Viena diena Lietuvā uz savu roku

08.07.2007
5 min lasīšanai
22 foto

Esam nolēmuši doties nelielā izbraucienā pa Lietuvu. Gribam redzēt Krusta kalnus un vēl kaut ko pie reizes apskatīt. Internetā atrodu, ka Krusta kalni atrodas 12 km no Šauļiem uz Rīgas pusi. Izpētot karti, redzam, ka ceļš no Preiļiem būs vairāk kā 300 km, tāpēc nolemjam izbraukt agri – ap 7.00 no rīta. Tā 7. jūlija rītā ceļamies 6.00, un, diemžēl, plāni nedaudz mainās. Izrādās, man ir uzpampis vaigs, tas nozīmē, ka pirms izbraukšanas ir jāizraujas zobs. To veiksmīgi izdaru Daugavpils stomatoloģiskajā poliklīnikā, bet līdz ar to ir aizkavējies izbraukšanas laiks. No Daugavpils izbraucam plkst.9.00 un dodamies uz Medumu robežkontroles punktu. Pārējiem līdzbraucējiem jau ir sagribējies ēst, tāpēc ieturam nelielas līdzi paņemtās brokastis vēl Latvijas teritorijā. Māsa Ieva man ir stūrmanis, kas seko kartei un ziņo, pa kādiem ceļiem mums ir jābrauc. Zarasajos nogriežam uz Obeliai, tas ir, braucam pa 117. ceļu. Obeliai pagriežamies uz 122. šoseju un braucam līdz Paņevežai. Tālāk pa A9 šoseju līdz Šauļiem, uz A 12 šoseju, un 10 kilometrus aiz Šauļiem ir pagrieziens uz Krusta kalniem, kur ir arī attiecīga norāde. Raksturīgi Lietuvai, ka pirms katra krustojuma ir ceļazīmes, uz katras šosejas tūliņ ir redzams šosejas numurs, tā ka aizmaldīties nav iespējams. Vienīgi pašā Paņevežā pirms viena krustojuma nebija nekādu ceļazīmju, tāpēc nedaudz apjukām un nevarējām uzreiz saprast, vai mums ir jāgriežas pa labi, vai pa kreisi, taču drīz vien ceļš bija noskaidrots – pajautājām blakus esošajā degvielas uzpildes stacijā. Es Krusta kalnos biju pirmo reizi, iepriekš par tiem biju tikai dzirdējusi un redzējusi fotogrāfijas. Biju iedomājusies, ka tie aizņem kādu lielu platību, ka tie ir augsti kalni utt. Faktiski tas ir tāds neliels uzkalniņš, vizuāli izskatās, ka būtu speciāli uzbērts, jo apkārtējais reljefs ir līdzens. Iespaidus aprakstīt faktiski nav iespējams. Tas ir jāredz! Par Krusta kalnu vēsturi nedaudz var izlasīt www.siauliai.lt Maz ticams, ka tur novietotos krustus kāds var izskaitīt, to tur varētu būt miljoni. Visdažādākie: lieli, mazāki, pavisam lieli, un pavisam maziņi, ierakti zemē, uzkārti uz citiem krustiem, uz koku zariem, pat kaudzēs sakrauti. Blakus Krusta kalniem ir pietiekami liela autostāvvieta, ir arī tirgotāji, kas pārdod krustiņus, rožukroņus un dažādus suvenīrus, tā ka var iegādāties kādu krustiņu turpat uz vietas un, ja ir vēlēšanās, atstāt to Krusta kalnā no sevis. Nopirkt var gan par litiem, gan par latiem, gan eiro. Šajā dienā Krusta kalnus apmeklē rindām vien kāzu mašīnas ar jaunlaulātajiem. Tad atceramies, ka ir taču „maģiskais” skaitlis: 07.07.07., kad esot pieteikts ļoti daudz laulību. No Krusta kalniem dodamies uz netālu esošo Šauļu pilsētu, gribam to nedaudz apskatīt, un mums ir beigusies maize, kas jānopērk atpakaļceļam. Tā kā mums nav līdzi lietuviešu naudas – litu, tad jāatrod kāds lielveikals, kur var norēķināties ar kredītkarti. Šauļos iebraucam no Rīgas puses, un pirmais, kas mūs sagaida, ir svēto apustuļu Pētera un Pāvila katedrāle. Balta, augsta, grandioza renesanses stila celtne ar kārniņu jumtu. Jāapstājas un jāapskata. Problēma bija atrast brīvu stāvvietu, jo, kā jau minēju, ir ļoti daudz laulību ceremoniju, līdz ar to arī mašīnu, ka biezs. Pie katedrāles ir neliels skvērs, kurā ir interesanta strūklaka – ūdens tek no naudas! Skvēra pārējās pusēs ir visdažādākās bankas. Droši vien strūklaka arī simbolizē šīs bankas. Pie katedrāles redzam daudzus jaunlaulātos – gan tos, kuri jau ir salaulāti, gan tos, kurus vēl tikai laulās. Mēs dodamies iekšā katedrālē, un mums paliek mute vaļā. Katedrāle ir liela, bet iekšā ir pilnīgi balta. Mums, kas esam raduši pie katoļu baznīcu iekšējās greznības, rotājumiem, gleznām, krāsainiem sienu dekoriem, tas ir pārsteigums. Sienas ir baltas, kolonnas ir baltas, ērģeles ir baltas, krustaceļa stacijas arī ir baltas, pat skaļruņi, arī tie ir balti. Tikai uz altāriem ir krāsainas svēto gleznas. Dīvaini, ka tik milzīgā katedrālē altārgleznas ir salīdzinoši maziņas. Vēl interesantāk ir tas, ka svēto apustuļu Pētera un Pāvila katedrālē neredzam viņu pašu attēlus, ne gleznās, ne skulptūrās. Toties mēs nejauši redzam laulību ceremonijas – vienai beigas, otrai sākumu. Vispirms baznīcā ērģeļu mūzikas pavadījumā ienāk līgavainis ar vedējiem un, acīmredzot, līgavas māsām un līgavaiņa brāļiem. Līgavas māsām bieži vien ir vienādas krāsas kleitas (mēs redzējām rozā). Priesteris pie altāra jau sagaida līgavaini. Pēc tam, cik sapratām, tēvs ieved savu meitu – līgavu. Tā sākas ceremonija. Pēc ceremonijas pie altāra jaunlaulātie fotografējas ar vedējiem, līgavas māsām un līgavaiņa brāļiem. Pēc tam ērģeļmūzikas pavadījumā iziet no baznīcas. Mendelsona kāzu maršu tur gan nespēlēja. Kolosāla akustika katedrālē! Vienreizēja ērģeļu skaņa un ļoti laba dziedātāja! Nezinu gan, kas viņa bija. Tad dodamies dziļāk pilsētā un nonākam Viļņas ielā, kas ir kājāmgājēju iela. Tur atrodam gan pārtikas veikalu, gan citus veikalus un kafejnīcas. Pārtikas veikalā papētam cenas. Tādas pat kā Latvijā, ja pārrēķinam latos. Maize ir nedaudz lētāka kā Latvijā, cukurs maksā ap 50 santīmiem. Rūpniecības preces lielākoties ir lētākas. Piemēram, redzējām skatlogā, ka apavus pārdod pa 29 – 50 litiem, tas ir līdz 10 mūsu latiem. Ja kāds vēlas iepirkties, tad sestdienās rūpniecības preču veikali ir atvērti līdz 16.00, mēs bijām faktiski jau uz veikalu slēgšanu. Kādā āra kafejnīciņā, kur maksāt var ar kredītkarti, nolemjam paēst. Pusdienas uz cilvēku izmaksāja 5-6 latu robežās. Jāņem vērā, ka tā bija diezgan šika kafejnīca, ne no lētajām. Āra kafejnīcās Lietuvā ir atļauts smēķēt. Apkalpošana augstā līmenī. Jutos kā Rietumeiropā. No Šauļiem nolemjam doties uz Šiluvu. Esam dzirdējuši, ka tur esot ko redzēt, bet ko konkrēti – nezinam. Pa A 12 šoseju braucam līdz Kelmei, griežamies uz Tituvenu, tad uz Šiluvu. Sāk bojāties laiks. Ja līdz šim mūs visu laiku ir pavadījusi saulīte, tad nu sāk līt. Starp Kelmi un Tituvenu ir kalnains apvidus. Mēs redzam, ka brāļi lietuvieši slīkst. Ūdens stāv uz ceļiem, uz laukiem. Ūdenī slīkst siens, kartupeļi, lopiņi, pat mājas. Pie kam tas ir kalnā, nevis ielejā. Saprotam, ka Lietuvu ir piemeklējušas lielas lietusgāzes. Mums, latviešiem, nav par ko sūdzēties. Pie mums palīst un nelīst, lauki arī neslīkst ūdenī. Lietuvas pilsētas, arī mazās pilsētiņas atstāj ļoti sakoptu iespaidu. Ielas ir gludas, nevis bedrainas kā pie mums. Ceļi ir ideāli salīdzinot ar Latviju. Mēs pārsvarā braucām pa pirmās šķiras ceļiem, nevis pa maģistrālēm vai tālsatiksmes ceļiem. Lauki ir apstrādāti, nopļauti, ceļmalas izpļautas, sakoptas un krūmi izcirsti. Tālsatiksmes ceļu nomalēs ik pēc kāda attāluma ir ierīkotas stāvvietas – ar galdiņiem, miskastēm, tualetēm. Eiropa. Privātmāju teritorijas ir sakoptas, nekur neredzējām nekādas haotiskas gružu kaudzes, kā tas nereti ir pie mums. Redzam ka faktiski katrā pilsētiņā būtu ko redzēt. Katrā pilsētiņā, pirmkārt ir baznīca, kas katra atsevišķi ir arhitektūras liecība, pilnīgi atšķirīgas, nekā līdzīga citām pilsētām. Ne Kelmē, ne Tituvenā neapstājamies – gāž lietus. Tituvenā, garāmbraucot redzam norādi uz parku, tātad ir ievērojama vieta, redzam Tituvenas baznīcu, kas atšķirībā no citām pilsētām, kuras redzējām, ir apjozta ar diezgan augstu mūri. Tomēr mēs neapstājamies, jo esam nobijušies no lietus. Tuvojamies Šiluvai. Jau pa diezgan lielu gabalu ieraugam milzīgu baltu celtni, kas nevarētu būt baznīca, jo tai nav torņa un nav krusta augšā. Iebraucot pilsētā, ieraugam arī baznīcu – sarkanu celtni ar diviem torņiem. Kaut arī līst, un mums nav lietussargu, nolemjam, ka neesam no cukura, un dodamies ārā no mašīnas. Šiluvas baznīca pārsteidz! Mute vaļā! Visa baznīca rotāta ar milzīgām skulptūrām: eņģeļi, svētie utt. Skatieties albūmā! To nav iespējams aprakstīt. Uz tās pašas ielas, kur baznīca, atrodas arī mūsu iepriekš redzētā grandiozā baltā celtne. Tā ir kapliča Dievmātes godam. Pēc izmēriem neliela, bet ļoti augsta. Pie ieejas akmenī cirsti eņģeļi. Pat notekas izveidotas eņģeļu veidā. Iekšā centrā altāris ar milzīgu Dievmātes statuju. Altāra kreisajā pusē zemē ir akmens. Sākumā nevarējām saprast, kāpēc tur atstāts akmens, bet tad mēģinājām izlasīt informāciju, kas ir kapličā pie sienas lietuviešu, poļu un angļu valodās. Saskribinot visas mūsu kopīgās zināšanas visās iespējamās valodās, sapratām, kas uz tā akmens 17. gadsimtā esot bijusi novietota pirmā Dievmātes skulptūra. Tad dodamies atpakaļceļā. Ir jau vakars, bet ceļš tāls. Braucam līdz Radvilišķiem, Paņevežai, Obeliai, un Latvijā iebraucam caur Subati. Uzreiz redzam, ka esam mājās – ceļmalas aizaugušas ar zāli un krūmiem, ceļi izdangāti. Krustdēls Mārtiņš ārpus Latvijas savos 17 gados bija pirmo reizi. Viņa komentārs: „Man ir kauns. Es nedomāju, ka Lietuva ir bagātāka par Latviju. Mūsu valdība un varasvīri neprot saimniekot.” Mājās pārradāmies pirms pusnakts. Esam nobraukuši 770 kilometrus. Secinājumi: kaimiņzeme Lietuva ir skaista valsts, uz kurieni var doties apskates braucienos uz savu roku un par lētu naudu. Izdevumi vienas dienas braucienam 4 cilvēkiem: bāka benzīna (50 litri), līdzi ņemtais ēdiens apmēram uz 15 latiem, suvenīru iegāde Krusta kalnos uz 10 latiem, pusdienas Šauļos āra kafejnīcā aptuveni 22 lati. Sazināšanās pamatā krievu valodā, jo lietuviski tik labi nezinājām.

Viena diena Lietuvā uz savu roku

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem