Šarmantā Ziemeļfrancija
|
Sandra Tanne
|
Pēdējos gados ekskursijās biju devusies „uz savu roku” un jutos nedaudz nogurusi no plānošanas un organizēšanas, tāpēc šoreiz atļāvu, lai mani „ved” ekskursijā, lai man pašai nav ne par ko jālauza galva. Tā nu pievienojos Relakstūres grupai, kas devās uz Ziemeļfranciju veselu 11 dienu garā braucienā ar autobusu.
Pirmā un pēdējā diena paiet, braucot cauri Polijai, Lietuvai, Latvijai. Negaidīti ekstrēma izvēršas nakšņošana pirmajā viesnīcā Polijā netālu no Vācijas robežas – pēc garās autobusā pavadītās dienas gribas ātrāk nomazgāties, bet viesnīcā nav ne pilītes ūdens! Izrādās tuvējā pilsētiņā notikusi ūdensvada avārija... Nācās mazgāt muti ar dzeramo ūdeni no pudeles, bet citas stratēģiski svarīgās vietas ar mitro salveti... Jāpiebilst, ka ūdens neparādījās arī no rīta un tā nu ceļu turpināja vesels autobuss ar nemazgātiem rukšiem:)))
Otrajā dienā, braucot pa Vācijas bāņiem, izbraucam cauri tik dziļam ciklonam, kur liekas, ka viss ir tik pelēks, pelēks, pelēks... Tuvojoties Braunšveigai, kur paredzēta neliela ekskursija, lietus norimst un mākoņi sāk izklīst. Kādu stundu izvingrinām kājas, baudot jauko Braunšveigas pilsētu ar Vācijai tipiskām pildrežģu mājām, skaisto pils laukumu, kuru rotā lauvas skulptūra, kas uzcelta par godu Indriķim Lauvam. Skaista ir Tērpu nama fasāde. Ielūkojamies Doma baznīcā, kuras lepnums ir milzīgais bronzas septiņzaru svečturis. Nakšņojam Ibis viesnīcā Beļģijā Ljēžas pilsētā un šī viesnīca ir viena no labākajām visā ceļojumā. Jaukas un mājīgas istabiņas, vannas istaba ar apsildāmu grīdu (bija arī ūdens!!!), bagātīgas brokastis – ko gan vairāk tūristam vajag?
Trešajā dienā esam sasnieguši Franciju, kura lepojas ar labākajiem ceļiem Eiropā. Tiešām autobuss ripo gludi, nav ne bedru, ne grambu. Apskatām Pikardijas galvaspilsētu Amjēnu, kurā ir brīnišķīga gotiskā katedrāle, kas ir lielākā 13.gs. gotiskā katedrāle Francijā. Baznīcas iekšpuse diezgan askētiska, atrodam arī slaveno mazo eņģelīti. Izstaigājam burvīgo Sent Lo kvartālu gar upi, kurā rindojas mazas mājiņas, tik burvīgas, gandrīz kā pasaku mājiņas. Tālāk dodamies uz Normandiju. Aiz loga labības lauki mijās ar kukurūzu, ganās brangas govis, kuras es nodēvēju par kamambēra rūpnīcām, jo tieši Normandija ir kamambēra siera dzimtene, kur 18.gadsimta beigās Kamambēras ciemā tas tika pirmo reizi pagatavots. Kā vēlāk noskaidroju, baltās govis, ko visvairāk redzam, ir gaļas govis, bet piena govis esot brūnās. Vispār Francijā esot tik daudz siera šķirņu, ka, katru dienu ēdot citu sieru, ar gadu nepietiktu, lai visus nogaršotu. Normandija ir arī sidra un kalvadosa dzimtene, kurus gatavo no āboliem. Sidru nogaršoju, tas likās ļoti labs padzēriens karstā dienā. Grēks teikt, bet mūsu sintētiskais sidrs likās garšīgāks... Tā kā neesmu stipro dzērienu cienītāja, tad kalvadoss paliks nenobaudīts. Esam ieradušies Normandijas galvaspilsētā Ruānā, ko dēvē par simts zvanu pilsētu un kura tiešām izrādās pārsteidzoši skaista. Burvīga ir katedrāle, tiesu nams, bet mani pārsteidz daudzās skaitās pildrežģu mājas un šaurās ieliņas. Man šī pilsēta ļoti iepatīkas. Senajā tirgus laukumā uzbūvēta moderna baznīca, kura atgādina otrādi apgāztu vikingu kuģi. Baznīcas iekšpuse pārsteidz ar krāšņām vitrāžām. Baznīcas priekšā atrodas liels krusts – tieši šeit savulaik tika sadedzināta Žanna d’Arka. Pēc pilsētas apskates lielveikalā iepērkam pirmos franču vīnus un sierus. Piedāvājums ir tik liels, ka pie vīnu plauktiem vienkārši apjūkam. Vīnu cenas ir patīkamas – sākot no 1,5 eiro par pudeli. Labi, ka netālu gadās mūsu gide, kura palīdz izvēlēties vīnu. Frančiem vīni pārsvarā ir sausie, pavisam saldo nav, ir tikai nedaudzi pussaldie. Tādu arī nopērkam – Gewurztraminer – baltvīns, kas ražots Elzasā-Lotringā. Tā kā nakšņojam pašā Ruānā netālu no centra, tad pēc vīna un siera baudīšanas vēlreiz dodamies izbaudīt vakarīgo vecpilsētu.
Ceturto dienu sākam ar vienīgo dabas objektu šajā braucienā– Etretas klintīm gleznainajā Alabastra krastā. Esam pasūtījuši burvīgu laiku ar saulīti un nedaudz vēja. Baltās klintis saulītē uz zilo debesu un jūras fona izskatās iespaidīgi. Pastaigājam pa Muitnieku taku, kas ved augšā uz klintīm. Dabas skati ir pasakaini! Kā man patīk tas, ko redzu! Labprāt pakavētos šeit ilgāk, taču diemžēl tas nav iespējams. Tālāk autobuss mūs ved pāriSēnas grīvai pa 8 km garo Normandijas tiltu uz mākslinieku pilsētiņu Onflēru – kārtējo jauko pilsētiņu, kur apkārt ostai izkārtojušās burvīgas šauru mājiņu rindas, omulīgi krodziņi, kuros var nesteidzīgi nobaudīt gan jūras veltes, gan arī citus gardumus. Krastmalā vēl arvien savus darbus rada gleznotāji. Apskatām īpatnēji neierastu koka baznīcu, kurā gatavojas kāzām. Pamazām ierodas kāzu viesi – dāmas skaistās kleitās un gandrīz katrai galvā milzīga cepure – uzreiz redzams, ka esam Francijā! Šķērsielā pamanām arī jauno pāri, kurš tuvojas greznā limuzīnā. Mūsu ceļš tālāk ved uz kūrortpilsētiņām – Dovilu un Truvilu, kas izvietojušās viena otrai pretī katra savā upes krastā. Truvila ir vairāk proletāriska, bet Dovila ir īsta miljonāru atpūtas vieta. Dovilā atrodas tikpat daudz dārgo modes preču veikalu, cik visā Parīzē. Greznas viesnīcas, glaunas mašīnas, nesteidzīgas, koptas un labi smaržojošas sievietes un vīrieši, dārgi veikali... kaut uz brīdi mēģinājām iejusties bezrūpīgajā bagāto cilvēku dzīvē. Pie pilsētiņas atrodas pludmale, kurā daudzām slavenībām ir savas privātās ģērbtuves. Pludmalē redzējām, ko nozīmē bēgums – lai nokļūtu līdz jūrai un nopeldētos, bija jāiet tālu, tālu pa slapjām, staignām smiltīm, nu vismaz kādu puskilometru. Nē, tāda jūra gan man nepatīk... Bez tam ūdens te reti iesilstot vairāk par 18 grādiem...
Piektā diena sākas ar Sanmišelas klostera apmeklējumu. Jau sen sapņoju ieraudzīt klosteri ar savām acīm un nu beidzot šī reize ir pienākusi. Klosteris uzcelts uz robežas starp Normandiju un Bretaņu. Jau pa gabalu tas izskatās varens – izslējies kalna galā. Piebraucot klosterim, ir paisums, visapkārt viļņojas ūdens. Gide rāda ūdens klajumu kreisajā pusē un saka, ka tā ir autobusu stāvvieta, kurā, mums atgriežoties no Sanmišelas klostera, stāvēšot arī mūsu autobuss. Nu nezin... Šaurā ieliņa, kas ved kalnā uz klosteri, ir pilna ar suvenīru bodītēm, kafejnīcām, viesnīcām utt. No klostera paveras jauks skats uz jūru un paisumā pārplūstošajām pļavām. Redzams, kā jūra jau nedaudz atkāpusies un tiek mazgāta autobusu stāvvieta. Klostera baznīcas smaili rotā zeltītā svētā Miķeļa skulptūra. Klostera iekštelpas ir diezgan askētiskas un padrūmas. Jauka bija klostera krusteja ar eleganto kolonnu simetriskajām rindām, kas ir skaists normaņu 13.gs. arhitektūras paraugs. Kad nonākam atpakaļ pie autobusa, jūra ir krietni atkāpusies un autobuss tiešām stāv stāvvietā, kur no rīta bija ūdens!
Tālāk mūsu ceļš ved uz austeru galvaspilsētu Kankāli, kas izrādās ļoti jauks zvejnieku ciematiņš. Tieši šeit ir vieni no spēcīgākajiem paisumiem un bēgumiem Eiropā un tieši tas padara šeit audzētās austeres par visgaršīgākajām Eiropā. Mums paredzēta viesošanās pie austeru audzētājiem ar austeru degustāciju. No visas grupas tikai daži cilvēki ir iepriekš nogaršojuši austeres. Sākumā es biju noskaņota pret austeru degustāciju, jo man likās, ka tas nu reiz ir kaut kas neēdams... Taču aprunājoties ar tiem, kas tās bija ēduši agrāk, nolēmu noriskēt un pagaršot... nu vismaz vienu... Vispirms mums pastāsta un parāda dokumentālu filmu par to, kā tiek audzētas austeres. Tas ir ļoti, ļoti smags un grūts darbs, tāpēc vairs nebrīnos, ka austeres ir tik dārgas. Apskatām arī baseinus, kuros austeres tiek turētas, pirms likšanas uz galda. Pēc tam seko austeru degustācija – katram šķīvī ir 3 austeres, klāt citrona šķēlīte, maize un glāze ar balto vīnu. Smaržo austeres ne pārāk jauki, arī izskats ir tāds, nu ne visai... Gide mūs iedrošina, ka smarža neatbilst garšai. Citi saka, ka garšo pēc vistas, citi – pēc laša, vēl citi – pēc sēnēm... Nu jāpagaršo pašai, lai saprastu, kam īsti taisnība... Vispirms jāuzspiež citrons, tad ar dakšiņu jānodala no gliemežvāka un tad jāmēģina dabūt mutē. Kad tas ir izdevies, sajūtu sāļi skābu garšu, kas atgādina lasi, bet konsistence ir tāda gluma. Prasās uzkost maizīti un uzdzert vīnu. Pēcgarša ir normāla un „uz augšu nerauj”. Saprotu, ka varēšu pieveikt arī pārējās šķīvī palikušās austeres. Mans secinājums par austerēm – ēst tās var, taču, diez vai vēlētos maksāt lielu naudu par tām. Tā vietā drīzāk izvēlētos kaut ko no gaļas, kaut vai veco labo karbonādi. Mans princips ir – vispirms pagaršot un tad kritizēt. Kankālē vērojam bēgumu – kuģīši un laiviņas palikuši smiltīs, jo jūra ir atkāpusies. Tā atkāpjas aizvien tālāk, atstājot smiltīs aizvien vairāk laivu.
Nākamais apskates objekts ir Bretaņas korsāru pilsētiņa Senmalo. Šī pilsēta reiz bijusi slavena kā pirātu pilsēta. Senmalo ir ļoti labi saglabājies senais pilsētas valnis, pa kuru var apiet apkārt visai vecpilsētai un paraudzīties uz to no augšas. Senmalo ir pavisam atšķirīga no iepriekš redzētajām pilsētām, šeit vairāk ir mūra mājas, visapkārt mūrim plešas jūra, pie mūra lejā ir pludmales. Ir vērojams bēgums un jūra ir stipri atkāpusies. Atkal krastā „mētājas” kuģīši un laiviņas. Vienā no skatu punktiem norādīts, ka labos laika apstākļos redzama Džersijas sala. Laiks ir labs, saulains, bet izskatīju visas acis, taču salu tā arī nesaredzēju... varbūt laiks gādāt brilles?:))) Tā kā saulīte silti spīd, cilvēki turpat lejā pie vaļņa sauļojas, peldas. Gudri ir ierīkoti tādi kā baseini ar nožogojumu, lai bēguma laikā viss ūdens neaizplūstu projām. Nolemju iebrist tādā baseinā un pamēģināt, cik tad ūdens ir silts... brrr ... tas ir pārāk auksts... es tādā nevarētu peldēt. Taču izskatās, ka bērniem nemaz nesalst.
Sestā diena ataust saulaina un solās būt ļoti karsta. Šodien apskatīsim trīs no vairāk kā 500 Luāras ielejas pilīm. Ainava aiz loga ir kļuvusi savādāka, parādās pa kādam vīnogu laukam un saulespuķu laukam, zied virši. Luāras reģions tiek dēvēts par Francijas dārzu. Starp citu, Luāras upe esot visgarākā no Francijas upēm. Pirmā pils, ko apskatām, ir romantiskā Šenonso pils. Pils īpašnieces ir bijušas sievietes un katra no tām pili uzlabojusi un pilnveidojusi, atstājot kaut ko no sevis. Pili ieskauj skaists, simetriski veidots dārzs. Pils uzcelta uz Šēras upītes, brīnišķīgs ir skats uz pili no upes puses. Pils iekšiene skaistumā neatpaliek no ārienes – skaisti mēbelētas istabas, greznas guļamistabas, gleznas un puķes – gandrīz katra istaba ir rotāta ar burvīgu puķu kompozīciju. Šī pils man palika atmiņā tieši ar puķu smaržu! Nākamā ir Bluā pils, kas atrodas tāda paša nosaukuma pilsētiņā. Pilij ir vairāki pavisam atšķirīgi spārni. Pils kādreiz bijusi galvenā valsts intrigu arēna. Katrīna Mediči aiz maziem senču portretiņiem šeit slēpusi savas indes. Interesantas ir košo flīzīšu grīdas. No pils paveras jauks skats uz Bluā pilsētiņu. Pēdējā ir Šamboras pils, kas ir franču renesanses izcils darbs un skaitās viena no skaistākajām pilīm pasaulē. Pils tiešām ir iespaidīga jau pa gabalu, it īpaši tās jumts. Pils ir interesanta ar lielu torņu un tornīšu skaitu, kuri, kā runā, neatkārtojās. Jumts ar daudzajiem tornīšiem veidots kā austrumu pilsēta, tur arī pakavējamies visilgāk. Pili cēlis Fransuā I. Par savu noslēpumaino simbolu Fransuā I izvēlējās salamandru un tā redzama vairāk kā 800 vietās. Tā vismaz raksta ceļvedī, pati salamandras neskaitīju... Pilī ir bezgala daudz istabu (ap 440). Uz savas guļamistabas loga rūts mīlas ievainotais Fransuā I esot ieskrāpējis vārdus: „Visas sievietes ir neuzticamas, katrs, kas viņām tic, ir muļķis”. Kas to lai zina, vai viņam taisnība... Vēl ir interesants fakts, ka pils celtniecībā piedalījās Leonardo da Vinči, kurš ir projektējis īpašas vītņu kāpnes tā, lai tas, kurš kāpj augšup, nesatiekas ar to, kurš kāpj lejup. Pili ieskauj milzīgs parks, kura mūris ir tikpat garš, cik Parīzes apvedceļš. Mūsu ceļš tālāk ved uz Parīzi. Parīze mūs sagaida ar milzu sastrēgumiem uz apvedceļa. Braucam ilgi, ilgi, šķiet, ka bezgalīgi... Beidzot sastrēgums pievārēts un esam nokļuvuši pašā centrā pie Eifeļa torņa, kuru šovakar dosimies iekarot. Mūs sagaida milzīga burzma, lielas rindas un uzbāzīgie Eifeļu tornīšu tirgotāji. Pirmajā brīdī vēl nevaru aptvert, ka tiešām esmu Parīzē, taču, kad rinda izstāvēta un esam uzbraukuši 2.stāvā, tad beidzot iestājas sajūta, ka viss notiek. Skatoties uz pamazām satumstošo Parīzi, pārņem nerealitātes sajūta, ir tik skaisti! Atpazīstu Monmartru, kas iepriekš redzēta tikai fotogrāfijās, redzami Defansas debesskrāpji, lejā kā čūska izlokās Sēna, pa kuru vēl joprojām kursē kuģīši. Plkst. 22:00 Eifelis uz piecām minūtēm tiek ietērpts mirgojošās lampiņās, šoreiz mēs to izbaudām, atrodoties pašā tornī. Citu vakaru to noteikti noskatīsimies no cita skatu punkta. Ir laiks doties atpakaļ uz autobusu, kas mūs aizvizina uz viesnīcu Sentdenī rajonā hotel Campanile. Turpat lejā atrodas metro stacija, no kuras rīt mēs iekarosim Parīzi.
Septītā un astotā diena paiet, iepazīstot Parīzi.
Septītajā dienā paredzētas 12 stundas Parīzē bez autobusa. Tā kā tiek solīts ļoti karsts laiks – ap 30 grādiem, esam apgādājušies ar ūdens krājumiem, kuru, kā vēlāk izrādījās tāpat bija par maz... Vispirms iegādājamies metro biļetes – izdevīgākas ir karnetes, kas ir 10 biļešu komplekts, to var sadalīt uz vairākiem cilvēkiem. Ar karneti viens brauciens izmaksā lētāk – 1,20 eiro, bet atsevišķs brauciens būtu maksājis 1,70 eiro. Metro ir pats labākais pārvietošanās līdzeklis Parīzē, ātri un bez sastrēgumiem var visur nokļūt. Parīzes metro ir viegli orientēties, visās metro stacijās ir kartes, kurās viegli var sameklēt vajadzīgo līniju. Kaut arī viesnīca atrodas Parīzes nomalē, visa braukšana notiek vienas zonas ietvaros. Laikam ārpus pilsētas ir arī citas zonas, bet tās šoreiz neizmantojam. Pārsteidz, ka reti kurā metro vagonā ir kondicionieris. Diena ir ļoti karsta un metro ir tik sutīgi, kaut arī logi atvērti.
Neliela atkāpe par Parīzi... Raksturīga Parīzes iezīme ir lielais melnādaino daudzums ... es zināju, ka viņu ir daudz, bet, ka tik daudz... Rajons, kurā mēs nakšņojām, bija melnādaino rajons. Metro vagonos melno bija vairāk kā balto, it īpaši tuvojoties viesnīcai. Pie viesnīcas atradās lielveikals – kā mūsu lielā Maxima vai Rimi. Vakarā iegājām nopirkt šo to no pārtikas. Interesanti, ka pie ieejas veikalā vietējiem, ja tiem līdzi bija kāds iepirkumu maisiņš, to aizlīmēja ar līmlenti. Veikalā valdīja liela nekārtība, pa grīdu daudzviet bija izmētāti produkti. 90% no visiem apmeklētājiem un arī darbiniekiem bija melnie, rindas pie kases lielas, pie mums tādās stāvētu 15-20 minūtes, bet šeit mums tas prasīja vairāk kā stundu!!!! Kasiere kustējās kā aizmigusi, nākamo pircēju apkalpo tikai tad, kad iepriekšējais visu savu pirkumu salicis maisiņā. Vēl pa vidu papļāpā, pakasa galvu, pagrozās... Blakus rindā izcēlās milzīgs skandāls, saplēsās divi melnie, ko tādu es nebiju piedzīvojusi – tāda kliegšana līdz histērijai. Neesmu rasiste, bet palika neomulīgi. Izbļaustījās un norima...varbūt viņiem tā pieņemts? Tās gan bija vienīgās negatīvās atmiņas par Parīzi.
Parīzes apskati sākam ar Monmartru. Jau pa lielu gabalu redzama Svētās Sirds bazilika, kas slejas Monmartras pakalna galā. Ir iespēja kalnā arī uzbraukt arī ar funikulieri, bet man labāk patīk kāpt ar kājām, ik pa laikam atskatoties uz skaisto skatu, kas atklājās uz Parīzi. No kalna augšas paveras tiešām burvīgs skats uz Parīzi, šī vieta bija redzama arī filmas „Amēlija” kadros. Apskatām baziliku arī no iekšienes, tā ir skaista. Diemžēl bazilikas kupolā mums nav paredzēts kāpt, tas paliks kādai citai reizei Parīzē. Klīstam pa Monmartras šaurajām ieliņām, visapkārt daudz mazu veikaliņu, kafejnīcu, mākslinieku, kas piedāvā uzzīmēt portretu. Apskatām slaveno Mulenrūžu, kas tulkojumā nozīmē „sarkanās dzirnavas”. Tālāk ar metro dodamies uz Defansu, kas ir Parīzes debesskrāpju rajons. Defansa ir plašākais un modernākais daudzstāvu biroja ēku rajons Eiropā. Iznākot no metro, visapkārt slejas debesskrāpji – kādi tik tie nav – viens par otru interesantāki. Aizejam līdz lielajai Arkai, kuru Parīzei esot dāvājis Fransuā Miterāns. Tā ir tik liela, ka tajā varētu ievietoties Parīzes Dievmātes katedrāle! Nemaz tik liela neizskatās, bet tas laikam mānīgs priekšstats. Defansas rajons man ļoti, ļoti patika, jo nekur vienuviet nebiju redzējusi tik daudz augstceltnes. Arī apkārtne gaumīgi iekārtota, ir gan baseini, gan skulptūras, gan arī glītas puķu dobes. Tālāk dodamies uz Parīzes centru, tur aplūkojam galvenos „must see” objektus – Konkordijas laukumu, skaisto Garnjē operu, Lafaetas galerijas grezno namu, jocīgo Pompidū centru, rātsnamu, Sitē salu ar Parīzes Dievmātes katedrāli. Katedrāle ir varena no ārpuses un vēl iespaidīgāka iekšpusē. Mums palaimējās, jo sākas dievkalpojums un dzirdam skaistu mūziku, kas vēl vairāk pastiprina iespaidu. Bija arī ekskursija Smaržu muzejā, bet to es labprāt būtu izlaidusi. Pašā vakarā izbraucam ar kuģīti pa Sēnu, arī šis brauciens ir ļoti jauks, tikai nežēlīgais karstums ir darījis savu un jūtams pamatīgs nogurums.
Astotajā dienā turpinām Parīzes apskati – tikai šoreiz ar autobusu. Atkal izbaudām Parīzes sastrēgumus, laikam jau tā viņiem ir ikdiena... Apbraucam Bastīlijas laukumam, izkāpjam apskatīt vienu no skaistākajiem Parīzes laukumiem – Vogēzu laukumu. Nezinu kāpēc, bet šis laukums mani neuzrunā, varbūt vainīgs ir lietutiņš, kas smidzina tieši tajā brīdī. Tālāk nonākam Luksemburgas dārzā, kas man iepatīkas no pirmā skatiena – te viss ir tik gaumīgs un skaists – gan Luksemburgas pils, gan krāšņās puķu dobes, gan baseini, strūklakas, ēnainie celiņi, te ir par visu padomāts. Šajā parkā atgriezāmies brīvajā laikā un vēlreiz to izbaudījām. Ļoti patika, ka te atradās daudz brīvi stāvošu krēslu, ko varēja pārvietot pēc sirds patikas. Šeit arī sarīkojām pikniku un nospriedām, ka šī ir vislabākā vieta pusdienām brīvā dabā Parīzē. Starp citu, šeit atrodas Brīvības statuja, kas ir slavenās Ņujorkas Brīvības statujas oriģināls, jo to Amerikai dāvāja Francija – kā abu valstu un to tautu draudzības simbolu. Tālāk autobuss mūs caur Invalīdu kvartālu aizvizināja uz Elizejas laukiem, apbraucām apkārt Triumfa arkai un tad līdz Luvrai, kur mums tiek dots brīvais laiks līdz pat vakaram. Gribējām apskatīt Senšapelu, taču diemžēl tā bija tūristiem slēgta uz dievkalpojuma laiku un gaidīt, līdz tas beigsies, negribējām. Vēlreiz papriecājāmies par Parīzes Dievmātes katedrāli, tad caur Invalīdu kvartālu aizgājām līdz Luksemburgas dārzam, tad gar Invalīdu namu un Armijas muzeju devāmies apskatīt skaistāko no Parīzes tiltiem – Aleksandra tiltu. Ļoti patika. Skaista bija Mazā pils, man tā patika labāk par Lielo pili. Tad jau esam nonākuši uz Elizejas lauku avēnijai, kur „lauki” vien palikuši nosaukumā, jo tā ir iela ar ļoti dzīvu satiksmi, daudziem veikaliem un cilvēku burzmu, ka brīžiem bija grūti virzīties uz priekšu. Priekšā tālumā slejas varenā Triumfa arka, kurai pamazām tuvojamies. Jo tuvāk nākam, jo varenāka tā šķiet. Iztēlojos, kā Napoleons te jāja cauri pēc kādas uzvaras kaujā... Tālāk dodamies Trokadero pils virzienā, no šejienes paveras fantastisks skats uz Eifeļa torni. Tā noteikti ir pati labākā skatu vieta uz Eifeli, it īpaši vakarpusē, kad saules stari krīt uz torni. Vakarā, kad bija pavisam satumsis, atgriezāmies šeit vēlreiz, lai papriecātos par izgaismoto Eifeli un lampiņu spēli, kas tiek iedegtas 22:00 un 23:00 uz piecām minūtēm. Eifelis bija un palika mans vismīļākais Parīzes apskates objekts.
Devītajā dienā no paša rīta dodamies prom no Parīzes uz Šampaņas galvaspilsētu Reimsu, kur apskatām kārtējo no varenajām katedrālēm - slaveno liesmojošās gotikas katedrāli, kurā kronēti Francijas karaļi. Šī šķiet viena no iespaidīgākajām, ko esmu redzējusi šajā braucienā. Šo katedrāli dēvē par eņģeļu katedrāli un visslavenākais ir smaidošais eņģelis ar noslēpumaino smaidu. Reimsas pilsēta ir tiešām jauka, taču pēc Parīzes tā mani emocionāli vairs tik ļoti neuzrunā. Programmā ir paredzēta šampanieša degustācija. To mūsu mazā kompānija izlaiž, jo 15 eiro par divām glāzēm šampanieša šķiet tā kā par dārgu. Ekskursija esot bijusi interesanta, bet šampanietis licies paskābs – tā stāstīja tie, kas piedalījās. Tālāk mūsu ceļš ved uz pundurvalsti Luksemburgu, kas ir vienīgā suverēnā lielhercogiste pasaulē un arī Eiropas Savienības birokrātijas centrs. Luksemburgieši ir lepna tauta, viņu moto ir „mēs gribam palikt, kas mēs esam”. Un ir ar ko lepoties: valsts ar vienu no augstākajiem ienākumiem uz vienu iedzīvotāju, mazu bezdarbu un nemainīgi augstu labklājību. Luksemburgas pilsēta ir pavisam atšķirīga no iepriekš redzētām pilsētām un tā man atkal ļoti patīk. Fantastiskie tilti starp klintīm, elpu aizraujoši skati uz apkārtni, skaistā vecpilsēta... gribējās šeit pakavēties ilgāk, taču mums vēl ceļš priekšā līdz naktsmītnei Koblencā. Pa ceļam vērojam skaistos Mozeles upes līkumus, vīnogu laukus un atmiņā nāk mana pagājušā rudens nelielā ekskursija pa Mozeles ieleju. Nakšņojam Koblencas piepilsētā, kas drīzāk līdzinās ciematam. Viesnīca Hotel Simonis ir viena no labākajām viesnīcām visa ceļojuma laikā. Brokastis ir ļoti bagātīgas, īstā vācu garā. Pats viesnīcas saimnieks apstaigā viesus ar blašķīti un piedāvā „medizine” tiem, kas vēlās – kam pie kafijas, kam tīrā veidā. Vēlāk jau tas turpinās ar citu pudeli. Braucot prom, gan saimnieks, gan saimniece, iznākuši ārā, māj mums atvadas.
Desmitājā dienā turpinās ceļš mājup. Šajā virzienā, braucot cauri Vācijai, ir daudz vairāk, kur „piesiet” acis, te ir gan pakalni, gan skaistas pilsētiņas vai ciemati ielejās pie kalniem. Apstājamies nelielai pastaigai Tīringenes pilsētiņā Eizenahā, kas ir Baha dzimtā pilsēta. Pilsētas vēsture ir saistīta arī ar Mārtiņu Luteru, jo šeit viņš esot dzīvojis laikā, kad tulkojis Jauno Derību vācu valodā. Pilsētiņa ir jauka, kārtīga, kā jau Vācijā pierasts. Tuvumā atrodas arī varenais Vartburgas cietoksnis, taču to šoreiz neapmeklējam. Un tālāk tikai braukšana, braukšana ar nakšņošanu Vroclavā, kamēr tiekam līdz mājām.
Organizētām ekskursijām ir gan savi plusi, gan arī mīnusi, bet kopumā ar ekskursiju esmu ļoti apmierināta, jo iepazinu daļu no Francijas ziemeļiem un viss redzētais man tiešām patika. Uz savu roku ceļojot, noteikti tik daudz nepagūtu apskatīt, toties katrai jaukajai vietai varētu veltīt vairāk laika. Toties, ceļojot ar grupu, nav jālauza galva par nokļūšanu no viena objekta uz otru, visur pieved un vēl pastāsta, iesaka labākos variantus.
Viss mans ceļojums ir apskatāms četrās bilžu galerijās, iespējams, ka vēlāk pievienošu vēl galeriju par Luksemburgu un Vāciju. Bilžu ir daudz, bet mazāk nekādi nesanāca, jo redzējām tik daudzas skaistas vietas.
