Andalūzijas ceļojums 5. daļa "Pēdējā mauru galvaspilsēta un Flamenko dzimtene - Granada".

Pēteris Vēciņš 03.11.2011 23 min lasīšanai 120 foto

Pēdējā mauru galvaspilsēta un Flamenko dzimtene - Granada.

Sveiciens visiem atkal! Nu jau esmu ticis līdz mana stāsta piektajai daļai. Un atkal atgādinu. tiem kas stāstu sak lasīt šeit- mans stāsts sastāv no septiņām daļām, no kurām četras esmu publicējis jau iepriekš, bet atlikušās divas vēl ir tapšanas stadijā. Nu neiet tā rakstīšana ļoti ātri!

Un tātad! Šodien esam, Sjerra Nevada kalnukempingā „Las Lomas”, Granadas provinces ciematiņā Gujehar Sierra, netālu no pašas Granadas pilsētas. Šodien atšķirībā no citām dienām ceļamies drusku vēlāk, jo nedaudz jaatpūšās, pēc vakardienas varonīgā kapiena uz Velletas virsotni. Lēnā garā pagatavojam brokastis un ejam nopeldēties uz kempinga baseinu. Šeit kalnos rīts tāds pavēss un ne visi ir tik varonīgi lai ielīstu baseinā! Bet zinot to, ka diena Granadā būs visai karsta, tad atspirdzinoša rīta pelde, ne pa visam nebūs par skādi!

Šodienas plānos mums- visa diena Granadas pilsētā.

Granada.

Īss apraksts, kas tad īsti ir Granada, par kuru tik daudz un bieži dzirdēts! Granāda. Andalūzijas province un tās galvaspilsēta.. Provincē 860 tūkstoši iedzīvotāju. Provinces teritorija 12 531 км² un tā plešas no Viduslūras piekrastes un aizņem pārsvarā kalnainu apvidu un tikai nelielu nosacīti līdzenu teritoriju ziemeļu daļā. Te kalnu piekājē atrodas provinces galvaspilsēta ar tādu pašu nosaukumu Granada. Pilsetas iedzīvotāju skaits 235 tūkstoši.

Granadas pilsēta ir ļoti slavena vēsturiskiem notikumiem un bagāta ar kultūras un vēstures pieminekļiem. Tādēļ varu droši teikt, ka te nepieciešama vesela diena lai daudz maz iepazītu šo harmonisko pilsētu.

Par Granadu pāris teikumos izstāstīt nav iespējams, bet centīšos uzmest nelielu vesturisku aprakstu: Granada ir zināma, kā Ibērijas feniķiešu abdzīvota teritorija jau 500 gadus līdz mūsu ērai. Ilgstoši šī teritorija bija nosacīti droša pateicoties apkārt esošiem kalniem, kas kalpoja kā barjera pret iebrucējiem un samērā auglīgie apkārtnes lauki spēja nodrošināt reģiona iedzīvotāju labklājību, jau senatnē. Tālāk sekoja romiešu iebrukumi Pirineju pussalā un reģions ilgstoši atradās Romas impērijas sastāvā. Senās Romas vēsturiskajos dokumentos, reģions bieži pieminēts un tā pamatiedzīvotāji dēvēti par Ilibēriem.

Pēc Romas impērijas sabrukuma reģions 6. gadsimtā, vairākus desmitus gadu bija Bizantijas pakļautībā, bet visi bieži notika ziemeļāfrikas berberu cilšu iebrukumi. Vēlāk 7. gadsimtā reģions tika pakļauts vīstgotu uzbrukumiem un laupīšanām. Vīstgotu valdīšana ilga līdz 711 gadam, kad province pārgāja arābu jeb mauru valdījumā un tā tika nosaukta arābu manierē par Ilbira. 756. gadā tika likts pamat akmens jaunajai Ilbiras galvaspilsētai, kuru sākotnēji nodēvēja par Madinat Ilbira, bet vecā apdzīvotā pilsētas daļa uz dienvid-rietumiem no jaunās pilsētas tika dēvēta par, Kalat Granata, no kā arī cēlis tagadējais nosaukums Granada. Tālāk sekoja Kordovas halifāta (valsts) izveidošana un jaunās valsts galvaspilsēta tika izveidota Kordovā.

Pēc Kordovas halifata sabrukuma 1012 gadā. Vara Granadā nonāca berberu valdnieka Zavi Ibn Ziri rokās, kura dinastija Granada valdīja vairāk, kā 80 gadu un izveidoja Granadu par plaukstošu un salīdzinoši pārticīgu karalisti, dienvid Andalūzijā.Pēc Ziri dinastijas krišanas, varu pārmaiņus nomaina Almoravīdu un pēc tiem Nasrīdu dinastijas un sākas tā saucamaia Granādas Emirāta ēra, par kuru bieži minēšu stāsta gaitā.

Kempingu pametam ap pulksten 11, un dodamies uz pilsētu. Līdz Granadai nav tālu jābrauc, tikai kādi 25 kilometri un jau esam centrā. Taisnību sakot uz centru uzreiz nebraucam, bet dodamies kalnā, tieši virs Granadas. Mūsu pirmais šis dienas objekts, jeb precīzāk sakot-komplekss ar objektiem ir pasaules slavenā Granadas Alhambra un Generalifes dārzi. Daudzi tos dēvē par Granadas gaisa darziem.

Un te nu, bez kartejā vestures izklāsta, nekādi neiztikt! Jo lai izprastu, kas tad īsti ir Granadas, Alhambra un Generalife, tad šis tas no vēstures tomēr ir jāzin.

Granadas Emirāts - ir pēdējā musulmaņu valstiskais veidojums tagadējās Spanijas teritorijā, līdz ar kura iekarošanu noslēdzas 8 gadsimtus, mērķtiecīgi realizētais rekonkistīdas process.

Galvenais iemesls salīdzinoši ilgai Granādas Emirata pastāvēšanai (1013 līdz 1492 gads) ir pateicīgs ģeogrāfiskais stāvoklis. To no pārējās pasaules atdalīja dabīgs šķērslis, tie ir Sierra Nevada un Baetikas augsto kalnu grēda, kura stiepjas no Almērijas līdz pat Gibraltārai. Otrs iemesls, bija lielā Malagas pilseta ar ostu, kura atrodas tikai dažu desmitu kilometru attālumā no Āfrikas Berberu piekrastes, no kuras Emirāts saņēma nozīmīgu militāru atbalstu, vēl jo vairāk morālo atbalstu. Sakarā ar izeju uz jūru un kalnainu apvidu grūti būtu aplenkt šo teritoriju un turēt izolācijā, kā to kristiešu armijas piekopa iekšzemes līdzenajos reģionos.

Granadas Emirāta vēsture sākas 1214 gada pēc Almohadas valdnieka Abu Abdalla en Nāsira nāvēs. Ibērijas pussalas musulmaņu valsts daļa piedīvo sarežģītus laikus. Notiek feodāla sašķelšanas starp vietējiem valdniekiem, kuri pat uzsāk savstarpējus ķildus un reģionā izveidojas nelieli savstarpēji naidīgi noskaņoti emirati jeb tā saucamās Taifas. Tā izveidojās Emirāts Valensijā vēlāk Mursijā. Arhonā izveidojās salīdzinoši spēcīgākais emirāts, valdnieka Muhameda al Hamara vadībā, kurš pakļauj blakus esošāsBasu, Guadisu un Granadu. Tieši vis aizsargātāko reģionu Granādu 1230 gadā, viņš izvēlas par galma rezidences vietu, līdz ar ko izveidojas pēdējā mauru valsts Ibērijā. Al Hamara dinastija piešķir sev Nasridu dinastijas titulus un turpina valdīt Granadā.

Tikmēr kastīliešu karaspēks ieņem Kordovas pilsētu, bijušo musulmaņu galvaspilsētu Ibērijā, kā arī vairākas mazākas pilsētas. 1246 gadā Muhameds al Hamara apmaiņā pret kristiešu apsolītu miera līgumu ar emirātu nodod kastīliešu pārvaldījumā Haienas pilsētu un pēc tam ar savu karaspēku palīdz kristiešiem ieņemt Sevilju.

Sākās ilgstošs pamiers. Uz kādu laiku rekonkistīda tiek apturēta. Rezultātā, neskaitot Granādas Emirātu, musulmaņu valdījumā paliek nelielas teritorijas Portugāles Algavrē, neliela teritorija Aragonā, Valensijā un Baleāru salās, kuras vēlāk, pakāpeniski nonāca kristiešu rokās.

No kristiešu ieņemtajiem reģioniem musulmaņu iedzīvotāji masveidā migrē uz Granādas Emirātu. Labi apzinoties, ka zaudējuši iepriekšējo varenību un saprotot jaunās politiskās un stratēģiskās realitātes, Granadas emīri pakāpeniski pieņem vasaļvalsts statusu un pakļāvību Kastīlijas un Leonas karalim Ferdinandam III. Vēlāk Kastīlija, Granadai piepras maksāt nodevas. Rezultātā izceļas nesaskaņas emirāta vadošajos grupējumos no kuriem daļa, miera labā bija gatava maksāt nodevas, bet daļa atteicās to darīt.

Lielākā daļā iedzīvitāju sastādīja, tā saucamie Mauri, jeb arābiem pakļauto berberu cilšu pārstāvji, kuri šeit ienāca no Āfrikas un apdzīvoja šo teritoriju vairākus pēdējos gadsimtus. Dinastijas pārstāvji, kuri pārsvarā bija arābi, bija atkarīgi no Berberu karotājiem, tā pat kā Turki no saviem algotņiem Janičāriem.

Pie tam, ļoti lielu iedzīvotāju daļu sastādīja, romāņu un arābu valodā runājošo kristiešu, daudzskaitlīgas ebreju kopienas. Un vēl bija daudz kristiešu gūstekņu pēcteču, kuri agrākakajos gadsimtos tika deportēti no citiem iekarotajiem reģioniem.15, g.s. liela migrācijas viļņa rezultātā Granādas iedzīvotāju skaits jau pārsniedz 5 miljonus iedīvotāju un veicina pārapdzīvotību tā jau ne visai lialajai teritorijai. Tas izraisa sarežģītu ekonomisko situāciju

Šādi dažādu problēmu komplekss, izraisa visai biežus etniskos konfliktus starp dažādu tautību pārstāvjiem, kuri apdzīvoja Granadas teritoriju. Tas viss 15 g.s.pakāpeniski sagrāva emirāta ekonomiku un varenību.Arābu augstākā elite saskaras ar, augsti stāvošu, naidīgu berberu grupējumu intrigām, savstarpējiem ķildiem, sacelšanos pret pastāvošo varu. Pie visa tā, tiešu ietekmi veic Kastīlijas karaļa varas pārstāvji, stimulējot iekšējos nemierus Granādā, atbalstot, tad vienu, pēc tam citu grupējumu.

Pakapeniski pastiprinās kristiešu represijas pret musulmaņu iedzīvotājiem, jau kristiešu iepriekš pakļautajās teritorijās, kuras pastiprina tā jau milzīgo migrāciju uz Granādu. Un 15 g.s. Granāda pidzīvo vis smagāko krīzi. Valsts kasei nepietiek līdzekļu, sākas pārtikas trūkums, kas izraisa badu. Iedīvotāji pamet pilsētas un tās pārvēršas par graustu rajoniem. Beigu beigās 1492 gadā situācija noved Granādas Emiru līdz kraham.

Kristieši izbauda triumfu un pārņem varu savās rokās. Zīmīgi, ka tieši šajā pašā laikā Kolumbs atklāj Amēriku. Kristiešu pasaule šo uzvaru uztver, kā cienīgu pretstatu Konstantinopoles zaudējumam Turkiem.

Alhambra un Generalifes dārzi.

Un tā mes esam jau stāvvietā pie Alhambras pils kommleksa. Gaisa temperatūra atkal jau pāri +27 grādiem! Ejem uz ieeju, kur jau drūzmējas lieli tūristu bari! Kasēs rindas un daudz kuri šeit ieradušies pirmo reiz, nevar saprast, kā un kur te var nopirkt ieejas biļetes! Te gribu izstāstīt vienu svarīgu lietu.

Alhambra un Generalife ir viens no intensīvāk apmeklētajiem vēstures pieminekļiem Spānijā. Katru dienu pastāv noteikta kvota apmeklētāju skaitam, kuri vēlās apmeklēt Alhambru. Tā, ka, ja jūs vēlaties apmeklēt Alhambru, iesaku ieejas biļetes rezervēt laicīgi un ieplānot precīzu laiku, kad to apmeklēt. Biļetes var nopirkt arī pie ieejas, bet visai bieži tās tur nav pieejamas, jo laicīgi izpirktas. Jo īpaši, ja run air par apmeklējumiem setdienās, svētdienās un svētku dienās. Rezervējot biļetes, jums būs jāizvēlas, laiks, no rīta vai pēcpusdienā veikt apmeklejumu. Iespējami īpaši apmeklējumi arī naktīs, tas droši vien vairāk domāts romantiķiem.

Pastāv dažādu kategoriju biļetes. Jūs variet nopirkt biļetes tikai Alhambras pils apmeklēšanai,vai Generalifes darzu apmeklēšanai. Varat nopirkt tādas, kuras dod iespeju apmeklet šos abus kompleksus un maksā 9 euro, bet netiekat pašā galvenajā pils daļā- Nasrīdu dinastijas apartamentos. Ir iespeja iegādāties biļetes ar kurām variet iekļūt arī šajos apartamentos, bet tādas jau jāpasūta, vai jāpērk savlaicīgi un tās maksā 14 euro. Zinu no pieredzes, kad bijām šeit pagajušajā reizē, tad iekšā tur netikām. Šoreiz biļetes iegādājos ar interneta palīdzību jau mēnesi iepriekš, un tad jau, rīta puses biļetes uz šodienas datumu, bija izpirktas. Varēju nopirkt biļetes ar ieejas laiku pēc 14.00. Kompleksā varēja iekļūt agrāk, bet Nasrīdu dinastijas apartamentā tikai precīzi 14.00, un ne agrāk, ne vēlāk! Biļešu laiku mainīt nav iespējams, zinu no pieredzes!

Vēl viens knifiņš! Ja jūs biļetes esat iegādājies internetā, tad saņemat tikai references nummuru, bet pirms ieejas tās noteikti ir jaizprintē. Šeit uzstādīti speciāli aparāti, kuros to var izdarīt. Bet! Lai izprintētu biļeti, aparātā jāievieto tieši tā bankas karte, ar kuru jūs pirkāt biļeti. Automāts pec kartes datu nolasīšanas uzreiz izprintē biļetes.

Veiksmīgi izprintējam biļetes un dodamies iekšā, solītajā pasakainajā valstībā!

Jau pirms Granadas Emirāta norieta, mauru valdnieki uzbūvēja varenāko piminekli arābu- mauru Andalūzijā, pili- cietoksni Alhambra un Generalifes dārzus.Visā Pirineju pussalā, kastīlieši jau grāva musulmaņu varenību, bet šeit, pēdējā musulmaņu atbalsta zemē, Granadā, labākie arhitekti un meistari spēja izveidot “1000 un vienas nakts”, sižetam atbilstošu arhitektūras un mākslas šedevru. Alhambras un Generalifes veidolā, tie radījuši tādu, kā priekštatu par paradīzi uz zemes.

Aiz salīdzinoši drūmām cietokšņa aizsarg sienām, paslēpti, no apkārtējiem skatieniem, ierīkoti ļoti grezni dekorēti un jauki pagalmiņi, dārzi un terases, kuros tā laika daudzi musulmaņu valdnieki, patīkami pavadīja savu laiku.

Šis komplekss ir unikāls ar to, ka uzbūvēts no nevisai izturīgeiem, pieejamiem materiāliem. Bet kā uzbūvēta!

Arābu amatnieki un meistari no alebastra iežiem un vienkārša māla veidoja brīnumus! Būvniecībā ievērota lieliska harmonija un proporcijas, spēlējoties ar gaismu un telpu. Skatoties no malas var padomāt, ka tas ir vienkārši neloģisks, kaut kadu tornīšu, jumtu un arku kokteilis un nevari pat iedomāties kāds krāšņums un pārsteigums sagaida iekšpusē!

Amerikāņu rakstnieks Vašingtons Īrvings rakstīja-„ Alhambra ir aārējo askētisko un iekšējo sajūtu kontrasts.

Starp citu Vašingtons Īrvings1829. gadā, pavadīja vairākus mēnešus Alhambrā un veica tās izpēti, par ko sarakstījis grāmatu „Alhambra”, kura kļūst slavena visā pasaulē. Un tieši Īrvinga darbības rezultāti noved pie tā, ka Spānijas varas iestādes bija spiestas pievērst uzmanību pasaules interesei par Alhambru un savestto kārtībā, un atrestaurēt. Jo pirms Īrvinga aktivitātēm, spāņi Alhambru, kā musulmaņu ēras-nevērtīgu pieminekli bija atstājuši novārtā un tas bija visai nolaistā stāvoklī.

Alhambra nepārsteidz ar milzu izmēriem, jo pasaulē ir vairākas, pēc izmēriem iespaidīgākas, islama kultūras celtnes, bet tās rozīnīte ir smalkajās detaļās. To jūs variet redzēt Lauvu pagalmā un citos Alhambras pagalmos, kurus šodien apskatīsim. Īpaši ir smalkie raksti un ornamenti uz sienām, arkām, un visur kur iespējams. Tik pat kā nav nevienas vietas bez tiem. Tūkstošiem reižu atkartojas, dažādos stilos iegravets uzraksts arābu rakstībā “Nav cita dieva, tikai allahs, un viņa sūtnis Muhameds”. Var tikai minēt, cik laika un meistaru darba roku bija nepieciešams, lai to visu izveidotu 700 gadu atpakaļ, bez mūsdienīgu mehānismu palīdzībs.

Ikviens Alhambras un Generalifes stūrītis ir atsevišķa stāsta vērts, bet lai to visu izpētītu, ir nepieciešams krietni ilgs laiks, pat ne vesela diena, nedēļa, bet krietni vairāk!.

Ziemeļu virzienā no Alhambras atrodas Generalife, noslēpumainā sultānu rezidence, kurā atvēsinošu dārzu un stūklaku ūdens čalojošā ielenkumā, tie baudīja mieru un slēpjoties no vasaras karstuma, un galma intrigām, augstu virs pilsētas, tuvāk debesīm.

Mēs arī ši kompleksa apskati uzsākam tieši ar Generalifes dārziem.

Generalifes dārzi.

Uzreiz aiz ieejas sākās grandiozs dārzu komplekss. Tas izvietots pakalnē, tieši pretī Alhambras cietoksnim, no kura to atdala, tada kā grava ar dārziem.

Generalifes dārzi, jeb mauru valdnieku vasaras rezidence, veido īpašu kompleksu ar pāviljoniem, apstādījumiem, ūdens tilpnēm un strūklakām. Pašā kalna ziemeļu spicē dārzu kompleksu noslēdz Generalifes pils, kur gan ne tuvu nav tik iespaidīga kā paša Alhambras pils, bet tā ir īpaša tieši ar savu dārzu. Vispirms nokļūstam tā saucamajā jaunajā darzā (Jardines Nuevos). Pa šo dārzu gar terasi, gar gravas malu no kuras labi var redzēt Alhambras mūrus, dodamies līdz pasai Generalifes pilij.

Generalifes pils ar parku un dārzu kompleksu tika uzbūvēta ap 1319 gadu un vienreiz pbūvēta. Tā sastāv no terašu kompleksa, kuras lejas daļā sastāv no ēkām ar lodžijām un balkoniem un sagrupētas apKanāla (Patio de la Acequia) un Ciprešu (Patio de los Cipreses) pagalmiem. Pa kreisi no pils uz nogāzes,1836 gadā ierīkots vēlviens pagalms jeb terase, ko sauc par torņa (pabellón de la Mirador) pāviljonu. Pa labi no pils uz trijām terasēm izvietota dārzu grupa, kurus dēvē par augšējiem dārziem (Jardines Altos). Galvenā kompleksa daļa ir kanāla pagalms, kurā sastādīti rūpīgi cirpti miršu krūmi, lauru un apelsūnu krūmi, kā arī vairāku gadsimtu vecāmiem ciprešu kokiem, kuri šei saglabājušies no mauru valdnieku laikiem. Un visur sastopamas rozes. Cauri pagalma centram ierīkots šaurs kanāls ar vairākām augstām strūklakām. Neošās sienas visur klaj vīteņi.

Nākamais pa kaptnēm uz augšu seko Ciprešu pagalms.Tagad gan tur ciprešu nav, bet ir saglabājie viens vecs stumbrs, kurš liecina par to, ka koki te ir bijuši. Šeit arī ir izveidots savdabīgs baseins, kuru ilenc stādījumi ar strūklakam centrā. Nostasti liecina, ka šajā pagalmā sultāna Abu Hasana sieva Soraja, esot slepus tikusies ar savu mīļoto,sultāna šefpavāru Abenserahesu. Ļoti jauka vietiņa šādam romantiskam un bīstamam pasākumam!

Tālāk, jau virs Ciprešu pagalma izvietots augšēlais dārzs, kurs jau ir lielāks par iepriekšējiem. To vairs nevar saukt par pagalmu, jot tas tiešām ir vesels dārzs.Šeit ierīkotas vairākas renes, pa kurām parks tiek apgādāts ar ūdeni.Renes atgādina tādus ka strautus, kuri tek gar celiņiem, dažviet tieši pa kāptnēm un pat margām. Manu prāt, tieši šī dārza daļa būtu vis piemerotākā, slepenām romantiskajām attiecībām!

Tālāk jau atgriežamies jaunaja dārzā un nonākam pie estrādes. Generalifes dārzos un brīvdabas estrādē, katru pavasari tiek rīkots starptautisks mūzikas un deju festivāls, kura vajadzībām pašā jaunā dārza (Jardines Nuevos) sākumā ierīkota šī estrāde.

Daudzi spāņu dzejnieki un rakstnieki savos daiļdarbos piemin Generalifi, to salīdzinot ar pasaules skaistuma paraugiem. Generalife tiek pieminēta kā ļoti skaista meitene ar vijolīšu pušķi rokās. Tikai tad ja esi pabijis šajā burvīgajā spānijas stūrītī, sāc saprast iemeslu stipro estētiskaoiespaidu uz cilvēka dvēseli- tā izteicās Vašingtons Īrvings!

Šejienes krāšņumus, iespējams esat redzējuši daudzās zināmās filmās, kuras ļoti bieži šeit filmētas. Savulaik, kad Eiropā par modi, kļuva arābu austrumu arhitektūras elementi, daudz biezo maku turētaji savas rezidences, villas noformēja špikojot idejas tieši no Generalife

Dārzi patiešām skaisti un gribas te pakavēties nedaudz ilgāk. Šodienas svelmē tajos patīkami uzturēties un sajūta tada, ka te būtu ierīkots kaut kāds dabīgais gaisa kondicionieris, bet mums jādodas tālāk. Pa jauno dārzu nonākam jau pie vieniem no Alhambras cietokšņa vartiem.

Alhambras pils un cietoksnis.

Alhambras cietoka teritorijā ieejam pa vārtiem no austrumu puses, jeb tuvākajiem vārtiem pie galvenās ieejas kompleksā. Blakus vārtiem, kreisajā pusē, atrodas tā saucamais Ūdens tornis (Torre del agua). Tas acīm redzot tā nosaukts, jo tieši uz šo torni ved akvadukts, pa kuru cietoksnis tiek apgādāts ar ūdeni. Te nu mēs esam jau Alhambras cietokšņa teritorijā.

Alhambra arābu valodā nozīmē-sarkans, nosaukums cēlies no tā, ka tās akmens bloki bija nedaudz sarkanīgi-rozā iekrāsā un pa gabalu izskatījās iesārti. Alhambra, tā ir pils un cietoksnis vienlaicīgi. Tā izvietota kalnā, tieši virs Granādas pilsētas. No cietokšņa mūriem redzama visa pilsēta. Alhambras cietoksnis stiepjas 850m garumā no austrumiemiem uz rietumiem un aizņem 13 hektāru platību. Pagalmi un dārzi, kas ielenc iekšējo pili nav visai lieli. Miršu pagalms 1550 kv.m. Lauvu pagalms 530 kv.m. pārējie vēl mazāki. Tie savstarpēji veido regulāras formas kompozīcijas saistībā ar pils arhitektūru. Alhambra būvēta no 13 līdz 15 g.s. un sastāvēja no trīs daļām: Alkasaba (Alcazaba)-cietoksnis, Alkasar(Alcazar)-pils un Medina-pilsēta.

Medina.

Mēs cietokšņa apskati sākam no tā saucamās Medinas, jeb augšējās Alhambras (Alhambra alta) kuru ieskauj cietokšņa mūri, ar vairākiem sargu torņiem un kura izvietota nedaudz augstāk parpārējo cietokšņa teritoriju. Aiz vārtiem mēs pagriežamies virzienā pa labi, un sekojam gar mūri un aizsarg torņiem. Pa kreisi augstāk paliek medīnas teritorija, kurā senāk bija apkalpojošā personāla dzīvojamās mājas un dažādas cites būves. Tagad to vietā ir ierīkoti dārzi, kuros vietām var redēt seno ēku pamatu kontūras.

Sekojam gar sargu torņiem, kuri nodēvēti par Dāmu un Princeses torņiem, līdz nonākam līdz Jusufa III placim, jeb precīzāk sakot dārzam. No šī dārza terases virs cietokšņa mūriem, paveras lielisks skats uz slaveno Sakromontes rajonu, par kuru pastāstīšu vēlāk. Virs dārza redzams ēku komplekss, jeb agrāk bijušais Svētā Francisko klosteris un Svetās marijas baznīca. Šīs ēkas gan būvētas jau vēlāk, pēc kristiešu atnākšanas, bet emirāta laikā baznīcas vietā esot bijusi mošeja.

No Jusufa dārza gar baznīcu dodamies augšup pa kāptnēm un cauri izejas vārtiem nonakam pie lielas ēkas ar apaļu pagalmu, tās centrā. Šo ēku dēvē par Palacio de Carlos V. Ēka arī būveta jau pēc musulmaņu padzīšanas un kalpojusi kā spānijas karaļu rezidence. Tagad šajā ēkā ierīkots Alhambras muzejs un vairākas mākslas galerijas, kuru ekspozīcijas tiek mainītas. Starp citu, ieeja šajās galerijās ir bez maksas un uz šo ēku var nokļūt bez ieejas biļetēm pa vārtiem no Granadas vecpilsētas puses. Te mēs jau esam nonakuši arī līdz Aldžibes laukumam (Plaza de los Aljibe), kurā ir brīvā pieeja no pilsētas pusē izvietotajiem Justīcijas vārtiem.

Te gribu atkal pastāstīt par vienu lietu. Bieži tūristi, kuri uzsāk ceļojumu no Granadas vecpilsētas, dodas augšup kalnā, Alhambras virzienā un pa pirmajiem vārtiem, ko ierauga, dodas iekšā cietoksnī. Te viņi nonak šeit, tieši šinī Aldžibes laukumā pie Alhambras muzeja. Bet! Viņi citos objektos netiks, ja viņiem nebūs izprintētas ieejas biļetes! Un ja biļetes grib nopirkt, tad būs jāatgriežas atpakaļ cauri vārtiem un jādodas pa stāvo celiņu, ārpus cietokšņa mūriem, līdz centrālajai ieejai. Jo šeit, uz vietas tās nevar nopirkt. Iznāk tā nedaudz aplami, jo ļoti daudzi sākumā atnak tieši uz šejieni un tad tikai saprot, ka ja grib tikt kompleksa slēgtajā daļā, tad vēl jāmēro diezgan liels gabals pa stāvu kalnu līdz kasēm! Kaut gan, tieši šinī laukuma ir ieejas, gan cietokšņa medīnā, gan alkasabā- vecajā cietoksnī un pašos Nasrīdu dinastijas apartamentos. Mēs uz šejieni esam atnākusi no ieejas cauri Generalifes dārziem un medīnu, un mūsu biļetes ir paredētas iekļūšanai visos Alhambras objektos. Ieteikums! Ja jūs dodaties uz Alhambru, tad uzreiz meklējiet galveno ieeju, kura atrodas pašā kalna augšējā, austrumu daļā.

Alkasaba.

Tā ka mūsu iejas laiks Nasrīdu apartamentos ir 14.00, mums tieši kā vajag ir atlikusi nepilna stunda, kuras laikā varam apskatīt Akasabu (Veco cietoksni). Uzrādām biļetes un dodamies iekšā!

Alkasaba ir šī kompleksa pati vecākā daļa. Jo tieši šeit tika uzsākta pirmā cietokšņa celtniecība. Pirmais tika uzbūvēts cietoksnis paašā kalna dienvid-rietumu spicē virs kuras slejas galvenais cietokšņa sargu tornis-Lavela (La vela). Pēc kristiešu, pilsētas iekarošanas, virs torņa plīvo kristiešu karaļu karogs. Lavelas tornī izvietots zvans, par kuru tautā izplatīta leģenda: ja vēlies veiksmīgu laulību, tad jums jāaizsniedz šī torņa zvans. Izstaigājam cietoksni un uzkāpjam skatu laukumā, virs Lavelas torņa, kur plīvo Spānijas, Andalūzijas un Granadas mūsdienu karogi, sasniedzam zvanu un priecājamies par jauko panorāmu uz Granadas pilsētu. Lejā redzama pilsetas centrālā daļa ar lielo katedrāli.

Tieši pretī Alhambras cietoksnim skatam paveras Albaisinas vecpilsēta, kurā senak dzīvoja mauri, kuri uz šejieni ieradās, no dažādiem Ibērijas novadiem, bēgot no kristiešu represijām. Šis rajons kompleksā ar Alhambru un Heneralifes dārziem arī ir iekļauts UNESCO mantojumu sarakstā. Drusku pa labi no Albaisinas, nākošā kalna pakājē skatam paveras panorāma uzSakromontes rajonu, kurš slavens, kā Flamenko šūpulis, kur pazemes alu pilsētā dzīvoja no tuvajiem austrumiem atklejojuši čigāni, kuri arī ir tie kas radīja slaveno flamenko. Albaisina un Sakromonte, kā reiz ir nākamie, kurus planojam šodien apskatīt, bet pirms tam vēl priekšā, Nasrīdu apartamentu izpētīšana!

Nasrīdu dinastijas pils apartamenti.

Pēc Alkasabas apskates, dodamies uz ieeju Nasrīdu pils apartamentos. Pie ieejas jau sapulcējušies tūristi, kuri gaida, kad tiks ielaisti pilī. Vēl piecas minūtes un tiekam iekšā, bet te mani pārsteidz ķibele! Foto aparāts atsakās darboties un viss! Meģinājums to reaminēt, beidzas neveiksmīgi! Nu ko! Bildes stāsta šajai daļai nācās aizņemties.Nu nekas turpinām!

Alhambras, Nasrīdu pils, telpu sienas klātas ar ornamentiem. Telpas, jeb zāles sagrupētas ap iekšējiem pagalmiem. Visur dabīgais apgaismojums kontrastā krāsojumu rada savdabīgu efektu. Pils nosacīti sastāv no trim daļām, kuras savienotas ar arkādēm un katra daļa ieskauj iekšējo pagalmu-patio, jeb dārzu.

Pirmā, tā sucamās Zelta zāles (Cuarto Dorado), kurās ir vis greznākie ornamenti, atrodas tieši aiz Mačukas (Patio de Machuca) dārza arkādēm. Zāles, jeb telpas agrāk kalpojušas tiesu administrācijai un publiskām pieņemšanām.

Tad seko pils otra daļa sastāv no valdnieku un sūtņu apartamentiem, kuri atrodas abās Miršu pagalma (Patio de los Arrayanes) pusēs. Par Miršu pagalmu, tas nodēvēts, jo tajā sastādīti, apcirpti miršu krūmi. Pagalms nav liels. Ta platums ir tikai 27 metri, bet garums 37 metri un veido akmens un stādījumu, taisnstūra formu. Vidū ierīkota dekoratīva ūdenstilpne, ar divām strūklakām abos galos. Šeit, telpās ap miršu pagalmu, arī noritēja dižo valdnieku atraktīvais dzīves ritms.

Barkas zāle (Sala de la Barca), kura kalpo kā vestibīls ar divslīpju jumtu, kuršatgādina koka kuģa dibenu atrodas pašā miršu pagalma ziemeļu galā un savienojas ar Komares torni (Torre de Comares), kurā ierīkota grezna zāle. Šī, varētu pat teikt galvenā zāle. Pārklāta ar zvaigznēm un ornamentiem izdekorētu ciedru koka kupolu. Logi izveidoti zilganās nišās un klāti ar vitrāžām. Mēbeles šeit arī veidotas ar bagātīgiem kokgriezumiem. Šinī zālē notika pēdējā musulmaņu valsts valdnieka Boabdila apspriede ar padotajiem, pirms pilsēta tika nodota Spāņu karaļā valdījumā. Un tieši šeit spānijas karaliene Izabella un karalis Ferdinands parakstīja pavēli par Kristofora Kolumba nosūtīšanu ekspedīcijā, kurā tika atklāta Amērika. Komares tornī atrodas arī karaļa pirts ar marmora baseinu un īpaša karaļa pirts telpa ar kupolu.

Tālāk jau nonākam pils trešajā daļā, Granadas emīru privātajos apartamentos, kuri sagrupētii ap tā saucamo Lauvu (Patio de los Liones) pagalmu. Lauvu pagalms bieži tiek dēvēts par astoto pasaules brīnumu, dēļ kura uz šejini dodas pasaules skaitumu mīlētāji! Lauvu pagalms ir musulmaņu čobraka (4 dārzi) tipa dārzs. Taisnstūra formas, ar diviem krusteniskiem kanāliem sadalīts četrās vienādās daļās. Dārza katrā daļā iedēstīts pa apelsīnu krūmam. Krustpunktā no alebastera veidotā baseinā uz kuru novadītas teknes, ierīkota šķīvja izsakata strūklaka, kura balstīta uz divpadsmit lauvu skulptūrām. Zeme noklāta ar marmora plāksnēm. Pagalmu ieskauj smalkas, uz 126 kolonnām balstītas pakavveida arkas. Apkārtnējo celtņu jumtus klāj augsi rupju dakstiņu jumti, kuri vizuāli izsmalcina arkādi.

Lauvu pagalma perimetrā izvietotas vairākas zāles un istabas, kuru inerjēra katrs centimetrs klāts ar izsmalcinatiem griezumiem, uzrakstiem un mozaīkām. Pat akmens detaļas šeit pieskaņotas un veido tādu, kā zeltītu nokrāsu. Uz pārsedzēm un arkām pikarināti izlama arhitektūrai raksturīgie, ta sauktie mākslīgie stalaktīti.

Lauvu laukuma austrumu pusē atrodas karaļa tiesas zāle (Sala de los Reyes), virs kuras ir trīs ciedru koka veidoti kupoli, bet pašā zālē dominē apzeltījumi. Dienvidu flangā pieslejas Abenserrahes (Sala de los Abencerrajes) zāle, kurā pie griestiem izveidoti simtiem mākslīgo stalaktītu. Ziemeļu flangā pagalmam pieslejas divu māsu zāle (Sala de Dos Hermanas), virs kuras ir interesants, simtiem šūniņurotatskupols, bet sienas atkal rotā smalks ornaments, kura silueti nekad pilnībā neatskārtojas.

Šeit tiešām valda kaut kas neatkartojams, kas liek saprast, kādēļ šī vieta ir tik slavena! Te tāpat kā iepriekš teicu - nepietiek ar dienu, lai visu izpētīt. Laiks paiet nemanot un mēs jau pametam apartamentus un nonākam atpakaļ Jusufa dārzā, kur jau bijām. Te mes apsēžamies un nedaudz padalamies ar emocijām par tiko redzēto!

Tālāk nolemjam, ka grupa dosies taisni lejā uz Granadas vecpilsētu, bet es atgriežos pie ieejas, savācu automašīnu un pārdzenu to uz parkingu pilsetas centrā, lai pēc pastaigas pa Albaisinu un Sakromonti, nebūtu tālu un pret kalnu jāatgriežās pēc tās.

Te vēl praktiska informacija: Albaisinas un Sakromontes rajonā nav iespējams iebraukt ar privāto auto. Iekļūšana rajonā ar auto iespējama tikai ar īpašām atļaujām. Tādēļ auto nāksies atstāt kadā no tuvākajiem parkingiem pilsētas centrā.

Granadas centrā satiekamies atkal un ejam palūkot vēl vienu Granadas obligato objektu- Granadas katedrāli. Tā atrodas te pat, burtiski pilsētas centrā.

Katedrāle šeit tika uzbūvēta uzreiz pēc musulmaņu valdnieku padzīšanas no Granadas un tieši veltīta šim notikumam, par ko liecina uzraksti uz fasādes. Katedrāli kopumā, tās varenībā, nevar apskatīt, jo to cieši ieskauj apkārt esošās ēkas. Vēl grūtāk, to iekļaut foto kameru lodziņā, dēļ lielajiem izmēriem. Iekšā katedrālē var apskatīt bagātu skulptūru un gleznu kolekciju. Dominē šeit karaļa Ferdinanda un Karalienes Izabellas portreti. Tieši ar viņiem tiek saistīts Spānijas uzplaukums un varenība, jo viņu valdīšanas laikā tika izveidota stipra Spānijas valsts. Viņu valdīšanas laikā Spanijai izdodas pakļaut Granadu un velāk, pēc Kolumba ceļojuma uz Ameriku, Spānija iegūst kontroli pār jaunatklatajām zemēm.

Zīmīgi, ka tieši blakus katedrālei atrodas kapella-Karaliskā kapella, kurā apbedīti Karalis Ferdinands un Karaline Izabella. Ieeja kapellā atrodas uz šauras ieliņas pa labi no parādes ieejas katedrālē.

Tālāk, dodamies Albaisinas vecpilsētas virzienā. Pa ceļam iegriežamies vienā kebabu ēstuvītē un ieturam pusdienas. Pēc pusdienām uznāk tāds, kā nogurums-slinkums. Laikam var just vakardienas kalnā kāpšanas sekas! Laiks arī karsts, bet mūs no saules svelmes pasargā ēna no ēku sienām, šaurajās Albaisinas ieliņās. (Bildes galerijā gan ieliktas no pagajušā ceļojuma, jo vēl neesmu reaminējis savu foto aparātu).

Albaisina (El Albayzin) rajons, tradicionāls Andalūzijas mauru arhitektūras paraugs, kurš atrodas tieši Alhambras pretējā piekalnē ziemeļu virzienā un kā jau minēju, kopā ar Alhambru un Generalifi iekļauts UNESCO mantojumu sarakstā. No Alhambras kalna Albaisinu atdala, cauri Granadai plūstošā Darro upīte.

Nosaukums Albaisin, cēlies no arābu valodas (Rabad el Bayyazin), kas tiešā tulkojumā no arābu valodas nozīmē -vanagu dresētāju kvartāls. Kvartālu pirmie sāka apdzīvot musulmaņu bēgļi no Baestas pilsētas, kuri šeit ieradās XII. g.s. bēgot no kristiešu represijām un izveidojot apmetni, iepretī esošajiem Alhambras nocietinājumiem.

Šodiemas Albaisinas rajons, ir šauru ieliņu mudžeklis, kur dašas ved augšup pa nogāzi, citas veido terases uz nogāzes ar vairākām orģinālām mauru laikmeta celtnēm, veidojot šo viduslaiku vecpilsētas rajonu. Gandrīz pašā kvartāla kalna augšpusē, uz senas mošejas bāzes izveidotas Svētā Nikolaja un Svētā Salvadora baznīcas, kuras labi varēja redzēt no preējās pakalnes, pie Alhambras. Vēl albaisinā saglabājušās, arābu piršu drupas un nocietinājumu mūru paliekas, ziemeļu un rietumu nogāzēs. Albaisinā tagad izvietoti ļoti daudz restorāniņu un suvenīru tirgotavu.

Lēnā garā, atpūsdamies ik pa brīdim, kadā skvēriņā, vai apskatot kadu suvenīru bodīti, esam šķērsojuši Albaisinas kvartālu. Un te jau sākas nakamais kvartāls.Uz ziemeļiem-austrumiem, blakus Albaisinai, uz blakus esoša kalna nogāzes atrodas slavenais Sakromontes rajons.

Sakromonte un Gitanos.

Sakromonte ir rajons blakus Granadas, Albaisinas kvartālam.Tā šodienas nosaukums cēlies no blakus esošā, 1600 gadā dibinātā Sakromontes klostera. Rajons radies, vecu romiešu laikmetā veidotu, katakombu kompleksā, ārpus tā laika pilsētas robežām, Valparaiso kalna nogāzē.

Šinī rajonā dzīvoja un arī tagad dzīvo, daudz, tā saucamo Spanijas čigānu, kurus šeit sauc par „Gitano”. To priekšteči 11. g.s. uz šejieni atklejoja reizē ar arābu karotājiem un tirgotājiem no Persijas un Indijas reģioniem, kuri tajā laikā bija arābu kontrolē. Un kā zināms tieši viņi ir, pasaulē slavenā Flamenko deju un mūzikas radītāji un kā par pamatu tam kalpoja, no Indijas un Persijas teritorijas atvestās dejas un mūzika.

Pēc Granādas nonākšanas Spānijas kontrolē, šie „Gitanos”- čigāni apmetēs uz dzīvi arī citās Spānijas pilsētās un vērsa plašumā, savas kultūrasun protams arī Flamenko tradīcijas. Vēlāk, kad spānija ieguva lielas kolonijas visā pasaulē un jo īpaši Amerikā, tad daudzi „Gitanos” nokļuva Amerikā. Amerikā šos Gitanos dēvē par „Kale” jeb „Kalo”. Un šo čigānu trdīcijas atstāj ļoti milzīgu iespaidu, it īpaši Latīņ Amerikas valstīs. Latīņ amerikas mūzikas tradīciju pamatam, kalpo tieši šo čigānu mūzikas un deju tradīcijas, miksējumā ar āfrikāņu un vietēju indiāņu mūzikas tradīcijām.

Gitanos sākotnēji pieņēma musulmaņu ticību, bet vēlāk, rekonkistīdas ietekmē, pakāpeniski pāriet kristietībā. Arī amerikas Gitanos pēcteči-Kalo ir stingri katolicisma piekritēji un agrāk spēlēja lielu lomu kristietības ieviešanā-Amērikā.

Sakromentes čigāni-Gitanos, šeit pakalnē izveidojuši pilsētu, kura daļēji atrodas zem zemes. Seno romiešu katakombās un starp akmens cietajiem slāņiem izgrebtā māla alās, izveidotas pazemes mājas ar istabām, zēlēm, noliktavām un dažāda cita veida telpām. Šeit pat bāri un restorāni ierīkoti šajās alās. Šī, alu pilsēta, tiek uzskatīta par „Flamenko šūpuli”.

1960 gadā, lielu plūdu un šļūdoņu rezultātā, Sakromente zaudēja lielu daļu celtņu. Bet deviņdesmitajos gados rajons atdzimst un atgūst savu kulūtas centra statusu un un neatkartojamo atmosfēru.

Te mēs iegrižamies pāris krodziņos, kuri daļeji iekārtoti, tādās, kā alās un to sienas rotā daudzus senu fotogrāfiju, un dažādi Gitanos nacionālie priekšmeti un mūzikas instrumenti. Šeit var baudīt pasaulē vis tempramentīgāko, Flamenko mūziku un dejas, malkojot gardu vīnu un „tapas”.

Strp citu neliela atkāpe:

Tapas! Visur Spānijā jums tiks piedāvāts „Tapas”. Tapas- spāņu valodā nozīmē -uzkodas, tās šeit ir ļoti lielā cieņā ik visur. Dažkārt ja jūs pasūtīsiet vīnu vai alu, tad tapas automātiski tiek pasniegtas, kā pasūtījuma neatņemama sastāvdaļa. Tapas tiek servētas nelielām porcijām un to sastāvā var būt viss, ko varat iedomāties! Tās var pasniegt ir siltas ir aukstas, kā pats vēlēsies.

Te Sakromontē, iekārtots Flamenko muzejs, kuru noteikti vajadzētu apmeklēt. Tajā iekārtota ekspozīcija saistībā ar flamenko un tiek organizēti flamenko vakari.

Šeit, bieži uzstājas dažādi slaveni Flamenko izpildītāji, kuru sniegumu šurp dodas skatīties, daudzi slaveni ļaudis, gan no Holivudas, gan politiķu aprindām unneskaitāmi tūkstoši Flamenko cienītāju un vienkāršu interesentu. Mums šoreiz nepaveicas, jo ieejas biļetes, šī vakra programmai, jau sen ir izpārdotas! Bet tas nekas! Te gandrīz katrā krodziņā iespējams atrast kādu stūrīti un izbaudīt flamenko mūzikas un deju priekšnesumus.

Flamenko.

Flamenko-deju mūzikas stils, visā pasaulē tiek asociēts ar Spāniju. Kā jau minēju, Flamenko pirmssākumi meklējami tieši šeit Andalūzijā. Vēl nebija izveidota vienota Spānijas valsts, bet Granadā jau skanēja skanīgās Flamenko dziesmas un dejas Gitano izpildījumā. Gitano, kuri ieradās šeit un atveda savas mūzikas trdīcijas veiksmīgi papildināja tās ieviešot jaunumus no vietējo ļaužu tradīcijā un sevišķi no mauru dziesmu un mūzikas izpildījumu tradīcijām.

Flamenko pamat sastāvdaļas ir, mūzikas pavadījums (Tokē), dziesma (kantē) un dejas (bailē). Pastāv vairāki desmiti, dažādu Flamenko izpildīšanas stilu, kuros dažādās kombinācijās tiek sasaistīti, mūzikas instrumenti, dziesmas un dejas. Tradicionāli Flamenko tiek izpildīts ģitāras, perkūsijas (sitamie instrumenti-tamburīni), kahona (speciala kaste, sitamais instruments ) pavadījumā. Bieži pavdījums tiek izpildīts sitot plaukstas un lietojot kastanjetes.

Flamenko izpildītāji saucas: bailaor (dejotājs), kantaor (dziedātājs) un tokaor (ģitārists).Jāpiebilst, ka ģitārai arī ir ļoti nozīmīga loma Spānijas mūzikas tradīcijās, kuras vēlāk nonāk arī Amērikas kontinentā. Slavenais aktieris un ģitāras virtuozs, Antonio Banderas dzimis tieši šeit Andalūzijā, Malagas pilsētā, kur arī ieguvis pamatus savai savdabīgajai mākslinieciskajai darbībai.

Sākotnēji, ilgstoši Flamenko tika uzskatīts par noslēgtu mākslas žanru, jo čigāni, jeb Gitanos, piekopa diezgan noslegtu dzīves veidu. Flamenko tika formētas šaurās sabiedrības aprindās.

18. g.s., kad mazinajās čigānu vajāšana, to mūzikas izpildījumi nonāk plašākā sabierrībā. Flamenko parādās tavernu skatuvēs, kafejnīcās, bāros un dažkārt arī lielos pasākumos un svētkos. Vēlāk, 20 g.s., kad flamenko izplatās arī pa visu Amērikas kontinentu, kur tas bagātinās ar dažādu žanru papildinājumiem. Īpaši interesantas un populāras ir Kubā radītās melodijas, kurās Flamenko tiek papildināts ar džeza mūzikas motīviem, bet dejas tiek ieviesti dažādi jauni elementi. Uz flamenko bāzes, rodas jaunas, šodien tā saucamās modernās dejas, tādas, kā rumba, ča-ča-ča un citas.

Apgūt flamenko ģitāras, dziesmu un dejumākslu ir visai sarežģīts un specifisks process. Parasti to skolotāji nodod saviem mācekļiem ilgstošā skološanas procesā.Ir daudzi slaveni Flamenko izpildītāji, bet viens no slavenākajiem ir Hoakims Kortess (Joaquín Cortés).

Flamenko ir iekļauts UNESCO pasaules kultūras un mākslas vērtību sarakstā.

Vakars Granadā.

Malkojot vīnu pāris Sakromontes un Albaisinas krodziņos, flamenko mūzikas pavadījumā, laiks paiet nemanāmi ātri. Un tā kā mūsu kompānijā pārsvarā ir jaunieši un vīna baudīšanas rzultātā, mēs jau esam nedaudz iekarsuši, rodas ideja pameklēt , kādu mūsdienīgaku izklaidi Granadā. Kā nekā Granada ir viena no lilakajiem studentu centriem, jo tieši šeit atrodas daudzas Spānijā prestižas universitātes un koledžas. Jauniešu vidū Granadu dēvē par Spānijas studentu Galvaspilsētu. To var manīt Granadas ielās! Šeit tiešām var sastapt ļoti daudz jauniešu. Uz jautājumu- kur ir vis labākais Granadas klubs, gandrīz jeb kurš Granadietis atbildēs! Visa Granada ir viens liels klubs!

Un tā tas tiešām ir! Šeit restorāni un bāri ir ik uz soļa. Galdiņi izlikti uz ielas un mūzika skan visur! Jautrība valda visur! Intersanti, ka naksts klubi šeit atveras tikai pēc pulkstens vieniem naktī un ir atvērti līdz astoņiem rītā! Pirms tam visi izklaidējas uz ielām, parkos un skvēros, kuru šeit ir daudz.

Atgriežamies centrā un netalu no Granadas katedrāles, ielas terasē, ieturam vieglas vakariņas. Pasūtam spāņu tradicionālo ēdienu Paellu. Šeit visur tiek piedāvāta Paella. Paella ir rīsi, ar visdažādākajiem piejaukumiem-gaļu dārzeņiem, jūras produktiem. Andalūziešu iecienītākajā paella, ietilspst- vistas un cūkas gaļas asorti sajaukti ar mīdijām, dārzeņiem un dažādiem zaļumiem.

Dažiem no mums gan nevisai iet pie sirds šis ēdiens, bet vīns garšo visiem!

Blakus esošajā skvēra restorānos, notiek dažādi pasākumi. Viens no tiem – antīko automobīļu kolekcionāru salidojums.

Pēc vakariņām turpinām baudīt Granadas nakts dzīvi. Kur nu kurais! Mēs četratā ap trijiem naktī atgriežamies kempingā, bet pārējie ap septiņiem no rīta ar taksi!

Rīt turpinām mūsu ceļojumu pa Andalūziju, par kuru jau stastīšu nakamajā-5. stasta daļā: Malaga un Saulainais krasts.

Dienas kopsavilkums.

Nobraukti aptuveni 70 kilometru. Tekošie izdevumi: Ieejas biļetes Alhambras kompleksā 15 euro, pusdienas kebabu barā 7 euro, vakariņas+vīns ielas restorānā 15 euro, kafijas un vīni(vairākas glazes) Albaisinā un Sakromontē 15-20 euro

Tiem kas brauca ar taksi no Granadas līdz kempingam Las Lomas 25 euro par braucienu.

Foto albūms (120 bildes) ar stāsta sub titriem: manā draugu galerijā.