Andalūzijas ceļojums 4. daļa. „Bez slēpēm uz Sjerra Nevada”.

Labdien! Atkal esmu uzraksījis mana stāsta ceturto daļu! Rakstīšana neiet ātri, jo ne vienmēr ir laika to darīt, un ne vienmēr ir iedvesma. Tiem kuri sāk lasīt manu stāstu šeit, gribu piebilst, ka šī ir jau ceturtā stāsta daļa, kurš sastāvēs no septiņām daļām, un trīs esmu uzrakstījis, un publicējis iepriekš. Gribu piebilst, ka šodien mums paredzēts, ekstrēmākais pasākums mūsu ceļojuma laikā.

Un tā tad! Sākas mūsu ceļojuma ceturtā diena. Pēc vakardienas salīdzinoši garā brauciena un pavadītas nakts kempingā Las Lomas, ceļamies ap 8.00. Domājām, ka būs grūti to izdarīt, bet nē! Rīta spirgtais kalnu gaiss laikam mudina uz aktīvām rīcībām! Šorīt gan atškirībā no piekrastes, rīts tads pavēss, +15 grādu. Kā nekā, esam taču kalnos un kempings, kur esam apmetušies, atrodas aptuveni 1000 metru virs jūras līmeņa.

Matšruts kuru šodien izbraucām.

Sjerra Nevada nacionālā parka karte.

Ātri pagatavojam brokastis un sagatavojam ceļa maizi līdz ņemšanai, jo visa diena paredēta pargājienam kalnos un tur ēdināšanas iestāžu nebūs. Jau iepriekš bijām izrunājuši, ko ņemt līdzi un kā ģērbties, lai nebūtu pārsteigumu pārgājiena laikā.

Izbraucam no kempinga un cauri blakus esošajam ciematam Gujehar Sjerra, pa ceļu, kurš atzīmēts ne visās kartēs, dodamies augšup, pa stāvajām Sjerra Nevada kalnu nogāzēm. Lejā redzma ūdens krātuve, virs kuras atrodas mūsu kempings. Kad esam jau sasnieguši 1700 metrus virs jūras līmeņa, par ko liecina ceļmalā uzstādīta norāde, iegriežamies skatu laukumā. No šejienes paveras fantastisks skats uz lejā esošām ielejām, līdz pat Granādas pilsētai. Tālumā redamas augstas virsotnes, kuras neskatoties, ka jau esam 1700 metru augstumā, dienvidu virzienā ir vēl augstākas!

Esam pašā Sjerra Nevadas kalnu epicentrā! Sjerra Nevada, kas spāņu valodā nozīmē sniegotie kalni, ir Bētikas kalnu sistēmas (Baetoico System), kalnu grēda

. Bētikas kalnu sistēma aizņem piekrtastes teritoriju 600 kilometru garumā no Valensijas līdz Kādisai un sastav, no vairākām atsevišķām kalnu grēdām, no kurām vis augstākā ir tieši Sjerra Nevada. Sjerra Nevadas kalnu grēda ir 80 kilometrus gara un no 15 līdz 30 kilometrus plata. Dienvidu nogāzes pavērstas uz Vidusjūras piekrasti un veido savdabīgu, retu priežu mežu, olīvju un krūmāju, stepju ainavu. Šī kalnu grēda ir kā barjera pret nokrišņiem un tādē,ļ dienvidu nogāzē, vidusjūras piekrastē, arī ir vis karstākie laika apstākļi Sānijā. 2000 metru virs jūras līmeņa, augu sega kļūst arvien retāka un veido interesantas klinšu ainavas. Ziemeļu nogāzēs laika apstākļi ir skarbāki, šeit ir mitrāks klimats un stingri vēsāks.

Pēc skatu baudīšanas un dažu labu foto uzņemšanas dodamies tālāk, augšup. Pēc dažiem serpentīna līkumiem, jau var manīt kalnu ciematu, kurš atgādina slēpotāju ciematus Alpos-Austrijā, Šveicē vai Itālijā. Tas ir Sjerra Nevadas slēpotāju kūrorta cieimats Pradoliano.

Ziemā šeit bieži snieg un virs 1500 metrus virs jūras līmeņa, sniega sega kļūst noturīga. Šeit arī ir izveidots slavenais Sjerra Nevada slēpošanas kūrorts, pie kura mums šodien plānots uzsākt pārgājienu, jeb kāpšanu kalnā.

Iepriekš te esmu bijis, pāris reizes, bet ziemā! Tagad pirmo reizi redzu šo vietu vasarā, jeb precīzāk rudenī, kad sniega šeit nav.Gribu piebilst, ka Sjerra nevada kūrorts, ir vis tālāk uz dienvidiem esošais slēpošanas kūrorts Eiropā. Bieži šis kūrorts tiek pieminēts ceļvežos par Kosta de Sol, jo tas atrodas kādas pusstundas brauciena attālumā no tuvākās Vidusjūras piekrastes un tikai pāris stundu brauciena attālumā no Malagas lidostas.

Sjerra nevada virsotnes dažkārt pat vasarā ir noklātas ar sniegu, bet īsta slēpošana šeit notiek no novembra beigām līdz pat aprīļa sākumam. Sniegu šēit nodrošina simtiem sniega lielgabalu. Ziemā dienas laikā gaisa temperatūra nogāzēs ir, 0 līdz plus 5 grādi, bet pakājē zem trasēm, plus 5 līdz 10 grādu. Naktīs piesalst. Šeit ierīkotas 80, dažādas grūtības un dzažāda garuma slēpošanas trases. Nokļūšanu uz starta laukumiem nodrošina 23 pacēlāji. Divas garās trases aprīkotas slēpošanai naktīs.

Ziemā ar pacējāju, arī bez slēpēm var uzbraukt kalnā.

Pateicoties lielai augstuma starpībai, kura sastāda pat 2122 metru, trašu skaitam un dažādai sarežģītības pakāpei, šo kūrortu iecienījuši, ir profesionāļī, ir amatieri un iesācēji. Pat spānijas karalis Huans Karloss, katru gadu pāris nedēļas pavada šeit. Slēpotāji ar stāžu iecienījuši trassi „Aguila”, kuras garums sastāda 5943 metrus. Tā sākas Veletas virsotnē, kuru šodien mēģināsim iekarot, 3398 metru virs jūras līmeņā un beidzās Sjerra Nevadas kūrorta Pradoliano ciematā.

Nevar salīdzināt ar ritmisko kūrortu dzīvi, kura te valda ziemā, kad Pradoliano iespējams ne tikai nodarboties ar kalnu slēpošanu, bet ir pieejami dažādi sporta kompleksi, trennažiri, baseini, tenisa korti, neskaitāmas saunas, slidotava. Ciematā ir pieejams viss, ir viesnīcas, restorāni,veikali, inventāra nomas un pat bērnudārzi, slēpošanas skolas un daudz kas cits. Ziemā šeit valda raksturīga kalnu slēpošanas kūrorta atmosfēra. Pati galvenā priekšrocība un var teikt kontrasts ir tas, ka te pat ir sniegs, kalni un te pat, pusstundas attālumā jau jūra, kurā ūdens temperatūra virs plus 20 grādu.

Uz Sjerra Nevada var doties arī tie, kurus neaizrauj, vai biedē slēpošana. Un ne tikai ziemā, bet arī vasarā. To mēs šodien arī darām! Tiesa gan līdz augstākajām virsotnēm Veleta un Mulasen būs jādodas kājām un pārlicībā par labu fizisko sagatavotību. Vasarā tiek organizeti dažāda ilguma un grūtības pārgājieni un kalnos kāpšana, bet mēs esam nolēmuši to izdarīt patstāvīgi, bez pavadoņa palīdzības.

Pradoliano ieleja.

Patreiz iebraucot Pradoliano var manīt, ka valda liels klusums. Retumis kādi strādnieki, veic sagatavosanās darbus ziemai. Lielākā daļa kafejnīcu un veikalu ir slēgti. Kā nekā, viss šeit saistīts ar kalnu slēpošanu ziemā un tagad te ir klusā sezona.

Kā jau minēju, esam nolēmuši iekarot Velletas virsotni, kuras augstums ir 3398 metri virs jūras līmeņā, bet tā ir vis tuvākā un nosacīti, ērtāk pieejamā virsotne, uz kuru var nokļūt tieši no Pradoliano ciema.

Augstākā Sjerra Nevada virsotne ir Mulhasens (Mulhacén) kura augstums sastada 3478 metrus virs jūras līmeņa. Kalna ziemeļu nogāzi veido lavas lauki, kurus līdz pat 1913. gadam klāja, vis tuvāk dienvidiem esošais, nu jau bijušais ledājs, Korral-de-la Velleta. Arī tagad šeit sniega sega mēdz saglabāties visu gadu. Kalns, mauru valdīšanas laikā tika nosaukts (Mul Hasan), Nasridu dinastijas karaļa Abdul-Hasana Ali vardā, kurš Granādā valdīja 15 gadsimtā un saskaņā ar leģendu, ticis apglabāts šī kalna virsotnē. Ši ir trešā, visparināti, augstākā virsotne eiropā aiz Monblāna un Etnas. Mulhasenu, mēs neizvēlamies par gala mērķi, jo tam nepieciešams ilgāks laiks un tas ir stingri sarežģītāk, kā sasniegt Velletas virsotni, kura galu galā ir tikai par 100 metriem zemāka.

No Pradiliano ciema dodamies uz stāvlaukumu, kurš atrodas kādus dažus simtus metru, tieši virs ciema, Velletas kalna pakājē. Novietojam auto stāvvietā, apbruņojamies ar labiem apaviem un dzeramo. Noskaņojums visiem kaujiniecisks, jo no šejienes skatoties uz virsotni izskatās, ka tā nav visai tālu! Mēs arī neesam vienīgie, kuri šurpu devušies meklēt piedzīvojumus! Auto stāvvieta pilna ar automobīļiem un tūristiem. Daudzi šeit ieradušies ar velosipēdiem.

Domājam uz vietas atrast kādu plānu, kur varetu izpētīt maršrutu, pa kuru doties augšā, bet tādu nekur nemanām un kioskos tādu arī nav. Vietejie saka! Ejiet kur acis rāda, kalnam garām nepaiesiet!

Tā arī darām! Sākam mūsu kāpienu. Sakotnēji takas izskatās tādas lēzenas! Bet jau pēc pāris pirmajiem pacēlumiem,nākas secināt, ka nebūs tik viegli, kā daži iedomajušies! Nevarētu teikt, ka pacēlumi ir ļoti stāvi, bet tie ir pagari! Augšup sākumā ved arī ceļš, ar serpentīniem, bet ejot pa to, distance būs neskaitāmas reizes garāka

Jau veicam pirmos pit-stopus! Parādās piermie pesimisti! Bet tomer turpinām ceļu. Panorāmas uz ieleju kļūst ar vien burvīgākas, bet ceļš smagāks. Pradoliano ciems redzams, jau stingri lejup no mums! Pa ceļam var redēt vairākas ēkas un konstrukcijas, kuras kalpo ziemā, pacēlāju darbības nodrošināšanai.

Jau pēc kāda piektā pit-stopa, pesimisms pieaug! Pirmajiem, švakākajiem, sākot reibt galva. Te mēs laikam izdarījām lielāko kļūdu, jo nolēmām pieveikt vienu stāvu kapienu, pec kura jau izšķirās tālākais kāpēju liktenis! Šeit jau atkrīt pirmie kalnā kāpēji, kuri nolemj, ka virsotni nesasniegs, jo pēc tik ilga kāpiena, tā nemaz nav kļuvusi tuvāk, kā sākotnēji. Dažam trūkstot gaiss un vējš esot drēgns! Gribu atdzīt mūsu kļūdu-nedrīkst nospraust mērķi līdz kuram uzkāpt bez atpūtas! Atpūtas pauzi jāietur tieši tad, kad jūti, ka to vajag darīt. Nevis ar visu piepūli censties, uz domas nospraustu punktu, kuru no lejas esi iedomājies sasniegt vienā paņēmienā!

Pēdējie spēki ir izsmelti!

Šeit jau domas dalās. Vieni nolemj atgriesties, citi turpinat kāpumu. Taisnības labad, jasaka, ka patiešām kļūst vēsāks un kalna nogāze stāvāka. Sadalamies, un pirmā trijotne jau dodas atpakaļ ielejā! Turpinam kāpumu. Pēc paris kāpumiem, nolemjam tomer pāris loku noiet pa ceļa serpentīnu un ietaupīt spēkus. Tad atkal dodamies pa stāvumu un aiz šī pacēluma, mūs pamet jau vēl divi kalnā kāpšanas varoņi! Šeit no nogāzes var redēt pašu virsotni, kur vēl jo projām nav kļuvusi tuvāk!

Paliekam trijatā! Turpinam ceļu! Pa ceļam redzam, ka daudzi kapēji, kurus satikām un manījām pa ceļam, izklīst uz citām takām, vai arī griežas atpakaļ! Bet tajā pat laikā, vērojam uz ceļa serpentīniem, vairākus velosipēdistus, kuri minas augšup! Jo augstāk, jo kļūst vēsāks. Te jau nakas nožēlot, ka neesi uzģērbis garās bikses! Vienu brīdi pat parādās doma, ka kapitulēsim un nesaniegsim virsotni.

Bet pec pāris lokiem, secinām, ka esam nonakuši kalna pārejā, jeb mugurā, no kuras jau var redēt pretējo nogāzi, jūras virzienā. Esam kalnu grēdas škirtnē, bet līdz virsotnei vēl patālu. Un tomēr tā jau izskatās tuvāk! Ieleju jūras vrzienā klāj mākoņu sega, kura atrodas jau lejpus mums! Skats fantastisks! Vējš sāk pūst vēl stiprāk! Ka nekā esam atklāti uz abām ieleju pusēm

Neiedomājamie skati iedvesmo mūs un dod spēku ceļu turpināt līdz galam! Sajūta tik lieliska, ka par nogurumu un grūtībām aizmirsti. Laiks arī sāk ritēt raitāk un mēs jau esam tikai kadus paris simtus metru no virsotnes. Šeit vairs nav ceļa ar serpentīniem un jakāpj tikai pa nogāzēm! Vēl divi pit-stopi un esam to izdarījuši!

Panorāma lieliska! Sajūta fantastiska! Vārdos neizsakāmi!

Esam pašā Velletas virsotnē!!!!

Un pie visa tā-gandarījums par sasniegto! Es ar savu 132 kilogramu svaru – esmu uzkāpis šeit, 3400m augstā virsotnē!

Sabildējam vairakas bildes un piesēžam. Notiesājam līdzi paņemtās pusdien maizes, kuras te liekas tik gardas! Tad nedaudz padalamies iespaidos ar grupu velosipēdistu, kuri šeit nokļuvuši pat ar visiem braucam rīkiem! Apbrīnoju šo cilvēku gribas spēku! Kādu pusstundu pavadām priecājoties par skatiem un paveikto varoņdarbu un tad jau jāsāk ceļu lejup.

Tālāk fonā redzama Mulhaseina virsotne-augstākā Sjerra Nevada virsotne.

Trijotne, kura sasniedz virsotni.

Nejau es ar to atbraucu! To es aizlieneju no viena velo fana!

Lejup ceļš neskatoties uz daudz dzirdēto, ka nav īpaši vieglāks, mums izrādas pavisam vienkāršs! Varbūt labais noskaņojums un uzvaras sajūta, to padara vieglu. Pa ceļam vēl baudām panorāmas. Tālāk var redzēt jau Mulhaseina virsotni, zem kuras vēl tagad saglabajies sniegs un ledus no iepriekšējās ziemas. Vietām ielejā, var manīt nelielus ezeriņus, kuros uzkrājies kūstošā sniega, dzidrais ūdens. Nu jau arī Pradoliano ciems kļūst ar vien tuvāk. Atpakaļ ceļā secinām, ka mūsu kolēģi nebija pieveikuši, pat pusi no plānotās distances.

Un tā! Pēc aptuveni trīs ar pusi stundu kāpiena augšup. Pusstundas, ko pavadījām virsotnē. Un divām stundām ceļā lejup. Atgriežamies pie mūsu auto. Šeit mūsu kolēģi sagaida mūs ar ovacijām un saka ka, neviens neesot ticējis, ka mēs to izdarīsim! Dalamies iespaidos, demonstrējam uzņemtos kadrus un dodamies jau atpakaļ uz mūsu kempingu Gujehar Sjerras ciemā

Sagatavojam kārtīgu vakariņu galdu, tad nedaudz relaksējamies kempinga baseinā. Baudot vīnu un pļāpājot par dažādām jaukām lietām un iespaidiem, pavadam vakaru. Rīt mums nav obligāti agri jāceļas, jo visa diena ieplānota, te pat blakus esošajā Granadas pilsētā. Par šo ceļojuma daļu jau stāstīšu stāsta piektajā daļā „Pēdējā mauru galvaspilsēta, flamenko dzimtene Granada”.