijis, kā pilsētas galvenais laukums, var teikt pilsētas centrs. Ēkās, blakus Bab Fahsa vārtiem agrāk, no 1923 līdz 1956. gadam, atradusies Tanžeras starptautiskās zonas pārvalde.
Kad sākumā rakstīju par tanžeru, tad jau pieminēju faktu par Tanžeras starptautisko zonu. Te es arī nedaudz gribētu pieskarties šai tēmai un nedaudz papildināt stāstu par Tanžeras vēsturi.
7. gadsimtā arābi Tanžeras pilsētu atkaroja tā laika Bizantijas impērijai un notika pastiprināta tagadējās Marokas teritorijas un arī Tanžeras izlamizācija. Neskatoties uz to, Tanžerā visu laika periodu, kad valdīja arābi, līdz pat laikam, kad Spāņu piekoptās rekonkistidas rezultātā Spāņi pakļauj Tanžeru, šeit saglabājās visai iespaidīga eiropas izcelsmes iedzīvotāju grupa, kura piekopa kristiešu tradīcijas.
Pēc Tanžeras nonākšanas eiropiešu rokās, pārmaiņus te valdīja ir Portugāļi, ir Spāņi, bet vēlāk Portugāļi nodod pilsētu Anglijai, notiek pretēji procesi un Tanžera tiek stipri eiropeizēta. Pilsētā ierodas liels skaits eiropiešu un musulmaņu izcelsmes iedzīvotāji nonāk zem kristiešu spiediena. Kad angļi pārņem vadības grožus no portugāļiem, tiem vēl nav lielas piredzes valdīt pār musulmaņu apdzīvotām teritorijām un tie zaudē Tanžeru. 1684. gadā Marokas sultāna karaspēks ieņem Tanžeru un padzen angļus. Lai nodrošinātu Tanžeru no tālākiem eiropiešu uzbrukumiem, sultāns pavēl nostiprināt Tanžeras aizsardzības sistēmas un piešķir Tanžerai reģionālās galvaspilsētas statusu.
Situācija atkal mainās 19. gadsimtā, kad pieaug Eiropas vadošo valstu ekonomiskais un militārais spēks, un līdz ar to arī kloniālās ambīcijas. Protams ka Tanžeras ģeogrāfiski, stratēģiski izdevīgaais stāvoklis pastiprināja, uzbrukumu un aneksijas risku no stipro Eiropas valstu puses. Ilgstoši ši teritorija ietilpusi Spānijas interešu zonā, pie kam Tanžerā visu laiku dzīvojusi liela eiropiešu izcelsmes iedzīvotāju grupa, arī sultāna valdīšanas laikā. Tanžeras spāņu iedzīvotāju daļa sastādīja pat vairāk kā 20%, no kopējā iedzīvotāju skaita, pluss vēl citiu Eiropas tautību pārstāvji un ēbreji. Spāņu ambīcijas uz šo teritoriju aptur tikai koloniālie kari Amerikas kontinentā. Pēc zaudējuma karā ar ASV, Spānijas ietekme starptautiskajā politikā, pavisam sarūk, bet tajā pat laikā pieaug progresējošās Francijas ambīcijas uz teritorijām Āfrikas kontinentā un Vidusjūras reģionā.
Francijas un Spānijas dominantei traucēja tika Lielbritānijas, Vacijas un ASV negatīvā attieksme pret t,o ka šīs valstis varētu pretendēt uz Marokas teritoriju. Gala rezultātā, Spāniaji izdodas iegūt kontroli pār nelielu daļu Marokas ziemeļu teritoriju, dažiem anklāviem un salām. Pārējā Marokas teritorija kļūst par Francijas protektoriātu, izņemot Tanžeru. Kādu īsu brīdi Tanžera it kā nonāk daļējā Franču kontrolē, bet tādas valstis kā Lielbritānija, Itālija un Beļija pasludina, Franču varu pār Tanžeru, par nelikumīgu.
Lai izvairītos no konfliktiem, 1923, gadā Francija, Lielbritānija un Spānija paraksta konvenciju, par īpaša statusa piešķiršanu Tanžeras teritorijai. Pēc paris gadiem šo konvenciju atbalsta arī Itālija, Portugāle un Beļģija.Faktiski Tanžera nonāca starptautiskas komitejas pārvaldījumā, kuras rīcību kontroleja, tās dibinātāj valstu valdības. Šo stāvokli izjauc otrais pasaules karš, kad pašu Franciju okupē Hitlera karaspēks, bet britiem, aktīvi jārūpējas par savas valsts drošību. Situāciju izmanto Spānija. Franko pavēl okupēt Tanžeru. Pēc kara gan speciālās zonas statuss tiek atjaunots, bet demogrāfiskās izmaiņas pašā Tanžerā noved pie musulmaņu daļas, iedzīvotāju dominances pār pārējiem.
Pēc Marokas valsts neatkarības, Tanžera tiek pasludināta par tās sastāv daļu. Tiek sasaukta starptautiska konforence, kurā tiek nolemts, likvidēt Tanžeras starptautisko zonu un nodot kontroli pār Tanžeru Marokas valdībai. Pēc Tanžeras pievienošanas Marokai, gandrīz visa eiropejiskās izcelsmes iedzīvotāju daļa pamet Tanžeru. Tā arī izbeidzās vairākus gadsimtus ilgušais Tanžeras eiropejizācijas process. Bet vienu lietu,gan, droši var pateikt- Tanžera arī mūsdienās, ir pati eiropejiskākā pilsēta Marokā. Te uz katra soļa sastopies ar dažādu kultūru un tradīciju sajaukumu.
Tagad gan esam nonākuši vietā, kur dominē arābu austrumnieciskās un berberu tradīcijas, tas ir Tanžeras vecpilsētas tirgus. No Grand Socco dodamies uz Bab Fahs vārtim, aiz kuriem jau sākas medīna, jeb vecpilsēta un tirgus.
Tanžeras tirgus.
Visa vecā pilsētas daļā, jeb medīna ir apjozta ar nocietinājumu mūriem. Iekšā var iekļūt pa vairākiem vārtiem. Aiz vārtiem Rašids jautā, vai mēs vēlamies vispirms papusdienot, vai izstaigāt tirgu. Es jau labi saprotu, ko Rašids domā, jautājot par tirgus „pastaigu”. Noteikti viņš mūs vedīs uz veikaliem un tirdzniecības vietām, kur viņam pazīstami tirgoņi mēģinās mums ko notirgot. Tādēļ nolemjam, ka vispirms tomēr izstaigāsim tirgu un tad mierīgā gaisotnē paēdisim.
Rašids sāk mūs skubinat, lai sekojam viņam! Viņš veikli starp tirdzniecības rindām, šaurās ieliņās un ejās mēģina steidzīgi kaut kur vest, bet tas nenotiek tik raiti, kā viņš vēlētos, jo ik uz soļa mūs ielenc tirgotāju bari, kuri ļoti uzstājīgi mēģina ko pārdot! Tie kas bijuši kādā no arābu valstīm, ļoti labi zina kā tas notiek, bet te Tanžerā tas notiek nedaudz savādāk! Šeit tirgoņi ir stipri nekaunīgāki, kā citur un pie kam, izskatās daudz nelaipnāki. Pie tā visa var redzēt, ka prece ko viņi mēģina pārdot, maigi sakot, ir apsolūti neatbilstoša jeb kādiem kvalitātes kritērijiem!
Daudz neiedziļināšos sīkumos, jo tie kas ceļo, ļoti labi zina kas notieek austrumu tirgos, un ja nezina tad vismaz televīzijā to ir redzējuši. Īsi sakot, kapitāls bardaks! Beidzot Rašidam izdodas mūs ievilkt pirmajā bodītē, uz kuru viņš mūs caur šo bardaku ir izvilcis. Neesam glupi, un pa ceļam, ejot gar tirgoņu pūļiem šādus tādus cenu ciparus jau dzirdējām un redzējām, un tagad secinām, ka veiklā kur esam atvesti, cenas ir visai astronomiskas. Mūs nepārliecina arī Rašida paziņas-tirgoņa stāsts, ka pie viņa mēs neiekritīsim uz preces kvalitāti. Tiek apgalvots, ka prece priekš viņa, ir izgatavota īpaši viņam un tie ir īsti rokdarbi. Es gan te redzu, principā visu to pašu, ko pa ceļam mums mēģināja notirgot ielu tirgoņi.
Laikam beidzot Rašids saprot, ka neko dižu mēs te nepirksim un viņš ved mūs tālāk. Noejam diezgan labu gabaliņu, pa tirgoņu piepildītajām ieliņām un nonākam pie ēkas, kurā ierīkota paklāju austuve. Es jau no pieredzes labi zinu, kas tagad notiks. Tiekam ievesti tādā kā zālē, kur vissas sienas un grīdas noklātas ar paklājiem, vairākās kārtās. Sākas šovs! Trīs puiši vienu pēc otra nes zālē paklājus un izritina tos mums pie kājām. Arābu puisis, kurš nedaudz māk runāt angliski, cenšas ststīt to tapšanas un izgatavošanas metodes, un liek saprast, ka nebūtu slikti, ja mēs kadu no paklājiem nopirktu.
Laikam viņš iedomājies, ka mēs tikai ar mērķi nopirkt paklāju te esam atbraukuši! Kad sāc te kādam skaidrot, ka mēs ja arī gribētu kādu nopirkt, tad sevi apgrūtināsim ar tā stiepšanu uz prāmi un lidojot mājās, mums vajadzētu pirkt dubulto bagāžas biļeti, nemaz nerunājot, ka šis paklājs nu nekādi neielīdīs Ryanair rokas bagāžas somā! Viņi tā īsti netic! Dažiem paklājiem nav ne vainas, bet to cenas arī diezgan iespaidīgas. Laikam viņi beidzot saprot, ka no mums labuma nekda nebūsun sāk rullēt tos atpakaļ. Noslēgumā gan tiek vēl atnesti, tādi kājslauķa izmēra paklājiņi. Droši vien ar domu, ja mēs ruļļos nepērkam, tad vizmaz kājslauķi nopirksim! Nekā!
Ejot ārā no tā saucamās paklāju darbnīcas, tā īsti nekur nemanu nevienu darba galdu, kur tos varētu ražot. Viens gan stūrī stāv, bet redzams ka vismaz pāris gadu nav darbināts un noklājies ar krietnu putekļu kārtu. Tātad, tāda tirgotava vien ir! Ne ko te neražo, tikai tirgo!
Cenšos Rašidam ieskaidrot, ka mums ekskursija pa šādiem objektiem, vairs nav nepieciešama, bet viņš par visu varu mūs grib aizvest uz vēl vienu, it kā ražotni, kurā tiekot sagatavotas garšvielas un pat ārstnieciski līdzekļi. It kā pie laba farmācijas speciālista. Galu galā piekrītam, ar norunu, ka tas būs pēdējais šāda tipa objekts un mēs vēlētos tomēr paēst, uz reiz pēc tā apmeklējuma.
Dodamies tālāk un nojaušu, ka ejam virzienā, kur vaecpilsētā atrodas viens interesants objekts par kuru zinu es. Saku Rašidam, ka mēs piekritām iet uz viņa piedāvāto farmācijas darbnīcu, bet par to viņam jāparāda mums, kaut kur tuvumā esošo, bijušo ASV diplomātiskās misijas ēku (American Lagation). Rašids šoreiz izrāda pretīmnākšanu un aizved mūs līdz šai ēkai.
Bijušā ASV diplomatiskā misija tika izvietota ļoti interesantā ēkā, kuru 140 gadus atpakaļ tika speciāli iekārtota, tās vajadzībām. Jāpiemin, ka Marokas sultāns bija viens no pirmajiem, kurš atdzina de fakto un dejure jauno valsti-ASV, kura cīnjās par neatkarību no Brietiem. Tālāk vēsturē, arī ASV bija pirmā valsts, kura atdzina Marokas valsts neatkarību, pēc tās atjaunošanas. ASV ilgstoši ir bijušas visai labas attiecības ar Marokas karaļnamu. Tādēļ arī toreiz vairakās Marokas pilsētās tika izvietotas ASV diplomātiskās pārstāvniecības, arī Tanžerā. Ēka nav liela, bet tā ir veidota interesantā austrumu arhitektūras stilā. Vietējie esot stāstījuši, ka sultāns speciāli atsūtījis labākos meistarus no Fesas pilsētas, jai noformētu šo ēku. Ēka atrodas pašā Tanžeras vecpilsētā, šauru ieliņu ielenktā kvartālā. Pirmā un otrā pasaules kara laikā, šeit esot bijis tāds kā, spiegu un aģentu tranzīta mezgls un tieši šeit vecpilsētas ielās esot organizētas slepenas tikšanās un informatīvo materiālu nodošana. Starp citu, esat ievērojuši- daudzās Holivudas un citās filmās par spiegu un aģentu darbību, bieži figurē Tanžera.Tagad šajā ēkā irīkots diplomatijas muzejs, kura unikālākais eksponāts esot Džordža Vašingtona sūtītā vēstule mullam Abdullaham, par Marokas neatkarības atdzīšanu.
Apskatām ēku, iekšā muzejā gan neejam un dodamies uz tepat, kādus 100 atālumā, esošo farmacijas darbnīcu. Mūs atkal ieved palielā telpā, kur visās malās var redēt plauktus, kuros sarindotas pudelīteas, maisiņi un kārbiņas ar garšvielām un dažādiem ārstniecības līdzekļiem. Tiekam apsēdināti, īpašā, viesiem paredzētā stūrītī un tiekam uzcienāti ar tēju. Sākas diezgan pagarš stāsts par dažādām garšvielām un ārstniecības līdzekļiem. Protams, saprotam ka pēc lekcijas, to visu piedāvās nopirkt. Mums tiek piedāvāti visādi garšvielu specifiski maisījumi un šķidrumi un pat kosmētiskas lietas. Jo tuvāk beigām, jo interesntāk! Pie beigām tiek piedavāti pat tādi līdzekļi, kurus sievas var lietot cīņai ar slinkiem vīriem, un kurus var lietot potences uzlabošanai, esot labāki par viagru!
Noslēgumā pēc informatīvās lekcijas šeit, laikam vairāk gan pieklājības pēc, kaut ko nopērkam. Pārsvarā tiek pirktas garšvielas,bet vietējam viagras aizvietotājam laikam neviens neuzticas! Dodamies ārā un sakam Rašidam, ka esam gatavi pusdienām.
Tanžeras virtuve.
Vēl neliels pārgājiens pa šaurajām vecpilsētas ieliņām un Rašids mūs ir atvedis uz vietu, kur mums paredzētas pusdienas. Piebildīšu, ka pusdienas ir iekļautas mūsu ceļojuma komplektā unceļojuma bukletā rakstīts – jums būs iespēja izbaudīt nelielu daļiņu no lieliskās marokāņu virtuves. Esam nonākuši pie restorāniņa ar nosaukumu Mamounia Palace. Tikai neliels uzraksts, augstu virs durvīm liecina, ka te tāds ir un ka te tiek piedāvāti īsti marokāņu ēdieni. Ejam iekšā, pa visai necilām durvīm un pa šaurām kāptnēm dodamies uz otro stāvu. Iespaids tāds, ka tūlīt nonaksim kādā komunālajā dzīvoklī! Restorāna, telpas tiešām irīkotas tādā, kā lielā dzīvoklī ar augstiem griestim un kura sienas izdekorētas ar tapetēm uz kurām attēloti marokāņu raksturīgie ornamenti.
Piesēžamies pi zemiem galdiņiem un gaidām. Saprotu, ka mums būs jāēd to, ko mums piedāvās un nekādas izvēles nebūs. Rašids saka, ka mums būs kādu mirklīti jāuzgaida, kamēr ēdiens tiks pagatavots un pats nozūd, kādā no šī restorāna-dzīvokļa telpām. Mēs lai nebūtu garlaicīgi, izejam un pakavējamies uz balkona, kurš aplenc visu ēkas otro stāvu. Pavērojam kas notiek uz Tanžeras vecpilsētas ieliņām.
Restorānā sāk skanēt marokāņu mūzika un mēs ejam iekšā. Tur trīs pensijas vecumaa marokāņi spēlē vietējo mūziku, diezgan savdabīgi un interesanti skan, tikai trīs instrumentu izpildījumā. Nopietnākais ir kaut kas līdzīgs mandolīnai, bet pārējie divi-vienkātši tamburīns un tāds kā disks ar grabuļiem. Mums tiek pidāvāts nofotogrāfēties kopā ar mūzikantiem, ko arī izdarām. Beidzot kaut kas tiek likts uz galda, bet izrādās, ka tā pagaidām ir tikai tēja.
Ja runā par tēju, tad nevienam nav noslēpums, ka austrumniekiem, arābiem un arī šeit marokāņiem tējas dzeršna ir ļoti nozīmīga, varētu pat teikt-svēta lieta. Saka, ka vietājie mēdzot pavadīt gandrīz trešo daļu no visa laika, kad tie neguļ Tēja te tiešām laba! Tā tiek gatavota no piparmētrām un dažādām īpašām zālēm, kuras aug sausajos un tuksneša apvidos. Marokāņu tēja dod vairāk enerģijas, kā mūsdienu ķīmiskie enerģijas dzērini, kurus pārdod veikalos!
Tējas dzeršana uzmundrina un mēs uzsākam interesantas sarunas ar mūsu Austrāliešu ceļa biedriem. Izrādās, ka viņi nopirkuši auto-kemperi un apceļo visu Eiropu, jau trīs mēnešu garumā un to dara katru gadu. Pagājušo gadu esot bijuši Zviedrijā un Somijā. Uz jautājumu, kāpēc atceļā no Somijas nešķērsoja Igauniju, Latviju un Lietuvu, tie atbild, ka neesot bijuši pārliecināti par drošību bijušās PSRS teritorijās. Lūk tāds vēl viedoklis pastāv mūsdienu pasaulē, 20 gadus pēc PSRS sabrukuma! Mēģinām pārliecināt šos, lai nākam reiz, kad dosies Latvijas virzienā, lai nebīstas un apciemo Viļņu, Rīgu un Tallinu.
Laiks paiet nemanot! Beidzot tiek atnesta arī zupa! Tā ir zupa, kuras nosaukums šeit ir „Imžadra”. Tā ir lēcu zupa un tiek gatavota no tomātu biezeņa, krējuma, lokiem un asiem pipariem. Vis populārākās zupas šeit ir dārzeņu zupas, kurās tiek lietotas lēcas, pupas, zirņi, baklažāni, tomati un kartupeļi, un tas viss tiek papildināts ar jēra gaļas gabaliņiem.
Kad zupas trauki ir iztukšoti, tiek atnests viss izplatītākais ēdiens, šeit Marokā un arī vairākās citās ziemeļāfrikas arābu valstīs, tas ir kus-kuss. Par kus-kusu es domāju, ka nav jāstāsta, jo kas tas ir, zina jau visā Eiropā un Latvijā. Bet! Īsts kus-kuss tomēr tiek gatavots tikai šeit Ziemeļ Āfrikā! Nevar salīdzināt ar to, kurš tiek pārdots Londonas un Rīgas lielveikalos. Kuskuss šeit tiek pasniegts viss dažādākajās kombinācijās, ar dažādām piedevām. Ir pat kus-kusa deserti, kuri tiek papildinādi ar saldām datelēm! Kas vēl īpašs! Marokāņiem pieņemts, ēst kuskusu ar labās rokas trīs pirkstu palīdzību, nelietojot galda instrumentus. Tā tiek darīts, arī ar dažiem citiem ēdieniem. Mēs gan lietojam tradicionālo metodi un kus-kusu notiesājam ar karotes un dakšiņas palīdzību.
Pēc kus-kusa mums tiek pasniegts vēl viens, jau vietējais tradicionālais ēdiens, tas ir tažins (Tajine). It kā, tulkojumā tas nozīmējot „divatā”. Tažins ir, speciālā māla traukā sutināti dārzeņi, kuriem tiek pievienota vistas gaļa vai zivs. Var būt arī cita gaļa, bet tas notiek retāk. Pagatavošanas metode ir samērā vienkārša. Tažina traukā, tā to arī sauc, tiek ievietoti dārzeņi dažādās variācijās ar gaļu un zivīm, un tad tažina truks tiek ievietots cepeškrāsnī, vai uz atklātas uguns. Ir pat speciāli, tažina gatavošanai paredzētas uzpariktes un trauki. Galdā tas tiek likts tajā pašā traukā, kurā tiek gatavots un no tā tas arī jāēd. Mūsu gadījumā, mums tiek pasniegts tažina sautējums ar vistas gaļu, kura ar visiem kauliem iejaukta kartupeļu un olīvju sautējumā.
Marokāņiem ir ļoti plaša un savdabīga virtuve. Ļoti populāra šeit ir liellopu un jēra gaļa, piekrastes reģionos, protams zivis. Interesanti, ka ļoti populāri ir ēdieni, kuri pagatavoti no pīles. Viens no tādiem ir “horeš-fesendžan”, tā ir pīle ar riekstiem un īpaši gatavotu mērci. Viensno marokāņu iecienītajiem ēdieniem, tiek gatavots līdzīgi, kā mūsu kāpostu tīteņi. Ašķirība ir tikaai tāda, ka marokāņi nelieto cūkgaļu, un gaļai maļot to, pievieno- citronu, piparmētras, sarkanos piparus un nedaudz olīves. Šos kāpostu tīteņus šeit sauc par “malfuf-mahši”.
Īpašas uzmanības cienīgi ir arī austrumu saldumi! To pagatavošanai tiek lietoti augļi, rozīnes, medus un ļoti bieži vis dažādākie rieksti. Par saldumiem varētu runāt gari un plaši, bet par to citu reizi. Ja gribiet kaut ko no tiem nobaudīt, tad varu ieteikt augļu-riekstu kūku, kuru šeit sauc par Im-Ali.
Ja run ir par garšvielām, jeb specijām, tad varu piebilst vienu faktu: Maroka jau izsenis, iz bijusi garšvieielu paradīze un galvenais, to piegādātājs Eiropai. Arī mūsdienās Maroka ir otrais lielākais garšvielu eksportētājs uz Eiropas Savienību, aiz Indijas. Ejot pa Tanžeras tirgu, var redzēt milzum lielu garšvielu un speciju klāstu.
Beidzot esam paēduši un varētu tā kā turpinat mūsu ekskursiju! Nē! Vel pirms došanās prom, mūs zālē apciemo, it kā sefpavārs. Rašids, it kā iepazīstina mūs ar viņu un saka, ka šis esot viens no labakajiem pavariem šeit. Galdā tiek nolikts šķīvis un Rašids likek saprast, ka nedaudz tējas naudas, šefpavāram un pie izejas sēdošajiem muzikantiem, nenāks par skadi cieņas apliecināšanai. Katrs pa eiro vai diviem atstājam uz šķīvja un dodamies ārā vecpilsētas ielās.
Medina- Vecpilsēta.
Iznākam no restorāniņā un saprotam, ka Rašids tā viltīgi grib atbrīvoties no mums un vest mūs atpakaļ uz ostu! Izejam pa vārtim ostas virzienā, kur gaida mūsu busiņš. Rašids sāk izdalīt prāmja biļetes atpakaļ ceļam un stāsta, kā iekļūt uz prāmi. Es te tādā kā nesaprašanā, jautāju Rašidam- vai tad vissu esam apskatījuši? Jo pēc maniem aprēķiniem, mums uz prāmi jādodas divas stundas velāk! Rašids mēģina mums ieskaidrot, ka vissu kas paredzēts pēc plāna esam izdarījuši! Es sāku protestēt! Plānā ir rakstīts, ka apskatīsim arī Medīnu, cietoksni un pili tajā, uz ko Rašids atbild, ka tiko bijām Medīnā! Es atbildu, ka man nepietiek ar vazāšanos pa tirgu Medīnas teritorijā un velos redzēt ko vairāk!
Rašida iebildumi mūs nepārliecina un mēs pieprasām iedot mums prāmja biļetes ar ceļojuma plānā, paredzēto izbraukšanas laiku! Pēc nelielas buksēšanas Rašids tās mums iedod un jautā. Kotad mēs īsti vēlamies darīt! Es atbildu, ka patstāvīgi izstaigāsim Medīnu un tad dosimies uz prāmi, tikai pēc divām stundām, kā paredzēts pēc mūsu plāna. Mums pievienojas arī mūsu ceļabiedri no Australijas.
Rdzu, ka Rašids sastrīdas arī ar bussa šoferi. Cik varu noprast, šoferis neapmierināts ar to, ka Rašids pieļavis kļūdu, laicīgi no mums atbrīvojoties un viņi nesaņems ierasto tējas naudu, kuru ceļojuma beigās parasti atstāj ceļotāji. Tā tas arī notiek! Par krāpšanos tējas nauda nepienākas! Es gan pa kluso, iedodu šoferim salocītus 5 euro, tā lai Rašids neredz un dodamies patstāvīgā pastaigā, atpakaļ uz Medīnu.
Medīna, jeb vecpilsēta, kā jau mineju ir apjozta ar aizsargmūriem. Medīnas ielu mudžeklis ir kā radīts, lai tajā nomaldītos. Labi ka te vēl ir kalnains reljefs, kurš dod iespāju nojaust kurā virzienā ir osta un kurā Socco laukums, kurš atrodas virs pašas Medīnas. No Socco laukuma cauri Medīnai, ved gājēju iela pa kuru šķērsot Medīnu, nonakat ostas un piekrastes rajonā, un no kuras atdalās ieliņa, pa kuru var nonakt līdz cietoksnim, jeb Kasbai (Kasba).
Kasbu, jeb cietoksni ar pili šeit 1771 gadā uzbūvējuši Portugāļi. Tā tika uzbūveta jau iepriekš bijušo romiešu un arābu cietokšņu vietā. Faktiski Tanžeras pilsēta visu laiku tikusi pārbūvēta, jo pastāvīgi cieta no dažādiem kariem un tika postīta. Tādēļ te arī ir tāds kā aizsarg mūru mudžeklis kokteilī ar dzīvojamām un dažādām citām ēkām.
No ostas, kur pametam mūsu gidu Rašidu dodamies pa vecpilsētas ieliņām, ar vien augstāk un tuvāk Kasbai. Pa ceļam pirms Kasbas atrodasbijusī sultāna pils- cietoksnis- Dar el Makbzen un mošeja. Šo kompleksu uzbūvēja sultāna Mulaja Izmaila valdīššanas laikā, 17. gad simtā. Šajā pilī,marokāņu stilā veidotajās telpās šodien izveidoti divi muzeji. Viens no tiem Marokas mākslas muzejs, kurā izstādīti dažādi māklslas darinājumi un ieroči no dažadiem Marokas reģioniem. Otrs ir senās vēstures muzejs, kura nozīmīgākais eksponāts ir slavenā mozaīka „Venēras ceļojums”, no senās Romas laikiem. Muzejos iekšā neejam, jo mums nav tik daudz laika atlicis, lai tos apskatītu. Bet ja kādreiz ierodaties šeit, tad noteikti ieejiet tajos. Ekspozīcija tur tiešām interesanta.
Runājot par Tanžeras muzejiem, tad ir vēl viens ļoti interesants muzejs, kuru ja ir iespējams, iesaku apmeklēt. Tas ir Forbsa muzejs (Forbs museum). Tajā izstādīta amerikāņu multimiljonāra Malkolma Forbsa zladātu figūriņu kolekcija. Kolekcijā ietilpst vairāk kā 115 000 zaldātu figūru. Figūriņu komplekti izkārtoti tā, lai attēlotu dažādas vēsturiski notikušas batālijas. Attēlotas ir arī slavenā Vaterlo kauja un Trīs karaļu kauja, kuras ekspozīcijā iekļautas vairāk, kā 600 figūras.
Starp citu lai nokļūtu līdz šom muzejam vajadzētu tikai iziet mo Medīnas, pa Kasbas augšējiem vārtiem un gar pakalni kura vērsta uz Gibraltāra šaurumu, baudot jauku panorāmu, noiet aptuveni vienu kilometru. Šajā ceļa posmā ir arī neliels jauks Tanžeras rajoniņš, jeb precīzāk, piejūras kvartāliņš El Faha. El Fahā, pēc Forbsa muzeja apmeklējuma, kā reiz, var izbaudīt marokāņu virtuves labumus, kādā no restorāniņiem, pie reizes baudot skatu uz Gibraltāra jūras šaurumu, pāri kuram redzami kalni Spānijā. Turpat no klints, paveras lieliska panorāma, arī uz Tanžeras ostas un Medīnas pusi.
Mēs gan aizejam tikai līdz Kasbas vārtiem un Forbsa muzeja apmeklējumu arkārtīgām marokāņu vakariņām El Fahā atliekam uz nākamo reizi. Atlikušā laika mums nepietiek tam, un kā par godu mūsu aizbraukšanai pēkšņi laika apstākļi strauji pasliktinās! Sāk līņāt un no kontinenta puses parādās milzīgi mākoņi, kuri gatavi apklāt Tanžeru. No sākuma gar klinšainu nogāzi un pēc tam jau pa šaurām Medīnas ieliņām meklējam īsāko ceļu uz ostu, kura atrodas te pat lejup.
Pirms nokļūšanas ostas teritorijā, mūs ielenc kārtējie tirgoņu bari un mēģina mums ko iekrāpt. Nelīdz ne uzrunas vairākās valodās, nedz saucieni „Russo turisto”, neko nepērkam un ignorējot tos izlaužamies līdz ostas teritorijai. Veicam reģistrāciju un izejam pasu kontroli. Vēl neliels mirklis un mūsu prāmis pamet Tanžeras ostu.
Mums paiveicās ar laika apstākļiem mūsu ekskursijas laikā, jo kad nor rīta puses te ieradāmies, tiko bija beidzies lietus un izklīda migla. Tagad no jūras, var redzēt, kā lietus mākoņi ieskauj Tanžeru. Taisnības labad gan jāsaka, ka līst šeit ļoti reti, bet šodien ir tā retā diena, kad tas notiek!
Atkal šķērsojam Gibraltāra šaurumu un vērojam ļoti interesantus skatus okeānā. Negaiss un varavīksne vienlaicīgi! Brauciens nav ilgs un ienāk prātā doma, ka tik mazs gabaliņš atdala mūsu Eiropu no Āfrikas, tā teikt ar roku aizsniegt!
Starp citu. Nākotnē šos kontinentus paredzēts vēl vairāk satuvināt! Pastāv projekts, līdzīgiakā Lamanša šaurumā, uzbūvēt dzelzceļa tuneli starp Spānijas un Marokas krastiem. To paredzēts pabeigt 2025. gadā. Tuneļa garums būs 38 kilometri, un ieejas būs tieši Tarifas un Tanžeras pilsētu pievārtēs.
Pēc 45 minūšu brauciena, esam atgriezušies Tarifā, Andalūzijas krastā un varam atgriesties mūsu bāzē, viesnīcā La Duguesas ostā.
Pēcvārds.
Mani secinājumi. Tanžera tiešām ir eiropejiskākā pilsēta Āfrikas ziemeļu piekrastē. Bet! Domas par to ir dalītas. Ja kāds domā, ka tas, ka te dominē liela Eiropas kultūras ietekme un tradīcijas, un tas nes kādu labumu, vai teikt ka tas ir labi, manā skatījumā nebūt nevar! Teikšu tā! Te no Eiropejiskajām lietām dominē tieši negatīvās lietas, kuras arābu kultūrai ir svešas. Tādas varētu minēt- zagšanu, krāpšanos un bezatbildību. Cik esmu bijis citās vietās Arbu valstīs, nekur nesastapos ar tādu tirgotāju nekaunību un tieksmi krāpties kā šeit. Te pat ekskursiju vadītāji un gidi, ir gatavi to darīt! Eiropā- mūsdienu dominējošā reklāmas-demagoģijas kultūra ir pārņēmusi arī Tanžeru. Radīt iespaidu, ka tu iegādājies kaut ko pa lēto un pēc tam izrādās, ka vēl par šo to ir jāpiemaksā. Tāda kā Ryanair biļešu tirdzniecības metode, mūs dienu pasaulē sit augstu vilni. Īsi sakot „Nopirkt kaķi maisā”.
Tādēļ iesaku! Ja jūs kādreiz nolemsiet doties uz šo pilsētu, tad atcerieties. Pirmais, kad šeit ierodieties- ar gidu, aprunājiet ekskursijas plānu, kurš paredzēts un kā to veiksiet. Otrais- neaizmirstiet gidam atgādināt, ka jūs esat atbraucis ekskursijā, nevis uz šopingu pie viņa draugiem. Trašais, censties šeit vispār neko nepirkt, izņemot kādus suvenīrus. Ceturt kārt, atcerieties, ka šī nav vissa Maroka, bet tikai viens, nedaudz samaitāts stūrītis tās teritorijā un ka pēc redzētā nedrīkst izdarīt secinājumus par vissu Maroku kopumā!
Un tomēr! Varbūt beigās nedaudz sabaidīju, bet nebaidieties! Ja jūs neesat nekad bijis nevienā no Arābu valstīm, tad noteikti atbrauciet uz šejieni. Šeit jūs varēsiet izbaudīt, kaut nedaudz no Arābu, Berberu trdīcijām un kultūras, bet neaizmirstiet ko teicu iepriekšējā rindkopā. Tie kuri bijuši Arābu valstīs, piemēram Ēģiptē, Tunisijā, vai pat tajā pašā Marokā, tikai cirur. Tiem var nākties nedaudz vilties, jo tie noteikti saskatīs šo atšķirību starp Tanžeru un pārējo Arābu pasauli.
Kā jau sākumā teicu, šis ceļojums uz Tanžeru ir tikai neliela sastāvdaļa no ceļojuma pa Andalūziju. Un ja vēlaties ko uzzināt vairāk, tad varu piedāvāt izlasīt manu Andalūzijas ceļojuma aprakstu, kurš sastāv no 7 daļām un ir publicēts iepriekš šeit „Draugu ceļojumu aprakstos”.
Prāmju biļetes var iegādāties šeit:
http://www.tickets-comarit.com
Foto albūms (81 bilde) ar stāsta sub titriem: manā draugu galerijā.
