Andalūzijas ceļojuma 2. Daļa “Herkulesa vārti-Gibraltārs”.

Pēteris Vēciņš 23.10.2011 27 min lasīšanai 89 foto

Tiem kas sāk lasīt manu stāstu un nav lasījušiiepriekšējo stāsta daļu, gribu piebilst, ka šis stāsts par Gibraltāru ir turpinājums stāstam par ceļojumu uz Andalūziju, kurš ievietots sadāļāSpānija. Gibraltārs ir britu valdījumā esoša teritorija un Gibraltārs draugu ceļojumu aprakstos nav izdalīts atsevišķi, tad rakstu ievietoju sadaļā Spānija jo ceļojums kopumā notiek Spānijas teriorijā.

Pēc vakardienas restorāna apmeklējuma, šorīt ceļamies nedaudz vēlāk, kā bija plānots. Ātri pagatavojam vieglas brokastis apartamenta virtuvē un notiesājam tās sēžot uz balkona un baudot rīta rosību Duquesas jahtu ostā. Zvejnieki pie mola gatavo kaut ko līdzīgu murdiem un acīmredzot dosies jūrā. Šodien virs kalniem nav manāms neviens mākonis un saprotam, ka diena būs ļoti silta un ja nebūs vēja, tad pat karsta, jo jau no rīta 9.30 gaisa temperatūra sasilusi līdz +24 grādiem!

Un tā! Savācam mūsu kolēģus no Manilva Green hoteļa un pa piekrastes ceļu no Manilvas dodamies Algeciras virzienā, kur jau aiz pāris pirmajiem pagriezieniem rīta dūmakā iespējams saskatīt mūsu šīs dienas galamērķi-Gibraltāra klinti. To jau pa gabalu var labi saskatīt, bet līd taj mums vēl janobrauc kilometri 25, vismaz.

Pirms Algesiras pilsētas nogriežamies pa kreisi Lalineas virzienā un šeit jau parādās norādes ar uzrakstu Gibraltar. Lai nokļūtu līdz Gibraltāram, jāšķērso Lalinea pilsēta. Ceļš ved gar promenādi gar Gibraltāra līci un te jau jāieņem vieta rindā uz robežas šķērsošanu.

Gibraltārs.

Kamēr stāvam rindā, izklāstu nelielu Gibraltāra vēstures aprakstu: Nosaukums Gibraltārs je Džibraltar (Gibraltar) , radies no arābu valodas nosaukuma- Džebel al Tarik. Kad Arābu-berberu karaspēks ieņēma šo teritoriju, tad blakus esošu klinti un apdzīvoto vieu tās pakajē nodēvēja par godu karavadonim Tarik ibn Zijad, par Tarika klinti (Djebel al-Tarik).

Gibraltārs, vēsture zinams jau vairāk kā 3000 gadu. Ar nosaukumu Herkulesa pīlāri (stabi-kolonnas) tā figurē grieķu filozofa- Platona rakstos. Feniķiešu, Kartāgiešui un Grieķu jūrnieki šeit meklējuši patvērumu saviem kuģiem. Seko Romas imrērijas laiki un pēcimpērijas sabrukuma nokļūst sen vācu cilšu, jeb vandāļu-visgotu kontrolē.

711. gadā Gibraltāru ieņem berberu jeb mauru, musulmaņu karaspēks. Seko vairāk kā 700 gadu ilgs mauru valdīšanas periods un tikai 1462 gadā, Giraltārs nonāk Spāņu valdījumā. Tā, ka, ja kādam rodas jautājums, kāds sakars Andalūzijai ar Gibraltaru, tad atbildēšu. Gibraltārs vairāk ka 700 gadus ir bijis Andalūzijas arābu valstu sastāvdaļa, kur tas spēlējis ļoti lielu, stratēģiskas nozīmes, lomu.

Rinda pie robežas virzās samērā leni un mēs ik brīdim izkapjam no auto un nobildējam kādu skatu uz Gibraltāra klints un līča fona.

Runajot par līci gribu pastāstīt, ka 1607 gada 25 aprīlī, „Astoņdesmit gadu kara laikā”, holandiešu flotei negaidīti izdodas pārsteigt, Gibraltāra līcī noenkurojušos spāņu armādi un iznīcināt to. Holandiešu flote 26 kuģu sastāvā, Jakoba fon Hemskera vadībā ielenca līci, kurā atradās spāņu armāde, kuru komandēja Huans Alvares de Avila. Holandieši ielenca līci no abiem flangiem, lai neļautu spāņu flotei brīvi izkļūt no tā, bet pārējiem kuģiem tika pavēlēts uzbrukt noenkurotajam flagmaņ kuģim. Realizējot negaidītu uzbrukumu, stratēģiskas priekšrocības un spēka pārsvaru.Četru stundu lakā Holandiešiem izdodas iznīcināt Spāņu armādi. Vairākas lielgabalu lodes trāpa spāņu kuģu pulvera tvertnēs, līdz ar ko izraisās sprādzieni un panika spāņu jūrnieku vidū.

Pēc kuģu iznīcināšanas, holandieši nežēlīgi apšauj un nogalina ūdenī nokļuvušos pretinieka jūrniekus, sekojot tiem ar laivām. Rezultātā holandiešiem izdodas saņemt gūstā spāņu flagmaņkuģi. Kopā holandiešu zaudējum sasniedz nedaudz virs simts cīnītāju, bet tajā skaitā krita arī pats Jakobs Hemskers. Spāņi zaudē 21 kaujas kuģi un vairak, kā 4000 vīru, taij skaitā Huanu Alvaresu, tas ir, gandrīz visu floti, kurai bija jātur kontrolē Gibraltāra šaurums un tuvākās teritorijas Atlantijas okeānā un Vidusjūrā. No šā laika visas Eiropas lielvaras sāk saprast, cik svarīga ir kontrole šajā, stratēģiski nozīmīgajā vietā, Gibraltāra šaurumā!

Īsis ģeogrāfisks apraksts par Gibraltāru:Gibraltāra teritorija, kura aizņem tāda paša nosaukuma pussalu, izvietojas ap klinti un aizņem 6,5 kvadrat kilometru lielu platību. Ziemeļos, šaurā sauszemes joslā, tā robežojas ar Spāniju, austrumu stāvos krastus apskalo Vidusjūra, dienvidos aprodas pats Gibraltāra šaurums, starp pussalu un Āfrikas-Marokas sauszemes daļu. Rietumu krasts vērsts uz Gibraltāra līci, kur arī salīdzinoši līdzenākajā pussalas daļā atrodas lelākā daļa no Gibraltāra pilsētas un osta, kuru labi var redēt jau tagad, pirms robežas šķērsošanas.

Un tā nedaudz apspriežot Gibraltāra vēsturi, ģeogrāfiju un vērojot, kā no Gibraltāra lidlauka paceļas jau trešā lidmašīna, nonākam līdz robežas kontrolei, kur sākumā skaista spāņu meitene pārbauda vai esam paņēmuši līdzi pases, bet tās īpaši nepētot saskaita un atdod mums. Dodamies jau pie Gibraltāra-britu robežsargiem, kuri mūsu pases apskata nedaudz vērīgāk. Šeit gribu piebilst, ka spāņiem Gibraltāra ir kā dadzis acīs un tie domās uzskata Gibraltāru, kā savu vēsturisku teritoriju. Bet vēsture ir barga!

Neliels šī konflikta vēsturisks izklāsts. 1704 gadā, ceturtās alianses kara laikā, kad Spānijas karalis ambiciozi vēlējās nostiprināt tās varenību, britu karaspēks pēkšņi ieņem šo stratēģiski svarīgo vietu. 1713 gadā, Anglija un Francija piespiež Spāniju parakstīt Ūtrehtas miera līgumu, kas paredzēja nodot Gibraltāru un vēl dažas teritorijas, Lielbritānijas valdījumā.

Spānija 1727 gadā, Franču-angļu kara laikā, mēģina ar militāru spēku atgūt pussalu, bet cieš kaunpilnu neveiksmi. Spāņu karaspēks 11. februārī aplenc britu garnizonu Gibraltārā. Aplenkums ilgst piecus mēnešus, līdz 12 jūnijam. Ir dažāda informācija, ka spāņu karotāju skaits bija no 12 līdz 25 tūkstoši vīru. Gibraltāra aizstāvju skaits sākotnēji nepārsniedza 1500 vīru, bet pakāpeniski palielinājās jīdz 5000 vīru, kurus uz šejieni nogādāja Angļu flote. Pēc vairākkārtējiem uzbrukumiem, tā arī neizdodas ieņems labi nocietināto Gibraltara pussalu un spāņi spiesti atvilkt karaspēku, atdzīstot britu tiesības uz Gibraltāru.

1805. gada 21 oktobrī, pie netālu esošā Tarifas raga notiek slavenā Trafalgāras jūras kauja, kurā angļu admitāļa Horācija Nelsona vadītajaiflotei, izdodas pieveikt Napoleona vadīto spāņu-franču floti. Pēc šīs kaujas briti vēl jo vairāk nostiprina savas pozīcijas Gibraltāra šaurumā un pastiprina militāro klatbūtni Gibraltārā.

1830 gadā Gibraltārs saņem Lielbritānijas kolonijas statusu. 1967 gada referendumā Gibraltara iedīvotaji nobalso par palikšanu Lielbritānijas sastavā, kas vēj jo vairāk saspīlē attiecības ar Spāniju. Seko 17 gadu liels periods, kurā Spānija slēdz robežu ar Gibraltaru. Satiksme ar Gibraltāru šajā laikā iespējama tikai pa jūru, vai gaisu.

Tikai pēc Spānijas diktatora Franko nāves 1975 gadā un sekojošā Spānijas demokratizācijas procesa, tiek atjaunota sauzzemes satiksme starp Spāniju un Gibraltaru.

Un tā mēs beidzot esam tukuši pāri robežai starp Spāniju un Gibraltāru. Sauzszemes robeža nav gara. Tā ir tikai kādus dažūs simtus metru gara, starp Vidusjūra un Gibraltāra līci. Aiz robeža nākas atkal apstāties, jo izrādās, ka ceļš ir slēgts, lai varētu nosēsties kārtējā lidmašīna. Ceļš uz pašu pilsētu krusto lidlauka skrejceļu un kad lidmašīnas noseižas, vai paceļas, tiek aizvērta barjēra un satiksme tiek apturēta. Laikam ieradušies esam laikā, kad sakrīt vairāku reisu ielidošana un izlidošana un tas ir iemesls lēnai kustībai pie robežas, jo robežu šķērsojušām automašīnām nav kur palikt un uz to brīdi pasu kuntrole tiek apturēta, lai pagaidītu brīvu vietu satiksmei.

Gibraltāram ir sava lidosta, kura patreiz tiek rekonstruēta un tajā tiek būvets jauns pasažieru terminālis, kuru iebraucot redzam kreisajā pusē aiz robežas. Jaunais terminālis radīs jaunus lidojumu maršrutus un palielinās tūristu skaitu. Patreiz, vēl lidostas galvenā funkcija ir, NATO militārās aviācijas apkalpošana.Pasažieru pārvadājumi nav visai nozīmīgi. Ar tiešajiem lidojumiem no Gibraltāra var nokļūt uz Londomu, Mančesteru un Madridi, bet drīz no šejienes tiks izveidoti daudzi jauni maršruti. Ja dosimies uz šejieni vēlreiz, tad varbūt varēsim lidoi tieši uz Gibraltāru, no kurienes, daļa piekrastes kūrortu ir tuvāk, nekā no Malagas lidostas.

Nosēžas Easyjet kompānijas lidmašīna un barjera tiek atvērta. Automašīnu kolonna, miksējumā ar motorolleriem, velosipēdistiem un kājām gājējiem sāk virzīties pāri skrej ceļam. Aiz skrejceļa sākas Gibraltāra pilsēta.

Pirmajos krustojumos un ielās var manīt, ka Gibraltārs ir drusku savādāks, kā Spānija. Laipni policisti, tradicionālās britu policijas formās regulē satiksmi. Ielu uzraksti angļu valodā. Mūsdienu Gibraltārs ir Lielbritānijas aizjūras teritorija, kura pastarpinati ir arī Eiropas Savienības sastāvā, bet saglabā īpašas ekonomiskās zonas statusu, un nav ES muitas savienības un Šengenas līgumvalstu sastāvā. No 2004. gada, Gibraltāra iedīvotāji var piedalīties Eiropas parlamenta vēlēšanās un ir pilntiesīgi Lielbritānijas un Eiropas savienības pilsoņi.Tajā pat laikā, Gibraltārs saglabā lielas autonomijas tiesības. Likumdošanas vara šeit ir Gubernatoram un ievēlētai palātai, kuru ievēl uz četrim gadiem vispārējās vēlēšanās un sastāv no 18 pārstāvjiem (deputātiem). Formāli izpildvara pieder Anglijas karalienei, kuru pārstāv gubernātors, kurš ieceļ palātas spīkeri.

Pa ielu gar pilsētas aizsarg mūri braucam līdz laukumam, no kurura sākas pacēlājs, ar kuru iespējams uzbraukt pašā Gibraltāra klints virsotnē. Laukumā ir liela auto stāvvieta (bezmaksas), kurā sezonas laikā grūti atrast brīvu vietu. Vietu atrodam un no šejienes, vienīgo reizi mūsu ceļojumā, mums ieplānota ekskursija šofera-gida pavadībā. Teikšu, ka ir iespēja uzbraukt klintī ar pacēlāju un tālāk ar kājām nostaigat uz apskates objektiem, kurus esam plānojuši apskatīt, bet no pierdzes varu ieteikt izmantot ekskursiju ar mikro autobusu, gida pavadībā.

Lieta tāda, ka apskates objekti ap klinti izvietoti dažādos virzienos un līmeņos un to apstaigāšana ir salīdzinoši sarežģīts, smags un laika ietilpīgs pasākums. Ar mikro autobusu, šoferis-gids, jūs pievedīs burtiki klāt katram objektam un nedaudz pastāstīs par tiem. Varētu šo marsrutu izbraukt pats, bet tas nav atļauts, jo augšā ir ļoti šauri ceļi un visu gribētāju transportam nepietiktu vietas. Brauciens ar busiņu maksā 25euro, bet tajā ir iekļautas visas ieejas maksas apskates objektos. Tā, ka, ja jūs pirktu visas biļetes atsevišķi-pacēlāja un ieejas objektos, tad tas jums noteikti izmaksās tik pat un pat nedaudz dārgāk!

Mikro autobusu vadītaji ganās tur pat pa stavvietu un jums nebūs grūti tos atrast! Biežāk tie paši pienāk un pidāvā savus pakalpojumus. Zinu, ka ziemā ar tiem iespējams pakauleties par cenu un samaksāt ne vairāk par 20 euro par personu.

Tātad noķeram vienu gidu-soferīti un vienojamies, ka ceļojumu sāksim pēcpusstundas, jo pirms tam vēlamies apskatīt tieši blakus stāvvietai esošo botānisko dārzu. Un tā mēs pusstundu, lēnā solītī apstaigājam dārzu un apskatām dažādus interesantus augus un kokus, kuri šeit sastādīti. Te arī jūtam, ka bažas par lielu karstumu no rīta, bija pamatotas. Sāk kārtīgi cepināt! Vienīgais mierinājums, ka klints augšā varēu pūst vējš un būs nedaudz vēsāks.

Atgriežamies stāvvietā un uzsākam mūsu ekskursiju uz Gibraltāra klinti. Braucam pa šaurajam ieliņam ar vien augstāk un jau sasniedzam vietu, kur dēļ stāva reljefa nav iespējams veikt apbūvi un kvartāli beidzas. Sākas stavs kāpums pa serpentīniem uz augšu. Pametot pilsētu esam nonakuši dabas rezervata Apper Rok (Upper Rock).

1993. gadā Gibraltāra valdība pieņema lemumu par dabas parka veidošanu un iekļauj 40% no visas Gibraltara teritorijas Apper Rock dabas rezervātā. Parkā ietilpst visa Gibraltāras klints un vairāki nozīmīgi tūrisma objekti, tādi kā, Herkulesa Pīlāri, Svētā Mihaila alas, armijas nocietinājumu komplekss, Mauru pils un citi, kurus mēs šodien apmeklēsim. Nozīmīgākie parka iemītnieku, protams ir pērtiķi-Berberu Makakas, jeb Magoti. Vienīgie pērtiķi, kuri sastopami brīvā dabā, Eiropas teritorijā. No retiem putniem šeit sastopama ir berberu irbīte. Gibraltārā pastāvīgi apmetas vairaku sugu putni un ļoti daudz migrējošo putnu, kuri veic parlidojumus no Eiropas uz Āfriku un šķērso Gibraltara šaurumu. Pirmais objekts ko apmeklēsim parka teritorija ir Herkulesa pīlāri.

Herkulesa pīlāri.

Aiz vārtiem, cauri kuriem tālāk var braukt tikai ar speciālu atļauju, kāda ir mūsu ekskursijas vdītājam, nonākam pie pirmā otrā apskates objekta. Herkulesa pīlāri, kā nosaukums tiek lietots jau no antīkajiem laikiem un apzīmē virsotnes, kuras ieskauj Gibraltāra šaurumu. Par ziemeļu pīlāru Eiropas krastā, tiek uzskatīta Gibraltāra klints, bet par dienvidu pīlāri, Āfrikas krastā, domas dalās. Vieni uzskata, ka dienvidu pīlāris ir Musas kalns (Djebel al Musa-Džebel al Musa) Marokas teritorijā, bet citi par tādu uzskata Abilas kalnu Seūtas teritorijā (Spāņu valdījumā esošs anklāvs, Āfrikas krastā). Ticamāka tomēr ir pirmā versija, jo Musas kalns ir augstākā virsotme Āfrikas krastā pie šauruma. Tās augstums ir 851 metrs virs jūras līmeņa. Zīmīgi, ka arī šī klinšu kalna nosaukums, līdzīgi kā Gibraltāra nosaukums radies no arābu-berberu ģenerāļa Musa ibn Nusaira (Djebel al- Musa) vārda. Kā jau minēju iepriekš Gibraltāra savu nosaukumu arī ieguvis no arābu-berberu Ģenerāļa Tarik ibn Zijada, (Djebel al-Tarik) vārda. Abi šie arābu karotāji spēlēja vadošas lomas Gibraltāra šauruma un tālāk Pirineju pussalas iekarošanā un par godu viņiem tika nodēvētas šīs abas klintis abpus šaurumam.

No skatu laukuma iespējams redzēt pretējā-Āfrikas krasta kalnu virsotnes, arī Musas kalnu. Interesanti, ka Āfrikas kalnu virsotnes atšķirībā no mūsu krasta virsotnēm, ielenc mākoņi

Pirms arābu valdīšanas abus kalnus literatūrā dēvē par Herkulesa pīlāriem.

Herkulesa pīlāri figurē grieķu un vēlāk arī romiešu mītos par Herāklu, kurš veicis 12 varoņdarbus, kur vienā minēts, ka Herkuless sava ceļojuma laikā, šeit atzīmējis tālāko punktu savā maršrutā. Šī vieta antīkajā laikmetā tā arī tika uzskatīta par galējo robežu, jeb pat par pasaules malu. Antīkajā laikmetā ticis lietots izteiciens „ nokļūt līdz herkulesa pīlāriem”,kas nozīmēja, sasniegt galēju robežu kādā sfērā.

Daži senās Romas avoti apgalvo, ka Herkulesa ceļojuma laikā, Atlasa kalni aizšķērsojuši tam ceļu, bet Herkuless tajos cauri izcirtis ceļu, tādējādi savienojot Vidusjūru ar Atlantijas okeānu un klintis, kas atrodas abpus šaurumam, nosauktas Herkulesa vārdā. Tur pretī citi avoti apliecina gluži pretējo. Nevis Herkuless atvēris izeju uz okeānu, bet tieši padarījis šaurāku, aizverot, kā vārtus, lai briesmoņi, kas mīt Atlantijas okeānā nevarētu iekļūt Vidusjūrā.

Ja varētu ticēt sen grieķu filozofam Platonam, tad mītiskā Atlantīda atradās aiz Herkulesa vārtiem, proti Atlantijas okeānā. Pēc Platona vārdiem, tagadējā Gibraltāra un Musas kalna klintīs tika uzstādītas divas kolonnu veida statujas, kuras veidojušas, tādus kā vārtus no Vidusjūras uz Atlantijas okeānu. Senas liecības apgalvo, ka ap abām kolonnām esot apvijušās čūskas, jeb pitoni. Līdzīgi simboli, kuru izcelsme tiek saistīta ar šīm kolonnām, sastopami mūsdienās.

Tā, Spānijas un citos ģērboņos, figurē divu čūsku ielenktas kolonnas. Tāpat dolāra zīme $, it kā esot radīta, par bāzi ņemot Herkulesa vārtu kolonnas ar čūskām. Starp citu dolāra orģinālajā zīmē ir divi stabiņi uz S zīmes, kas zimbolizējot šīs kolonnas. S zīmi ar vienu vertikālu stabiņu sāk lietot vēlāk, mūsdienu datoru tastūrā.

711. gadā jau iepriekš minetais arābu kara vadonis Tariks ibn Zijads, kurš pirmais pārcēlās pāri šaurumam, Allaha visu varenības vārdā, esot pavēlējis nojaukt abas kolonnas ar statujām.Bet, līdz pat 15 gadsimtam, līdz Kolumbs atklāja Amēriku, Herkulesa vārti, jeb Gibraltāra šaurums, tiek uzskatīti, kā vārti uz okeānu, aiz kura seko pasaules mala.

Tagad šeit kā jau teicu ierīkots skatu laukums un uzstādīts simbolisks piemineklis, kur attēlotas Herkulesa pīlāru kolonnas.

Pēc neliela pitstopa pie simboliskajiem Herkulesa vārtim, dodamies augstā klintī. Ceļš kļūst stāvāks un skati iespaidīgāki. Pēc pacēluma seko nākamā pietura. Šeit pamanam jau pirmos pērtiķus, bet par tiem pastāstīšu vēlāk. Te arī ejam iekšā trešajā šīs dienas ieplānotajā objektā.

Svētā Mihaila, jeb spāņu valodā San Miguela ala, ir vis lielakā no varak kā 150 Gibraltāra klints alām.Ala atrodas 300 metru augstumā virs jūras līmeņa. Tās dziļums sasniedz 62 metrus un tā slavena ar interesantiem, lieliem stalaktītu veidojumiem. Alā iespējams iekļūt pa trīs ieejām.

1974. gadā, zinatnieki izdara pētījumus un secina, ka alā mitinajušies pirmatnejie cilveki, kuri atstājuši sienu zīmējumus, kuros attēlotas kalnu kazas. Zīmējumi iespējams veidoti aptuveni pirms15 līdz 20 tūkstošiem gadiem.

Par alu zināms jau izsenis, sen grieķu, feniķiešu un romiešu rakstos tā minēta jau pirms mūsu ēras. Bet pirmais precīzāko informāciju apkopojis Algesirasā dzimušais romiešu ģeogrāfs Pomponius Mela. Viņš rakstīja, ka klintī netālu no viena Herkulesa pīlāra ir pasakains veidojums klinī, kura iespejams viegi iekļūt. Tā ir dziļa ala, kura iekšpusē atgādina templi.

Alu par Svētā Mihaila alu nodēvējis Gibraltāra vesturnieks Alonso del Portilo. Nosukumu viņš izvēlējies pielīdzinot to, tāda paša nosaukuma alai, kura atrodas Itālijas Apūlijas provincē. 18 g.s. britu valdīšanas sākumā, alai piešķīra citu nosaukumu Svētā Džordža ala, bet jaunais nosaukums tautā ta arī neiegāja un alu dēvēja iepriekšējā nosaukumā. 19. gadsimtā, Viktorijas laikā, ala tiek izmantota kā vieta pknikiem, ballītēm, kāzām, koncertiem un pat dueļu rīkošanai. Ala tika apgaismota ar lāpām un dekorēta šiem pasakumiem.

Pirmie arheoloģiskie pētījumi tiek veikti 1867 gadā. Tos veic valsts irēdnis, militārā cietuma parvaldnieks kapteinis Brome, kurš darbu veikšanai izmantoja ieslodzīto darba speku. Izrakumos tiek atrasti akmens cirvji, bultu uzgaļi, kaula adatas, rotaslietas, kā arī liels daudzums keramikas izstradājumu. Vēlāk alu pētīšanai pievērsās vairāki citi interesenti. Reiz 1840 gada, kads pulkvedis Mitčels, kopā ar palīgu devās alas izpētē un pazuda. Pazušana izraisīja pastiprinātu interesi par alām, bet pulkveža mirstīgās atliekas tā arī netika atrastas. Šis fakts radīja dažādu nostastu rašanos par alu.

Otrā pasaules kara laikā, ala kalpoja kā hospitālis un patversme militārām vajadzībām. Veicot darbus alas pielāgošanai šīm vajadzībām tiek atklāta vēl viens alas atzarojums, kurā ir neliels ezeriņš ar kristāl-dzidru ūdeni. Šo daļu nodēvē par (Lower St. Michael's Cave ) apakšējo Svētā Mihaila alu.

Tagad lielākajā alas zālē-Katedrāles zalē ierīkota koncertzāle ar vairāk, kā 100 sēdvietām. Šeit tiek rīkoti koncerti un speciālisti atdzīst, ka šeit ir ļoti ībaša akustika. Ik gadus šeit notiek tradicionāli pasākumi-dažādu žanru koncerti, operas, uzstājas filharmonijas orķestri. Šeit uzstājušās dažādas pasaules mūzikas slavenības, taj skaitā arī pop mūzikas. Gandrīz katru gadu Anglijas karaliene Elizabete II, apmeklē šeit kādu koncertu.

Par alu vēsta arī dažas leģendas. Tā vien vēsta, ka Gibraltara pērtiķi ieradušies šeit pa tuneli, kurš ved uz Marokas piekratsi un sākas tieši Svētā Mihaila alā. Senie grieķi domājuši, ka ala netālu no Herkulesā pīlara, ir varti uz pazemes valstību, jeb elli.

Pie izejas no alas iekārtots neliels suvenīru veikaliņš un kafejnīca, kura ieturam kafijas pauzi un dalāmies iespaidos par alu. Šoferis-gids sāk mūs skubināt, lai dotos augstāk uz nākamo mērķi, bet mēs nesteidzoties pabeidzam dzert kafiju un tikai tad dodamies tālāk. Patīkami arī tas, ka jo augstāk dodamies klintī, jo parādās kada vēja brīzīte, kura mūs glābj no svelmes.

Tālāk kāpjam busiņā un jau dodamies uz klints spici. Vēl pāris asu pagriezienu, kuros dažbrīt busiņš jākāpina atpakaļļgaitā, lai varrētu izdarīt pagriezienu, jo vienā paņēmienā, to nav iespējams izdarīt. Teikšu godīgi-man šāda braukšana gar klinšu kantīm, bez aizsarg barjērām, neizskatās visai droša. Ņemot vērā, ka es pats nemīlu kādam sēdēt blakus un labprātāk vadu auto pats, drošāk justos arī šeit, ja nebūtu man jāvēro mūsu šofera, visai straujās braukšanas manieres šajos bīstamajos posmos!

Labi, ka ekstrēmais brauciens nav garš un jau esam pašā augstākajā punktā. Taisnības labad jāsaka, ka tas nav pats augstakais punkts, bet tā ir augstākā vieta, kur atļauts uzbraukt ar tūristu busiņu.

Patiesībā, Gibraltāra klints augstums sasniedz 426 metrus virs jūras līmeņa.Tā veidojusie Juras laikmetā, pirms aptuveni 200 miljons gadu, kad šeit notika Āfrikas un Eirāzijas tektonisko slāņu sadurme. Zinātnieki izpētījuši, ka pēc sadursmes uz ilgstošu laiku Vidusjūra pārtapusi par ezeru un ūdens līmenis tajā stipri krities, dēļ izžūšanas. Vēlāk izveidojās pārrāvums, proti-Gibraltāra šaurums, pa kuru Atlantijas ūdeņi ātri piepildīja Vidusjūras baseinu.Gibraltārs ir Bētikas kalnu grēdas, par kuru vēl stāstīšu vēlāk, kad dosimies uz Sierra Nevada, sastāvdaļa.

Klints veido aptuveni piecus kilometrus garu pussalu, kura virzīta dienvidu virzienā no kontinenta. Austrumu nogāze pavērsta pret Vidusjūru ir ļoti stāva, un saniezd 411,5 metru augstumu un kuru varam redzēt no šī skatu laukuma.Skatu laukums arī ir atrodas-aptuveni 415 metrus virs jūras līmeņa. No šejienes var redzēt, ka šaurās nogāzes vietām atduras smilšainās pludmalēs, bet vietām, klinšu masīvi strauji izbeidzas tieši jūras dzelmē. Uz pašu augstāko klints virsotni, nav iespējams nokļūt, jo uz tās izvietotas militārām vajadzībām uzbūvētas ēkas un lokātori un piekļuve ir slēgta.

Visai stāvajās nogāzēs var redzēt īpatnējas mākslīgi veidotas slīptnes. Tās,1903 gadā tika izbūvētas, speciāli ūdens savākšanai. Lietus ūdens no šīm slīptnēm tiek savākts speciālos kanālos un novirzīts uz ūdens attīrīšanas un atsāļošanas stacijām. Šādā veidā ūdens tika uzkrāts, jo Gibraltārs ir salīdzinoši nabadzīga ar dabīgajiem pazemes ūdeņiem, dēļ savas mazās klinšainās teritorijas. Savukart, pretējā, rietumu nogāze ir lēzenāka un uz tās atrodas dabas parks, bet zemāk jau pilsēta uz kuru nošejienes paveras vienkarši fantastiska panorāma.

Magoti-Berberu makakas

Nedaud pasteidzos uz priekšu stāstot par klinti, jo patiesība, pirmais kas mūs šeit augšā sagaida ir vesels bars pērtiķu!

Magoti, Berberu makakas, vel šos pertiķus sauc par varvarijas pertiķiem. Vietējie tos biežāk sauc par appijiem. Kā jau minēju iepriekš, magots ir vienīgais pērtiķu sugas savvaļas parstāvis, Eiropā. Un tieši Gibraltārs ir vienīgā vieta Eiropā kur tos var sastaps brīvā dabā.

Magots ir bez astes pērtiķis, tā ķermeni klāj visai bieza dzeltenīgas, dažiem nedaudz iesārtas krāsas vilna. To augums 75-80 cm pieaugušam pērtiķim, bet svars 13 līdz 15 kilogramu. Mātītes ir nedaudz mazākas. Brieduma vecums sākas ap 4-5 gadiem un dzīvo tie aptuveni 20 gadus.

Magoti dabīgā dzimtene ir Atlasa kalnu reģions, Marokā, Alžīrā un Tunisijā un tagad arī Gibraltarā.Ir dažādas leģendas, kādā veidā magoti nokļuvuši Gibraltārā. Bet ticamakais, ka līdz ar Berberu ierašanos Pirineju pussalā, tie līdzi atveduši šos pērtiķus. Jo tajos laikos šie pērtiķi, Mauru valdniekiem, bijuši kā mājdzīvnieki, līdzīgi, kā kaķi. Cita versija, ka tie uz šejieni atvesti jau Kartagiešu vai Romiešu valdīšanas laikā. Un tieši Gibraltārā tie saglabājušies, jo šī teritorija no pārējās vienmēr bijusi it kā izolēta, jo īpaši pēc britu atnākšanas un šeit bija iespējamība pasargaties no dažādiem dabīgajiem ienaidniekiem un briesmām.

Āfrikā magoti mitinās kalnu rajonos, līdz pat 2300 metrus virs jūras līmeņa. Magoti spējīgi paciest līdz pat -10 gradu salu. Vispār, šeit ir vienīgā vieta, izņemot Āziju kur mitnās šīs sugas pērtiķi. Līdzīgi magotiem ir Japanā sastopamie makakas sugas pertiķi, kuri arī spēj izdzīvot salīdzinosi augstos klimata apstākļos. Japanas makakas iecienījušas peldes karsto, vulkānisko ūdeņu ezeros, pasargajoties no sala.

Dzīvo magoti pārsvarā, priežu, ciedru un ozolu mežos, kalnu apvidos. Uzturā tie lieto, augu saknes, lapas, pumpurus, jaunos dzinumus, sēklas un dažkārt arī kukaiņus. Āfrikas kalnos magotu skaits vienmer ir bijis diezgan liels, bet Gibraltarā, vienu laiku to pastāvēšana bija apdraudēta. Pagajušā gadsimta vidū to skaits bija pāris desmitu un tika pieņemti mēri populācijas saglabāšanai un palielināšanai, kā rezultātā to skaits ir pieaudzis un uz šo dienu to pastāvēšanai briesmas nedraud.

Magoti piekopj savdabīgu sociālo dzīvi. Tā piemeram tēviņi labprat sev līdz velk svešus mazuļus vai kadu īpaši izvēlētu mīluli. Tēviņš pieskata to, izklaidē un izrāda citiem bara pārstāvjiem. Dažkārt mazuļu klātbūtne samazina tēviņu savstarpejo agresivitāti.Pārošanās laikā matīte izvēlās partneri, kurš izrāda vis labākās tēva rūpes.

Gibraltārā pastāv ticējums,ka kamēr klintīs dzīvos kaut viems pērtiķis, pilsēta paliks britu valdījuma. No 1855. gada magoti pakļauti īpašai, britu flotes uzraudzībai un aizsardzībai. Eksistē vesturisks aforisms, kas demonstrē stingru britu nostāju, saglabāt kontroli pār Gibraltāru, par katru cenu: „Mēs aizstāvēsim katru pērtiķi, līdz pēdējam anglim”. Magots attēlots uz Gibraltāra monētām, aversā karalienei Elizabetei II.

Patreiz Gibraltārā dzīvo jau sešas grupas šo pērtiķu, kuras savā starpā ķildojas un sadalījušās pa teritorijām. Šeit augšā klints spicē mitinās viena no divām grupām, kura vis vairāk un tuvāk kontaktējas ar tūristiem. Gribu piebilst, ka barot tos stingri aizliegts un par to var saņemt sodu līdz pat 500 gibraltāras mārciņu! Mūsu gids tomēr pamanās iedot vienam no tie makoronus un panāk lai tas uzraušas tūristu mugurās. Arī mūsu grupas dalībniekiem ir iespēja papozēt kameru priekšā kopā ar pērtiķi. Vienam gan nākas baudīt nepatīkamu momentu! Pērtiķītis izdomāja, ka jānokārto dabiskās vajadzības sēžot uz pleca mūsu kolēģim!

Pēc pastaigas pa klints virsotni un uzjautrināsanos par pērtiķu izdarībām, kāpjam busiņā un dodamies jau nedaudz lejup, kur mūs sagaida jau otra tūristiem draudzīgākā pērtiķu grupa. Šeit esam nonākuši pie ieejas nākamajā mūsu pieturas punktā.

Nocietinājuma tuneļi.

Pie iejas nocietinājuma tuneļos irīkotas skatu platformas, no kurām ļoti labi apskatīt pilsētas ziemēļu daļu, lidlauku un Spānijas pilsētu Lalinea. Visi ar interesi vēro, kā no skrejceļa paceļas Easyjet lidmašīna. Amizants ir rakurss no kura tas iespējams izdarīt. Nav daudz vietu, kur jūs no augšas varat verot šādu ātrakciju. Lidmašīna lēnām paceļas untad pēc maza brīža ir vienā augstumā ar skatu laukumu. Te mēs nobildējam pāris aizraujošu panorāmas skatu un dodamies iekšā tuneļos.

Šodien šeit izveidota speciāla ekspozīcija „Lielā aplenkuma tuneļi”.Šie tuneļi ir kā vēsturiska liecība, par lielo Gibraltāras aplenkumu, kurš ilgst no 1779 līdz 1783 gadam.

Kā jau minēju, britu karaspēka vienības Džordža Ruka vadībā 1704. gadā iekaro Gibraltāru un vēlāk 1713. gadā, Spānija paraksta Utrehtas mier līgumu, kurš nostiprināja britu tiesības uz Gibraltāru.

Un tomēr, spāņi vēlāk cenšas atgūt šo stratēģisko vietu savā īpašumā. Vairākkārtēji mēģinājumi iekarot Gibraltāru, spāņiem beidzas neveiksmīgi.Četrpadsmitais, pēc kārtas, aplenkums, tā saucamaiso „Lielais Gibraltāras aplenkums”, sākas 1779. gadā un ilgst vairāk, kā četrus gadus. Šī kara laikā, briti sāk ierīkot Gibraltāra aizsardzības sistēmas, taj skaitā tika izveidotas pirmās aizsardības tuneļu sisrēmas.

Sākotnēji artilērija tika izvietota klints ziemeļu virsotnēs, bet zem tām tika izrakts tunelis, kurš kalpoja munīcijas transportēšanai un uzglabāšanai. Tunelim sākotnēji nebija ambrazūru, bet bija tikai nelielas spraugas ventilācijas vajadzībām. Šīs spraugas veiksmīgi tika izmantotas šaušanai pa pretinieka karaspēku, kurš atradās pussalas šaurajā, līdzenajā daļā. Tuneļu sistēma, kuru mēs redzam šodien, radīdta šī aplenkuma laikā un tās būvniecība tika pabeigta jau pēc aplenkuma, nodrošinoties pret uzbrukumiem nākotnē.

Šo darbu rezultātā tunelis, jau mērķtiecīgi tika veidots, kā artilērijas un snaiperu pozīcijas. Tika ierīkotas vairākas ambrazūras un šaujam lūkas. Tika izveidota vairāk, ka 300 metru gara tuneļu sistēma.

Nākamajos gadsimtos, vairāku karu draudu rezultātā, stratēģiski nozīmīgās Gibraltāra aizsardzības sistēmas tika pilnveidotas un papildinātas. Kopumā šeit ierīkots militārs pazemes komplekss, ar tuneļiem, kuru kopējais garums pārsniedz 50 kilometrus, pazemes noliktavām, komandpunktiem un sakaru sistēmām. Tautā joko, ka Gibraltāra klints esot sacaurumota, kā holandes siers un piesātinata ar elektroniku, kā milzīgs dators.

Ļoti svarīgu militari-stratēģisku lomu Gibraltārs spēlēja abos pasaules karos, jo īpaši otrajā pasaules karā.

Kā nekā, Gibraltāra šaurums ir kā vārti no Vidusjūras ua Atlantijas okeānu un no šejienas varēja kontrolēt visu satiksmi caur šaurumu. Tapat, Gibraltars bija kā atbalsta punkts sabiedroto karaspeka vienībām Vidusjūras reģionā un militārā tranzīta mezgls, kurš nodrošināja kravu piegādi uz tādām svarīgām stratēģiskām vietām, kā Malta, Ēģipte, Tobruka, Krēta un vēl citas.

Sākoties otrajam pasaules karam, 1939. gadā, visi iedzīvotāji, kuri nebija pakļauti militārajam dienestam, tika evakuēti uz Lielbritāniju, vai citām britu pārvaldītām teritorijām. Gibraltārā tika izvietots liels skaits karaspeka vienību. 1942. gadā, šeit atradās vairāk, kā 30 tūkstoši militār personu, kuras ņēma aktīvu dalību cīņās Vidusjūrā un kontrolēja satiksmi šaurumā, un tuvākajās Atlantijas okeāna teritorijās.

Tā mēs izstaigajam tuneli kurš būvēts 18. g.s. un atgriežamies pie ieejas skatu laukumā. Šeit nolemjam, ka gida-šofera pakalpojumus vairs neizmantosim, jo lejup uz otru tuneli un mauru cietoksni dosimies kājām ejot, un pēc tam iziesim cauri pilsētai. Savādāk mēs atriežamies stāvvietā pie pacēlāja un mums atkal jāatgriežas pilsetas centrā, bet tagad to mēs izdarīsim pa ceļam ejot, vienā virzienā. Attālumi līdz otram tunelim un mauru cietoksnim ne pa visam nav lieli un jāiet tik uz leju! Tā arī darām! Palaižam savu gidu, kurš pat ļoti apmierināts ar to, jo ātrāk tiek no mums vaļā un var doties mākamās grupas medībās! Nepaiet ne 5 minūtes un esam jau pie nākamā tuneļa.

Šis tunelis jau būvēts vēlāk, otrā pasaules kara vajadzībām. Šeit atkal jāizstāsta nedaudz vēstures faktu par šo laika periodu un, kādam nolūkam kalpoja tuneļu sistēma.

Gibraltārs bija galvenais šķērslis Nacistiskās Vācijas centieniem, iegūt kontroli pār Vidusjūras akvatoriju. Vēsturē zināmas vairākas plānotas operācijas Gibraltara iekarošanai, vai iznīcināšanai. Viena no labāk zināmajām, kura tika rūpīgi gatavota, bija operācija ar nosaukumu „Fēliks”. Hitlera ģenetāl štābs iecerēja un plānoja veikt vienlaicīgus uzbrukumus no gaisa, jūras un sauszemes, noslēdzot to ar masveidīgu desanta izsēdināšanu, kā rezultātā būtu iespējams iegūt kontroli pār šaurumu. Līdz ar ko, sabiedroto flotēm būtu nogriezta iespēja iekļūt Vidusjūrā un vairākas sbiedroto spēku kontrolētās teritorijas, nokļūtu izolācijā.

Operācija tika rūpīgi gatavota, bet bija viens nopietns šķērslis tās realizācijai. Veiksmīgai tās realizācijai, bija nepieciešama uz to brīdi it kā neitrālas valsts, Spānijas piekrišana, jo savādāk nav iespējams veikt uzbrukumu no sauszemes. Hitlers speciāli šim nolūkam, devās uz tikšanos ar Spānijas diktatoru Francisko Franko, no kura cerēja saņemt atbalstu, jo kā nekā Franko diktatūra bija tuva pēc ideoloģijas nacistskajai. Hitlers bija palīdzējis nodrošināt Franko karaspēku ar ieročiem un pat aviāciju Spānijas pilsoņu kara laikā. 1937. gada 26. aprīlī, vācu bumbvedēju vienība „Condor”, veic Franko nepakļāvīgās pilsētas, Gernikas bobbardēšanu. Šī bombardēšana ieiet pasaules vēsturē, kā pirmā nežēlīgākā, pret mierīgajiem iedzīvotājiem vērstā bombardēšana, kurā bojā gāja vairāki tūkstoši cilvēku.

Un tomēr! Vai nu Franko politiskās tālredzības, vai pārāk lielo ambīciju rezultātā, vienošanās netika panākta. Nacistiskajā Vacijā tika apgalvots, ka Franko, kā kompensāciju pieprasījis kontroli pār vairākām Āfrikas teritorijām, kuras agrāk bija pakļautas Francijai, bet tagad tās bija pastarpinātā Vācijas kontrolē. Hitleram pat rodas ideja par Spānijas okupēšanu, bet saprotot, ka to nav iespējams izdarīt, dotajā mirklī, ideja par Gibraltāra iekarošanu tiek atlikta uz nenoteiktu laiku.

Tātad šie tuneļi tika būvēti lai varētu pretoties vācu vai itāļu, ka arī iespējamam Spānijas karaspēka uzbrukumam. Un ne tikai. Britu militāristi izskatīja pat iespēju, ka pretinieks varētu iekarot Gibraltāru. Tādēļ gribu izstāstīt vēl vienu interesantu faktu par notikumiem 2. pasaules kara laikā.

Paralēli operācijai „Fēliks”, briti baidoties, ka Hitleram varētu izdoties plāni par Gibraltāra iekarošanu, plānoja citu operāciju. Tās nosaukums, „Treiser” un par to kļuva zināms pavisam nesen 1997. gadā, kad britu valdība atslepenoja informāciju par to. Operācijas ideja bija šāda. Tika gatavota sešu, speciāli šim nolūkam gatavotu, cilvēku grupa, kura gadījumā ja Gibraltārs nonāktu nacistu kontrolē, paliktu speciāli veidotos slēptņos klintī. Tālāk, teim būtu iespēja dažādām metodēm iegūt informāciju, par notiekošo Gibraltāra aizsardzības sistēmās un ziņas nogādāt britu speciālajiem dienestiem. Šie cilvēki, divus ar pusi gadus slepenībā un noslēptībā no apkārtējās pasaules, veica savu uzdevumu. Kad kļuva skaidrs, ka Gibraltāram briesmas nedraud, tie atgriezās normalajā dzīvē.

2. pasaules kara tuneļu kompleksu pilnība var apskatīt tikai gidu pavadībā, īpašu grupu sastāvā. Tas gan neietilpst mūsu šodienas plānā, jo tam nepietiks laika. Tādēļ ieejam tunelī līdz vietai kur atļauts iekļūt bez pavadoņa. Šeit izstādīta neleila foto ekspozīcija par šo tuneļu vēsturi un var rdzēt, ka tuneļi stiepjas dziļi iekšā klintīs, bet tur iekļūšana nav atļauta. Piebildīšu, ka liela daļa tuneļu, vēl jo projām kalpo militārajām vajadzībām arī šodien.

Burtiski blakus ieejai 2. pasaules kara tuneļos jau atrodas vēlviens mūsu apskates objekts-Mauru cietoksnis (The Moorish Castle).

Piebildīšu, ka šis cietoksnis neizceļās ne ar ko grandiozu, bet ir liecība vienam no neatņemamiem Gibraltāra vēstures posmiem. Un vēl- no cietokšņa torņa var labi apskatīt pašu pilsētu, tieši cietokšņa pakājē.

711 gadā Gibraltāra krastā izceļas Arābu-Berberu karaspēks, kuru vada jau zināmais Tariks ibn Zijads. Tariks dod rīkojumu uzbūvēt cietoksni Gibraltārasklints ziemeļu nogāzē. Šo cietoksni arī nodēvē Tarika vārdā, tāpat ka blakus esošo klinti no kāradies Gibraltara nosaukums. Cietoksnis tika izmantots, ka atbalsta punkts tālākām karadarbībām, pakļaujot Pirineju pussalu un virzībai dziļāk Eiropas kontinentā. Ar šo notikuma sākās Eiropas vēsturē nozīmīgs posms un musulmaņu valsts vēlāk Kordovas halifāta pēc tam Andalūzijas vēsture, kura ilgst vairāk ka 700 gadu.

1309 gadā, pēc vairakiem neveiksmīgiem Kastīliešu uzbrukumiem Alonso Peresa Guzmana vadībā, beigu-begās izdodas ieņemt cietoksni. Guzmans cietoksni pārvrš par cietumu, kurā tiek turēti un sodīti kristieības pretinieki. Taču drīz Mauri atgūst kontroli pār cietoksni. Un tikai 1462. gadā Spāņiem izdodas iekarot Gibraltāru un ieņemt cietoksni. Seko 250 gadu Spāņu valdīšanas posms, kad cietoksnis kalpo aizsardzībai, pret alžīriešu pirātu uzbrukumiem. 1713. gada, līdz ar Gibraltara nonakšanu britu valdījumā cietoksnis atrodas britu kontrolētajā teritorijā un kalpo dažādiem mērķiem-aizsardzībai, kā noliktavas, kā cietums. Virs cietokšņa torņa visu šo laiku lepni plīvo britu karogs.

Pilsēta un iedīvotāji.

No cietokšņa torņa vērojam pilsētu. Šeit labi saskatāma robeža starp veco Gibraltāra pilsētas daļu un jauno. Veco pilsētu atdala nocietinājumu-mūru ķēde. Agrākos laikos, tā bijusi piekraste, bet šodien redzamā teritorija ar aogstceltnēm, industriālajām celtnēm un ostu, izveidotas uz mākstīgi uzbērtas teritorijas jūrā.

Šeit no augšas labi var vērot Gibraltāra raksturīgo dienas ritmu! Lejā visur- ielās, ostā un lidlaukā, viss rit, kā skudru pūznī! Šeit vēlos nedaudz pieskarties saimnieciskām lietām.

Lielāko ienākumu Gibraltāram dod finansu un pakalpojumu nozares. Šeit ir stipri attīstīts starptautisko finanšu un banku sektors. Pēdējos 10 gados, strauji aug biroju, kazino un bukmeikeru kantoru skaits. Gibraltārs kļuvis par nozīmīgu, starptautisko finansu centru.Lielu lomu spēlē, it kā, ne visai daudzie, bet nozīmīgie rūpniecības uzņēmumi- kuģu būves, remonta un apkalpošanas uzņēmumi. Ir ar vairāki rūpniecības sīk uzņēmumi, kuros tiek ražoti tekstil izstrādājumi, elektronika, alus un dzērieni.

Lielus ienākumus dod nodevas, par kuģu apkalpošanu ir ostā, ir jūras šaurumā. Jūras flote sastāda vairāk, kā 80 jūras transporta kuģu. Zem Gibraltāra „Lētā karoga” tiek reģistrēti vairāku ārvalstu kompāniju kuģi.

Arī tūrisma industrija šeit spēcīgi attīstīta. Katru gadu Gibraltāru apmeklē vairak kā seši miljoni tūristu tajā skaitā mēs. Tūristu plūsmu veicina fakts, ka Gibraltāra atrodas tieši pie populārās, Spanijas atpūtnieku un tūristu iecienītās Kosta del Sol piekrastes.

Par ekonomiku runajot, obligati jāpiebilst, ka Gibraltārs it teritorija ar atvieglotiem nodokļu nosacījumiem. Piemeram, šeit netiek iekasēts PVN un citi nodokļi ir visai simboliski. Sakarā ar to, Gibraltāra veikalos iespējams iegādāties visai lētas preces, kas noteikti izraisa arī tūristu interesi. Īsāk sakot, šeit daudz kas ir stipri lētāks, kā citur Eiropā, jo īpaši tabakas un alkohola izstrādājumi. Gibraltāra ir arī sava naudas vienība-Gibraltāra marciņa, kuras vērtība atbilst britu marciņai. Starp citu, uz Gibraltara piecu mārciņu banknotes, aversā karalienei Elizabetei, attēlots arābu kara vadonis Tariks ibn Zijads.

Un tagad, kad esam pabeiguši ekskursiju pa šodienas plānotajiem tūrisma objektiem, mēs dosimies izbaudīt priekšrocības, ko dod šie atvieglotie nodokļu nosacījumi. No mauru cietoksņa, pa šaurām ieliņām un kāptnēm dodamies lejup tieši uz pilsētas centrālo iepirkšanās ielu.

Jo tuvāk esam pilsētas centram, jo manāma lielāka rosība. Jau šķērsieliņās parādās mazi veikaliņi un krodziņi. Šķērsojam vairākus vecpilsētas kvartāliņus un nonākam uz galvenās gājēju ielas, kura pilna ar veikaliem un kafejnīcām. Tirdzniecība iet uz „urāā”! Cenas tiešām šeit ir zemākas, kā citur Eiropā. Īpašū iebraucēju uzmanību piesaista alkohola un cigarešu cenas, kuras tiešām ir, divas reizes un pat zemākas, kā piemēram Londonas veikalos! Mēs protams arī izmantijam šo iespēju, nopirkt šo to pa lēto, protams ka alkoholu arī! Veikalnieki šeit ir laipni un atsaucīgi un pieņem arī eiro banknotes.

Gājēju iela ir pilna ar ļaudīm. Gan vietējie, gan tūrist, bez steigas ķemmē veikalus un bauda vīnu vasaras kafejnīcu terasēs. Šeit valda dažādu tautību un rasu kokteilis. Gibraltāra iedīvotāju skaits patreiz sastāda vairāk kā 29 tūkstošus. Vidējasis iedīvotaju skaits uz 1 kv. Km. Ir virs 4500, tas ir viens no vis blīvākajiem pasaulē. Pie tā visa vēl jāpiebilst, ka katru dienu vairāk kā 7 tūkstoši cilvēku šeit ierodas uz darbu no Spānijas teritorijas, plus vēl, ierodas vairāki tūkstoši tūristu..Iedzīvotāju etniskais sastavs šeit ir visai raibs. Aptuveni pa ceturtdaļai tie ir britu un spāņu izcelsmes, attiecīgi 27 un 24%. Tad ap 10 līdz 15% itāļi, portugāļi, maltieši. Daudz ir arī Marokas arābu un ēbreju.Pēdējos gados šo kokteili papildina vairāk, kā tūkstotis, legāli un nelegāli migranti- indusi, pakistānieši un arī austrum eiropieši. Ja iedīvotajiem jautā, kādu nāciju tie pārstāv, tad vairāk kā 80% atbildēs, ka viņi ir gibraltārieši, aptuveni 10% atbildēs, ka ir briti. Attiecīgi 3,5 un 2% teiks ka viņi ir marokāņi un spāņi. Tā pat, pēc reliģiskās piederības, šeit valda diezgan liela harmonija. Dominē šeit kristieši, gandrīz 80% no kuriem vairāk, kā trīs ceturtdaļas ir katoļi. Seko musulmaņi, ap 10%, un citas reliģijas-jūdaisti, hinduisti.

Kontaktējoties ar ļaudīm, jūs jeb kurš šeit saprot un uzrunā angļu valodā. Vairums iedīvotāju šeit zina vairākas valodas. Oficiālā valsts valoda Gibraltara, protams ir angļu valoda. Sarunvalodā tiek plaši lietota, laika gaitā izveidojusies vietējā- jaukta gibraltariešu valoda – Janito. Tās pamatā ir, it kā spēciga Andalūzijas dialekta spāņu valoda, kura pārpildīta ar angliskotiem izteicieniem, aizvietotājiem un papildinata ar skanīgiem aizņēmumiem no arābu, itāļu, maltiešu un ēbreju valodām. Tā teikt, no visām, kuras šeit pēdējos gadsimtos migrācijas rezultāta atvestas.

Mūsdienu Gibraltarieši, pārsvarā ir ekonomisko imigrantu pēcteči, kuri uz šejieni ieradušies pēdējos 300 gados, kopš Gibraltāra nonāca britu valdījumā. Tiek uzskatīts, ka pirmie Gibraltāras iedīvotāji bija berberu-mauru pēcteči, un uz šejieni, Habsburgu valdīšanas laikā,Spāņu flotes atvestie, Katalonieši un Dženovieši. Tad sekoja ebreju un arābu tirgoņu imigrācija no Tetuānas pilsētas, pretējā Āfrikas krasta. Kad briti ieņēma Gibraltāru, tad šeit dzīvoja aptuveni 1300 iedzīvotāju, no kuriem, aptuveni puse bija ēbreju un dženoviešu. 1888 gadā, lai papildus nodrošinātu britu flotes satiksmi starp Britāniju un kolonijām, tika ierīkotas ogļu stacijas, jaunas kuģu piestātnes un papildus armijas kazarmas, kuru darbības nodrošināšanai šeit ieradās liels skaits angļu un maltiešu. Tā pat uz šejieni ieradās franči, portugāļi un itāļi.

Tā nemanot paiet laiks un pa gājēju ielu esam nonākuši jau stāvvietā pie pacēlāja. Atdzesējam saulē uzkarsušo auto un dodamies uz pludmali, atdzesēties no lielā karstuma. Doma apmeklēt pludmali tepat gibraltara teritorijas austrumu krastā. Pie reizes mēs aizbrauksim uz pašu Gibraltāra pussalas dienvidu ragu-Europa Point un tad pa tuneli uz austrumu stāvo krastu zem kura ir pāris smilšu pludmales.

Izdarām nelielu pit-stopu Europa Point. Šeit pašā Gibraltāra klints dienvidu raga galā, ierīkota skatu platforma ar bāku. Zem klints uz kuras atrodas bāka, var vērot milzīgus zivju barus. Brīžiem zivju bars izklīst, jo laikam tuvumā parādījušies delfīni. Gribu šeit piebilst, ka Gibraltārā iespējams doties izbraucienos ar kuģīti un verot delfīnus, kuru populācija šeit ir visai bagāta. Te pat blakus pie Europa Pount, uzbūvēta Tarika ibn Zijada mošeja.

No Eiropa Point dodamies tunelī un izbraucot no tā secinām! Mūsu plānotās pludmales nomāc ēna, kas krīt no augsstās Gibraltāra klints. Klints kā milzīga siena aizsedz sauli, kura jau atrodas diez gan zemu. Kā nekā, ir jau vakars. Šeit mēs mainām plānus un nolemjam doties uz pludmali, blakus esošajā Lalinea pilsētā.

Dienas noslēgums.

Esam jau apbraukuši apkārt Gibraltara klintij un šķersojuši lidlauka skrejceļu. Uz robežas neliela rinda, bet traucē milzīgais skaits mororolleru un motociklu. Acīm redzot, beigusies darba diena un ļaudis masveidā dodās mājup uz Spāniju. Šīs moto peles, tā kā lavīna, gāžās uz robežkontroles punktu un kavē auto transporta kustību.

Pēc nelielas kavēšanās uz robežas un pasu kontroles, iebraucam Lalinea, kur nogriežamies pa labi un sekojam līdz pludmalei Vidusjūras krastā. Šeit nopeldamies un atdzesējamies no trakā karstuma. Neskatoties, ka jau ir oktobra vidus, gaisa temperatūra pa dienu pārsniedza +30 grādus un pat tagad pirms saulrieta vēl ir +27 grādi.

Saule jau lēnēm slīd aiz kalnu siluetiem un mēs dodamies uz saviem apartamentiem. Pa ceļam iegriežamies veikalā, lai veiktu pirkumus. Mums vakariņas un brokastis plānotas gatavot pašiem apartamentā. Arī rītdienai pusdienas maltīti plānojam sagatavot iepriekš un paņemt līdzi ceļā. Rīt dosimies uz Granādu, bet pa ceļam visas dienas garumā ieplānota ekskursija uz El Čoro, Torkalas dabas parku un Antekeras pilsētu. Tikai vakarā nonāksim Granādā, kur pavadīsim divas dienas. Bet par tālāko jau top nākama stāsta daļa „Andalūzijas akmens sirds Torcal de Antequera”.

Dienas kopsavilkums.

Nobraukti aptuveni 70 kilometru. Tekošie izdevumi: Ekskursija pa Gibraltāra klinti-25 euro/pers., pusdienas kebabu kafejnīcā Gibraltārā-7 euro, pirkumi veikalā 20 euro (t.sk- vakariņam, brokastīm un rītdienas pusdienām+vīns un dzērieni ceļam).

Foto albūms (94 bildes) ar stāsta sub titriem: manā draugu galerijā.