Prishtina Summer University 2007

  • 5 min lasīšanai
  • 15 foto
jau atkal Kosova un jau atkal jāizvēlas šī vairs neeksistējošā valstu savienība :) Tātad - Prištinas vasaras universitāte (PSU), Priština, 2007. gada 16. jūlijs līdz 3. augusts Pirmo reizi par šo pasākumu dzirdēju no nīderlandiešu drauga, kas piedalījās pagājušajā gadā. Ja tas vēl notiksies arī nākamajā gadā, no sirds iesaku kā lielisku iespēju tuvāk iepazīties ar šo Eiropas balto plankumu: atšķirībā no AEGEE vasaras universitātēm nav dalības maksas (tikai 40 eiro nedēļā par kopmītnēm un barošanu 3x dienā), bet tiek piešķirti 4 ECTS kredītpunkti. Katram kursam ir viens visiting professor un viens vietējais. Piedāvātais kursu klāsts varen plašs - sākot no Sociology of Communities un International Business, beidzot ar Forensic Medical Investigation of Bomb Explosions, Pneumatics and Hydraulics FESTO didactic, workshop practice un Beach Volleyball. Brīvdienās tiek rīkotas ekskursijas, kā arī protams ballītes un vienkārša čillošana zālienā pie kojām ar ģitāru, briesmīgu vīnu un interesantām diskusijām. Nedaudz par iespaidiem... Karstums Tā kā pasākums bija jūlija beigās, diezgan likumsakarīgi trāpījām uz lielāko karstumu. Ļoti ātri apguvu izteicienu ļoti karsti=šum ndzet albāņu valodā un laikam nekad neaizmirsīšu, jo tas atkārtojās ik uz soļa visu cilvēku sarunās. Temperatūra 2 nedēļas turējās ap 40 grādiem (ierēķinot asfaltu un automašīnas visticamāk, ka virs). Ātri iemanījos vienmēr likt kaut ko galvā, kad dodos saulē, pēc iespējas mazāk laika pavadīt saulē (visi brīnījās, ko es tāda balta atgriezos), kā arī par paradumu kļuva no rīta pa ceļam uz universitāti vietējā veikaliņā iegādāties 1.5 litru minerālūdens pudeli, kas pēc lekcijām plkst. 12:00 jau bija diezgan patukša. Lekcijas notika no 9 līdz 12. Pārējo laiku pārlaidām diezgan dārzeniski. Sāku saprast Āfrikas ekonomisko problēmu cēloņus, jo tādā karstumā pat domāt negribas par mācīšanos vai vispār kaut kā darīšanu. Pejas alus Steidzami jāsāk domāt par konkurējošas alus darītavas atvēršanu Kosovā. Vai vismaz Pejas alum vajadzētu izstrādāt vairākas variācijas - gaišo, tumšo, balto... Vienu alu dzert 3 nedēļas no vietas sāk kļūt ļoti apnicīgi. Lai cik viņš labs būtu (savējie sapratīs). Rugovas kanjons Kolosāla vietiņa Kosovā. Karstā vasaras dienā pa šauro celiņu, gar kura vienu malu no vienas vietas sastājušās mašīnas, bet otra mala ir klints siena ar visādiem izbakstījumiem, izbraukt ar 3 lieliem autobusiem nav viegli, bet kaut kā tas izdevās. Grūtākais brīdis bija samainīšanās ar vienu kravas mašīnu, kas veda sienu. Turku meitene man otrā pusē izklaidējās, taisot siena stiebru makrosu pa autobusa logu. Šajā vietā pat bija uzstādītas vairākas atkritumu tvertnes un plastmasas pudeļu un maisiņu daudzums Kosovas mērogiem likās ļoti neievērojams. Lēkāšana pa slideņiem akmeņiem, uz kuriem labākajās atsperšanās vietās sasēdušies vismaz 3 jaunieši, rokās turot digitālo kameru, diezgan satrīcināja manus ceļgalus. Īpaši pēc tam, kad līdz ciskām biju ievēlusies baltajās krācēs. Pārāpjoties pāri dažiem milzīgiem klintsbluķiem, varēja piekļūt dziļākam džakūzī ar zemūdens masāžas straumēm, kas bija tik vilinošs, ka pilnīgi lika aizmirst par manu nepiemēroto caurspīdīgo apakšveļu. Ūdens tiešām bija kolosāli auksts un dzidrs - tīri laikā pēc ilgās kratīšanās un svīšanas autobusā. Prekaz memoriāls Vienlaicīgi ar PSU, Mitrovicas serbu pusē notika Mitrovica Summer Course - diezgan līdzīgs pasākums, bet ar vairākām zināmām atšķirībām. Tātad, ja viņi brīvajā laikā pārsvarā apmeklēja serbu svētvietas, tad mums bija vairāk albāņu ievirze. Nespējām vairāk laika pavadīt pie Rugovas, jo rīta cēlienu notērējām, taisot līkumu, lai apskatītu Prekazu. Vispār šī vieta kļūst arvien populārāka tūristu vidū, kas tagad apmeklē Kosovu. Prekaz atrodas Drenicas ielejā, kas ir slavena ar savu revolucionāro un patriotisko garu. Arī pēdējais karš sākās tieši tur. Prekazā dzīvoja lielā Jashari saime, un Adems Jashari ilgu laiku bija kā dadzis serbu acīs. Ja pagooglēsiet Adem Jashari, sapratīsiet, kāpēc serbu armija no viņa tā baidījās - nu terorists kas terorists ar to bārdu un visu mūšu staigāja apkāries ar šaujamieročiem. Vairākas reizes serbu armija centās ielenkt viņa māju, kur dzīvoja visa lielā Jashari saime, bet vienmēr bija spiesta atkāpties. Ilgāku laiku Prekaz bija zināma kā serb-free zone. Beigās tomēr serbi savāca milzīgu pārspēku, dažāda kalibra smago artilēriju, ierakās pamestā noliktavā uzkalniņā un kārtīgi sacaurumoja Jashari ģimenes īpašumus. Profesionāla armija pret vienu ģimeni. Tikai 2 ģimenes locekļi brīnumainā kārtā izdzīvoja, 20 gāja bojā šajā pēdējā uzbrukumā. Vēl kādi 30 citos agrākos uzbrukumos. Tagad tūristi var izkāpelēt pa stalažām pie šīs kādreiz lepnās mājas, kas tagad izskatās kā holandes siers, kā arī tiek veidots memoriāls ansamblis ap kapu vietām, kur apbedīti 50 ģimenes locekļi. Piedodiet varbūt par cinismu - kad dzirdēju šo stāstu pirmo reizi, mani tas ļoti aizkustināja. Jā, šādi memoriāli un tautas varoņi ir svarīgi, viņu piemiņa ir ļoti svarīga. Bet man nepatīk, ka no tā taisa tūrismu. Kā arī starp mums bija serbi. Viņi neko neizrādīja, bet gida stāstījums brīžiem pārkāpa robežas. Mums pat izvērtās diskusijas, vai tulks drīkst manipulēt ar tulkojamo tekstu. Es pastāvu, ka noteiktās situācijās drīkst un vajag. Integrācija Paturpināsim nedaudz par serbu situāciju Kosovā šodien. Tātad PSU piedalījās arī vairāki serbi (Mitrovicas vasaras kursos nebija pat albāņu smakas). Tie gan bija serbi no SERBIJAS. Serbi un melnkalnieši nedzīvoja kopā ar visiem studentiem kojās, bet gan viesnīcā. Diez vai tas palīdz integrācijai. To atzina paši serbi un nebija pārāk laimīgi par savu nošķirtību. Kaut gan bija viens liels pluss - kojās karstais ūdens bija tikai katru otro dienu no plkst. 17 līdz 19. Viesnīcā tas bija visu laiku (protams, kad pilsētā vispār bija ūdens, jo vasarā tas ir tikai vidēji no 6 līdz 11 dienā un no 6 līdz 11 vakarā). It kā tas tika darīts drošības apsvērumu dēļ. Šāds apgalvojums gan drīzāk atbaida kā iedrošina. Tāpat kā ieteikums introduction brošūrā nerunāt uz ielas valodā kas izklausās līdzīgi serbu (īpaši horvātu, bosniešu, melnkalniešu, bet tikpat labi maķedoniešu, bulgāru, poļu, krievu...). Jau pirmajā dienā visi saprata, ka var daudz labāk saprasties tieši šajās valodās, īpaši ar mana vecuma un vecākiem cilvēkiem. Tā nu ātri šie brīdinājumi tikai iemesti atkritumos. Citāda situācija liekas Mitrovicā. Gājām pa albāņu pusi - es, vācu meitene, holandiete un 2 albāņu puiši. Runājām angliski. Te viens albānis sarunā pieminēja Zdravko - viena maķedoniešu dalībnieka vārdu. Uzreiz viens pretimnācējs uz mums ļoti šķībi paskatījās. Albānis pēc tam nožēloja, ka nav šim atbildējis albāniski ar deviņstāvīgajiem vārdiem. Gribēju apskatīt arī serbu pusi. Albāņu puiši no sākuma bija izlēmuši palikt albāņu pusē, bet beigās tomēr izlēma nākt mums līdzi. Tilts joprojām tiek apsargāts un sajūtas kā uz robežšķēršošanas punkta, kaut gan tu vēl nepamet Kosovu. Tā kā mēs bijām pieci, mums tika palūgti dokumenti. Vairāk kā 3 skaitās bīstams grupējums. Mans albāņu draugs gan atjokoja pretī, ka mēs tiešām esam ļoti bīstami, uz ko zviedru ANO darbiniece momentāni atsmēja, ka protams neesam... Viņš vēl paasistēja blondajai zviedrietei sarunā ar diviem albāņu jauniešiem, kas arī bija izlēmuši pāriet uz otru pusi. Viņiem tika ieteikts neiet, ja nav īpaša iemesla, kāpēc. Otrā pusē sajūtas diezgan nereālas - liekas, ka esi teleportēts uz kādu Belgradas priekšpilsētas ieliņu. Ēkas ir savādākas, tās arī palika gandrīz neskartas kara laikā. Tūlīt pēc tilta šķēršošanas Albānijas karogus nomaina Serbijas karogs. Visi uzraksti ir serbu valodā ar kirilicas burtiem, mašīnām serbu numurzīmes. Iegājām vienā maiznīcā nopirkt šo to ēdamu. Cenas ir dināros, bet ņēma pretī arī eiro. Pie sienas karājās kalendārs ar Miloševiča bildi. Daudz Šešeļa bilžu uz ielām... Prātā iespiedies, ko mans albāņu draugs atbildēja, kad man kaut kā nejauši izspruka vārds integrācija - redzi to baseinu tur tālu lejā? integrācija ir tas pats kā no šejienes tur ielēkt: NEIESPĒJAMI. Starp citu, viņš galīgi nav nacionālists vai serbu nīdējs. Vārdā NEIESPĒJAMI nav nevēlēšanās, tā ir vairāk pašreizējās realitātes apzināšanās. Un lai gan šai vasaras universitātei ir cēli integrācijas mērķi, tā pati liek ceļā jaunus šķēršļus. Vēlāk uzzinājām, ka vienošanās, ka serbu studenti dzīvos viesnīcā, bija noslēgta pašā pirmajā gadā, kad serbi piedalījās PSU. Un skaidri redzams, ka pa šiem dažiem gadiem šis nosacījums vairs nav aktuāls. Tāpēc man gribētos ticēt, ka nekas nav neiespējams. Liekas baigi forši uz šādas pozitīvas nots arī beigt :) Tikai vēl novēlējums jauniešiem vairāk izmantot šādas iespējas, kas mums ir visapkārt!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais