Ceļojums pāri un cauri Alpiem

  • 3 min lasīšanai
Agrā rītā atvadāmies no Venēcijas un sākam ceļu uz Alpu paradīzi. Kāds filozofs esot teicis, ka kalni un jūra radīti, lai cilvēkus iemācītu domāt. „Arrivederči!” , Adrijas jūra un sveicināti Itālijas Alpi. 1980.gadā studentu vienības „Ave, sol!”ietvaros man bija iespēja iepazīt Kaukāza kalnus Kabardā – Balkārijā, braukt ar pacēlājiem Naļčikā un Čegemas ielejā, redzēt brīnišķīgo, divgalvaino Elbrusu. Pirms iepazīšanās ar kalniem es domāju, ka turp dodas tikai stiprie un spēcīgie. Protams, pret kalniem jāizturas ar bijību, taču, ja reiz augšā kalnos ganās govis, kāpēc tur nevarētu nokļūt jebkurš no mums. Alpu kalnu grēdas stiepjas cauri daudzām Eiropas valstīm — Šveicei, Francijai, Austrijai, Itālijai, Slovēnijai, Vācijai. Tie ir jauni kalni tāpat kā Kaukāzs ar smailām virsotnēm. Ziemeļdaļā iežu sastāvā vairāk ir granīts, priekškalnēs aug egles un priedes. Bet dienvidos — Itālijas pusē, kur atrodas Dolomītalpi, dominē kaļķakmens, kas krietni irdenāks. Tādēļ bieži rodas izskalojumi un noslīdeņi, kalni ir sadēdējuši un kāpšanai bīstamāki. Toties tie aiztur aukstos ziemeļu vējus, ļaujot maigajā klimatā augt krāšņiem dārziem. Mūsu gide Inese par pieturvietu izvēlējusies Kortīnu. Vēlāk jau atbraukusi mājās, nopērku saldējumu, lasu nosaukumu Kortīna. Jā, tas ir īstais! Alpu patīkamais vēsums. Kortīna d' Ampeco ir neliela pilsētiņa Itālijas ziemeļos, tajā Alpu daļā, ko sauc par Dolomītiem — dolomītiežu kalnu dēļ, kas tur veidojušies pirms 200 miljoniem gadu 1224 metrus virs jūras līmeņa, kurā dzīvo 7000 iedzīvotāju. Itālieši un Alpus iecienījušie aktīvās atpūtas piekritēji šo pilsētu mēdz dēvēt par Dolomītu karalieni. Kortīna d' Ampeco atrodas ielejā, no kuras paveras brīnumjauks skats uz dolomītu klintīm. Šī vieta pazīstama ar to, ka 1956. gadā tur notika ziemas olimpiskās spēles, no kurām pirmoreiz pasaules vēsturē notika televīzijas tiešraides. Spēļu moto bija: svarīgākais ir piedalīties, un tas joprojām, arī pēc 49 gadiem nav zaudējis savu aktualitāti. Mums, tūristiem no Latvijas tāpat svarīgākais ir piedalīties: pacelties līdz virsotnei, jūsmot par neaizmirstamajiem skatiem, fotografēt, filmēt un baudīt tīro Alpu kalnu gaisu. Tieši tur nācās noticēt par reklāmas „Alpu svaigums” patiesumu. Alpos tāpat kā Kaukāzā vairāku kilometru augstumā ceļotājus uzved moderni un droši pacēlāji. Ja arī augstāk vairs negribas kāpt vai pietrūkst spēka, fotografējot ziedus, var pastaigāties lēzenajās Alpu pļavās. Kioskos var iegādāties šiem kalniem raksturīgos suvenīrus: dažādu izmēru govju zvaniņus, ēdelveisus, murkšķus, vārdu sakot, visu, ko vien cilvēka prāts izdomājis tūristu piesaistīšanai. Alpu pļavās zied milzums dažādu lauku puķīšu, līdz ar to gaiss piepildīts ar medus un putekšņu smaržu. Daudzi no šiem augiem pie mums iecelti košumaugu kārtā un greznojas puķu dobēs. Mūsu ceļojums izdevās, jo mūs lutināja ideāli laika apstākļi, lai gan kalnos nevar prognozēt pat pāris stundu uz priekšu. Mēs savam ceļojumam izvēlējāmies jūlija pēdējo nedēļu un arī piedzīvojām to, kā pēkšņi viss var mainīties: tikko spīdēja saulīte, te uzreiz ledains vējš ar lietu un krusu un pēc brīža atkal silts un saulains. Tas viss tā kā atrakcija, lai mēs izbaudītu visu, ko sniedz kalni. Ekskursija turpinās uz Grosglokneru, kas ir lielākais kalns Tauerna kalnu grēdā, līdz tam var nokļūt pa Franča Jozefa ceļu. Ejot pa Alpu pļavām, takas malās atrodam brīnišķīgo Alpu ziediņu ēdelveisu. Nākas pārliecināties par bērnībā dziedātās dziesmas vārdiem: „Mirdzošs, liegs, tā kā sniegs, tā kā brīnums tu plauksti. Vēji tev šalc un tu ziedi balts, ziedi balts tu mūžam”! Glosgloknera pāreja uzved divarpus tūkstoš metru augstumā pa ceļu, kas vijas pa šauru serpentīnu un gar stāvām aizām. No šīs kalnu pārējas tālāk atzarojas Ēdelveisa ceļš. Turpat augstu kalnos ir Vaiszē — Baltais ezers, pie kurā var nokļūt vai nu ar pacēlāju vai kājām. Ūdens ezerā izskatās balts, kas Alpiem nav sevišķi raksturīgi — lielākoties ezeri ir zaļā nokrāsā kā mūsu īpatnējais Velnezers Latgalē netālu no Aglonas, ar ļoti tīru ūdeni. Baudām brīnišķīgos kalnu ceļus un fotografējam ainavas. Alpos visbiežāk varam sastapt murkšķi — tas ir kaķa lieluma, tikai krietni treknāks, pelēcīgi brūns dzīvnieks, kurš dzīvo alās. Vislabāk murkšķa būtību izsaka tā vāciskais nosaukums — Murmultiere jeb murmulis, ko atceramies no bērnības grāmatām par trollīšiem Muminiem. Ja kalnos dzirdat svilpšanu, tad ziniet — murkšķis ir jūs pamanījis un cer izvilināt kādu gardumu. Nu kā tu dzīvnieciņu nepabarosi, ja tas tik neatlaidīgi to prasa. Arī murkšķi cilvēkiem liek pārdomāt dzīves jēgu, jo visu savu laiku tas pavada ēdot un guļot. Parasti pārtiek no augu valsts produktiem: saknēm un lapām, bet pēdējā laikā, tūristu izlutināti, murkšķi pat maizei bez sviesta vairs neskatās virsū un nekaunīgi pieprasa ko labāku. Austrijā tie jau paspējuši iecienīt šokolādi. Par murkšķiem sarakstītas daudzas grāmatas un Amerikā uzņemta arī filma. Alpu kioskos šie dzīvnieki iemūžināti plastmasas un plīša suvenīros. Murkšķu taukus izmanto dziedniecībā sildošām ziedēm un pievieno svecēm.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais