Andalūzijas ceļojums 3. daļa “ Andalūzijas akmens sirds - Torcal de Antequera”
|
Pēteris Vēciņš
|
Andalūzijas ceļojums 3. daļa “ Andalūzijas akmens sirds - Torcal de Antequera”
Piekraste un andalūzijas lauku ainavas.
Sveicināti atkal! Esmu uzrakstījis vienu no mana ceļojuma apraksta daļām, par Andalūziju. Gribu atgādināt, kašī ir jau trešā daļa no vairākām stāsta daļām un divas daļas esmu publicējis iepriekš. Šodien jau ir tešā, pilnvērtīgā ceļojuma diena un šodien dosimies līdz Granādai, bet pa ceļam, dienas garumā mums plānots apskatīt Andalūzijas reģionu Antekeras (Antequera) pilsētas apvidū. Bieži šis reģions tiek dēvēts par Andalūzijas akmens sirdi.
Šorīt ceļamies ap 7.00 un uz terases apartamentā notiesājam pašu gatavotās brokastis. Jau tagad var manīt-diena būs karsta. Virs kalniem neviena īsta mākoņa, tik tāda, kā rīta dūmaka. Pēc vakardienas karstās dienas Gibraltārā, nolemjam, ka šodien, pirms došanās prom no piekrastes, obligāti jāizmanto iespēja nopeldēties jūrā, jo pēc tam divas dienas to neredzēsim. Ap 10.00 pametam mūsu apartamentus un dodamies uz Esteponas pilsētu, te pat piekrastē. Estepona ir viena no daudzajām Kosta de Sol piekrastes kūrortu pilsētiņām. Tā gan ir krietni mazāka par Marbellu, Torremolinos un Fuengirolu, bet no rietumu puses tā ir pirmā, nosacīti lielākā pilsēta, ar daudzām pludmalēm. Esteponā vienā no pilsētas pludmalēm, kuras atrodas pie paša pilsētas centra, noparkojam savu auto. Auto stāvvietas šeit izvietotas gar visu pludmalu, zem promenādes.
Un tā mēs veltam, kadu stundu laika pludmalei. Teikšu godīgi, pludmales te Kosta de Sol, nav tās jaukākas, kadas varētu būt. Krastā smiltis ir vai nu rupjas oļainas, vai veitām, kā putekļu maisījums. Nevar salīdzināt ar baltijas jūras smiltīm. Tas gan mūs nesagadā nekādas problēmas, jo zinām, ka pēc atgriešanās piekrastē dosimies, jau uz daudz jaukākām pludmalēm Kosta de la Luz piekrastē.
Pēc atpūtas un atdzesēšanās jūrā, sagatavojoties dienas karstajam braucienam, gar Kosta de Sol piekrasti dodamies Malagas virzienā. No Esteponas izmantojam maksas auto bāni, kurš ved garām visām piekrastes kūrortu pilsētām. Iespējams braukt arī cauri tām un neko nemaksāt, bet šodien tas neietilpst mūsu plānos, jo to plānojam izdarīt jau atpakaļ ceļā.Garām Marbellai sekojam līdz pagriezienam uz Fuengirolas pilsētu, no kuras pretējā virzienā, pa kreisi kalnos jau iz tālis redzama balta pilsētiņa Mihas (Mijas). Mihas ir veina no iecienītam tūristu pilsētiņām, jep precīzāk teikt ciemiem. Tas tādēļ, ka Mihas, atrodas burtiski blakus lielajiām kūrortu pilsētām-Torremolinos, Benalmadena un Fuengirola.
Mūsu plānos Mihas šodien gan nav svarīgākais pieturas punkts, jo „Pueblo Blancos” atmosfēru jau esam izbaudījuši brauciena uz Rondu, maršrutā. Bet ja kādam nākas viesoties uz iepriekš minētajiem kūrortiem, iesaku, atbraukt uz šejieni. No Torremolinos un Fuengirolas uz šejieni var nokļūt arī ar sabiedrisko transportu. Taisnības labad gan piebildīšu, Mihas vairak atgādina tadu kā uzktrāsotu „lellīti”, priekš tūristiem un ja gribat baudīt īstu nepārspīlētu Andalūzijas ciemu gaisotni, tad dodieties tālāk ikszemē!
Ja tā īsi par Mihas. Te ir izveidoti daži skatu laukumi, no kuriem paveras lieliskas ainavas uz piekrasti un tās kūrortiem-Fuengirolu un Benalmadenu. Šeit ir arī sava koridas arēna. Šeit tiek piedāvātas vis dažādākās atrakcijas tūristiem. Ko obligati iesaku, apmeklet, klintī, jeb alā, izveidotu baznīcu- Svetas Marijas baznīcu. Tā izveidota dabīgā telpā tieši klintī.
Pēc neliela pit stopa Mihas, pa samērā stāvām kalnu nogāzēs, pa serpentīniem, dodamies pāri piekrastes kalnu grēdai un nonākam jau aiz tiem. Sekojam uz Kojnas (Coin) pilsētu. Šeit otrpus kalnu grēdai jau citi skati, atšķirīgi no piekrastes. Braucot pa šo apvidu var redēt, ar ko nodarbojas andalūzijas zemnieki. Visur olīvj koku stādījumi, ieleju līdzenajās daļās- sējumi un dažādu augļu koku un dārzeņu plantācijas. Kur kalni augstāki un stāvāki, ganās lopu bari. Aitas un kazas klejo visur! Rodas iespaids, ka tās iz savā vaļā, bet izrādās tā nav. Tās ir ar marķējumiem ausīs un dažām piekārti zvaniņi vai grabuļi, kuri palīdz saimniekam atrast tās lielajās platībās. Vietējie saka, ka saimnieki pec zvanu vai grabuļu skaņas toņa atšķir, kur ganās tieši viņa lopi. Vietām kalnos manāmas pamestas viensētas, jeb rančo. Dažkārt tādos ierīkotas lopu apmetnes, barotavas un dzirdītavas. Mirušais rančo, kurā tikai lopi mitinās.
Aiz Kojnas nolemjam izmes vēl vienu lociņu pa vēl dziļākiem laukiem, nost no maģistrālajiem ceļiem. Dodamies caur El Burgo ciemu, pa Rio Turon upes ieleju, līdz Ardales ciemam. Ceļi šauri, līkumaini, vietām bedraini-gandrīz kā Latvijā. Šeit panorāma atgādina, kaut ko no meksikāņu filmam, kurās attēlota lauku dzīve. Pie neliela strauta apstājamies, lai papildinātu ūdens krājumu un pie reizes pamēģinam noplūkt kadu augli blakus esosajā dārzā. Izrādās, ka augļi tagat, pat oktobrī, nav nogatavojušies. Pamēģinām olīves un tās vispār ir pat nenormāli rūgtas! Tātad, augļu sezona šeit ir drusku vēlāk-novembra beigās vai pat decembrī un pat ziemā, par ko esmu pārliecinajies iepriekšējā brauciena laikā –februārī. Tad šeit no koka varēja plūkt ir citronus, ir apelsīnus. Taisnības labad gan piebildīšu- vīnogas gan jau sen ir gatavas. Tās atkarībā no šķirnes, ir iegūstamas gandrīz visa gada garumā. Tā pat ir ar melonēm un arbūziem. Dažādus augļus bieži var nopirkt ceļmalās, kur vietējie tos tirgo. Bet atcerieties! Veicot pirkumu, jums tirgošanās jāveic ar žestu un dažu zināmu spāņu vārdu palīdzību, jo vietejie angliski un vēl jo vairāk krieviski nesaprot! Pirms došanās uz spāniju, iesaku iemācīies vismaz skaitļus, lai iepērkoties nebūtu skaitļi jāraksta uz papīra, jeb mūsu gadījumā ar kociņu uz zemes.
Notiesājam līdzi paņemtās pusdien maizes un baudot Andalūzijas lauku un ciemu ainavas, izbraucot cauri Ardales ciemam, nonākam vietā, kur redzams ezers. Patiesība ta ir ūdens krātuve. Rodās doma iet nopeldēties, bet piebraucot tuvāk ezeram, var manīt, ka ūdens līmenis pa vasaras sezonu ir stipri nokrities un ūdens kļuvis salīdzinoši duļķains. Ideja par peldēšanau tiek atcelta.
El Čorro aiza un Karaļa taka.
Šeit patiesībā ir vesels ezeru, jeb ūdenskrātuvju komplekss. Šīs ūdens krātuves izveidotas Guadalhorses (Guadalhorce) upes baseinā. Šeit Gaitaneho ciemā, ir četras ūdens krātuves. Ūdens krātuvju dambji uzbūvēti vietā, kur satek kopā trīs kalnu upes, šaurumā, pie El Čoro (El Chorro) kanjona, jeb aizas sākuma. Uz katras upes ir uzbūvēts atsevišķs dambis, bet tie visi trīs atrodas burtiski blakus. Ūdens no dambjiem satek vienā Guadalhorses-upē, veidojot tādu kā trīs atzaru kolektoru, no kura tālāk krāces ved uz El Čoro aizu. Tieiši aizā atrodas ceturtais, jeb pats vecākais aizsprosts, kurš uzbūvēts šaurajā kanjonā un virs kura izveidojies ezers, kurš patiesībā atgadina upi starp stāvām klintīm.
Te nu mēs esam nonakuši mūsu planotajā vietā El Čoro aizā. Patiesībā, tas ir vesels aizu, jeb kanjonu komplekss, kurš sākas te pie dambjiem un noslēdzas ar tādiem, kā milzīgiem klinšu vartiem ar ūdenskritumu, pie jau ceturtās-El Čoro ūdens kratuves lejas pusē. Lieta gan tāda, ka šo aizu var apskatīt tikai kajām ejot, pa visai sarežģītām kalnu takām.
Šeit arī atrodas slavenā Karaļa taka (Kaminito del Rej- Caminito del Rey).Karaļa taka, tā ir betona un klintīs iestiprinātu dzelzceļa sliežu balstu konstrukcija, taka jeb ceļš. Ceļš ierīkots augstu virs Guadalhorse upes (Zirgu upe), El Čorro aizas un tā garums sastāda vairāk, kā trīs kilometrus. Tās platums ir tikai viens metrs un tā ved cauri pasakainai aizai, vietām caur tuneļiem, vietām pāri tiltiņiem un laipām. Tā sākas pie El Čoro ūdenskrituma un seko līdz Gaitaneho ūdenskritumam, virs kura uzbūvets jau pieminētais dambis ar ūdenskratuvi. Daudzu kalnu tūristu vidū, šis ceļš, jeb taka, tiek dēvēts par bīstamāko taku pasaulē. Šis ceļš uzbūvēts 1905. gadā, lai stradnieki varētu nokļūt līdz
dambja būvlaukumam. Starp citu tas savu nosaukumu ieguva 1921 gada, kad karalis Alfonso XIII, pats pa to devās uz dambja atklāšanas ceromoniju. Šodien šis ceļš ir ļoti sliktā stāvoklī. Daudzi balsti ir sagruvuši, vietām ir nogruvusi visa konstrukcija. Tādēļ, drošības apsvērumu dēļ, ceļš publikai oficiāli ir slēgts. Neskatoties uz to, ļoti daudzi alpīnisti un piedzīvojumu meklētāju dodas uz šejieni, lai piveiktu šo maršrutu. Lai to izdarītu, nepieciešams alpīnista aprīkojums. Mūsu plānos šādas ekstrēmas rīcības šodien nav iekļautas un tādēļ mēs šo brīnumu varam aplūkot tikai no sākuma un beigām. Bet zinu, ka El Čoro ciemā iespējams, nolīgt pavadoni-gidu, kurš var izvest asu izjūtu cienītājus cauri šaj aizai. Starp citu, vietējā pašvaldība ir izstrādājusi plānu, atjaunot šo ceļu, bet tam nepieciesami vairāk kā 7 miljoni eiro, kuri patreiz tiek mekleti. Man pašam prāta rodas doma, ka šeit vēl atgriezīšos un kārtīgāk izpētīšu šo kanjonu. Šodien mums vel jaapskata pāris lvietas un visam nepietiek laika. Lai realizētu manu domu, ir nepieciešama vesela, vai pat divas dienas.
Pie El Čoro aizas vārtiem izdarām pāris foto, papildinām ūdens krājumus strautā un gar El Čorro ūdenskrātuvi, pāri tās dambim, cauri El Čoro ciemam, dodamies augšup kalnos. Gar ūdens kratuvi braucot, redzam, kā divi helikopteri pārmaiņus lido šurp un pasmeļ ūdeni speciālā tvertnē kura pieāķēta zem tiem. Nobraucam kādus pāris kilometrus un jau redam dūmus. Te arī redzam, kas par iemeslu šiem helikopteru manevriem! Uguns liesmas nosvilinājušas pakalni un tuvojas dažām ēkām, bet ugunsgrēka vietai piekļūšana ir sarežģīta un tādēļ tiek lietoti helikopteri. Apstājamies un kādu mirklīti pavērojam ugunsdzēsēju rosību. Gribu piebilst, ka šeit un daudz kur cit viet, Vidusjūras reģiona valstīs, kalnu apvidos, pēc vasaras karstā perioda, izveidojas ugunsgrēku, bīstami apstākļi. Zāle un krūmāji no nežēlīgā karstuma ir izkaltuši, kā rezultāts, ir visai bieži un postoši ugunsgrēki.
El Torkāl de Antekera Nacionālais parks. (Torcal de Antequera).
Nojaušams jau vakara tuvums, bet mums vēl līdz saulrietam jāpaspēj nokļūta līdz El Torkālas dabas parkam, tā saucamajai „Andalūzijas akmens sirdij”. No El Čorro nonākam ciematā Valle de Abdalajis, kur mainu svu maršrutu. Sākotnēji domāju apbraukt El Torkal kalnu grēdu pa dienvidu pusi, bet secinot, ka kalnu celiņi šajā apvidū šauri un neērti un lēni pieveicami, laika ietaupīšanas nolūkā, ielencu kalnu grēdu no ziemeļu puses, kur ved lielāks, maģistrālais ceļš. No Valle de Abdalajis sekoju Antekeras virzienā un pie Antekēras pagriežam pa labi, kur jau ir ceļa norādes uz El Torcal dabas parku. Lieta tāda, ka parka teritorija aizņem visu kalnu grēdu, bet iekļūt kalnu grēdas iekšienē ar transportu, var tikai pa vienu ceļu austrumu puses nogāzē, no Villanueva ciema puses. Pirms Villanueva ciema ceļš ved augšup kalnu grēdā, tieši šajā akmens sirdī!
Šeit starp interesantiem kalnu-akmens veidojumiem ierīkots tūristu informācijas centrs un izvietote parka administrācija. Mēs gan ierodamies pavēlu un vzitoru centrs ir jau slēgts. Tā nav liela nelaime, jo te pat ir daži stendi ar informāciju. Ir izvietots stends ar plānu, kā iespējams izstaigāt parku.Tūristiem, kuri vēlās veikt to patstāvīgi, bez pavadoņa, tiek piedāvāti trīs dažādu sarežģītības maršrutu. Mēs izvēlamies vidējo, jo ja iesim garo, tad jau saule būs norietējusi un orientēties šeit tumsā ir ļoti sarežģīti. Te pat pa gaismu vietām grūti atrast pareizo ceļu!
Šeit izklāstīšu nelielu aprakstu par šo vietu:Torkālas nacionālais parks atrodas uz ziemeļiem no Malagas, netālu no Antekeras pilsētas. Parks pārsteidz ar dažādu klinšu un akmeņu formām, kuras radušās desmitiem un varbūt pat simtiem miljonu gadu erozijas rezultātā. Torkāla parks ir spilgts karsta perioda, jeb laikmeta ainavas piemērs. Tā veidošanās pirmssākumi ir 160 miljonu gadu atpakaļ, juras laikmeta periodā, kad šeit bija līcis, kurš pletās no tagadējās Kādisas līdz Alikantei un savienoja Vidusjūru ar Atlantijas okeānu. Sekojošu zemestrīču un kontinetu pārvietošanās rezultātā, okeāns atkāpās un šeit izveidojās kārtains kalnu pacēlums. Vēlāk, erozijas, zemes mīkstāko slāņu sadrupšanas, rezultātā izveidojās kalni ar klinšu virsotnēm, kuras atgādina sēņu formu.Parks aizņem vairak, kā 20 kvadrāt kilometru platību.
Savdabīgie slāņainie kalni piesaista ne tikai tūristu uzmanību. Šeit ierodas daudz ģeologu un botāniķu. Jo izrādās, ka neskatoties ka apvidus izskatās tuksnešains, šeit sastopami pat vairāk, kā 600 augu veidu, starp tiem 30 sugu orhidejas, no kurām 6 veidi sastopami tikai šeit. Un vēl! Šeit mīt ap 116 dzīvnieku sugu, starp kuriem ir ne tikai reptīļi. Šeit sastopami 82 sugu putnu un 22 sugu grauzēju.
Parku ik gadu apmeklē vairāk, kā 100 tūkstoš tūristu, kuru ērtībām šeit izveidoti dažāda garuma, sarežģītības un laika ietilpības, pārgājienu maršruti. Tiek piedāvāti arī pargājieni ar nakšņošanu, bet tos patstāvīgi veikt neiesaku, jo apmaldīties šajos akmeņu džungļos ir ļoti vienkārši!
Mūsu pārgājiens ilgst nedaudz ilgāk par stundu. Baudām neatkārtojamās ainavas un līdz ar krēslu atgriežamies pie auto. Biju plānojis, ka šeit būsim agrāk un varbūt sagaidīsim saul rietu, jo tas šeit starp akmens ērmainajām klintīm izskatoties visai iespaidīgi. Tā kā, kalnus ielenc mākoņaina dūmaka, tad saulrieta vērošana mums nesanāk. Šeit aptuveni 1000 metru virs jūras līmeņa arī klimats tāds stingri vēsāks, kā ielejās un pie jūras. Mūs sasildīja tikai fiziska piepūle ložņājot pa klintīm, starp akmeņiem. Tagd stāvot pie auto, jūtam ka kļuvis visai vēss. Kāpjam auto un dodamies lejā uz Antekeras pilsētu.
Antekera (Antequera).
Saule jau ir aiz horizonta un mēs nonākam Antekeras pilsētā. Pirms pilsētas apstājamies piekalnē, no kuras lejā redzama pilsēta ar cietoksni. Aiz pilsētas redzams kalns ar stāvu klints nogāzi. To vietējie sauc par (La Реñа de Los Enamorados), jeb latviski - Iemīlējušos klints. Leģenda vēsta. Ka to laiku vietējā mauru pārvaldnieka meita vārdā Tasgona, bija iemīlējusies kristiešu jaunietī no Granadas. Tasgonas tēvs un radinieki protams bija pret šo draudzību, un vēl jo vairāk pret laulību. Jaunieši nolēma salaulāies un aizbēgt no mājām. Tasgonas tēvs to uzzinājis, licis kalpotājiem notvert nepakļāvīgos grēciniekus. Bēgot no tēva sūtītajiem algotņiem jaunieši no nākuši klints spicē, kur abi sadevušies rokās ielēkuši aizā, lai paliktu vienoi mūžībā.
Redzamais cietoksnis ir tā sauktā vietējā Alkasaba . Šis cietoksnis tiek uzskaīts, kā viens no vecākajiem (vecākās irkapenes pr kuraam izstāstīšu nākamajā rindkopā) Antekeras vēstures pieminekļiem, kurš saglabājies līdz mūsdienām. Šo cietoksni mauri uzbūvēja seno romiešu nocietinājumu vietā. Daži cietokšņa elementi ir saglabājušies no romiešu valdīšanas laika un tos var apskatīt arī šodien. Pēc tam, kad cietoksnis krita kristiešu rokās, tas tika pārbūvēts un nodēvēts par Svētā Miguela cietoksni (Castilio San Miguel). Pirms došanās pilsētā, izklāstu ceļa biedriem nelielu stastu par pilsētu.
Antekera ir viena no vis senākajām pilsētām Andalūzijā. Tās bagātās vēstures pirmssākumi meklējami ap divi tūkstoši gadu pirms mūsu ēras, par ko liecina šeit atrastās kapenes un alas-Cueva de Romeral, Cueva de Viera un Cueva de Menga, kuras var apskatīt iebraucot vai izbraucot no pilsētas, Granadas virziena. Vēl jo projām nav precīzas informācijas par noslēpumainajām ciltīm, kuras varēja uzbūvēt šos grandiozos pazemes tempļus. Zinātnieki nespēj rast skaidrojumu, kādā veidā neolīta laikmeta cilvēki spēja uzbūvēr šādas pazemes kapenes un izrādīt šādā veidā cieņu pret sava laika valdniekiem. Pirmā kapene ir 15 metrus gara, griestu augstums 3 metri un sienas rotā shematiski attēloti cilvēku silueti. Līdz otrai kapenei ved koridors, kura sienas veidotas no lielām monolītām akmens plātnēm. Tālāk seko 30 metrus gara un 5metrus augsta pazemes zāle, jeb kapene. Nedaudz adgādina seno Ēģiptes faraonu kapenes. Šodien, šo objektu apskatīt nevaram, jo tas jau ir slēgts.
Tālāk, pilsētas vēsturi sekojoši bagātinājušas ibēriešu, franku ciltis, pēctam romieši, vīstgoti,mauri un protams kristieši, jeb mūsdienu spāņu priekšteči.13. gadsimta sākumā pilsētu pakļauj kristieši, kuri uzsāk šeit grandiozu baznīcu un klosteru celtniecību uz Mauru mošeju, piļu un nocietinājumu bāzes. Neskatoties uz kristiešu veiktajiem pasākumiem, lai izskaustu musulmaņu kultūras paliekas, daudzas celtnes, taj skaitā baznīcas, tomēr saglabājušas mauru kultūras un stila iezīmes. 14 gadsimts atzīmējams, kā pilsētas uzplaukuma un attīstības gadsimts un pat neskatoties uz lieliem postījumiem, un izlaupīšanām, ko no 1808 liz 1814 gadam izdarīja Napoleona iekarotāji, pilsētā saglabājušās grandiozas tā laika celtnes un pieminekļi.
Braucam iekšā Antekerā un mēģinām nokļūt tuvāk cietoksnim, bet izrādās ka tas praktiski nav iespējams, jo pilsētā notiek „Fiesta”-svētki! Ilgi meklējam kādu brīvu vietu kur novietot auto. Pēc parkinga atrašanas dodamies uz cietoksni, pie kura izrādās ir pats fiestas epicentrs. Uz ieliņām uzstājas akrieri un mūzikanti, tirdzniecība iet uz urrā! Uz speciālām pannām tiek gatavoti gaļas ēdieni, kuru gatavošana atgādina sižetu no reklāmas, par taukainu pannu mazgāšanas līdzekļiem dažādos ciemos, kur vienā lietoja nepareizo bet otrā pareizo līdzekli. Teikšu tā-pēc fiestas pannas nevar izmazgaat ar kaut kādiem fērijiem un cifiem, bet tās ir jāberž ar rokām!
Tā kā mums vakariņas bija plānotas tieši Antekerā, tad mums paveicās! Izbaudām dažādus gaļas ēdienus, ceptus uz milzīgajām pannām, un pirktus saldumus fiestas tirdziņā! Ja runa ir par fiestu, tad gribu piebilst! Spāņi ir ļoti lieli svētku mīlētāji. Tie izmanto jeb kuru iemeslu, lai sarīkotu svētkus! Un šie svētki, parasti tiek svinēti ar plašu verienu. Jeb kurā pilsētā ik gadu vairākkārt tiek rīkoti iespaidīgi svētki, ir reliģiskie ir citi, uz jeb kāda iemesla balstīti, ko nav grūti iedomāties.
Nedaudz pastaigājam pa pilsētas ieliņām, kuras pilnas ar fiestas svinētājiem. Par pilnvērtīgu ekskursiju te vairs nevar runāt, betplānoto maršrutu izejam. Ir jau tumšs un no foto arī nākas atteikties. Bet īsu izklāstu par pilsētu tomer izklāstu.
Blakus Mauru cietoksnim, iela ved cauri triumfa arkai, kura būvēta 1585 gadā par godu Kastīlijas karalim Filipam II . Arka tika nodota vietējās baznīcas pārvaldījumā un tika nosaukta par Svētās Marijas (Santa Maria El Mayor) arku, tāpat kā blakus esošo baznīcu. Aiz arkas nokļūstam tieši pie šīs baznīcas, kur šodien notiek fiesta. Tā tika uzcelta 16 gadsimtā no mauriem mantotā mudehāra stilā. Īpašas uzmanības vērts ir šīs baznīces vecais altāris. Šinī baznīcā ir atradusies koledža kurā mācījies slavenais spāņu dzejnieks Pedro Espinoza. Šeit zināšanas guvuši vairāki spāņu „zelta laikmeta” dzejnieki.
Netālu no cietokšņa, pa šaurām svetku atmosfēras piepildītām ieliņām nonākamSvētā Sebattjana laukumā, kur atrodas renesanses stilā būvētā Svētā Sebastjana baznīca. Blakus tai uzbūvēts, ļoti interesants zvanu tornis, kura savdabīgi apvienota baroka stila arhitektūra ar jau minēto Mauru mudehar stilu. Bazncā iespējams apskatīt interesantas skulptūras un sienu gleznojumi. Šeit var just, ka šodienas svetki saistīti ar kādu ar baznīcu saistītu notikumu. Vēl blakus baznīcai atrodas interesanta kamelītu klostera Kovento De La Ercanasion ēka.
Tālāk nonākam līdz laukumam (Place de Guerrero Munas), kura vienā stūrī atrodasNaheras pils, kurā iekārtots novada muzejs. Starp citu šajā muzejā izstādīta slavenā dieva Apolona statuja. Muzejā iespējams apskatīt iespaidīgu dažādu laikmetu skulptūru un gleznu kolekciju, bet tas vairs neietilpst mūsu plānos .Šeit izstādīti tādu slavenu 16-18 gadsimta spāņu mākslinieku, kā Huans de Korera un Areljano Bokangera.
Noslēdzam pastaigu De Las Descalzas(Bas kājaino) laukumā, kur atrodas Konvento de Svētā Hose (San Hose) klosteris, kura dekorācijās saskatāmi dažādi mitoloģiski elementi. Secinām-mūsdienu Antekera, ta ir apbrīnojama pilsēta, kurā harmonizē dzīvīgas tirdzniecības ieliņas, drūmas mauru cietokšņu sienas un, 25 baznīczas un klosteri. Pilsētā valda unikāla, jautra un miermīlīga svetku atmosfēra.
Mūsu šodienas programma noslēdzas un mums vēl janobrauc kadi 120 kilometri līdz nakts mītnei- kalnu kempingam „Las Lomas”, kurš atrodas netālu aiz Granadaspilsētas, pie kalnu ciematiņa Gujehar Sierra.Pa ceļam apmeklejam veikalu, kur papildinam partikas krājumus rītdienai. Rīt pēc kārtīgaām brokastīm, mums ieplānots veikt ceļojuma ekstrēmāko pasākumu! Uzkāpt Velletas virsotnē 3400 metrus virs jūras līmeņa, par ko stāstīšu stāsta 4. daļā „Bez slēpēm uz Sierrra Nevada”.
Dienas kopsavilkums.
Nobraukti aptuveni 350 kilometru. Tekošie izdevumi: vakriņu mielasts Antequeras fiestā-10 euro , pirkumi veikalā 20 euro (t.sk- brokastīm un rītdienas pusdienām kalnos+vīns un dzērieni kalnā kāpšanai).
Foto albūms (69 bildes) ar stāsta sub titriem: manā draugu galerijā.
