Andalūzijas ceļojuma 1. daļā. „Baltie ciemi un koridas dzimtene Ronda”.
|
Pēteris Vēciņš
|
Andalūzija.
Ievads.
Ilgi neesmu rakstījis, bet beidzot esmu nolēmis padalīties ar savu ceļojumu pieredzi. Ir sanācis tā, ka šogad oktobrī pabiju kārtējo reizi Spānijā, jeb precīzāk teikt Andalūzijā.
Atvainojos ja ievads iespējams būs pagarš! Bet bez tā nav iespējams pilvērtīgi izstāstīt manu stāstu.
Ielākajai daļai šīs zemes apmeklētāju, tā saistās ar saulainām piekrastēm un sauļošanos jūras krastā.
Tā kā man vāļāšanās pa pludmalēm ne pa visam nav prioritārā lieta, tad mans stāsts varētu būt noderīgāks aktīviem ceļotājiem un tiem kam interesē ne tikai salds vīns un saule jūras krastā, bet interesē arī vēsture un dažādas citas globālas un izglītojošas lietas, plus aktīva atpūta.Protams tas nenozīmē,ka vīns un saulainās pludmales tiks izslēgtas no ceļojuma plāna, nebūt ne! Teikšu uzreiz. Neesmu arī auto stopa un velo braucienu cienītājs. Es kā parasti priekšroku dodu auto transportam, jo tā iespējams vairāk un plašāk, ierobežotā laikā apskatīt to, ko vēlies. Piebildīšu, ka ceļojumus plānoju pats un organizētās ekskursijās piedalos reti. Ceļojumu plānošana varētu teikt, ir mans hobijs. Smeļos informāciju grāmatās, internetā un kartēs. Tad tulkoju informāciju un veidoju savu ceļojuma plānu.
Tā arī šoreiz! Izstrādju savu plānu astoņu dienu ceļojumam uz Andalūziju. Pats arī sakomplektēju grupu, kura kopā ar mani dosies šajā ceļojumā. Sākumā domāju, ka nebūs viegli savervēt līdzbraucējus, bet beigu beigas braucēju bija vairāk kā cerēts, tādēļ pēdējiem nācās atteikt un doties ceļojumā astoņu cilvēku kompānijā. Astoņu tādēļ, ka lielākā auto ietilpība, kādu iespējams iznomāt, ir astoņi pluss viens.
Par dažādām niansēm- auto iznomāšanu, viesnīcu rezervēšanu un dažādiem izdevumiem, pastāstīšu stāstījuma gaitā, jeb noslēguma sadaļā- kopsavilkumā.
Stāsts par Andalūziju sastāvēs no sešām vai septiņm atsevišķām sadaļām plus viens pielikums par braucienu uz Tanžeru Marokā. Bet tagad sākšu stāstu.
Stāsts būs nepilnīgs, ja neizklāstīšu īsu Andalūzijas vēstures aprakstu, jo stāstā bieži tiks mineti dažādi vestures fakti, kurus lasot būtu iespējams salikt pa plauktiņiem (domās). Vēstures izklāsts ir manā intepretācijā, jo esmu izlasījis daudz rakstus par Andalūziju un visu to izklāstīt vienā īsā rakstā ir grūti. Pieļauju, ka varētu nedaudz kļūdīties dažādu notikumu aprakstā, bet noteikti ne būtiski. Gribu vēl piebilst, ka daudzi, kuri apmeklē Spānijas Andalūziju, pat nenojauš, ka atbraukuši, uz ar īpašu vēsturi saistītu raģionu, seno Musulmaņu-mauru Andalūziju.
Andalūzijas teritorijā saglabājušies ārkārtīgi daudz vēsturisku pieminekļu. Pirmie šī reģiona iedzīvotāji bija ibērieši – ķeltu izcelsmes tauta. Vēlāk Andalūzijas piekrastes rajonos savas kolonijas nodibināja feniķieši, bet pēc tam grieķi. Visa Andalūzijas piekraste bija daļa no Kartāgas lielvalsts.. Pūniešu karu laikā starp Romu un Kartāgu Andalūzija pārvērtās par kara darbības skatuvi. Šeit pabijuši Jūlijs Cēzars un imperators Augusts.
Pēc romiešu impērijas pagrimuma un izzušanas, šo teritoriju iekaro vīstgoti.
El Andaluz-Arābu Islāma civilizācija, kuras uzplaukums norisinājā VIII-XV gadsimtos Ibērijas pussalā un kuru dēvē par „Musulmaņu Spāniju” jeb „Kordovas halifātu”. El Andaluz aizņēma ne tikai mūsdienu spānijas provinces Andalūzijas teritoriju, bet arī teritoriju, var teikt lielāko daļu no mūsdienu Spanijas dienvid-rietumu daļas, kā arī lielu daļu mūsdiemu Portugāles dienvidos. Sākotnēji šīs valsts galvaspilsēta, līdz XI g.s. bija Kordova, bet vēlāk par to pārmaiņus kļuva Seviļa un Granada.
Musulmaņi, jeb tā sauktie mauri, ieradās Ibērijas pussala 711 gadā, kad šeit valdīja Vīstgoti, kuri nežēlīgi apspieda un laupīja vietējos pamat iedzīvotājus. Vīstgoti, jeb vācu priekšteči kuru skaits tajā laikā nepārsniedz 100 000 bija nevisai stabila, jo tie piekopa stingri izolētu dzīves veidu atšķirībā no aptuveni 6 miljoniem vietējiem iedzīvotājiu. Tie runāja atšķirīgās valodās, atšķīrās to kultūras tradīcijas, kā arī atnācēji nežēlīgi izturējās pret pamatiedzīvotājiem.Pie kam, vietējie vīstgotu pārvaldnieki pastāvīgi konflikteja savā starpā.
Tā visa rzultātā nelielai musulmaņu armijai kura sastāvēja no Magribas (Mūsdienu Marokas) arābiem un berberiem, diezgan viegli izdevās pieviekt vīstgotu karaļa Roderika karaspēku. Musulmaņiem izdevās pakļaut gandrīz visu Ibērijas pussalu.
Lielako ties, to izdevās panākt mierīgā ceļā, noslēdzot miera līgumus ar atsevišķām pilsētām un novadiem, kuriem apmaiņā pret pakļaušanos halifātam, tika saglabātas tiesības uz zemes īpašumiem, kā arī brīvi piekopt savas ticības (kristiešu un jūdaisma) tradīcijas. Ticības iecietība un lielā brīvība izraisīja lielas iedzīvotāju simpātijas pret musulmaņu atnācējiem, jeb iekarotājiem.
Ir divas versijas, kā izcēlies nosukums El Andaluz. Viena, ka valsts nosaukta Korānā minētā pravieša Nuha (bībelē Nojs) – Andalus Ibn Tubala vārdā. Bet ticamaka ir cita versija: kad arābi ienāca Mahribā (Maroka), tad viņi uzzināja no vietējiem berberiem, ka otrpus aiz jūras šauruma ir „Vandāļu valsts”(Romas impērijas laikā par Vandāļiem dēvēja Vīstgotus). Un šad tad šie vandāļi veikuši uzbrukumus Mahribai un mēģinajuši to pakļaut, šķērsojot Gibraltāras šaurumu.
Daudziem sekojošiem vēsturiskiem faktiem pieskāršos turpmāk stāsta gaitā, bet tagad ķeramies pie lietas.
Andalūzijas ceļojuma 1. daļā. „Baltie ciemi un koridas dzimtene Ronda”.
Ceļojumu uz Andalūziju uzsākam no Londonas-Gatvikas lidostas, kur mums pievienojas biedri, kuri ieradušies tranzītā no Latvijas. Vakarā ielidojam Malagas lidostā, saņemam rezervēto auto Opel Vivaro un dodamies uz mazu piekrastes pilsētiņu Manilvu, kura atrodas aptuveni 100 km attālumā no Malagas. Manilvā sadalamies divās grupiņās pa četri cilvēki, no kuriem četri paliek viesnīcā Manilva Green, bet četri dodamies lejup uz jahtu piestātni La Duquesa, kur paliekam aprtamentā, pašā ostas teritorijā. Visi paēdam vakariņas un laicīgi dodamies gulēt, jo no rīta laikus ceļamies un dodamies pirmajā ekskursijā apskatīt slavenos kalnu ciemus, Pueblo Blankos un Rondas pilsētu.
Pueblo Blancos-baltie ciemi.
Ceļojumu uzsākam līdz ar saullēktu. Sākotnēji virs tuvējiem kalniem manāmi mākoņi, kuri nedaudz biedē. Izbraucam no apartamentiem un dodamies kalnu virzienā uz ciematu ar nosaukumu Sezāres (Cesares). Ceļš ved augšup pa kalnu nogāzēm un jau no ielejas saskatāms ciema baltais siluets. Agrā rīta miglā, jeb dūmakā zem mākoņu ieskautiem kalniem tas izskatās kā sniega kupena. Sasniedzam ciematu un veicam nelielu pit-stopu. Kavēties šajā ciematā nav mūsu plānos, jo mūsu maršrutā ir vēl augstāk kalnos esoši šāda tipa ciemi. Bet piebildīšu, ja jūs gadījumā apmeklējat Kosta de Sol piekrasti un dzīvojat Marbellas vai Esteponas kūrortos, tad šis ir tuvākais kalnu ciems uz kuru iesaku atbraukt un baudīt nedaudz „pueblo blankos” gaisotni.
Tātad mēs dodamies tālāk augšup pa kalnu ceļiem un mūsu pirmais pieturas mērķis ir Gaučinas ciems.
Sekojot no Vidusjūras piekrastes iekšzemeē ar vien biežāk, pa kalnu nogāzēm un ielejām, sastopami ciemi, kuri dēļ savaām spilgti baltajām ēkām nosaukti par „Pueblo blankos”-baltie ciemi. Šeit kalnainajā iekšzemē valda īpaša, no piekrastes kūrortiem atšķirīga gaisotne.
.Pueblo blankos Spilgti balto spožumu rada, ar dabīga kaļķa šķīdumu apklātās ēku sienas. Daudzi ēku īpašnieki, katru gadu no jauna, balsina fasādes lietojot šo kaļķa šķīdumu. Tāda ir jau gadsimtiem ilga tradīcija. Kaļķa klājums rada patīkamāku estētisko izskatu, kā arī pasargā sienas no erozijām, rada dezinficējošu efektu. Vasarā baltā krāsa pasargā no pārliekas sakršanas, bet ziemā liekais kaļķa slānis ir kā papildus izolācijas efekts.Andalūzijas kaļķa krājumi praktiski ir neierobežoti. Kaļķis tiek sasmalcināts novietots īpašos krāvumos un apdedzināts. Pēc tam šo pulveri arī lieto ēku balsināšanai.
Šķērsojam upes ieleju un ceļš pa serpentīniem sāk vest augšup, kur kalna galā manāms ciems, kurā redzams uzkalns, ar cietoksni galā. Tas ir Gaučinas ciems. Iebraucot ciemā saprotam, ka lai nonāktu līdz cietoksnim, jābrauc pa šauro ciema ieliņu labirintu. Šo Andalūzijas ciemu ielas ir tik šauras, ka vietām knapi iespējams izbraukt, jo ielas platums vietām tikai par pāris desmit centimetriem platāks, par auto platumu. Ņemo vērā, ka mums ir mikro autobuss, tas ir vēl sarežģītāk. Tā lēnām augšup pa ciema ielu labirintu meklējam, kā tuvāk tikt augšup redzamajam cietoksnim. Šeit tiešām varat redzēt,kā šie ciemi izskatās no iekšpuses, jo maģistrālie ceļi parasti ved apkārt, vai garām šiem ciemiem.
Beidzot atrodam, pēc mūsu domām tuvāko punktu cietoksnim, kur var piekļūt ar auto. Ar auto novietošanu tā pašvaki, jo viss ir ļoti šaurs, bet mums talkā nāk vietējais vīrs, kurš ar spāņu valodā pavadītu žestu palīdzību skaidro, ka mēs drīkstam auto novietot viņa mājas vārtu rūmē. Vīrs gan atlīdzību par to neprasa, bet mēs atstājam viņam pāris eiro tējas naudas.
Izskatās, ka līdz cietoksnim diezgan augstu jākāpj pret kalnu un tā tas arī ir. Kāpjot augšup visu ceļu mūs pavada vietējais vīrs. Nonākot pie cietokšņa saprotam, ka vīrs mums seko, lai atslēgtu vārtus un durvis ceitokšņa teritorijā esošai baznīcai. Mēģinām aprunāties ar vīru un noskaidrot kaut ko par cietoksni, bet nekā! Vīrs ne vārda nesaprot angļu valodā un prot tikai spāniski, ko mēs protams nesaprotam. Šeit vēlos piebilst-Spānijā visur, arī tūrisma objektos ir normāla parādība, ka reti kāds, pat no darbinieku vidus, prot angļu valodu.
No cietokšņa mūriem paveras lieliski skati uz apkārtni. No šejienes var saskatīt arī vidusjūras piekrasti un pat Gibraltāra klinti, kurp paredzēts doties rīt. Cietoksnis, jeb precīzāk, cietokšņa drupas atrodas tieši virs ciema uz klints. Veicam nelielu mūru un torņa apsekošanu un apskatām teritorijā esošo, ļoti mīlīgi iekārtoto baznīcu. Man te rodas doma, kā vecāka gada gājuma ļaudis spēj uzkāpt šajā kalnā, lai piedalītos dievkalpojumos. Kamēr ložņājam pa cietoksni, pēkšņi nez no kurienes, virs cietokšņa un ciema parādās grupa lidojošu kalnu ērgļu, kuri graciozi planē virs ciema un apkārtējām ielejām. Izrādās, tos no speciālas teritorijas cietoksnī, izlaidis atslēgu vīrs. Sanāk tads, kā šovs, speciāli priekš mums!
Noslēdzot cietokšņa apskati, piedāvājam atslēgu vīram atlīdzību par ērgļu šovu un durvju atslēgšanu, bet viņš atsakās un ar žestiem rāda, ka tas viss par brīvu. Pēc uzstājīgākas mūsu uzbāzības, tas norāda uz baznīcu un liek saprast, ja mēs vēlamies, ko ziedot, tad lai to atstāj baznīcas ziedojumu kastītē. Tā arī izdarām!
Un tā, mēs dodamies lejup un veicam nelielu pastaigu pa ciema šaurajām ieliņām un iegriežamies aplūkot visai interesanti izveidoto kapsētu, kuru redējām no augšas, kad bijām cietoksnī. Kāpjam mūsu auto un meklējam izeju no ciema. Tālāk dodamies pa auto ceļu Rondas virzienā, bet pa ceļam uz Rondu mums ieplānots neliels loks pa kalnu ielejām un grēdām.
No Algesiras-Rondas auto ceļa Algatocin ciemā nogriežamies pa labi Hubrikue (Jubrique) ciema virzienā un ienirstam lielā ielejā.leja tiešām iespaidīga! Braucot lejup iespējams apskatīt un saprast, ar ko tad īsti nodarbojas iedzīvotāji šeit kalnos. Te manāmi gan apelsīnu un citronu audzes, gan olīvkoku stādījumi. Pašā ielejas dibenā, nosacīti līdzenākajā daļā ierīkotas arī dārzeņu plantācijas. Ļoti interesnti izskatās arī korķā koki, kuru miza apakšējā stumbru daļā nolobīta. Starp visu to vēl manām pāris kok zāģētavu, kurās no visai kropliem stumbriem tiek gatavoti mietiņi žogiem un taras dēļiem līdzīgi zāģmateriāli.
Pims Hubrikue ciema, jeb spāņu Jubrique, jo spāņi burtu J izrunā kā H, pagriežamies sarežģīta nosaukuma, Genalguacil ciema virzienā. Aiz ciema izrādās seko ceļš bez asfalta seguma. Visai amizanti braukt pa zemes ceļu kalnu nogāzēs. Izrādās, ka neasfaltētais posms nav garš un no pretējā virziena tiek veikti remont darbi, lai ceļu varētu noasfaltēt. Ceļš pa serpentīnu vītu, ainavām bagātu ceļu ved strauji augšup pretējā aizas nogāzē. Pa ceļam avotā papildinām dzeramā ūdens krājumus, ko iesakām arī citiem darīt, jo veikalā ūdens šeit dārgāks pat par dažu zemās cenas vīnu.
Jo augstāk kalnā, jo vairāk izmainās ainava apkārt. Olīvju, apelsīnu un lapu koku audzes nomaina kalnu priedes, ciedri un pat pāris interesanta izskata egles. Uz kalnu pārejas mēs nonakam ceļa galā, kurš ved uz mūsu nākamo mērķi-Reales kalnu. Ceļs šaurs, līkumains un diezgan bīstams, jo nav aizsarg barjeru un vietām tas ved gar augstām klinšu nogāzēm. Pie visa tā, ja kāds brauc pretīm, tad samainīties iespējams ne visur un jārēķinās, ka var nākties kāpināt atpakaļgaitā, lai palaistu pretīm braucošo.
Pēc līkumošanas pa šo šauro ceļu nonākam izveidotā auto stāvvietā, no kuras var doties uz speciālu skatu laukumu, no kura var redzēt vidusjūras piekrasti no Marbellas līdz pat Gibraltārai un Āfrikas piekrastes kalniem. Vēl šeit var uzkāpt pašā Reales kalna virsotnē, kuras augstums pārsniedz 1400 metrus virs jūras līmeņa. Kāpšana virsotnē mums šodien nav paredzēta, jo mums pēc pāris dienām ieplānots iekarot ražīgāku, jeb stipri augstāku virsotni. Tādēļ dodamies uz skatu laukumu, kur baudām piejūras ainavas. Papildus mūs priecē fakts, ka mākoņi jau izklīduši pavisam. Šeit piebildīšu no pieredzes. Ja no rīta kalnos ir mākoņi, tas nenozīmē, ka tie tur būs ilgi. Laika apstākļi pārsvarā šeit ir labi un mākoņi var pazust pusstundas laikā, kā nebijuši. Starp citu! Uz šo virsotni var ērti atbraukt no piekrastes pilsētas Esteponas, pa taisno, ko esmu darījis vienā no iepriekšējiem braucieniem. Tas ir aptuveni 20 kilometru garš ceļš, kura sākumu pašā Esteponā nav visai viegli atrast, bet tas ir vienīgais ceļš kurš šķērso autobāni virs Esteponas, kalnu virzienā. Reales virsotne ir augstākā piekrastes grēdas virsotne pie Esteponas, starp Marbellu un Gibraltaru.
Pēc pastaigas Reales kalnā pa šauro ceļu dodamies atpakaļ uz kalnu pāreju, no kuras, jau pa citu ceļu dodamies uz Hubrikue. Ceļš šeit nedaudz atšķiras no ceļa caur Genalguacil ciemu. Šeit vairāk dominē augst kalnu mežu ainavas. Aiz Hubrikue atgriežamies uz tiltiņa pāri Rio del Genal upei, kuru jau šķērsojām šurpu braucot un aiz tā sākas stāvs kāpums uz Algatocin ciemu. Šeit pie tilta irīkots restorāniņš ar nosaukumu San Juan, kurā nolemjam ieturēt kafijas pauzi. It kā ir jau tuvu pusdienas laiks, kļūst ar vien siltāks, ja neteiktu pat karsts ,bet ēst vēl negribās. Upes krastā izveidota terase, kur jau ieejot var manīt, ka tiek šeit rīkoti dažādi mūzikas pasākumi un ballītes. Bārmenis izrādās pats arī īpašnieks ir ļoti laipns un kaut nedaudz zina angļu valodu.
Pasūtam kafijas un par šo to papļāpājam ar saimnieku. Mums par pārsteigumu, saimnieks ļoti labi zina, kur atrodas Latvija, jeb spāniski Letonia! Viņš nosauc visas valstis ar galvaspilsētām, kuras robežojas ar Latviju un vēl tuvākās valstis ap Baltijas jūru. Izrādās ka restorānu vairāk apmeklē tuvko ciemu un rančo zemnieki, kuri te rīko īsteni spāniskas fiestas (svētkus). Tūristi arī iegriežas, bet tā kā šis nav maģistrālais ceļš, tad pārsvara tie ir tādi, kā mēs, savdabīgu maršrutu ceļotāji un tie kuri šeit iegādājušies īpašumus, kuros pavadīt brīvdienas.
Kafija tiešām garda un dod mums enerģiju tālākam braucienam. Uz tiltiņa nedaudz pavērojam zivis kalnu upē un dodamies augšup uz Algatocin ciemu, kur nonākam uz auto ceļa Algeciras-Ronda. Pa cļam pieturam un klātienē apskatām, kā tiek iegūtas korķis no korķa ozoliem.
Koridas dzimtene Ronda.
Kalnu ainavas lēnām kļūst savādākas. Ar mežiem noklātās nogāzes un dārzus pakāpeniski nomaina sausa zāle ar krūmājiem, starp klinš akmeņiem, starp kuriem vietumis ganās aitas vai kalnu kazas. Un tā nemanot nonākam mūsu šodienas gala mērķa, pilsētas ar skanīgu nosaukumu Ronda. Bet pirms došanās pašā pilsētā nolemjam to apskatīt no ielejas puses. Lai to izdarītu, aplī pirms vārtiem, ar ieeju pilsētā nogriežamies pa kreisi šaurā celiņā, kurš gar klinšainu nogāzi zem pilsētas, ved lejup ielejā. Var redzēt, ka šo ceļu lieto tikai reti piedzīvojumu meklētāji, vai vietējie rančo īpašnieki.
Un te mēs nonākam ielejā, no kuras daudziem tūristiem netradicionālā rakursā var apskatīt Rondas brīnumu-tiltu pār Taho aizu. Pilsētiņa, izvietojusies uz divām augstām un stāvām klintīm, kuras atdalītas ar Taho aizu vienā pusē Rondas sen pilsēta, otrā nosacīti jaunā pilsētas daļa. Tagad divas pilsētas daļas, veco un jauno svieno iespaidīgs tilts pār Taho aizu. Veco Rondas pilsētu uz klints dibinājuši arābi, pēc pirineju pussalas ieņemšanas. Ronda ilgstoši, varētu pat teikt, bija kā pēdēja vieta, kuru pārvaldīja arābi, jeb mauri. Ik vienam kristiešu uzbrukumam, lielākais šķērslis bija šī neieņemamā Taho aiza. Kristtiešiem Rondu izdevās ieņemt tikai 1485 gadā.Lielākā daļa vēsturisko pieminekļu atrodas tieši Rondas vecajā daļā, kuras šaurajās ieliņās saglabājusies īsta „Pueblo blankos” atmosfēra, bet atšķirībā no daudzām citām pilsētām, šeit piemīt vēl savdabīga ar mauru kultūru saistīta atmosfēra.
No ielejas, lejpus pilsētas, dodamies atpakaļ uz apli, no kura iebraucam Rondā, no dienvidu puses, gar seniem vārtiem Puerta de Almocabar. Caur šiem vartiem Aragonijas karalis Ferdinands II 1485. gadā ieveda savu karaspēku no arābiem iekarotajā Rondas pilsētā. Te redzamas arī senā mauru cietokšņaAlmocabr mūra sienas. Cietoksni izpostīja un nodedzināja Napoleona iebrukuma laikā 1809 gadā.
No apļveida kustības apļa, gar minētajiem vārtiem un mūriem, iela ved tieši uz Rondas centru.
Šķērsojot pa šaurām ieliņām vecpilsētu un tiltu pār Taho aizu, nokļūstam jaunajā pilsētas daļā, kuratrodam auto stāvvietu. Stāvvieta atrodas pa kreisi aiz baznīcas, kurai nemanot garām pabraukt nav iespējams. Rondas apskate obligati javeic kājām ejot. Arī tā saucamā, Rondas jaunajā daļa, kura patiesībā nebūt nav jauna, bet tikai attiecībā pret otru daļu ir jaunāka, ir daudz ko apskatīt.
No stāvvietas dodamies dienvidu virzienā, kur nonākam pie augstas un stāvas klinšu nogāzes, no kuras paveras iespaidīgs skats uz apkārtnes lauku un kalnu ainavām. Rondas pilsēta izvietota uz klintīm, bet lejā jau tikai lauki dārzi un meži. Dodamies pa kreisi, gar klints malu līdz nonākam līdz laukumam-Arena Plaza de Toros, kur atrodas buļļu cīņu arena. Šī ir viena no prestižākajām arēnam toreodoru sabiedrībā. Kā nekā Ronda tiek uzskatīta par buļļu cīņu- koridas šūpuli. Arēna tika izveidota 1785 gada ar slaveno toreodoru Pedro Romero un Peppe Hillo līdzdalību. Abi šie toreodori pārstāvēja divas prestižākās, Seviļas un Rondas matadoru skolas. Visi slavenie matadori uzskata par lielu prestižu un cieņu, piedalīties cīņās šajā arenā.
Pedro Romiress Martiness bija slavens torrero no senas, Romero matadoru dinastijas. Laika gaitā Pedro Romiress izveido un ievieš klasisko torrero Rondas stilu, kurš ir daudz nežēlīgāks par citiem, ari par Seviļas skolas stilu. Pedro Romeros mūsdienās tiek uzskatīts par mūsdienu koridas tēvu un kā jau mineju, Rondu par koridas dzimteni.
Šī arēna tiek izmantota buļļu cīņām arī mūsdienās. Arēnā iekārtots Koridas muzejs, kur izstādītas afišas, fotogrāfijas, špagas un toreodoru kostīmi, kā arī liela ieroču kolekcija. Katru gadu, par godu Pedro Romiresam šeit notiek festivāls, kura laikā norisinās korridas turnīrs Goijas stilā. Pirmo reizi tas tika rīkots 1954 gada, par godu slavenā matadora 200 gadu jubilejai. Pasākuma piedalās visi pasaules slavenie mūsdienu matadori.Starp citu. Ar ko toreodors atšķiras no matadora: vienkārši matadors, tas ir zināmu pakāpi sasnieguša toreodora tituls.Korida Goijas stilā, tas ir teatralizets pasākums, kura laikā tiek attelots 18. gadsimts. Cilvēki ielās iziet ģērbušies seno laiku stilā ģērbtušies un piedalās vis dažādākajos pasākumos pilsētas ielās, protams arī arēnā.
Blakus arēnai, virs klinšu nogāzes atrodas neliels skvērs Alameda un Mersīdas (Iglesiade la Merced) baznīca, kur no kārtējā skatu laukuma paveras apkārtnes jaukās ainavas. Tālāk ejam gar klinšu malu un nonakam Spānijas laukumā (Plaza de Espana).
Pirms laukuma jau redzam slaveno Rondas simbolu Jauno Tiltu (Puente Nuevo), kurš savieno Rondas jauno un veco daļu un kuru pirms brīža skatījām no ielejas. Tilts uzbūvēts aizas pašā dziļākajā, bet vis šaurākajā vietā, 100 metru augstumā. Tilts izskatās ļoti iespaidīgi, tas atgadina cietoksni. Tilta būvēšanas laika, tā arhitekts gāja bojā, nokrītot aizā. Senāk, tilta pakajē bija ierīkots cietums. Ļaudis mēļojot, ka diktatora Franko valdīšanas laikā, no šī tilta, viņa pretinieki naktīs, tika sodīti un mesti aizā, kur to līķus saplosījušas lapsas un suņi.
No Spānijas laukuma un no pretēja krasta flangiem paveras grandiozi skati ne tiekai uz tiltu, bet arī uz aizu starp pilsētas daļām un ēkām, uz pašas aizas klinšu virsotnēm. Sķērsojot tiltu, nonakam Rondas vecpilsētā. Sķērsielā Santo Domingo pa kreisi aiz tilta atrodas Santo Domingo klosteris- inkvizcijas perēklis. Šeit tika izstrādati plāni, kā atbrīvoties no naiviem arābiem, kuri pēc drošības garantiju došanas, bija palikuši Rondas pilsētā, pēc rekonkistīdas.
Tālāk vēl pa kreisi seko Mauru karaļa pils (Casa del Rey Moro) kuru var redzēt arī no tilta puses. Patiesībā šī ēka ir būvēta 1709. gadā, kad par mauru valdīšanu jau sen bija aizmirsts, bet tā tika uzbūvēts vecas, bagāta arāba mājas vietā un tauta to tā nokristīja. Aiz ēkas lejup, klintī izgrebtas kāptnes, kuras ved lejup aizā. Pilsētas aplenkuma laikā, pa šīm kāptnēm Rondas pilsēta tika apgādāta ar ūdeni. Gūstekņi to nesa ar krūkām augšup. Tagad zem šīs ēkas ierīkots katakombu muzejs, kurā var iekļūt no Santo Domingo ielas.
Lejup pa ielu aiz vārtiem atdalās divas ieliņas ar veciem tiltiem pāri aizai.Šeit tilti uzbūvēti, jaumauru valdīšanas laikā un tie līdz Jaunā tilta tilta uzbūvēšanai bija vienīgie kas savienoja to laiku pilsētu un ziemeļu piepilsētu. Blakus tiltiem bijušas Arābu pirtis, kuru mūri saglabājušies vēl šodien.
Tālāk jau jākāp augšup pa šauru ieliņu un nonākam pie baznīcas. Svētās Marijas (Santa Maria la Mayor) baznīca, tāpat, kā daudzas citas Andalūzijas kristiešu baznīcas izveidotas pārbūvējot Mauru mošejas, jeb uzbūvējot tās uz mošeju pamatiem. Šeit mošejas minarets iebūvēts zvanu tornī. Ronda ir arī viens atjaunots minarets, kura nosaukums gan paradoksāli nosaukts kristiešu svētā, Svētā Sebastiana (Alminar de San Sebastian) vārdā.
Šeit pretī Svētās Marijas baznīcai atrodas skvērs, kura vidū, lielu koku un pamu paēnā ierīkota strūklaka ar soliņiem, kur mēs nedaudz atvelkam elpu un nedaudz atdziestam, jo gaisa temperatūra jau ir ap pluss 30 grādiem.
Blakus baznīcai un skvēram atrodas akmens pils Placio de Mondragon. Pēc karaļa Ferdinanda uzvaras pār mauriem, šī pils kļuva par katoļu karaļu rezidenci Rondā. Šodien šaja ēkā izvietots Rondas etnogrāfiskais muzejs.
Te nu mūsu šodienas obligāto apskates objektu programma noslēdzas un mums ir brīvs laik nesteidzoties lēnā solī, atpakaļ ceļā līdz auto stāvvietai, izbaudīt pilsētas savdabīgo dzīves ritmu, iegriesties kādā suvenīru bodītē un beidzot ieturēt uz vēlāku laiku atliktās pusdienas.
Gribu gan piebilst! Šeit vecās pilsētas dienvidu pusē ir vel viena terase no kuras pa kaptnēm var nokāpt uz Porto Novo tilta pakāji. Tā kā mēs tiltu jau no ielejas puses apskatījām, tad mūsu plānos nav kāpt jejā un atpakaļ pa šīm kāptnēm. No iepriekšējas piredzes varu teikt, ka tas nav viegls pasākums, bet ja neesat apskatījuši tiltu no ielejas, tad iesaku to tomēr izdarīt un nokāpt lejā, jo skats no turienes tiešām ir iespaidīgs!
Vēl šeit Rondas vecpilsētā atrodas Museo del Bandolero, jeb bandītu muzejs. Tajā var apskatīt dažādus ieročus un aprīkojumu, ko izmandojuši noziednieki, kuri sirojuši šajā apvidū19 g.s. un līdz pat 1950 gadam radīja nopietnas problēmas Spānijas valdībai.
Tā nu mēs lēnā solī, pa ceļam uzspēlējot ielas futbolu šaurā vecpilsētas ieliņā ar Rondas puišeļiem, dodamies uz tilta pusi lai atgriestos Rondas jaunajā pilsētas daļā.
Te neliela atkāpe: futbols! Futbols ieņem īpašu vietu spāņu sadzīvē, ar to aizraujās, vai tam seko ik viens spānis, neatkarīgi no vecuma un dzimuma. Ja arī, kads nespēlē futbolu, tad vis maz ir līdzjutējs,kādai no vietējām komandām. Gandrīz jeb kurā apdzīvotā vietā te ir vismaz viena-sava futbola komanda un nav svarīgi, kādā līgā un kādus sasniegumus tā panakusi, vietējie jūt līdzi tai.Futbola laukumi te ir katrā ciemā, par ko pārliecinamies ik uz soļa! Spāņu vīriešu galvenā sarunu tēma-krogā, darbā un arī majās ir futbols. Tādēļ arī spāņu sievietes ir iemācījušās sekot futbola spēlēm un just līdzi. Spāņi saka, ka sieviešu- līdzjutēju skaits sasniedz pat 40% no kopējā skaita.
Un tā! Pilsētas jaunajā daļā sadalāmies brīvā laika pavadīšanai. Daži iet piemeklēt restorāniņu, kur ieturēt pusdienas, citi uz uz Carrera da Espinel ielu, kur var veikt šopingu. Es pats dodos uz Spānijas laukumu, kur McDonalds pasūtu cēzara salātus. Neko lielu netaisos ēst, jo vakarā mums paredzets zivju restorna apmeklējums piekrastē, Duquesas zvejnieku ciematā. Kuriozs gan sagaida mani slavenaja McDonalds! Izrādās, ka šiem beigusies kola, bet ir pieejams alus! Izrādās, ka Spānijas McDonaldos ir pieejams alus, bet var nebūt kolas!
Pēc brīvā laika pavadīšanas satiekamies Plaza Socorro un dodamies uz auto stāvvietu. Nu jau pa citu ceļu: Ronda-San Pedro de Alcantara (pilsēta vidusjūras piekrastē), dodamies atpakaļ piekrastes virzienā un tad caur Esteponu, atgriežamies Manilvā un Duquesā.
Kosta de Sol piekrastes virtuve.
Šī vakara programmā, kā jau iepriekš teicu, ir restorāna apmeklēšana. Mūsu mērķis ir vietējo izslavēts, netālu ceļa malā, Martaginas rajonā, esošs restorāns “San Rafael”, kurā esmu bijis jau iepriekš un man tas iepatikās!
Gribu nedaudz pieskārties vietējās virtuves tradīcijām.Uzskatu, ka ik vienam, kuru interesē dažādas ēdienu gatavošanas tradīcijas, reiz jānobauda Andalūzijas un Kosta de Sol tradicionālie ēdieni.
Pirmais, kas šeit jānobauda ir ēdieni no jūras veltīm, kuru garšu nav sabojājušas saldēšanas kameras vai ledusskpis. Vispār spāņi arī gaļu gatavo neslikti, bet šeit piekrastē populārāki ir zivju ēdieni.
Noteikti jānobauda uz uguns ceptu srdīni, tā saucamo „espetos de sardinas”. Sardīnes tiek apvārtītas jūras sālī, tad uzdurtas uz iesma un ceptas uz oglēm. Ik pa laikam tās tiek apgrozītas un 2-3 minūšu laikā tās ir gatavas. Īpaši labas ir treknas sardīnes, kuras var dabūt tikai augusta-septembra mēnešos. Šādi šeit tiek ceptas arī citas zivis, piemēram doradas (vidusjūras zivis).
Dažādas mazās zivtiņas miksējumā, dažkārt kopā ar kalmāriem un astoņkājiem, tiek ceptas, vienkārši uz pannas, ar visām galvām un asakām. Šādu zivju asortu šeit sauc par „pescatio frito” un tas parasti tiek iekļauts tūristu tūrisma programmās, ka neatņemama sastāvdaļa.
Vēl jūs šeit varat nobaudīt „Conchas finas” ēdiens no dažādiem jūras gliemjiem-moluskiem, mīdijām.Jūras velšu salāti „mariscos”, kurus papildina ar tomātiem, ķiplokiem un olīvēm,tie tiek pārlieti ar olīveļlu un svaigi spiestu citronu sulu.Tiek uzskatīts, ka tikai šeit jūs pa īstam varat saprast, kā pareizi tiek gatavoti sarkanie karabinērosi (lielās krevetes). Arī zivju zupas šeit tiek gatavotas īpaši. Tās ir vairāki veidi. Īpaša ir zupa ar nosaukumu „emblanco”, tā ir vienīgā, kurā nepievieno tomatu, bet ļoti ražīgi tiek lietotas vietējās specijas, jeb garšvielas.
Apceptas mīdijas, dažādās mērcēs, langusti ar parmezānu, jūras asara karpačo, olīveļļā ar tomātiem apceptas krevetes- minu tikau nedaudzus, no Kosta de Sol piekrastes ēdienu klāsta.
Tā kā dažus no minētajiem ēdieniem jau esmu baudījis iepriekš, tad šodien izvēlos dārzeņos sutinātu doradu, gaspačo zupu un protams vīnu.
Piebildišu! Ja jums neiet pie sirds zivju ēdieni, tad jūs varat tepat piekrastē, jeb labāk doties uz restorānu, kādā no ciematiem kalnu pakājē un pasūtīt arī gaļas ēdienus, bet par tiem un citiem spānijas ēdieniem pastāstīšu kādā no nākamajām stāsta daļām.
Tā mūsu diena noslēdzas.
Rītā dodamies uz Gibraltāru, par ko stāstīšu nākamajā stāsta daļā „Herkulesa vārti- Gibraltāra”.
Dienas kopsavilkums:
Nobraukti 225km. Izdevumi: ieejas biļete koridas muzejā-6 euro, kafija kalnos-1.50euro, pusdienas McDonalds 5euro, vakariņas pluss vīns piekrastes restorānā-25euro. Brokastis gatavojam apartamentos, jo tajos ir aprīkotas virtuves.
Foto albūms (95 bildes) ar stasta sub titriem: manā draugu galerijā.
